Sākumlapa

Gira un Granausks

11 komentāri

Vitauts Sirijos Gira. Sarkankoka paradīze / no lietuviešu val. tulk. Daina Avotiņa. – Rīga: Lauku Avīze, 2014. (Vytautas Sirijos Gira. Raudonmedžio rojus. 1972)

Romualds Granausks. Migla virs ielejām / no lietuviešu val. tulk. Daina Avotiņa. – Rīga: Lauku Avīze, 2015. (Romualdas Granauskas. Rūkas virš slėnių. 2007)

2018. gads ir valsts dibināšanas simtgades gads ne tikai Latvijai, bet arī vēl veselai rindai valstu, arī Latvijas tuvākajām kaimiņienēm − Lietuvai un Igaunijai. Izdomāju, ka par godu šiem lielajiem svētkiem varētu kaut ko izlasīt no kaimiņiem. Lietuviešu daiļliteratūru esmu  lasījusi maz − neatminos neko vairāk par Sabaļauskaites “Silva rerum”, Ivanauskaites “Ragana un lietus” un pārīti padomju autoru. Varbūt tas ir maldīgs un virspusējs iespaids, taču igauņi savas literatūras tulkošanu atbalsta vairāk, tomēr “skaļākie” lietuviešu daiļdarbi pie mums nonāk, kā arī bērnu literatūra tiek tulkota. Konkrētos divus, manis lasītos romānus, ir tulkojusi Daina Avotiņa, kas ar lietuviešu tulkošanu nodarbojās vēl padomju laikā.

Giras romānam “Sarkankoka paradīze” manu uzmanību pievērsa fakts, ka lietuviešiem tas ir bijis ļoti populārs padomju laikā un pirmais ticis ekranizēts kā seriāls. Uzreiz pateikšu, ka romāna noformējums ir maldinošs (un tāds tas ir abiem romāniem), jo romāna centrā nav tvīkstoša 30.gadu daiļava, bet sakarīgs jauns cilvēks, kura dzīves ceļam lasītājs ir uzaicināts sekot. Varu pieņemt, ka lietuviešu lasītāju mīlestību romāns iemantoja ar nostaļģisku 20./30. gadu Kauņas attēlojumu un ļoti dzīvelīgu galveno varoni − Karolis Tuleiķis ir normāls jaunietis, kas agri apjauš meiteņu burvību, taču ir gana mērķtiecīgs, lai neļautu mīlas piedzīvojumiem stāties ceļā viņa medicīnas studijām. Domāju, ka 70.gados (romāna sarakstīšanas laikā) tekstā daudz kas bija uz atļautā robežas − šodienas lasītājam padomju partizānu slavināšanas un Smetonas režīma noniecināšanas būs pārāk daudz, taču toreiz tā visa varēja būt krietni par maz (turklāt tā meiteņu virkne varoņa gultā… fu, fu, fu).

Karolis grib būt turīgs, bet tomēr nepārdot savus ētiskos ideālus, viņš grib mīlēt patiesi, tomēr meiteņu seksuālais valdzinājums ir stiprs − galvenais varonis pastāvīgi atrodas dilemmas priekšā. Tiek pārbaudīta arī viņa politisko uzskatu noturība − vienā svaru kausā ir Karoļa bijušais klasesbiedrs, tagadējais policijas izmeklētājs Tadis, savukārt otrā − viņa studiju biedrs, kas slepus darbojas komunistu pusē. Autors gandrīz visu grāmatu Karoli notur neitrālā pozīcijā, un vispār jau nosliekšanās uz “pareizo” pusi notiek personisko simpātiju, ne pārliecības dēļ.

Jāsaka, ka man romānam gribētos pielikt punktu 1939. gada vasarā un varoni atstāt pirmskara Kauņā, kas vēl saglabājusi provinces pilsētas šarmu. Pēc tam jau sākas pilnīgi cits stāsts, kas pieprasa citas intonācijas.

Granauska romāns “Migla virs ielejām” sarakstīts jau 21. gadsimtā, un no manas puses tā ir pilnīga nejaušība, ka tas atkal ir vīrieša dzīvesstāsts. Šoreiz galvenais varonis Jons dzīvo Lietuvas laukos, pie Klaipēdas, un viņa mūža galvenais notikums ir kājas lūzums, pēc kura viņš top par klibiķi. Taisnības labad jāteic, ka Jons jau no dzimšanas ir no tiem cilvēkiem, kas savā 60. gadu jubilejā nostājas pie spoguļa un saka: “Beidzot es esmu tik vecs, cik visu mūžu esmu juties.” Autors gan cenšas Jonam piedāvāt dažādas iespējas, bet pēdējais spītīgi izvēlas sēdēt uz soliņa pie dzimtajām mājām kopā ar mammu un skatīties uz miglu, kas ceļas no upju ielejām.

Viss, kas organismā ilgi nekustas, atrofējas: muskuļi, kauli, asinsvadi. Un cilvēka dvēsele − tāpat. Nekustoties sarāvusies kvern cilvēkā, bīdamās gan no sevis, gan no citiem cilvēkiem… Arī dvēsele var sažūt kā kauls…

Nav grūti nojaust, ka galvenais varonis man nepatika, tomēr es nolēmu nesekot tiem, kas noniecina grāmatu, jo viņiem nepatīk varoņu raksturs un rīcība (nesen piedzīvoju vilšanos pāris krievu vlogeros, kas tādēļ kritizēja grāmatu). Jā, Jons ir nūģis, un otra galvenā varone Milda Marija ir smuka muļķīte, kuru autors galīgi nežēlo. Tomēr Granausks ir izcils prozaiķis, un, iespējams, es tieši viņa talanta dēļ tik ļoti pārdzīvoju par varoņiem. Vakar gāju gar kādu fitnesa centru, kur vēlu vakarā vingroja puisis ar meiteni, un domāju: mīļais draugs, varēji jau tu mest pie malas to roku vēzēšanu un uzaicināt meiteni uz randiņu, jo − tici man − pēc 30 gadiem tu noteikti nenožēlosi, ka tai piektdienas vakarā neiztaisīji vēl vienu presīti. Lūk, tieši tāpat arī tai Lietuvas ciemā Jons vēzē savu klibo kāju un Milda Marija taisa presītes ar draņķīgiem večiem, un viņi abi ik pa laikam satiekas, lai tā arī viens otru nesaprastu. Es domāju, ka finālā Jons dabū to, ko pelnījis, un fināls ir skarbs.

Ja abus romānus lasītu, vadoties pēc grāmatu noformējuma, tad jūs noteikti nedabūtu gaidīto. Giras romāns man paliks atmiņa ar 30.gadu Kauņas atmosfēru, kurā provinciāla uzdzīve mijas ar reālistiskām ārsta dzīves atziņām. Savukārt Granausks ir liels nostaļģijas meistars − tik skumji par meliorētām upēm un nesaprastām dzīvēm, tik skaisti par ābeļziediem un stārķu ligzdām. Bet abi romāni īstenībā nav priecīgi, bet drīzāk apcerīgi un skumji.

Jennifer McMahon “The Winter People” (2014)

Komentēt

Jennifer McMahon. The Winter People. – 2014.

Romānu “Ziemas ļaudis” es varu ierindot kategorijā “Grāmatas, ko ieteikuši  vlogeri”, jo pirmoreiz par to izdzirdēju kādas krievu vlogeres video. Viņa trakoti sajūsminājās, iecēla to gandrīz gada labākās grāmatas statusā un nebeidza vien to pieminēt savos grāmatu apskatos. Es centos šo sajūsmu dalīt ar desmit, bet nevar noliegt, ka pats žanrs − mistisks šausmu romāns − mani ļoti uzrunā, un nekad nezaudēju cerību atrast kaut ko īpašu.

Vispār gribēju romānu lasīt uz Helovīniem, bet nolēmu, ka arī janvāris grāmatai ar nosaukumu “Ziemas ļaudis” būs piemērots. Un īstenībā trāpīju pat labāk, jo grāmatas šižets risinās  sniegotā janvārī, paralēli 1908. gadā un nosacītajās mūsdienās, ASV, Vermontas štata mazpilsētā Vesthollā. Jau romāna pirmajās lappusēs Sāra no 1908. gada dienasgrāmatas stāsta, ka skolas vecumā pirmoreiz redzējusi mežā “gulošo” − tas ir rituālā pamodināts mironis, kas vēl divas nedēļas var pavazāties pa pasauli un ar savu klātbūtni mierināt sērojošo piederīgo. 1908. gada Sāra dzīvo kopā ar vīru Mārtinu un meitu Gērtiju lauku sētā netālu no Vesthollas, bet pavisam tuvu viņas mājai ir kalns, kura virsotnē izvietojušies pieci gigantiski stalagmīti, kurus vietējie dēvē par Velna pirkstiem un lieku reizi uz to pusi pastaigā nedodas. Kā jau to var nojaust no sižeta pieteikuma, Sāras mazā meita mirst nelaimes gadījumā, un viņas izmisums ir tik liels, ka viņa atceras par mirušo atdzīvināšanas rituālu, kura aprakstu viņai savulaik atstāja Tante − indiāņu izcelsmes dziedniece, kas reiz dzīvoja Velna pirkstu piekājē.

Mūsdienu līnijā ir divas galvenās stāstnieces − jauniete Ruta kopā ar mammu un jaunāko māsu dzīvo kādreizējā Sāras mājā pie Velna pirkstiem un romāna sākumā atklāj, ka mamma ir pazudusi; savukārt Ketrīna nesen pācēlusies uz dzīvi Vesthollā, lai noskaidrotu, ko šeit pirms nāves darīja viņas vīrs, Ketrīnas biogrāfijā ir arī dēla nāve no slimības.

Droši vien, ka neko daudz no romāna sižeta es vairāk nevaru stāstīt, jo sapīts tas ir gana noturīgi un katrā lappusē ir jauni atklājumi. Autores lielākais nopelns ir stāstnieces talants − varbūt viņa gluži nesasniedz tādu efektu kā Stīvens Kings “Zvēru kapiņos”, kad vienā brīdī gribas aizcirst grāmatu un noslēpt to labi tālu, bet mazas, patīkamas, neomulīgas šausmas viņa spēj uzburt ļoti sekmīgi. Man patika arī, kā viņai izdevās vēsturi sapludināt kopā ar mūsdienām − kā vecas ēnas stiepjas gadu desmitiem ilgi. Pie mīnusiem varētu pieskaitīt sižetiskos caurumus, kas tomēr ik pa laikam pavīdēja, autorei būtu bijis vērts atpūsties no teksta un pēc kāda laika pārskatīt uzrakstīto (kuram gan mūsdienās tam ir laiks). Vai arī vienkārši autorei loģika nav stiprā puse, jo buksē lietas, kas saistītas ar dedukciju, bet izdodas apraksti un raksturi. Lai gan atzīmēšu, ka viņai dīvainā kārtā nepadodas ļaundaru tēli (parasti rakstniekiem tie sanāk pat pārmēru spilgti) vai drīzāk tēlu metamorfoze. Abās laika līnijās stāstnieces vēsta par sakotnēji labiem varoņiem, kas vēlāk izrādas “sliktie” un tie jātēlo citās krāsās; lūk, šīs citas krāsas viņai sanāk tik kariķētas kā sliktā Holivudas filmā un diezgan jau neticamas.

Romana lappusēs atrodamas daudzi mistiskā trillerī tradicionāli izmantoti elementi: pazuduši cilvēki ilgā laika posmā, veca māja ar daudzām slēptuvēm, čīkstošas skapja durvis, indiāņu maģija, varens kalns ar iekšēju labirintu sistēmu, sens kaula gredzens ar mistiskiem simboliem un nodzeltējusi dienasgrāmata. Tai pašā laikā tas ir romāns, kurā aiz mistiskās fasādes slēpjas patiesas sāpes − ko tu būtu gatavs darīt, cik tālu ietu, lai pasaulē paturētu savu bērnu? ko tu būtu gatavs ziedot, lai pasauli pasargātu no sava bērna? Romāna galvenā varone ir gatava darīt pilnīgi visu un gatava arī izdzert savu sāpju kausu līdz galam. Vienīgā (un milzīgā) problēma ir tā, ka pēc viņas nāves nekas nav beidzies.

Romānu tā vien gribētos ieraudzīt ekranizētu, jo tad pastāvētu maza cerība, ka scenārists šo to pārtaisītu un kopā tā puzle saliktos smukāk. Fināls bija visneizprotamākais, jo abu mūsdienu varoņu izdarītie secinājumi un no tiem izrietošā rīcība liek domāt par sieviešu veselo saprātu. Bet varbūt amerikāņiem vispār ir raksturīgs nevis pārmest krustu un laisties lapās, bet iebāzt galvu vismelnākā caurumā un iet noskaidrot, kas tur tik stipri rēc. Honey, are you okey?