Sākumlapa

Literatūras gada balva 2018

2 komentāri

2018. gada 27. aprīlī paziņoja Latvijas Literatūras gada balvas 2018 ieguvējus.

.

Nominācija LABĀKAIS DZEJAS KRĀJUMS

UZVARĒTĀJS – Daina Sirmā “Dievaines” (Pētergailis)

NOMINANTI:

Anna Auziņa “Annas pūra govs” (Neputns);

Raibīs “Pistacejis” (biedrība “Kukuži”);

Einārs Pelšs/Demon “Condom” (Valters Dakša).

.

Nominācija LABĀKAIS PROZAS DARBS

UZVARĒTĀJS – Inga Ābeles “Duna” (Dienas Grāmata)

NOMINANTI:

Rihards Bargais “Plikie rukši” (Zvaigzne ABC);

Andra Manfelde “Virsnieku sievas” (Dienas Grāmata);

Kristīne Ulberga “Tur” (Dienas Grāmata).

.

Nominācija LABĀKAIS TULKOJUMS LATVIEŠU VALODĀ

UZVARĒTĀJS – Kārlis Vērdiņš par Emīlijas Dikinsones dzejas izlases “Āboliņš un bite” tulkojumu no angļu valodas (Neputns).

NOMINANTI:

Dens Dimiņš par Sjouna “Skugabaldrs/Ēnu lapsa” tulkojumu no islandiešu valodas (Mansards)’;

Valda Salmiņa par Narekas Grigora “Žēlabu grāmatas” tulkojumu no armēņu valodas (Jumava);

Dace Meiere par Italo Kalvīno “Neredzamās pilsētas” tulkojumu no itāļu valodas (Neputns).

.

Nominācija LABĀKAIS LATVIJAS AUTORA DARBS BĒRNIEM

UZVARĒTĀJS – Andra Manfelde “Kurš no mums lidos?” (Dienas Grāmata)

NOMINANTI:

Zane Zusta “Ucipuci domā ārpus kastes” (NOT Yet);

Pauls Bankovskis “Kur pazuda saimnieks?” (Liels un mazs);

Rūta Briede “Kaiju karalienes noslēpums” (Liels un mazs).

.

LaLiGaBa speciālbalvas par izcilu ieguldījumu literatūrpētniecībā tika pasniegtas:

  • Gundegai Grīnumai par pētījumu “Viņpus Alpiem. Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni” (“Mansards”);
  • Mārai Grudulei par monogrāfiju “Latviešu dzejas sākotne 16. un 17. gadsimtā kultūrvēsturiskos kontekstos” (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts).

BALVA PAR MŪŽA IEGULDĪJUMU PIEŠĶIRTA literatūrvēsturniecei LĪVIJAI VOLKOVAI.

Volkovas ieguldījums latviešu literatūras vēstures izpētē vispirms saistās ar Rūdolfa Blaumaņa personību, taču jāmin arī citas literatūras vēsturē nozīmīgas personības – Eduards Veidenbaums, Andrejs Eglītis, Jānis Greste, Jānis Purapuķe, kā arī memoriālo muzeju pilnveidē un pētniecībā ieguldītais darbs.

 

 

 

 

***

LALIGABA ekspertu komisijā šogad strādāja literatūrkritiķe un tulkotāja Ieva Kolmane, kultūras žurnāliste Undīne Adamaite, literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš, dzejnieks un tulkotājs Edvīns Raups, LNB Bērnu literatūras centra un lasīšanas veicināšanas programmu vadītāja Silvija Tretjakova, rakstnieks Osvalds Zebris un dzejnieks Henriks Eliass Zēgners.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2017-oktobris/decembris)

Komentēt

Turpinām apgūt iekavēto, šoreiz par 2017. gada pēdējā ceturkšņa jaunajām grāmatām.

Sāksim ar autori, kurai šogad piešķirta LaLiGaBa speciālbalva par izcilu ieguldījumu literatūrpētniecībā. Gundega Grīnuma turpinājusi Raiņa un Aspazijas dzīves un darba izzināšanu pētījumā “Viņpus Alpiem: Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni” (Mansards).  Literatūrzinātniece pievērsusies dzejnieku Kastaņolas posmam (1906 -1920), kura laikā Rainis sarakstīja savus literāri augstvērtīgākos darbus, savukārt Aspazija mocījās ar slimībām un grūtsirdību.

LaLiGaBa mūža balva Latvijas literatūrā piešķirta literatūrvēsturniecei Līvijai Volkovai, Eduarda Veidenbauma un Rūdolfa Baumaņa pētniecei. Man šķita, ka pēc apjomīgās grāmatas “Blaumaņa zelts” (2008) neko vairāk par Blaumani pateikt nav iespējams, tomēr Līvijas Volkovas redakcijā iznācis visaptverošs Blaumaņa vēstuļu apkopojums “Rūdolfa Blaumaņa pašatklāsme. Rakstnieks un viņa adresāti vēstules un komentāros” (Zinātne).

“Latvijas mediji” izdevuši vēsturnieces Anitas Bormanes grāmatu “Skaists bij’ tas laiks… Latvijas dzīves ainas 20.gs. 20.-30.gados”, kas stāsta par dzīvi Latvijā šai rosīgajā un cerībām pilnajā laikā. Skaists izdevums raitā valodā ar daudzām ilustrācijām.

Nākamās grāmatas pievēršas Latvijas kultūras dzīvē nozīmīgu cilvēku biogrāfijām. Mākslinieks Uldis Zemzaris atceras savus laikabiedrus  atmiņu grāmatā “Mākslinieki, dzīves ceļā satiktie: vērojumi un atklāsmes latvju gleznotāju atcerei , kas padomju varas gadus pārlaida dzimtenē” (Vesta-LK). Diemžēl nevaru pateikt, tieši kurus māksliniekus Zemzaris atceras, jo bibliotēku katalogi to neatklāj, bet grāmatveikalā es biju slikta meklētāja.

Vēl viena izdevniecības Vesta-LK izdota grāmata ir latviešu adītājas Jettes Užānes dienasgrāmata “Jettes dienu grāmata”. Slimības ielikta ratiņkrēslā, Jette jau no bērnības ierobežotos apstākļos mācās dzīvot jēgpilni un skaisti. Dienasgrāmatu sastādījusi un komentārus rakstījusi adītājas un domātājas mantojuma glabātāja Elīna Apsīte. Atzīmēšu, ka “Vesta-LK” pēdējos gados paplašinājusi izdodamo grāmatu klāstu no privātpersonu atmiņām līdz kultūrvēsturiski nozīmīgiem izdevumiem.

Bērnu grāmatu autorei Margaritai Stārastei veltīta viņas meitas Lilitas Maijas Klinkertes sastādīta grāmata “Margarita Stāraste. Post Scriptum” (Latvijas Grāmata), šeit apkopotas Stārastes vēstules, kā arī meitas un citu tuvinieku atmiņas, kurās Stāraste attēlota kā pretrunīga, neviendabīga personība.

LU Filozofijas un socioloģijas institūta dzīvesstāstu pētnieku grupas kolektīvā monogrāfijā “Piederēt un atšķirties: romu, krievu un latviešu dzīvesstāsti Latvijā”  (Viedas Skultānes redakcijā) apkopotas atziņas, kas atklātas, analizējot vairāk nekā 100 biogrāfisko interviju. Astoņās nodaļās katrs pētnieks piedāvā savu skatījumu uz dažādām etniskām pieredzēm, rosinot  etniski atšķirīgo uztvert kā nozīmīgu resursu un pašvērtību Latvijas sabiedrībā.

Savukārt ASV dzīvojošā žurnāliste Tatjana Žagare-Vītiņa portretē deviņus latviešus, kas dzimuši ASV vai tur nonākuši dzīves laikā, taču nav zaudējuši saikni ar Latviju. Interviju apkopojumā “Neesam aizbēguši” (Cits medijs) par sevi stāsta Dagnija Lācis, Dainis Rudzītis, Jānis Kukainis, Dace Aperāne, Kārlis Lenšs, Kristīne Rizga, Pauls Raudseps, Uģis Gruntmanis un Sandra Kalve.

Interesantu saikni koku un cilvēku starpā ir atradis dabas pētnieks Guntis Eniņš. Viņa grāmata “Koki mājas nepamet” (Latvijas mediji) stāsta gan par Latvijas dižkokiem, gan par tiem cilvēkiem, kuru māju pagalmos šie koki aug. Cilvēki mājas var pamest, bet koki paliek kā mēmi liecinieki vēstures griežiem.

No tulkotās nozaru literatūras izcelšu somu zinātnieka Jāko Hemēna-Antilas pētījumu “Mare nostrum. Rietumu kultūras pirmssākumu meklējumi” (Neputns, no somu val. tulk. Ingrīda Peldekse), kuram latviski jau izdota “Islāma rokasgrāmata”. Šoreiz autors pēta Tuvo Austrumu dažādo kultūru iespaidu uz Eiropu, akcentējot tās ietekmi Senajā Grieķijā un viduslaikos.

Britu makslinieka Deivida Hoknija un mākslas kritiķa Mārtina Geiforda grāmata “Attēlu vēsture” (Jānis Roze, no angļu val.tulk. Ieva Lešinska) pēta, kā un kāpēc jau tūkstošiem gadu tiek radīti attēli. Erudītas un aizrautīgas sarunas par mākslu un vizuālo kultūru papildinātas ar daudzām ilustrācijām.

No latviešu daiļliteratūras šoreiz minēšu vien apgāda “Zvaigzne ABC” izdoto kinorežisora Aivara Freimaņa pirmo romānu “Katls”, kura darbība notiek Otrā pasaules kara izskaņā un stāsta par kādu Kurzemes saimniekdēlu Ņurņiku, kas no dabas nekrietns un greizsirdīgs.

Tulkotās daiļliteratūras plauktiņā mūs iepriecina vācu klasiķa Gintera Grasa pēdējais darbs “Par beidzamību” (Zvaigzne ABC, no vācu val. tulk. Silvija Brice), kas saturiski negaidītā kārtā atbilst virsrakstam un ir autora stāsts par tuvošanos savai nāvei − pašironiskas un gaišas atvadas no dzīves.

“Somu savādības” žanrā sarakstīts Johannas Sinisalo romāns “Saules kodols” (Pētergailis, no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga), kura darbība norisinās dīvainā, pārvērstā Somijā, kurā viss tiek stingri kontrolēts un šis tas pat aizliegts. Autore izmanto satīru un ironiju, lai norādītu uz dažādām sabiedrības problēmām.

Dāņu rakstnieks Kims Leine mūs aizvedīs uz Kopenhāgenu un Grenlandi 18. gadsimta beigās. Viņa vēsturiskās sāgas “Mūžības fjorda pravieši” (Zvaigzne ABC, no dāņu val. tulk. Dace Deniņa) galvenais varonis − mācītājs Mortens pamet drošu vietu un līgavu Kopenhāgenā, lai dotos sludināt nepakļāvīgiem inuītiem Grenlandes kolonijā.

Divu izcilu skandināvu meita un veiksmīga rakstniece Linna Ullmanna  sarakstījusi romānu “Trauksmainie” (Zvaigzne ABC, no norvēģu val. tulk. Raita Kozlovska), kas radies dialogā ar tēvu − režisoru Ingmaru Bergmanu, bet tekstā ievijušās arī sarunas ar mammu Līvu Ulmani un atmiņas par bērnību Fores salā.

Ungāru populārākās autores Magdas Sabo romāns “Mirklis” (Jumava, no ungāru val. tulk. Elga Sakse)  ir Senās Romas klasiķa Vergīlija eposa “Eneīda” mūsdienu traktējums. Trojas krišana un Romas dibināšana tiek vērota ar galvenās varones Kreūsas starpniecību.

Atkal viens zviedru detektīvs un šoreiz jauna autore − Susanne Jānsone, kuras debijas romāna “Upurpurvs” (Jānis Roze, no zviedru val.tulk. Ineta Balode) darbība notiek nomaļā tīrelī, kura slīkšņās senlaikos glabāti ziedokļi dieviem, taču arī mūsdienās tajās kādam gadās nozust bez galiem. Aizdomīgs negadījums purvā saved kopā bioloģi Natāliju un  policijas fotogrāfi Maju Lindi, kas kopīgi cenšas atklāt ilgi slēptu patiesību.

Par spīti ļaunām baumām tomēr turpina izdot vācu autores Ritas Falkas smieklīgo sēriju par policistu Franci Eberhoferu, šoreiz jau piektā grāmatiņa “Skābo kāpostu koma” (Zvaigzne ABC, no vācu val. tulk. Renāte Siliņa).

Noslēgumā viena vieglā padomu grāmata “10 padomi: jūties labāk un dzīvo 10 gadus ilgāk” (Zvaigzne ABC, no zviedru val. tulk. Inga Grezmane) par veselīgu dzīvesveidu, ko sarakstījis zviedru ārsts Bertils Marklunds. Viņš noformulējis 10 zinātniski pamatotus padomus, kuriem sekojot var attālināt bioloģisko novecošanos. Padomi tiešām ir labi, tikai Dievs dod mums visiem saņemties un tos tiešām ievērot.

***

Krievu literatūras interesentiem gribētu pievērst uzmanību jaunam izglītojošam projektam “Polka” par krievu literatūras svarīgākajiem daiļdarbiem (https://polka.academy). Ekspertu komisija centusies noformulēt, kas joprojām ir nozīmīgs 2018. gadā un izvēlējusies 108 svarīgākās grāmatas. Ļoti profesionāla attieksme, par katru autoru un grāmatu, grāmatas radīšanas kontekstu var izzināt iespējami daudz. Vērts apskatīties, lai novērtētu kaut vai tikai dizainu un ērto pieeju informācijai.

Karīna Račko “Saplēstās mežģīnes” (2017)

14 komentāri

Karīna Račko. Saplēstās mežģīnes. − Rīga: Zvaigzne, 2017.

Kā jau visos biznesos ierasts, arī grāmatu izdošanas jomā laiku pa laikam uzrodas kāds bestsellers, kurš gūst plašu popularitāti. Viena no pieprasītākajām grāmatām 2017. gada otrajā pusē bija Karīnas Račko “Saplēstās mežģīnes” − erotiskā žanrā sarakstītais romāns trīs mēnešu laikā sasniedza 10 000 tirāžu, kas ir ievērojams sasniegums Latvijas grāmatu tirgum. Parasti es esmu diezgan noturīga pret šādu masveida aizrautību, varētu pat teikt − atpalikusi no modes tendencēm, šoreiz es izrādīju interesi un grāmatu man iedeva izlasīt. Jā, grāmatu es neesmu pirkusi, līdz ar to atsauksmi noteikti būs ietekmējis fakts, ka es par to nesamaksāju izdevniecības noteiktos 15 eiro.

Mani vispār interesē erotiskā tēma daiļliteratūra (to varat pārbaudīt pēc atslēgvārda “erotika”, turpat atrodams “putaino grāmatu” sarakstiņš). Un gribētu uzreiz atrunāt, ka man pret erotiku (un pat pornogrāfiju) ir ļoti liberāla attieksme, un nekāda kautrēšanās par pašu tēmu no manas puses nebūs. Sekss ir cilvēka dzīves sastāvdaļa, vēl jo vairāk − uz tā visos laikos ir balstīta ievērojama industrija, atkarīga no attiecīgā laikmeta tikumiem. Arī erotiskā literatūra, kas sākusies ar nerātnajām dainām un Kamasūtru, tiek un tiks rakstīta. Pieņemu, ka šodienas latviešu lasītājs erotisko literatūru iepazina 90. gadu sākumā, kad mērķtiecīgi tika apgūts viss padomju laikā aizliegtais, tai skaitā erotiskās lubenes − Kolinsa, Maknota, Krenca u.c. jau piemirstas autores savus romānus izpušķoja ar padomju lasītājam neierasti atklātām gultas ainām. Man pat šķiet ka tagad izdotās lubenes (cik nu es tās esmu lasījusi) ir krietni tiklākas. Laikam jau es biju iedomājusies, ka Račko romānā būs kaut kas līdzīgs tām vecajām grāmatām − patstāvīgas meitenes piedzīvojumi ar pikantām epizodēm un varēšu nedaudz nodoties quilty pleasure ar erotisku lubenīti.

Redziet, es laikam kļūstu veca un vairs nesaprotu, kas tiek saprast ar jēdzienu “daiļliteratūra”, jo mana pirmā atziņa ir tāda, ka sacerējuma autorei līdz rakstnieces titulam vēl ir patālu. Jā, ir zināmas iemaņas, spēja veikli savērpt teikumus, bet tas ir tikai ceļa sākums. Otrā atziņa gan ir tāda, ka inteliģenci un iekšējo kultūru nopirkt nav iespējams, tādēļ šim tekstam nav tā skaistuma, kas “nāktu no iekšām”. (Hm, es laikam tagad delikāti centos noformulēt, kas ir grafomānija.) Lai nedaudz atbalstītu jauno autori (cilvēks taču uzrakstījis tik daudz burtu!), teikšu, ka nevienam jau nevar aizliegt rakstīt. Mēs visi varam radoši izpausties, kā vien spējam − ikviens var uzrakstīt romānu un iesniegt to izdevējam. Un te rodas jautājums − kāpēc kaut ko tādu izdod un kāpēc lasītājs par to ir gatavs maksāt naudu? Vai tiešām mūsu lasošā sabiedrība ir tik ilgi turēta puritāniskā tiklībā, ka gatava pēc pirmā mājiena par erotiku mesties uz grāmatveikalu?

Vispār es domāju, ka Račko grāmatai vajadzētu uzlikt kādu vecuma cenzu, iespējams, pat 25+, jo viņas attēlotā pasaule ir klaji melīga. Vārdos tiek postulēts, ka ārējais skaistums un bagātība nav galvenais, bet īstenībā viss romāns ir oda perfektai ārienei un mantu kultam, kurā darbojas plastmasas varoņi ar infantilu iekšējo pasauli. Kā gan jauns, nepieredzējis cilvēks varētu nodalīt Džonatana un Ketlīnas satriecošo kaislību no nevainojamiem interjeriem, greznām mājām, luksus auto un kārtējām kruta zīmola saplēstajām apakšbiksēm? Mani pārņem klusas šausmas, kad es iedomājos, ka kāda pusaudze varētu lasīt un piemērot savu dzīvi šai emocionāli aukstajai pasaulei − vīrieša bezjūtīgā attieksme nenozīmē dziļi slēptu ieinteresētību vai pat mīlestību, narcisu un jākli neviena nepārtaisīs. Par “dzīvesgudrajām” atziņām, ko pārmaiņus pauž Ketlīna vai Džonatans, es pat neizteikšos − es nezinu, kā komentēt stulbumu.

Kas attiecas uz romāna erotisko sastāvdaļu, es esmu vīlusies. Teiksim, samierināsimies ar samāksloto sižetu, pabaudīsim erotiku . Pēc piektās ainas, kur alfa tēviņš ar tēraudcietiem vēdera muskuļiem un tik milzīgu locekli kā zilonim norauj trīsošai meitenei kādu apģērba gabalu, nedaudz viņu pamīca un steidz ietriekties “aizvien dziļāk”, un viņa no tā ir dziļā ekstāzē un kliedz kā sirēna ļaunā naktī, man bija skaidrs, ka nekā cita nebūs. Ak, nē, pašās beigās kā milzu bonusu šī fallocentriskā romāna autore galvenajai varonei uzdāvināja jauku kunilingu − es pat pilnīgi nopriecājos par Ketlīnu, beidzot viņā nekas “netriecās”. Jāsaka, ka satikt vīriešu šovinismu sievietes sarakstītā romānā bija negaidīti.

Atgriežoties pie jautājuma, kāpēc kaut ko tādu izdod, man jāsaka, ka jau kādu laiku vērojams, kā “Zvaigzne” atņem lubeņu izdošanas rūpalu “Kontinentam”, turklāt izvēlas no prastākā gala. Klaja naudas pelnīšana un sliktas gaumes demonstrācija (nevar noliegt, ka apzīmējums “dižpārdoklis par dižlocekli” man šķiet gan smieklīgs, gan trāpīgs). Sevi cienoša izdevniecība vismaz nodalītu brendu un neizdotu erotiskās lubenes kopā ar bērnu literatūru un mācību grāmatām.

Savukārt, atbildot uz jautājumu, kāpēc lasītājs (šai gadījumā drīzāk − lasītāja) vispār aktīvāk lasa erotisko literatūru, varbūt jāskatās globālākā mērogā. Es teiktu, ka 21. gadsimtā ir krietni paplašinājušās sfēras, kurās sieviete vēlas kļūt no objekta par subjektu, tai skaitā pat tik maskulīnā izklaides žanrā, kāda līdz šim bija pornogrāfija (ar jēdzienu “pornogrāfija” šoreiz saprotot dzimumdzīves attēlojumu dažādos mākslas žanros). Piemēram, pornofilmu industrijā jau kādu laiku pastāv “female friendly” filmas (nav runa par lezbiešu kino), kuras pat režisē sievietes, kas parāda, ka šāds kino nav tikai veču bizness un akceptē sievietes veselīgo interesi par seksu. Iespējams, ka tāda pati pāreja notiek literatūrā (atcerēsimies, kā fantāzijas literatūra no pusaudžu žanra pārgāja pieaugušo literatūras plauktos). Tā kā šāda interese visticamāk turpināsies, man būtu ierosinājums izdevniecībām meklēt un izdot kvalitatīvu erotisko literatūru un arī mudināt vietējos rakstniekus nebūt tik tikliem. Jo “Saplēsto mežģīņu” sakarā man nav neērti atzīties, ka es esmu izlasījusi erotisko romānu, man ir kauns, ka es esmu izlasījusi līdz beigām slikti uzrakstītu grāmatu.