Karīna Račko. Saplēstās mežģīnes. − Rīga: Zvaigzne, 2017.

Kā jau visos biznesos ierasts, arī grāmatu izdošanas jomā laiku pa laikam uzrodas kāds bestsellers, kurš gūst plašu popularitāti. Viena no pieprasītākajām grāmatām 2017. gada otrajā pusē bija Karīnas Račko “Saplēstās mežģīnes” − erotiskā žanrā sarakstītais romāns trīs mēnešu laikā sasniedza 10 000 tirāžu, kas ir ievērojams sasniegums Latvijas grāmatu tirgum. Parasti es esmu diezgan noturīga pret šādu masveida aizrautību, varētu pat teikt − atpalikusi no modes tendencēm, šoreiz es izrādīju interesi un grāmatu man iedeva izlasīt. Jā, grāmatu es neesmu pirkusi, līdz ar to atsauksmi noteikti būs ietekmējis fakts, ka es par to nesamaksāju izdevniecības noteiktos 15 eiro.

Mani vispār interesē erotiskā tēma daiļliteratūra (to varat pārbaudīt pēc atslēgvārda “erotika”, turpat atrodams “putaino grāmatu” sarakstiņš). Un gribētu uzreiz atrunāt, ka man pret erotiku (un pat pornogrāfiju) ir ļoti liberāla attieksme, un nekāda kautrēšanās par pašu tēmu no manas puses nebūs. Sekss ir cilvēka dzīves sastāvdaļa, vēl jo vairāk − uz tā visos laikos ir balstīta ievērojama industrija, atkarīga no attiecīgā laikmeta tikumiem. Arī erotiskā literatūra, kas sākusies ar nerātnajām dainām un Kamasūtru, tiek un tiks rakstīta. Pieņemu, ka šodienas latviešu lasītājs erotisko literatūru iepazina 90. gadu sākumā, kad mērķtiecīgi tika apgūts viss padomju laikā aizliegtais, tai skaitā erotiskās lubenes − Kolinsa, Maknota, Krenca u.c. jau piemirstas autores savus romānus izpušķoja ar padomju lasītājam neierasti atklātām gultas ainām. Man pat šķiet ka tagad izdotās lubenes (cik nu es tās esmu lasījusi) ir krietni tiklākas. Laikam jau es biju iedomājusies, ka Račko romānā būs kaut kas līdzīgs tām vecajām grāmatām − patstāvīgas meitenes piedzīvojumi ar pikantām epizodēm un varēšu nedaudz nodoties quilty pleasure ar erotisku lubenīti.

Redziet, es laikam kļūstu veca un vairs nesaprotu, kas tiek saprast ar jēdzienu “daiļliteratūra”, jo mana pirmā atziņa ir tāda, ka sacerējuma autorei līdz rakstnieces titulam vēl ir patālu. Jā, ir zināmas iemaņas, spēja veikli savērpt teikumus, bet tas ir tikai ceļa sākums. Otrā atziņa gan ir tāda, ka inteliģenci un iekšējo kultūru nopirkt nav iespējams, tādēļ šim tekstam nav tā skaistuma, kas “nāktu no iekšām”. (Hm, es laikam tagad delikāti centos noformulēt, kas ir grafomānija.) Lai nedaudz atbalstītu jauno autori (cilvēks taču uzrakstījis tik daudz burtu!), teikšu, ka nevienam jau nevar aizliegt rakstīt. Mēs visi varam radoši izpausties, kā vien spējam − ikviens var uzrakstīt romānu un iesniegt to izdevējam. Un te rodas jautājums − kāpēc kaut ko tādu izdod un kāpēc lasītājs par to ir gatavs maksāt naudu? Vai tiešām mūsu lasošā sabiedrība ir tik ilgi turēta puritāniskā tiklībā, ka gatava pēc pirmā mājiena par erotiku mesties uz grāmatveikalu?

Vispār es domāju, ka Račko grāmatai vajadzētu uzlikt kādu vecuma cenzu, iespējams, pat 25+, jo viņas attēlotā pasaule ir klaji melīga. Vārdos tiek postulēts, ka ārējais skaistums un bagātība nav galvenais, bet īstenībā viss romāns ir oda perfektai ārienei un mantu kultam, kurā darbojas plastmasas varoņi ar infantilu iekšējo pasauli. Kā gan jauns, nepieredzējis cilvēks varētu nodalīt Džonatana un Ketlīnas satriecošo kaislību no nevainojamiem interjeriem, greznām mājām, luksus auto un kārtējām kruta zīmola saplēstajām apakšbiksēm? Mani pārņem klusas šausmas, kad es iedomājos, ka kāda pusaudze varētu lasīt un piemērot savu dzīvi šai emocionāli aukstajai pasaulei − vīrieša bezjūtīgā attieksme nenozīmē dziļi slēptu ieinteresētību vai pat mīlestību, narcisu un jākli neviena nepārtaisīs. Par “dzīvesgudrajām” atziņām, ko pārmaiņus pauž Ketlīna vai Džonatans, es pat neizteikšos − es nezinu, kā komentēt stulbumu.

Kas attiecas uz romāna erotisko sastāvdaļu, es esmu vīlusies. Teiksim, samierināsimies ar samāksloto sižetu, pabaudīsim erotiku . Pēc piektās ainas, kur alfa tēviņš ar tēraudcietiem vēdera muskuļiem un tik milzīgu locekli kā zilonim norauj trīsošai meitenei kādu apģērba gabalu, nedaudz viņu pamīca un steidz ietriekties “aizvien dziļāk”, un viņa no tā ir dziļā ekstāzē un kliedz kā sirēna ļaunā naktī, man bija skaidrs, ka nekā cita nebūs. Ak, nē, pašās beigās kā milzu bonusu šī fallocentriskā romāna autore galvenajai varonei uzdāvināja jauku kunilingu − es pat pilnīgi nopriecājos par Ketlīnu, beidzot viņā nekas “netriecās”. Jāsaka, ka satikt vīriešu šovinismu sievietes sarakstītā romānā bija negaidīti.

Atgriežoties pie jautājuma, kāpēc kaut ko tādu izdod, man jāsaka, ka jau kādu laiku vērojams, kā “Zvaigzne” atņem lubeņu izdošanas rūpalu “Kontinentam”, turklāt izvēlas no prastākā gala. Klaja naudas pelnīšana un sliktas gaumes demonstrācija (nevar noliegt, ka apzīmējums “dižpārdoklis par dižlocekli” man šķiet gan smieklīgs, gan trāpīgs). Sevi cienoša izdevniecība vismaz nodalītu brendu un neizdotu erotiskās lubenes kopā ar bērnu literatūru un mācību grāmatām.

Savukārt, atbildot uz jautājumu, kāpēc lasītājs (šai gadījumā drīzāk − lasītāja) vispār aktīvāk lasa erotisko literatūru, varbūt jāskatās globālākā mērogā. Es teiktu, ka 21. gadsimtā ir krietni paplašinājušās sfēras, kurās sieviete vēlas kļūt no objekta par subjektu, tai skaitā pat tik maskulīnā izklaides žanrā, kāda līdz šim bija pornogrāfija (ar jēdzienu “pornogrāfija” šoreiz saprotot dzimumdzīves attēlojumu dažādos mākslas žanros). Piemēram, pornofilmu industrijā jau kādu laiku pastāv “female friendly” filmas (nav runa par lezbiešu kino), kuras pat režisē sievietes, kas parāda, ka šāds kino nav tikai veču bizness un akceptē sievietes veselīgo interesi par seksu. Iespējams, ka tāda pati pāreja notiek literatūrā (atcerēsimies, kā fantāzijas literatūra no pusaudžu žanra pārgāja pieaugušo literatūras plauktos). Tā kā šāda interese visticamāk turpināsies, man būtu ierosinājums izdevniecībām meklēt un izdot kvalitatīvu erotisko literatūru un arī mudināt vietējos rakstniekus nebūt tik tikliem. Jo “Saplēsto mežģīņu” sakarā man nav neērti atzīties, ka es esmu izlasījusi erotisko romānu, man ir kauns, ka es esmu izlasījusi līdz beigām slikti uzrakstītu grāmatu.

Advertisements