Bronija Vēra. Piecas lietas, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves: kā dzīvot, lai aizejot nekas nebūtu jānožēlo / no angļu val. tulk. Dina Kārkliņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Bronnie Ware. The Top Five Regrets of the Dying. 2011)

Reiz es nopirku grāmatu, jo man ļoti patika saulainās pienenes uz tās vāka, taču diezgan ilgi atliku grāmatas lasīšanu, jo saturs nesolījās būt izklaidējošs. Šogad gadījos īstajā garastāvoklī un nolēmu beidzot uzzināt tos piecus noslēpumus, kurus atklājusi autore. Jāsaka, ka grāmatas noskaņojums, neskatoties uz pieteikumu stāstīt par paliatīviem slimniekiem, tomēr atbilst noformējumam, jo pienenes zieda pārvērtība no cieši sakļauta pumpura līdz gaistošai lidpūkai, kas nes sēklu, ir laba metafora ideālam cilvēka mūžam − ziedēt un tad viegli aizlidot, cerībā pārdzimt nākotnē.

Grāmatas autore ir austrāliete, visticamāk − cilvēks ar sarežģītu likteni, kas ilgstoši meklējis dzīves jēgu, drošu pamatu zem kājām. Autore liek noprast, ka jaunībā viņai bijusi traumatiska pieredze, tikai nekādi neatklāj savu frustrāciju iemeslus − it kā tie nav ne vecāki, ne ģimene, ne atkarības. Pilnīgi iespējams, ka viņai vienkārši ir kaut kāda hipertrofēta vēlme atrast dzīvē “īsto vietu”, nemitīgi meklēt “piepildījumu un apmierinājumu”, “būt derīgai” utt. Neapšaubāmi, ka katram cilvēkam ir šādi krīzes periodi, tikai Vēras gadījumā tie ir ļoti ieilguši. Pēc ilgstoša darba bankā Vēra nolēma, ka viņa nav piemērota šādam darba režīmam un strādāja ārpus Austrālijas dažādus darbus, līdz nonāca pie tā, ka varētu būt nepilna laika slimnieku kopēja, paralēli attīstot savas radošās spējas. Drīzumā Vēra saprata, ka darbs ar nedziedināmi slimiem cilvēkiem viņai padodas un nes gandarījumu, lai cik skumjš tas nebūtu.

Aizgājēji Vērai palīdzēja noformulēt piecas atziņas par dzīvi: pirmkārt, dzīvot pašai savu dzīvi, nevis to, ko sagaida citi; otrkārt, nestrādāt tik daudz; treškārt, būt drosmīgai un atklāt jūtas; ceturtkārt, uzturēt sakarus ar draugiem; piektkārt, ļaut sev justies laimīgākai. Padomi ir labi un pareizi, un īstenībā zināmi jau sen un ikvienam, kas kaut nedaudz ir aizdomājies par savas dzīves kvalitāti. Iespējams, kā papildu piesaistes triks nostrādā tas, ka tos snieguši cilvēki pirms nāves − padomi tiek pasniegti kā pēdējais vēstījums pasaulei, vēlējums palicējiem.

Lai arī grāmata mani zināmos mirkļos aizkustināja, nevaru noliegt, ka manī ir nedaudz atturīga attieksme pret autori. Viņa ir privātas kompānijas nolīgta kopēja finansiāli nodrošinātiem cilvēkiem mājas apstākļos, ne hospisā, un dīvaini šķiet, ka strādāt viņa sāk ar divu stundu apmācību. Noprotams, ka lielai daļai slimnieku viņa ir pastāvīgā kopēja, t.i. dzīvo pie slimnieka, līdz tas nomirst. Šāds darbs nav morāli viegli izturams, bet Vēra uzskata, ka ar savu dzīvesveidu − vegānisms, meditācijas, atteikšanās no materiālām vērtībām − viņai izdodas izturēt. Vērai gadiem pat nav pašai savu māju − kad viņa nedzīvo pie slimnieka, viņa pieskata mājas saimnieku prombūtnē vai kritiskā gadījumā pat dzīvo mašīnā. Vēra uzskata, ka vajag atmest bailes un ļauties plūsmai, viņā ir gandrīz patoloģiska netīksme pret jebkādu brīvības ierobežošanu. Piedodiet manu ironiju, bet ar tādu attieksmi cilvēce joprojām dancotu ap ugunskuriem un ceptu banānus uz iesma (gaļu jau nedrīkst).

Kas man šķiet zīmīgi – pēc aiziešanas no kopējas darba, beidzot nopirkusi sev īstas mājas, Vēra piedzīvo milzīgu depresiju, līdz pat pašnāvnieces zīmītes rakstīšanai. Redziet, miroņu padomi un meditācijas jau nepalīdz, ja tev smadzeņu ķīmija saiet grīstē. Es ļoti pozitīvi attiecos pret cilvēkiem, kas atrodas garīgos meklējumos (lai cik dīvaini no malas tie neizskatītos), kuri meklē sev piemērotāko dzīves stilu, kuri neiegrimst pašapmierinātībā, tomēr visam ir savas robežas − ilggadīgai terminālu slimnieku kopējai ir nepieciešamas regulāras psihologa konsultācijas, lai viņa pēc 10 gadiem šāda darba neiebrauktu aizā ar savu auto, kā Vēra taisījās darīt. Ja cilvēkam ir depresija ar suicidālām nosliecēm, tad ir jāiet pie daktera un jādzer medikamenti, nevis jāmeditē uz paklāja.

No otras puses, šobrīd Bronija Vēra ir ļoti populāra, daudz tulkota autore ar sakārtotu dzīvi (vismaz ārēji), viņai ir skaista mājas lapa, kurā var noklausīties arī viņas sacerētās dziesmas (iznākuši vairāki diski), arī privātā dzīve ir sakārtojusies. Līdz ar to var teikt, ka viņa savu dzīvi no nemierīgas šaudīšanās pa pasauli ir pārvērtusi skaistā piedzīvojumā. Šajā sakarā mans dzīves izsāpēts (kā neapšaubāmi jau vecas viedas sievietes) padoms būtu − pirms rīkoties pēc kāda ieteikumiem, izvērtējiet padomdevēja dzīvi! Jūs taču nepasūtīsiet mēbeli galdniekam, kam visiem ķebļiem šķības kājas, un neiesiet tievēt pie resnas dietoloģes. Tieši tāpat būtu jāizturas pret daudzajiem guru un viņu pašpalīdzības grāmatām, kuras Latvijā ir tik populāras − nesekot akli viņu norādījumiem, bet samērot tos ar saviem uzskatiem un ievērot tikai tik daudz, cik tas nes labumu jūsu dzīvē.

 

Advertisements