Māksliniece Jevgēņija Čistotina (1989)

Sveicināti ziemā! Katra nākamā atskaite top par aizvien garāku periodu, tas laikam gan bija neprātīgi − sākt atskaitīties par izlasīto tai brīdī, kad man vispār nav laika lasīt izklaidējošos burtus. No iepriekšminētā ir jāsecina, ka daiļliteratūru es neesmu lasījusi nemaz. Toties es pirku grāmatas! Tas arī skaitās (gandrīz)!

Nolēmu, ka vajag sevi iepriecināt uz valsts simtgadi ar grāmatām, kas tapušas tai par godu. Sen jau biju domājusi, ka manā kolekcijā ir nepieciešama konditorejas recepšu grāmata “100 kūkas un svecīte” (“Amsmedia”); kūkas izskatās smuki un recepetes − izpildāmas. Tad vēl izdomāju, ka mājās būtu interesants “Jāņa sētas” izdotais karšu albums “100 gadi 100 kartēs”, jo tā nav gluži lasāma grāmata, bet pētāmā un izzināmā. Nopirku arī divus latvju dzīvesziņai veltītus izdevumus: Brigitas Ektermanes “Latviešu zīmju spēks” (Latvijas Mediji) par latvju simboliem (man gan jau ir gana daudz tiem veltītu grāmatu, bet labs labu jau nemaitā); un Ievas Pīgoznes “Latviešu apģērbs” (Zvaigzne ABC). Pēdējā grāmatā mani pārsteidza titullapas atvēruma attēls − jaunieši danco vienādi sterilos, kolektīvam šūtos tautastērpos un meitenēm ir galvā plastmasas puķu vainadziņi; es saprotu – daba jātaupa, puķes vīst utt., bet, ja jau varēja atrast naudu Lielvārdes jostām, tad piemērotiem auduma vainagiem arī tās pietiktu. Tas bija tāds darvas piliens, jo vispār grāmata izskatās diezgan izzinoša un skaisti noformēta.

Otrais piegājiens grāmatveikalam man bija “Zvaigznes” “melnajā sestdienā”, kad es ieguvu trīs grāmatas no pasaules bērnu klasikas sērijas ar Roberta Ingpena ilustrācijām ar 50% atlaidi, t.i. Kiplingu, Žilu Vernu un Marku Tvenu. Pinokio es nolēmu nepirkt, jo esmu Buratino paaudzes cilvēks (nu varbūt kādreiz…). Sen jau uz šīm grāmatām skatījos, jo tie ir vecie labie tulkojumi jaunā ietērpā, un beidzot arī atlaides sagaidīju. No jaunajam grāmatām nopirku Ilgoņa Vilka “Visums. Ceļvedis” (Zvaigzne ABC), kaut kā man tobrīd ļoti savajadzējās astronomisku izziņu literatūru.

Vēl es izklaidēju sevi ar vienu krievu seriālu “Обычная женщина” (“Parasta sieviete”), kas ir šī gada ražojums. Manu uzmanību piesaistīja režisors Boriss Hļebņikovs, kurš 2017. gadā laida klajā krievu kritiķu un skatītāju slavēto filmu “Aritmija”, kā arī galvenās lomas tēlotāja Anna Mihalkova, kura man patikusi visās savās lomās. Seriāls, protams, ir diezgan liela čerņa, bet ar milzu ironijas devu, tāds Breaking Bad krievu gaumē. Galvenā varone ir ģimenes māte un puķu veikala īpašniece, bet vienlaikus arī prostitūtu “māmiņa”; pēdējais bizness ir riskants un to pavada daudzi negaidīti momenti, kas skatītājam sagādā jautrus brīžus. Vispār krievi beidzamā laikā ir filmu jomā saņēmušies un rada diezgan oriģinālas lietas − varbūt atkārtojas tas, ka viņi spēj radoši domāt tikai totalitārā režīmā un nošķirti no pasaules. Man ir padomā skatīties vēl vairākus seriāli, kurus ļoti slavē krievu inteliģence.

Klausījos Supernovas 2.kārtas 33 dziesmas, un domāju, ka tas ir dziļš fiasko. Varbūt kāds pārītis māk tīri labi dziedāt, bet DZIESMAS, kas paliek atmiņā, vienkārši nav. Pavasarī pēc Eirovīzijas Portugālē bija noorganizēts apaļais galds, kur sēdēja un gudri dirsa visi šim Latvijas konkursam tuvu stāvošie (un dažs labs sevi parādīja kā riktīgs pūslis), un realizēts no ieteiktā nav NEKAS. Pirmkārt, man gribētos vietu, kur aiziet nobalsot, lai nevienu no šīm dziesmām tālāk nelaiž un lieki netērē naudu visādiem pusfināliem, otrkārt, LTV viekārši ir jāuzņemas atbildība un pašai jāuzrunā kāds mūziķis, kā to dara gana daudz Eiropas TV, iztiekot bez konkursiem un balsošanām. Es nezinu, kāpēc LTV vispār ir ieņēmusi tādu pozīciju, ka tās darbs ir tikai samaksāt par dalību un pēc tam organizēt tehniskas detaļas, reāla producenta tam pasākumam joprojām nav, jo katrs Supernovas uzvarētājs tālāk cīnās ar saviem spēkiem.

Vēl es internetā ieraudzīju, ka rudenī Jūrmalā atvērta jauna bibliotēka, t.i., kā es sapratu, Jūrmalas Centrālā bibliotēka pārvākusies uz jaunām telpām. Jau esošai Mākslas skolai blakus piebūvētas Mūzikas skola un Bibliotēka, izveidojot Dubultu kultūras kvartālu. Skaisti! Vēl jo lielāks prieks par notikušo, jo pirms pieciem gadiem par bibliotēku rakstīja, ka tā “atrodas pazemojošā stāvoklī”. Nu man, goda vārds, ir balta skaudība, jo Rīgas Centrālai bibliotēkai līdz tādām telpām, kas būvētas speciāli bibliotēkai, ir gaismas gadi. Labi vismaz, ka krājums ir daudzveidīgs un jaunākai literatūrai nauda tiek iedalīta. Lai ar ko Rīga lepojas, bet ne jau ar koncertzāli vai bibliotēku.

Nākamās nedēļas man būs vieglākas, atsāku jau lasīt izklaidējošos burtus (vienu grāmatu pat pabeidzu!), un tad priekšā svētki ar garu brīvlaiku un, cerams, cits plānošanas režīms.

Claude Monet. The Tow Path at Argenteuil, Winter 1875