Jana Egle. Gaismā: stāsti. – Rīga: LA izdevniecība, 2016.

Jana Egle. Svešie jeb miļeņkij ti moi: stāsti. – Rīga: Latvijas Mediji, 2018.

Jana Egle ir sākusi kā dzejniece un turpina tāda būt, bet viņai iznākuši arī divi stāstu krājumi − “Gaismā” (2016) un “Svešie” (2018). Pirmais 2017. gadā ieguva Latvijas Literatūras gada balvu prozā. Jāsaka, ka man ir diezgan grūti rakstīt par mūsdienu latviešu rakstniekiem (un šogad tādus esmu lasījusi diezgan daudz), jo mūsu valsts literārā vide ir tik neliela, ka man pietrūkst distancētības sajūtas. No vienas puses, gribas slavēt cilvēku jau par to vien, ka viņš sadūšojies būt latviešu rakstnieks, taču, no otras puses, nevar tikai šī iemesla dēļ dziedāt ditirambus. Un nākas meklēt zelta vidusceļu, lai nenogalinātu cilvēkā vēlmi rakstīt tālāk, bet arī pateiktu kaut ko kritisku. Attiecība uz Egles stāstiem ir vajadzība pēc vidusceļa, jo kaut kas man ļoti patīk (valoda, stāstu piesātinātība) un kaut kas − kaitina.

Pirmais stāstu krājums “Gaismā” ir apjomā neliels, tajā apvienoti astoņi stāsti. Iespējams, ka iznākšanas brīdī krājums trāpīja lasītājos ar savu skaudrumu, bet vienlaikus cilvēcību. Bija sajūta, ka, lasot šos stāstus, tu stāvi gleznas priekšā, kurai rakstnieks uzlicis savu rāmi, bet glezna turpinās vēl aiz rāmja un tev kā lasītājam ir dota iespēja izdomāt − kāpēc, kas bija pie vainas, ko varēja izdarīt citādāk?

Stāstu varoņus saista asinssaite, bet viņi ir tālu viens no otra − dusmojas, cieš, izmanto vai vienkārši nesaprot. Atrisinājuma šajo stāstos nav, viss ir savilkts ciešā mezglā. Tiek parādīta problēmsituācija, lasītājam (ne stāsta varoņiem) parādīta tās izcelsme un stāsts tiek aprauts, atstājot varoņus turpat, kur viņi bijuši stāsta sākumā. Vai arī atrisinājums ir tāds, kurā no varoņiem netiek prasīta aktīva iejaukšanās − dzīve pati visu saliek pa savam. Šāda autores attieksme nedaudz atgādina dokumentālo prozu, kurai beigās tā vien gribas uzrakstīt psihologa ieteikumus situācijas atrisināšanai. Lai gan stāstu varoņi tos visticamāk neņemtu vērā.

Otrā stāstu grāmata “Svešie” (2018) jau ir biezāka, lai gan te jau atkal ir astoņi stāsti. Pēc trešā stāsta izlasīšanas saproti, ka tie ir savā starpā saistīti un jāvērtē kā cikls. Un atkal mēs satiekamies ar cilvēkiem, kas cenšas dzīvot, cik labi vien māk, un dažam tas ārēji tīri labi izdodas, bet iekšā grauž tārpi, par kuru izcelsmi nav skaidrības. Autores iecere ir bijusi savērpt visus vienā zirnekļtīklā un parādīt, ka reiz šim tīklam ir bijis saimnieks−zirneklis, kas savu ļaunumu ir iedējis kā olu pašā viducī un mēs redzam tā sekas jau pēc vairākām paaudzēm. Nevar noliegt, ka doma tā ir pareiza, un lieliski izmantota daudzās ģimenes sāgās, taču šajā grāmatā man tā šķita pārāk ilustratīva, varbūt pat vienkāršota. Jā, ir bijis viens nekrietns notikums, kas ir izcūkājis cilvēka dzīvi. Jā, šis konkrētais cilvēks nav mācējis to pārstrādāt, ļāvis tam saindēt savu dzīvi, un viņa attieksmi es ļoti labi saprotu. Taču attiecībā uz pārējiem man nav nekāda žēluma − ja cilvēki dzīvo pēc krievu parunas “Не мы такие, жизнь такая”, t.i. neuzņemoties nekādu atbildību par savu dzīvi, bet vienkārši peldot pa straumi, savās problēmās vainojot apstākļu sakritību, likteni vai visus apkārtējos, tad man diez vai gribas izrādīt savu līdzjutību. Jā, es zinu, ka tā ir skarba attieksme, un dzīvē pret šādiem likteņa pabērniem izturos labāk (vismaz iecietīgāk), bet literatūrā es gribu būt nežēlīga. Varbūt tādēļ, ka vēlos lasīt stāstus par nepadošanos, cīņu ar sevi un uzvaru pār savām kaislībām. Protams, es nedomāju, ka literatūrai kā padomju laikos būtu jākalpo kā piemēram par ceļu uz skaistāku nākotni, taču lasīt un redzēt, ka neviens no iesaistītajiem nespēj un negrib neko mainīt ir diezgan nomācoši. Autore gan atstāj lasītāju cerībā, ka notiks laimīga tikšanās, taču es jums teikšu − nekas labs tur nebūs, nevar salāpīt papēdi, ja zeķes vairs nav.

Nezinu kāpēc, varbūt tā ir mana fantāzija, bet mani nepamet doma, ka autorei ir bijusi iecere nevis vienkārši stāstīt stāstu, bet pieškirt tiem kādu virsvērtību, kādu sociālu nozīmi, varbūt atvērt acis līdzcilvēkiem vai izdarīt kaut ko līdzvērtīgi cēlu. Es tik labi par cilvēkiem un pati par sevi nedomāju, man drīzāk stāstu varoņus gribētos uzrunāt dziesmas vārdiem: “Kā lai labu redz, ja tumsa skatu sedz – meklē staru to, kas tavu gaismu dedz.” (Triānas Parks & Jānis Aišpurs “Stars”). Lūk, stāsti manās acīs tikai iegūtu, ja es redzētu, kur varoņi atrod savu “staru”.