Es te nedaudz parakņājos arhīvā un atklāju, ka pēdējoreiz gada kopsavilkumu esmu rakstījusi tālajā 2014. gadā. Kopš tā laika mans rakstīšanas entuziasms ir gājis arvien mazumā. Nav gan bijis tā, ka negribētos izpausties, bet vispār jau rakstīt par grāmatām tā, kā es to vēlos darīt, ir diezgan laikietilpīgi. Taču šoruden, kā vēl nekad, man ļoti noderēja, ka pēdējo gadu laikā esmu vismaz nedaudz vingrinājusies mazos, analītiskos sacerējumos, un tas man krietni atviegloja dzīvi.

Jaunajā gadā daudzi cenšas sākt jaunu dzīvi − kaut ko atmest, kaut ko uzsākt. Es neesmu izņēmums, jo pēdējos divus gadus manā blogā vērojama tendence, ka pirmos trīs mēnešus es ļoti cītīgi rakstu par izlasīto, bet pēc tam, tuvojoties vasarai, viss aiziet pašplūsmē. Pierasts jau, ka Jaunā gada apņemšanās tiek izzobotas, bet es izdomāju, ka jaizturas pret tām iecietīgi − vai tad notiek kāds ļaunums, ja cilvēks paris mēnešus vingro, nesmēķē, neēd cukuru, iet laikus gulēt utt.? Dzīvē notiek visādas lietas, arī brīnumi, un varbūt reiz atkal pienāks tāds gads, kad es cītīgi rakstīšu par katru izlasīto grāmatu.

Šogad esmu izlasījusi 41 grāmatu, kas no mana skatījuma ir maz, taču jāņem vērā, ka rudenī es pārsvarā lasīju mācību grāmatas un tās jau nevar ieskaitīt pie izlasītām no vāka līdz vākam. Gadu es iesāku ar Roberta Galbraita trešo detektīvu “Career of Evil” (šobrīd latviski − “Ļaunuma raža”), turpināju ar samezglotiem ģimeņu stāstiem “Winter people” un “Footprints on the Sand”, tam sekoja divas lietuviešu rakstnieku grāmatas “Sarkankoka paradīze” un “Migla virs ielejām”, februārī vēl krievu rakstnieka mistiskais trilleris “Культ”. Martā lasīju sarunas ar tulkotājiem grāmatā “Valoda tulkojumā”, kā arī apguvu pašmāju erotisko grāvēju “Saplēstās mežģīnes” un pirmo grāmatu Aivara Kļavja triloģijā “Melnais akmens”. Izlasīju nelielo un apcerīgo “Mans vectēvs bija ķiršu koks”. Aprīli uzsāku ar zviedru detektīvu “Upurpurvs”, pabeidzu vasarā iesākto amerikāņu astronauta atmiņu grāmatu “An Austronaut’s Guide to Life on Earth” un vēlreiz pēc daudziem gadiem izlasīju Neiburgas brīnišķīgo stāstu krājumu “Stum, stum”. Maijā izlasīju pašpalīdzības apcerējumu “Piecas lietas, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves” un divus Vizmas Belševicas nelielos, līdz šim neizdoto stāstu krājumiņus. Maijā beigās vēl divas fantastikas grāmatas − Atvudas “Sirds mirst pēdējā” un Kinga “22.11.1963.”. Jūnija un jūlija man bija Dafnei di Morjē veltīts lasījumu cikls − viņas biogrāfija, kulta romāns “Rebeka”, viens stāstu krājums un romāns “Grēkāzis”, kā arī di Morjē romāns par savas dzimtas vēsturi “The du Mauriers”. Jūnijā noklausījos krievu autora Lukjaņenko fantāzijas romānu “Черновик” un izlasīju man mīļās krievu/ukraiņu rakstnieces Hemlinas vēsturisko romānu “Искальщик”.  Jūnija beigās vēl − Monikas Zīles stāstu krājums “Mētelis ar sudrablapsu” un Kļavja pusaudžu triloģijas otrā grāmata “Bēgšana no Čusku valstības”, kā arī grāmatu plaukta atbrīvošanas akcijas ietvaros − Bērtones “Miniatūriste”. Jūlijā lasīju Meimanes Norai Bumbierei veltīto biogrāfiju, divas Azimova fantastikas grāmatas no sērijas par Fondu un Miso detektīvu “Neatstājot pēdas”. Augustā es negaidīti pārlasīju “Arbata bērnus” un divas grāmatas no latviešu sērijas − “Skolotāji” un “Sarkanais dzīvsudrabs”. Septembrī tās pašas grāmatu plauktu tīrīšanas akcijas ietvaros tika izlasīts Gordona “Šamanis” un izklaides nolūkos – Heilija “Viesnīca”. Oktobrī – Bergmana “Laterna Magica”. Un gada izskaņā – Egles “Svešie”, Abgarjanas “No debesīm nokrita trīs āboli” un Sinisalo “Saules kodols”.

Redzat, izlasīto grāmatu skaits nav liels, tāpēc vēl jo vairāk man ir žēl, ka uzrakstījusi esmu tikai par 10. Atliek tikai sev novēlēt nākamgad būt čaklākai. Latviešu gada grāmatas godā es šogad celšu Andra Akmentiņa romānu par Latviju 50. gados “Skolotāji”. No grāmatu sērijas “Mēs. Latvija. XX gadsimts” es nekādus pārsteigumus negaidīju, tādēļ vēl jo dubults prieks par jaunatklātu, talantīgu romānistu. Ārzemju gada grāmata − Narinē Abgarjana “No debesīm nokrita trīs āboli”. Īpatnēji, ka abi šie romāni stāsta par grūtiem laikiem, bet cilvēki tajos nav rūgti un ļauni − viņi vienkārši dzīvo, cik labi vien spēj dotajos apstākļos, un atrod prieku ikdienā.

Lai arī neko daudz neesmu lasījusi non-fiction, tomēr gada grāmata šajā lauciņā man ir Krisa Hedfīlda “An Austronaut’s Guide to Life on Earth”, kuru es labprāt ieraudzītu savā grāmatplauktā latviski. Cilvēkam var būt milzīgs, fantastisks, praktiski nesasniedzams mērķis, bet nevajag sev atņemt sapni. Un vienlaikus nevajag norakstīt savu dzīvi, ja redzat, ka sapnis nepiepildās − vienkārši ejiet pa dzīvi aizrautīgi, mērķtiecīgi un priecīgi. Lai ceļš top skaistāks par mērķi! Novēlu mums visiem nākamajā gadā dzīvot skaisti un priecīgi! Lai nebaidāmies plānot lielas lietas un būt uzņēmīgi un drosmīgi tās īstenojot!

Ted Blaylock. White Mountain Evening