Гузель Яхина. Зулейха открывает глаза. – Москва: АСТ, 2016.

Tatāru izcelsmes krievu rakstnieces Jahinas romāns “Zuleiha atver acis” pirms pāris gadiem izraisīja sensāciju un ieguva virkni Krievijas literāro prēmiju. Jahinas pirmā izglītība ir vācu valodas skolotāja, bet otrā − kinoscenāriste, tādēļ vispirms tika sarakstīts scenārijs, kurš vēlāk pārtapa romānā. Autorei izdevās atrast virkni īsto cilvēku, kas “Zuleihu” iznesa saulītē (krievu rakstnieci Ludmilu Uļicku ieskaitot), un tas īsā laikā ieguva lielu popularitāti ne tikai Krievijā, bet ir jau tulkots 20 valodās.

Romāna darbība sākas 1930. gadā, kad Krievijā strauji tiek īstenotas represijas pret t.s. kulakiem, t.i. bagātākajiem zemniekiem atņem īpašumu un aizsūta uz Sibīriju. Pasākuma mērogs ir milzīgs, un tas skar arī Tatarstānas zemniekus. Galvenā varone Zuleiha ir sieva kādam turīgam un bargam zemniekam, un, protams, viņu ģimene arī ir iekļauta izsūtāmo sarakstā. Dažādu peripētiju rezultātā Zuleiha lopu vagonā uz Sibīriju brauc bez vīra, tikai neticamu nejaušību rezultātā nonāk dzīva līdz Angāras krastiem, un vēl lielākas veiksmes rezultātā jau Sibīrijā dzemdē bērnu un viņi abi kā nebūt pūlas izdzīvot. Romāna darbība norisinās līdz pat 40.gadu otrai pusei.

Es romānu sāku lasīt jau pirms diviem gadiem, pavasarī, kā pavadoni grāmatām “Veļupes krastā” un “Pieci pirksti”, kas arī skar izsūtīšanas tēmu. Taču pēc pirmās nodaļas (tās ir 80 pašpietiekamas lappuses, gandrīz kā pabeigts stāsts) man šķita, ka nu jau būs gana par šo tēmu lasīts. Tā nu grāmata man labi nostāvējās, līdz pagājušovasar pieķēros pie tās vēlreiz, lai pabeigtu tikai februārī. Parasti tik ilgi es grāmatas nelasu, tādēļ var teikt, ka tā bija izmocīšana, kas ir galīgā pretrunā ar sākotnējām gaidām par izcilu literatūru. Nevar teikt, ka man nepatika Jahinas valodas vai sižeta raitums, bet laikam vienreiz pa ilgiem laikiem man ir ir ideoloģiskas pretenzijas pret romānu.

Pirmā nodaļa ir uzrakstīta aizraujoši − no tā viedokļa, ka rietumnieciskai sievietei pat elpa aizraujas no tā, kā izturas pret tatāru sievieti ģimenē. Zuleiha ir parādīta kā sava vīra un viņa despotiskās mātes verdzene, kas baidās pacelt acis un īsteno abu kaprīzes. Un varētu jau kratīt pirkstu un teikt: ai, ai, kā tie islāmticīgie izturas pret sievieti. Taču mani ieinteresēja, ko par romānu saka tatāru kritiķi − un viņi saka, ka vispār jau krāsas ir stipri sabiezinātas. Jahinai tiek diezgan skarbi (un izskatās, ka pamatoti) pārmestas tatāru islāmiskās kultūras nezināšana, vēl jo vairāk − maldinoši negatīva iespaida popularizēšana par tatāru zemnieku tradicionālo dzīvesveidu. Kā pareizi tiek atzīmēts, padomju literatūrā bija izplatīts mīts, ka padomju vara atbrīvoja apspiesto austrumu sievieti, un Jahinas romāna sākums tiešām liek izdarīt tieši šādu secinājumu − Zuleiha aizbrauc atbrīvota… lopu vagonā.

Otrs mans nepatikas iemesls ir deportāciju atainošana. Jahina visu apraksta dramatiski un neaizmirst paspiest no lasītāja asaru, tomēr kaut kas viņas tonī man šķiet nepieņemams. Konkrētā deportējamo ešelona liktenis ir traģisks − no 800 cilvēkiem dzīvi apmetnes vietā Angāras krastā nonāk tikai 40. Tā ir padomju varas ņirgāšanās par cilvēku, vienkārši sadisms, un, lasot par tādām norisēm, lasītājam vajadzētu izjust dusmas un naidu pret režīmu un tā kalpiem. Šeit mums ir tāda viegla attieksme − ak, pieturas vietās pat nepaspējām aizbērt kapu bedres, un ešelona komandieris jau arī tāds izskatīgs vīrietis… Es nezinu, kā šads romāns iekļaujas krievu kopējā stāstā par deportācijām, taču ar latviešu ierasto naratīvu tas pamatīgi disonē un izsauc neizpratni.

Nav mazsvarīgi, ka autore nolēmusi parādīt ne tikai Zuleihas “atbrīvošanos”, bet arī kulaku nīdētāja, sarkanarmieša Ignatova dzīves ceļu, kurš nebūt netiek traktēts kā sarkano ideju kalps, bet gan kā seksīgs vīrietis, kurš iekaro Zuleihas sirdi. Romāna otrā puse lielā mērā tiek būvēta kā abu attiecību stāsts, tikai Zuleiha šeit ir deportētā, butībā ieslodzītā, bet viņš ir cietuma galvenais uzraugs. Jahinai gan tā vairāk ir melodrāma uz taigas fona, no pirksta izzīsta, lai stāstiņš nebūtu tik drūms, bet lasītājas varētu jūsmot par “mīlu, kas izplaukst pat dzīves skarbākajos apstākļos”. Sibīrijas nometne vispār parādās kā tāda rehabilitācijas nometne, kurā cilvēki atmet savus neveselīgos paradumus un realizē talantus − tiek izveidots mednieku artelis, tiek zīmēti un pārdoti aģitācijas plakāti, tiek iekopti eksperimentāli labības lauciņi… Jā, cilvēki nedrīkst aizbraukt, bet citur jau tā dzīve nav labāka un kur tad kara laikā brauksi. Krievijas apstākļu zinātāji atzīmē daudzas neprecizitātes, tāpat kā tatāru kritiķi, un man vēsturiskos romānos parasti pietiek ar vienu lielu kļūdu, lai es pret visu sāktu izturēties ar aizdomām.

Redzat, Jahinas grāmata ir gana laba, lai tā zināmos brīžos aizrautu un pat liktu aizdomāties, tomēr kopējais iespaids ir kā kādas recenzijas virsraksts − “skaists romāns par izsūtīšanu”. Ja kādā cilvēkā tiek radīts iespaids, ka deportācijas bija ekstrēms piedzīvojums vilcienā un Sibīrijas nometne ir kāds zaļā tūrisma paveids, tad tas ir galīgi garām. Un romantiski šai stāstā var būt tikai Angāras putu viļņi un stalto egļu šalkoņa, pārējais viss ir plika cīņa par izdzīvošanu.