Šī gada pirmais subjektīvais grāmatu apskats būs par janvāri un februāri, jo sapratu, ka ar marta grāmatām sanāktu pārāk gari vai arī man nāktos domāt, ko no saraksta izmest ārā.

Visu ziemu Nacionālajā mākslas muzejā bija skatāma plaša izstāde “Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme”, kas piedāvāja tikšanos ar spilgtāko portretu izlasi vesela gadsimta griezumā. Līdztekus izstādei tapis apjomīgs, bagātīgi ilustrēts izdevums ar tādu pašu nosaukumu (LNMM; “Neputns”; sast. Ginta Gerharde-Upeniece), kuram pievienota speciāli izstādei veltīta rakstnieka Māra Bērziņa eseja “Sejas izteiksme”. Portrets tiešā vai netiešā veidā dokumentē Latvijas vēstures, sabiedrības, sociālās un kolektīvās atmiņas veidošanos, nacionālās identitātes izpausmes, valstiskuma tapšanu, politiskos kontekstus un nodevas ideoloģijām.

Vēl viens liels un nozīmīgs izdevums ir kultūras pieminekļu pētnieka Vitolda Mašnovska veidotā enciklopēdija “Muižas Latvijā: vēsture, arhitektūra, māksla” (“DUE”).  Kopumā veikta ap 1200 Latvijas muižu kompleksu dokumentālā fotofiksācija un izpēte, bet konkrētais − pirmais − enciklopēdijas sējums aptver 179 muižas alfabētiskā secībā no A līdz H. Vispirms tiek dota muižas atrašanās vieta un ekonomiskais raksturojums, tad īsa īpašnieku vēsture, akcentējot muižas pirmsākumus un beigas. Seko kungu mājas vai pils būvvēsture un saimnieciskās apbūves ansambļa un parka raksturojums. Uzziņu izdevums visiem, kam interesē Latvijas muižas un to vēsture līdz 1940. gadam un šodien.

Iespējams, ar iepriekšminēto enciklopēdiju sasauksies barona Herberta fon Blankehagena atmiņas “Pasaules vēstures malā: atmiņas no vecās Vidzemes, 1913-1923” (“Madris”, no vācu val. tulk. Indra Čekstere).  Blankenhagena dzimtās mājas bija Akenstaka – muižiņa Rīgas apriņķī, Krievijas impērijas Vidzemes guberņā, un viņš raksta par sarežģīto Pirmā pasaules kara laiku, tā radītajām radikālajām parmaiņām sabiedrībā no vācbaltieša skatu punkta. Autors velta uzmanību detaļām – labi pazīst gan vecās Vidzemes dabu, gan raksta par Latvijas muižu sadzīvi.

Vēsturnieks Uldis Neiburgs turpina stāstīt par Latviju Otrā pasaules kara laikā − iznākusi nākamā grāmata  „Grēka un ienaida liesmās!” (Latvijas Mediji) (pirmā − “Dievs, Tava zeme deg! (2014)), kurā apkopoti 33 stāsti. Savulaik “Latvijas Avīzē” publicētie raksti pārstrādāti un aktualizēti  atbilstoši jaunākajiem pētījumiem.

Ar vieglu skandālu, es pat teiktu − tēmai atbilstošu teatralitāti − klajā nācis Silvijas Radzobes sastādītais rakstu krājums “100 izcili Latvijas aktieri” (LU Akadēmiskais apgāds). Divos sējumos 22 latviešu teātra zinātnieki/kritiķi lasītājam atklāj 100 Latvijas aktieru portretus, izsekojot aktiermākslas attīstībai visā latviešu teātra pastāvēšanas laikā. Pirmo reizi Latvijā tik principiāli raksturota aktiermāksla kā padomju, tā nacistu okupācijas apstākļos, līdz ar to pētījums iegūst kultūrvēsturisku nozīmi. Ja jūs interesē Latvijas teātra vēsture un tā attīstība, tā neapšaubāmi ir obligātā literatūra, tomēr atzīšu, ka mani nedaudz mulsina salīdzinoši jaunu aktieru − kuru panākumi pieder pēdējai desmitgadei − iekļaušana kultūras kanonā; viņiem varēja veltīt nākamo sējumu.

Citu teātra mākslas šķautni mums paver Inga Jēruma grāmatā “Teātra bērni” (“Zvaigzne ABC”), kas portretē 27 personības, kuru bērnība pagājusi teātra aizkulisēs, bet viņi paši nav izvēlējušies aktiera profesiju. Tās ir visai drosmīgas atklāsmes par to, kāda nozīme teātrim bijusi bērnībā un joprojām ir vai arī, tieši pretēji, vairs nav pieaugušā cilvēka patstāvīgajās gaitās.

Nacionālais kino centrs ar ES finansiālu atbalstu izdevis apjomīgu, pasaulē pazīstamāko “kinomākslas ābeci” − Deivids Bordvels, Kristīne Tompsone, Džefs Smits “Kinomāksla. Ievads” (no angļu val. tulk. Jana Bērziņa, Dace Andžāne, Tabita Rudzāte). Šeit apkopots viss nepieciešamākais, kas jāzina kinoskatītājiem un kinomākslas interesentiem kā pamats kino izpratnes un kino izglītības veicināšanā. Grāmatas nodaļās apskatīti gan vispārīgi kinomākslas aspekti, gan konkrēti filmu veidošanas elementi. Latviski tulkots jaunākais, grāmatas 11.izdevums, pievienota arī apjomīga kino terminu un jēdzienu vārdnīca (kas atrodama arī Nacionālā Kino centra mājaslapā). Diemžēl šo izdevumu nevarēs nopirkt grāmatnīcās, bet tas būs pieejams bibliotēkās un izglītības iestādēs.

Foto: Agnese Zeltiņa

 

Psiholoģiskās pašpalīdzības grāmatas “Raizējies mazāk, dzīvo viegli” (no angļu val. tulk. Normunds Pukjans, “Jumava”) reklāmas sauklis vēsta, ka tā ir noderīga grāmata tiem, kas vēlas sevi pilnveidot un uzlabot savas dzīves kvalitāti. Grāmatas autores Sjūzena M.Orsillo un Lizabete Rēmere piedāvā veidus, kā samazināt hronisku stresu, uztraukumu, trauksmi, bailes dažādās dzīves situācijās.

Par lēmumu pieņemšanas psiholoģiskajiem aspektiem vēsta vēl viena “Jumavas izdota grāmata − Johens Maijs “Kāpēc es aizgāju nopirkt pienu, bet atgriezos ar divriteni” (no vācu val. tulk. Brigita Kabuce). Autors savā darbā nosauc tipiskākās domāšanas kļūdas, kuras mēs pieļaujam, slazdus, kuros aizvien iesprūstam. Grāmatā aprakstītas dažādas izlemšanas tehnikas, kuras praktiski lietojot, iespējams mazināt izvēles mokas.

Latvijas un Lietuvas dārzkopjiem sadarbībā ar ES risinās projekts, kura mērķis ir saglabāt vēsturiskos/tradicionālos dārzaugus, šķirnes, lai veicinātu to izplatību un uzturētu dārzkopības tradīcijas. Projekts paredzēts ne tikai vēsturisko šķirņu popularizēšanai, bet arī jaunu garšu veidošanai, tādēļ izdota neliela grāmata “Senas latviešu un lietuviešu ēdienu receptes mūsdienīgā izpildījumā” (Dobele, Dārzkopības institūts). Grāmata PDF formātā pieejama internetā.

Ja pievēršamies latviešu daiļliteratūrai, tad interesanta man šķiet vecmeistara Zigmunda Skujiņa jaunākā autobiogrāfiskā grāmata “Aplikācija par rakstnieku un laikmetu” (“las.ām”), kas radīta kopā ar meitu Ingu Skujiņu. Kā saka autors: “Raibo aplikāciju papildināšu ar dokumentiem, vēstulēm, citātiem, fragmentiem no saviem romāniem un laikabiedru domām par tiem. Šo grāmatu varētu saukt par ceļvedi pa rakstnieka vēl neizdzisušām pēdām.”

Vēl man ieinteresēja vēsturisks romāns par notikumiem Liepājā laikā no 1918.gada aprīļa līdz 1919.gada martam − Andrejs Migla “Dzintara stars” (“LiePA”). Šis laikaposms Latvijas vēsturē ir tik piepildīts un sarežģīts, ka šķiet apsveicama ikviena autora vēlme burties cauri neviennozīmīajai Latvijas vēsturei.

Senai Baltijas vēsturei 15. gadsimta otrā pusē ir pievērsusies lietuviešu rakstniece Undine Radzevičūte. Viņas vēsturiskais romāns “Asinis zilas, debesis pelēkas” (“Jānis Roze”, no lietuviešu val. tulk. Dace Meiere) sākas ar autores dzimtas sakņu meklējumiem, bet noprotams, ka paralēli lasītājam tiek piedāvātas Livonijas sabiedrības intrigas un piedzīvojumi.

No igauņu valodas tulkoti vairāki interesanti romāni. Pirmkārt, Pašas Matsinova (aka Pāvs Matsins) romāns “Gogoļa disko” (“Jānis Roze”, no igauņu val. tulk. Maima Grīnberga), kas tiek prezentēts kā pilnīgi traks sacerējums, kurā pa Igaunijas pilsētiņu Vīlandi klīst no miroņiem augšāmcēlies krievu literatūras klasiķis Nikolajs Gogolis un saceļ pamatīgu haosu vietējā sabiedrībā. Otrs romāns ir Ilmara Taska “Pobeda 1946” (“Jumava”, no igauņu val. tulk. Lelde Rozīte), kas stāsta par 1946. gada pavasari Igaunijā. Kāds zēns sadraudzējas ar noslēgtu vīrieti, kam pieder jauna automašīna “Pobeda” un netīšam izpauž ģimenes noslēpumu.

Neticami, ka tikai tagad latviski iznāk grāmata, kas ir iekļaujama PSRS 20. gadsimta represijām veltīto literāro darbu zelta fondā − Varlams Šalamovs savus “Kolimas stāstus” (“Latvijas Mediji”, no krievu val. tulk. Lāse Vilka) rakstīja pēc atgriešanās no Kolimas 50.gadu vidū, bet publicēja 60.gadu otrā pusē. Stāsti iepazīstina lasītāju ar ieslodzīto dzīvi un parādā autora redzēto un pārdzīvoto nometnēs četrpadsmit gadu laikā.

ES Literatūras balvas laureāta Benedikta Velsa romāns “Vientulības gals” (“Jānis Roze”, no vācu val. tulk. Inga Karlsberga) stāsta par  kādu zēnu, kurš kopā ar vecāko brāli un māsu izbauda bezrūpīgu bērnību, bet tad viņu vecāki iet bojā autoavārijā. Bērni nonāk internātā, atsvešinās, viņiem jātiek galā ar sērām un pašiem ar sevi.

Nākamie daiļdarbi ne tikai šķiet interesanti saturiski, bet zīmīgas ir to izcelsmes valstis − Izraēla un Ķīna, kas dažādo mūsu grāmatu tirgu.

Izraēlas rakstnieka Dāvida Grosmana romāns “Bārā ienāk zirgs” (“Jānis Roze”, no ivrita tulkojusi Māra Poļakova) ir kāda komiķa vēstījums par savu dzīvi, kas nolēmis šovakar nejokot, bet priekšnesumā ļauties atmiņu virpuļiem. Komiķis apšaubāmas gaumes joku cauraustā monologā atšķetina satriecošu stāstu par eksistenciālo trauslumu.

Nobela prēmijas laureāta Mo Jeņa krājumā “Meistar, jo tālāk, jo trakāk!” (“Dienas Grāmata”, no ķīniešu valodas tulkojis Raimonds Jaks) apkopotie stāsti ir niecīga daļa no viņa daiļrades, bet ar kaut ko jau latviešu lasītājam ir jāsāk. Tiek teikts, ka visvairāk šajā grāmatā lasītājs novērtēs Mo Jeņa tiešo un patieso ķīniskumu un gūs nepastarpinātu, autentisku iespaidu par ķīniešu dzīvi un pasaules uzskatiem bez romantizācijas. Lai nu tā būtu!