Olivers Pečs. Bendes meita: vēsturisks romāns / no vācu val. tulk. Baiba Jautaiķe. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (Oliver Pötzsch. Die Henkerstochter. 2008)

Romāns “Bendes meita” ievada romānu sēriju par 17. gadsimta otrās puses Bavārijas pilsētiņas Šongavas bendi Jākobu Kuislu, kuram dzīve liek priekšā sarežģītus notikumus, un viņs tos risina, piepalīdzot meitai Magdalēnai un vietējam pilsētas dakterim Simonam. Lasītājs tiek ievests jauno laiku Vācijas mazpilsētas atmosfērā − tagadējai Vācijas teritorijai nesen ir gājis pāri Trīsdesmitgadu karš un iedzīvotāju atmiņā svaigas ir pārdzīvotās briesmas, kā arī apkārtnes lielceļi un meži vēl pilni ar klejojošiem armijas algotņiem, kuri nevar rimt laupīt un slepkavot. Šongavas pilsētiņa tiek attēlota kā tipiska sava laika vācu pilsēta, kurā pie varas ir rātskungi − pilsētas bagātie un varenie, kurus kontrolē kūrfirsta pilnvarotā labā roka − tiesas skrīveris. Pilsētiņa nav nekāda bagātā, turklāt pārvadājumu biznesā tai stipru konkurenci izrāda plaukstošā kaimiņu Augsburga, tādēļ pilsētas gaisotne mēdz būt diezgan nervoza. Visādi citādi pilsētnieki cenšas atgūties pēc kara, neražas gadiem un slimībām, neaizmirstot par veco labo tradīciju visās neveiksmēs meklēt grēkāzi − šai romānā tā ir kārtējā bērnu saņēmēja, potenciālā ragana.

Romāna sižets vēsta par vecmāti Martu, kura tiek sasaistīta ar mīklainu bērna slepkavību, un pūlis ir gatavs to nolinčot, jo vaino burvestībās. Patvērumu tā rod bendes Kuisla pārraudzītās cietuma telpās, bet tā ir atelpa tikai uz īsu laiku − ja bendem neizdosies atrast īsto vainīgo, Martu vajadzēs spīdzināt un sodīt kā raganu. Tā nu Jākobs Kuisls ar jauno dakteri Simonu dažādi cenšas saprast, kas īsti notiek, un viņiem aktīvi palīdz Kuisla meita un vienlaikus Simona iecerētā Magdalēna.

Peča debijas romāns sarakstīts vēsturiski izklaidējošā detektīva žanrā, un kā tādam tam nav nekādas vainas: darbība noris raiti, galvenie varoņi izveidoti pārliecinoši un uzvedās adekvāti. Detektīva intriga bija izveidota pietiekami noturīga, atrisinājums, lai arī nesagādā lielu pārsteigumu, tomēr nebija acīmredzams. Patīkami iepriecināja, kā autors romānā izmantojis Šongavas rūķalas − cilvēka roku veidotu pazemes labirintu, kas kādreiz izmantots, lai paslēptos no iebrucējiem, bet romānā rūķalas ir cīņu vieta labajiem un ļaunajiem spēkiem.

Olivers Pečs. Bendes meita un melnais mūks: vēsturisks romāns / no vācu val. tulk. Baiba Jautaiķe. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (Oliver Pötzsch. Die Henkerstochter und der schwarze Mönch. 2008)

Otrais romāns no sērijas par bendi Kuislu turpina jautrās trijotnes piedzīvojumus. Šoreiz stāsts sākas ar vietējās baznīcas mācītāja nāvi, kurš izrādās noindēts, turklāt atrasts baznīcā, paspējis atstāt zīmi, kas norāda uz baznīcas kriptu.  Jau gana laicīgi lasītājam tiek likts nojaust, ka notiks pakaļdzīšanās kādam mistiskam, supersenam templiešu ordeņa dārgumam, un interese par šo objektu ir vairākām, konkurējošām personām. Ne tikai reliģisku dārgumu iesaistīšana, bet arī vispārējais romāna stils liek domāt, ka autors stipri ietekmējies no tolaik modīgajiem Dena Brauna romāniem, kur varoņiem bieži tiek likts pildīt kvestu, t.i. meklēt noteiktu lietu konkurences apstākļos.

Pirmais romāns, kurā tika risinātas slepkavības, man šķita interesantāks, jo laikam jau reliģisku relikviju vērtība manās acīs nav tik liela, lai to dēļ riskētu ar dzīvību, attiecīgi – arī pats stāsts zaudē daļu spriedzes. Sižets bija arī diezgan samudžināts, finālā neiztika bez pārsteiguma elementiem.

Vispār man nebūtu nekas pretim turpināt iepazīties ar bendes Kuisla piedzīvojumiem, jo sērijā ir iznākuši septiņi romāni (noprotams, ka autors vairāk rakstīt neplāno), tomēr nekas neliecina, ka izdevniecība varētu turpināt tulkot un izdot attiecīgo sēriju. Teikšu, kā ir − mani nedaudz tracina nepabeigtas lietas, bet šeit nu lasītājs neko nevar darīt, tik vien kā lasīt svešvalodā.