Tommi Kinnunens. Četru ceļu krustojums / no somu val. tulk. Maima Grīnberga. – Rīga : Zvaigzne ABC, 2019. (Tommi Kinnunen. Neljäntienristeys. 2014)

Varat saukt mani par raganu, bet no pirmā acu skata man šķita, ka ar Kinnunena romānu izveidosies siltas attiecības. Racionāli to izskaidrot nevar, jo es nefanoju par somu literatūru un autors latviešu lasītājam ir pilnīgi nepazīstams. Ģimenes sāgas un psiholoģiskas drāmas man, protams, patīk, bet cik nu mēs tādas jau neesam lasījuši un kas no dažas labas tur beigās ir sanācis − nekas īpašs. Kinnunens ir kā tāds maigais bokseris − viņa sitieni ir samta cimdos un dažbrīd šķiet pat māņus, bet cīņas izskaņā tu jūti, ka iekšas ir atdauzītas.

Romāns “Četru ceļu krustojums” stāsta par četru cilvēku dzīvēm. Pirmā ir vecmāte Marija, kura 1904. gadā sev lepni nopērk velosipēdu un uzsāk ļoti neatkarīgas sievietes ceļu. Marijas meita Lahja gribētu būt gan tāda kā mamma, gan arī līdzīgāka citām, parastākām sievietēm. Lahjas vīrs Onni atdotu ļoti daudz, lai viņam viss būtu “kā visiem”. Lahjas vedekla Kārina nu reiz ir tā, kam viss ir kārtīgi un smuki, taču viņa dabū uz savas galvas iepriekšējo paaudžu sačakarētās attiecības un strēbj tās par visiem. Attiecību tīmeklis, tajā neklātienē piedaloties arī citiem ģimenes loceļiem, ir smalks un nospriegots − kāds vienmēr alkst visu saraut un saplosīt, bet vienmēr ģimenē atrodas kāds gādīgais zirneklis, kas visu sakārto atkal no jauna.

Romānu veido četras lielas sadaļas, katra veltīta vienam personāžam, secīgi izejot cauri viņa dzīves spilgtākajiem momentiem. Autors ne vienmēr uzskata par vajadzīgu smalki izskaidrot katru varoņa darbību, tādēļ pilnīgu ainu un sapratni par notiekošo lasītājs gūst tikai romāna beigās. Šāds paņēmiens intriģē un vilina noskaidrot, kādas tad zemūdens straumes bijušas varoņu dzīvēs. Kas bija tas, kas noteica viņu dzīves gaitu patiesībā? Vai mēs varam teikt, ka katram varonim bija noslēpums vai drīzāk − visi meloja?

Katras sadaļas sākumā ir attiecīgajam personāžam veltīts citāts no tās reglamentējošās literatūras, kas noteikusi daļu no viņa dzīves. Marijai tas ir vecmātes zvērests, Lahjai − lotu organizācijas statūti, Kārinai − laulības zvērests un Onni − karavīra zvērests. Tas ir varoņu pienākums, dzīves saturs, dažreiz nasta, no kuras viņi neatsakās. Jo būtībā − tā ir vienkārša atbilde uz jautājumu “kas es esmu?”, daļa no viņu sociālās identitātes. Problēmas sākas tad, kad varoņi ir spiesti paši sev atbildēt − kas es esmu? ko es gribu? vai es esmu laimīgs? Kinnunens meistarīgi prot parādīt katra varoņa iekšējo stāstu, un lasītājs tiek ievilkts viņu dvēseles pārdzīvojumos.

Grāmatas galvenā varone manā skatījuma ir Lahja, jo viņas dzīvi lasītājs ierauga no dzimšanas līdz miršanai. Lahja nav vienkārša, viņa ir dzimusi kā ārlaulības bērns tādai mātei, kuru sabiedrība ciena neaizvietojamas profesijas dēļ, taču baidās no viņas asās mēles. Lahja pati ir vientuļā māte, un 30. gadu Somijā tā nav nekāda medus maize. Viņa grib strādāt un iet sabiedrībā, tādēļ piespiežas iestāties lotu organizācijā un iet uz baznīcu. Bet sabiedrībai sieviete bez vīra ir aizdomīga, un Lahja to vīru arī dabū − Onni ir labs tēvs un strādīgs saimnieks. Taču Lahja nav laimīga, un iemeslu viņa sākumā nemaz īsti nenojauš. Dzīves izskaņā Lahja ir diezgan netīkama, paštaisna kundze, kuru pašas bērni tikai pacieš, bet lasītājs Lahju mīl vairāk, jo redz viņas iekšējās mokas un sirdsapziņas ēdas.

Priekšpēdējā rindkopa būs MAITEKLIS. Bet es gribu par to uzrakstīt, jo man ir lielas aizdomas, ka autors tieši šī iemesla dēļ vispār iecerēja romānu. Man bija neliela vilšanās, kad es atklāju, ka ģimenes lielais noslēpums it Onni homoseksualitāte, jo šī ir tēma, kas šķiet nu jau diezgan triviāla. Taču Kinnunens ir lielisks, gadu desmitu, vairāku paaudžu griezumā atklājot, cik postoši noslēpums ietekmē ģimeni. Lahja un Onni gan paši sevi, gan viens otru noved līdz garīgam sabrukumam, pūloties dzīvot atbilstoši sabiedrības standartiem, un viss viņu dzīves ceļš ir raksturojams kā “gribējām kā labāk, bet sanāca vēl sūdīgāk”. Jāsaka godīgi, ka Lahju šai situācijā man ir visvairāk žēl, jo dzīvot melos un gadiem domāt, ka tu pie visa esi vainīga, ir briesmīgi. Un tas taču joprojām turpinās − arī mūsu sabiedrībā vislielākās zaudētājas no tā, ka vīriešu homoseksualitāte netiek akceptēta, ir sievietes. Domājat, ka sieva kā bērnu dzemdētāja un sociālais aizsegs mūsdienās ir neiespējama parādība?

Lahjas vedekla Kārina ir tā, kura ģimeni ieved nākamajā gadsimtā. Viņa ir tā, kura nevilšus uzzina tos noslēpumus, par kuriem klusējusi Lahja un nezina viņas bērni. Ko dara Kārina? Viņa tos iznīcina. Vai tas ir pareizi? Grūti pateikt. Varbūt. Uzzināt neglaimojošas lietas par saviem senčiem var būt pārbaudījums pēcteča pašapziņai, bet var būt arī atklāsme un bijušā pieņemšana. Katra detaļa, ko es esmu uzzinājusi par saviem senčiem, it īpaši par tiem, kurus dzīvus nesatiku, mani ar tiem satuvina. Ja mēs varētu tā dvēseliski izpreparēt katru cilvēku, kā to dara Kinnunens savā romānā, cik gan iejūtīgāki mēs varētu būt attieksmē pret pasauli.