Sākums

Arturs Šniclers “Sapņa novele”

Komentēt

Arturs Šniclers. Sapņa novele / no vācu val. tulk. A.Jakoviča. – Rīga: Valters un Rapa, 2004.

Arturs Šniclers. Sapņa novele / no vācu val. tulk. A.Muitiniece. – Madrid: Mediasat Group, 2007. – (Laikraksta “Diena” bibliotēka; 28).

Austriešu rakstnieka Artura Šniclera (1862-1931) garstāsta “Sapņa novele” tulkojumam latviešu valodā ir īpatnēja vēsture. “Traumnovelle” ir sarakstīta jau 1926. gadā un tiek uzskatīta par vienu no 19./20.gs. mijas Vīnes dekadences simboliem. Lai arī Šniclers ticis latviski tulkots jau pirms kara un arī padomju laika izdoti divi viņa stāstu krājumi (“Kazanovas atgriešanās” (1980) un “Terēze” (1983)), taču viņa slavenākais darbs, iespējams, seksuālā zemteksta dēļ, bija palicis netulkots. Tādēļ saprotams, ka 2004. gadā “Valters un Rapa” izdeva “Sapņa noveli”, pievienojot vēl divus stāstus − arī līdz šim latviski netulkoto “Bēgšana pretī tumsai” un “Bagātība”. Savukārt pēc trim gadiem laikraksta “Diena” sērijā iznāca cits tulkojums jau ar citiem līdz šim netulkotiem stāstiem − “Trīs eliksīri”, “Vienas stundas dēļ” un “Labie darbi, darīti klusi un no visas sirds”. Tas nav vienīgais gadījums, kad kāda grāmata latviski tiktu tulkota vairākas reizes, tomēr es neatceros, kad tas tiktu darīts tik īsā laika posmā. Es palasīju abus variantus un man subjektīvi labāk patika Jakovičas tulkojums, bet es neteiktu, ka atšķirības būtu būtiskas.

Lai kā nu būtu ar tulkojumu, bet “Sapņa novele” ir ļoti īpatnējs darbs, kas ārēji šķiet samudžināti galvenā varoņa − veiksmīga ārsta Fridolīna klejojumi pa personisko dzīvi. Viņš kopā ar sievu noliek gulēt mazo meitu un neviļus sāk dalīties ar “tām apslēptajām, tikko jaušamajām vēlmēm, kas arī skaidrākajā un tīrākajā dvēselē snaudošos tumšos atvarus spēj savērpt bīstamos virpuļos.” Fridolīnu aizsauc pie mirstoša pacienta, kura meita viņā ir bezcerīgi iemīlējusies, pa ceļam uz mājām viņš gandrīz nonāk prostitūtas gultā, bet tad satiek vecu paziņu Lakstīgalu, kurš izpļāpājas, ka pelna naudu, spēlējot klavieres ar aizsietām acīm slepenā pasākumā. Noslēpumainības ieintriģēts, Fridolīns noīrē karnevāla tērpu un ar viltu iekļūst nomaļā savrupmājā, kur pulcējas maskoti svešinieki mūku un mūķeņu tērpos. Fridolīns paspēj saprast, kas pasākumā notiek, bet tad tiek atmaskots un ar draudiem izmests no mājas. Ārstam paveicas, jo par viņu galvo kāda daiļa svešiniece, bet tālākie notikumi liecina, ka viss ir pavisam nopietni un spēle notiek uz dzīvību un nāvi.

Domāju, ka stāsta spēks ir nepateiktajā − lasītāja prātam tiek atstāta ļoti liela daļa fantāzijām, par to, kas tieši notiek savrupmājā. Tā kā ir skaidra norāde uz seksuālām darbībām, tad lasītājs var visu iztēloties atbilstoši savai samaitātības pakāpei, turklāt pilnīgi iespējams, ka fantāzijas lidojumu paspilgtina nosacījums, ka darbība notiek laikā, kad sekss ir sabiedrības slepenā tēma, Šniclera garstāstā − pat tēma, par ko soda ar nāvi. Autors izmantojis īpatnēju paņēmienu − Fridolīna dienas un nakts gaitas aprakstītas tādā veidā, ka rodas iespaids, ka tās tiek sapņotas, savukārt Fridolīna sievas Albertīnes sapnis, kuru viņa stāsta savam vīram, ir skaidrs un spilgts kā reāls (lai arī fantasmagorisks) notikums.  Fridolīnu sadusmo sievas sapnis, jo atklāj, ka viņš ne tuvu nepazīst savu sievu tik labi, kā iedomājies. Izskaņā Albertīne uz gultas spilvena sev blakus ir nolikusi Fridolīna karnevāla masku − vai tas būtu uzaicinājums to uzlikt vai noņemt? pārkāpt atļautā robežas? Fināls ir atvērts − laulātais pāris katrs ir guvis savu pieredzi un, pilnīgi iespējams, ir ceļā uz kaut ko jaunu savās attiecībās.

Judith Eisler (1962) Liz.

2004. gada izdevumā pievienotie stāsti “Bēgšana pretī tumsai” un “Bagātība” ir savdabīgs cilvēka dabas pētījums. Pirmajā ir stāsts par kāda ierēdņa ceļu pretim vājprātam − lielākoties viņa iekšējās sajūtas, mokoties priekšnojautās. Otrs stāsts preparē, kas notiek ar tāda cilvēka psihi, kurš kazino vinnējis lielu naudas summu, dzērumā to noslēpis un no rīta vairs nespēj atcerēties, kur ir slēptuve. Lai arī stāstu sižets ir vienkāršs, tomēr Šniclers to ir pasniedzis vairākos slāņos un piešķīris savu daļu noslēpumainības, kas uztur intrigu līdz stāsta beigām.

Savas paša dzīves piekrāpts, iekšēji iztukšots, viņš pārāk viegli, jā, pat ar zināmu tīksmi bija sācis spēlēt iedomātu lomu, kura nemanāmi bija ieguvusi milzīgu varu pār viņu un pamazām draudēja izpostīt viņa dziļāko būtību. Taču tagad viņš lepni izslēja galvu, kā izkļuvis no bīstamiem miglas tvaikiem, un sajuta sevī gribu un spēku būt veselam un − beidzot kļūt patiesam.

2007. gada stāsti ir pavisam nelielas ideju skices, tādi mazi rakstnieka vingrinājumi, kas, iespējams, Šniclera daiļradē kādā brīdī ir izvērsti plašāk − par apsēstību iegūt uzticīgu un mūžīgu mīlestību, par mūsu patiesām vēlmēm, ko neapzināmies, un labdarības pazemojošo aspektu.

Manuprāt, Šniclers ir autors, kura idejas var būt saistošas joprojām, taču lasītājam jāapzinās, ka viņa rakstības stils atbilst savam laikmetam (ja nu kāds būtu sadomājies, ka būs trilleris ar negantu erotiku).

 

Ernsts Lotārs “Eņģelis ar bazūni”

Komentēt

Ernsts Lotārs. Eņģelis ar bazūni: kādas dzimtas romāns / no vācu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2008. (Ernst Lothar. Der Engel mit der Posaune. 1944.)

Jau no pavasara man ir sanācis lasīt dažādu austriešu autoru daiļdarbus, un domāju, ka Austrijas Nacionālā diena, kas tika atzīmēta 26.oktobrī, varētu būt labs iemesls sākt publicēt visus sakrātos grāmatu aprakstus.

Austrija ir īpatnēja valsts − gadsimtiem ilgi tā ir bijusi lielu impēriju galvenā sastāvdaļa ar nacionāli raibu iedzīvotāju sastāvu. Pēc Pirmā pasaules kara impērija pazuda, un Austrijai nācās meklēt savu identitāti. Nav tādas tautības − austrietis, taču ir tāda pilsoniskā piederība, un jebkurš austrietis būs diezgan apvainots, ja viņu piedēvēs citai nācijai. Viens no Ernsta Lotāra romāna vadmotīviem ir austrieša identitātes meklējumi, un tas tiek pētīts ar lielas austriešu dzimtas vēstures palīdzību.

Izrādās, ka Ernsts Lotārs (1890-1974) ir savā dzimtenē populārs rakstnieks, arī teātra direktors un režisors. Pēc Austrijas anšlusa 1938. gadā Lotārs bija spiests emigrēt uz ASV un trimdā sarakstīja piecus romānus, kuri vispirms tika izdoti kā tulkojumi angļu valodā (tai skaitā arī “Eņģelis ar bazūni”). Latviski ir tulkots tikai viens romāns, un tas pats salīdzinoši nesen. Ja ņem vērā manu patiku uz ģimenes sāgām, tad ir diezgan negaidīti, ka biju šo grāmatu palaidusi garām, bet neteiksim, ka tā būtu arī sevišķi skaļi izskanējusi. Tas lieki − romāns ir cienījams iemītnieks plauktā starp “Budebrokiem” un “Egletjēru ģimeni”.

Altu ģimene ir neatņemama Vīnes sastāvdaļa − viņu dzeltenpelēkais dzimtas nams atrodas centrā un to virs galvenās ieejas rotā akmens ģerbonis, kurā attēlots kails eņģelis, kurš pūš bazūni. Dzimtas ciltstēvs Kristofs Alts namu uzcēla 1790. gadā, būdams jau cienījams klaviermeistars, kura būvētos instrumentus augsti vērtējis pats Mocarts. Viņa dēls un mazdēls ir sekojuši senča pēdās, un Altu klavieru firma stabili plaukst, vairojot ģimenes labklājību. Altu ģimene ir konservatīva un tradicionāla. Mazdēls Francs Alts, Emīla Alta otrais dēls un biznesa mantinieks, romāna ieskaņā ir gatavs precēt Henrieti Šteinu, kuru pārēja ģimene uzņem piesardzīgi. Dūmi nav bez uguns − Henriete ir bijusi kroņprinča Rūdolfa mīļākām, taču izvēlas kļūt par Alta kundzi − sagadīšanās vai liktenis, bet viņas kāzu dienā Rūdolfs izdara pašnāvību. Henriete dzemdē četrus bērnus (ne visus no vīra), un 1890. gadā dzimušais Hanss lasītāju izved cauri ģimenes peripētijām līdz pat Otrā pasaules kara sakumam.

Romāna varoņus vieno ne tikai radniecīgas saites, tos vieno arī māja, un, iespējams, viņi dzīvo pārāk tuvu viens otram, lai vienmēr saglabātu labas attiecības. Vectante Sofija no pirmā stāva kā veca pūce vēro jauno paaudzi un uztraucas par tās morālo pagrimumu; māsas Grētele un Paulīne mājā ir ievedušas diezgan apšaubāmus vīrus − frivolu virsnieku un pat gleznotāju, kam augšējā stāvā ir ierīkota darbnīca; vecākais dēls Otto Eberhards gan ir apprecējis sievu ar titulu ‘fon’ un tieši tāpat darīs viņa dēls Peters. Ģimenē ir gan īsteni austrieši, gan ungāriete, gan pusebrejiete − nevar teikt, ka tautībai nav nozīmes. Hansa iecerētā Zelma ir aktrise un ebrejiete − un labi, ka vectantei Sofijai tas vairs nav jāpiedzīvo. Saskaņā ar vectēva testamentu ģimenei ir jādzīvo kopā − bet tas nav viegli.

Zini, lāgiem es domāju: pievilcība, apdāvinātība, pat ģenialitāte nozīmē daudz mazāk, nekā mums liekas. Tas viss paredzēts izņēmuma brīžiem. Bet dzīve sastāv no ikdienas. Biedriskums, kurā jūties pasargāts, − tas ir vajadzīgs ikdienai − un arī lielā māksla, kuru neesmu apguvis vēl šobaltdien: tikt galā ar eksistenci, proti − izturēt to labrātīgi, otimistiski un spējīgi.

Pirmais pasaules karš mājā ienāk kā salts vējš, un Henrietei, tāpat kā visiem austriešiem, vajag pierast pie vārda ‘karš’, jo viņas paaaudze, absolūti pasargāta, ir dzīvojusi tajos laikos, kad viens un tas pats nams nereti bija dzimšanas, dzīves un nāves vieta vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Hansu karš ir mainījis, un viņš redz, kā ir mainījusies valsts, bet ļaudis ilgojas turpināt to, kam turpinājums nav iespējams. Pēc kara visi ir nedaudz sajukuši un parāk atšķirīgi, kas 1934. gadā noved pie Austrijas pilsoņu kara.

Vīne bija impērijas galvaspilsēta, impērijas galvaspilsētai bija vajadzīga impērija; impērijas vairs nebija. (..) Septiņu miljonu valstiņai ar nosaukumu “vācu Austrija”, slepkavīgi izgrieztai no piecdesmit piecu miljonu impērijas, nebija ne naudas, ne kredītu, ne ģeogrāfiskā drošības kapitāla.

Ja romāna sākumā autors uz notikumiem skatās distancēti un nekautrējas par varoņiem pazoboties, tad romāna pēdējā trešdaļā, kas stāsta par 30.gadiem, jūtama viņa personiskā atieksme − rūgtums, izmisums, nesapratne. Austrija top aizvien prohitleriskāka, antisemītiskāka, militarizētāka.  Aiz ārējās pieklājības sienas Altu ģimene sašķeļas, un romāns, kas pabeigts 1944. gadā, faktiski paliek daudzpunktē. Lotāra romāns parāda buržuāzijas patieso seju, kas slēpjas aiz Vīnes valšiem un Zahera tortes saldā baudījuma.