Volfs Hāss. Silentium! / no vācu val. tulk. Ilmārs Zvirgzds. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2009. (Wolf Haas. Silentium! 1999.)

Austriešu rakstnieka Hāsa detektīvu man pirms vairākiem gadiem Ziemassvētkos iedāvināja Lasītāja kā nelielu, ātri izlasāmu grāmatiņu, paredzētu lasīšanai brīžos, kad biezas grāmatas šķiet nepievarāmas. Nevar noliegt, ka 180 lappuses grāmatai nav nekāds lielais apjoms, tomēr Hāss ir diezgan viltīgs autors − aiz nosacīti vienkāršā detektīvu žanra Hāss iemanās paslēpt stila ziņā ekscentrisku un nemaz ne vienkāršu romānu. Krimiķa galvenais varonis ir izbijis policists, šobrīd privātdetektīvs Brenners − drukns tēvainis ar baku rētām klātu seju, kurš vienmēr sagādājis raizes saviem priekšniekiem ar pārāk savdabīgu pieeju noziegumu risināšanā.

Ir jau tiesa, ka nauda sabojā raksturu, es būšu pēdējais, kas to apstrīdēs. Taču arī nabadzība sabojā raksturu, un piederība vidusšķirai arī. Raksturs vispār ir tāds dārzenis, kas ļoti viegli maitājas. Tagad varbūt nelielam mierinājumam: daži dārzeņi īsti labi garšo tikai tad, kad ir mazliet iepuvuši.

Romāna notikumi risinās Zalcburgā, tik aizdomīgā vietā kā Marianums − katoļu internātskola, kas zemnieku zēnus pataisa par priesteriem. Atbilstoši mūsu priekšstatiem par šādu iestādi, Brenners ir uzaicināts risināt delikātu situāciju − kāds no bijušajiem audzēkņiem pēc psihoterapeita apmeklējumiem ir sācis atcerēties neglaimojošas lietas par bijušo skolotāju, kas šobrīd pretendē uz augstu amatu baznīcā. Izmeklēšanas gaitā sarežgītajai izglītības iestādes videi pievienojas tikpat komplicētas slavenā Zalcburgas operas festivāla aizkulises, kas lasītājam kopā ar detektīvu Brenneru liek krietni palauzīt galvu. Autors pilnīgi attaisno manu priekšstatu par austriešiem kā tautību, kam dzīvi patīk uztvert radoši un lietu vienkāršošanu uztvert kā nāvīgu apvainojumu saviem talantiem − Hāss ir krietni papūlējies, lai viņa radītie varoņi būtu neordināri un detektīva intriga paslēpta ja ne gluži aiz deviņiem zīmogiem, tad vismaz galda kājā.

 

Liliana Fašingere. Nešķiramie / no vācu val. tulk. S.Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2015 (Lilian Faschinger. Die Unzertrennlichen. 2012.)

Fašingere ir austriešu rakstniece un tulkotāja, kas 2008. gadā pat ieguvusi prestižu balvu, kas tiek piešķirta vāciski sarakstītajiem kriminālromāniem. Man gan šķiet, ka viņai ir tikai divi kriminālromāni, un šeit varētu būt gadījums, kad kritiķi romānā saskata kaut ko vairāk nekā lasītāji.

“Nešķiramo” galvenā varone ir gara un tieva tiesu mediķe Sisija, kurai piešķirta eksotiska izcelsme – brazīļu un austriešu sajaukums, bet uzaugusi viņa ir Štīrijas dienvidos, diezgan mietpilsoniskā austriešu ģimenē, kura viņas brazīļu asinis uzskata par visu netikumu cēloni. Romāna intriga savērpta ap Sisijas kādreizējās draudzenes Regīnas noslēpumaino pazušanu, visticamāk nāvi, kādu Itālijā pavadītu brīvdienu laikā. Regīna piederējusi tam sieviešu tipam, kas domā, ka pasaule griežas ap viņu, un visus savu talantus velta tam, lai manipulētu ar apkārtējiem. Diemžēl arī Sisija smagi iekritusi Regīnas valdzinājuma slazdos un vislabāko nodomu vadīta cenšas noskaidrot, kas īsti noticis ar draudzeni.

Vispār romānam nav nekādas vainas − tas ir sarakstīts patīkamā valodā, to caurstrāvo jauka ironija un varoņi ir izveidoti diezgan interesanti (mazliet pat atgādina Ritas Falkas detektīvromānus par Franci Eberhoferu). Galvenais klupšanas akmens ir romāna ierindošana pie detektīviem, kas noklusējumā nozīmē, ka lasītājs ar autoru meklē slepkavu. Man kā lasītājam, kas ļoti cenšas intrigu pastiept garumā, bija liela vilšanās, kad es sapratu, ka esmu uzminējusi vainīgo jau 50. lappusē. Līdz ar to arī viss pārējais tika uztverts kā otršķirīgs un nevajadzīgs. Domāju, ka autore nav slikta rakstniece, tikai viņai nevajag rakstīt krimiķus − nelielas, izklaidējošas lubenītes ar kādu detektīvintrigu otrajā plānā viņai izdotos daudz labāk.

 

Leo Perucs. Pastarās dienas meistars / no vācu val. tulk. Aija Jakoviča. – Rīga: AGB, 2001. (Leo Perutz. Der Meister des Jungsten Tages. 1923. )

Austrietis Perucs ir rakstnieks, kurš ļoti nemanāmi pārņem lasītāja prātu. Esmu lasījusi divus viņa īsromānus − “Leonardo un Jūda” un “Svētā Pētera sniegs” un sākotnēji nenovērtēju iespaidu, ko tie atstāj. Tie šķita lēni un vāciski smagnēji, lai gan tajos tika ievīti intriģējoši fantāzijas elementi. Taču − tie paliek atmiņā un sarunas ar autoru prātā tiek risinātas vēl ilgi pēc izlasīšanas. Iespējams, arī “Pastarās dienas meistaru” sagaida līdzīgs liktenis, jo uzreiz pēc izlasīšanas tas atstāj vieglā neizpratnē, vēl jo vairāk, ka autors ir atstājis garas daudzpunktes.

Romāna stāstnieks ir kāds atvaļināts virsnieks, muižnieks, kurš pirmajā personā apraksta 1909. gada rudens notikumus. Barons Jošs ir grūti izprotama personība, kura acu priekšā, saviesīga vakara gaitā notiek pašnāvība… vai slepkavība? Viesu grupa nolemj noskaidrot, kas noticis un uzzina, ka pēdējā laikā notikušas vairākas līdzīgas, aizdomīgas pašnāvības, turklāt viņiem neizdodas novērst vēl vienu. Kurš ir vainīgs? Aizdomas vēršas pret stāstnieku − baronu Jošu. Cik daudz barona stāstījumā ir pastiesības, cik tiek noklusēts? Romāna gaitā lasītājs tiek mocīts ar minējumiem, un pat izskaņā viņam tiek piedāvāta izvēle − ticēt stāstījumam, kurš dienasgrāmatas veidā iegūts jau pēc Joša nāves, vai arī izdevēja komentāram, ka Jošs vēlamo uzdevis par esošo.

Mēs visi esam tēli, kas nav padevušies pēc dižā radītāja gribas. Mēs nesam sevī briesmīgu ienaidnieku, paši nemaz to nenojauzdami. Viņš neliek sevi manīt, viņš snauž, viņš šķietās miris. Taču lai sargās tas, kas viņu redzēs nomodā!

Pēcvārdā minēts, ka Horhe Luiss Borhess 1946. gadā ietveris šo romānu pasaules labāko kriminālromānu antoloģijā, un pilnīgi iespējams, ka tas joprojām ir pamatoti. Tas ir īpatnējs romāns, kurš saglabā savu noslēpumu, un tas šķiet īpaši intriģējoši laikmetā, kad detektīvi sniedz skaidras un nepārprotamas atbildes. Šobrīd mums patīk, ja viss tiek pasniegts kā uz paplātes un lasītāji slikti izturas pret nesaprotamiem fināliem. Bet cilvēks jau ir būtne, kuru nav iespējams tik viegli izprast, un Perucs to parāda daiļrunīgi un daudzpusīgi.