Roberts Zētālers. Viss mūžs / no vācu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2017. (Robert Seethaler. Ein ganzes Leben. 2014.)

Zētālera garstāsts “Viss mūžs” latviski tika izdots gadu pēc Džona Viljamsa “Stounera” tulkojuma, un recenzijās parādījās, ka tās ir garā tuvas grāmatas. Nevar noliegt, ka tām ir gan sižetiska, gan arī stilistiska līdzība. Galvenais varonis ir vientuļš vīrietis, kura dzīve parādīta apcerīgā retrospektīvā, un daiļdarba galvenais mērķis ir paust lasītājam, ka arī ārēji klusai, rimtai dzīvei ir piemitis iekšējs spožums.

Garstāsta “Viss mūžs” galvenais varonis ir Andreass Egers, kurš lielāko daļu mūža pavadījis Alpu kalnu ciematā, jau no agras bērnības strādājot parastu un smagu darbu. Radinieks, kurš Andreasu pieņēma audzināšanā, viņu sita tik ļoti, ka bērns kļuva klibs uz mūžu, taču klibums Andreasam daudz netraucēja − viņš bija stiprs un darbos rūdīts, strādāja gan lauku darbus, gan kalnu trošu ceļa būvē un apkopē. Astoņus dzīves gadus Andreass bija vācu gūsteknis Krievijā pēc Otrā pasaules kara, kur arī tika izmantots kā lētais darbaspēks. Andreass no dabas bija ļoti noslēgts, nekādu draugu vai radu viņam nebija, tikai nelielu brīdi − sieva, ar kuru viņš sapratās klusējot. Ja agrā bērnībā tiek apgūts, ka runāšana ir uzmanības piesaistīšana, kas nesola neko labu, tad nevar gribēt, lai cilvēks ir pļāpa. Iespējams, ka Andreasa dzīves spilgtākais mirklis ir bildinājuma izteikšana Marijai − tas tiek pausts tik skaisti, ka to novērtētu pat rūdīti Valentīndienas adepti.

Zētāleram ir skaista un izteiksmīga valoda, un viņam tiešām ir izdevies nelielā grāmatā ietilpināt cilvēka mūžu. Cita lieta ir tā, ka par šī cilvēka mūžu jau arī nav nekā liela, ko rakstīt. Ja “Stounerā” tika runāts par lielu grūtību pārvarēšanu, faktiski fenomenālu strādnieka puikas pārtapšanu par akadēmiski izglītotu profesoru, tad Zētālera stāstā galvenais varonis nekādām dziļām pārvērtībām nav pakļauts. Andreass ir kā akmens, kurš pārdzīvo visas klimatiskās pārmaiņas, bet garīgā ziņā mūža izskaņā viņš atrodas turpat kur mūža sākumā. Jā, autors parāda varoņa iekšējo harmoniju, taču mani māc aizdomas, ka šāds dvēseles stāvoklis ticis panākts ar zināmu garīgo trulumu (laikam jau tas neskan diez ko skaisti). Pat mūsdienās daudzi cilvēki dzīvo līdzīgi Andreasam − klusi, mierīgi, līdzeni un prātīgi, pakļauti ikdienas rutīnai un sadzīvei, taču arī šādā ārēji rimtā dzīvē var būt zemdegas, kas vismaz pāris reižu dzīvē izlaužas uz āru un pārsteidz apkārtējos. Nešķiet, ka autors būtu gribējis parādīt varoni, kas maina un mainās, viņa Andreass dzīvē tikai reaģē uz ārējiem faktoriem.

Sociologs Zigmunts Baumans ir teicis, ka laime nenozīmē dzīvi bez grūtībām; laimīga dzīve ir grūtību pārvarēšanu, problēmu risināšana, izaicinājumu pieņemšana un sevis pārvarēšana, kuru rezultātā tiek gūts laimes mirklis, jo jūs esat ticis galā ar likteņa pārbaudījumiem. Iespējams, ka Andreasa dzīve pati par sevi ir bijusi tik grūta, ka viņš ir guvis laimes mirkļus nemaz īpaši par to nedomājot un pēc tiem apzināti netiecoties. Vismaz man gribētos tā domāt, jo citādi viņa dzīve asociējas ar upurjēru, kurš rātni pakļaujas likteņa nazim.