Stefans Cveigs. Šaha novele un citi stāsti / no vācu val. tulk. Valija Brutāne. – Rīga: Jumava, 2017.  (Stefan Zweig. Novellen)

Stefans Cveigs. Sirmās stundas noslēpums: noveles / no vācu val. tulk. Roberts Kroders un Valija Brutāne. – Rīga: Zinātne, 1995.

Kopš es pirms vairākiem gadiem izlasīju austriešu rakstnieka Stefana Cveiga (1881-1942) biogrāfisko romānu “Marija Antuanete”, man ir bijusi vēlme atgriezties pie šī autora. Cveigs latviski ir tulkots jau starpkaru  periodā − gan viņa stāsti, gan biogrāfiskie romāni − un šie tulkojumi ir izdoti atkārtoti padomju gados. Šoreiz bija doma palasīt Cveiga īso prozu − noveles un stāstus, tādēļ atradu divus krājumus, kuros kopā ir astoņi daiļdarbi:  “Šaha novele” (1942, Schachnovelle), “Degošais noslēpums” (1913, Brennendes Geheimnis), “Neredzamā kolekcija” (1925, Die unsichtbare Sammlung), “Grāmatnieks Mendelis” (1929, Buchmendel ), “Sirmās stundas stāsts” (1911, Geschichte in der Dämmerung), “Jūtu mulsums” (1927, Verwirrung der Gefühle), “Kādas nezināmās vēstule” (1922, Brief einer Unbekannten), “Divdesmit četras stundas kādas sievietes dzīvē” (1927, Vierundzwanzig Stunden aus dem Leben einer Frau)

Vispār man ir grūti izskaidrot Cveiga noveļu pārizdošanas loģiku, jo jaunu tulkojumu nav − tie paši Krodera un Brutānes, un dažādos kārtojumos parādās aptuveni 10 stāsti (lai arī Cveigam to ir vismaz divreiz vairāk). Var jau būt, ka tie Cveigam tad arī ir tie labākie.

Pēc stāstu izlasīšanas man sagribējās sakārtot tos sarakstīšanas hronoloģiskā secībā, lai apstiprinātu savas aizdomas, ka autors gadu gaitā ir palēnām mainījies no jauneklīgas jūsmas uz konkrētību, cilvēka psiholoģijas izpēti. Tā arī tas varētu būt, jo “Sirmās stundas stāsts” (1911)  un “Degošais noslēpums” (1913) ne tikai stāsta par gados ļoti jauniem puišiem, bet arī viņu izjūtu atspoguļojums ir emocionāli sakāpināts, mūsdienām nedabīgi eksaltēts − sen neviens vairs tādā stilā neraksta. Abos stāstos centrā ir jauns zēns, kurš piedzīvo pirmo juteklisko pieredzi vai apjausmu par tādas esamību. Tas ir saistīts ar noslēpumainu šķēršļu pārvarēšanu, kuru jēgu pats zēns nespēj vēl saprast. Interesanti, ka abos stāstos iezīmēta nākotne, kurā zēna pārdzīvojumu objekts − nezināmā iemīļotā vai māte − kļūst par savdabīgu upuri, kura par savu juteklisko piedzīvojumu ir samaksājusi ar nākotnes laimi.

Stāsts “Jūtu mulsums” (1927) ir kāda godājama profesora atmiņas par studenta gadiem − faktiski atkal pieaugšanas stāsts, kad jaunietis piedzīvo jūtu vētras un lāgā nespēj tās ne saprast, ne tikt ar tām galā. Izskatās, ka Cveigam visos stāstos ļoti patīk uzturēt intrigu, jo lasītājs − īpaši jau tālajos 20.gs. 20.gados − varētu līdz pat stāsta izskaņai nesaprast, kas tās par kaislībām, kas plosās ap jaunieti. Man patika ievadā teiktais, ka var par cilvēku uzrakstīt grāmatu, bet tā būs nepilnīga, ja tajā pietrūks tā viena vārda, kas devis visus radošos imulsus un noteicis likteni. [Grāmata] tikai apraksta, bet neizteic mani.

Kas nepazīst kaislību, būs labākajā gadījumā tikai sauss zinātnieks. Lietām jāpieiet ar sirdi un vienmēr, vienmēr ar kaisli.

Stāsti “Kādas nezināmās vēstule” (1922) un “Divdesmit četras stundas kādas sievietes dzīvē” (1927) veltīti sievietes iekšējās pasaules izzināšanai, un nevar nepamanīt, ka Cveigs sievieti uztver un parāda kā terra incognita, kā būtni, kura šķitusi tik pašsaprotama kā kafijas tase no rīta, bet pēkšņi sākusi runāt. Viņam patīk aprakstīt izskatā cienījamas un elegantas sievietes, kuras šķiet rāmas un apmierinātas, bet tad izrādās, ka klusie ūdeņi ir tie dziļākie un tāda būtne ir gatava neprātīgiem, netikumīgiem izgājieniem. No šodienas viedokļa tāda attieksme mulsina, jo nešķiet vairs vajadzīgs veltīt stāstus tam, lai parādītu sievieti kā patstāvīgu, lemtspējīgu būtni.

Tuvākie no Cveiga stāstiem man šķita “Neredzamā kolekcija” (1925) un “Grāmatnieks Mendelis” (1929), kas nav veltīti intīmām kaislībām, bet cita veida neprātam − gravīru un grāmatu kolekcionēšanai. Galvenie varoņi ir gados veci dīvaiņi, kuru dzīves lielais prieks ir nedzīvi priekšmeti. Kāds pensionēts, nu jau redzi zaudējis ekonomikas padomnieks ir gadu desmitiem vācis gravīru asējumus, taču kāds antikvārs neviļus atklāj viņa ģimenes noslēpumu. Kāds Vīnes grāmatnieks Mendelis spēj sagādāt jebkuru, pat visretāko grāmatu, un viņa prāts kā enciklopēdisks aparāts spēj vienā mirklī radīt garus bibliogrāfiskos sarakstus par klientu interesējošo tēmu. Abu liktenis ir vienlaikus gan valdzinošs, gan traģisks.

Jo viņš lasīja tā, kā citi lūdz Dievu, kā spēlmaņi nododas azartam un dzērāji apstulbuši blenž tukšumā, viņš lasīja, iegrimis tik aizkustinošā aizmirstībā, ka tas veids, kā lasa visi pārējie cilvēki, man kopš tā laika vienmēr ir licies tikai profanācija.

Viens no Cveiga slavenākajiem sacerējumiem ir “Šaha novele” (1942). Tā ir rakstnieka “gulbja dziesma”, izdota jau pēc viņa nāves (pasaules notikumu sarūgtināts, rakstnieks kopā ar sievu izdarīja pašnāvību). Tas ir intriģējošs stāsts par kādu šaha ģēniju, kurš prasmi spēlēt šahu ir apguvis ekstrēmos apstākļos; viņam tas bija vajadzīgs, lai nesajuktu prātā. Tikpat neparasts ir ģēnija pretinieks − tā brīža pasaules šaha meistars Mirko, kas izceļas ar stulbumu visā, izņemot šahu. Stāsta darbība notiek slēgtā vidē − uz kuģa, kas ceļo uz Buenosairesu. Šaha kaislības tiek savītas ar nezināmā ģēnija stāstu ar piedzīvoto nacistu cietumā, kas savieno spriedzi ar rūgtām atmiņām un vienlaikus parāda, kā cilvēka psihe tiek galā ar lieliem pārdzīvojumiem.

Jāsaka, ka kopumā Cveiga stāsti man atstāja divējādu iespaidu − nav īpaši tuvs sakāpinātais izteiksmes veids, taču patīk stāstu sižeti un bagātīgā valoda. Domāju, ka diezgan viegli var noteikt laikmetu, kad stāsti rakstīti un sajust tā laika garīgās intereses un sabiedrībā valdošo noskaņojumu, taču laikam jau tas nav nekas negatīvs un aicina daiļdarbu uztvert kā sava laikmeta liecinieku.