Iekrita man prātā doma, ka gribētos palasīt kādu sentimentālu romānu, kas būtu rakstīts nedaudz vecmodīgi, ar mežģīnēm un saulrietiem, un krietniem vīriešiem, kas glābj trauslas lēdijas. Laikam jau tas bija klišejiski, ka sāku skatīties uz vācu autoru pusi, jo likās, ka te visvairāk varētu būt saglabājušas sentimentālo romānu tradīcijas. Vācu autores es, protams, atradu, un arī tulkojumu mums ir daudz – gan lubenes, gan krimiķi – taču vācietes izrādījās galīgi neieinteresētas savas dzimtenes aprakstīšanā. Ņem, kuru gribi − neviena negrib aprakstīt Bavārijas pastkartīšu ainavas vai Baltijas jūras skarbos vējus; pat tad, ja galvenās varones ir vācietes, viņu dzīves noris Londonā vai Dienvidfrancijā, viņas dodas uz tālām zemēm – Jaunzēlandi vai Šrilanku. Var jau būt, ka tā ir obligāta romantiskā romāna sastāvdaļa – doties projām no ierastā, atrast laimi (noslēpumaino svešinieku) ārzemēs.

Anja Jonuleita. Ābolu smarža / no vācu val. tulk. Iveta Galēja. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2018. (Anja Jonuleit. Der Apfelsammler. 2014)

Ja tā godīgi, tad es uzķēros uz grāmatas noformējuma, kas vācu izdevniecības izpildījumā solīja kaut ko par ābolīšiem un vecām mūra mājām. Aprakstā arī bija teikts, ka būs par senām ābolu un bumbieru šķirnēm, kurās kāds aizrautīgi kopj un audzē. Īstenībā sižets ir vecs kā iestaigāta čība − kāda salīdzinoši jauna sieviete pēc tuvas, vecākas radinieces (bet ne mātes) nāves manto nekustamo īpašumu; parasti viņām ir bijušas siltas attiecības, taču pēdējā laikā nav uzturēti cieši kontakti, jo radinieces šķīris attālums. Tad nu jaunuve ierodas no kādas eksotiskas pasaules malas mazpilsētā/ciemā/lauku īpašumā, lai to pārdotu, bet sāk rakņāties pa nelaiķes mantām un atrod vecas vēstules/dokumentus/kartes utt. Romāna stāstījums parasti norisinās divās laika zonās, un lasītājam palēnām tiek atklāti ģimenes noslēpumi. Ļoti ātri sižetā parādās kāds vīrietis (vai pat vairāki), kas mantiniecei neļauj ātri nokārtot lietas un doties prom.

Jonuleitas romānā mantiniece Hanna no Dienvidvācijas dodas uz Itāliju, Umbriju, lai pārņemtu pēkšņi mirušās tantes Elizabetes īpašumu. Viņa mokās sirsapziņas pārmetumos, jo sakars ar precētu vīrieti to ilgi kavējis apciemot tanti, bet nu jau ir par vēlu. Hanna ierodas tantes mājā un nolemj te kādu laiku padzīvot un pārdomāt savu dzīvi. Protams, ka viņa atrod tantes rakstītu vēstījumu, kas izklāsta viņas dzīves stāstu, bet domāts tas ir Hannai nezināmai personai. Iespējams, ka tantes Elizabetes dzīvesstāsts ir labākais šai grāmatā, jo atklāj meiteni, kas bijusi gana talantīga, lai pēc ģimenē piedzīvotas vardarbības aizietu no mājām − mazas zemnieku saimniecības, aizcērtot durvis, un atrastu interesantu darbu ārlietu dienestā. Elizabetes privātā dzīve tiek izmantota, lai izveidotu romāna galveno intrigu un pēc tam no tās tiek savērpts spožs un klišejisks fināls. Man pietrūka ābolu.

Katrīna Teilore. Pļavas ziedu vasara / no vācu val. tulk. Inese Miesniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2018. (Kathryn Taylor. Wildblumen Sommer. 2017)

Ja titullapā nebūtu rakstīts, ka romāns ir tulkots no vācu valodas, pilnīgi mierīgi to varētu noturēt par angļu, jo no vāciskā te nav ne smakas. Romāna darbība notiek Londonā un Kornvolā, galvenās varones ir jaunas anglietes − Zoija un Roza. Zoija ir rīkotājdirektore sava tēva būvfirmā Londonā, bet Roza − šķirtene ar trim bērniem, kas savas mākslinieces ambīcijas apmierina ar dizaina somu šūšanu tūristu ciematiņa veikalam. Abām dzīvē nekaitētu kāda kārtīga mīlas dēka, un uz tādas iegūšanu ir virzīts viss romāns. Domāju, ka Teilore ir tik pieredzējusi lubeņu autore, ka viņai šis romāns nāca vieglāk par vieglu − te viss pēc labākiem lubeņu standartiem. Sižeta stūrakmens ir pagātnē noticis nelaimes gadījums, kura iemesli palikuši nenoskaidroti, bet tas skarbi ietekmējis iesaistīto dzīves. Pēc četrpadsmit gadiem notiek izskaidrošanās par bijušo, un beigās gandrīz visi ir laimīgi.

Domāju, ka šadi romāni galvenokārt kalpo kā salda cukurvate ikdienas problēmu māktam lasītājam, kuram tiek piedāvāts daudzveidīgs ciešanu klāsts: izjukusi laulība, zaudēta mīlestība, tuvinieku nāve, slimības (aneirisma, Alcheimers, bipolārie traucējumi), finansiālas problēmas, netradicionāla orientācija utt. Lielākoties lasītājs sevi saista tikai ar vienu no nelaimēm un tādēļ kādā brīdi paša problēmu lielums viņam mazinās un kļust pārvarāms. Kā arī tiek iegūta ilūzija par cerību pilnu nākotni − arī šķirtene ar trim bērniem var izveidot nopietnas attiecības ar skaistu un veiksmīgu Londonas advokātu, arī veca mīlestība var atgriezties un mīlēs tevi par spīti veselības problēmam. Un vispār − taisnība uzvar un mīlas pietiek visiem! Latviski Teilorei ir iznākusi pat vesela triloģija (“Mantojums”, “Lēmums”, “Atgriešanās”), taču diez vai man kādreiz  būs nepieciešamas TIK daudz cukura.

Rodika Dēnerte. Zahera viesnīca: romāns par kārdinājumu / no vācu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2018. (Rodica Doehnert. Das Sacher. 2016)

“Zahera viesnīca” ir romāns, kas sēž uz diviem ķebļiem vienlaikus − nevar īsti saprast, vai tas, ko lasām ir romāns vai kinoscenārijs. Jo romāna autore pārsvarā ir rakstījusi scenārijus TV filmām un seriāliem, un attiecīgi teksts ir diezgan lakonisks, lai gan nevarētu teikt, ka sauss.

Romāna darbība norisinās pārmaiņu te Vīnē, te Berlīnē, taču nosacītais smaguma centrs ir Vīnes slavenā Zahera viesnīca, ko liela daļa pasaules pazīst kā vēl slavenākās šokolādes kūkas izcelsmes vietu. Darbība notiek 20. gadsimta sākumā, un romānu apvij vieglas feministiskas vēsmas −Zahera viesnīcu ar stingru roku vada atraitne Anna, tās regulārās viešņas ir princese Konstance fon Traunšteina, kas slepus no vīra sacer populārus romānus, ko novērtē ne tikai dāmas, bet arī kungi, un Konstances draudzene Marta Āderholda, kura par sava tēva naudu ir nodibinājusi apgādu, lai izdotu sava dievinātā vīra sacerējumus, bet galu galā gaume un redaktores tvēriens to izveido par veiksmīgu izdevēju. Romāna gaitā uzplaukst vairākas mīlas dēkas, tiek nolaupīts cilvēks, atklājas ģimenes noslēpumi − grāmata ir diezgan bagāta ar notikumiem un vispār to varētu uzrakstīt pat divreiz biezāku… lai tajā iekļūtu bagāto dāmu svārku švīksti, cigāra dūms un izsmalcinātais viesnīcas restorāna aromāts, daudznozīmīgie skati, ko slepus pārmij mīlnieki un neskaitāmas citas lietas, kas raksturo laiku un cilvēkus. Romānu aizverot, ir tāda sajūta, ka tu kaut ko neesi dabūjis līdz galam, kas īstenībā gan ir labāk, ja dabūts par daudz. Bet tomēr − Vīne un Berlīne 20. gadsimta sākumā ir nozīmīgas, notikumiem piepildītas pilsētas un gribētos, lai tās lasītājam atveras kā krāšņs pāva astes spalvu vēdeklis.