Vecais gads jau iegājis finiša taisnē, tad nu vajadzētu paveikt vēl to, kas izdarāms šajā gadā.

LU Akadēmiskais apgāds laidis klajā Vācijas vēsturnieka Mihaela Norta pētījumu “Baltijas jūras reģiona vēsture” (no vācu val. tulk. Maija Levāne). Grāmata dod iespēju paskatīties uz Latvijas vietu un lomu Ziemeļeiropas vēstures kontekstā. Centrā ir jautājums par mijiedarbību – kā Baltijas jūras telpā formējušies ekonomiskās, kultūras un politiskās mijiedarbes procesi no vikingu laikiem līdz mūsdienām. Autors uzsver, ka viņa grāmata reģiona pētniecībā atvēl būtisku vietu kultūras jautājumiem un, iespējams, Baltijas reģionā kultūras un ekonomikas vēsture ir vismaz tikpat svarīga, ja ne pat svarīgāka, par politisko vēsturi.

Anita Bormane turpina aprakstīt dzīvi Latvijā 20.gs. 20.-30.gados. Grāmata “Kā var aizmirst” (“Latvijas Mediji”)  (iepriekšējā – “Skaists bij’ tas laiks”) stāsta ne vien par dzīves svinēšanu un baudīšanu, bet atklāj arī samērā nopietnas un satraucošas laikmeta ainiņas:  aizrautību ar patēriņa kredītiem, nacionālā skaistuma ideālu apspriešanu, iesaistīšanās galdiņu dancināšanā un skolotāju neapmierinātību ar algām! Liekot kopā raibās laikmeta ainiņas, katrs pats var izveidot savu laikmeta mozaīku.

Personisku lappusi Latvijas vēstures grāmatā atvērusi Marina Kosteņecka, kurai iznākušas divas grāmatas. Pirmā −  „Mans XX gadsimts“ (“Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrība”) sarakstīta kopā ar žurnālistu Georgu Stražnovu neparastā žanrā – kā divu laikabiedru saruna «Skaipā» par Latvijas vēstures svarīgiem pagriezienu punktiem caur personiskās dzīves pieredzes prizmu. Otrā grāmatā „Vēstules no XX gadsimta“ autore dalās ar unikālām un ļoti personiskām vēstures liecībām – no lasītājiem saņemtajām vēstulēm, kurām pievienojusi savu stāstījumu par situācijām, kurās vēstules rakstītas. Autores dokumentētās atmiņas ļauj uzzināt, vērtēt un diskutēt par pagājušā gadsimta otrās puses notikumiem, par Latvijas neatkarības cīņu un radošo personību lomu tajā.

Dažādas atmiņu institūcijas nodarbojas ar tādām derīgām lietām kā konferenču, zinātnisko lasījumu un izstāžu organizēšana. Un dažreiz no tā visa tiek izveidots sausais atlikums − grāmata. Šoreiz Latvijas Nacionālais arhīvs  ir izdevis Latvijas Valsts vēstures arhīva zinātnisko lasījumu 5.sējumu “Svētki un svinēšana arhīva dokumentos”. Krājums iepazīstina ar arhīva dokumentiem, kuru saturs būtu attiecināms uz konkrēta notikuma atzīmēšanu un liecina par svētku tapšanas un svinēšanas stadijām, par tradīcijām gadsimtu gaitā. Referātu nosaukumi var ieinteresēt − “Kristāmais vārds Latvijā 17.-19.gs.”, “1.maija svinības kā politiskās konfrontācijas diena”, “18. novembra atzīmēšana trimdā”, “Jāņu svinēšana kinodokumentos”, “Bērnu svētku tradīcija Latvijā” u.c.

Zviedru ārsts Hanss Roslings nāk klajā ar pārsteidzošu apgalvojumu: “Pasaule (ar visām nepilnībām) ir daudz labāka, nekā mēs domājam.” Grāmatā “Factfulness” (Zvaigzne ABC) aicina veidot savu pasaules ainu, balstoties uz faktiem un kritisko domāšanu, nevis izgrābjot no konteksta skaļus, nepārbaudītus apgalvojumus. Palasot dažas atsauksmes, man šķiet, ka varbūt vajadzēs ieslēgt kritisko domāšanu arī attiecībā pret pašu grāmatu, tomēr − iespējams, ir vērts mēģināt.

Ja jums sirdij tuvas dabas studijas un botānika, tad varbūt ieinteresēs Gotfrīda Bergmaņa “Augu studijas: dienasgrāmata” (“Alis”, no vācu val. tulk. Zanda Eglāja). Autors vēro dabas izpausmes un dažādus augus četru gadalaiku griezumā viena gada garumā. Grāmata sniegs vērtīgu informāciju zinātkārajiem un patiesu prieku vārda poēzijas cienītājiem, bet autora zīmējumi dažādās tehnikās – estētisku baudījumu tēlotājmākslas pazinējiem.

Austriešu psihoanalītiķa Zigmunda Freida (1856–1939) eseju krājumā “Mākslinieks un fantazēšana” (“Neputns”, no vācu val. tulk. I.Šuvajevs) tiek runāts par mākslu un mākslinieku. Pirmo reizi latviešu valodā iznākušās deviņas esejas tiek skartas dažādas mākslinieka darbības psiholoģiskās nianses. Vai māksla var būt dziedināšana? Kā rodas šausmas un to atveide mākslā? Kā kādreizējā velnapsēstība atveidojas tagadējā dzīvē? Grāmatas beigās pievienota I.Šuvajeva sastādīta bibliogrāfija un komentāri, kas sniedz papildu informāciju par avotiem un iekļautajām esejām. Grāmata turpina “Neputna” eseju sēriju.

Iespējams, ka Jaunā gada priekšvakarā noderēs Nobela prēmijas laureāta ekonomikā Ričarda Tālera grāmata “Mudinājums: kā pieņemt pareizus lēmumus par veselību, labklājību un laimi”(“Jumava”, no angļu val. tulk. K.Baštiks). Šajā grāmatā tiek skaidrots, kā mūs ietekmē dažādi aizspriedumi, kas var likt kļūdīties lēmumu pieņemšanas procesā. Kļūdoties mēs zaudējam laiku, naudu un veselību, taču varbūt iespējams no tā izvairīties.

Tulkoto daiļliteratūru varētu iedalīt divās daļās: jauni vārdi un veci draugi. Kā spožs 21. gadsimta ir pieteikts katalāņu rakstnieka Žaumes Kabrē romāns “Es atzīstos” (“Mansards”, no katalāņu val. tulk. Dace Meiere). Vairāk nekā 800 lappušu biezumā lasītājs uzklausa kādu garu stāstu par mīlestību, vientulību un nožēlu.

Kā tulkotāja Elga Sakse teic − jau pasen tulkots, bet nupat izdots ungāru rakstnieka Lāslo Ģurko romāns “Doktora Fausta laimīgais gājiens pa elli” (“Mansards”). Te kārtējo reizi satiekas Mefistofelis ar Faustu, taču šoreiz Fausts ir komunists, kura mūža godīgs pārstāsts mums jānoklausās.

Čehu rakstnieku plauktiņā tulkotājs Jānis Krastiņš ir ielicis Alenas Mornštainovas “Hana” (“Pētergailis”). Grāmata esot par cilvēku dabu, kā viņi meklē to, kas viņus šķir, nevis to, kas viņus vieno. No tulkotāja teiktā saprotu, ka romānā ir citādā veidā runāts par holokaustu.

Bulgāru rakstnieka Aleksandra Popova romāns “Melnā kaste: zemu lidojoši suņi” (“Lasītava”, no bulgāru val. tulk. Dens Dimiņš). Apraksts romānam ir tāds, ka īsti nav iespējams saprast, ko no tā gaidīt, taču izdevējs sola lasītāju negaidītu notikumu pavadā ievest aizraujošā, taču visai bedrainā pastaigā kopā ar grāmatas galvenajiem varoņiem – diviem brāļiem. Vai šī pastaiga beigsies melnajā plastmasas kastītē?

Bet nu pievērsīsimies jau latviešu lasītājam zināmiem autoriem. Izdevniecība “Omnia Mea” ir izdevusi slavenās franču rakstnieces Fransuāzas Sagānas atmiņas esejas par saviem slavenajiem draugiem “Manas labākās atmiņas” (no franču val. tulk. Inta Geile-Sīpolniece). Grāmatā sastopamies ar Billiju Holideju, Orsonu Velsu, Žanu Polu Sartru, Rūdolfu Nurejevu un Tenesiju Viljamsu.

Dāņu rakstniekam Pēteram Hēgam ir savs stabils cienītāju pulks, jo izdota jau devītā rakstnieka grāmata latviešu valodā. Romāns “Sūzanas efekts” (“Zvaigzne ABC”, no dāņu val. tulk. Inga Mežaraupe) esot distopisks krimiķis, kura galvenajai varonei piemīt spēja profesionāli izdibināt svešus noslēpumus. Viņas talants šoreiz tiks izmantots, lai glābtu sevi un ģimeni − apmaiņā pret apsūdzību atcelšanu ir jāatrod noslēpumainās “Nākotnes komisijas” pēdējās sanāksmes protokols.

Līdz šim neesmu pieminējusi itāļu fantāzijas rakstnieces Silvanas de Mari jaunākos darbus latviešu valodā − tā ir triloģija “Hanija”, kurai nupat iznācis trešais sējums “Es esmu Hanija” (“Zvaigzne ABC”,  no itāļu val. tulk. Dace Meiere). Triloģija gan domāta drīzāk pusaudžiem, bet nevienam pieaugušajam jau nav liegts dažreiz padzīvot bērna prātā. Pasakas taču iederas Ziemassvētku noskaņojumā.