Šķiet, ka ļoti ātri pienācis brīdis, kad atkal jāsatin viens laika kamols un jāliek iekšā lielajā pūralādē. Vispār jau gads bija garš un diezgan nervozs, bet kaut kā tajā vieta atradās arī izklaides lasīšanai. Neesmu lasījusi šogad vairāk nekā 2018. gadā un diemžēl atskaitījusies par izlasīto neesmu tik daudz cik vajadzētu (bet vairāk nekā 2018. gadā).

Lee S. Hee (Koreja)

Kopā esmu izlasījusi 42 grāmatas. Gadu uzsāku ar izcilu Marijas Turtšaninovas fantāzijas romānu  “Kuģis “Naondel”” (2018), un, laikam jau iespaidojoties no Turtšaninovas tautības (Somijas zviedriete), turpināju ar somu daiļliteratūru. Tie bija trīs parasti krimiķīši un beidzot viens no Sofi Oksanenas romāniem.  Gada sākumā man bija tāda neprātīga ideja, ka varētu katru mēnesi lasīt kādas konkrētas valsts daiļliteratūru, tādēļ februārī sāku lasīt vienu Austrijas autora krimiķi. Ideja pati par sevi nebija ilglaicīga, taču gada laikā astoņus austriešus es izlasīju un par tiem oktobrī arī uzrakstīju. Tomasa Glaviniča “Lielākais brīnums” gan man trāpīja pie nepabeigtām, jo saturiski izrādījās pārāk sekls. Februārī pabeidzu lasīt vienu no neseniem Krievijas bestselleriem − Guzeļas Jahinas “Zuleiha atver acis”, kas mani diemžēl pievīla ar popsīgu attieksmi pret izsūtīšanu uz Sibīriju. Martā izlasīju vienu vācu romānu ar romantisku piesitienu un tam gada laikā sekoja vēl divi (Ninas Georges “Lavandu istaba” tika nolikts malā kā pārāk klišejisks). No vāciešiem jāpiemin vēl martā un aprīlī lasītie Olivera Peča vēsturiskie detektīvi par bendes meitu.

Man ir divas tēmas, par kurām esmu sarakstījusi melnrakstus, bet publicēt tos gribu pēc tam, kad būšu izlasījusi visu ieplānoto − Francija Otrā pasaules kara laikā un Krievijas cars Nikolajs II. Te nu arī man ir gājis dažādi un līdztekus brīnišķīgām grāmatām jāatzīmē diezgan draņķīgās un puslasītās. Diemžēl man nesanāca draudzība ar tik populāro Entonija Dora romānu “Mums neredzamā gaisma” (pametu) un Krievijas vēsturē atliku Edvarda Radzinska “Pēdējo caru” (kas gan bija sagaidāms).

Vasaras spilgtākie lasījumi ir Tommi Kinnunena “Četru ceļu krustojums” un Džoannas Harisas “Five Quarters of the Orange”, tad vēl no pabeigtā bija trīs detektīvi un Sapkovska otrā grāmata par Ragani. Rudenī sākās periods, kad man gribējās patukšot savu grāmatplauktu un izvēli vadīja mirkļa iegriba, tādēļ saraksts izskatās diezgan haotiski. Beidzot izlasīju rūgti saldo Fanijas Flegas “Fried Green Tomatoes at the Whistle Stop Cafe“, vēl vienu Džoannas Harisas romānu  “Different Class” un Elizabetes Džeinas Hovardas pirmo romānu sērijā par Kazaletu ģimeni “The Light Years”. Vēl bija itāļa Donato Karizi īsromāns, amerikānietes Keitas Maningas romāns par 19. gadsimta vecmāti “My Notorious Life” un Bea Džonsones pārdomas par bezatkritumu dzīvesveidu  “Māja bez atkritumiem”. Gadu pabeigšu angļu viduslaiku noskaņās ar diviem Elisas Pītersas vēsturiskajiem detektīviem par mūku Kedfaelu.

No latviešu autoriem man gada laikā ir tikai trīs: viens romāns − Ineses Dreimanes “Vēstule ar pielikumu”, viens apcerējums par Latvijas senvēsturi un viena biogrāfiska apcere. Laikam jau varēja būt vairāk.

Nākamgad stipri ceru vairāk rakstīt blogā, un vismaz šogad esmu rakstījusi vairāk nekā pagājušogad, tad kādēļ gan šo jauko tendenci neturpināt.

Laimīgu Jauno gadu!

Gaļina Jegorenkova (Krievija). Ilustrācija H.K.Andersena pasakai “Sniega karaliene”