Elisa Pītersa. Slimīgas alkas pēc kauliem / no angļu val. tulk. M.Poišs. − Rīga: Eve, 2002. − (Stāsti par brāli Kedfaelu; 1). (Ellis Peters. A Morbid Taste for Bones. 1977)

Elisa Pītersa. Viens līķis par daudz / no angļu val. tulk. M.Poišs. − Rīga: Eve, 2002. − (Stāsti par brāli Kedfaelu; 2). (Ellis Peters. One Corpse too many. 1979)

Angļu rakstniece Edīte Pārdžetera (1913-1995), izmantojot pseidonīmu Elisa Pītersa, vislielāko ievērību guvusi ar detektīvu sēriju, kuras galvenais varonis ir mūks Kedfaels un darbība notiek 12. gadsimta Anglijā un Velsā. Jā, tajā laikā vēl nebija dibināta pat Rīga un pagāni skraidīja pa mūsu mīļo zemīti, bet citur pasaulē kristīgā ticība jau bija organizēta hierarhiskā kārtībā un bija gan klosteri, gan krusta kari. Mūks Kedfaels ir dzīvi baudījis vīrietis, kurš guvis pasaulīgu pieredzi dažādās zemēs un valstīs, taču šobrīd apmeties uz mierīgu dzīvi Šrūsberijas benediktīniešu klosterī.  Šeit viņš vada savas dienas stingrā klostera rutīnā un pārzina ārstniecības augu un sakņu dārzu, kā arī iekopis herbāriju (eksotisku un retu augu kolekcija). Bet klosteris jau nav vientuļa sala − gan tajā, gan ārpus tā dzīvo cilvēki ar savām kaislībām, iegribām un vēlmēm, un gadās nonākt pat līdz slepkavībai. Te nu talkā nāk brāļa Kedfaela dzīves pieredze, un viņš iesaistās nozieguma risināšanā.

Pirmā sērijas grāmata “Slimīgas alkas pēc kauliem” iepazīstina lasītāju ar brāli Kedfaelu un parāda vidi, kurā tas darbosies. Šrūsberijas klosteris ir Anglijā pazīstam vieta, bet ne jau tāda, uz kuru plūstu svētceļnieku pūļi. Godkārīgajam klostera prioram Robertam kremt, ka klosterim nav savu svēto kaulu, taču viņš tādus ir atradis Velsā − svētā Vinifreda varētu būt ideāla klostera aizbildne. Tādēļ mūki dodas pārgājienā uz Velsas Holivelas ciematu, lai izraktu svēto un pulētā ozolkoka zārkā to nogādātu Šrūsberijā. Holivelas iedzīvotāji gan nav tik pārliecināti, ka viņu Vinifreda vēlas pārcelties no vietējās kapsētas uz angļu klosteri, un notiek asiņaina sadursme. Brālis Kedfaels iespējami delikāti un atjautīgi atrisina slepkavību.

Otrās sērijas grāmatas “Viens līķis par daudz” notikumu laiks un vieta ir zināma tiem, kas lasījuši Kena Foleta romānu “Zemes pīlāri” − 1138. gadā pilnās burās notiek cīņa par Anglijas troni starp Henrija I meitu Matildi un Henrija I māsadēlu Stefanu. Pēdējā karaspēks ir aplencis un ieņēmis Šrūsberiju, un, gribot negribot, klosteris tiek ierauts karalaika intrigās. Stefans liek sodīt ar nāvi visus Matildes atbalstītājus, kuru izrādās veseli 94. Savukārt brālis Kedfaels tiek norīkots par galveno apbedītāju, un viņš saskaita 95 līķus, kas nozīmē, ka viens līķis ir viltīgas slepkavības upuris. Izmanīgi lavierējot starp Stefana un Modas atbalstītājiem, mūks cenšas noskaidrot, kas un kāpēc nogalinājis karavīru.

Abas grāmatas var raksturot kā patīkamu, izklaidējošu lasāmvielu, kurā uz vēsturiskā fona tiek risināta detektīvintriga, bet vienlaikus netiek aizmirsts par attiecību atainojumu. Patīkami pārsteidz, cik dabiski autorei izdevies iejusties viduslaiku gaisotnē un parādīt varoņus kā reālus cilvēkus. Te netiek pārāk daudz analizēta vai uzsvērta vēsturiskā vide vai laika gara diktētās cilvēciskās atšķirības, līdz ar to panākts ticamības efekts. Jāatzīmē gan, ka romāni ir sarakstīti 70.gadu beigās, un no tiem nevajadzētu gaidīt mūsdienīgu spriedzi un strauju darbību.

Diemžēl jāsaka, ka ar šīm divām grāmatām sērija par brāli Kadfaelu latviešu valodā sākas un beidzas, lai arī kopumā to ir 21. Grūti pateikt, kādēļ izdevniecība “Eve” neturpināja izdot sēriju, jo grāmatiņas ir jauki noformētas un kvalitatīvi iztulkotas, bet šobrīd jau pašas izdevniecības gadus desmit vairs nav. Latviešu lasītājam atliek tikai lasīt oriģinālvalodā vai skatīties seriālu “Mystery!: Cadfael” (1994-1996).

Te nu man gribētos izmantot izdevību un paprātot par mūsu (un varbūt ne tikai mūsu) izdevēju neciešamo tradīciju iesākt un neturpināt izdot grāmatu sērijas. Decembrī izlasīju Ulda tvītu “Par kuru grāmatas turpinājumu (sērija/triloģija/utml) neizdošanu latviešu valodā jums ir vislielākā bēda?” un sapratu, ka šādu sēriju tiešām ir daudz. Uldis pats nosauc “Egmont Latvija” izdoto fantāzijas grāmatu “Dobā zeme”, kura ir triloģijas pirmā daļa. Mairita nosauc Zvaigznes ABC izdoto “Svešzemnieci” (izdotas divas daļas no astoņām) un “Pasaules aci” (izdots viens romāns no padsmit). Elza sūkstās, ka izdotas tikai divas grāmatas no Ragaņa sērijas. Iespējams, vislielākais aplauziens ir Troņu spēļu sērijas pārtraukšana burtiski pusvārdā − piektajai daļai (no septiņām) iznāca tikai 1.sējums. Mans saraksts sākas ar Zvaigznes ABC autoru Aleksandru Makkolu Smitu, kuram izdevniecība uzsāka izdot pat veselas trīs sērijas − “Dāmu detektīvaģentūra Nr. 1” (4 grāmatas no 20), “Izabella Delhauzija” (2 no 12) un “Skotlendstrīta Nr. 44” (2 no 13). Iespējams, ka Makkols arī bija pārāk īpatnējs autors Latvijas lasītājam, bet izskatās tas dīvaini. Visticamākais, ka izdevniecību politika ir izdot sērijas grāmatu un pavērot tās finansiālos panākumus, taču ir arī tāds gadījums kā Lorensa Darela “Aleksandrijas kvartets”, kur visas daļas veido vienu veselumu un tetraloģijas jēga saprotama tikai kopumā (apgāds “Nordik” izdeva pirmās divas daļas). Vēl neciešamāk par sērijas neturpināšanu varētu būt tādas sērijas daļas izdošana, kas hronoloģiski ir kaut kur pa vidam (un lasītājs pat nezina, ka stāstam eksistē sākums un beigas). Vai jums arī ir kāda grāmatu sērija, kura negribēti aprauta?