Sākumlapa

Seriāli par raganām

Komentēt

Sveicinātas, mīļās raganas! Vai esat gatavas Valpurģu naktij? Slotas salabotas, burvju ziedes savārītas? Atceraties, ka šī gada kolektīvajos lidojumos jāievēro divu metru atstatums! Kamēr gaidāt tumsas iestāšanos, piedāvāju iejusties atmosfērā ar dažiem paviegla satura seriāliem, kas burvju mākslu parastiem ļautiņiem rāda kā nevainīgu rotaļāšanos ar lielām melnām grāmatām, pilošām svecēm un pentagrammām. Ja kādreiz aizrautīgi skatījāties tādus seriālus kā “Buffy the Vampire Slayer” un “Charmed”, tad, iespējams, jums patiks arī šie.

Seriāls “Witches of East End” (2013-2014), iespējams, visvairāk līdzinās vecajam labajam “Charmed” (1998-2006), jo notikumu centrā ir raganu ģimene. Mamma Džoanna (Džulija Ormonda) jau kuro gadsimtu cenšas pārvarēt tai uzlikto lāstu un izaudzināt savas meitas − bibliotekāri Ingrīdu (Reičela Bostona) un bārmeni Freiju (Dženna Devana) līdz pieaugušo vecumam. Šoreiz viņai tas ir izdevies un Freija pat gatavojas iziet pie vīra (Ēriks Vinters), taču kāzu priekšvakarā uzrodas līgavaiņa brālis (Daniels di Tomaso), kas nešķīsti valdzina līgavu. Uzrodas arī meiteņu tante Vendija (Mēdhena Amika), kura spēj vajadzīgajos brīžos pārtapt par melnu kaķeni.

“Īstendas raganas” balstīts attiecīgā žanra vecajās klišejās: seksīgas raganas, kam apkārt riņķo tikpat seksīgi vīrieši; ģimenes noslēpums, kas pamazām tiek atklāts skatītājam; vairāki mīlas trijstūri un divkosīgi personāži. Arī atribūti − apģērbs, aksesuāri, maģiskie priekšmeti izskatās kā noīrēti pasaku seriālu noliktavā. Šādu seriālu spožums un posts slēpjas to vienveidībā un paredzamībā − ja jums patīk tāda veida stāsts, tad būs patīkami satikt vēl vienu tā kvalitatīvu versiju; taču tie, kas meklē kaut ko neierastu, ārpus ierastā naratīva, būs vīlušies. Varbūt tādēļ seriālam bija tikai divas sezonas − laikā, kad fantāzijas žanrs burtiski kulminēja “Game of Thrones” kārtējās sezonas gaidās, skatītājs vairs negribēja skatīties jaunu uzlējumu vecai tējai.

Netflix seriāla “Chilling Adventures of Sabrina” (2018− ) scenārijs balstās tāda paša nosaukuma komiksā, kurš savukārt iedvesmu smēlies seriālā “Sabrina the Teenage Witch” (1996−2003). Daudziem pēdējais ir bērnības seriāls, kas palicis atmiņā ar runājošo kaķi Salemu, taču es to neesmu skatījusies, salīdzināt nevarēšu.

Sabrinai Spellmanei (Kīrnana Šipka) tuvojas sešpadsmitā dzimšanas diena, un tajā viņai būs jāparaksta līgums ar Melno valdnieku, kurš apmaiņā pret viņas dvēseli un izvēles brīvību tai piešķirs pilnvērtīgas burvju spējas. Sabrinas tēvs ir burvis, bet mamma − mirstīgā, tādēļ viņa šaubās, kuru pusi izvēlēties. Diemžēl viņas vecāki ir jau miruši, bet viņas tēva māsas − Zelda (Miranda Otto) un Hilda (Lusija Deivisa) ir ortodoksālas raganas, kas uzstāj uz raganu likumu ievērošanu. Protams, ka Sabrina dzīvo nelielā, dīvainā pilsētiņā, kur senos laikos notikušas raganu vajāšanas, un ik pa laikam uzpeld kāds notikums ar atsauci uz sendienām, bet vispār viņa dzīvo intensīvu pusaudža dzīvi, vienlaikus mācoties gan vietējā vidusskolā, gan elitārā melnās maģijas skolā.

Lielā mērā seriāls ir pieaugšanas stāsts ar feministiskiem motīviem, kas mudina akceptēt citādāku seksualitāti un dzimumu standartus. Mērķauditorijas vecums noteikti būtu liekams vismaz 15+, jo, neskatoties uz ārējo spēli ar maģiskiem elementiem, tas visādos veidos ir diezgan biedējošs un asiņains. Man problēmas sagādāja tas, kādā veidā tiek parādīts nosacītais Melnais valdnieks, jo bez humorā šo āzi nav iespējams uztvert… bet tas tiešām ir izklaides seriāls un vismaz nakts miegu jūs nezaudēsiet. Jābrīdina, ka pirmās divas sezonas bija skatāmas, bet trešo es nepabeidzu − kaut kā tas viss kļuva pārāk dīvaini.

Pēdējais šajā sarakstā ir seriāls “A Discovery of Witches” (2018− ), kas uzņemts pēc Deboras Harknesas romāna “Raganu atklājums” (latviski tulkots 2014. gadā). Par grāmatu es biju salasījusies nelabvēlīgas atsauksmes, tādēļ nelasīju, bet seriālu gan nolēmu pamēģināt. Pagaidām ir tikai viena sezona, bet pieteiktas jau nākamās divas.

Stāsts atkal ir par raganu − Diāna Bišopa (Terēza Palmere) ir universitātes pasniedzēja, kura noliedz savus raganiskos pirmsākumus, izvēloties nodarboties ar vēsturiskiem pētījumiem. Brīnišķīgā, senā Oksfordas bibliotēkā viņa pasūta un saņem lasīšanai kādu sen pazudušu okultisma grāmatu. Viņas atradums uzbudina visu maģisko sabiedrību, kas grāmatas pasaulē iedalās raganās, vampīros un dēmonos. Simpātiskais vampīrs Metjū Klērmonts (Metjū Gūde) arī ieinteresējas par Diānu, un sākas viņu starpsugu aizliegtais sakars, kas draud sagraut maģiskās pasaules trauslo līdzsvaru.

Ja vispār par pasaku seriālu var teikt, ka tas ir pieaudzis, tad no visiem pieminētajiem “Raganu atklājums” ir vispieaugušākais. Romāna autorei tika pārmesta liekvārdība un pārmērīga detalizētība, bet seriālā viss notiek gana raiti, varoņi ir simpātiski un to raksturi pietiekami sarežģīti. Lēnām audzētā spriedze kulminē pēdējā sērijā, un skatītājs paliek ar solījumu, ka nākamā sezonā viņš ieraudzīs Šekspīru vai vismaz tā laikabiedrus (jācer, ka pavasari vai vismaz rudenī mēs par spīti visam sagaidīsim turpinājumu).

Ja ir interese par raganām, tad savā blogā iesaku palasīt ierakstus ar atslēgvārdu ‘raganas’.

Lilija Maija Klinkerte “Margarita Stāraste. Post Scriptum” (2017)

3 komentāri

Lilija Maija Klinkerte. Margarita Stāraste. Post Scriptum. – Rīga: Latvijas Grāmata, 2017.

Margarita Stāraste (1914−2014) ir unikāla personība latviešu kultūrā, kuru pazīst visi; turklāt ne tikai zina vārda pēc, bet arī atpazīst tikai viņai raksturīgās bērnu grāmatu ilustrācijas. Pirmā Stārastes sarakstītā un ilustrētā bērnu grāmatiņa iznāca 1942. gadā (“Balti tīri sniegavīri”, izdevis “Grāmatu Draugs”). Kopumā Stāraste sarakstījusi un ilustrējusi vairāk nekā 30 grāmatas, bet ilustrējusi citu autoru grāmatas − 37. Mākslinieces bērnu grāmatu ilustrācijas raksturo rotaļīgs vieglums, sirsnība un krāsainība. Gadu desmitiem skatot mīļās bērnu grāmatiņas, mēs neviļus veidojam arī pašas mākslinieces tēlu, pieņemot, ka tam jāatbilst ilustrāciju veidotajam iespaidam. Vai tā tas bija patiesībā? Vai vienmēr starp mākslinieka personību un viņa darbu ir liekama vienlīdzības zīme?

Margaritas vienīgā meita Lilija jau pēc mātes nāves ir laidusi klajā grāmatu, kurā vēlas izskaidrot situāciju. Publiskā telpā Stāraste tiek parādīta kā mīļa māmiņa, kuras mūžs ir “kā pasaka” un “brīnumu aijāts”. Meita zina pavisam citu cilvēku − pretrunīgu, sarežģītu, savtīgu, bez īpašas intereses par saviem tuviniekiem. Pieņemu, ka šādu disonansi Stārastes tuvinieki pēc viņas nāves varētu mierīgi pieciest un negludumus paturēt ģimenes lokā, ja ne Stārastes pašas neglītie izteikumi par meitu iepriekš iznākušajās biogrāfiskajās grāmatās − “Mūžs kā pasaka” (2004) un “Brīnumu aijātā” (1996). Es tīri cilvēciski saprotu meitas vēlmi paskaidrot, kāpēc viņas un mātes attiecības nekad nav bijušas siltas un draudzīgas un saskarsmi diktējis pienākums.

Nedraudzīgas, nesaprotošas mātes un meitas attiecības diemžēl nav nekas unikāls, latviešu kultūrvidē jau zināmas vairākas grāmatas − Dagmāras Ķimeles atmiņas par savu māti režisori Annu Lāci un rakstnieces Dagnijas Zigmontes dienasgrāmatas, kas izraisīja nelielu ažiotāžu. Pēc tādu grāmatu izlasīšanas vienmēr rodas jautājums: vai bija vērts to visu publiski cilāt? Un daļa publikas saka, ka tā darīt nevajag. Es teiktu, ka cilvēks ir pretrunīga būtne, un uzzināt par viņu kaut ko neglītu, netīkamu īstenībā ir dabiski.

Margarita Stāraste (1974.gada janvāris, autors V.Prikulis,
Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs)

Pēc konkrētā grāmatā izlasītā es varu secināt, ka Stāraste bija cilvēks, kuram radošā pašizpausme bija mūža galvenais vadmotīvs un viss pārējais varēja palikt otrā plānā. Jā, izskatās, ka mīlestību viņa lielā mērā tērēja savu grāmatu personāžiem, un apkārtējie varēja tikt uztverti kā traucēklis vai no viņiem varēja pieprasīt bezierunu atbalstu mākslinieces darbam. Ja esat lasījuši mākslinieku biogrāfijas, tad tā ir diezgan ierasta parādība. Tuviniekiem tas ir sāpīgi, bet, cenšoties vērtēt objektīvi, egoisms ir mākslinieka personības neatņemama sastāvdaļa, vienkārši daļa to māk harmonizēt ar apkārtējo vidi, bet daļa to neiemācās pat dzīves laikā.

Stārastes meita grāmatā ir pulējusies rast atbildi uz jautājumu − kāds ir cēlonis mātes negatīvai attieksmei pret savu bērnu? Klinkerte uzskata, ka, iespējams, viņa mātei atgādināja neizdevušos laulību ar Kārli Stārastu, kas vēlākos gados bija viņas lielākais ienaidnieks, un savas dusmas uz bijušo vīru viņa pārnesa uz meitu. Iespējams, pie vainas ir nepiepildītā personiskā dzīve, jo Margarita gadiem bija viena un meitas kļūšanu par sievieti uztvēra ar greizsirdību, iztēlojoties to par sāncensi. Šādas izjūtas ir psiholoģiski skaidrojamas un pat daļēji risināmas, bet diemžēl padomju gados ar tādām lietām neviens nenodarbojās.

Uzteicama ir grāmatas autores vēlme precizēt Stārastes biogrāfijas faktus, jo neviens cits jau labāk to neizdarīs. Neatkarīgi no emocionālās attieksmes, gadaskaitļiem ir jābūt precīziem. Autore apgāž publiski gadiem tiražēto stāstu par Margaritas un viņas jaunības mīlas − nīderlandieša Gerrita brīnumaino atkalsatikšanos 1979. gadā, kad Gerrits viņu atrod ar Sarkanā Krusta starpniecību. Patiesībā Margarita ar Gerritu atsāk sarakstīties 50. gadu vidū, ko pierāda regulārā korespondence gadu desmitu garumā. Jāsaka, ka vēstules (saglabājušās tikai Margaritas rakstītās) abus parāda kā diezgan lielus īpatņus, par kādiem saka − tāds tādu atrod.

Grāmata rosina domāt par atšķirību starp jebkura cilvēka publisko tēlu un viņa īsto seju. Tādas atšķirības ir daudziem, ja ne visiem cilvēkiem, un uztveramas kā dabiskas. Vai es pēc grāmatas izlasīšanas kaut kādā veidā mainīju savas domas par Margaritu Stārasti kā mākslinieci, vai man kļuva netīkamāka viņas daiļrade? Nē, noteikti nē. Es vienkārši vēl vienu reizi pārliecinājos, ka sabiedrības izveidotais personības tēls var ievērojami atšķirties no reālā, un man bija interesanti izzināt kādu notikumiem piesātinātu dzīvi. Vienīgi žēl, ka tajā nenotika mātes un meitas garīga satikšanās.

Jānis Kubilis. Kad gadiem es pāri skatos (2016)

Komentēt

Lia Guļevska. Lilija Dzene “Jānis Kubilis. Kad gadiem es pāri skatos” (Jumava, 2016)

Grāmatas 1. daļā ievietota L. Guļevskas saruna ar aktieri J. Kubili. 2. daļā – Lilijas Dzenes grāmata “Jāņa Kubiļa atbildes” (1984).

Ieraksts par aktiera Jāņa Kubiļa atmiņu grāmatu, iespējams, nemaz nebūtu tapis, ja es pagājušo pirmdien neviļus nepaskatītos TV erudīcijas spēli «Veiksme. Intuīcija. Prāts», kurā sacentās divu teātru komandas. Vienā bija kāda pavisam jauna teātra pārstāvji, kas arī paši pēc vecuma ierindojami “jauno speciālistu” kategorijā. Un jaunieši pat ar visu trīs papildiespēju izmantošanu nespēja nosaukt Ēvaldu Valteru un Lilitu Ozoliņu… Nešausmināsimies par “speciālistu” aprobežotību, bet varbūt lieku reizi padomāsim, cik īss un gaistošs ir aktiera darbs… tikko tu neesi starmešu centrā, visi agrākie nopelni izplēn.

Aktieris Jānis Kubilis (1923) kādreiz bija Drāmas (tagadējā Nacionālā) teātra premjers ar lielu skaitu dažāda rakstura lomām, taču spēlēt viņš beidza 1994. gadā, nostrādājis 50 gadus. Var teikt, ka nu jau izaugusi paaudze, kas ne tikai Kubili nav redzējusi uz skatuves, bet arī nemaz nezina par tādu aktieri, jo Kubilim nav daudz kinolomu − viss palicis teātrī. Man palaimējās redzēt viņu vienā no pēdējām lomām − kā Longinu Laukmani  Anšlāva Eglīša lugā “Bezkaunīgie veči”, kur viņš bija elegants kungs, kas mudināja pārējos “večus” laicīgi pensionēties un pagūt izbaudīt dzīvi. Manai mammai atmiņā ir viena no leģendārajām 50.gadu beigu izrādēm “Trešais vārds”, kurā emocijas esot plūdušas pāri malām visām meitenēm.

“Jumavas” izdotā grāmata būtībā ir divu izdevumu apvienojums. Pirmā ir žurnālistes Lias Guļevskas salīdzinoši nesenu sarunu apkopojums, otrā − teātra kritiķes Lilijas Dzenes 1984. gadā iznākusī grāmata “Jāņa Kubiļa atbildes”, kas veltīta aktiera daiļrades analīzei. Es ieteiktu lasīt vispirms Dzenes grāmatu, kura jēgpilni un padziļināti stāsta par Kubiļa aktiermākslas attīstību, ievietojot to, protams, tā laika Drāmas teātra kontekstā. Viņas tekstos ir pavisam nelielas nodevas padomju kultam, kuras bija spiests maksāt arī Kubilis, piedaloties režīmu slavinošu lugu uzvedumos. Guļevskas sarunas ar aktieri drīzāk būtu lasāmas kā papildinājums Dzenes rakstītajam, jo nu jau daudz atklātākā gaisotnē iespējams stāstīt par darbu teātrī un aktiera biogrāfijas peripētijām. Protams, ka tā iespējams uzzināt daudz interesantu nianšu, kas sarunu veido dzīvu un personisku. Guļevskas tekstā man nepatika tas, ka pārāk daudzus jautājumus viņa uzdot, vadoties no savam ezotēriski garīgajām interesēm, t.i. mudinot reflektēt Kubili par dažādu savu garīgo elku izteikumiem. Kubilis, protams, atsaucīgi filozofē, taču brīžiem šķiet, ka viņš aktieriski izspēlē to, ko no viņa gaida.

“Trešais vārds” (1959) Jānis Kubilis – Pablo, Antra Liedskalniņa – Marga

Dzenes un Guļevskas kopīgi radītais aktiera tēls ir inteliģents, nedaudz romantisks un mēreni pašironisks; lepns, bet aktieris uzsver − ne iedomīgs. Abas autores Kubili uz skatuves ir redzējušas jau agrīnos gados, kad daudzi viņa varoņi bija vīrišķīgi pievilcīgi un temperamentīgi, un, šķiet, viņu jaunības jūsma caurvij abas grāmatas. Patiesi žēl, ka nevaru dalīties ar viņām sajūsmā un saprast, kas toreiz Jāņa Kubiļa aktiermākslā viņas tik ļoti suģestēja. Lilija Dzene raksta, ka Jāņa Kubiļa māksla ir apveltīta ar spēju atklāt pašu mīlestības substanci, piešķirt vieliskumu šīm nenotveramajām un mainīgajām jūtām. Visticamāk, šeit ir runa par tādām lomām kā Hermani “Taņā”, Pablo “Trešajā vārdā” un Maratu “Mans nabaga Marats”. Līdztekus romantiskajiem varoņiem Kubili režisori izmantoja temperamentīgos dienvidnieku tēlos un dažādās raksturlomās, kurām aktieris ieradis meklēt aizvien jaunas, izteiksmīgas iezīmes. 1955. gadā Kubilis sāka spēlēt Joski “Skroderdienās Silmačos” un darīja to gandrīz 20 gadus, nomainot četras Zāras. Nepārskaitīšu Kubiļa lomas, kuru ir vairāk nekā 140 − tas ir piepildīts aktiera mūžs, kurā nav lielu izgāšanos, ļoti neveiksmīgu lomu. Varbūt tam par iemeslu ir aktiera lielā atbildība, nopietnā attieksme.

Aktieris ir cilvēks, kas attiecīga tēla domāšanu, jušanu, viņa garīgo dzīvi, visu padara par savu, un viņa lielākā grūtība − to atdot jums, skatītājiem.

Kubiļa daiļrades izvērtējumā šajā grāmatā man pietrūka pēdējo desmit gadu, kad viņam ir abpusēji veiksmīga sadarbība ar režisoru Kublinski un interesanti būtu uzzināt, kā bija strādāt ar Pētersonu un Kroderu. Iespējams, tas ir atspoguļots Kubilim veltītajā sadaļā grāmatā “100 izcili Latvijas aktieri”.

Jānis Kubilis joprojām domās ir kopā ar savu teātri, viņam nav vienalga, kurp dodas teātris, kā veidojas teātra un skatītāja mijiedarbība. Viņam šķiet, ka zaudēts smalkums uzvedībā, attiecībās, mākslā, viss ir pārāk skaļi. Nevar attīstīt prātu, bet atstāt malā jūtas. Jā, var piekrist, ka šis laikmets nav delikāts. Jau Lilija Dzene 1984.gadā grāmatas izskaņā sūkstās, ka teātris pārāk maz dara, lai remdinātu skatītāju jūtu badu, jo maldīgi noticējis jaunās paaudzes lozungiem par neticību mīlestībai. Taču nē − “mīlestība pieder pie dzīvošanas”, un patiesas emocijas teātra skatītājs novērtē joprojām.

Teātrī obligāti ir vai nu jāsmejas, jāraud vai jā-domā! Šie trīs elementi, respektīvi − pārdzīvojums. Ja uz skatuves nav pārdzīvojuma, nekas tur nebūs.

Raidījumi par Jāni Kubili: “Nacionālie dārgumi. 100g kultūras. Teātra leģenda – Jānis Kubilis” (replay.lsm.lv, 2018.09.23.); “Satiktie. Laikmeta varoņi toreiz un tagad. Nacionālā teātra aktieris Jānis Kubilis” (2015.04.09.). Latvijas Radio arhīvā var klausīties lugas “Bezkaunīgie veči”, “Lilioms”, “Hamilkara kungs” u.c. ieraksti.

 

Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas

Komentēt

Vizma Belševica. Nepazītā mīlestība un citi stāsti. − Rīga: Mansards, 2016. − (Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas; 1).

Vizma Belševica. Bille, Anss un citi. − Rīga: Mansards, 2017. − (Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas; 2).

Ikvienam ražīgam literātam gadu gaitā sakrājas dažādi nepublicēti darbi – uzmetumi, piezīmes, dienasgrāmatas utt. Pēc rakstnieka nāves šāda arhīva liktenis mēdz būt dažāds, kas atkarīgs no mantinieku inteliģences pakāpes. Vizmas Belševicas (1931-2005) atstāto arhīvu apzinājis un kārtojis viņas dēls − dzejnieks Jānis Elsbergs, un palēnām tiek izdoti tie daiļdarbi, kurus (pēc Elsberga vērtējuma) Belševica pati būtu atzinusi par publicējamiem.

Pirms kāda laika “Mansards” izdeva divas Vizmas Belševicas grāmatiņas, kurās apkopota viņas dzīves laikā grāmatās un vispār nepublicētā proza. Šeit ir lielāka un mazāka apjoma stāsti, kurus kritiski izvērtējis un daļēji rediģējis Elsbergs. Pirmajā krājumā iekļauti seši stāsti. Pirmie divi (“Meistars Īlis” un “Lepnums”) publicēti žurnālos, attiecīgi − 1956. un 1963.gadā, un klasificējami kā “arodskolas stāsti”, kuros Belševica izmanto savu poligrāfijas skolā gūto pieredzi. Tie ir tādi kārtīgi padomju stāsti, kuros jauniešiem norāda, kā pareizi izturēties pret cilvēkiem − nevērtēt citus pēc ārienes un atpazīt īstus draugus, kas nepamet nelaimē. Tad seko divi nelieli stāstiņi ar asprātīgu sižetu, kas nedaudz atgādina profesionāli veiktu literāro vingrinājumu jauno rakstnieku skolā; tie arī tikuši publicēti žurnālos, attiecīgi − 1955. un 1960.gadā.

Pirmpublicējums ir stāsts “Ziemeļu mēnesnīca”, kuru it kā bijis domāts iekļaut stāstu krājumā “Ķikuraga stāsti” (par krājumu esmu rakstījusi šeit). Elsbergs stāstu esot atļāvies jūtami parediģēt, un pauž, ka nav zināms, kāpēc stāsts palicis melnrakstā. Tā kā sižets ir mīlas trijstūris, kurā Rīgas māksliniece izjauc vietējā zvejnieka ģimeni, es izteiktu minējumu, ka 60.gadu vidū šāda amorāla uzvedība netika atzīta par atbalstāmu un popularizējamu, tādēļ iestājās pašcenzūra. Varbūt autore arī pati sajuta, ka smeķīgie zvejnieku stāsti viņai izdodas daudz veiksmīgāk par romantiskiem sacerējumiem.

Krājumu noslēdz garstāsts “Nepazītā mīlestība”, kurā Belševica atgriežas savā Maskavas studiju laikā. Viņas stāsta varone palīdz savai studiju biedrenei atgūt zaudēto mīlestību, vienlaikus atceroties studiju gadu notikumus. Tas ir tāds jauneklīgu pārdzīvojumu stāsts, kurā pārpratumi noved pie liktenīgiem secinājumiem.

Kopš savas dzimšanas brīža es elpoju un nezināju, ka elpot ir laime. Dziļi, dziļi. Un tad ir pilnas krūtis āboliņa un saulē sasilušu zāļu smaržas. Dzīve liekas piepildīta ar elpas vilcienu, un vairāk nekā nevajag.

Otrā arhīva burtnīca apkopo vairāk tādu stāstu, kuri palikuši nepabeigti, vai arī tajos skaidri jūtama kāda nepabeigtība, kas prasītos pēc turpinājuma. Interesanti, ka viens stāsts − “Kā pieneņu gredzeni” lasāms divos variantos, kurā viens sižets izstrādāts no dažādiem rakursiem un atšķirīgu finālu. Jāatzīmē, ka šajā krājumā izteiktāks ir komiskais elements, pat salīdzinoši nopietnos vēstījumos ir atrasta kāda smieklīga detaļa. Es pat varētu izdarīt kopēju secinājumu, ka tā Belševicas proza, kurai ir komiskā, ironiskā sastāvdaļa, ir veiksmīgāka; it kā Belševica savu romantismu un lirismu daudz labāk mācētu parādīt savos dzejoļos.

Atsevišķi izceļams nepabeigts prozas cikls ar nosacītu nosaukumu “Ceļā uz Ansu Lerhu-Puškaiti”, kas veltīts ievērojamajam latviešu folkloristam. Elsbergs lēš, ka cikls rakstīts 70.gadu sākumā, kad Belševica bija nepublicējamo autoru sarakstā, taču, neskatoties uz to, piezīmes liecina, ka tēma pētīta pamatīgi un bijusi iecerēta apjomīga grāmata. Protams, žēl, ka darbs nav pabeigts, taču tāpēc jau neteiksim, ka tā dēļ vajadzēja likt pie malas dzejošanu. Vispār jau Belševicas prozā, ka daudziem dzejniekiem, var just, ka primārais ir tēlainība, metaforas un lakoniska, trāpīga frāze. “Anss juta, ka viņa dzīve aizvelsies no mājām kā cīruļa dziesma, nezinādams gan − kā.”  Vai nav skaisti pateikts?

Patlaban mēs esam kā apsīkusi upe ziemā, kad starp ūdeni un ledu vēl ir liels tukšums. Upe lauž ledu tikai tad, kad ūdens papilnam. Mums jāuzkrāj ūdens tā, lai ledus to nepamana. Un tad − lauzīsim.

Ja jūs mīlat Belševicas daiļradi, tad, protams, šīs mazās grāmatiņas jums būs ļoti interesantas. Vai arī  literatūras pētniekam tās varētu būt rakstnieka anatomijas izpētes objekts. Nezinu, vai es to nosapņoju, taču atmiņā man palicis kaut kur nesen lasītais, ka gaidāms arhīva burtnīcu turpinājums, kurā tiks publicētas Belševicas dienasgrāmatas. Tas varētu būt kaut kas tikpat interesants.

Daces Vīgantes stāsti

Komentēt

Dace Vīgante. Ledus apelsīns. – Rīga: Zvaigzne, 2016.

Dace Vīgante. Tad redzēs. – Rīga: Zvaigzne, 2018.

Vīgantes pirmais pieteikums latviešu literatūrā bija daudzsološs – Laligabas nominācija par debiju. Stāstu krājums patika arī lasītājiem. “Ledus apelsīnam” ir sekojis vēl viens krājums − “Tad redzēs”, tiesa, apjomā mazāks par pirmo. Arī tika atzinīgi uzņemts. Lai cik es būtu inerta pret jaunu latviešu autoru iepazīšanu, vienreiz jau ziņkārībai bija jāuzvar, tādēļ martā (pirmspandēmijas atmosfērā) paņēmu bibliotēkā abas grāmatiņas.

Cik nu man sanācis lasīt par autori, vienmēr tiek pateikts, ka viņai allaž paticis rakstīt, bet vēlu pievērsusies īstai rakstniecībai. Man gribētos teikt: kuru tas uztrauc? Man kā lasītājam ir vajadzīgs labs stāsts, nevis rakstnieka dzimšanas apliecība. Tāpat jau skaidrs, ka savos pirmajos literārajos darbos autors noraksta nost to, kas sakrājies – par sevi, par ģimeni, par dzimtu. Un tikai pēc tam sākas literatūra.

Ja pareizi esmu sapratusi, tad Vīgantei ir līdzīgi, jo pirmā stāstu krājuma “Ledus apelsīns” galvenais stāsts “Ledus okeāns” ir balstīts autores dzimtas vēsturē. Un es teiktu, ka no visa tā, ko es izlasīju, man tas šķiet vislabākais. Fabula vēsta par kādu ģimeni, kurai 1941. gada izsūtīšanā paveicas bērnus atstāt mājās, vectēva apgādībā. Taču nepaveicas tādā ziņā, ka bērni ir tik mazi, ka savus vecākus viņi neatceras un atpakaļ no izsūtījuma pēc Staļina nāves atgriežas mamma, kura ir pilnīga svešiniece. Kā tālāk veidojas bērnu un mātes attiecības? Kā tas ietekmē viņu dzīves?

Ja mēs skatāmies kādu traģēdiju (šajā gadījumā − izsūtīšanu), tad bieži uzmanība tiek koncentrēta uz konkrēto brīdi − kā cilvēkus izveda, cik grūti bija ceļā un izsūtījuma galamērķī. Taču sapostīja jau ne tikai izsūtītā dzīvi, aiz viņa dzimtenē palika tukšums un ēna, kas klājās pāri palicējiem. Vīgantes stāstā Irmas bērni Kaspars un Māra ļoti agri tiek pamesti nevērīgu radu aprūpē un uzaug paši, kā māk un saprot. Kontakts ar mammu ir kropls, tuvināšanās ir slimīga un tiek pārprasta. Nesamīļotie bērni paši nemāk mīlēt ne sevi, ne savus bērnus, un kļūdas jālabo mazmeitai Rasai.

Man patika izteiksmes veids, kāda tika parādītas mātes un meitas attiecības − neuzbāzīgi, bez didaktikas, ļaujot lasītājam pašam nonākt pie secinājumiem. Lai cik tiktu slēpti saldi vārdi un apskāvieni, šai ģimenē mīlestība pastāv, jo rūpes ir mīlestības izpausme. Taču tas ir sarežģīti − mīlēt tā, lai tikai kāds nepadomā, ka tu mīli.

“Ledus apelsīnā” pirmais stāsts ir 90 lappušu garš, un tikpat apjomā ziņā aizņem desmit īsstāsti. Otrā stāstu grāmatā “Tad redzēs” ir deviņi stāsti, no kuriem daži ir pavisam īsi. Sižetiski dominē bērna un vecāku attiecības, tās vienmēr ir pie vainas varoņa dzīves likstām. Raksturīgs paņēmiens ir bērna vērojošs skatiens, kas vērsts uz māti, tiek nolikti līdzās bērna un pieauguša bērna secinājumi, kas no kategoriskiem pārvēršas samiernieciskos un pieņemošos. Iespējams, ka šī bērna un vecāka problemātikas risināšana autorei pašai ir nozīmīga, jo tie nedaudzie stāsti, kas vēsta par sievietes emocionāliem pārdzīvojumiem, ir spilgti pēc formas, bet ne pēc satura.

Mana problēma ir tāda, ka manā atmiņa no izlasītā ir palicis pirmais lielais stāsts. Pārējos lasīt man patika, tie ir saistoši uzrakstīti un galvenais − nav uzmācīgi depresīvi, ar uzsvērtu vēlmi par katru cenu vēstīt par dzīves pabērniem, “par kuriem neviens neraksta”. Varu teikt, ka man tie bija pārāk īsi (īpaši otrajā grāmatā), un es labāk izvēlētos trīs vidēja izmēra stāstus deviņu īsu vietā, jo gribas padzīvot kopā ar autores radītajiem varoņiem un situācijām. Bet tās jau laikam ir manas problēmas.

Interesants ir jautājums – vai pēc tam, kad ir uzrakstīts par dzimtas likteņiem un bērnības pārdzīvojumiem, autorei ir palicis sakāmais? Vai tas, ko es lielā mērā uzskatu par veiksmīgu vingrināšanos stāstniecībā, varētu pāraugt kādā lielāka mēroga darbā? Ceru, ka tā notiks.

Helmārs Rudzītis “Manas dzīves dēkas” (1984)

2 komentāri

Helmārs Rudzītis. Manas dzīves dēkas. – Bruklina: Grāmatu Draugs, 1984. (Pārizdots 1997. gadā.)

Grāmatizdevēja Helmāra Rudzīša (1903–2001) memuāri manās rokās nonāca, jo interesēja viņa ilgstošā sadarbība ar rakstnieku Valdemāru Kārkliņu. Taču negaidīju, ka tie paši par sevi būs aizraujoši, un Rudzīša dzīve tiešām izrādīsies īsta dēka.

Latviešu grāmatniecībā Rudzītis ienāca 1926. gadā apņēmības pilns, jaunības straujumā ar lielām idejām − un viņam viss izdevās. Tika nodibināta izdevniecība “Grāmatu Draugs”, kuras galvenais trumpis bija līdz šim neizmantota izplatīšanas sistēma. Plāns bija izdot mēnesī divus jaunus, modernus romānus (gadā − divdesmit četrus), pirms tam izveidojot abonentu sistēmu. Grāmatnīcās romānus netirgoja, cilvēks vienkārši atsūtīja uz izdevniecību no avīzes izgrieztu kuponu un viņam grāmatu atnesa uz mājām, kur viņš to nopirka par vienu latu. Rudzīša kolēģi un konkurenti pret šo ideju izturējās skeptiski, pareģojot izgāšanos, taču − sekoja triumfs un veiksmīgs bizness līdz pat izdevniecības nacionalizācijai 1940.gadā. Visapburošākā man Rudzīša attieksmē šķiet viņa motivācija: “Manī jau labu laiku brieda vēlēšanās izdot grāmatas, labas, tulkotas grāmatas, kas interesētu plašākas lasītāju masas. (..) Galvenais, grāmatām jābūt tādām, kas piesaistītu tām lasītāju, radītu lasītājā vēlēšanos lasīt vēl un vēl, grāmatu pēc grāmatas, tādām, kas piesaistītu tos cilvēkus, kam līdz šim grāmata bijusi maznozīmīga.” Vai nav jauki, ka cilvēku vada ideja, nevis izkalkulēts aprēķins?

Helmārs Rudzītis ir dzimis šefpavāra ģimenē, vienīgais bērns. Mācījās Rīgas Pētera reālskolā, kuru 1915. gadā evakuēja uz Pēterburgu. Krievijas galvaspilsētā pusaudzis aizrāvās ar grāmatām, teātri un operu, un 16 gadu vecumā kļuva par Marijas teātra statistu jeb mīmistu. Helmārs pat iestājās teātra skolā, taču aktiera karjeru pārtrauca atgriešanās Latvijā. Vecāku spiests − “lai iegūtu praktisku profesiju” − sāka mācības Valsts tehnikumā un vienlaikus pieteicās par statistu Nacionālajā operā. Visticamāk, ka Rudzītis sava mūža laikā ir bijis nerimstošas enerģijas pārņemts, jo tehnikuma laikā viņš jau paspēj iecirst zobus izdevēja maizē, izdodot tehnikuma literāro žurnālu “Saturns”. Lai tiktu vaļā no ienīstā tehnikuma, Rudzītis vienu vasaru zubrās kā traks un eksternā iegūst vidusskolas atestātu. Pēc tam viņš iestājas studēt tieslietas, bet tad gan uz gadiem top par “mūžīgo studentu”, jo viņam ir ideju pilna galva ar visādiem projektiem.

Pamēģinājis izdot “garlaicīgas tehniskas grāmatas”, Rudzītis 1924. gadā pievēršas pirmā latviešu erotiskā nedēļas žurnāla “Sensācija” izdošanai, kuru saturiski lielākoties aizpilda kopā ar savu tehnikuma draugu Valdemāru Kārkliņu. “Sensāciju” gan pēc gada aizliedz, savukārt tā pēctece  − “Elegance” Rudzītim pašam apnīk. Un tad sākas “Grāmatu Drauga” stāsts. 1926. gadā tiek uzsākta izdot grāmatu sērija “Vērtīgu grāmatu virkne”. Pirmais romāns − Bernharda Kellermaņa “Idiots” − piedzīvo 18 000 metienu (standarta − 1500-2000), un Rudzītis uzskata, ka lata romāns beidzot izjauca svēto triumvirātu “dziesmu grāmata, Bībele & kalendārs”.

Rudzītis neizdod tikai romānus − 1929.gadā sadarbībā ar Aleksandru Grīnu 24 burtnīcās tiek izdota “Pasaules vēsture” un “Zeme un tautas”. 1930. gadā Aleksandra Čaka un Pētera Ķikuta redakcijā iznāk “Latvju modernās dzejas antoloģija”. 1934. gadā Vilhelma Purvīša redakcijā tiek izdota “Mākslas vēsture” 18 burtnīcās un Jāzepa Vītola redakcijā “Mūzikas vēsture”. Tie ir tikai redzamākie piemēri Rudzīša kultūrvēsturiskajam ieguldījumam.

Rudzīša nemierīgais gars neapmierinās tikai ar grāmatām. 1931. gadā viņš dibina Baltijā vienīgo skaņuplašu fabriku “Bellacord Electro”. Rudzītis pauž, ka viņam vienmēr gribējies sasniegt kaut ko jaunu, būt pionierim un gūt panākumus. Atšķirībā no izdevniecības “Grāmatu Draugs”, ko 1940. gada faktiski likvidēja, “Bellacord” izdzīvoja arī pēc kara un iekļāvās padomju skaņuplašu fabriku sistēmā.

1944. gada septembrī Helmārs Rudzītis ar ģimeni dodas trimdas gaitās. Un varētu teikt, ka viņam atkal ir uzņēmība un veiksme kā kaķim nokrist uz četrām kājām, jo Eslingenā, Vācijā viņš izdod žurnālu “Laiks” (1946-1949) un daiļliteratūru, savukārt, nokļuvis ASV, 1949. gadā izdevejdarbību atsāk ar laikraksta “Laiks” izveidošanu. 1951. gadā tiek atjaunota arī izdevniecība “Grāmatu Draugs”.

Pieņemu, ka mans Helmāra Rudzīša memuāru atstāsts var šķist pasauss, bet, ticat man, no viņa grāmatas strāvo enerģija un optimisms. Te nav ne miņas no bēdu stāsta par nelaimīgu trimdinieku, kas skumst pēc Dzimtenes bērziem un sūkstās par zaudēto spožumu. Rudzītis ir spējis izveidot veiksmīgu biznesu un to vairākas reizes uzcelt no jauna, tādēļ viņš ir reāls piemērs tam, ka dzīvē nekad nevajag nolaist rokas.

Sirsnīgi iesaku Rudzīša grāmatu visiem, kam interesē kultūrvēsturiski memuāri un ir vēlme bagātināt savas zināšanas par Latvijas grāmatizdošanas vēsturi. Helmārs Rudzītis bija apbrīnojams cilvēks, kas spēja aplipināt ar grāmatu lasīšanas bacili vairākas paaudzes lasītāju.

 

Valdemārs Kārkliņš “Dieva zeme”

Komentēt

Valdemārs Kārkliņš. Dieva zeme. − Bruklina: Grāmatu Draugs, 1953; 1973. (Rīgā pārizdots 1993. gadā, vienlaikus pārizdeva “Zvaigzne” un “Liesma”.)

Grāmatu gadsimts – 1953

Ar Valdemāra Kārkliņa (1906-1964) romāna “Dieva zeme” aprakstu gribētu atjaunot savu veco projektu “Grāmatu gadsimts”. Romānu es izlasīju jau pasen, gandrīz pirms pieciem gadiem (ak, jel!), bet pirmoreiz to lasīju vēl tālajos deviņdesmitajos, kad Latvijas bibliotēkas pārpludināja daiļliteratūras sūtījumi no trimdas latviešiem. Lai uzrakstītu aprakstu, man romānu nācās pārlasīt atkal, un nemaz to nenožēloju − ar katru reizi man tas patīk aizvien vairāk.

Jau iepriekšējā ierakstā minēju, ka Valdemāru Kārkliņu latviešu lasītājs zina pašam sev nezinot, jo lasījis daudzas viņa tulkotās grāmatas, bet pēc Otrā pasaules kara, jau dzīvojot ASV, Kārkliņš pilnībā pievērsās rakstniecībai – no 1953. līdz 1964. gadam viņam izdoti desmit romāni. Četri no romāniem iznāca ciklā “Dieva zeme”, kurā bija iecerētas pat divpadsmit grāmatas. Diemžēl plāns netika īstenots rakstnieka pāragrās nāves dēļ. Lai gan Kārkliņa romāni ir pārizdoti 90.gados, tomēr man šķiet, ka viņa darbi nav tik populāri, cik varētu būt.

Romāns “Dieva zeme” esot bijis iecerēts jau pasen – lasīju, ka Kārkliņš bēgļu gaitās 1944. gadā devies jau ar manuskriptu čemodānā, bet tas nozudis nebeidzamajā mantu pārsūtīšanas epopejā. Varbūt tā tam bija jānotiek, un romāns tika uzrakstīts otrreiz. Romāna “Dieva zeme” darbība notiek Zemgalē, turīgās lauku mājās, 20. gadsimta sākumā. Tas ir plašs stāsts par Midegu dzimtu, kura jau ceturtajā paaudzē dzīvo savā viensētā Saulgožu pagastā − lielās mājās, kas prasa čaklu un nerimstošu darbu. Midegu mīlestība ir zirgi, to ir krietni vairāk nekā parasti zemniekam, un attieksme arī nav patērnieciska, bet gādīgi mīloša. Romāna ieskaņā māju tagadējais saimnieks Jēkabs Midega ir nonācis zināmā strupceļā − mājai vajag saimnieces un arī mantinieka, bet viņam galīgi neiet ar tām precību lietām. Tādēļ Jēkabs raksta vēstuli brālim Mārtiņam uz Rīgu, lai atsūta kādu − “ja būs laba, es viņu precēšu”. Jēkabs ir tiešs, vientiesīgs un strādīgs, bet Mārtiņš − caurkritis lielpilsētas jurists, kas sapinies ar sarkano idejām. No Rīgas pie Mārtiņa atbrauc Krista − Mārtiņa bijusī, un mīlas trijstūris var sākties.

Pagastā par vīriem turēja tikai tos, kas kaut kas bija un kam kas bija; no vīra mūža palika tas, ko katrs varēja redzēt, − dēli, iekopta zeme, mājas, − un dzirdēt − viņa dzīvā teiksma; bet no sievas mūža − meitas, ganāmpulks; un viņu bērni, ja tie palika tai pašā novadā un turpināja vecāku darbu.

Iespējams, Kārkliņa lielākā meistarība izpaužas spējā savērpt kopā neiespējamo. Daļa no romāna ir sarakstīta īsteni straumēniskā garā − skaisti un plaši lauku mājas un dabas tēlojumi, kuri plūst līgani un valodiski bagātīgi; citas lappuses ir zobgalīga provinces proza, kura apraksta anekdotiskus notikumus, par kuriem ķiķina viss pagasts; bet trešais stāsts ir drāma, kurai tu seko ar sažņaugtu sirdi. Liekas neticami, ka to iespējams apvienot, bet Kārkliņam tas ir izdevies bez redzamām teksta vīlēm. Savukārt kā mīnuss būtu jāmin tēlu attīstība − dažbrīd šķiet, ka autors pārāk spilgti izveidojis varoņa portretu un nekādi nevēlas tā pārmaiņas, lai arī apstākļi tās diktē.

Romāna darbības laiks ir pirms un pēc 1905. gada revolūcijas, un Jēkaba brālis Mārtiņš ir tās aktīvs dalībnieks. Taču romānā revolūcija nav parādīta kā varonīga zemnieku cīņa pret apspiedējiem, bet drīzāk kā miera traucētāja, un pats Mārtiņš − nepatīkams, egoistisks musinātājs, kurš vārdos grib labu, bet atnes tikai ļaunu. Līdz ar to var secināt, ka Kārkliņam nav bijis vēlmes analizēt sabiedrības sociālekonomiskos procesus, bet drīzāk idealizēt vecās lauku saimniecības un uzburt krāšņas pastorālas ainas. Jāatzīmē, ka tas viņam ir lieliski izdevies un cilvēkam, kas nav tuvu stāvošs lauku darbam, tiešām var šķist, ka nav nekā skaistāka par zemnieka darbu.

… un nemaz nebija grūti, jo viss darbs, visa dzīve bija kā tāda vaga, vienā galā pavasaris, otrā rudens, vienā sēkla kaisāma, otrā liecās pilnas vārpas, un lēnprātīga pacietība garo vagu darīja īsu.

Kā kontrasts dabas ainavām ir cilvēciskās kaislības, un te nu ir ņemts gan komiskais, gan melodramatiskais aspekts. Te ir ievada aina, kur Jēkabs Midega savalda satrakojušos zirgu pajūgu un nogāž krogus lieveni, vai stāsts par to, kā Pēteris Midega piespieda spītīgo un skaisto ķēvi Bārbalu vilkt vezumu. Tad anekdotiskais gadījums par to, kā Lielais Ķikuts brauca spirta monopolu dedzināt un kas no tā iznāca, un tikpat komiskais stāsts par zaglīgās kalpones Lības atmaskošanu. Un Midegu mantinieka kristības, kas notiek vienlaikus ar revolucionāru mītiņu baznīcā, un Jēkaba brauciens palu laikā pie mirstoša bērna. Romāns kā dzīve − no smiekliem līdz asarām viens solis, no mīlas zvēresta līdz nodevībai − viena diena.

Dievs ir liels arājs, un cilvēku sirdis ir Dieva zeme. Dažkārt tā irdena kā lecekts, pati glaužas pie lemeša, bet citkārt akačos noslīkusi, akmeņu nogulēta, biezokņiem aizaugusi, tad tā ar uguni jāizdedzina un dziļi jāuzplēš līdums, lai varētu iekaisīt sēklu; un tad zeme asiņo un sāp, un kurn pret arāju, nezinādama viņa prātu, jo lēnām dīgst mūža sēkla. Tikai arājs zina, ko sēj un kāda būs raža.

Valdemārs Kārkliņš “Mājupceļš” (2003)

Komentēt

Valdemārs Kārkliņš. Mājupceļš: sarunas ar rakstniekiem trimdā. – Rīga: Daugava, 2003.

Valdemārs Kārkliņš (1906-1964) ir tāda personība latviešu literārajā dzīvē, kuru daudzi pazīst, paši to nezinot. Līdz Otrajam pasaules karam viņš darbojās kā ražīgs tulkotājs un redaktors, latviešu lasītāju iepazīstinot ar veselu rindu joprojām iemīļotu un lasītu ārzemju autoru. Īpaši daudz Kārkliņš tulkoja Helmāra Rudzīša izdevniecībai “Grāmatu Draugs” − un viņu sadarbība turpinājās mūža garumā, arī jau pēc kara, dzīvojot trimdā. Helmāra Rudzīša apbrīnojamā uzņēmība neaprobežojās tikai ar apgāda darbības atjaunošanu, bet viņš izdeva arī laikrakstu “Laiks” (no 1949. gada), kuram 1955. gadā tika pievienots bezmaksas literārais žurnāls “Laika Mēnešraksts” (1955-1963). Viens no žurnāla satura galvenajiem veidotājiem bija Valdemārs Kārkliņš, kurš žurnālam rakstīja pastāvīgu trimdas kultūras un sabiedrisko darbinieku portretu rubriku. Grāmatā “Mājupceļš” ir apkopotas žurnālā publicētās Kārkliņa esejas par trimdas rakstniekiem.

Krājumā kopumā ir apkopotas 26 esejas, tādēļ man nebūs iespējams nosaukt visus pieminētos rakstniekus. Jāatzīmē vien, ka Kārkliņa aptvertā ģeogrāfija ir gana plaša un viņš ciemojies ne tikai pie ASV latviešu rakstniekiem, bet devies arī uz Eiropu. Krājuma pirmā eseja ir par latviešu dzejnieci Zinaidu Lazdu (1902-1957), kura diez vai ir plaši pazīstama šodienas latviešu lasītājam, taču trimdas pēckara sabiedrībā viņai bija liela ietekme. Lazdas dzēlīgo izteikumu dēļ Kārkliņam ar dzejnieci bija atturīgas attiecības, bet tas nav mazinājis viņa cieņu un spēju novērtēt pēdējās labos darbus. Jau pirmajā esejā atklājas Kārkliņa spējas raksturot cilvēku − necenšoties izskaistināt, bet cenšoties atklāt personības dažādās šķautnes. Piemēram, Lazda tiek parādīta arī kā vārdos asa un paštaisna, bet līdzjūtību raisa viņas slimības gaitas un aiziešanas attēlojums.

Jau daudzkārt uzsvērts, ka trimdas grāmatniecības pastāvēšana ir fenomens, kurā grūti izšķirt, ko vairāk apbrīnot − mūsu izdevēju pašaizliedzību vai lasītāju uzticību.

Esejās Kārkliņš atklāj ne tikai attiecīgo personību, bet arī pauž savas sajūtas, kas radušās apciemojuma laikā, pārdomā intervijā dzirdēto un reflektē par iegūtajām atziņām. Lielākā daļa rakstnieku trimdā ir iekārtojušies kādos nebūt maizes darbos un ar rakstniecību nodarbojas brīvajos brīžos. Negribētos gan teikt, ka viņiem tas ir vaļasprieks, jo tas nozīmētu noniecināt literāro darbu kvalitāti. Taču jāatzīmē gan, ka trimdas literatūra lielākoties tapusi par spīti laika un naudas trūkumam.

Kārkliņš izmanto iespēju paust savu viedokli par to, vai iespējams latviešu rakstniekiem iekļauties savu mītņu zemju literārajā dzīve un cik lielā mērā vispār ir jāsekmē vai jāuzmanās no integrēšanās jaunajā dzimtenē. Vai ir ķecerīgi apbrīnot Monblānu, ja Gaiziņš smok nebrīvē? Nē, Kārkliņš saka: “Caur trimdas tuksnesi ejot, latvietim, manuprāt, nav jāiztiek tikai ar ūdeni, kas no mājas paņemts līdzi pudelē, tas var reizēm remdēt slāpes arī pie oāzes akas. Citādi viņš tālu netiks.” Kārkliņš pat brīnās par to, ka trimdas rakstnieku darbos tik maz parādās viņu ikdienas ainavas  − Rietumkanādas meži, Skandināvijas ziemeļblāzma vai Manhetenas torņi, bet dominē gremdēšanās pagātnē un sevī. Varbūt pieprasījums ir noteicis piedāvājumu un trimdas lasītājs negribēja pieņemt laika plūsmu?

Kārkliņs gan ir reālists, un, šķiet, tīri labi saprot, ka daļa no trimdiniekiem ātri iekļausies jaunajā dzīvē un, laikam ejot, aizvien mazāk būs vajadzīga latviešu literatūra. Lasīju aizplīvurotos izteikumus par latviešu trimdas sabiedrības mērīšanos ar iegūtajiem pasaulīgajiem labumiem, kurus līdz galam neizpratu, bet pieļauju, ka lielākā daļa izceļojušo gluži dabiski vispirms domāja par vēdera piepildīšanu un dzīves apstākļu nodrošināšanu, bet garīgās lietas palika otrajā plānā.

Grāmata varētu būt noderīga ne tikai, lai apmierinātu interesi par konkrētu rakstnieku, bet arī kā vispārējs kultūrvēsturisks ieskats trimdas sabiedrībā 20. gs. 50. gados. Kārkliņš raksta saistoši, nebaidās būt dažreiz asāks un izteikt savu vērtējumu. Kopējo noskaņu gan caurauž zināma rezignācija, jo autors pauž savas bažas par to, kas notiks pēc tam, kad liela daļa rakstnieku aizies mūžībā. Taču vienlaikus uztver kā savu misiju dokumentēt un atstāt vēsturei liecību par aizejošo laiku un tās varoņiem.

Zinātnieka, rakstnieka, dzejnieka, mākslinieka vieta, kur tas tautas labā var visvairāk darīt, nav ierakumos ar šauteni rokā; viņu īstais uzdevums [ir] turpināt savu darbu, turpināt to par katru cenu, izmantojot labvēlīgos apstākļus un par spīti nelabvēlīgiem. Pildīt tautas garīgās mantas pūru, vienalga, kur atrastos.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2019-novembris-decembris)

Komentēt

2019. gada nogalē labu grāmatu sanāca vesels birums − laikam jau izdevēji bija paglabājuši kārdinošākos izdevumus Ziemassvētku dāvanām. Un šoreiz man būs ļoti grūti kaut ko izsvītrot no sākotnējā saraksta.

Pagājušā gada sākumā negaidītu plašu interesi izraisīja Vitolda Mašnovska sastādītā enciklopēdiskā izdevuma “Muižas Latvijā” 1.sējums (izdevniecība “DUE”). Decembrī iznāca nākamais – otrais enciklopēdijas sējums aptver 93 muižas alfabētiskā secībā no I līdz K. Katrai muižai izsekota īpašnieku un būvniecības vēsture, dots tās saimnieciskais raksturojums.

Negaidīti, bet patīkami, bija grāmatveikalā ieraudzīt kultūrvēsturnieka Jāņa Strauberga apjomīgo pētījumu “Rīgas vēsture” (“Latvijas Mediji”), kurš pirmoreiz iznāca vēl tālajā 1936. gadā, bet pārizdots tika Bruklinā 1954. gadā. Strauberga darbam joprojām nav analogu, jo mums nav citas visaptverošas Rīgas vēstures bez padomju ideoloģiskās pieskaņas. Par seno Rīgu var lasīt arī “Zvaigznes ABC” izdotajos “Vecpilsētas stāstos”, kuru autore ir arhitekte Marina Levina. Lasītājs var izsekot patiesiem notikumiem Rīgas vēsturē, taču Vecrīgas leģendas var lasīt arī kā skaistu, daudzviet romantisku pasaku. Grāmatai pievienota karte, kuru var ņemt līdzi Vecrīgas ekskursijā.

Pavisam sena Latvijas vēsture parādīta Latvijas Nacionālais vēstures muzeja izdotajā vēsturnieces Baibas Vaskas monogrāfijā “Rotas un ornaments Latvijā no bronzas laikmeta līdz 13. gadsimtam”.  Arheoloģiskajā materiālā gandrīz vienīgā liecība par kultūru tradicionālā izpratnē ir rotas un ornaments. Apskatīti katram laikam un teritorijai raksturīgie rotu komplektos, kā arī analizēta ornamenta kompozīcija, tā galvenie motīvi un attīstība laika gaitā.

Ekonomists Edmunds Krastiņš pēdējos gados ir pievērsies grāmatu rakstīšanai. 2018. gadā iznāca viņa grāmata “Latvijas rūpniecība 19.-21. gadsimtā”, bet 2019. − “Kuģniecība Latvijā” (autora apgādā), kas galvenokārt apskata Latvijas tirdzniecības kuģniecības vēsturi, akcentējot kuģniecības ekonomiskos aspektus. Autors sācis ar kuģniecības izveidošanos 19. gadsimtā un nonācis līdz “Latvijas kuģniecības” privatizācijas peripetijām 21. gadsimtā.

Izdevniecība “Neputns” laidusi klajā Pētera Korsaka grāmatu “Latviešu fotogrāfi – kara liecinieki”, kurā  apkopoti dati par 16 latviešu fotogrāfiem, kas tika iesaukti Pirmajā un Otrajā pasaules karā. Esot karavīri, viņi turpināja būt fotogrāfi un saglabāja nākotnei liecības par kara laiku attēlos.

Britu raidkorporācijas BBC žurnālists un kinodokumentālists Vinsents Hants grāmatā “VDK un Latvija: stāsts par Latvijas attiecībām ar čeku”  (“Latvijas Mediji”, no angļu val. tulk. L.Paegle) apkopojis un apzinājis dzīvas liecības par plašu čekas vēstures laika posmu ‒ no tās dibināšanas 1917. gadā līdz 2018. gadam. Autors izmanto cilvēku stāstus un atmiņas, lai ilustrētu PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) sistēmu, tās darbību un sabiedrības kontroli okupētajā Latvijā.

Nākamās grāmatas varētu apzīmēt kā pārdomu literatūru – autori reflektē par dzīves laikā pieredzēto. Skrundenieks Jānis Blūms grāmatā “Pazudušā karavīra atmiņas” (“Jumava”) stāsta par savu jaunību, Otrā pasaules kara gaitām, pārdzīvoto lēģerī un darbu PSRS Iekšlietu ministrijas būvbataljonos.

LU pasniedzēja un kinozinātnieka Viktora Freiberga nelielas, jaunas izdevniecības “Aminori” izdevums “Kinomāna slimības vēsture” tiek pieteikts kā personisks vērojums par savu dzīvi, kurā kino, protams, ieņem ļoti svarīgu lomu. Pats autors to dēvē par fiktīvu dienasgrāmatu, ko viņš sāka rakstīt, kad sāka cīnīties ar smagu slimību un rakstīšana izrādījās dziednieciska.

Par amerikāniski atklātiem varētu dēvēt bijušā ASV prezidenta Baraka Obamas laulātās draudzenes Mišelas Obamas memuārus “Izaugt” (Zvaigzne ABC). Man patīk Obamas kundze, viņa ir harismātiska un iedvesmojoša, un viņai joprojām ir lieli mērķi, kā padarīt labāku amerikāņu meiteņu dzīvi.

Mākslas vēstures cienītājus iepriecinās apgāda “Jānis Roze” izdotās sērijas “Mākslas pamati” turpinājums – pirmajām divām sērijas grāmatām pievienojas Lī Češīra “Pagrieziena punkti mākslā” (no angļu val. tulk. R.Punka), Flāvijas Fridžeri “Sievietes mākslinieces” (tulk. I.Lešinska)  un Ralfa Skī “Impresionisms” (tulk. R.Punka).

Mākslas zinātniecei Silvijai Grosai izdots daudzu gadu darba vainagojums − monogrāfija “Dekors Rīgas jūgendstila perioda arhitektūrā” (“Neputns”). Grāmatā dekors skatīts gan saistībā ar  konkrētu arhitektu radošo darbību, gan kultūrvēsturisko vidi un  laikmetu kopumā; grāmata ir bagātīgi ilustrēta ar mūsdienu un vēsturiskiem fotoattēliem.

Mani vienmēr ir mulsinājis apgāda “Lietusdārzs” grāmatu ārēji ezotēriskais iespaids, lai arī daļa no apgāda izdevumiem papildina Latvijas grāmatu tirgus nabadzīgo zinātniskās literatūras klāstu. Piemēram, Ričarda Deividsona un Šāronas Beglijas pētījums “Smadzeņu emocionālā dzīve” (no angļu val. tulk. D.Vanaga) klāsta neirobioloģijas jaunākās atziņas. Savukārt Zvaigžņu Vanadzes “Pagānu dzīvo un mirušo grāmata: praktiski rituāli, meditācijas un svētības ceļā uz viņsauli” (no angļu val. tulk. V.Vīgante) gan ir tīrā ezotērika un propagandē neopagānisma principus. Grāmatā cilvēka aiziešana Viņsaulē skatīta kā būtiska dzīves cikla daļa, un tā ierāda ceļu uz plašāku cilvēka esības izpratni, iedvesmojot dziļāk iepazīt un vieglāk pieņemt pasaules kārtību, tā padarot dzīvi laimīgāku un pilnasinīgāku.

Jā iepriekšējā grāmata jūs mulsināja, tad, iespējams, amerikāņu astronauta Tima Pīka grāmata “Pajautā astronautam” (no angļu val. tulk. G.Tenbergs, “Zvaigzne ABC”) šķitīs daudz noderīgāka. Pīks atbild uz jautājumiem par dzīvi kosmosā: zinātnisko darbu, sadzīvi kosmosā un pastaigām ārpus kuģa.

Daiļliteratūras apskatu sākšu ar diviem tulkotājas Daces Meieres darbiem. Manis sen gaidīts latviešu valodā ir itāļu modernista Italo Kalvīno literārais eksperiments “Ja reiz ziemas naktī ceļinieks” (“Jānis Roze”). Tas ir meistarīgi savīts romāns, kas ik mirkli gatavs ļauties mutācijām.  Savukārt itāļu rakstnieka Primo Levi autobiogrāfiskais darbs “Atelpa” (Neputns) ir dokumentāla atmiņu grāmata, kurā Levi apraksta savu ceļu mājup pēckara izpostītā Eiropā no ieslodzījuma Aušvicā uz Turīnu.

Saša Stanišičs ir autors, kurš raksta vāciski, bet pats ir bosniešu izcelsmes. Viņa tēma ir bērns karā, šoreiz Dienvidslāvijas pilsoņu karā. Romāns “Kā zaldāts labo gramofonu” (“Jānis Roze”, no vācu val. tulk. M.Poļakova) attēlo zēnu ar īpašām stāstnieka spējām, kuras tam palīdz pārdzīvot karu un bēgļu gaitas.

Latviešiem jau iemīļota autore ir somiete Heli Lāksonena, kuras vārsmas priecē acis un mundrina prātu Gundara Godiņa atdzejojumā. Iznākusi jau trešā autores dzejoļu grāmata “Soul. Burkans. Undens” (“Pētergailis”).

Igauņu rakstnieka Reina Rauda otrais romāns “Rekonstrukcija” (“Jānis Roze”, no igauņu val. tulk. M.Grīnberga) vēsta par kādu tēvu, kurš cenšas noskaidrot meitas nāves iemeslus. Romānam ierosmi devis kāds traģisks gadījums Vīlandē, kur notikusi mākslinieku kopienas jauniešu kolektīva pašnāvība, kas pamatota ar reliģiska rakstura izvēli.

No latviešu daiļliteratūras gribētu pieminēt Ingunas Baueres biogrāfisko romānu “Mazā klusa sirds” (“Zvaigzne ABC”), kas veltīts Krišjāņa Barona sievai Dārtai. Parastas zemnieku sievietes spēks, bērnu dzemdēšana vienmēr tālumā esošam vīram, klusa klātesamība un nerimstošs darbs.

Izdevniecība “Kontinents” reti izdod latviešu oriģināldarbus, šoreiz izvēle kritusi uz autoru, kurš slēpjas aiz pseidonīma Miks Zandis. Vēsturiskais piedzīvojumu romāns “Livonijas slazdā” vēsta par par līvu un kuršu karagājienu uz Rīgu 1210. gadā. Romāns ir izdaiļots ar krāšņiem rituāliem un paražām, kā arī varoņu spēcīgo kaislību aprakstiem.

Domāju, ka krimiķu cienītāji var kārtējo reizi justies apmierināti, jo ir plašas izvēles iespējas. Izdots ceturtais islandietes Irsas Sigurdardortiras krimiķis “Parāds” (“Zvaigzne ABC”, no islandiešu val. tulk. Inga Bērziņa), kas pieteikts kā psiholoģiskās spriedzes piestrāvots kriminālromāns par sociālo tīklu ēnas pusi. Savukārt dānis Serēns Sveistrups romānā “Kastaņu vīrs” (“Jānis Roze”, no dāņu val. tulk. I.Mežaraupe) dzen pēdas gudram, aukstasinīgam slepkavam, kurš nepārtraukti ir soli priekšā policijai un katrā slepkavības vietā atstāj kastaņu vīriņu.

Interesanti, ka aizien biežāk tiek tulkoti krievu detektīvi. Latviski pirmoreiz izdots Jūlijas Jakovļevas retrodetektīvs “Mednieks tieši virsū skrien” (“Latvijas Mediji”, no krievu val. tulk. L.Vilka), kura darbības vieta ir Staļina laika Ļeņingrada, 1930. gads.

Šveicieša Žoela Dikēra trešais latviskotais romans “Stefanijas Meileres pazušana” (“Zvaigzne ABC”, no franču val. tulk. I.Pētersone) iesākas ar dramatisku nelielas pilsētiņas mēra un viņa ģimenes noslepkavošanu 1994. gadā; pie slepkavības vēlreiz jāatgriežas pēc divdesmit gadiem, jo atklājas jauni pierādījumi.

Latviešu autore Franciska Ermlere turpina Rīgas detektīvu ciklu. Šoreiz − septītais cikla romāns “Prove: Rīgas meistara nāve” (“Latvijas Mediji”) par viltojumu atmaskošanu mākslas pasaulē.

Nobeigumā godpilni pieminēšu latviešu lasītājam jau pazīstama fantāzijas autora Džo Aberkrombija triloģijas “PIrmais likums” pirmo romānu“Pats asmens” (“Prometejs”, no angļu val.tulk. S.Linkuma), kurš jau izpelnījies blogeru cildinošas atsauksmes. Varbūt zināma deva eskeipisma ir tieši tas, kas mums šobrīd ir vajadzīgs.

Palieciet veseli!

Aprīļa izaicinājums

3 komentāri

Sveicināti aprīlī, kas solās būt dīvainākais no jebkad piedzīvotajiem! Dzīve ir iegriezusies savādās sliedēs, un tikai laiks rādīs, kas šai mēneša laikā notiks. Cerēsim uz to labāko un gan jau viss būs labi.

Man nav mērķa rakstīt kādas dienasgrāmatas vai citāda veida hronikas, jo personīgi nekādas īpašas sajūtas nepārdzīvoju. Jā, ir mainījusies lietu kārtība, un tas ne vienmēr ir ērti, taču, godīgi sakot, daudzas lietas arī tiek sakārtotas tādā veidā, ko jau sen vajadzēja ieviest. Daudzas lietišķās tikšanās sen jau varēja notikt virtuālā vidē, un daudz kas no mācību procesa visos līmeņos sen jau varēja notikt tālmācībā. Tāpat arī izrādās, ka visdažādākās atmiņu institūcijas un kultūras iestādes var izlikt brīvpieejā savus arhīvus un datu bāzes, kuriem līdz šim sēdēja virsū kā suņi uz siena kaudzes, kā arī izdomāt simt un vienu veidu, kā mēģināt ieinteresēt cilvēkus par saviem krājumiem. Iespējams, ka pasaule vēlas pārkārtoties, tikai, kā vēsture rāda, tas diemžēl nekad nenotiek viegli un bez cilvēku upuriem.

Viena lieta, kas mani mulsina − medijos visu laiku tiek teikts, ka tagad mums ir daudz brīva laika, un nu tikai vajag baudīt visu atlikto – grāmatas, seriālus, mūziku, mājas vingrošanu un visus iespējamos vaļaspriekus. Tiešām kāds jau mirst nost no garlaicības? Man šķiet, ka cilvēki ir diezgan aizņemti ar rūpēm par darbu, māju un bērniem. Katrā ziņā, man ir daudz, ko darīt, kad darba laikā piespiedu kārtā esmu mājas. Varētu pat teikt, ka esmu noskaņota pavasarīgi darbīgi, pārņemta ar kārtošanas plāniem un visādu darbu pabeigšanu. Pie tiem es varu pieskaitīt arī sava bloga atjaunošanu dzīvei.

Kā jau katru gadu, tā sākumā es biju noskaņota diezgan optimistiski un domāju, ka nupat jau sākšu publicēt savus melnrakstus. Bet tā tas gluži nenotika, citas lietas bija svarīgākas, un savu rakstīšanas rutīnu es arī esmu pazaudējusi. Gada sākumā es pat izveidoju visu to grāmatu sarakstu (no 2012. gada), par kurām esmu gribējusi uzrakstīt, bet tā arī to neesmu izdarījusi. Man sanāca kādas 75 grāmatas, lauvas tiesa no tām – pēdējie divi gadi. Nē, es tiešām esmu īsts grāmatu blogeris, vai ne? Kaut kā jau jāsāk tie caurumi lāpīt, tādēļ aprīli esmu nolēmusi atgūt iekavēto un censties pabeigt un publicēt pēc iespējas vairāk ierakstu. Gribētos jau deklarēt, ka katru dienu mēneša garumā būs ieraksts, bet nezinu, vai spēšu būt tik ideāla. Taču mērķis ir 30/30.

Domāju, ka sākšu ar subjektīvajiem grāmatu jaunumiem par 2019.gada beigām, un tad man ir padomā pievērsties latviešu literātiem. Man ir tāds dīvains ieradums veidot ierakstu kopas par noteiktām tēmām, jo šķiet, ka citādi būs haotisks iespaids, taču tas nozīmē arī atliktus ierakstus ar domu “pag, es vēl izlasīšu vēl vienu grāmatu un tad to visu publicēšu”. Varbūt tā nav pareizā pieeja, jo labs tas darbiņš, kas padarīts, vai ne?

Varbūt mums ir pēdējais laiks virpināt ķēniņa Zālamana gredzenu un teikt: “Arī tas pāries.”. Vai meditatīvi grimt budisma doktrīnā aniča, kas teic, ka viss ir mainīgs un nepastāvīgs. Vai varbūt atcerēties veco Bībeles teicienu, ka Dievs sargā tos, kas paši sevi sargā. Lai veselība un možs gars šomēnes!

Duy Huynh. Blue Moon Expedition