Sveicināti aprīlī, kas solās būt dīvainākais no jebkad piedzīvotajiem! Dzīve ir iegriezusies savādās sliedēs, un tikai laiks rādīs, kas šai mēneša laikā notiks. Cerēsim uz to labāko un gan jau viss būs labi.

Man nav mērķa rakstīt kādas dienasgrāmatas vai citāda veida hronikas, jo personīgi nekādas īpašas sajūtas nepārdzīvoju. Jā, ir mainījusies lietu kārtība, un tas ne vienmēr ir ērti, taču, godīgi sakot, daudzas lietas arī tiek sakārtotas tādā veidā, ko jau sen vajadzēja ieviest. Daudzas lietišķās tikšanās sen jau varēja notikt virtuālā vidē, un daudz kas no mācību procesa visos līmeņos sen jau varēja notikt tālmācībā. Tāpat arī izrādās, ka visdažādākās atmiņu institūcijas un kultūras iestādes var izlikt brīvpieejā savus arhīvus un datu bāzes, kuriem līdz šim sēdēja virsū kā suņi uz siena kaudzes, kā arī izdomāt simt un vienu veidu, kā mēģināt ieinteresēt cilvēkus par saviem krājumiem. Iespējams, ka pasaule vēlas pārkārtoties, tikai, kā vēsture rāda, tas diemžēl nekad nenotiek viegli un bez cilvēku upuriem.

Viena lieta, kas mani mulsina − medijos visu laiku tiek teikts, ka tagad mums ir daudz brīva laika, un nu tikai vajag baudīt visu atlikto – grāmatas, seriālus, mūziku, mājas vingrošanu un visus iespējamos vaļaspriekus. Tiešām kāds jau mirst nost no garlaicības? Man šķiet, ka cilvēki ir diezgan aizņemti ar rūpēm par darbu, māju un bērniem. Katrā ziņā, man ir daudz, ko darīt, kad darba laikā piespiedu kārtā esmu mājas. Varētu pat teikt, ka esmu noskaņota pavasarīgi darbīgi, pārņemta ar kārtošanas plāniem un visādu darbu pabeigšanu. Pie tiem es varu pieskaitīt arī sava bloga atjaunošanu dzīvei.

Kā jau katru gadu, tā sākumā es biju noskaņota diezgan optimistiski un domāju, ka nupat jau sākšu publicēt savus melnrakstus. Bet tā tas gluži nenotika, citas lietas bija svarīgākas, un savu rakstīšanas rutīnu es arī esmu pazaudējusi. Gada sākumā es pat izveidoju visu to grāmatu sarakstu (no 2012. gada), par kurām esmu gribējusi uzrakstīt, bet tā arī to neesmu izdarījusi. Man sanāca kādas 75 grāmatas, lauvas tiesa no tām – pēdējie divi gadi. Nē, es tiešām esmu īsts grāmatu blogeris, vai ne? Kaut kā jau jāsāk tie caurumi lāpīt, tādēļ aprīli esmu nolēmusi atgūt iekavēto un censties pabeigt un publicēt pēc iespējas vairāk ierakstu. Gribētos jau deklarēt, ka katru dienu mēneša garumā būs ieraksts, bet nezinu, vai spēšu būt tik ideāla. Taču mērķis ir 30/30.

Domāju, ka sākšu ar subjektīvajiem grāmatu jaunumiem par 2019.gada beigām, un tad man ir padomā pievērsties latviešu literātiem. Man ir tāds dīvains ieradums veidot ierakstu kopas par noteiktām tēmām, jo šķiet, ka citādi būs haotisks iespaids, taču tas nozīmē arī atliktus ierakstus ar domu “pag, es vēl izlasīšu vēl vienu grāmatu un tad to visu publicēšu”. Varbūt tā nav pareizā pieeja, jo labs tas darbiņš, kas padarīts, vai ne?

Varbūt mums ir pēdējais laiks virpināt ķēniņa Zālamana gredzenu un teikt: “Arī tas pāries.”. Vai meditatīvi grimt budisma doktrīnā aniča, kas teic, ka viss ir mainīgs un nepastāvīgs. Vai varbūt atcerēties veco Bībeles teicienu, ka Dievs sargā tos, kas paši sevi sargā. Lai veselība un možs gars šomēnes!

Duy Huynh. Blue Moon Expedition