2019. gada nogalē labu grāmatu sanāca vesels birums − laikam jau izdevēji bija paglabājuši kārdinošākos izdevumus Ziemassvētku dāvanām. Un šoreiz man būs ļoti grūti kaut ko izsvītrot no sākotnējā saraksta.

Pagājušā gada sākumā negaidītu plašu interesi izraisīja Vitolda Mašnovska sastādītā enciklopēdiskā izdevuma “Muižas Latvijā” 1.sējums (izdevniecība “DUE”). Decembrī iznāca nākamais – otrais enciklopēdijas sējums aptver 93 muižas alfabētiskā secībā no I līdz K. Katrai muižai izsekota īpašnieku un būvniecības vēsture, dots tās saimnieciskais raksturojums.

Negaidīti, bet patīkami, bija grāmatveikalā ieraudzīt kultūrvēsturnieka Jāņa Strauberga apjomīgo pētījumu “Rīgas vēsture” (“Latvijas Mediji”), kurš pirmoreiz iznāca vēl tālajā 1936. gadā, bet pārizdots tika Bruklinā 1954. gadā. Strauberga darbam joprojām nav analogu, jo mums nav citas visaptverošas Rīgas vēstures bez padomju ideoloģiskās pieskaņas. Par seno Rīgu var lasīt arī “Zvaigznes ABC” izdotajos “Vecpilsētas stāstos”, kuru autore ir arhitekte Marina Levina. Lasītājs var izsekot patiesiem notikumiem Rīgas vēsturē, taču Vecrīgas leģendas var lasīt arī kā skaistu, daudzviet romantisku pasaku. Grāmatai pievienota karte, kuru var ņemt līdzi Vecrīgas ekskursijā.

Pavisam sena Latvijas vēsture parādīta Latvijas Nacionālais vēstures muzeja izdotajā vēsturnieces Baibas Vaskas monogrāfijā “Rotas un ornaments Latvijā no bronzas laikmeta līdz 13. gadsimtam”.  Arheoloģiskajā materiālā gandrīz vienīgā liecība par kultūru tradicionālā izpratnē ir rotas un ornaments. Apskatīti katram laikam un teritorijai raksturīgie rotu komplektos, kā arī analizēta ornamenta kompozīcija, tā galvenie motīvi un attīstība laika gaitā.

Ekonomists Edmunds Krastiņš pēdējos gados ir pievērsies grāmatu rakstīšanai. 2018. gadā iznāca viņa grāmata “Latvijas rūpniecība 19.-21. gadsimtā”, bet 2019. − “Kuģniecība Latvijā” (autora apgādā), kas galvenokārt apskata Latvijas tirdzniecības kuģniecības vēsturi, akcentējot kuģniecības ekonomiskos aspektus. Autors sācis ar kuģniecības izveidošanos 19. gadsimtā un nonācis līdz “Latvijas kuģniecības” privatizācijas peripetijām 21. gadsimtā.

Izdevniecība “Neputns” laidusi klajā Pētera Korsaka grāmatu “Latviešu fotogrāfi – kara liecinieki”, kurā  apkopoti dati par 16 latviešu fotogrāfiem, kas tika iesaukti Pirmajā un Otrajā pasaules karā. Esot karavīri, viņi turpināja būt fotogrāfi un saglabāja nākotnei liecības par kara laiku attēlos.

Britu raidkorporācijas BBC žurnālists un kinodokumentālists Vinsents Hants grāmatā “VDK un Latvija: stāsts par Latvijas attiecībām ar čeku”  (“Latvijas Mediji”, no angļu val. tulk. L.Paegle) apkopojis un apzinājis dzīvas liecības par plašu čekas vēstures laika posmu ‒ no tās dibināšanas 1917. gadā līdz 2018. gadam. Autors izmanto cilvēku stāstus un atmiņas, lai ilustrētu PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) sistēmu, tās darbību un sabiedrības kontroli okupētajā Latvijā.

Nākamās grāmatas varētu apzīmēt kā pārdomu literatūru – autori reflektē par dzīves laikā pieredzēto. Skrundenieks Jānis Blūms grāmatā “Pazudušā karavīra atmiņas” (“Jumava”) stāsta par savu jaunību, Otrā pasaules kara gaitām, pārdzīvoto lēģerī un darbu PSRS Iekšlietu ministrijas būvbataljonos.

LU pasniedzēja un kinozinātnieka Viktora Freiberga nelielas, jaunas izdevniecības “Aminori” izdevums “Kinomāna slimības vēsture” tiek pieteikts kā personisks vērojums par savu dzīvi, kurā kino, protams, ieņem ļoti svarīgu lomu. Pats autors to dēvē par fiktīvu dienasgrāmatu, ko viņš sāka rakstīt, kad sāka cīnīties ar smagu slimību un rakstīšana izrādījās dziednieciska.

Par amerikāniski atklātiem varētu dēvēt bijušā ASV prezidenta Baraka Obamas laulātās draudzenes Mišelas Obamas memuārus “Izaugt” (Zvaigzne ABC). Man patīk Obamas kundze, viņa ir harismātiska un iedvesmojoša, un viņai joprojām ir lieli mērķi, kā padarīt labāku amerikāņu meiteņu dzīvi.

Mākslas vēstures cienītājus iepriecinās apgāda “Jānis Roze” izdotās sērijas “Mākslas pamati” turpinājums – pirmajām divām sērijas grāmatām pievienojas Lī Češīra “Pagrieziena punkti mākslā” (no angļu val. tulk. R.Punka), Flāvijas Fridžeri “Sievietes mākslinieces” (tulk. I.Lešinska)  un Ralfa Skī “Impresionisms” (tulk. R.Punka).

Mākslas zinātniecei Silvijai Grosai izdots daudzu gadu darba vainagojums − monogrāfija “Dekors Rīgas jūgendstila perioda arhitektūrā” (“Neputns”). Grāmatā dekors skatīts gan saistībā ar  konkrētu arhitektu radošo darbību, gan kultūrvēsturisko vidi un  laikmetu kopumā; grāmata ir bagātīgi ilustrēta ar mūsdienu un vēsturiskiem fotoattēliem.

Mani vienmēr ir mulsinājis apgāda “Lietusdārzs” grāmatu ārēji ezotēriskais iespaids, lai arī daļa no apgāda izdevumiem papildina Latvijas grāmatu tirgus nabadzīgo zinātniskās literatūras klāstu. Piemēram, Ričarda Deividsona un Šāronas Beglijas pētījums “Smadzeņu emocionālā dzīve” (no angļu val. tulk. D.Vanaga) klāsta neirobioloģijas jaunākās atziņas. Savukārt Zvaigžņu Vanadzes “Pagānu dzīvo un mirušo grāmata: praktiski rituāli, meditācijas un svētības ceļā uz viņsauli” (no angļu val. tulk. V.Vīgante) gan ir tīrā ezotērika un propagandē neopagānisma principus. Grāmatā cilvēka aiziešana Viņsaulē skatīta kā būtiska dzīves cikla daļa, un tā ierāda ceļu uz plašāku cilvēka esības izpratni, iedvesmojot dziļāk iepazīt un vieglāk pieņemt pasaules kārtību, tā padarot dzīvi laimīgāku un pilnasinīgāku.

Jā iepriekšējā grāmata jūs mulsināja, tad, iespējams, amerikāņu astronauta Tima Pīka grāmata “Pajautā astronautam” (no angļu val. tulk. G.Tenbergs, “Zvaigzne ABC”) šķitīs daudz noderīgāka. Pīks atbild uz jautājumiem par dzīvi kosmosā: zinātnisko darbu, sadzīvi kosmosā un pastaigām ārpus kuģa.

Daiļliteratūras apskatu sākšu ar diviem tulkotājas Daces Meieres darbiem. Manis sen gaidīts latviešu valodā ir itāļu modernista Italo Kalvīno literārais eksperiments “Ja reiz ziemas naktī ceļinieks” (“Jānis Roze”). Tas ir meistarīgi savīts romāns, kas ik mirkli gatavs ļauties mutācijām.  Savukārt itāļu rakstnieka Primo Levi autobiogrāfiskais darbs “Atelpa” (Neputns) ir dokumentāla atmiņu grāmata, kurā Levi apraksta savu ceļu mājup pēckara izpostītā Eiropā no ieslodzījuma Aušvicā uz Turīnu.

Saša Stanišičs ir autors, kurš raksta vāciski, bet pats ir bosniešu izcelsmes. Viņa tēma ir bērns karā, šoreiz Dienvidslāvijas pilsoņu karā. Romāns “Kā zaldāts labo gramofonu” (“Jānis Roze”, no vācu val. tulk. M.Poļakova) attēlo zēnu ar īpašām stāstnieka spējām, kuras tam palīdz pārdzīvot karu un bēgļu gaitas.

Latviešiem jau iemīļota autore ir somiete Heli Lāksonena, kuras vārsmas priecē acis un mundrina prātu Gundara Godiņa atdzejojumā. Iznākusi jau trešā autores dzejoļu grāmata “Soul. Burkans. Undens” (“Pētergailis”).

Igauņu rakstnieka Reina Rauda otrais romāns “Rekonstrukcija” (“Jānis Roze”, no igauņu val. tulk. M.Grīnberga) vēsta par kādu tēvu, kurš cenšas noskaidrot meitas nāves iemeslus. Romānam ierosmi devis kāds traģisks gadījums Vīlandē, kur notikusi mākslinieku kopienas jauniešu kolektīva pašnāvība, kas pamatota ar reliģiska rakstura izvēli.

No latviešu daiļliteratūras gribētu pieminēt Ingunas Baueres biogrāfisko romānu “Mazā klusa sirds” (“Zvaigzne ABC”), kas veltīts Krišjāņa Barona sievai Dārtai. Parastas zemnieku sievietes spēks, bērnu dzemdēšana vienmēr tālumā esošam vīram, klusa klātesamība un nerimstošs darbs.

Izdevniecība “Kontinents” reti izdod latviešu oriģināldarbus, šoreiz izvēle kritusi uz autoru, kurš slēpjas aiz pseidonīma Miks Zandis. Vēsturiskais piedzīvojumu romāns “Livonijas slazdā” vēsta par par līvu un kuršu karagājienu uz Rīgu 1210. gadā. Romāns ir izdaiļots ar krāšņiem rituāliem un paražām, kā arī varoņu spēcīgo kaislību aprakstiem.

Domāju, ka krimiķu cienītāji var kārtējo reizi justies apmierināti, jo ir plašas izvēles iespējas. Izdots ceturtais islandietes Irsas Sigurdardortiras krimiķis “Parāds” (“Zvaigzne ABC”, no islandiešu val. tulk. Inga Bērziņa), kas pieteikts kā psiholoģiskās spriedzes piestrāvots kriminālromāns par sociālo tīklu ēnas pusi. Savukārt dānis Serēns Sveistrups romānā “Kastaņu vīrs” (“Jānis Roze”, no dāņu val. tulk. I.Mežaraupe) dzen pēdas gudram, aukstasinīgam slepkavam, kurš nepārtraukti ir soli priekšā policijai un katrā slepkavības vietā atstāj kastaņu vīriņu.

Interesanti, ka aizien biežāk tiek tulkoti krievu detektīvi. Latviski pirmoreiz izdots Jūlijas Jakovļevas retrodetektīvs “Mednieks tieši virsū skrien” (“Latvijas Mediji”, no krievu val. tulk. L.Vilka), kura darbības vieta ir Staļina laika Ļeņingrada, 1930. gads.

Šveicieša Žoela Dikēra trešais latviskotais romans “Stefanijas Meileres pazušana” (“Zvaigzne ABC”, no franču val. tulk. I.Pētersone) iesākas ar dramatisku nelielas pilsētiņas mēra un viņa ģimenes noslepkavošanu 1994. gadā; pie slepkavības vēlreiz jāatgriežas pēc divdesmit gadiem, jo atklājas jauni pierādījumi.

Latviešu autore Franciska Ermlere turpina Rīgas detektīvu ciklu. Šoreiz − septītais cikla romāns “Prove: Rīgas meistara nāve” (“Latvijas Mediji”) par viltojumu atmaskošanu mākslas pasaulē.

Nobeigumā godpilni pieminēšu latviešu lasītājam jau pazīstama fantāzijas autora Džo Aberkrombija triloģijas “PIrmais likums” pirmo romānu“Pats asmens” (“Prometejs”, no angļu val.tulk. S.Linkuma), kurš jau izpelnījies blogeru cildinošas atsauksmes. Varbūt zināma deva eskeipisma ir tieši tas, kas mums šobrīd ir vajadzīgs.

Palieciet veseli!