Valdemārs Kārkliņš. Dieva zeme. − Bruklina: Grāmatu Draugs, 1953; 1973. (Rīgā pārizdots 1993. gadā, vienlaikus pārizdeva “Zvaigzne” un “Liesma”.)

Grāmatu gadsimts – 1953

Ar Valdemāra Kārkliņa (1906-1964) romāna “Dieva zeme” aprakstu gribētu atjaunot savu veco projektu “Grāmatu gadsimts”. Romānu es izlasīju jau pasen, gandrīz pirms pieciem gadiem (ak, jel!), bet pirmoreiz to lasīju vēl tālajos deviņdesmitajos, kad Latvijas bibliotēkas pārpludināja daiļliteratūras sūtījumi no trimdas latviešiem. Lai uzrakstītu aprakstu, man romānu nācās pārlasīt atkal, un nemaz to nenožēloju − ar katru reizi man tas patīk aizvien vairāk.

Jau iepriekšējā ierakstā minēju, ka Valdemāru Kārkliņu latviešu lasītājs zina pašam sev nezinot, jo lasījis daudzas viņa tulkotās grāmatas, bet pēc Otrā pasaules kara, jau dzīvojot ASV, Kārkliņš pilnībā pievērsās rakstniecībai – no 1953. līdz 1964. gadam viņam izdoti desmit romāni. Četri no romāniem iznāca ciklā “Dieva zeme”, kurā bija iecerētas pat divpadsmit grāmatas. Diemžēl plāns netika īstenots rakstnieka pāragrās nāves dēļ. Lai gan Kārkliņa romāni ir pārizdoti 90.gados, tomēr man šķiet, ka viņa darbi nav tik populāri, cik varētu būt.

Romāns “Dieva zeme” esot bijis iecerēts jau pasen – lasīju, ka Kārkliņš bēgļu gaitās 1944. gadā devies jau ar manuskriptu čemodānā, bet tas nozudis nebeidzamajā mantu pārsūtīšanas epopejā. Varbūt tā tam bija jānotiek, un romāns tika uzrakstīts otrreiz. Romāna “Dieva zeme” darbība notiek Zemgalē, turīgās lauku mājās, 20. gadsimta sākumā. Tas ir plašs stāsts par Midegu dzimtu, kura jau ceturtajā paaudzē dzīvo savā viensētā Saulgožu pagastā − lielās mājās, kas prasa čaklu un nerimstošu darbu. Midegu mīlestība ir zirgi, to ir krietni vairāk nekā parasti zemniekam, un attieksme arī nav patērnieciska, bet gādīgi mīloša. Romāna ieskaņā māju tagadējais saimnieks Jēkabs Midega ir nonācis zināmā strupceļā − mājai vajag saimnieces un arī mantinieka, bet viņam galīgi neiet ar tām precību lietām. Tādēļ Jēkabs raksta vēstuli brālim Mārtiņam uz Rīgu, lai atsūta kādu − “ja būs laba, es viņu precēšu”. Jēkabs ir tiešs, vientiesīgs un strādīgs, bet Mārtiņš − caurkritis lielpilsētas jurists, kas sapinies ar sarkano idejām. No Rīgas pie Mārtiņa atbrauc Krista − Mārtiņa bijusī, un mīlas trijstūris var sākties.

Pagastā par vīriem turēja tikai tos, kas kaut kas bija un kam kas bija; no vīra mūža palika tas, ko katrs varēja redzēt, − dēli, iekopta zeme, mājas, − un dzirdēt − viņa dzīvā teiksma; bet no sievas mūža − meitas, ganāmpulks; un viņu bērni, ja tie palika tai pašā novadā un turpināja vecāku darbu.

Iespējams, Kārkliņa lielākā meistarība izpaužas spējā savērpt kopā neiespējamo. Daļa no romāna ir sarakstīta īsteni straumēniskā garā − skaisti un plaši lauku mājas un dabas tēlojumi, kuri plūst līgani un valodiski bagātīgi; citas lappuses ir zobgalīga provinces proza, kura apraksta anekdotiskus notikumus, par kuriem ķiķina viss pagasts; bet trešais stāsts ir drāma, kurai tu seko ar sažņaugtu sirdi. Liekas neticami, ka to iespējams apvienot, bet Kārkliņam tas ir izdevies bez redzamām teksta vīlēm. Savukārt kā mīnuss būtu jāmin tēlu attīstība − dažbrīd šķiet, ka autors pārāk spilgti izveidojis varoņa portretu un nekādi nevēlas tā pārmaiņas, lai arī apstākļi tās diktē.

Romāna darbības laiks ir pirms un pēc 1905. gada revolūcijas, un Jēkaba brālis Mārtiņš ir tās aktīvs dalībnieks. Taču romānā revolūcija nav parādīta kā varonīga zemnieku cīņa pret apspiedējiem, bet drīzāk kā miera traucētāja, un pats Mārtiņš − nepatīkams, egoistisks musinātājs, kurš vārdos grib labu, bet atnes tikai ļaunu. Līdz ar to var secināt, ka Kārkliņam nav bijis vēlmes analizēt sabiedrības sociālekonomiskos procesus, bet drīzāk idealizēt vecās lauku saimniecības un uzburt krāšņas pastorālas ainas. Jāatzīmē, ka tas viņam ir lieliski izdevies un cilvēkam, kas nav tuvu stāvošs lauku darbam, tiešām var šķist, ka nav nekā skaistāka par zemnieka darbu.

… un nemaz nebija grūti, jo viss darbs, visa dzīve bija kā tāda vaga, vienā galā pavasaris, otrā rudens, vienā sēkla kaisāma, otrā liecās pilnas vārpas, un lēnprātīga pacietība garo vagu darīja īsu.

Kā kontrasts dabas ainavām ir cilvēciskās kaislības, un te nu ir ņemts gan komiskais, gan melodramatiskais aspekts. Te ir ievada aina, kur Jēkabs Midega savalda satrakojušos zirgu pajūgu un nogāž krogus lieveni, vai stāsts par to, kā Pēteris Midega piespieda spītīgo un skaisto ķēvi Bārbalu vilkt vezumu. Tad anekdotiskais gadījums par to, kā Lielais Ķikuts brauca spirta monopolu dedzināt un kas no tā iznāca, un tikpat komiskais stāsts par zaglīgās kalpones Lības atmaskošanu. Un Midegu mantinieka kristības, kas notiek vienlaikus ar revolucionāru mītiņu baznīcā, un Jēkaba brauciens palu laikā pie mirstoša bērna. Romāns kā dzīve − no smiekliem līdz asarām viens solis, no mīlas zvēresta līdz nodevībai − viena diena.

Dievs ir liels arājs, un cilvēku sirdis ir Dieva zeme. Dažkārt tā irdena kā lecekts, pati glaužas pie lemeša, bet citkārt akačos noslīkusi, akmeņu nogulēta, biezokņiem aizaugusi, tad tā ar uguni jāizdedzina un dziļi jāuzplēš līdums, lai varētu iekaisīt sēklu; un tad zeme asiņo un sāp, un kurn pret arāju, nezinādama viņa prātu, jo lēnām dīgst mūža sēkla. Tikai arājs zina, ko sēj un kāda būs raža.