Dace Vīgante. Ledus apelsīns. – Rīga: Zvaigzne, 2016.

Dace Vīgante. Tad redzēs. – Rīga: Zvaigzne, 2018.

Vīgantes pirmais pieteikums latviešu literatūrā bija daudzsološs – Laligabas nominācija par debiju. Stāstu krājums patika arī lasītājiem. “Ledus apelsīnam” ir sekojis vēl viens krājums − “Tad redzēs”, tiesa, apjomā mazāks par pirmo. Arī tika atzinīgi uzņemts. Lai cik es būtu inerta pret jaunu latviešu autoru iepazīšanu, vienreiz jau ziņkārībai bija jāuzvar, tādēļ martā (pirmspandēmijas atmosfērā) paņēmu bibliotēkā abas grāmatiņas.

Cik nu man sanācis lasīt par autori, vienmēr tiek pateikts, ka viņai allaž paticis rakstīt, bet vēlu pievērsusies īstai rakstniecībai. Man gribētos teikt: kuru tas uztrauc? Man kā lasītājam ir vajadzīgs labs stāsts, nevis rakstnieka dzimšanas apliecība. Tāpat jau skaidrs, ka savos pirmajos literārajos darbos autors noraksta nost to, kas sakrājies – par sevi, par ģimeni, par dzimtu. Un tikai pēc tam sākas literatūra.

Ja pareizi esmu sapratusi, tad Vīgantei ir līdzīgi, jo pirmā stāstu krājuma “Ledus apelsīns” galvenais stāsts “Ledus okeāns” ir balstīts autores dzimtas vēsturē. Un es teiktu, ka no visa tā, ko es izlasīju, man tas šķiet vislabākais. Fabula vēsta par kādu ģimeni, kurai 1941. gada izsūtīšanā paveicas bērnus atstāt mājās, vectēva apgādībā. Taču nepaveicas tādā ziņā, ka bērni ir tik mazi, ka savus vecākus viņi neatceras un atpakaļ no izsūtījuma pēc Staļina nāves atgriežas mamma, kura ir pilnīga svešiniece. Kā tālāk veidojas bērnu un mātes attiecības? Kā tas ietekmē viņu dzīves?

Ja mēs skatāmies kādu traģēdiju (šajā gadījumā − izsūtīšanu), tad bieži uzmanība tiek koncentrēta uz konkrēto brīdi − kā cilvēkus izveda, cik grūti bija ceļā un izsūtījuma galamērķī. Taču sapostīja jau ne tikai izsūtītā dzīvi, aiz viņa dzimtenē palika tukšums un ēna, kas klājās pāri palicējiem. Vīgantes stāstā Irmas bērni Kaspars un Māra ļoti agri tiek pamesti nevērīgu radu aprūpē un uzaug paši, kā māk un saprot. Kontakts ar mammu ir kropls, tuvināšanās ir slimīga un tiek pārprasta. Nesamīļotie bērni paši nemāk mīlēt ne sevi, ne savus bērnus, un kļūdas jālabo mazmeitai Rasai.

Man patika izteiksmes veids, kāda tika parādītas mātes un meitas attiecības − neuzbāzīgi, bez didaktikas, ļaujot lasītājam pašam nonākt pie secinājumiem. Lai cik tiktu slēpti saldi vārdi un apskāvieni, šai ģimenē mīlestība pastāv, jo rūpes ir mīlestības izpausme. Taču tas ir sarežģīti − mīlēt tā, lai tikai kāds nepadomā, ka tu mīli.

“Ledus apelsīnā” pirmais stāsts ir 90 lappušu garš, un tikpat apjomā ziņā aizņem desmit īsstāsti. Otrā stāstu grāmatā “Tad redzēs” ir deviņi stāsti, no kuriem daži ir pavisam īsi. Sižetiski dominē bērna un vecāku attiecības, tās vienmēr ir pie vainas varoņa dzīves likstām. Raksturīgs paņēmiens ir bērna vērojošs skatiens, kas vērsts uz māti, tiek nolikti līdzās bērna un pieauguša bērna secinājumi, kas no kategoriskiem pārvēršas samiernieciskos un pieņemošos. Iespējams, ka šī bērna un vecāka problemātikas risināšana autorei pašai ir nozīmīga, jo tie nedaudzie stāsti, kas vēsta par sievietes emocionāliem pārdzīvojumiem, ir spilgti pēc formas, bet ne pēc satura.

Mana problēma ir tāda, ka manā atmiņa no izlasītā ir palicis pirmais lielais stāsts. Pārējos lasīt man patika, tie ir saistoši uzrakstīti un galvenais − nav uzmācīgi depresīvi, ar uzsvērtu vēlmi par katru cenu vēstīt par dzīves pabērniem, “par kuriem neviens neraksta”. Varu teikt, ka man tie bija pārāk īsi (īpaši otrajā grāmatā), un es labāk izvēlētos trīs vidēja izmēra stāstus deviņu īsu vietā, jo gribas padzīvot kopā ar autores radītajiem varoņiem un situācijām. Bet tās jau laikam ir manas problēmas.

Interesants ir jautājums – vai pēc tam, kad ir uzrakstīts par dzimtas likteņiem un bērnības pārdzīvojumiem, autorei ir palicis sakāmais? Vai tas, ko es lielā mērā uzskatu par veiksmīgu vingrināšanos stāstniecībā, varētu pāraugt kādā lielāka mēroga darbā? Ceru, ka tā notiks.