Vizma Belševica. Nepazītā mīlestība un citi stāsti. − Rīga: Mansards, 2016. − (Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas; 1).

Vizma Belševica. Bille, Anss un citi. − Rīga: Mansards, 2017. − (Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas; 2).

Ikvienam ražīgam literātam gadu gaitā sakrājas dažādi nepublicēti darbi – uzmetumi, piezīmes, dienasgrāmatas utt. Pēc rakstnieka nāves šāda arhīva liktenis mēdz būt dažāds, kas atkarīgs no mantinieku inteliģences pakāpes. Vizmas Belševicas (1931-2005) atstāto arhīvu apzinājis un kārtojis viņas dēls − dzejnieks Jānis Elsbergs, un palēnām tiek izdoti tie daiļdarbi, kurus (pēc Elsberga vērtējuma) Belševica pati būtu atzinusi par publicējamiem.

Pirms kāda laika “Mansards” izdeva divas Vizmas Belševicas grāmatiņas, kurās apkopota viņas dzīves laikā grāmatās un vispār nepublicētā proza. Šeit ir lielāka un mazāka apjoma stāsti, kurus kritiski izvērtējis un daļēji rediģējis Elsbergs. Pirmajā krājumā iekļauti seši stāsti. Pirmie divi (“Meistars Īlis” un “Lepnums”) publicēti žurnālos, attiecīgi − 1956. un 1963.gadā, un klasificējami kā “arodskolas stāsti”, kuros Belševica izmanto savu poligrāfijas skolā gūto pieredzi. Tie ir tādi kārtīgi padomju stāsti, kuros jauniešiem norāda, kā pareizi izturēties pret cilvēkiem − nevērtēt citus pēc ārienes un atpazīt īstus draugus, kas nepamet nelaimē. Tad seko divi nelieli stāstiņi ar asprātīgu sižetu, kas nedaudz atgādina profesionāli veiktu literāro vingrinājumu jauno rakstnieku skolā; tie arī tikuši publicēti žurnālos, attiecīgi − 1955. un 1960.gadā.

Pirmpublicējums ir stāsts “Ziemeļu mēnesnīca”, kuru it kā bijis domāts iekļaut stāstu krājumā “Ķikuraga stāsti” (par krājumu esmu rakstījusi šeit). Elsbergs stāstu esot atļāvies jūtami parediģēt, un pauž, ka nav zināms, kāpēc stāsts palicis melnrakstā. Tā kā sižets ir mīlas trijstūris, kurā Rīgas māksliniece izjauc vietējā zvejnieka ģimeni, es izteiktu minējumu, ka 60.gadu vidū šāda amorāla uzvedība netika atzīta par atbalstāmu un popularizējamu, tādēļ iestājās pašcenzūra. Varbūt autore arī pati sajuta, ka smeķīgie zvejnieku stāsti viņai izdodas daudz veiksmīgāk par romantiskiem sacerējumiem.

Krājumu noslēdz garstāsts “Nepazītā mīlestība”, kurā Belševica atgriežas savā Maskavas studiju laikā. Viņas stāsta varone palīdz savai studiju biedrenei atgūt zaudēto mīlestību, vienlaikus atceroties studiju gadu notikumus. Tas ir tāds jauneklīgu pārdzīvojumu stāsts, kurā pārpratumi noved pie liktenīgiem secinājumiem.

Kopš savas dzimšanas brīža es elpoju un nezināju, ka elpot ir laime. Dziļi, dziļi. Un tad ir pilnas krūtis āboliņa un saulē sasilušu zāļu smaržas. Dzīve liekas piepildīta ar elpas vilcienu, un vairāk nekā nevajag.

Otrā arhīva burtnīca apkopo vairāk tādu stāstu, kuri palikuši nepabeigti, vai arī tajos skaidri jūtama kāda nepabeigtība, kas prasītos pēc turpinājuma. Interesanti, ka viens stāsts − “Kā pieneņu gredzeni” lasāms divos variantos, kurā viens sižets izstrādāts no dažādiem rakursiem un atšķirīgu finālu. Jāatzīmē, ka šajā krājumā izteiktāks ir komiskais elements, pat salīdzinoši nopietnos vēstījumos ir atrasta kāda smieklīga detaļa. Es pat varētu izdarīt kopēju secinājumu, ka tā Belševicas proza, kurai ir komiskā, ironiskā sastāvdaļa, ir veiksmīgāka; it kā Belševica savu romantismu un lirismu daudz labāk mācētu parādīt savos dzejoļos.

Atsevišķi izceļams nepabeigts prozas cikls ar nosacītu nosaukumu “Ceļā uz Ansu Lerhu-Puškaiti”, kas veltīts ievērojamajam latviešu folkloristam. Elsbergs lēš, ka cikls rakstīts 70.gadu sākumā, kad Belševica bija nepublicējamo autoru sarakstā, taču, neskatoties uz to, piezīmes liecina, ka tēma pētīta pamatīgi un bijusi iecerēta apjomīga grāmata. Protams, žēl, ka darbs nav pabeigts, taču tāpēc jau neteiksim, ka tā dēļ vajadzēja likt pie malas dzejošanu. Vispār jau Belševicas prozā, ka daudziem dzejniekiem, var just, ka primārais ir tēlainība, metaforas un lakoniska, trāpīga frāze. “Anss juta, ka viņa dzīve aizvelsies no mājām kā cīruļa dziesma, nezinādams gan − kā.”  Vai nav skaisti pateikts?

Patlaban mēs esam kā apsīkusi upe ziemā, kad starp ūdeni un ledu vēl ir liels tukšums. Upe lauž ledu tikai tad, kad ūdens papilnam. Mums jāuzkrāj ūdens tā, lai ledus to nepamana. Un tad − lauzīsim.

Ja jūs mīlat Belševicas daiļradi, tad, protams, šīs mazās grāmatiņas jums būs ļoti interesantas. Vai arī  literatūras pētniekam tās varētu būt rakstnieka anatomijas izpētes objekts. Nezinu, vai es to nosapņoju, taču atmiņā man palicis kaut kur nesen lasītais, ka gaidāms arhīva burtnīcu turpinājums, kurā tiks publicētas Belševicas dienasgrāmatas. Tas varētu būt kaut kas tikpat interesants.