Lia Guļevska. Lilija Dzene “Jānis Kubilis. Kad gadiem es pāri skatos” (Jumava, 2016)

Grāmatas 1. daļā ievietota L. Guļevskas saruna ar aktieri J. Kubili. 2. daļā – Lilijas Dzenes grāmata “Jāņa Kubiļa atbildes” (1984).

Ieraksts par aktiera Jāņa Kubiļa atmiņu grāmatu, iespējams, nemaz nebūtu tapis, ja es pagājušo pirmdien neviļus nepaskatītos TV erudīcijas spēli «Veiksme. Intuīcija. Prāts», kurā sacentās divu teātru komandas. Vienā bija kāda pavisam jauna teātra pārstāvji, kas arī paši pēc vecuma ierindojami “jauno speciālistu” kategorijā. Un jaunieši pat ar visu trīs papildiespēju izmantošanu nespēja nosaukt Ēvaldu Valteru un Lilitu Ozoliņu… Nešausmināsimies par “speciālistu” aprobežotību, bet varbūt lieku reizi padomāsim, cik īss un gaistošs ir aktiera darbs… tikko tu neesi starmešu centrā, visi agrākie nopelni izplēn.

Aktieris Jānis Kubilis (1923) kādreiz bija Drāmas (tagadējā Nacionālā) teātra premjers ar lielu skaitu dažāda rakstura lomām, taču spēlēt viņš beidza 1994. gadā, nostrādājis 50 gadus. Var teikt, ka nu jau izaugusi paaudze, kas ne tikai Kubili nav redzējusi uz skatuves, bet arī nemaz nezina par tādu aktieri, jo Kubilim nav daudz kinolomu − viss palicis teātrī. Man palaimējās redzēt viņu vienā no pēdējām lomām − kā Longinu Laukmani  Anšlāva Eglīša lugā “Bezkaunīgie veči”, kur viņš bija elegants kungs, kas mudināja pārējos “večus” laicīgi pensionēties un pagūt izbaudīt dzīvi. Manai mammai atmiņā ir viena no leģendārajām 50.gadu beigu izrādēm “Trešais vārds”, kurā emocijas esot plūdušas pāri malām visām meitenēm.

“Jumavas” izdotā grāmata būtībā ir divu izdevumu apvienojums. Pirmā ir žurnālistes Lias Guļevskas salīdzinoši nesenu sarunu apkopojums, otrā − teātra kritiķes Lilijas Dzenes 1984. gadā iznākusī grāmata “Jāņa Kubiļa atbildes”, kas veltīta aktiera daiļrades analīzei. Es ieteiktu lasīt vispirms Dzenes grāmatu, kura jēgpilni un padziļināti stāsta par Kubiļa aktiermākslas attīstību, ievietojot to, protams, tā laika Drāmas teātra kontekstā. Viņas tekstos ir pavisam nelielas nodevas padomju kultam, kuras bija spiests maksāt arī Kubilis, piedaloties režīmu slavinošu lugu uzvedumos. Guļevskas sarunas ar aktieri drīzāk būtu lasāmas kā papildinājums Dzenes rakstītajam, jo nu jau daudz atklātākā gaisotnē iespējams stāstīt par darbu teātrī un aktiera biogrāfijas peripētijām. Protams, ka tā iespējams uzzināt daudz interesantu nianšu, kas sarunu veido dzīvu un personisku. Guļevskas tekstā man nepatika tas, ka pārāk daudzus jautājumus viņa uzdot, vadoties no savam ezotēriski garīgajām interesēm, t.i. mudinot reflektēt Kubili par dažādu savu garīgo elku izteikumiem. Kubilis, protams, atsaucīgi filozofē, taču brīžiem šķiet, ka viņš aktieriski izspēlē to, ko no viņa gaida.

“Trešais vārds” (1959) Jānis Kubilis – Pablo, Antra Liedskalniņa – Marga

Dzenes un Guļevskas kopīgi radītais aktiera tēls ir inteliģents, nedaudz romantisks un mēreni pašironisks; lepns, bet aktieris uzsver − ne iedomīgs. Abas autores Kubili uz skatuves ir redzējušas jau agrīnos gados, kad daudzi viņa varoņi bija vīrišķīgi pievilcīgi un temperamentīgi, un, šķiet, viņu jaunības jūsma caurvij abas grāmatas. Patiesi žēl, ka nevaru dalīties ar viņām sajūsmā un saprast, kas toreiz Jāņa Kubiļa aktiermākslā viņas tik ļoti suģestēja. Lilija Dzene raksta, ka Jāņa Kubiļa māksla ir apveltīta ar spēju atklāt pašu mīlestības substanci, piešķirt vieliskumu šīm nenotveramajām un mainīgajām jūtām. Visticamāk, šeit ir runa par tādām lomām kā Hermani “Taņā”, Pablo “Trešajā vārdā” un Maratu “Mans nabaga Marats”. Līdztekus romantiskajiem varoņiem Kubili režisori izmantoja temperamentīgos dienvidnieku tēlos un dažādās raksturlomās, kurām aktieris ieradis meklēt aizvien jaunas, izteiksmīgas iezīmes. 1955. gadā Kubilis sāka spēlēt Joski “Skroderdienās Silmačos” un darīja to gandrīz 20 gadus, nomainot četras Zāras. Nepārskaitīšu Kubiļa lomas, kuru ir vairāk nekā 140 − tas ir piepildīts aktiera mūžs, kurā nav lielu izgāšanos, ļoti neveiksmīgu lomu. Varbūt tam par iemeslu ir aktiera lielā atbildība, nopietnā attieksme.

Aktieris ir cilvēks, kas attiecīga tēla domāšanu, jušanu, viņa garīgo dzīvi, visu padara par savu, un viņa lielākā grūtība − to atdot jums, skatītājiem.

Kubiļa daiļrades izvērtējumā šajā grāmatā man pietrūka pēdējo desmit gadu, kad viņam ir abpusēji veiksmīga sadarbība ar režisoru Kublinski un interesanti būtu uzzināt, kā bija strādāt ar Pētersonu un Kroderu. Iespējams, tas ir atspoguļots Kubilim veltītajā sadaļā grāmatā “100 izcili Latvijas aktieri”.

Jānis Kubilis joprojām domās ir kopā ar savu teātri, viņam nav vienalga, kurp dodas teātris, kā veidojas teātra un skatītāja mijiedarbība. Viņam šķiet, ka zaudēts smalkums uzvedībā, attiecībās, mākslā, viss ir pārāk skaļi. Nevar attīstīt prātu, bet atstāt malā jūtas. Jā, var piekrist, ka šis laikmets nav delikāts. Jau Lilija Dzene 1984.gadā grāmatas izskaņā sūkstās, ka teātris pārāk maz dara, lai remdinātu skatītāju jūtu badu, jo maldīgi noticējis jaunās paaudzes lozungiem par neticību mīlestībai. Taču nē − “mīlestība pieder pie dzīvošanas”, un patiesas emocijas teātra skatītājs novērtē joprojām.

Teātrī obligāti ir vai nu jāsmejas, jāraud vai jā-domā! Šie trīs elementi, respektīvi − pārdzīvojums. Ja uz skatuves nav pārdzīvojuma, nekas tur nebūs.

Raidījumi par Jāni Kubili: “Nacionālie dārgumi. 100g kultūras. Teātra leģenda – Jānis Kubilis” (replay.lsm.lv, 2018.09.23.); “Satiktie. Laikmeta varoņi toreiz un tagad. Nacionālā teātra aktieris Jānis Kubilis” (2015.04.09.). Latvijas Radio arhīvā var klausīties lugas “Bezkaunīgie veči”, “Lilioms”, “Hamilkara kungs” u.c. ieraksti.