Vinsents van Gogs. Ziedošs mandeļkoka zars glāzē ar grāmatu (1888)

Sveicināti maijā! Aprīlī man bija liela apņemšanās atgriezties pie blogošanas un publicēt pēc iespējas vairāk ierakstu. Man kopā sanāca deviņi, un sen es neesmu bijusi tik čakla savā blogā, lai gan mērķis, protams, bija lielāks. Galvenais gan bija atjaunot savus ieradumus un tās dienas, kad nesanāca rakstīt, es vismaz nogūlos sava mērķa virzienā. Būtisks apstāklis, ko es nebiju ņēmusi vērā, ir tāds, ka rakstīšanai par sen lasītām grāmatām man ir nepieciešams tās pārlasīt. Jā, lietas, kuras mēs atliekam, pēc tam prasa mūsu laiku dubultā. Bet tas nekas − iespējams, šobrīd man svarīgāk par jaunu grāmatu lasīšanu ir nepieciešamība pabeigt iesāktas lietas un rast katrai aprakstītai grāmatai vai nu pastāvīgu vietu plauktā, vai arī laist to tālāk pasaulē.

Kā jums veicas ar darbiem? Es domāju − ar visiem tiem darbiem, ko bijāt izdomājuši izdarīt, kad piespiedu kārtā vajag vairāk dzīvot pa māju? Man veicas diezgan viduvēji. Tāda sajūta, ka galvenais šobrīd ir ģimenei pienest pilnu ledusskapi un uz citām lietām var atslābināties. Nekādas vilkmes uz intelektuāliem varoņdarbiem vai “ideāli sakārtot māju”. Es nedaudz par to pārdzīvoju, līdz izlasīju feisbukā vienas krievu psiholoģes ierakstu. Mīļie draugi, mēs visi esam stresā. Arī tad, ja ārēji esam pielāgojušies apstākļiem, tomēr stresa cēlonis nav novērsts un galvenais − nākotne tīta neziņā. Mums straujā tempā ir nācies apgūt pārāk daudz jaunumu, atmest ierastās dzīves taciņas, pārkārtot ieradumus, atcelt nākotnes plānus. Lielā mērā ārējo apstākļu spiesti mēs tēlojam, ka visu iespējams noorganizēt un tagad varēsim brīnišķīgi turpināt. Bet neizdodas. Un varbūt arī nevajag − šis nav īstais brīdis lieliem biznesa plāniem vai iecerei beidzot fundamentāli apgūt pasaules mākslas vēstures kursu. Dariet vienkāršas lietas, dzīvojiet komforta zonā, norobežojaties no trauksmainajiem un negatīvajiem. Cik varēsiet, tik izdarīsiet − nākotnei jūsu psihosomātiskās saslimšanas nav vajadzīgas.

Maijā es turpināšu rakstīt par iekavēto. Varbūt ievērojāt, ka aprīlī rakstīju tikai par latviešu rakstniekiem, un tādā garā domāju turpināt. Esmu gatava atskaitīties par senvēstures grāmatām un salīdzinoši jaunu daiļliteratūru. Vairāk par desmit grāmatām diez vai uzrakstīšu, jo maijā man būs jāraksta arī darbam, ne tikai izklaidei. Nu un jūs man arī varētu kaut ko ierakstīt komentāros − lai es zinātu, ka tepat vien esat.

Palieciet veseli!

Oļegs Riabčuks (1965) (Lietuva)