Andrejs Vasks. No medniekiem un zvejniekiem līdz lopkopjiem un zemkopjiem: Latvijas aizvēstures senākais posms (10 500.−1.g. pr.Kr.). − Rīga: Zinātne, 2015.

Aivara Kļavja triloģijas lasīšana mani pamudināja atsvaidzināt savas zināšanas par Latvijas aizvēsturi. Iespējams, ka kādam ir priekšstats par vēsturi kā akmenī iecirstu vēstījumu, taču tā tas galīgi nav – uzskatu, ka šobrīd jauno tehnoloģiju kontekstā tieši senākie laiki ir pārmaiņu priekšā. Kā arī vienmēr ir iespējami jauni arheologu atklājumi − piemēram, 2009. gadā Saldus novadā tika atrasts no ziemeļbrieža raga darinātais t.s. Lingbi cirvis. Ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi tika noteikts, ka rīks ir ticis izmantots ap 12 500 gadus tālā pagātnē, kas nozīmē, ka pirmo cilvēku ienākšana Austrumbaltijā notikusi vismaz 2000 gadu agrāk nekā tika uzskatīts līdz šim. Tas bija ievērojams atradums, jo nācās pārrakstīt mācību grāmatas.

Arheologa Vaska grāmata ir neliela monogrāfija, kas koncentrētā veidā pastāsta par cilvēku ienākšanu Latvijas teritorijā un viņu dzīvi līdz agrā dzelzs laikmeta sākumam. Tiek apskatīti dabas apstākļi, mednieku un zvejnieku saimniecība, dažādas arheoloģiskās kultūras un arheoloģiskie atradumi. Tā kā, arheologi secinājumus izdara pēc materiālās kultūras paliekām, tad iespēju robežās paustas atziņas par sabiedrības struktūru, sociālajām attiecībām un reliģiskajiem priekšstatiem.

Man patika, ka salīdzinoši nelielā tekstā var uzzināt visu svarīgāko, bet tas neatstāj konspekta iespaidu. Ja negribat lasīt garus palagus, tad tā būs īstā grāmata. Man bija interesanti uzzināt par Lubānas ezera apmetnēm kā dzintara apstrādes centru un Ķivutkalna kapulauku/pilskalnu. Klausījos arī vairākus Latvijas Radio raidījumus; vienā no tiem grāmatas autors kā vēl neizpētītu min parādību, ka apbedījumos vīriešu ir krietni vairāk par sievietēm, piemēram, Zvejnieku kapulaukā tas ir 62% pret 38%. Vai tiešām vīriešu dzima krietni vairāk vai arī sievietes “aizgāja tautās”(negribas jau domāt, ka viņas maziņas nomušīja)?

Ilustratīvo materiālu var aplūkot Latvijas Nacionālā vēstures muzeja e-izstādē “Izzini Latvijas senvēsturi”.

Tālāk sekojošais teksts ir domāts man pašai piemiņai par izlasīto.

***

Pirmie cilvēki Latvijas teritorijā ienāca vasarās medīt ziemeļbriežus, pirms 12 500 gadiem te bija auksta un sausa tundra. Iespējams, ka viņi satika pat mamutus. Pirmie mednieki visvairāk dzīvoja Daugavas krastos (no Dvietes līdz Salaspilij), iespējams, viņi ienāca no Lietuvas ziemeļaustrumiem. Mednieku rīki bija izgatavoti no importa krama, un tos pieskaita Svidru arheoloģiskajai kultūrai. Pirms 10 000 gadu klimats strauji pasiltinājās − sāka veidoties meži, taču ziemeļbrieži aizgāja tālāk uz ziemeļiem un viņus nomainīja aļņi. Cilvēki dzīvoja pie upēm un ezeriem, meklēja labākās medību un zvejas vietas. Senākās mezolīta apmetnes vietas ir Sūļagals un Kvāpāni II pie Lubānas ezera un Zvejnieki II pie Burtnieku ezera. Jāatzīmē, ka Zvejnieku apmetne pastāvēja līdz pat vēlam neolītam un tās kapulauks ir lielākais akmens laikmeta kapulauks Ziemeļeiropā (329 apbedījumi). Daudz lietoja kaula un raga rīkus, maz − krama; rīki bija līdzīgi visā Baltijā un tiek pieskaitīti Kundas arheoloģiskajai kultūrai.

Iespējamie ziemelbriežu mednieki, Ārensburgas-Svidru kultūras pārstāvji (via http://www.donsmaps.com)

Pirms 8000 gadiem klimats kļuva vēl siltāks (uz 3300 gadiem) − to var salīdzināt ar mūsdienu Baltrievijas dienvidiem / Ukrainas ziemeļiem. Lekni auga meži, straujāk veidojās purvi. Ezeros bija ezerrieksti. Medī mežacūkas, aļņus un briežus, zivju zvejā dominē līdaka. Ienāk jaunas tradīcijas medību un zvejas rīkos, taču krama rīku mazais skats norāda uz neattīstītiem maiņas sakariem. Ja citur galvenā pazīme, kas nošķir mezolītu no neolīta (t.s. neolīta revolūcija), ir zemkopības ieviešanās, tad Latvijas teritorijā tas notiek samērā ilgā periodā, tādēļ par šķirtni ir izvirzīta māla trauku parādīšanās − 5400 g. p.m.ē. Trauku daudzums jau liecina par vietsēdību, pastāvīgām apmetnēm. Austrumlatvijā vēlā mezolīta un agrā neolīta rīki un keramika tiek pieskaitīti pie Narvas arheoloģiskās kultūras. Latvijas rietumu daļā keramika parādās vēlāk – aptuveni 4365 g. p.m.ē.

Mednieku un zvejnieku sabiedrība dzīvoja 20-30 cilvēku apmetnēs. Kopienas bija savā starpā vienlīdzīgas. Jo vairāk iedzīvotāju, jo komplicētāka sabiedrība. Apbedījumos redzams, ka sociālais statuss varēja atšķirties.

5. gadu tūkstoša beigās pieaug iedzīvotāju skaits un izplatās jauna − ķemmes keramikas kultūra. Agrāk dominēja uzskats, ka kultūras izplatās cilšu migrācijas ceļā, šobrīd  vairāk sliecas uz sakariem starp kopienām − komunikācija, maiņa, laulības. Atbildes varētu dot apbedījumu ģenētiskās analīzes − vai ķemmes keramikas kultūras nesēji bija ienācēji vai vietēji, kas pārņēma kultūru? Paralēli ķemmes keramikai pastāv Austrumbaltijas kultūra – iepriekšējās evolūcija. Vidējā neolītā parādās mājlopi un kultūraugi. Šobrīd ir uzskats, ka domesticēti liellopi un cūkas tika ievesti, noteikti tādas bija aitas un kazas, jo Baltijā nedzīvoja to savvaļas priekšteči. Senākā graudaugu kultūra ir mieži, audzētas arī kaņepes, kuras kopā ar nātrēm izmantoja kā šķiedraugus.

Vēlajā neolītā ap 2900 g. p.m.ē. Austrumbaltijā izplatījās auklas keramikas un laivascirvju kultūra, kurai raksturīgi arī krama rīki. Radniecīgas kultūras bija izplatītas visā Eiropā. 20. gs. bija uzskats, ka tie ir indoeiropieši/pirmbalti − lopkopji un zemkopji, kas ieradās Austrumbaltijā no vienas konkrētas teritorijas, līdzi nesot ražojošo saimniecību. 20.gs. 60. gados radās šaubas par migrāciju kā galveno kultūras izmaiņu izraisītāju. Zināms, ka vietējās ciltis jau nodarbojās ar zemkopību un, iespējams, vietējie bija atvērti pret inovācijām.

Vēlajā neolītā klimats kļuva vēsāks, un sāka būvēt pamatīgākas mītnes. Iespējams, ka ūdeņu tuvumā joprojām dominēja savācējsaimniecības modelis ar medībām, zveju un augu vākšanu, bet lauksaimniecība attīstījās tam piemērotās vietās. Maiņas objekti bija krams, slāneklis un dzintars . Pie Lubānas ezera pastāvēja viens no lielākajiem dzintara apstrādes centriem Austrumbaltijā. Dzintaru ieveda no rietumiem, bet tā izstrādājumus mainīja pret kramu no austrumiem. Lubānas ieplaka bija liels sakaru ceļa krustpunkts Austrumbaltijas iekšzemē.

Bronzas laikmetā (1800.−1100. g. p.m.ē.) notika būtiskas pārmaiņas dažādās sabiedrības struktūrās. Klimats kļūst vēsāks, līdzinās mūsdienām, tādēļ lielāku nozīmi iegūst zemkopība un lopkopība. Sākas jaunu teritoriju apgūšana un veco apmetņu pamešana. Ap 1100 g. p.m.ē. parādās pilskalni. Ēru mijā varēja būt apdzīvoti aptuveni 100 pilskalni. Ļoti interesants ir Ķivutkalns, kas atrodas Daugavas lejtecē Doles salā uz smilšainas zemesmēles. Tā vietā sākotnēji bija kapulauks, uz kura 650. g. p.m.ē. tika uzcelts pilskalns, kurā dzīvoja vidēji 50-60 cilvēku (līdz m.ē. 1. vai 2.gs.). Īpatnēji, ka tā iemītnieki noteikti zināja, ka dzīvo uz kapulauka (251 apbedījums). Ķivutkalna kapulauks parāda, ka apbedījumos nav galvenais pāra ģimenes princips, bet asinsradniecība − bērni pie tēva, bet māte atsevišķi.

Bronzas laikmetā galvenā nozīme bija lopkopībai un zemkopībai, bet medībām un zvejai bija palīgnozaru loma. Pilskalnos piekopa amatniecību, tai skaitā bronzas apstrādi, kuras priekšmeti bija domāti prestižam. Iespējams, pilskalni amatnieku saražoto mainīja pret pārtiku. Krasi samazinās iepriekš novērotā dzintara − krama maiņa. Iespējams, ka plaši sastopamie bronzas riņķi bija naudas ekvivalents.

Ražotājsaimniecība sekmē cilvēka racionālo zināšanu paplašināšanos − par lopiem, kultūraugiem, kalendāru, celtniecību u.c. Tā kā zemkopis ir vairāk pakļauts dabas stihijai, pieaug dažādu kultu nozīme. Interesanta ir atziņa, ka aplūkojamā laikmeta cilvēki apzinājās savu piederību noteiktai ciltij, kopienai, teritorijai, bet etniskā apziņa vēl nebija attīstīta. Protams, ka pētnieki ir centušies izdibināt tagadējās Latvijas kādreizējo iedzīvotāji etnolingvistisko piederību, taču senvēsturē ar to var nodarboties tikai pastarpināti. Arī tad, ja fizisko antropoloģiju papildina ar ģenētiku, nav iespējams pateikt, kāda valoda tika lietota. Tikai mūsu ēras sākumā var runāt par stabilāku etnisko integritāti.

Austrumbaltijai varēja būt raksturīgs variants, kad ražotājsaimniecības iemaņas pārņem kontaktu ceļā, bet tas neizraisa tūlītējas izmaiņas valodā − tas notiek lēnām, pakāpeniski, pastāv kāda pidžina valoda starp ienākošo un vietējo kultūru.  Šādu secinājumu izdara, jo arheoloģiskajā un antropoloģiskajā materiālā izsekojama vietējās materiālās kultūras un ģenētisko elementu pēctecība no mezolīta līdz bronzas laikmetam