Kakis_lecSveicināti Jaunajā gadā! Pelēks un nomācies mums gada sākums; cilvēki ir bažīgi, bet vienlaikus cer uz to labāko. Šķiet, pirmoreiz ir tā, ka negribas vēlēt aizraujošu un neaizmirstamu nākamo gadu, jo nu jau mums tā neaizmirstamā pietiks − novērtēsim ierasto kārtību. 2020.gads, protams, izmainīja daudzas lietas un ne visas izmaiņas ir peļamas, taču bailes un nedrošība, kas tās pavadīja, nebija pārāk patīkamas izjūtas.

Lai kā nu tas būtu bijis − laiks iet uz priekšu un mums jāmainās laikam līdz vairāk nekā jebkad. Ja atceramies vēsturi, tad pirmais “Melnās nāves” uzliesmojums Eiropā bija 14.gadsimta pirmajā pusē Itālijā, savukārt 14. gadsimta otrā puse ir Renesanses uzplaukuma sākums − simboliski var teikt, ka veco kārtību iznīcina, lai tās vietā nāktu kaut kas cits.

Lasītāji uz pasaules krīzi ir reaģējuši dažādi − viens metas lasīt visu par pandēmiju un veido grafikus, otrs iegrimst eskeipismā un lasa tikai fantāzijas literatūru, trešais vispār atliek grāmatu un meditē uz mākoņu kustību. Es noteikti nepiederu pie tiem, kas nolēma beidzot izlasīt Kamī “Mēri” un Bokačo “Dekameronu”, bet kaut ko es palēnām lasīju. Vienīgā problēma, ka man ir sajukusi uzskaite un nāksies kaut kā restaurēt, ko un cik es vispār esmu izlasījusi. Varētu būt kādas 30 grāmatas, ko par lielu sasniegumu nenosauksi.

Ar blogošanu arī gāja kā pa celmiem – pavasarī man bija ilūzija, ka nupat man būs vairāk laika, lai sarakstītu visu iekavēto un sāktu lasīt sakrātās kaudzītes, bet tas nenotika. Tā vietā es negaidīti pievērsos ciltskoka pētīšanai un sasniedzu labus rezultātus − beidzot es zinu visus savus 16 tiešos priekštečus vismaz vārda pēc. Otra negaidītā lieta bija tāda, ka gada beigās es atklāju, ka no visām mākslām man visvairāk pietrūkst klasiskās mūzikas un klausījos operas un simfonijas. Domāju, ka abas šīs aizraušanās ir vēlme sev apliecināt pasaules stabilitāti un spēju turpināties − nekas nav sācies vakar un nekas nebeigsies rīt.

Jaunā gada pirmās dienas ir domātas tam, lai nospraustu sev jaunus, neprātīgus mērķus. Gudrīdos ierakstīju, ka gribu izlasīt 52 grāmatas − tas iznāk nedēļā vienu. Tā kā pēdējā laikā pārsvarā pērku populārzinātnisko literatūru, tad vajadzētu to arī beidzot sākt lasīt − vismaz pa vienai mēnesī. Un atjaunot projektu “Grāmatu gadsimts” − arī pa vienai mēnesī. Attiecībā uz blogošanu man ir gana pieticīga vēlme pēc viena ieraksts nedēļā − lai cik es būtu aizņemta vai defragmentēta, bet vienu ierakstu pa nedēļu es esmu spējīga uzrakstīt. (Ja tikai WordPress atkal neuztaisa kādu jaunu versiju, kura var rakstītāju traku pataisīt.)

Nupat kādā žurnālā izlasīju rakstu “5 iemesli lasīt grāmatas”. Lūk, ļoti labi iemesli. Mēs, grāmatu lasītāji, esam ar daudzpusīgāku raksturu un izsmalcinātāku gaumi, jo paplašinām savu redzesloku un trenējam inteliģenci. Mēs esam gudrāki, jo mācāmies pat no stulbām grāmatām. Mēs esam radošāki, jo mums ir iedvesmas avots. Mēs esam pacietīgāki, jo lasīšanas process neapzināti trenē pacietību. Mēs protam novērtēt rūpes, jo saudzīgu attieksmi pret grāmatu kā priekšmetu pārnesam uz attiecībām ar citiem cilvēkiem. Varbūt šie iemesli nav īsti patiesi un izklausās pārāk glaimojoši, bet kāpēc gan mēs nevarētu tiem noticēt un − turpināt lasīt!

Novēlu šogad izturību un mērķtiecību! Lai izdodas darbus veikt ar prieku un iedvesmu!