Sākumlapa

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2022. gada janvāris)

3 komentāri

Atgriežos pie mēģinājumiem pastāstīt par jaunākajām grāmatām, kuras piesaistījušas manu interesi. Šogad centīšos rakstīt katru mēnesi, jo apskatīšu arī bērnu un pusaudžu literatūru.

Vai kādreiz esi sapņojis par pasauli, kurā nevajadzēs strādāt, bet maksās vienkārši par to, ka tu esi? Apgāds “Jānis Roze” ir izdevis britu ekonomista Daniela Saskinda pētījumu “Pasaule bez darba” (no angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska), kas rosina ielūkoties darba tirgus nākotnē. Iespējams, ka mūs visus aizstās roboti, taču pastāv jautājums, vai strādāšana tiešām ir tik slikta, kā dažbrīd mums šķiet.

Mēs esam pieraduši pasauli redzēt krāsainu, bet, iespējams, neiedomājamies, ka krāsas ir daļa no pasaules vēstures. Angļu kultūras vēsturniece Kasja Sentklēra pētījumā “Krāsu slepenā dzīve” (no angļu valodas tulkojusi Agija Krasta, “Zvaigzne ABC”) atklāj 75 krāsu un toņu vēsturi, ar to starpniecību parāda cilvēces kultūras attīstību.

Ja kāds ir noilgojies pēc intelektuālas politiskās filozofijas, tad angļu filozofa Rodžera Skrūtona apcerējums “Kā būt konservatīvam” (no angļu valodas tulkojis Krišjānis Lācis) jūs iepazīstinās ar patieso konservatīvisma būtību, kas balstās izpratnē par cilvēka dabu. Grāmata ir jaunas Liepājas izdevniecības “Kodoka” viens no pirmajiem izdevumiem un ievada sēriju “Leukothea. Konservatīvās domas bibliotēka”.

Turpināt domāt par garīgu attīstību veicinošām lietām palīdzēs kinozinātnieka Viktora Freiberga literārais darbs “Viktora otrā grāmata” (“Biedrība Ekrāns”), kurā apskatīta dažādu kinematogrāfisku jēdzienu nozīme filmu mākslā. Katrai nodaļai ir savs dominējošais tēls, ap kuru autors virknē savas atmiņas, izjūtas un personiskos stāstus. Kopumā radies 248 filmu saraksts, kuram muzikologs Klāss Vāvere izveidojis arī pieskaņotu mūzikas izlasi.

Par Latvijas vēsturi turpina vēstīt izdevniecības “Aminori” sērija “Latvijas vēstures mīti un versijas”. Viduslaiku vēsturnieks Andris Levāns un publicists Māris Zanders jaunākajā grāmatā “Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?” dialogā cenšas noskaidrot patiesību par kādreizējā valstiskā veidojuma – Livonijas kultūrtelpu. Grāmata palīdz izprast viduslaiku būtību un revidē noturīgus stereotipus.

LU Filozofijas un socioloģijas institūts, asociācija “Dzīvesstāsts” un apgāds “Mansards” ir aizsākuši mutvārdu vēstures sēriju “Bezbailīgie”, kas vēsta par drosmīgiem cilvēkiem, kuri Otrā pasaules karā riskēja ar savām dzīvībām, lai glābtu citus. Sērijas otrā grāmata “Pārcēlāji” stāsta par trim bēgļu laivu vadītājiem (Ēriks Tomsons, Pēteris Jansons, Laimonis Pētersons), kuri kara izskaņā pārveda Latvijas iedzīvotājus uz Zviedriju. Atmiņās pārcēlāji atceras veiksmīgos un neveiksmīgos braucienos, savus pārdzīvojumus un negaidītos notikumu pavērsienus.

Kultūrvēsturnieks Andrejs Johansons ir viens no tiem, kurš 1945. gada 8.maijā ar vienu no pēdējām bēgļu laivām atstāja Kurzemi, lai turpmāko dzīvi pavadītu Zviedrijā. Trimdā Johansonam tika izdoti pieci literatūrvēsturisku un vēsturisku eseju krājumi,  kuru izlasi “Esejas, 1953-1962” izdevis apgāds “Neputns”. Izlasi sakārtojis autora dēls Pāvils Johansons par godu Andreja Johansona 100.jubilejai.

Sava laikmeta dokumentēšanai nupat pievērsušies daudzi kultūras darbinieki. Aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa uzrakstījusi pandēmijas laika piezīmes “Dienasgrāmata” (Zvaigzne ABC). Piezīmes sākušās kā pašrefleksija, mājsēdes laika rakstisks vingrinājums, kā vēlme fiksēt mirkli sev un apkārtējiem, un, izrādās, apkārtējos tas ir krietni ieinteresējis, jo grāmata nu jau guvusi atzīstamus panākumus.

Citādi lasītājus cenšas iedvesmot mārketinga speciāliste un ēdienu blogere Ilze Veisbārde, kura savas receptes apkopojusi pavārgrāmatā “Ēd laimīgs” (apgāds “Jānis Roze”). Ēdienu receptes mēs varam izlasīt daudzviet, taču izdevums ir arī bauda acīm – skaisti, tematiski noformēti galda klājumi, kas iedvesmo veidot svētkiem atbilstošu gaisotni.

Daiļliteratūras plauktiņā ienācis jauns tulkojums no lietuviešu valodas – Undines Radzevičūtes “Zivis un pūķi” (tulkojusi Dace Meiere, apgāds “Jānis Roze”). Romāna vēstījumu veido divas paralēlās līnijas – par 18.gadsimta itāļu gleznotāju Ķīnas imperatora galmā un mūsdienu ģimeni Viļņā. Tiek teikts, ka rakstniecei izdevies savienot nesavienojamo un dīvainais salikums savdabīgā veidā tiek harmoniski savērpts kopā.

Zviedru rakstnieka Aleksa Šulmana romāns “Izdzīvojušie” (tulkojusi Jolanta Pētersone, apgāds “Jānis Roze”) ir kārtējais disfuncionālās skandināvu ģimenes stāsts, kurā pēc ilgas atsvešināšanās satiekas trīs brāļi. Viņi atbraukuši uz kādreizējo ģimenes vasaras māju pie ezera, lai šeit izkaisītu mirušās mātes pelnus. Lasītājs uzzina par seniem notikumiem, kas reiz izšķīra ģimeni, un kopā ar brāļiem izdzīvo notikušo.

Izdevniecība “Pētergailis” izdevusi vācu rakstnieces Zoī Bekas antiutopisko kriminālromānu “Lielpilsētas paradīze” (no vācu valodas tulkojusi Sigita Kušnere). Romāna darbība notiek nākotnes Vācijā, kurā ir veselības diktatūras režīms – ikdienas dzīves ritējumu nosaka tehnoloģijas, cilvēka dzīvībai svarīgās funkcijas pastāvīgi uzrauga veselības lietotne viedierīcē. Taču izrādās, ka bezkaislīgu sistēmu tomēr vada cilvēka saprāts, kurš pakļauts emocijām.

Latviski iznācis jau trešais Paulas Hokinsas trilleris – “Gausā uguns” (no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice, apgāds “Zvaigzne ABC”), tas stāsta par kādu slepkavību un trim sievietēm, kuras katra savā veidā ir saistītas ar upuri. Saka, ka arī labi cilvēki ir spējīgi uz briesmīgiem darbiem, ja runa ir par atriebību.

Atzīmēšu, ka izdevniecība “Zvaigzne ABC” sākusi pārizdot angļu veterināra Džeimsa Heriota jaukās un humorīgās grāmatas par viņa darba dzīvi. Jau iznākušas “Ja vien viņi pratu runāt” un “Gadās arī tā” Helmas Lapiņas tulkojumā.

BĒRNU UN PUSAUDŽU LITERATŪRA

2020. gada decembrī sāka iznākt jauns, izglītojošs žurnāls bērniem “Baltais Valis”. Nu jau tas piedzīvojis septiņus numurus un no 2021. gada izdevniecība izdod arī grāmatas. Pasaku krājumam “Vāverēns Sams” un izglītojošai grāmatai “Neparastās profesijas” pievienojusies Aijas Lazdiņas un Elīnas Apses radošo ideju grāmata bērniem “Darbiņi visam gadam”, kas apkopo idejas par maziem un lieliem projektiem no viegli pieejamām lietām.

Līdzīga satura grāmata ir Ināras Antiņas “Bērnistaba: 365 radošas idejas zinātkāriem bērniem” (Zvaigzne ABC), kurā apkopotas LTV un Latvijas Radio interneta projekta bērniem spēļu idejas. Krājumā ir 365 idejas – katrai dienai pa aizraujošai nodarbei. Radošo ideju saturs domāts mazākiem bērniem, darbojoties kopā ar pieaugušajiem, vairāk ideju var meklēt bērnu satura vietnē bernistaba.lsm.lv.

Izdevniecībā “Liels un mazs” ir iznākusi virkne lielisku izdevumu.

ASV rakstnieka Ārnolda Lobela “Vardes un Krupja piedzīvojumi” (no angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska) apkopo veselas četras mazas grāmatiņas, kuras stāsta par diviem labiem draugiem, kuri ir dažādi pēc rakstura, bet nespēj viens bez otra iztikt. Grāmatai ir liels šifrs un tā varētu būt viena no pirmajām, ko bērns izlasa pats.

Marijas Parras vārds latviešu lasītājam jau ir pazīstams – latviski iznākušas “Vafeļu sirdis” un “Vārtsargs un jūra”. Nu laiks pienācis vienam trakam skuķim – grāmata “Glimmerdāles Tonje” seko labākām skandināvu autoru tradīcijām un vienlaikus ir gan līksma, gan satraucoša, gan pamācoša. Tonje ir dulla un dzīvespriecīga, un viņai izdodas kaut nedaudz sakārtot pasauli sev līdzās.

Vidējā skolas vecuma bērniem ir domāts Luīzes Pastores piedzīvojumu stāsts “Laimes bērni”, kas lasītājus aizved uz Venecuēlas džungļiem. Stāsta jaunie varoņi risina gana sarežģītu pieaugšanas stāstu, jo viņu tēvs ir leģendārais latviešu ceļotājs Aleksandrs Laime, kurš bija liels savdabis. Mums noteikti vajag uzzināt tos desmit laimes likumus!

Norvēģu rakstnieces Sigri Agnētes Hansenas garstāsts pusaudžiem “Tu redzēji?” (tulkojusi Jolanta Pētersone) skar aktuālu tēmu – drošību internetā. Galvenā varone ir 15-gadīgā Anna, kuras dzīvē ir noticis kaut kas ļoti nepatīkams, kas nokļuvis internetā. Ģimene pārceļas, lai bēgtu no tenkām un palīdzētu Annai uzsākt jaunu posmu dzīvē.

Līdzīgi sākas arī izdevniecības “Aminori” izdotais slovēņu rakstnieka Vinko Mēderndorfera jauniešu romāns “Sirds plaukstā” (no slovēņu valodas tulkojusi Māra Gredzena) – galvenā varone Nika kopā ar ģimeni pārceļas uz jaunu dzīvesvietu un viņai ir noslēpums. Romāna tēma ir īpašie bērni, un šādi stāsti palīdz atzīt, ka ikviens ir vērtīgs un pelnījis mīlestību.

Noslēgumā par izdevumu pašiem mazākajiem. Mākslinieks Aksels Šeflers latviešu mazajiem lasītājiem jau ir pazīstams pēc veselas virknes jauku, krāsainu grāmatiņu, un izdevniecība “Zvaigzne ABC” mūs iepazīstina ar jauniem varoņiem – trusīti Pīpu un pelīti Pūziju. Par viņu piedzīvojumiem ir iznākušas jau vienpadsmit grāmatiņas, latviski šobrīd – “Pīps un Pūzija. Sapņu skrejritenis” un “Pīps un Pūzija. Draudzīgais gliemezis” (no angļu valodas tulkojusi Ieva Tarvida). Pīpam un Pūzijai ir arī savs Youtube kanāls (Pip and Posy).

Dēlija Ouensa “Kur vēži dzied”(2021)

Komentēt

Dēlija Ouensa. Kur vēži dzied: romāns / no angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2021. (Delia Owens. Where the Crawdads sing. 2018)

ASV rakstnieces Dēlijas Ouensas debijas romāns savij vairākus vēstījumus – pamesta bērna pieaugšanas stāstu, kādas slepkavības izmeklēšanu un pietuvinātu skatu uz Ziemeļkarolīnas dumbrāja ekosistēmu. Pēc iznākšanas romāns ātri nonāca Ņujorkas bestselleru saraksta augšgalā un tur noturējās gana ilgi. Panākumi ir diezgan likumsakarīgi, lai arī romānam var pārmest neticamu sižetu un teksta neviendabīgumu.

Romāna darbība sākas 1952. gadā, kad mazās Kijas dzīvē notiek drāma – ģimeni pamet mamma, kura vairs nespēj izturēt vardarbību. Ilgi negaidot, dzīvē dodas Kijas vecākie brāļi un māsas, un Kija paliek viena ar tēvu – vardarbīgu alkoholiķi. Kijas ģimene dzīvo mājiņā Ziemeļkarolīnas dumbrājā, kas ir grūti pieejama, skarba dzīvesvieta, taču čakls cilvēks tajā badā nenomirs. Drīzumā pazūd arī tēvs, un Kija uzaudzina sevi pati, veiksmīgi izvairoties no skolas un sociālajiem dienestiem.

Romāna paralēlais stāstījums notiek 60. gadu vidū, kad Kija jau ir pieaugusi, patstāvīga sieviete un cenšas veidot attiecības. Vēlme pēc tuvības viņu noved uz apsūdzēto sola un pastāv iespēja, ka atlikušo mūžu viņa pavadīs cietumā.

Autore Dēlija Ouensa (1949) ir diplomēta zooloģe, augstāko izglītību ieguvusi turpat blakus romāna darbības vietai Ziemeļkarolīnai – Džordžijas universitātē. Kopā ar toreizējo vīru, arī biologu, 70. gadu vidū viņa pārcēlās uz Āfriku un par melnā kontinenta dabas pasauli ir uzrakstījusi trīs grāmatas. Iespējams, tādēļ man šķiet, ka romāna dabas apraksti ir ļoti veiksmīgi un brīžiem pat dzīvo paši savu dzīvi. Ouensa tik poētiski apraksta dumbrāja floru un faunu, ka tā tiešām šķiet viena apskaužama vieta, kur dzīvot, bet diez vai tā būs īstenībā.

Kija piecēlās un izgāja ārā, augošā mēness izgaismotajā naktī. Rēnais gaiss apņēma plecus kā zīda šalle, pienainā gaisma spraucās caur priežu zariem, izraibinot apkārtni ar smalku ēnu rakstu. Gluži kā transā viņa devās uz lagūnas krastu, vērojot, kā no ūdens debesīs kāpj mēness – no viena ozola zara uz nākamo. Slīdīgie dubļi gaismā spīdēja, mežā spīgoja simtiem jāņtārpiņu.

Stāsts par Kijas pieaugšanu šķiet aizraujošs, taču man tas liekas nereāls. Ja bērnu pamet vienu mežā pirmsskolas vecumā, tad iespēja, ka viņš izaugs par pilnvērtīgu radošu personību, manuprāt, ir niecīga. Runa ir gan par sociālajām prasmēm, gan elementāru izglītību – lai ko mēs domātu par skolu, bet tā ir vajadzīga. Man šķiet apšaubāmi, ka ģimenē pilnīgi visi aizmirst par Kiju, kā arī sociālie dienesti burtiski pamet bērnu mežā. Lai gan grāmatas popularitātei ideja par dabas izveidotu tīrradni, protams, ir nākusi par labu. Savukārt romantiskā līnija man atgādināja kādreizējos Nikolasa Spārksa (“Vēstījums no jūras”, “Vakari Rodantē” u.c.) saldos bestsellerus, kuru darbība arī notiek Ziemeļkarolīnā, un ļoti standartizētā veidā galvenie varoņi caur ciešanām un pārpratumiem tiek pie laimes. Nu nekas īpašs, kā saprāt.

Iespējams, veiksmīgākā daļa romānam ir detektīva līnija, jo pēc Kijas bijušā mīļotā līķa atrašanas viņas liktenis ilgstoši karājas mata galā – Kijai ir lielas iespējas nokļūt cietumā uz ilgu laiku. Viņu izglābj labs advokāts, veiksme un, iespējams, apkārtējo cilvēku labvēlība, kuru viņa pati, ilgstoši vienatnē dzīvojot savā dumbrājā, tā īsti nebija pamanījusi. Viņas tālākā dzīve aprakstīta kā skaists sapnis – darīt savu mīļoto darbu, neraizējoties par naudu, dzīvot savā mīļākajā vietā uz pasaules un būt kopā ar savu īsto cilvēku.

Nevar noliegt, ka Kijas personība ir uzpērkoša – kuram gan negribētos identificēties ar stipru un skaistu cilvēku, kurš no savas dzīves citroniem uztaisa limonādi. Vienlaikus gan jāsaprot, ka romāns ir lielā mērā pasaka un uzdod vēlamo par esošo. Bet nu dažreiz jau mēs lasām tos romānus kā pasakas.