Dēlija Ouensa. Kur vēži dzied: romāns / no angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2021. (Delia Owens. Where the Crawdads sing. 2018)

ASV rakstnieces Dēlijas Ouensas debijas romāns savij vairākus vēstījumus – pamesta bērna pieaugšanas stāstu, kādas slepkavības izmeklēšanu un pietuvinātu skatu uz Ziemeļkarolīnas dumbrāja ekosistēmu. Pēc iznākšanas romāns ātri nonāca Ņujorkas bestselleru saraksta augšgalā un tur noturējās gana ilgi. Panākumi ir diezgan likumsakarīgi, lai arī romānam var pārmest neticamu sižetu un teksta neviendabīgumu.

Romāna darbība sākas 1952. gadā, kad mazās Kijas dzīvē notiek drāma – ģimeni pamet mamma, kura vairs nespēj izturēt vardarbību. Ilgi negaidot, dzīvē dodas Kijas vecākie brāļi un māsas, un Kija paliek viena ar tēvu – vardarbīgu alkoholiķi. Kijas ģimene dzīvo mājiņā Ziemeļkarolīnas dumbrājā, kas ir grūti pieejama, skarba dzīvesvieta, taču čakls cilvēks tajā badā nenomirs. Drīzumā pazūd arī tēvs, un Kija uzaudzina sevi pati, veiksmīgi izvairoties no skolas un sociālajiem dienestiem.

Romāna paralēlais stāstījums notiek 60. gadu vidū, kad Kija jau ir pieaugusi, patstāvīga sieviete un cenšas veidot attiecības. Vēlme pēc tuvības viņu noved uz apsūdzēto sola un pastāv iespēja, ka atlikušo mūžu viņa pavadīs cietumā.

Autore Dēlija Ouensa (1949) ir diplomēta zooloģe, augstāko izglītību ieguvusi turpat blakus romāna darbības vietai Ziemeļkarolīnai – Džordžijas universitātē. Kopā ar toreizējo vīru, arī biologu, 70. gadu vidū viņa pārcēlās uz Āfriku un par melnā kontinenta dabas pasauli ir uzrakstījusi trīs grāmatas. Iespējams, tādēļ man šķiet, ka romāna dabas apraksti ir ļoti veiksmīgi un brīžiem pat dzīvo paši savu dzīvi. Ouensa tik poētiski apraksta dumbrāja floru un faunu, ka tā tiešām šķiet viena apskaužama vieta, kur dzīvot, bet diez vai tā būs īstenībā.

Kija piecēlās un izgāja ārā, augošā mēness izgaismotajā naktī. Rēnais gaiss apņēma plecus kā zīda šalle, pienainā gaisma spraucās caur priežu zariem, izraibinot apkārtni ar smalku ēnu rakstu. Gluži kā transā viņa devās uz lagūnas krastu, vērojot, kā no ūdens debesīs kāpj mēness – no viena ozola zara uz nākamo. Slīdīgie dubļi gaismā spīdēja, mežā spīgoja simtiem jāņtārpiņu.

Stāsts par Kijas pieaugšanu šķiet aizraujošs, taču man tas liekas nereāls. Ja bērnu pamet vienu mežā pirmsskolas vecumā, tad iespēja, ka viņš izaugs par pilnvērtīgu radošu personību, manuprāt, ir niecīga. Runa ir gan par sociālajām prasmēm, gan elementāru izglītību – lai ko mēs domātu par skolu, bet tā ir vajadzīga. Man šķiet apšaubāmi, ka ģimenē pilnīgi visi aizmirst par Kiju, kā arī sociālie dienesti burtiski pamet bērnu mežā. Lai gan grāmatas popularitātei ideja par dabas izveidotu tīrradni, protams, ir nākusi par labu. Savukārt romantiskā līnija man atgādināja kādreizējos Nikolasa Spārksa (“Vēstījums no jūras”, “Vakari Rodantē” u.c.) saldos bestsellerus, kuru darbība arī notiek Ziemeļkarolīnā, un ļoti standartizētā veidā galvenie varoņi caur ciešanām un pārpratumiem tiek pie laimes. Nu nekas īpašs, kā saprāt.

Iespējams, veiksmīgākā daļa romānam ir detektīva līnija, jo pēc Kijas bijušā mīļotā līķa atrašanas viņas liktenis ilgstoši karājas mata galā – Kijai ir lielas iespējas nokļūt cietumā uz ilgu laiku. Viņu izglābj labs advokāts, veiksme un, iespējams, apkārtējo cilvēku labvēlība, kuru viņa pati, ilgstoši vienatnē dzīvojot savā dumbrājā, tā īsti nebija pamanījusi. Viņas tālākā dzīve aprakstīta kā skaists sapnis – darīt savu mīļoto darbu, neraizējoties par naudu, dzīvot savā mīļākajā vietā uz pasaules un būt kopā ar savu īsto cilvēku.

Nevar noliegt, ka Kijas personība ir uzpērkoša – kuram gan negribētos identificēties ar stipru un skaistu cilvēku, kurš no savas dzīves citroniem uztaisa limonādi. Vienlaikus gan jāsaprot, ka romāns ir lielā mērā pasaka un uzdod vēlamo par esošo. Bet nu dažreiz jau mēs lasām tos romānus kā pasakas.