F.Tolstojs. Ceriņu zars ar kanāriju (1819)

Pirms gadiem sešdesmit Ārija Elksne rakstīja :

“Vēl manās Siljāņu māla vāzēs Kijevas ziedi skumst,

Vēl man katrā muskuļu šķiedriņā aizķēries nogurums,

Tādēļ ļaujiet man šodien būt vienai, sakārtot sajauktās domas,

Visus labos un sirsnīgos vārdus izkraut no ceļa somām…

Ļaujiet man čukstēt, glaužot pie vaiga Kaņevas kreimenes :

– Tavu atmiņu maizi, Ukraina, ilgi ēdīšu es …”

Atmiņas ir svarīga mūsu dzīves sastāvdaļa, un dzīves gaitā ikviens cilvēks veido pats savu atmiņu izlasi, kuras savirknē dzīvesstāstā. Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds ir laidis klajā LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieku rakstu krājumu  “Atmiņu mantojums paaudzēs: dzīvesstāstu perspektīvas”. Krājumā apkopotie pētījumi risina jautājumus par atmiņām, kas tiek stāstītas vai noklusētas latviešu dzīvesstāstos. Tiek īpaši akcentēta atmiņu pārmantojamība – kā ģimene un dzimta skatās uz vēstures norisēm savu atmiņu stāstu iespaidā, kā arī pētnieki pievērsušies trimdas latviešu un jaunas paaudzes izceļotāju stāstījumiem.

Iespējams, mēs kādreiz piemirstam vai neiedomājamies, ka vēsturi veido daudzi mazi stāsti. Viens no stāstiem tiek atspoguļots grāmatā “Arnolda Karnupa dienasgrāmatas: 1941–1946” (Latvijas Nacionālais vēstures muzejs). Ādolfs Kārnups ir bijis viens no talantīgākajiem 20. gs. vēsturniekiem ar plašu interešu loku. Savās dienasgrāmatās – paštaisītās burtnīcās – viņš ir veicis īsas, koncentrētos piezīmes par konkrētajā dienā plānoto un paveikto, atzīmējot arī citus sev būtiskus notikumus. Dienasgrāmatas atklāj ikdienas dzīvi Latvijā nozīmīgu varas pārmaiņu laikā.

Man šķiet, ka varētu būt interesanta Gizelas Natālijas Grādneres grāmata “Tantes ar klikšķiem. Baltijas stāsti” (“Jumava”, no vācu valodas tulk. Inguna Motte). Pēc izdevēja anotācijas noprotams, ka tie ir pusaudzes atmiņu stāsti no 20. gadsimta pirmās puses, kad viņa ar ģimeni dzīvojusi Latvijā.

2019. gadā tika izdota Marti Bakmana grāmata “Spiegi” par padomju spiegošanas tīklu Somijā 20.gs. 30. gados. Somu žurnālists Juka Rislaki turpina tēmu ar grāmatu “Starp dzīvību un nāvi” par latviešu aģentiem Somijas–PSRS spiegošanas karā (“Latvijas Mediji”, no somu val. tulk. Gunta Pāvola). Tiek vēstīts par 20. gs. 20. gados čekas izdomātu un īstenotu operāciju “Trests”, kas izsekoja balto emigrantu gaitas un visādi jauca gaisu kaimiņu zemē (ne bez latviešu izcelsmes aģentu palīdzības).

Latvijā lielu kalnu nav, bet tas jau nenozīmē, ka nevar saslimt ar kalnu slimību. To sauc par alpīnismu, un tai ir sena vēsture. Voldemārs Krutins grāmatā “Sniegotie dimanti: kalnā kāpēja piezīmes”  (“Jumava”) atskatās, kā tika organizēta alpīnisma kustība Latvijā 20. gs. 80. gados. Tā ir viena cilvēka pieredze un piedzīvotās emocijas skarbos kalnu apstākļos.

Brisele ir pilsēta, kas daudziem asociējas ar Eiropas ierēdņu galapunktu, bet ilggadējais Eiroparlamenta žurnālists Ģirts Salmgriezis piedāvā uz to paskatīties no cita rakursa. Pandēmijas laikā tapusi grāmata “Briseles pastkartes” (“Laika Grāmata”), kas runā par sajūtām noslēgtā pilsētā, atšķaidot tās ar faktisko materiālu un melnbaltām fotogrāfijām.

Izdevniecība “Zvaigzne ABC” ir laidusi klajā Edītes Olupes “Vēju grāmatu”, kuras galvenais izpētes objekts ir vējš. Tematiskais pētījums apkopojis faktus par vēju no visdažādākajām nozarēm, sākot no metereoloģijas un folkloras un beidzot ar kuģniecības vēsturi un sportu. Tas ir interesants, netradicionāls veids, kā skatīties uz dabas parādību.

Pārmest tiltiņu uz daiļliteratūru es gribētu ar jaunpienācēju sērijā “Es esmu… ” – izdevniecība “Dienas Grāmata” ir laidusi klajā Arņa Koroševska monogrāfiju “Lielais noliedzējs” par Andreju Upīti. Tiek teikts, ka Upīts, iespējams, ir pats ražīgākais latviešu rakstnieks ar ļoti lielu mantojumu, taču, manuprāt, tas šobrīd mūsu kultūrā pilnvērtīgi neskan. Pirms desmit gadiem ar interesi lasīju Viktora Līvzemnieka grāmatu par Upīti “Vērpetēm Daugava puto”, domāju, tikpat interesenti būs izlasīt Koroševska sarakstīto.

Vēl vienai latvju daiļliteratūras zvaigznei ir veltīts Maijas Krekles romāns “Atraitnes dēls. Plūdoņa jūtas un dziņas”  (“Latvijas Mediji”). Ierosme romānam rasta Plūdoņa sarakstē ar Annu Melbārdi, kura vēlāk kļūs par viņa sievasmāti, lai gan Annas pašas jūtas, iespējams, nebija tik mātišķas. Romānā lielāka uzmanība ir pievērsta Plūdoņa sievietēm – jau pieminētai Annai, pirmajai sievai Otīlijai un otrajai sievai Elfrīdai, kurām Plūdons ir sagādājis visdažādākās emocijas.

Marta beigās mūžībā devās viens no izcilākajiem latviešu rakstniekiem Zigmunds Skujiņš. Viņš vēl esot paspējis savās rokās paturēt pēdējo iznākušo grāmatu – Ingas Skujiņas sakārtoto un izdoto “Burti lido, domas skan: Zigmunda Skujiņa sarakste ar rakstniekiem un lasītājiem”. Grāmata iznākusi nelielā tirāžā.

Rakstnieks ir kā tēja, ko aplej ar verdošu ūdeni. Uz paciņas var rakstīt, ko grib, bet būtība nav noslēpjama. Ja kāds neprot atšķirt ķimeņu tēju no piparmētru tējas, tā nav tējas, bet lietotāja vaina.

Viena no 18. gadsimta beigu spožākajām sievietēm mūsu platuma grādos bija Mežotnes muižniece Doroteja fon Mēdema, kura apprecējās ar Kurzemes un Zemgales hercogu Pēteri fon Bīronu, un politisko kaislību virpuļos valdzināja Eiropas aristokrātiju. Hercogienes liktenim veltīts Ingunas Baueres romāns “Doroteja. Izredzētā” (“Zvaigzne ABC”). Autore centusies atklāt Dorotejas dvēseli un personību.

Neesmu pārliecināta par izdevuma kvalitāti, bet manu uzmanību piesaistīja vēl viens vēsturiskais romāns, kura centrā ir neordināra aristokrāte. Sarkanmataina sicīliete Konstance ir Simonetas Anjello Hornbijas romāna “Marķīze”  galvenā varone, kura 19. gadsimta otrajā pusē uz Sicīlijas vēsturisko notikumu fona izdzīvo spilgtus personiskās dzīves notikumus (“Jumava”, no itāļu valodas tulkojusi Līva Sniķe).

Franču rakstniece Delfīne de Vigāna jau ir pazīstama latviešu lasītājam, un tiek izdota jau trešā viņas grāmata. “Bērni ir karaļi” parāda realitātes šovu aizkulises, skaistās virtuālās pasaules radīto ilūziju postošo ietekmi uz cilvēka personību (“Jānis Roze”, no franču val. tulk. Inta Šmite).

Ja jūs interesē ASV politika un valstsvīru memuāri, tad vasaras gaitā būs iespēja iegrimt ļoti biezā 44. ASV prezidenta Baraka Obamas atmiņu grāmatā “Apsolīta zeme” ( “Zvaigzne ABC”, no angļu valodas tulk. Kārina Pētersone). Iespējams, Obamas grāmata labi papildinās viņas sievas Mišelas Obamas jau iepriekš latviski izdotos memuārus “Izaugt” (2019).

Bērniem un pusaudžiem

Iespējams, vasara būs īstais laiks, lai bērnudārznieks paņemtu rokās izzinošo grāmatiņu “Iepazīstam kukaiņus” (“Madris”, no vācu val. tulk. A.Muitiniece). Krāsaini ilustrētā grāmata no sērijas “Kādēļ? Kāpēc? Kā tā?” sniedz atbildes uz dažādiem jautājumiem par kukaiņu pasauli.

Lietuviešu autori Vitalija Maksvīte un Marjus Marcinkevičs sarakstījuši asprātīgu un sirsnīgu dēku stāstu par ņipru meiteni Beti. Stāstā “Bete un lidojošā dzimšanas dienas dāvana”  (“Jānis Roze”, no lietuviešu valodas tulk. Dace Meiere) meitenei ir jāpalīdz dāvanai, kas nokļuvusi nelaimē, un viņa izdomā viltīgu glābšanas plānu.

Aizvien plašāk izdevējdarbību vērš apgāds “Ezerrozes grāmatas”, kura palīdz publicēties dažādiem autoriem. Signes Lūsiņas pirmā grāmata “Senā torņa noslēpums” stāsta par trim pusaudžiem no Jelgavas, kuri netīšām atrod sen mirušā Kurzemes hercoga lādīti, ar kuru saistīts kāds noslēpums un tas ir jāatrisina, lai pārtrauktu mistisku notikumu sēriju.

Igauņu rakstnieks Mika Kerenens esot viens no populārākajiem igauņu bērnu grāmatu autoriem. Latviešu lasītāji jau iepazinuši četras viņa grāmatiņas. Piektā latviski izdotā – “Skolas pica” (“Zvaigzne ABC”, no igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola) turpina sēriju par Zupas pilsētiņas slepeno biedrību, kura nodarbojas ar aizraujošu detektīvdarbību. Šoreiz mēs cenšamies noskaidrot, kurš gan īsti uzzīmējis picu uz skolas elektrības skapja.