Pasaule nav vienkārša un bieži runā ar mums netieši; dzejnieks Bodlērs ir teicis: “Cilvēks iet caur tumšu biezokni, no kura simboli viņu uzlūko ar laipnām pazīstamām acīm”. Pirms pāris gadiem apgāds “Jānis Roze” sērijā “Mākslas pamati” laida klajā mākslas vēsturnieka Metjū Vilsona grāmatu “Simboli mākslā”. Augusta beigās tika izdota “Simbolu slepenā valoda” (tulk. Renāte Punka), kurā autors analizē 48 spilgtus simbolus mākslā, kas atspoguļo ticību, varu, neskaidrību un cerību. Simboli laika gaitā mainās, un ir interesanti izprast to evolūciju.

Daļa no latvisko simbolu pasaules ir mūsu etnogrāfiskās zīmes. Māksliniece Brigita Ektermane teic, ka “zīme ir lakoniskākā informācijas forma” un savā grāmatā “Latvisko zīmju pasaule un enerģija” (Latvijas Mediji) stāsta par zīmju veidošanas principiem un to lietošanu ikdienā un svētkos. Autore stāstus par zīmēm savij ar tautasdziesmām un tradicionālo rituālu aprakstiem.

LU asociētās profesores Aivitas Putniņas pētījums “Sadzīvošana. Etnogrāfiskās pārdomas par attiecībām Latvijā” (LU Akadēmiskais apgāds) veltīts mūsdienu Latvijas problēmām. Antropologu grupa 2019. un 2020. gadā veikusi pētījumu četrās Latvijas vietās, runājot ar vietējiem cilvēkiem par attiecībām, pārmaiņām sabiedrībā un izvairīšanos no vardarbības. Grāmatas sadaļas veltītas bērnu audzināšanas paradumiem un to maiņai, pāru attiecībām un ģimenei, kaimiņattiecībām un cilvēku sadzīvei kopienā, kā arī novecošanas problemātikai. Grāmatu iespējams lasīt tiešsaistē ŠEIT.

Izskatās, ka pēdējā laikā ir pieaugusi izdevēju interese par pasaules filozofiski politiskās domas attīstību. ASV pētnieka Benedikta Andersona grāmata “Iedomātās kopienas” (“Jānis Roze”, no angļu val. tulk. Dita Ābola) sarakstīta 1983. gadā, taču joprojām ir viena no ietekmīgākajām grāmatām par nacionālisma pirmsākumiem. Andersons pēta indivīda personisko un kultūras piederības sajūtu nācijai, kā veidojas šīs “iedomātās kopienas”, kas balstās dažādos sarežģītos sabiedrības procesos. Grāmata iznākusi LU LFMI kūrētā sērijā “Theoria”, kuru savulaik izdeva apgāds “Mansards”.

Tikpat fundamentālam jautājumam pievērsusies Londonas Unversitātes koledžas pētniece Džūlija Šova, kura par savu izpētes objektu izvēlējusies ļaunumu. Grāmatā “Ļaunuma rašanās” (“Jānis Roze”, no angļu val. tulk. Ilmārs Zvirgzds) tiek pierādīta tēze, ka ļaunums nav absolūts jēdziens, bet sakņojas katrā individuālajā kultūrā. Iespējams, būs interesanti pievērsties tam, kāpēc cilvēku pieredze nepadara tos imūnus pret ļaunumu un netraucē pašiem kļūt par ļaundariem.

Ja dzīvē tomēr esat satikušies ar ļaunumu vai kādiem negatīviem notikumiem, iespējams, palīdzēs psiholoģes Džūlijas Smitas grāmata “Kāpēc neviens man to iepriekš nav teicis?” Autore izskaidro un sniedz padomus, kā stiprināt un saglabāt savu mentālo veselību. Autore piedāvā efektīvus grūtību pārvarēšanas paņēmienus, kas palīdzētu tikt galā ar trauksmi, kritiku un depresiju, kā arī aplūko ikdienas problēmas un piedāvā to praktiskus un konkrētus risinājumus.

Varbūt psiholoģes Smitas grāmatā tiek minēts, ka mentālai veselībai nāk par labu dažādas kulturālas nodarbes. Piemēram, par tādu varētu nosaukt pastaigu pa kādu parku. Rundāles pils muzejs ir laidis klajā bagātīgi ilustrētu ceļvedi “Rundāles pils parks un dārzi”, kas veltīts Rundāles pils franču dārzam un pils teritorijai. Ceļveža autore Lauma Lancmane stāsta, ka tā nolūks ir iepazīstināt ar Rundāles pils vēsturiskā baroka dārza atjaunošanas procesa gaitu un parādīt veidus, kā mūsdienu apstākļos piepildīts sākotnējais arhitekta Rastrelli projekts, ieskaitot laikmetam atbilstošas augu kolekcijas.

Nozīmīgu ieguldījumu Rīgas rūpniecības vēstures pētniecībā sniedz grāmata “Iļģuciema stikls. No Jākoba Beka Rīgas stikla fabrikas līdz Iļģuciema stikla fabrikai, 1886-1960″ (“Neputns”, sast. Margarita Barzdeviča). Grāmatas pirmajā daļā – raksti un dokumentāli materiāli par Iļģuciema stikla fabrikas vēsturi, otrajā daļā – apjomīgs fabrikas produkcijas katalogs. Izdevums ir bagātīgi ilustrēts, savukārt kataloga daļā apskatāmi vairāk nekā 170 Iļģuciema stikla fabrikas izstrādājumi.

Pieskaņojoties jubilejai, savus memuārus klajā laidis komponists Zigmars Liepiņš – “Mūzaīka” (“Pētergailis”) piedāvā ne tikai Latvijā pazīstama mūziķa stāstu par grūtībām un panākumiem, bet grāmatā atspoguļots arī ievērojams laika nogrieznis Latvijas mūzikā. Memuāru pieteikumā teikts, ka autors nav kautrējies saukt lietas īstajos vārdos – gan slavēt, gan pelt atbilstoši savai izpratnei par lietām. Līdztekus tekstam, grāmatā atrodami arī kvadrātkodi, kuros pieejama papildu informācija.

Nozaru literatūras apskatu noslēgsim ar populārzinātnisku izdevumu “Lielā smaržu grāmata” (“Aminori”; tulk. no angļu valodas), kurā tiek solīts iepriecināt visus, kuri meklē uzticamu informāciju par smaržu, ožas maņu, parfimērijas vēsturi un ražošanu. Ceļvedis aicina lasītājus doties atklāt smaržu pasauli.

Daiļliteratūra

Būtu nepareizi teikt, ka Gunta Bereļa grāmata “…rakstīt…” (“Orbīta”) ir daiļliteratūra. Jo tā esot rakstītmācības grāmata, kurā autors, izmantojot personisko pieredzi un plašu literatūrvēsturisko un literatūrteorētisko materiālu, cenšas palīdzēt iesācējrakstniekiem. Izdevējs grāmatu raksturo kā kulturoloģisku eseju, savukārt Berelis, sev raksturīgajā ironiskajā stilā, iesaka to izlasīt un izmest, prātā paturot galveno ieteikumu – “rakstīt katru dienu”.

Divi latviešu rakstnieki pievēršas vīrieša dvēseles dzīļu pētniecībai. Oskara Vizbuļa romānā stāstos “Ja vīrietis prastu runāt” (“Latvijas Mediji”) sievietēm tiekot stāstīts par vīriešiem, bet vīriešiem par sievietēm. Sievietes dikti gribot vīriešus iepazīt tuvāk, tikai iedomātais bieži nesakrītot ar realitāti un tiek piedzīvota vilšanās; bet cilvēka daba jau visiem ir vienāda. Savukārt Daces Vīgantes romānā “Romantiķis” (“Zvaigzne ABC”) galvenais varonis ir motosporta fanātiķis Haralds Vindinieks, kura tēlu raksturo ātrums, spēks un aizrautība teju līdz tumšam neprātam. Haralda prototips ir Vīgantes tēvs, kura dienasgrāmatas autore izmantojusi, lai attēlotu motosporta sacīkšu epizodes. Romānā motosports savijies ar Vindinieku dzimtas vēsturi 20. gadsimtā.

Ukraiņu rakstnieka Staņislava Asejeva romāns “Gaišais ceļš” (“Pētergailis”; no krievu val. tulk. Tamāra Ringa) atver skarbu Ukrainas vēstures lappusi – pēc Krievijas iebrukuma Austrumukrainā 2014. gadā Asejevs palika okupētajā Donbasā un kā žurnālists rakstīja dažādiem medijiem par tur notiekošo. 2017. gadā viņu ieslodzīja un divarpus gadus viņš pavadīja koncentrācijas nometnē “Izolācija”, kur piedzīvoja spīdzināšanu un necilvēcīgu apiešanos. Grāmata parāda ļaunumu, kuru nesa un turpina nest vardarbīgā “krievu pasaule”.

Nobela prēmijas laureāta Jichoka Baševisa Zingera romāns “Šoša” ir mīlas stāsts – gan metaforisks, savai tautai un valodai veltīts, gan himna gluži cilvēciskām jūtām (“Dienas Grāmata”; no krievu val. tulk. Irēna Birzvalka, no angļu val. un jidiša tulk. Māra Poļakova). Šoša ir vientiesīga un nesamaitāta meitene, kuru satiek romāna galvenais varonis Ārons 20. gs. 30. gadu Varšavā; viņu mīlestību nepieņem saiedrība, bet Ārons nav gatavs no tās atteikties.

Literatūra bērniem un pusaudžiem

Pašiem mazākajiem izdevniecība “Egmont Latvija” ir sarūpējusi jaunas lodziņu grāmatas. Pirmā ir grāmatiņa par meža dzīvniekiem “U-uū: atver un izpēti!” (tulkojusi Linda Kalna), otrā stāsta par krāsām – “Krāsas: atver un izpēti!” (tulkojis Mārtiņš Karelis).

Aksela Šeflera grāmatu sērijai par trusīti Pīpu un pelīti Pūziju ir pievienojusies ceturtā grāmatiņa “Sniegotā diena”. Abi draugi kopā ceļ sniegavīru un mācās vienoties, kāds tas būs (“Zvaigzne ABC”, no angļu val.tulk. Ieva Tarvida).

Izdevniecības “Madris” grāmatu sērijā “Kāpēc? Kādēļ? Kā tā? Juniors”, kas domāta bērniem no 2 līdz 4 gadiem, iznākusi grāmatiņa par rudeni. “Ko darām rudenī” (no vācu valodas tulkojusi Skaidrīte Naumova) atbild uz dažādiem jautājumiem par attiecīgo gadalaiku. Nedaudz vecākiem bērniem domātā sērijas grāmata “Svinam Ziemassvētkus!”, kas stāsta par Ziemassvētku izcelšanos, adventa laiku un dažādiem Ziemassvētku atribūtiem (no vācu valodas tulkojusi Anita Muitiniece).

Izzinošo literatūru papildina divi izdevniecība “Egmont Latvija” atlanti. “Mans Eiropas atlants” (tulkojusi Dace Andžāne) ir liela formāta grāmata, ar kuras palīdzību var mācīties pazīt Eiropas valstis, to karogus un galvaspilsētas. Grāmatai pievienota liela karte un divas lapas ar uzlīmēm, kurām jāatrod īstā vieta uz kartes. Līdzīgs ir “Mans dzīvnieku atlants”, kurš palīdz iepazīt daudzus pasaules dzīvniekus, to raksturu un dzīvesveidu (tulkojis Māris Lielkalns). Arī šim atlantam ir pievienota karte un uzlīmju lapas.

Latviešu lasītāji labi iepazinuši lietuviešu bērnu rakstnieces Linas Žutautes radītos Kikas Mikas un Nekārtības rūķīša tēlu, bet nu mēs varam iepazīt runča Ferdinanda un sunīša Pūciņa piedzīvojumus. Grāmatiņā “Ferdinands un Pū” (“Zvaigzne ABC”, no lietuviešu valodas tulk. Dārta Ungure) abi draugi pamet savu dzimto Izgāztuvi, lai dotos pasaulē laimi meklēt.

Savukārt vācu autorei Margitai Auerei sērijā “Maģisko zvēru skola” latviski iznākusi ceturtā grāmatiņa “Kaut kas traks!” (Jānis Roze; no vācu val. tulk. Inga Karlsberga). Sērija stāsta par skolu, kurā bērns var iegūt par draugu maģisko zvēru. Šoreiz gan Silass par nelabu rīcību saņem rupekli krokodilu un viņam jāmācas to sadzīvot.

Vēl vienas sērijas papildinājums ir izdevniecības “Pētergailis” izdotā igauņu rakstnieces Kairi Lookas grāmata “Pija Prjaņika un vārdēdis” (“Pētergailis”, no igauņu val. tulk. Gundars Godiņš). Pija sāk iet skolā, un viņas klasē notiek dīvainas lietas – no ābecēm, tāfeles un grāmatām pazūd burti un vārdi. To laikam dara mistiskais Vārdēdis, kuram bērniem ir noteikti jāpalīdz.

Luīzes Pastores grāmata “Raiņa ielas cirks” (“Neputns”; ilustratore Ieva Jurjāne) lasītājus aizved uz vienu no Latvijas 66 Raiņa ielām, pa kuru iet divas draudzenes, iepazīstot ielas iemītniekus. “Raiņa ielā prot draudzēties, garlaikoties, mācās atvadīties un sērot, un vissvarīgākais — te zina, kā visiem kopā radīt svētkus.” Autore mudina draudzēties, visiem kopā cīnieties par kaut ko (nevis pret). Iekšvākā iekļauts atloks ar Raiņa ielas karti, kas parāda visas grāmatā minētās vietas, savukārt grāmatas pēdējā nodaļa veidota kā teksta vizuāls turpinājums ar uzdevumiem.