Sākums

Ziema #2017: kopsavilkums un atā!

16 komentāri

mopsis_tulpesLasu, kā daudzi veido mēnešu kopsavilkumus un favorītu sarakstus, un arī man jau sen gribas kaut kā atskaitīties par visādām lietām – ne tikai grāmatām, bet arī par to, kas iepaticies vai bijis uzmanības vērts visās citās dzīves jomās. Katra mēneša beigās es noteikti nespēšu “kopsavilkties”, taču četrreiz gadā tas ir paceļams pasākums.

No decembra līdz februārim es izlasīju 16 grāmatas, diemžēl uzrakstījusi esmu tikai par septiņām. Decembrī nopirku piecas grāmatas (tikai jau vairs neatceros kuras), janvārī – patīkamu nulli, februārī – piecas grāmatas, no kurām četras esmu izlasījusi, bet piektā drīzāk ir uzziņu literatūra un es to aktīvi izmantoju. Janvārī izveidoju sev skaistu lasīšanas sarakstu, kura vadmotīvs bija 1.Pasaules karš, taču ļoti veiksmīgi to pilnībā ignorēju un lasīju zviedru autorus – jaunu Lindgrēnes biogrāfiju, nelasītu Lindgrēnes grāmatiņu, izslavēto “Vīrs, vārdā Ūve” un Lekbergas detektīvu. Gribēju izlasīt arī Valgrēna “Gaišreģi”, bet gana ātri atklāju, ka galvenais varonis – pretīgs punduris – man riebjas tik ļoti, ka riebjas pati grāmata. Februāris sanāca īss un saraustīts mēnesis, lasīju postapokaliptisko “Vongezeru”, jauno Meksikas sēru stāstu “Lūgšanas par nolaupītajām” un divas praktiskas grāmatas par mājas kārtošanu un skaistumkopšanu.

Šajā gadā pagaidām esmu pavisam nekulturāla, nekur neesmu gājusi un savu enerģiju lielākoties veltījusi praktiskām lietām. Varētu gan pieminēt, ka manu skatāmo vlogu sarakstu ir papildinājušas trīs jaukas dāmas, ļoti interesantas personības. Pirmā ir no Sočiem – Jūlija Volkodava, kas ir savā jomā pazīstama kopiraitere (kā šo zvēru sauc latviski?), veiksmīgi pelna naudiņu internetā, taču nesen sākusi rakstīt arī romānus un nu jau uztapis otrais. Otrā ir Anastasija no Anglijas, kura pagaidām savus vlogus ieraksta paralēli angliski un krieviski, jo praktiski pusi dzīves jau dzīvo ārpus Krievijas. Viņas doktora disertācija ir par Alcheimera slimību, taču šobrīd viņa vidusskolā pasniedz bioloģiju un fiziku. Trešā ir maskaviete Ksenija, kura kādreiz pastāsta arī par grāmatām, taču viņas lielā kaislība ir balets, un es, viņu skatoties, varu uzzināt vairāk par Maskavas kultūras dzīvi. Paradoksāli, ka viņas darbs ir saistīts ar celtniecības instrumentu pārdošanu un vlogot viņa sākusi par skaistumkopšanu, lai varētu parunāt par kaut ko sievišķīgu.

Šī ziema man iezīmēsies ar to, ka dīvainā kārtā patiešām būšu nedaudz pārveidojusi savus ieradumus. Pašu galveno – laikus iet gulēt – man gan nav izdevies iegūt, tas bija labi tikai kādu nedēļu. Apstākļu spiesta, pārskatīju visu savu kosmētiku, jo ziemas sākumā piedzīvoju vēl nebijušu ādas sausuma krīzi un atklāju, ka ierastie līdzekļi nestrādā. Par laimi atcerējos, ka savulaik labi līdzēja Avene Cold Cream un tam pievienoju Avene Hydrance Optimale Riche. Atklājums man bija Stendera kopjošā kosmētika: vispirms ļoti iepatikās matu šampūns  un kondicionieris normāliem matiem, bet pēc tam atklāju Nakts sejas masku ar bišu māšu peru pieniņu, kas tiešām lieliski palīdzēja ziemā. No kopjošām ziedītēm gribu pievērst uzmanību pašmāju “Deiro” ražotajai bišu vaska ziedei “Rota” ar propolisa un mūmija ekstraktiem un smiltsērkšķu eļļu – ziede tiešām strādā un uzlabo ādas stāvokli, der visādiem izsitumiem. Mana klusā vēlme būtu tāda veida produktus ar lielisku sastāvu padarīt plašāk pieejamus, izveidojot krēmus un losjonus (šobrīd tā tiešām ir ziede vienkārša iepakojumā). Mans ķermeņa kopšanas favorīts šoziem bija ķermeņa sviests no Andalou Naturals Kukui Cocoa, kas smaržo kā īsts kakao auglis – tāda smarža ļoti palīdz samierināties ar to, ka agrā, tumšā ziemas rītā ir jāiet uz darbu. Otrs smaržīgais favorīts bija Valmieras salona “Līga” ražotais roku krēms “Upene”, kas ir ļoti barojošs un ogaini aromātisks (pirku Rīgas veikalā  “IDILLE”).

Stephen Darbishire (1940) Snowdrops

Stephen Darbishire (1940) Snowdrops

Domāju, ka šo ziemu pietiekami rosīgi būšu pārdzīvojusi, pateicoties uztura bagātinātājam Q10. Man to uzdāvināja un faktiski pierunāja lietot ar argumentu par matu/nagu uzlabošanos, bet tikai pēc pāris nedēļu lietošanas, kad sajutos priekš janvāra aizdomīgi enerģiski, izlasīju, kam tas tieši ir domāts – Q10 piedalās šūnu enerģijas veidošanas procesā un ar gadiem iet mazumā. Manai tabletītei ir neliela deva Q10 – 30mg (acīmredzot man vairāk arī nevajag) un bonusā klāt pielikti vitamīni B2 un E. Es gan nekad neesmu bijusi īpaša vitamīnu dzērāja, tomēr kādreiz laikam tas tiešām palīdz un ir pat vajadzīgs. Bonusā es vēl padzēru linsēklu eļļu un sievietēm vajadzīgo naktssveces eļļu kapsulās.

Pavasaris klauvē pie durvīm, ziema jau tiešām apnikusi – šogad tā bija untumaina, ar sniegu neīstā brīdī. Lasīšanas plānus es neatklāšu (jo visticamāk tie izgāzīsies), bet gribētos gan martā uzrakstīt par visām sieviešu sarakstītām un sievišķīgām grāmatām, kas man sakrājušās. Un darba dienās iet ārā pusdienlaikā pastaigāties. Un nopirkt sev visādas jaukas mantas. Un izpildīt savu gavēņa apņemšanos. Un beidzot aiziet laikus gulēt.

Seši gadi ar grāmatām

18 komentāri

oksana-nazarchuk_6-gadi

Oksanas Nazarčukas foto

Savu ikgadējo emuāra dzimšanas dienas ierakstu parasti rakstu drēgnā, pelēkā dienā, kad peļķēs mirkst pēdējās dzeltenās lapas. Šogad gandrīz kā Ziemassvētkos (tikai tad jau uz sniegu varēs necerēt). Pa šiem sešiem gadiem man ir gājis dažādi, kā jau dzīvē − dažbrīd lasīju un rakstīju naski un daudz, citreiz bija tikai vēlēšanās to darīt. Jā, varu teikt, ka tā īsti pārtraukt blogošanu man nekad nav gribējies, tomēr jau ļoti pierasts pie savas nelielās vietas virtuālajā pasaulē. Lai gan jāatzīst, ka tikai salīdzinoši nesen atkal esmu atguvusi savu lasītprieku un attiecīgi vēlmi dalīties par izlasīto. Pirmkārt, tam līdzēja vairākas ļoti aizraujošas grāmatas, un, otrkārt, es sev atklāju krievu vlogeru pasauli, kas ir pilna ar nenormāliem lasītājiem, kas ļoti daudz pērk grāmatas un aizrautīgi tās lasa. Īstenībā tas ļoti palīdz un iedvesmo, ja tu redzi, ka kāds cilvēks ir vēl apsēstāks par tevi.

Savas sajūtas blogošanas sakarā es esmu jau atklājusi iepriekšējos dzimšanas dienu ierakstos, tādēļ neatkārtošos. Šogad nolēmu nedaudz pasapņot un atbildēt uz savdabīgas aptaujas “Ja es būtu rakstnieks…” jautājumiem. Tiešām, mēs taču visi lasām grāmatas un tās gudri apspriežam, tādēļ vismaz teorētiski mūsu prātos ir radusies tā ideālā grāmata, kura varbūt nedabūtu Nobela prēmiju vai vismaz Laligabas balvu, bet tiktu aizrautīgi lasīta, apspriesta un varbūt pat iemantotu savu pielūdzēju loku.

“Ja es būtu rakstnieks…”

Iedomājies, ka esi sarakstījis savu pirmo grāmatu.

1. Kādā žanrā tā būtu?

Mana pirmā vēlme bija sadalīties divās daļās: viena daļa rakstītu vēsturiskos romānus, otra − detektīvus. Es nedomāju, ka apvienot šos žanrus un rakstīt vēsturisku detektīvu būtu laba doma, jo lielākoties tie man sagādājuši vilšanos, kā arī tik labus detektīvus kā Agata Kristi es diez vai spēšu savērpt, tādēļ palikšu pie vēsturiskā romāna. Jā, man kremt Margaretas Mičelas un Kristinas Sabaļauskaites lauri, tikai es noteikti rakstītu par Rīgu, visticamāk − 19. gadsimtā. Varbūt es nespētu atturēties no nelieliem maģiskā reālisma iespraudumiem, taču tas notiktu saprāta robežās.

2. Kas būtu galvenais varonis (vīrietis, sieviete, bērns, dzīvnieks, fantāzijas būtne)?

Galvenā varone būtu sieviete, kā gan citādi. Pietiekami jauna sieviete, lai es varētu ar viņu pavadīt kopā ilgu laiku un aizvadīt līdz cienījamām vecumdienām.

3. Kāda vecuma lasītājam grāmata būtu domāta?

Grāmata būtu domāta pieaugušajiem, jo tajā noteikti būtu asinskāras, vardarbīgas un erotiskas ainas. Vēsture ir daudz interesantāka, ja tai piešķiļ kaislības.

4. Vai tev būtu pseidonīms?

Visticamāk, ka jā. Man gan nav tas sliktākais vārds, bet pirmo romānu noteikti vieglāk rakstīt nedaudz slēpjoties.

5. Kādu noformējumu savai grāmatu tu vēlētos?

blue2Es domāju, ka grāmatas noformētāju es novestu līdz baltajām pelītēm. Gribētos kaut ko skaistu, bet ne banālu, lai nelīdzinātos sentimentālam romānam, taču būtu skaidrs, ka romānā atklāta sievietes dvēseles smalkā organizācija. Un viss tas būtu man mīļajā zilajā krāsā (skat. pa labi).

6. Vai tu gribētu, lai grāmatu ekranizē?

Zināms, ka gribētu. Jo parasti jau ekranizācijas sanāk sliktākas par grāmatu, he he, un tad grāmata parasti tiek pārlasīta. Ja nopietni, tad es domāju, ka vēsturisks seriāls ar pievilcīgu sievieti galvenā lomā būs aktuāls vienmēr.

7. Vai šai grāmatā būtu ilustrācijas?

Manā grāmatā visticamāk būtu kartes un − ja es tā labi ieskrietos − arī ciltskoks. Galvenos varoņus zīmēt nav obligāti.

Es domāju, ka aptuveni kļuva skaidrs, kāda būtu mana pirmā grāmatu, un varētu piebilst, ka visvairāk man gribētos lasītājā radīt līdzpārdzīvojumu − joprojām uzskatu, ka labs stāsts un lasītāja emocijas ir galvenās labas literatūras sastāvdaļas, neatkarīgi no izvēlētā žanra.

***

Paldies, ka mani lasāt, un tiksimies arī turpmāk!

Pieci kaķi sarunāja…

15 komentāri

Anna Siļivončika

Anna Siļivončika

Pirmais apaļais cipars ir sasniegts, šajā blogošanas vidē es atrodos jau piecus gadus. Varētu teikt, ka pirmie pieci tie grūtākie, taču īstenībā (pēc ierakstu statistikas) man visgrūtākais ir bijis pēdējais, piektais gads. Sākotnēji man bija nodoms rakstīt par grāmatām vismaz četrus gadus un tad paskatīties, vai man to gribēsies darīt tālāk. Teorētiski man, protams, gribējās, jo bija taču izveidojušies visādi rakstīšanas plāni un saraksti, tomēr praktiski man pēdējā gadā kaut kur ir pazaudējusies motivācija. Kad es sāku blogot, diezgan nopietns iemesls bija grāmatu blogu mazskaitlīgums, un man šķita, ka būs vērts ieguldīt kaut vai nelielu artavu, lai šī blogu sfēra paplašinātos. Šobrīd, pēc pieciem gadiem grāmatu blogeru skaits ir pieaudzis, un liekas, ka arī Latvijas grāmatniecība kaut nedaudz ir iepazinusi un pieņēmusi šo lasītāju īpašo pasugu. Tādēļ kādu brīdi man šķita − diez vai manas domas par grāmatām ir vajadzīgas, vēl jo vairāk, ja man ir tik liels slinkums tās sakarīgi noformulēt un pierakstīt.

Otrkārt, man attiecībā uz blogošanu radās tāda kā pienākuma apziņa, obligātums; mums visiem dzīvē ir gana daudz lietu gan mājās, gan darbā, no kurām mēs nekādi nevaram izvairīties, un tikko šī draņķa rutīna sāka pielipt manai blogošanai par lasīšanu un grāmatām, uzreiz sagribējās no tās izvairīties. Uzskatu, ka man savs blogs ir jāraksta ar prieku un aizrautību, citādi tas nebūs interesants ne man, ne lasītājiem. Turklāt gadu gaitā iegūtais ierakstu skaits man nodrošina stabilu apmeklējumu statistiku, kas patīkami iemidzina čaklumu, un jauni ieraksti man nemaz nešķiet tik svarīgi kā iepriekš.

Lai kā nu būtu, šogad tomēr vairākas reizes esmu centusies atsākt rakstīt vairāk un regulārāk, izmēģinājusi rakstīt ne tikai par grāmatām (ticiet − man galvā melnrakstu vesela jūra). Tādēļ blogošanas piekto gadu es varētu nodēvēt par pārdomu un jaunu ceļu meklējumu laiku, kas nav slikti − krustceles dzīvē ir noderīga lieta. Man vienkārši nopietni jāpārdomā, kā man dienas režīmā atgriezt atpakaļ to brīdi, kad es sēžu un rakstu.

found on doodlemum.comRakstniece Treisija Ševaljē saka, ka mēs esam dzimuši stāstu teicēji, stāstu radīšana ir ielikta mūsu gēnos. Un iemesls tam ir apkārtējās pasaules haotisms un nedrošība, ko ar stāstu palīdzību mēs cenšamies sakārtot un padarīt jēgpilnāku. Kādreiz, lasot grāmatas, šķiet, ka stāstu ir pārāk daudz, visu nav iespējams aptvert, saprast, līdzi just… tomēr biežāk ir sajūta, ka jāturpina meklēt un laiku pa laikam − ne pārāk bieži − izdodas atrast to mazo varavīksnes sajūtu, dārgumu atradēja prieku, kad tu jūti − kāds cilvēks lielajā pasaulē ir rakstījis stāstu un domājis tieši par tevi.

“And she is the reader
who browses the shelf
and looks for new worlds
but finds herself.”
― Laura Purdie Salas BookSpeak!: Poems about Books

Grāmatskapja izrādīšana

11 komentāri

Kad jau visi, tad es arī 🙂 Neiešu taču palikt malā, kad visi izrādās ar savām grāmatām un lieliskajiem skapjiem, plauktiem un plauktiņiem. Bet es visu nerādīšu, jo viss nemaz nav pa smuko sakrāmēts.

Man ir viens tāds skapis, kur ir salikts tas, kas pēdējos pārdesmit gadus lēnām savilkts. Pēc remonta grāmatas tika sašķirotas un saliktas pa tēmām, bet īstenībā tur vēl vajadzētu šo to izmest.

IMG_8620 - Copy

Augšējā plauktā ir sabāztas visādas pasaku grāmatas, visu “Brīnumzemes” sēriju ieskaitot. Nākamā plauktā pasakas turpinās, tām pievienojas “Sprīdīša bibliotēka” un uzziņu literatūra par simboliem. Trešajam plauktam ir mitoloģiski etnogrāfiska ievirze, tur dzīvo visādas mītiskas lietas, lidojošas raganiņas ieskaitot.

IMG_8622

Ceturto plauktu uz pusēm dala latviešu etnogrāfija un visādas vēstures grāmatas vai vismaz kaut kas tāds, kas ir saistīts ar vēsturi. Tālāk seko plaukti, kuriem derētu kārtīga revīzija, jo tajā normālas grāmatas par psiholoģiju, astroloģiju un visādām ezotēriskām padarīšanām sadzīvo ar sēnalām, no kurām sen vajadzēja atbrīvoties. Pašā apakšā ir pavārgrāmatu plauktiņš, kur otrā rindā dzīvo pavisam vecās, mantotās, kuras laiku pa laikam izrādas daudz noderīgākas par jaunākajām māsām.

Jā, šajā skapī vispār nav daiļliteratūras, jo es ilgu laiku to praktiski nepirku. Padomju laikā iegādātais atrodas divos sekcijas antresolos, salikts trijās rindās un sastutēts, lai gluži nekrīt uz galvas, kad paver durtiņas; antresoli ir ietilpīgi, tikai tas nav ne smuki, ne parocīgi, tādēļ vajadzētu domāt par jaukākām grāmatu uzglabāšanas vietām. Arī pāris plaukti sekcijā ir veltīti grāmatām − smukāki kopotie raksti un visādas uzziņu grāmatas un vārdnīcas.

Kāda daļa nosacīti jaunākās daiļliteratūras ir salikta citā plauktā un turēta acu priekšā (lai es uzskatāmi redzētu, cik daudz man jau ir lasāmā un neiedomātos iepirkt vēl pāris kalnus). Vispār jau man vēl darbā ir plauktiņš un pāris kastes ar nelasītām grāmatām, bet tas nevienam nav jāzina.

IMG_8624Un pašā pēdējā bildē var aplūkot nežēlastībā kritušo grāmatu kastes, kas agri vai vēlu atradīs savu ceļu uz citām mājām un citiem lasītājiem.

IMG_8626Cerams, ka manās miglas bildēs kaut ko varēs saredzēt, ja nu kādam gribēsies to visu izpētīt tuvāk.

Garšīgu 8.martu!

2 komentāri

Susan Abbott. Spring Promise

Susan Abbott. Spring Promise

Astotais marts mūsu platuma grādos tiek valstīts, kā nu kuram iepatīkas: pārdevēji to iemanās iepīt savās reklāmās un piedāvā atlaides ne tikai lūpukrāsām, bet arī benzīnam, kaismīgi nacionālisti to pielīdzina krievu armijas svētkiem, savukārt citiem vienkārši patīk svinēt visus svētkus, kā sacīt – būtu tik iemesls, šņabis atradīsies.

Man arī bija savi plāni šī datuma sakarā un šobrīd lasu ļoti labu grāmatu “Meža meitas” par Nacionālās pretestības kustības dalībniecēm, kuras lieliski parāda, ka nevienai sievietei nav nevienam savs dzimums jāpierāda un “īsta sieviete” var būt ļoti dažāda. Taču jāatzīst, ka grāmata ir ļoti skumja, pat traģiska, un šajā saulainajā dienā man gribētos uzrakstīt par kaut priecīgāku. Tādēļ nolēmu uzrakstīt par vienu amerikāņu meiteni un viņas garšīgo vaļasprieku, kas pārvērtis viņas dzīvi.

Deba Perelmane ir ņujorkiete un ļoti pazīstama ēdienu blogere. Protams, par ēst gatavošanu raksta daudzi, taču izcelties citu vidū viņai noteikti ir palīdzējusi zinātkārā un pašironiskā personība, kā arī ļoti īpašā attieksme pret receptēm − nekādas nenoteiktības vai nejaušības, “nav sliktu pavāru, ir sliktas receptes”. Deba iedrošina gatavot ikvienu visparastākajā, vismazākajā virtuvē un neizmanto eksotiskas vai ekskluzīvas ēdienu sastāvdaļas. Savā ziņā viņa atgādina slaveno Džūliju Čaildu: “Ja es to varu pagatavot, tad to var izdarīt jebkurš.” Piekritīsiet, ka katram, kurš savu reizi ir izmetis pagatavotu ēdienu, šāds uzmundrinājums ir nepieciešams.

Mani personīgi uzpērk Debas patiesums; tiešām, viņai nav ģimenes recepšu, kas tikušas turētas slepenībā trīs gadsimtus vai netīšām atrastas senas recepšu klades, kas pazudusi ungāru ķeizara pavāram. Deba atzīst, ka cilvēki labprāt uzklausītu dramatisku un saviļņojošu stāstu, taču viņai vienkārši patīk gatavot ēst. Otrā slavējamā īpašība ir perfekcionisms, kas brīžiem var padarīt trakus apkārtējos, un šajā jautājumā − kā cilvēks, kas ir īpaši trenējies, lai neizārdītu trīs gandrīz gatavus džemperus, līdz ceturtais iznāk ideāls − es viņu ārkārtīgi labi saprotu. Ēdienu receptēm tomēr ir jābūt precīzām, vismaz tām, kuras domātas citiem.

2006. gada vasarā Deba reģistrēja savu majaslapu SmittenKitchen.com un tā bija tik veiksmīga un populāra, ka 2012. gadā viņas receptes tika apkopotas un izdotas grāmatā “The Smitten Kitchen Cookbook”, kas ātri nokļuva bestselleru sarakstā. Lielākā daļa grāmatas recepšu nav tieši tādas pašas kā blogā, katrai receptei bez lieliskiem attēliem un smalka pagatavošanas izklāsta ir pievienotas arī autores pārdomas, kas to padara savā ziņā īpašu. Kad es ieraudzīju, ka bookdepository.com šo grāmatu var nopirkt ar ievērojamu atlaidi, protams, ka man to uzreiz vajadzēja sev uzdāvināt Ziemassvētkos. Un tagad es jums varu pastāstīt par brīnumjauku kūku − “Sarkanvīna samta kūka ar balto krēmu”. Grāmatā šo kūku sauc “Red wine velvet cake with whipped mascarpone” un tā ir torte ar trīs kārtām, savukārt Debas blogā tā ir uz pusi mazāka kūka vienā kārtā. Esmu to cepusi mazakajā variantā, bet kā torti ar divām kārtām.

via smittenkitchen.com

via smittenkitchen.com

Biskvītam:

100 g mīksta sviesta

150 g brūnā cukura

140 g miltu

50 g kakao pulvera

1 liela ola un 1 olas dzeltenums

175 ml sarkanvīna

1 tējkarote vaniļas ekstrakta vai paciņa vaniļas cukura (20 g)

1 tējkarote cepamā pulvera

via smittenkitchen.com

via smittenkitchen.com

šķipsna sāls

šķipsa kanēļa

Sviestu sakuļ ar cukuru, līdz tas izkusis. Pievieno olu un olas dzeltenumu un sakuļ. Pievieno sarkanvīnu un vaniļu.

Sajauc birstošās vielas: miltus, kakao, cepamo pulveri, sāli un kanēli. Visu sakuļ kopā viendabīgā masā, lej veidnē (20 cm) un cep 25-30 minūtes apmēram 170 grādos. Kūka ir gatava, kad tajā iedurts zobu bakstāmais neaplīp. Atdzesē un sadala divās ripās.

Krēmam ar pāris karotēm brūnā cukura saputo 200 g saldā krējuma un to savieno ar 200 g svaigā siera (“Philadephia”), pievieno dažus pilienus vaniļas esences.

Šajā receptē esmu samazinājusi cukura daudzumu (neliku vēl 50 g baltā cukura) un izdomāju, ka tortei nepieciešams kaut kas skābens. Tādēļ pirmai ripai pa virsu vispirms smērēju brūkleņu ievārījumu un tikai tad liku aptuveni trešdaļu baltā krēma. Krēma daudzuma ar uzviju pietiek, lai iesmērētu tortē iekšā, noklātu virsmu un sānus.

 Priecīgus svētkus!

Ceturtā (un pēdējā) pietura 2014. gadā

Komentēt

Anna Siļivončika

Anna Siļivončika

Gads skaita stundas savai pēdējai dienai, un laiks arī manam lasīšanas Pegazam nedaudz pierimt stallī un novērtēt padarīto. Šogad esmu izlasījusi 70 grāmatas, kas uz citu gadu fona ir nedaudz mazāk par ierasto, jo krietni vairāk man nācās lasīt cita veida rakstudarbus, ko noteica dzīves proza. Jācer, ka nākamais gads būs mierīgāks un man vairāk atliks laika daiļliteratūrai. Jo tik daudz interesantu grāmatu joprojām gaida rindiņā…

Gads man sākās (diezgan neplānoti) ar grāmatām, kurās tā vai citādi parādījās kara tēma, kas vasaras sākumā man bija jau tik ļoti apnikusi, ka vienu labu grāmatu atliku uz vēlāku laiku un meklēju atslodzi jaukās meiteņu grāmatās. No ziemas/pavasara grāmatām ieteiktu katram izlasīt Valentīnas Freimanes “Ardievu, Atlantīda!” un Nikolaja Ņikuļina “Atmiņas par karu − abas grāmatas ir patiesi, neizskaistināti memuāri, kas aizkustina līdz sirds dziļumiem. No vasaras grāmatām man gribētos izcelt Mirdzas Bendrupes noveļu krājumu, kas noteikti paliks manā grāmatu plauktā. Rudens autori man ir Džons Benvils ar “Neaizskaramo” un Lorenss Darels ar “Prospero celli, ceru lasīt abus rakstniekus arī nakamgad.

Lai arī kopumā grāmatu ir izlasīts mazāk, man tomēr ir pozitīvas sajūtas par izlasīto. Nedaudz tikai kremt, ka neesmu paguvusi izlasīt visas uzdāvinātās grāmatas, kā arī uzrakstīt par izlasītajām , tādēļ jaunajā gadā ieeju ar apņemšanos laicīgi lasīt dāvanas un saskaitīju, ka jāuzraksta deviņi iekavēti ieraksti. Ar to arī es sākšu nākamgad – uzrakstīšu par Ziemassvētku laikā lasītajām bērnu grāmatām, savukārt tālāk janvāris man ir paredzēts Spānijas noskaņās (kad gan vēl lasīt par siltām zemēm, ja ne ziemā?)

No grāmatu izaicinājumiem esmu nolēmusi stingri pieturēties tikai pie viena − gada laikā izlasīt vismaz 24 grāmatas projektā “Latviešu grāmatu gadsimts” (tas ir, divas grāmatas mēnesī), jo šogad es vairāk esmu klejojusi pa bibliotēku katalogiem, bet to vezumu vajag stumt ātrāk uz priekšu. Gan jau es paspēšu vēl iekulties arī citos lasīšanas izaicinājumos, bet prioritāte lai būtu latviešiem.

Ārpus lasīšanas projektiem es sev nākamajā gadā vispirms novēlu laikus iet gulēt. Un vispār vairāk censties nodarboties ar lietām, kas palīdz saglabāt garīgo un fizisko līdzsvaru. Dalailama esot teicis: “Kad man ļoti gribas apēst cepumiņu, bet nedrīkst, es aizdomājos: “Kas patīkamāk būtu Dievam? Lai es esmu laimīgs? Vai − lai ēdu tikai to, kas atļauts? … un es ēdu cepumiņu.” Savukārt cepumiņu ēšanas laikā noderīgi ir atcerēties citu teicienu: “Disciplīna ir nepieciešama tādēļ, lai no tā, ko jūs gribat visvairāk, un no tā, ko jums gribas tieši šobrīd, jūs vienmēr izvēlētos pirmo.” Kā redzams, pareiza izvēle ir svarīgāka par visu, un tas būs viens no maniem uzdevumiem nākamajā gadā.

Mīļie Burtkoku lasītāji! Es jums Jaunajā gadā novēlu ziloņa lieluma mīlestību un saticību! Lai jums vienmēr blakus ir drauga plecs un arī pašam ir laime būt draugam!

tumblr_lyxr3qigra1qldpbqo1_500

 

Virtuālās dāvaniņas-2015

18 komentāri

Šorīt pavisam agri uz dzīvokļa sliekšņa parādījās mana simtgadīgā kaimiņiene ar sensacionālu paziņojumu: Pa nakti uz ielas ir izbērti milti! Kas to visu tagad sakops!? Jāatbild viņai: Paldies rūķiem par Ziemassvētku dāvanu! Tas jau kā dziesmā teikts: “Būs jau labi, būs jau silti, birst no gaisa balti milti; maigus miegus atvelk peles, kūst uz mēles karameles.” Cerams, ka Ziemassvētki jums vakar atnesa jaukas sajūtas un mīļas dāvanas, šodien es vēl pievienošu blogeriem savus virtuālos sveicienus!

Dāvaniņas sagatavoju tiem, kas izteica tādu vēlēšanos, kā arī tiem, kam man likās, ka vienkārši šogad vajag kaut ko uzdāvināt. Ja kāds ir saīdzis, ka ir piemirsts, lūdzu piesakaties, es mīļuprāt esmu gatava dāvināt (vienkārši nevēlos uzbāzties).

Kęstutis Kasparavičius (1954)

Kęstutis Kasparavičius (1954)

ANDRIS gan ir paudis, ka viņam nemaz nav laika daudz lasīt, bet visi viņam kaut ko dāvina. Tad jau es arī 🙂 Nebūs man dāvana no tā plauktiņa, kas viņam mīļš, bet man galīgi nezināms, taču (atsaucoties uz patiku pret Ērvingu, kas ir gana nopietns autors) uzdāvināšu Džona Benvila “Neaizskaramo”. Tā ir grāmata, kura šogad man ļoti patika.

ASMO man bija izdomāti vairāki varianti, taču palikšu pie pirmā un dāvināšu viņam uzreiz veselu autoru − Robert McCammon. Makkamons ir amerikāņu autors, kurš ilgu laiku rakstījis veiksmīgas šausmenes, bet pēc tam pārmeties uz vēsturiskiem detektīviem. Viņa pirmā grāmata sērijā par Metjū Korbetu Speaks the Nightbird man ļoti patika, bet ļaušu Asmo pašam izlemt, ko viņš vēlas − iesākt jaunu sēriju vai lasīt kādu no godalgotajām Makkamona šausmenēm.

BALTAIS RUNCIS izrādīja interesi par Vladislava Todorova “Dziftu”, tad lai nu viņam tiek šī nelielā, bet jancīgā grāmatiņa.

DAINIS ir sācis mazāk lasīt, bet vairāk strādāt, tādēļ iedvesmai uzdāvināšu viņam Džeka Londona īsromānu “Senču asiņu balss” (atrodams Londona Kopoto rakstu otrā sējumā) vai angliski The Call of the Wild (atrodams tiešsaistē gutenberg.org).

ELZA no thestoryofelza – esmu ievērojusi, ka Elzai patīk iet uz izstādēm (man vajadzētu no viņas nākamgad mācīties), tādēļ dāvinu kādu no Aleksandra Vasiļjeva grāmatām (latviski – “Es esmu modē…”, “Modes likteņi” vai jaunā “Eiropas modes vēsture”). Man šķiet, ka Vasiļjevs neraksta tik daudz par modi, cik par dzīvi caur modes prizmu.

GRĀMATU TĀRPS  arvien biežāk sāk pievērsties blogošanai, kas priecē, un man šķiet, ka mūsu lasīšanas gaumes varētu būt līdzīgas. Es Tev dāvinu autori Keitu Atkinsoni – iespējams, ka esi lasījusi viņas “Neredzamo stundu muzeju”, tad nu varbūt derēs kaut kas no sērijas par Džeksonu Broudiju (latviski pirmais “Lietu vēsture”) vai nesenā un ļoti populārā “Life after Life”.

LASĪTĀJA − ak, Lasītāja, ar Tevi man gāja visgrūtāk 🙂 Neteiksim, ka pa visiem šiem gadiem es spēju saprast Tavu lasīšanas gaumi. Bet ārpus visām intelektuālajām pretenzijām un flirtu ar fantastiku, tevī jaušas arī romantiska stīga. Tādēļ dāvinu Tev lietuvieša Vitauta Gira “Sarkankoka paradīzi”.

LĪVA − dāvinu Tev vārdamāsas Līvas Ulmanes atmiņu grāmatiņu “Pārvērtības”. Varbūt būs interesanti kaut ko uzzināt vairāk par slaveno norvēģieti.

MAIRITA – MsMarii man uzdāvināja grāmatu, kuru (gandrīz) visi jau ir izlasījuši, tādēļ es viņai varētu atdarīt ar to pašu un (vadoties pēc Goodreads) uzdāvināt Pītera Hēga “Smillas jaunkundzes sniega izjūtu”. Ziemas sajūta Tev būs garantēta jebkurā gadalaikā!

SIBILLA ir lasītāja, ar ko es varu dalīties savā tieksmē uz krievu literatūru, taču vienlaikus jāņem vērā viņas daudzlasītājas statuss. Tādēļ es viņai dāvinu krievu rakstnieka Jevgēņija Vodolazkina “Laurus”, kas ir salīdzinoši nesen sarakstīta un burtiski nupat iznākusi latviski. Mani pašu romāns jau gaida plauktā krieviski, varbūt nākamgad varēsim salīdzināt iespaidus.

SPĪGANA mani vairākas reizes ir pārsteigusi ar interesantu viedokli, tādēļ dāvinu viņai Mārgarētas Atvudas “Kalpones stāstu”, kam nākamgad (kā Zvaigzne solījusi) ir jāiznāk arī beidzot latviski. Romāns ir rakstīts pasen, bet aktuāls joprojām.

Ceru, ka visiem dāvanas patiks un – priecīgus svētkus!

2014. gada mēnešu pirmie teikumi

Komentēt

Jenny Chang. December

Jenny Chang. December

Skatos, ka cauri grāmatu blogiem brāž akcija 2014. gada mēnešu pirmie teikumi.  Manī tas izsauca nelielu paniku – vai tad gads jau beidzas!? Vispār jau iet uz galu gan, ar grūšu nopūtu jāatzīst – vēl taču tikai drusku vairāk par nedēļu! Kāds gādīgs cilvēks mājās atnesis slapju eglīti, kaķis zaudējis cīņu ar skujām un es esmu iepakojusi pirmās divas dāvaniņas 🙂

MsMarii un Dainis mani laipni uzaicināja padalīties ar bloga mēnešu pirmajiem teikumiem, bet jūs jau zināt, ka man pirmajā datumā vienmēr ir citāts (iedvesmojošs). Sākumā domāju tos izlaist, bet – galu galā – tie tiešām IR mēnešu pirmie teikumi. Tādēļ man būs liriskais variants.

JANVĀRIS − Kad maltīte bija galā un trauki novākti, mēs stāvējām pie atvērta loga, un ārā tumsa nakts.

FEBRUĀRIS − Vēl pēc dažām klusuma pārpilnām dienām es jutu, ka nu jānāk kādai pārmaiņai, ka ilgi sirds krūtīs nevar turēties kā diegā pakārta.

MARTS − “Pasaki man vienu,” sacīja vecākā Princese Vecajai Sievai, kad visi bija aplaudējuši viņas stāstam.

APRĪLIS − Tu, dzidrais vējš, tu, šalcošais, kam spārnu galos rasa zaigo, no kurienes tu, mirdzošais, nes savu puķu elpu svaigo?

MAIJS − Nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā.

JŪNIJS − Savos memuāros Bērtrands Rasels raksta par to, kas padara viņa dzīvi dzīvošanas vērtu, proti: kāre pec zināšanām, ilgas pēc mīlestības, empātija pret tiem, kam klājies grūti.

JŪLIJS − Kāds gan bagāts laika sprīdis likās aizritējis, kad pārcilāja to atmiņā!

AUGUSTS − Kādreiz vakarā pēc saules rieta abi draugi sēdēja uz savām kāpenēm un skatījās uz ezeru, kas kā sidraba sakta gulēja uz zemes varenajām, zaļi tērptajām krūtīm.

SEPTEMBRIS − Dārza koki stāvēja zemu liektiem zariem, dārza koki tiecās atdot zemei no zemes ņemto citā, košākā veidā.

OKTOBRIS − Kādā vēlā rudens rītā tu pamosties un pamani, ka viss ir mainījis krāsas − debesīm ir pērļaini dziļa nokrāsa, un saule lec kā asiņaina lode, − jo Albānijas kalnu galotnēs parādījies sniegs.

NOVEMBRIS − Viss plūst, viss mainās: vienā upē divas reizes iekāpt nevar, jo tas ūdens, kurā mēs bijām iebriduši, jau sen ir aiztecējis

DECEMBRIS − Izšuvu pelēku jumtu ar baltu sudraba diegu un, sēžot uz jumta malas, kaisīju pagalmā sniegu, bet kaķis man palīdzēja, likdams pēdu aiz pēdas − raksts sākas no mājas durvīm un beidzas pie malkas grēdas.

Varbūt arī visai šai teikumu virknei ir kāda noteikta jēga.

Kurš vēl nav atklājis savus mēnešu teikumus? Aiga? Līva?

 

P.S. Pievienoju mazu vingrinājumu sniega izsaukšanā.

 

Mēs pavisam bijām četri… gadiņi!

13 komentāri

Petra Brown

Petra Brown (greetings card)

Reiz pienāk tā diena, kad četri vēji iet pa lauku un četros krastos iedegas guns, un galdam ir četri stūri un pretī brauc četri tankisti un suns. Ar šo improvizēto vārsmu es gribētu uzsākt tekstu, ka manam blogam šodien ir ceturtā dzimšanas diena. Izlaidīšu tekstu, ka laiks iet ātri (izņemot, kad jāstāv tualetes durvīm nepareizā pusē) un vienmēr gribas visu darīt labāk un vēl labāk (augstāk par vienu vietu vēl nevienam nav izdevies uzlēkt). Tomēr noteikti gribu pateikties visiem saviem lasītājiem un komentētājiem − ceru, ka šeit atrodat kaut ko sev noderīgu un interesantu.

Kad iesāku blogot, man pašai vien zināmu iemeslu pēc, sākotnējais plāns bija rakstīt vismaz četrus gadus. Man par lielu prieku vismaz šo apņemšanos esmu izpildījusi! Bloga regulārie lasītāji gan droši vien pamanīja, ka šogad man ar rakstīšanu ir gājis pagrūti (bet vismaz lasīju gandrīz tikpat daudz), un tam par iemeslu vispirms, protams, ir vienkārša palaišanās slinkumā un ērta gulēšana uz lauriem, bet, pavisam godīgi sakot, man ilgu laiku bija tāds dvēseles noskaņojums, ar kuru nevēlējos piesārņot savu blogu − nīgras, ķeksīša pēc rakstītas atsauksmes nevienam nav vajadzīgas. Domāju, ka šobrīd esmu izveikusi iekšēju tīrīšanu, kaut kas ir pārlādēts un sakārtojies, līdz ar to blogošanas kāre ir atgriezusies. Problēma tikai tajā, ka ir sakrājies daudz izlasīto grāmatu, par kurām līdz gada beigām gribētos pastāstīt, tādēļ centīšos rakstīt.

Kādā vasaras žurnālā lasīju Dāvja Auškāpa teikto: “Es gribu dzīvot viegli, ne vienmēr tas izdodas, jo es ļoti nopietni uztveru dzīvi.” Šos vārdus es varētu attiecināt arī uz sevi, bet man šķiet, ka šajos platuma grādos dzīvojot tā daudziem ir problēma: kaut kur gēnos ierakstījusies celmu laušanas un atmatas aršana pieredze un viss, kas nāk ar tauriņa vieglumu, netiek uztverts nopietni. Varbūt mēs domājam, ka viegli nozīmē − pavirši, bet viegli taču nāk tas, ko mēs daram ar prieku un mīlestību. Man, protams, krietni par vēlu ir pāraudzināt sevi par saulstariņu (un gan jau blogā es arī parādos kā diezgan ecīga būtne), taču tiekties uz pozitīvo vajag vienmēr.

Oktobrī lasīju interviju ar vienu no sekmīgākajām krievu grāmatu blogerēm Bookeanarium, kurā viņa piezemēti saka, ka ar saviem grāmatu apskatiem tikai parazitē uz rakstnieku padarītā un viņa ir tikai tāds mazs stalkerītis grāmatu pasaulē. Iespējams, ka kāds gudrāks cilvēks varētu pastāstīt par parazītu pozitīvo nozīmi dabas pasaulē, bet arī bez šīs paralēles grāmatu apskatnieki man nešķiet parazīti, tikai lasītāji, kuri nespēj paturēt pie sevis domas par izlasīto. Un būt kaut vai par mazu stalkeri grāmatu pasaulē ir liels pagodinājums − ja nu tieši mums ir tā laime aizvest kādu lasītāju pie grāmatas, par kuru viņš varētu teikt tāpat kā krievu režisors Kirils Serebreņņikovs: “Sāku lasīt Ulisu kā viens cilvēks, pabeidzu – jau kā cits.”

portrets

Vasarā kādu brīdi nopietni domāju, ka varētu arī beigt niekoties ar blogošanu un pievērsties nopietnāk citām nodarbēm. Bet no tādas neprātības mani attur visi uzsāktie projekti, vispirms jau Grāmatu gadsimts, ar kuru šogad esmu nodarbojusies pārāk maz. Un man arī pietrūktu blogosfēras, visu citu jauko grāmatu blogeru. Tādēļ es turpināšu domāt, kā man uzlabot savas rakstītprasmes un nekrist pašai sev uz nerviem, t.i. uzlabot blogošanas kvalitāti.

Tuvākajā laikā esmu sev ieplānojusi diezgan saspringtu režīmu, lai varētu atgūt iekavēto: pabeigšu atskatīties par RIP izaicinājuma pirmo pusi, tad ieplānota spiegu nedēļa, kam sekos Latvijas svētkiem pieskaņota pievēršanās latviešu autoriem; pēc tam (ja lasīšanas tempi nepievils) vajadzētu vēlreiz atgriezties pie RIP grāmatām.  Decembra otrā pusē tad ņemšu priekšā kaut ko vieglu un pasakainu.

Vēlreiz paldies visiem maniem lasītājiem! Ja nu jums priekš manis ir kādi vērtīgi ieteikumi blogošanas sakarā, ar prieku tos uzklausīšu!

10 grāmatas, kuras visvairāk ietekmējušas tavu dzīvi

18 komentāri

Daniela Zekina (1960)

Daniela Zekina (1960)

Ar Sibillas un Ulda laipnu uzaicinājumu pie manis ir nonākusi Spīganas uzsāktā akcija par 10 grāmatām, kuras visvairāk ir ietekmējušas manu dzīvi. Loģiski, ka tikko es izlasīju akcijas preambulu, man prātā jau sāka virknēties sava izlase, tādēļ saraksts tapa ātri. Es piekrītu Sibillai, ka grāmatu nozīme dzīvē varbūt tiešām ir pārspīlēta un daudzi citi notikumi mani ir ietekmējuši vairāk par izlasīto. Tai pašā laikā, pateicoties pārdomām par šo sarakstu, es izsecināju, ka grāmatām ir bijusi savdabīga katalizatora loma manā dzīvē. Iespējams, es līdz kaut kādam konkrētam secinājumam tāpat būtu nonākusi, tomēr grāmata šo procesu ir veicinājusi vai vienkārši veidojusi krāšņāku.

Ja man vajadzētu veidot sarakstu “10 mīļākās grāmatas”, tad tas būtu citāds un tur iekļūtu tikai divas no sarakstā minētajām (Darels un Lindgrēne). Pārējās jau sen ir pagātnē, izpildījušas savu lomu, bet ir labi, ka ir iemesls par tām atcerēties.

1. Ļevs Tolstojs “Bērnība”

Es atceros, ka biju ciemos pie vecāsmātes un pirms iemigšanas, ieģērbta mierlaiku zīda naktskreklā, lasīju Tolstoja grāmatu. Tās finālā nomirst galvenā varoņa māte un tiek smalki aprakstīta bēru aina un sēras. Tobrīd man nevarēja būt vairāk par 10 gadiem un es pirmoreiz skaidri apjautu, ka nāve attiecas arī uz mani un vispār – mēs visi nomirsim.

2. Jans Parandovskis “Mitoloģija”

No visas “Apvāršņa” sērijas man šī grāmata ir vismīļakā. Es ieviesu sev burtnīciņu, uz kuras glīti uzrakstīju “Dievi” un cītīgi izrakstīju visus grieķu un romiešu mitoloģijas varoņus, cenšoties veidot arī kādu nebūt ciltskoku (un tas nebūt nebija viegli, jo dievi nebija rātni un godīgi). Iespējams, tā ir pirmā reize, kad es sev uzskatāmi parādīju, kas īsti mani dzīvē varētu interesēt (es domāju vēsturi, nevis dievu seksu 🙂 ).

3. Jeļena Iļjina “Ceturtā augstiene”

Šī grāmata ir no padomju bērnības, kad tika lasīts viss pēc kārtas, kas nu bija mājās. Visticamāk, ka konkrēto grāmatu es izzvejoju no kādas radu pažobeles, jo diezin vai tik spilgta propaganda mums mājās stāvētu goda vietā. Bet grāmatu es drīzāk izvēlējos kā simbolu visām tām padomju bērnu grāmatām, kurās pozitīvi un līksmi lielās valsts gados jaunajiem pilsoņiem centās iemācīt pareizi dzīvot. Daudzas no šīm grāmatām bija sarakstītas naivi, bet bērnam aizraujoši, un konkrētā – “Ceturtā augstiene” vēstīja par reālu personu – Guļu Koroļovu, jauku un draisku meiteni, kas filmējās kino, slimoja ar angīnu, brauca uz Arteku, trenejās daiļlēkšanā un gribēja izaugt par labu un godīgu cilvēku. Reālajā dzīvē Guļa 20 gados aizgāja karā par sanitāri un krita kaujā pie Staļingradas. Kas viņu dzina karot, ja varēja dzīvot evakuācijā ar savu mazo dēliņu? Laikam jau tas pats ideālisms, kas manī joprojām šad tad pavīd kā atblāzma no šādām grāmatām.

4. Boriss Poļevojs “Stāsts par īstu cilvēku”

Vēl viens padomju grāvējs. Es gan lasīju nesātīgi, tomēr tieši šo konkrēto grāmatu atceros kā pirmo un, iespējams, vienīgo, ko lasīju līdz rītam, kamēr pabeidzu. Kā Maresjevs pa mežu ar nosaldētām kājām rāpoja… un pēc ilgas cīņas ar sevi un slimību sēdēja lidmašīnas kabīnē un no laimes raudāja…

5. Džeralds Darels “Mana ģimene un citi zvēri”

Iespējams, viena no visu laiku priecīgākajām grāmatām, kuru lasot var smieties pilnā balsī. Tikai nedaudz no tās atpaliek citas Darela grāmatas. Cik ļoti es mīlēju šīs grāmatas, apliecina fakts, ka mans brālis arī bija Darela fans un tad, kad viņš izgāja pie sievas un izvācās no ģimenes mājokļa, mana galvenā rūpe bija paturēt grāmatas mājā. Es tās noslēpu tukšā katlā zem virtuves galda 🙂

6. Ērvins Šovs “Vienam daudz, otram maz”

Ak, šī samaitātā kapitālisma dzīve, kas no 80-to gadu vidus pamazām parādījās arī izdotajās grāmatās. Neba jau nu pūstošā iekārta mani šajā romānā interesēja, bet savas seksuālās izglītības paplašināšana. (Atgadināšu, ka toreiz bērnu žurnālos nerakstīja par kontracepciju vai labākajām pozām.) Līdz šai grāmatai es jau biju iepazinusies ar “Laulības dzīves noslēpumiem”, bet bija detaļas, kas nebija līdz galam skaidras. Ērvins Šovs ar frāzi “man gan uz viņu nestāv” atklāja erekcijas nozīmi dzimumdzīvē.

7. Žurnāls “Avots” (1987-1992) un žurnāls “Grāmata”

Šis punkts laikam jau ir blēdīšanās, bet tomēr − tā bija pilnīgi cita, savā ziņa pat elitāra literatūra, ar kuru es pirmo reizi satikos šajos žurnālos. Dziļi nožēloju, ka “Avots” tika sadalīts pa sastāvdaļām, bet “Grāmata” netika nofenderēta bibliotēkā. Man joprojām būtu interesanti tos lasīt.

8. Синклер Льюис. Кингсблад, потомок королей

Kad es bibliotēkā paņēmu šo grāmatu, man nebija ne jausmas, ka tā ir amerikāņu klasika, veltīta antirasismam. Kāds afroamerikāņu nīdējs, ASV baltais pilsonis atklāj savā ciltskokā “melno” senci un maina savu attieksmi pret dzīvi. Iespējams, ka tagad man tas liktos didaktisks gabaliņš, bet toreiz romāns galīgi izgaisināja negatīvu attieksmi pret citas rases pārstāvjiem.

9. Patricija Nella Vorena. Skrējējs

Šī jau ir salīdzinoši jauna grāmata, kas gan iznāca latviski īstajā brīdī − kad pie mums sāka atklāti runāt par homoseksuālismu. Varbūt teorētiski man jau bija lojāla attieksme, tomēr tieši Vorenas grāmata man palīdzēja sakārtot savu emocionālo attieksmi: mīlestībai nav dzimuma.

10. Astrida Lindgrēne “Brāļi Lauvassirdis”

Tas ir bērnības raudāmgabals, un ļoti, ļoti pieaugusi pasaka par dzīvi pēc nāves. Ja Bībele sola aizsaulē eņģeļus un elles ugunis, tad Lingrēne aizved cīņas pilnā pasaku pasaulē Nangijālā, kurā dzīvo ļaunais Tengīls ar nezvēru Katlu, un brāļi Lauvassirdis ir tie, kuri izglābs Ērkšķrožu ieleju. Lindgrēnes versija par pēcnāves dzīvi man šķiet daudz stiprāka par visām reliģiskajām konstrukcijām un ir saglabājusi savu ietekmi joprojām.

Paldies Spīganai par akcijas izveidošanu un aizsākšanu! Savu stafetes kociņu tālāk nododu Aigai no Aiga ēd vārdus, Līvai Alksnei un Vilim Kasimam.

 

 

Older Entries