2021. gads: labo nodomu plāns

Sveicināti Jaunajā gadā! Pelēks un nomācies mums gada sākums; cilvēki ir bažīgi, bet vienlaikus cer uz to labāko. Šķiet, pirmoreiz ir tā, ka negribas vēlēt aizraujošu un neaizmirstamu nākamo gadu, jo nu jau mums tā neaizmirstamā pietiks − novērtēsim ierasto kārtību. 2020.gads, protams, izmainīja daudzas lietas un ne visas izmaiņas ir peļamas, taču bailes un nedrošība, kas tās pavadīja, nebija pārāk patīkamas izjūtas.

Lai kā nu tas būtu bijis − laiks iet uz priekšu un mums jāmainās laikam līdz vairāk nekā jebkad. Ja atceramies vēsturi, tad pirmais “Melnās nāves” uzliesmojums Eiropā bija 14.gadsimta pirmajā pusē Itālijā, savukārt 14. gadsimta otrā puse ir Renesanses uzplaukuma sākums − simboliski var teikt, ka veco kārtību iznīcina, lai tās vietā nāktu kaut kas cits.

Lasītāji uz pasaules krīzi ir reaģējuši dažādi − viens metas lasīt visu par pandēmiju un veido grafikus, otrs iegrimst eskeipismā un lasa tikai fantāzijas literatūru, trešais vispār atliek grāmatu un meditē uz mākoņu kustību. Es noteikti nepiederu pie tiem, kas nolēma beidzot izlasīt Kamī “Mēri” un Bokačo “Dekameronu”, bet kaut ko es palēnām lasīju. Vienīgā problēma, ka man ir sajukusi uzskaite un nāksies kaut kā restaurēt, ko un cik es vispār esmu izlasījusi. Varētu būt kādas 30 grāmatas, ko par lielu sasniegumu nenosauksi.

Ar blogošanu arī gāja kā pa celmiem – pavasarī man bija ilūzija, ka nupat man būs vairāk laika, lai sarakstītu visu iekavēto un sāktu lasīt sakrātās kaudzītes, bet tas nenotika. Tā vietā es negaidīti pievērsos ciltskoka pētīšanai un sasniedzu labus rezultātus − beidzot es zinu visus savus 16 tiešos priekštečus vismaz vārda pēc. Otra negaidītā lieta bija tāda, ka gada beigās es atklāju, ka no visām mākslām man visvairāk pietrūkst klasiskās mūzikas un klausījos operas un simfonijas. Domāju, ka abas šīs aizraušanās ir vēlme sev apliecināt pasaules stabilitāti un spēju turpināties − nekas nav sācies vakar un nekas nebeigsies rīt.

Jaunā gada pirmās dienas ir domātas tam, lai nospraustu sev jaunus, neprātīgus mērķus. Gudrīdos ierakstīju, ka gribu izlasīt 52 grāmatas − tas iznāk nedēļā vienu. Tā kā pēdējā laikā pārsvarā pērku populārzinātnisko literatūru, tad vajadzētu to arī beidzot sākt lasīt − vismaz pa vienai mēnesī. Un atjaunot projektu “Grāmatu gadsimts” − arī pa vienai mēnesī. Attiecībā uz blogošanu man ir gana pieticīga vēlme pēc viena ieraksts nedēļā − lai cik es būtu aizņemta vai defragmentēta, bet vienu ierakstu pa nedēļu es esmu spējīga uzrakstīt. (Ja tikai WordPress atkal neuztaisa kādu jaunu versiju, kura var rakstītāju traku pataisīt.)

Nupat kādā žurnālā izlasīju rakstu “5 iemesli lasīt grāmatas”. Lūk, ļoti labi iemesli. Mēs, grāmatu lasītāji, esam ar daudzpusīgāku raksturu un izsmalcinātāku gaumi, jo paplašinām savu redzesloku un trenējam inteliģenci. Mēs esam gudrāki, jo mācāmies pat no stulbām grāmatām. Mēs esam radošāki, jo mums ir iedvesmas avots. Mēs esam pacietīgāki, jo lasīšanas process neapzināti trenē pacietību. Mēs protam novērtēt rūpes, jo saudzīgu attieksmi pret grāmatu kā priekšmetu pārnesam uz attiecībām ar citiem cilvēkiem. Varbūt šie iemesli nav īsti patiesi un izklausās pārāk glaimojoši, bet kāpēc gan mēs nevarētu tiem noticēt un − turpināt lasīt!

Novēlu šogad izturību un mērķtiecību! Lai izdodas darbus veikt ar prieku un iedvesmu!

Maija izaicinājums

Vinsents van Gogs. Ziedošs mandeļkoka zars glāzē ar grāmatu (1888)

Sveicināti maijā! Aprīlī man bija liela apņemšanās atgriezties pie blogošanas un publicēt pēc iespējas vairāk ierakstu. Man kopā sanāca deviņi, un sen es neesmu bijusi tik čakla savā blogā, lai gan mērķis, protams, bija lielāks. Galvenais gan bija atjaunot savus ieradumus un tās dienas, kad nesanāca rakstīt, es vismaz nogūlos sava mērķa virzienā. Būtisks apstāklis, ko es nebiju ņēmusi vērā, ir tāds, ka rakstīšanai par sen lasītām grāmatām man ir nepieciešams tās pārlasīt. Jā, lietas, kuras mēs atliekam, pēc tam prasa mūsu laiku dubultā. Bet tas nekas − iespējams, šobrīd man svarīgāk par jaunu grāmatu lasīšanu ir nepieciešamība pabeigt iesāktas lietas un rast katrai aprakstītai grāmatai vai nu pastāvīgu vietu plauktā, vai arī laist to tālāk pasaulē.

Kā jums veicas ar darbiem? Es domāju − ar visiem tiem darbiem, ko bijāt izdomājuši izdarīt, kad piespiedu kārtā vajag vairāk dzīvot pa māju? Man veicas diezgan viduvēji. Tāda sajūta, ka galvenais šobrīd ir ģimenei pienest pilnu ledusskapi un uz citām lietām var atslābināties. Nekādas vilkmes uz intelektuāliem varoņdarbiem vai “ideāli sakārtot māju”. Es nedaudz par to pārdzīvoju, līdz izlasīju feisbukā vienas krievu psiholoģes ierakstu. Mīļie draugi, mēs visi esam stresā. Arī tad, ja ārēji esam pielāgojušies apstākļiem, tomēr stresa cēlonis nav novērsts un galvenais − nākotne tīta neziņā. Mums straujā tempā ir nācies apgūt pārāk daudz jaunumu, atmest ierastās dzīves taciņas, pārkārtot ieradumus, atcelt nākotnes plānus. Lielā mērā ārējo apstākļu spiesti mēs tēlojam, ka visu iespējams noorganizēt un tagad varēsim brīnišķīgi turpināt. Bet neizdodas. Un varbūt arī nevajag − šis nav īstais brīdis lieliem biznesa plāniem vai iecerei beidzot fundamentāli apgūt pasaules mākslas vēstures kursu. Dariet vienkāršas lietas, dzīvojiet komforta zonā, norobežojaties no trauksmainajiem un negatīvajiem. Cik varēsiet, tik izdarīsiet − nākotnei jūsu psihosomātiskās saslimšanas nav vajadzīgas.

Maijā es turpināšu rakstīt par iekavēto. Varbūt ievērojāt, ka aprīlī rakstīju tikai par latviešu rakstniekiem, un tādā garā domāju turpināt. Esmu gatava atskaitīties par senvēstures grāmatām un salīdzinoši jaunu daiļliteratūru. Vairāk par desmit grāmatām diez vai uzrakstīšu, jo maijā man būs jāraksta arī darbam, ne tikai izklaidei. Nu un jūs man arī varētu kaut ko ierakstīt komentāros − lai es zinātu, ka tepat vien esat.

Palieciet veseli!

Oļegs Riabčuks (1965) (Lietuva)

Kopsavilkums par 2019.gadu

Šķiet, ka ļoti ātri pienācis brīdis, kad atkal jāsatin viens laika kamols un jāliek iekšā lielajā pūralādē. Vispār jau gads bija garš un diezgan nervozs, bet kaut kā tajā vieta atradās arī izklaides lasīšanai. Neesmu lasījusi šogad vairāk nekā 2018. gadā un diemžēl atskaitījusies par izlasīto neesmu tik daudz cik vajadzētu (bet vairāk nekā 2018. gadā).

Lee S. Hee (Koreja)

Kopā esmu izlasījusi 42 grāmatas. Gadu uzsāku ar izcilu Marijas Turtšaninovas fantāzijas romānu  “Kuģis “Naondel”” (2018), un, laikam jau iespaidojoties no Turtšaninovas tautības (Somijas zviedriete), turpināju ar somu daiļliteratūru. Tie bija trīs parasti krimiķīši un beidzot viens no Sofi Oksanenas romāniem.  Gada sākumā man bija tāda neprātīga ideja, ka varētu katru mēnesi lasīt kādas konkrētas valsts daiļliteratūru, tādēļ februārī sāku lasīt vienu Austrijas autora krimiķi. Ideja pati par sevi nebija ilglaicīga, taču gada laikā astoņus austriešus es izlasīju un par tiem oktobrī arī uzrakstīju. Tomasa Glaviniča “Lielākais brīnums” gan man trāpīja pie nepabeigtām, jo saturiski izrādījās pārāk sekls. Februārī pabeidzu lasīt vienu no neseniem Krievijas bestselleriem − Guzeļas Jahinas “Zuleiha atver acis”, kas mani diemžēl pievīla ar popsīgu attieksmi pret izsūtīšanu uz Sibīriju. Martā izlasīju vienu vācu romānu ar romantisku piesitienu un tam gada laikā sekoja vēl divi (Ninas Georges “Lavandu istaba” tika nolikts malā kā pārāk klišejisks). No vāciešiem jāpiemin vēl martā un aprīlī lasītie Olivera Peča vēsturiskie detektīvi par bendes meitu.

Man ir divas tēmas, par kurām esmu sarakstījusi melnrakstus, bet publicēt tos gribu pēc tam, kad būšu izlasījusi visu ieplānoto − Francija Otrā pasaules kara laikā un Krievijas cars Nikolajs II. Te nu arī man ir gājis dažādi un līdztekus brīnišķīgām grāmatām jāatzīmē diezgan draņķīgās un puslasītās. Diemžēl man nesanāca draudzība ar tik populāro Entonija Dora romānu “Mums neredzamā gaisma” (pametu) un Krievijas vēsturē atliku Edvarda Radzinska “Pēdējo caru” (kas gan bija sagaidāms).

Vasaras spilgtākie lasījumi ir Tommi Kinnunena “Četru ceļu krustojums” un Džoannas Harisas “Five Quarters of the Orange”, tad vēl no pabeigtā bija trīs detektīvi un Sapkovska otrā grāmata par Ragani. Rudenī sākās periods, kad man gribējās patukšot savu grāmatplauktu un izvēli vadīja mirkļa iegriba, tādēļ saraksts izskatās diezgan haotiski. Beidzot izlasīju rūgti saldo Fanijas Flegas “Fried Green Tomatoes at the Whistle Stop Cafe“, vēl vienu Džoannas Harisas romānu  “Different Class” un Elizabetes Džeinas Hovardas pirmo romānu sērijā par Kazaletu ģimeni “The Light Years”. Vēl bija itāļa Donato Karizi īsromāns, amerikānietes Keitas Maningas romāns par 19. gadsimta vecmāti “My Notorious Life” un Bea Džonsones pārdomas par bezatkritumu dzīvesveidu  “Māja bez atkritumiem”. Gadu pabeigšu angļu viduslaiku noskaņās ar diviem Elisas Pītersas vēsturiskajiem detektīviem par mūku Kedfaelu.

No latviešu autoriem man gada laikā ir tikai trīs: viens romāns − Ineses Dreimanes “Vēstule ar pielikumu”, viens apcerējums par Latvijas senvēsturi un viena biogrāfiska apcere. Laikam jau varēja būt vairāk.

Nākamgad stipri ceru vairāk rakstīt blogā, un vismaz šogad esmu rakstījusi vairāk nekā pagājušogad, tad kādēļ gan šo jauko tendenci neturpināt.

Laimīgu Jauno gadu!

Gaļina Jegorenkova (Krievija). Ilustrācija H.K.Andersena pasakai “Sniega karaliene”

Atā, 2018! Sveiks, 2019!

Es te nedaudz parakņājos arhīvā un atklāju, ka pēdējoreiz gada kopsavilkumu esmu rakstījusi tālajā 2014. gadā. Kopš tā laika mans rakstīšanas entuziasms ir gājis arvien mazumā. Nav gan bijis tā, ka negribētos izpausties, bet vispār jau rakstīt par grāmatām tā, kā es to vēlos darīt, ir diezgan laikietilpīgi. Taču šoruden, kā vēl nekad, man ļoti noderēja, ka pēdējo gadu laikā esmu vismaz nedaudz vingrinājusies mazos, analītiskos sacerējumos, un tas man krietni atviegloja dzīvi.

Jaunajā gadā daudzi cenšas sākt jaunu dzīvi − kaut ko atmest, kaut ko uzsākt. Es neesmu izņēmums, jo pēdējos divus gadus manā blogā vērojama tendence, ka pirmos trīs mēnešus es ļoti cītīgi rakstu par izlasīto, bet pēc tam, tuvojoties vasarai, viss aiziet pašplūsmē. Pierasts jau, ka Jaunā gada apņemšanās tiek izzobotas, bet es izdomāju, ka jaizturas pret tām iecietīgi − vai tad notiek kāds ļaunums, ja cilvēks paris mēnešus vingro, nesmēķē, neēd cukuru, iet laikus gulēt utt.? Dzīvē notiek visādas lietas, arī brīnumi, un varbūt reiz atkal pienāks tāds gads, kad es cītīgi rakstīšu par katru izlasīto grāmatu.

Šogad esmu izlasījusi 41 grāmatu, kas no mana skatījuma ir maz, taču jāņem vērā, ka rudenī es pārsvarā lasīju mācību grāmatas un tās jau nevar ieskaitīt pie izlasītām no vāka līdz vākam. Gadu es iesāku ar Roberta Galbraita trešo detektīvu “Career of Evil” (šobrīd latviski − “Ļaunuma raža”), turpināju ar samezglotiem ģimeņu stāstiem “Winter people” un “Footprints on the Sand”, tam sekoja divas lietuviešu rakstnieku grāmatas “Sarkankoka paradīze” un “Migla virs ielejām”, februārī vēl krievu rakstnieka mistiskais trilleris “Культ”. Martā lasīju sarunas ar tulkotājiem grāmatā “Valoda tulkojumā”, kā arī apguvu pašmāju erotisko grāvēju “Saplēstās mežģīnes” un pirmo grāmatu Aivara Kļavja triloģijā “Melnais akmens”. Izlasīju nelielo un apcerīgo “Mans vectēvs bija ķiršu koks”. Aprīli uzsāku ar zviedru detektīvu “Upurpurvs”, pabeidzu vasarā iesākto amerikāņu astronauta atmiņu grāmatu “An Austronaut’s Guide to Life on Earth” un vēlreiz pēc daudziem gadiem izlasīju Neiburgas brīnišķīgo stāstu krājumu “Stum, stum”. Maijā izlasīju pašpalīdzības apcerējumu “Piecas lietas, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves” un divus Vizmas Belševicas nelielos, līdz šim neizdoto stāstu krājumiņus. Maijā beigās vēl divas fantastikas grāmatas − Atvudas “Sirds mirst pēdējā” un Kinga “22.11.1963.”. Jūnija un jūlija man bija Dafnei di Morjē veltīts lasījumu cikls − viņas biogrāfija, kulta romāns “Rebeka”, viens stāstu krājums un romāns “Grēkāzis”, kā arī di Morjē romāns par savas dzimtas vēsturi “The du Mauriers”. Jūnijā noklausījos krievu autora Lukjaņenko fantāzijas romānu “Черновик” un izlasīju man mīļās krievu/ukraiņu rakstnieces Hemlinas vēsturisko romānu “Искальщик”.  Jūnija beigās vēl − Monikas Zīles stāstu krājums “Mētelis ar sudrablapsu” un Kļavja pusaudžu triloģijas otrā grāmata “Bēgšana no Čusku valstības”, kā arī grāmatu plaukta atbrīvošanas akcijas ietvaros − Bērtones “Miniatūriste”. Jūlijā lasīju Meimanes Norai Bumbierei veltīto biogrāfiju, divas Azimova fantastikas grāmatas no sērijas par Fondu un Miso detektīvu “Neatstājot pēdas”. Augustā es negaidīti pārlasīju “Arbata bērnus” un divas grāmatas no latviešu sērijas − “Skolotāji” un “Sarkanais dzīvsudrabs”. Septembrī tās pašas grāmatu plauktu tīrīšanas akcijas ietvaros tika izlasīts Gordona “Šamanis” un izklaides nolūkos – Heilija “Viesnīca”. Oktobrī – Bergmana “Laterna Magica”. Un gada izskaņā – Egles “Svešie”, Abgarjanas “No debesīm nokrita trīs āboli” un Sinisalo “Saules kodols”.

Redzat, izlasīto grāmatu skaits nav liels, tāpēc vēl jo vairāk man ir žēl, ka uzrakstījusi esmu tikai par 10. Atliek tikai sev novēlēt nākamgad būt čaklākai. Latviešu gada grāmatas godā es šogad celšu Andra Akmentiņa romānu par Latviju 50. gados “Skolotāji”. No grāmatu sērijas “Mēs. Latvija. XX gadsimts” es nekādus pārsteigumus negaidīju, tādēļ vēl jo dubults prieks par jaunatklātu, talantīgu romānistu. Ārzemju gada grāmata − Narinē Abgarjana “No debesīm nokrita trīs āboli”. Īpatnēji, ka abi šie romāni stāsta par grūtiem laikiem, bet cilvēki tajos nav rūgti un ļauni − viņi vienkārši dzīvo, cik labi vien spēj dotajos apstākļos, un atrod prieku ikdienā.

Lai arī neko daudz neesmu lasījusi non-fiction, tomēr gada grāmata šajā lauciņā man ir Krisa Hedfīlda “An Austronaut’s Guide to Life on Earth”, kuru es labprāt ieraudzītu savā grāmatplauktā latviski. Cilvēkam var būt milzīgs, fantastisks, praktiski nesasniedzams mērķis, bet nevajag sev atņemt sapni. Un vienlaikus nevajag norakstīt savu dzīvi, ja redzat, ka sapnis nepiepildās − vienkārši ejiet pa dzīvi aizrautīgi, mērķtiecīgi un priecīgi. Lai ceļš top skaistāks par mērķi! Novēlu mums visiem nākamajā gadā dzīvot skaisti un priecīgi! Lai nebaidāmies plānot lielas lietas un būt uzņēmīgi un drosmīgi tās īstenojot!

Ted Blaylock. White Mountain Evening

Pavasaris #2017: kopsavilkums

Es vispār to pavasari nepamanīju – ja maijā beidzot nesāktos zaļās lapiņas un ziedošie koki, tad drīzāk varētu teikt, ka maiga ziema līgani pārgāja vēsā vasarā. Ja tā turpināsies, tad mēs visu gadu valkāsim pufaikas un džinsenes, bet puķainas kleitiņas kļūs par muzeja eksponātiem.

Ellen Jareckie (1959)

Attiecība uz saviem blogošanas paradumiem arī nevaru uzrakstīt neko iepriecinošu − maijā es esmu sasparojusies tikai uz diviem ierakstiem, no kuriem neviens nav par grāmatām (vai tāds var vispār saukties par grāmatu blogeri?). Ar grāmatu pirkšanu gan man viss ir kārtībā – no marta līdz maijam nopirku 21 grāmatu. Savukārt ar lasīšanu atkal ir bēdīgi – izlasīju tikai 10 grāmatas un šobrīd puslasītas ir piecas (tas man ir galīgi neraksturīgi, jo parasti lasu vienu). Otrs neraksturīgai moments ir tāds, ka tikai vienai grāmatai autors ir vīrietis, maija beigās pat speciāli tādu meklēju, lai nebūtu vienveidības. Laikam jau tas sākās martā, kad man negaidīti salikās lasījums par sieviešu likteņiem 20.gs. 50. gados (Jeļena Čižova “Sieviešu laiks”, Ketrīna Stoketa “Kalpone” un Dženifere Vorsa “Izsauciet vecmāti”). Turpināju to ar Regīnas Ezeras “Zemdegām”, tad paņēmu palasīt vienu zviedru izklaide romānu (Kajsa Ingemarsone “Citroni dzeltenie”), un tad jau pieķēros smagākam gabalam – Melānija Vanaga “Veļupes krastā”, kam sekoja Māras Zālītes “Pieci pirksti”. Godīgi sakot, pēc Vanagas un Zālītes man iestājās pauze, jo galīgi vairs negribējās turpināt ar ieplānotājām grāmatām, kas arī bija par represijām un karu. Maijs man vispār nav lielas lasīšanas mēnesis, un tikai mēneša beigās izrāvu divus skandināvu detektīvus.

No citiem kultūras pasākumiem man ir bijušas divas teātra izrādes – JRT “Saniknotā slieka” un “Lakstīgalu māja”, kas abas nesa vilšanos. Pirmajā gadījumā ir Gunāra Priedes luga, kurai nav ticis atrasts mūsdienīgs skanējums ar aktuālu vēstījumu un aktieri savā nodabā nodarbojas ar komiskiem vingrojumiem. Savukārt otra luga ir Agatas Kristi stāsta dramatizējums, kur Sandra Kļaviņa cīnās viena pati ar tekstu – manuprāt, neveiksmīga repertuāra izvēle, jo tur nav īsti, ko spēlēt, un jāliek lietā visādi triki un sievišķīgas izrādīšanās.

Labā ziņa ir tāda, ka uz savu dzimšanas dienu es dabūju dāvanas, kas mani patiesi iepriecināja  (tas ir jauki, ja cilvēki par tevi piedomā), viena no tām mani pat ļoti izbrīnīja – un tas bija izšūšanas komplekts… ak jel, kur tie gadi. Bet nu reāli es to komplektu izšuvu, nopirku vēl trīs, izšuvu vēl vienu… un tas ir izskaidrojums, kāpēc man maijā nebija laika rakstīt blogā. Tā krustiņošana tomēr ir baigā apsēstība… (un kur tas mani aizvedīs?) Bet vispār – skatoties jūtūbē dažādu hobiju apsēstu vlogotāju ierakstus – jāatzīst, ka grāmatnieki ne tuvu nav tie trakākie. Atšķirībā no beauty vlogerēm/blogerēm, kuru mīļmantiņām ir derīguma termiņš (un seja tikai viena), savukārt rokdarbniekiem gadās brīži, kad di-sā darbs un materiāls, grāmatu mīļotājiem tomēr situācija ir krietni vieglāka – man nevienu grāmatu kodes nav saēdušas un derīguma termiņa tām arī nav.

Janet Kruskamp. A Lazy Daisy Afternoon

Pie kosmētikas līdzekļiem gribētu pieminēt manu pavasara/vasaras favorītu jau otro gadu − The Body Shop ķermeņa sorbetus, kuriem ir dažādi aromāti,no kuriem mans mīļākais varētu būt citrusainais Satsuma. Vispār Body Shop man nav iecienīta firma, bet šie sorbeti ļoti labi mitrina un ir piemēroti vasarai. Pavasara jaunatklājums ir krievu brends Organic Kitchen un tā sejas mazgāšanas līdzeklis Face Bestseller. Es pat iedomāties nevarēju, ka savu seju varēšu mazgāt ar želejveidīgu krēmu un pēc tam man būs komfortabla sajūta. Diemžēl Latvijā Organic Kitchen nav nopērkams (burciņu komplektu man uzdāvināja), bet viņiem ir ļoti interesanti, fantāziju rosinoši sejas un ķermeņa kopšanas līdzekļi un cenas ir ļoti zemas.

Līgani esam nonākuši pie temata, kas mani šogad ļoti nodarbina – uztura bagātinātājiem. Pavasarī nolēmu pievērsties acu veselībai un domāju, ka daudziem tā ir aktuāla problēma. Man vajag rūpēties par savu tīkleni, tādēļ lietoju 10 mg luteīna (to parasti pavada 4-2 mg zeaksantīna). 10 mg luteīna ir standarta deva, ko iesaka acu ārsti, vitamīniem parasti pievieno arī dažādus flavonoīdus (ko iegūst no mellenēm, vīnogu miziņām, priedes mizas u.c.) un antioksidantus (C un E vitamīns, cinks, varš, selēns u.c.). Pirmos divus mēnešus lietoju Life Extension MacuGuard, šobrīd lietoju Jarrow Formulas Caroten All, taču būtiskākais šajos vitamīnos, protams, ir luteīns. Papildus dzēru cinku (15 mg), kas nav šajos vitamīnu kompleksos, jo arī tas ir vajadzīgs tīklenei un citām acs daļām.  Luteīna lietošanai redzu jēgu, jo acīm kļuvis vieglāk, un turpināšu to lietot vismaz pusgadu.

Iepriekšējā ierakstā Dainis  komentāros ierakstīja, ka “daudzi uztura bagātinātāji esot naudas izkaisīšana vējā”, kas mani drusku izbrīnīja, bet tagad varētu viņam pat piekrist. Cilvēkam ir jāzina, ko viņš lieto, un nevajag aptiekā ieiet un prasīt “kaut ko”. Skatieties vitamīnu devas (lai par lielu naudu nedzertu skudras dozu) un pievērsiet uzmanību vitamīnu formai – populārā oksīda forma ir vislētākā un vissliktāk uzsūcas. Piemēram, ar dzelzs oksīdu jūs sev pāris nedēļās aizdambēsiet zarnas. Meklējiet helātu un citrātu formas!

Īpaši gribēju uzrakstīt par populāro Omega-3 lietošanu. Omega-3 ir polinepiesātinātās taukskābes, kas iedalās alfalinolēnskābē (ALS), eikozānpentaēnskābē (EPS) un dokozaheksaēnskābē (DHS). ALS Latvijas iedzīvotāju uzturā ir izsenis un populārākā ir linsēklu eļļa, taču tā ir t.s. īsās ķēdes taukskābe, un derīgākas esot garās − EPS un DHS, kas atrodamas auksto jūru treknās zivīs. Pērkot jebkāda veida Omega-3, vajag lasīt, cik sastāvā ir EPS un DHS (tas tiek uzrādīts atsevišķi), jo ļoti bieži lielāko daļu no uzrādītajiem mg veido zivju eļļa. Kardiologa ieteikums būtu lietot 1g Omegas-3 dienā. Tai pašā laikā tiek uzskatīts, ka nepieciešamā Omega-3 deva tiek uzņemta, nedēļa 2-3 reizes (dienā 30-40g) ēdot auksto jūru zivis (lasis, siļķe, skumbrija, reņģe u.c.). Domāju, ka cilvēkam bez akūtas vajadzības pēc Omegas-3 un mērenu zivju lietošanu uzturā ar 500mg EPS/DHS dienā varētu būt pietiekoši − pāris kursu gadā nekaitēs. (Ja tiek lietoti asinis šķīdinoši preparāti, arī nevajadzētu lietoti vairāk par 500mg EPS/DHS.) Reklāmas nolūkos ražotājs bieži uzliek skaļu nosaukumu, ka kapsulās ir arī Omega-6 un Omega-9, bet šīs omegas mēs labi iegūstam ar parasto uzturu (ja nu vienīgi netiek ieturēta kāda strikta diēta). Vispār, pētot aptieku piedāvājumu, esmu sapratusi, ka daudzi no plaši reklamētiem preparātiem nav nekas cits, kā veikli papildinātas, parastas zāles. Piemēram, Hjertemagnyl ir acetilsalicilskābe (aspirīns), kam pievienota minimāla magnija oksīda deva. Esiet modri un neesiet slinki izpētīt, kas jūsu organismam ir tiešām vajadzīgs!

Lai mums saulaina un silta vasara! Turpinām lasīt!

 

 

Ziema #2017: kopsavilkums un atā!

Lasu, kā daudzi veido mēnešu kopsavilkumus un favorītu sarakstus, un arī man jau sen gribas kaut kā atskaitīties par visādām lietām – ne tikai grāmatām, bet arī par to, kas iepaticies vai bijis uzmanības vērts visās citās dzīves jomās. Katra mēneša beigās es noteikti nespēšu “kopsavilkties”, taču četrreiz gadā tas ir paceļams pasākums.

No decembra līdz februārim es izlasīju 16 grāmatas, diemžēl uzrakstījusi esmu tikai par septiņām. Decembrī nopirku piecas grāmatas (tikai jau vairs neatceros kuras), janvārī – patīkamu nulli, februārī – piecas grāmatas, no kurām četras esmu izlasījusi, bet piektā drīzāk ir uzziņu literatūra un es to aktīvi izmantoju. Janvārī izveidoju sev skaistu lasīšanas sarakstu, kura vadmotīvs bija 1.Pasaules karš, taču ļoti veiksmīgi to pilnībā ignorēju un lasīju zviedru autorus – jaunu Lindgrēnes biogrāfiju, nelasītu Lindgrēnes grāmatiņu, izslavēto “Vīrs, vārdā Ūve” un Lekbergas detektīvu. Gribēju izlasīt arī Valgrēna “Gaišreģi”, bet gana ātri atklāju, ka galvenais varonis – pretīgs punduris – man riebjas tik ļoti, ka riebjas pati grāmata. Februāris sanāca īss un saraustīts mēnesis, lasīju postapokaliptisko “Vongezeru”, jauno Meksikas sēru stāstu “Lūgšanas par nolaupītajām” un divas praktiskas grāmatas par mājas kārtošanu un skaistumkopšanu.

Šajā gadā pagaidām esmu pavisam nekulturāla, nekur neesmu gājusi un savu enerģiju lielākoties veltījusi praktiskām lietām. Varētu gan pieminēt, ka manu skatāmo vlogu sarakstu ir papildinājušas trīs jaukas dāmas, ļoti interesantas personības. Pirmā ir no Sočiem – Jūlija Volkodava, kas ir savā jomā pazīstama kopiraitere (kā šo zvēru sauc latviski?), veiksmīgi pelna naudiņu internetā, taču nesen sākusi rakstīt arī romānus un nu jau uztapis otrais. Otrā ir Anastasija no Anglijas, kura pagaidām savus vlogus ieraksta paralēli angliski un krieviski, jo praktiski pusi dzīves jau dzīvo ārpus Krievijas. Viņas doktora disertācija ir par Alcheimera slimību, taču šobrīd viņa vidusskolā pasniedz bioloģiju un fiziku. Trešā ir maskaviete Ksenija, kura kādreiz pastāsta arī par grāmatām, taču viņas lielā kaislība ir balets, un es, viņu skatoties, varu uzzināt vairāk par Maskavas kultūras dzīvi. Paradoksāli, ka viņas darbs ir saistīts ar celtniecības instrumentu pārdošanu un vlogot viņa sākusi par skaistumkopšanu, lai varētu parunāt par kaut ko sievišķīgu.

Šī ziema man iezīmēsies ar to, ka dīvainā kārtā patiešām būšu nedaudz pārveidojusi savus ieradumus. Pašu galveno – laikus iet gulēt – man gan nav izdevies iegūt, tas bija labi tikai kādu nedēļu. Apstākļu spiesta, pārskatīju visu savu kosmētiku, jo ziemas sākumā piedzīvoju vēl nebijušu ādas sausuma krīzi un atklāju, ka ierastie līdzekļi nestrādā. Par laimi atcerējos, ka savulaik labi līdzēja Avene Cold Cream un tam pievienoju Avene Hydrance Optimale Riche. Atklājums man bija Stendera kopjošā kosmētika: vispirms ļoti iepatikās matu šampūns  un kondicionieris normāliem matiem, bet pēc tam atklāju Nakts sejas masku ar bišu māšu peru pieniņu, kas tiešām lieliski palīdzēja ziemā. No kopjošām ziedītēm gribu pievērst uzmanību pašmāju “Deiro” ražotajai bišu vaska ziedei “Rota” ar propolisa un mūmija ekstraktiem un smiltsērkšķu eļļu – ziede tiešām strādā un uzlabo ādas stāvokli, der visādiem izsitumiem. Mana klusā vēlme būtu tāda veida produktus ar lielisku sastāvu padarīt plašāk pieejamus, izveidojot krēmus un losjonus (šobrīd tā tiešām ir ziede vienkārša iepakojumā). Mans ķermeņa kopšanas favorīts šoziem bija ķermeņa sviests no Andalou Naturals Kukui Cocoa, kas smaržo kā īsts kakao auglis – tāda smarža ļoti palīdz samierināties ar to, ka agrā, tumšā ziemas rītā ir jāiet uz darbu. Otrs smaržīgais favorīts bija Valmieras salona “Līga” ražotais roku krēms “Upene”, kas ir ļoti barojošs un ogaini aromātisks (pirku Rīgas veikalā  “IDILLE”).

Stephen Darbishire (1940) Snowdrops

Domāju, ka šo ziemu pietiekami rosīgi būšu pārdzīvojusi, pateicoties uztura bagātinātājam Q10. Man to uzdāvināja un faktiski pierunāja lietot ar argumentu par matu/nagu uzlabošanos, bet tikai pēc pāris nedēļu lietošanas, kad sajutos priekš janvāra aizdomīgi enerģiski, izlasīju, kam tas tieši ir domāts – Q10 piedalās šūnu enerģijas veidošanas procesā un ar gadiem iet mazumā. Manai tabletītei ir neliela deva Q10 – 30mg (acīmredzot man vairāk arī nevajag) un bonusā klāt pielikti vitamīni B2 un E. Es gan nekad neesmu bijusi īpaša vitamīnu dzērāja, tomēr kādreiz laikam tas tiešām palīdz un ir pat vajadzīgs. Bonusā es vēl padzēru linsēklu eļļu un sievietēm vajadzīgo naktssveces eļļu kapsulās.

Pavasaris klauvē pie durvīm, ziema jau tiešām apnikusi – šogad tā bija untumaina, ar sniegu neīstā brīdī. Lasīšanas plānus es neatklāšu (jo visticamāk tie izgāzīsies), bet gribētos gan martā uzrakstīt par visām sieviešu sarakstītām un sievišķīgām grāmatām, kas man sakrājušās. Un darba dienās iet ārā pusdienlaikā pastaigāties. Un nopirkt sev visādas jaukas mantas. Un izpildīt savu gavēņa apņemšanos. Un beidzot aiziet laikus gulēt.

Seši gadi ar grāmatām

Oksanas Nazarčukas foto

Savu ikgadējo emuāra dzimšanas dienas ierakstu parasti rakstu drēgnā, pelēkā dienā, kad peļķēs mirkst pēdējās dzeltenās lapas. Šogad gandrīz kā Ziemassvētkos (tikai tad jau uz sniegu varēs necerēt). Pa šiem sešiem gadiem man ir gājis dažādi, kā jau dzīvē − dažbrīd lasīju un rakstīju naski un daudz, citreiz bija tikai vēlēšanās to darīt. Jā, varu teikt, ka tā īsti pārtraukt blogošanu man nekad nav gribējies, tomēr jau ļoti pierasts pie savas nelielās vietas virtuālajā pasaulē. Lai gan jāatzīst, ka tikai salīdzinoši nesen atkal esmu atguvusi savu lasītprieku un attiecīgi vēlmi dalīties par izlasīto. Pirmkārt, tam līdzēja vairākas ļoti aizraujošas grāmatas, un, otrkārt, es sev atklāju krievu vlogeru pasauli, kas ir pilna ar nenormāliem lasītājiem, kas ļoti daudz pērk grāmatas un aizrautīgi tās lasa. Īstenībā tas ļoti palīdz un iedvesmo, ja tu redzi, ka kāds cilvēks ir vēl apsēstāks par tevi.

Savas sajūtas blogošanas sakarā es esmu jau atklājusi iepriekšējos dzimšanas dienu ierakstos, tādēļ neatkārtošos. Šogad nolēmu nedaudz pasapņot un atbildēt uz savdabīgas aptaujas “Ja es būtu rakstnieks…” jautājumiem. Tiešām, mēs taču visi lasām grāmatas un tās gudri apspriežam, tādēļ vismaz teorētiski mūsu prātos ir radusies tā ideālā grāmata, kura varbūt nedabūtu Nobela prēmiju vai vismaz Laligabas balvu, bet tiktu aizrautīgi lasīta, apspriesta un varbūt pat iemantotu savu pielūdzēju loku.

“Ja es būtu rakstnieks…”

Iedomājies, ka esi sarakstījis savu pirmo grāmatu.

1. Kādā žanrā tā būtu?

Mana pirmā vēlme bija sadalīties divās daļās: viena daļa rakstītu vēsturiskos romānus, otra − detektīvus. Es nedomāju, ka apvienot šos žanrus un rakstīt vēsturisku detektīvu būtu laba doma, jo lielākoties tie man sagādājuši vilšanos, kā arī tik labus detektīvus kā Agata Kristi es diez vai spēšu savērpt, tādēļ palikšu pie vēsturiskā romāna. Jā, man kremt Margaretas Mičelas un Kristinas Sabaļauskaites lauri, tikai es noteikti rakstītu par Rīgu, visticamāk − 19. gadsimtā. Varbūt es nespētu atturēties no nelieliem maģiskā reālisma iespraudumiem, taču tas notiktu saprāta robežās.

2. Kas būtu galvenais varonis (vīrietis, sieviete, bērns, dzīvnieks, fantāzijas būtne)?

Galvenā varone būtu sieviete, kā gan citādi. Pietiekami jauna sieviete, lai es varētu ar viņu pavadīt kopā ilgu laiku un aizvadīt līdz cienījamām vecumdienām.

3. Kāda vecuma lasītājam grāmata būtu domāta?

Grāmata būtu domāta pieaugušajiem, jo tajā noteikti būtu asinskāras, vardarbīgas un erotiskas ainas. Vēsture ir daudz interesantāka, ja tai piešķiļ kaislības.

4. Vai tev būtu pseidonīms?

Visticamāk, ka jā. Man gan nav tas sliktākais vārds, bet pirmo romānu noteikti vieglāk rakstīt nedaudz slēpjoties.

5. Kādu noformējumu savai grāmatu tu vēlētos?

Es domāju, ka grāmatas noformētāju es novestu līdz baltajām pelītēm. Gribētos kaut ko skaistu, bet ne banālu, lai nelīdzinātos sentimentālam romānam, taču būtu skaidrs, ka romānā atklāta sievietes dvēseles smalkā organizācija. Un viss tas būtu man mīļajā zilajā krāsā (skat. pa labi).

6. Vai tu gribētu, lai grāmatu ekranizē?

Zināms, ka gribētu. Jo parasti jau ekranizācijas sanāk sliktākas par grāmatu, he he, un tad grāmata parasti tiek pārlasīta. Ja nopietni, tad es domāju, ka vēsturisks seriāls ar pievilcīgu sievieti galvenā lomā būs aktuāls vienmēr.

7. Vai šai grāmatā būtu ilustrācijas?

Manā grāmatā visticamāk būtu kartes un − ja es tā labi ieskrietos − arī ciltskoks. Galvenos varoņus zīmēt nav obligāti.

Es domāju, ka aptuveni kļuva skaidrs, kāda būtu mana pirmā grāmatu, un varētu piebilst, ka visvairāk man gribētos lasītājā radīt līdzpārdzīvojumu − joprojām uzskatu, ka labs stāsts un lasītāja emocijas ir galvenās labas literatūras sastāvdaļas, neatkarīgi no izvēlētā žanra.

***

Paldies, ka mani lasāt, un tiksimies arī turpmāk!

Pieci kaķi sarunāja…

Anna Siļivončika

Pirmais apaļais cipars ir sasniegts, šajā blogošanas vidē es atrodos jau piecus gadus. Varētu teikt, ka pirmie pieci tie grūtākie, taču īstenībā (pēc ierakstu statistikas) man visgrūtākais ir bijis pēdējais, piektais gads. Sākotnēji man bija nodoms rakstīt par grāmatām vismaz četrus gadus un tad paskatīties, vai man to gribēsies darīt tālāk. Teorētiski man, protams, gribējās, jo bija taču izveidojušies visādi rakstīšanas plāni un saraksti, tomēr praktiski man pēdējā gadā kaut kur ir pazaudējusies motivācija. Kad es sāku blogot, diezgan nopietns iemesls bija grāmatu blogu mazskaitlīgums, un man šķita, ka būs vērts ieguldīt kaut vai nelielu artavu, lai šī blogu sfēra paplašinātos. Šobrīd, pēc pieciem gadiem grāmatu blogeru skaits ir pieaudzis, un liekas, ka arī Latvijas grāmatniecība kaut nedaudz ir iepazinusi un pieņēmusi šo lasītāju īpašo pasugu. Tādēļ kādu brīdi man šķita − diez vai manas domas par grāmatām ir vajadzīgas, vēl jo vairāk, ja man ir tik liels slinkums tās sakarīgi noformulēt un pierakstīt.

Otrkārt, man attiecībā uz blogošanu radās tāda kā pienākuma apziņa, obligātums; mums visiem dzīvē ir gana daudz lietu gan mājās, gan darbā, no kurām mēs nekādi nevaram izvairīties, un tikko šī draņķa rutīna sāka pielipt manai blogošanai par lasīšanu un grāmatām, uzreiz sagribējās no tās izvairīties. Uzskatu, ka man savs blogs ir jāraksta ar prieku un aizrautību, citādi tas nebūs interesants ne man, ne lasītājiem. Turklāt gadu gaitā iegūtais ierakstu skaits man nodrošina stabilu apmeklējumu statistiku, kas patīkami iemidzina čaklumu, un jauni ieraksti man nemaz nešķiet tik svarīgi kā iepriekš.

Lai kā nu būtu, šogad tomēr vairākas reizes esmu centusies atsākt rakstīt vairāk un regulārāk, izmēģinājusi rakstīt ne tikai par grāmatām (ticiet − man galvā melnrakstu vesela jūra). Tādēļ blogošanas piekto gadu es varētu nodēvēt par pārdomu un jaunu ceļu meklējumu laiku, kas nav slikti − krustceles dzīvē ir noderīga lieta. Man vienkārši nopietni jāpārdomā, kā man dienas režīmā atgriezt atpakaļ to brīdi, kad es sēžu un rakstu.

Rakstniece Treisija Ševaljē saka, ka mēs esam dzimuši stāstu teicēji, stāstu radīšana ir ielikta mūsu gēnos. Un iemesls tam ir apkārtējās pasaules haotisms un nedrošība, ko ar stāstu palīdzību mēs cenšamies sakārtot un padarīt jēgpilnāku. Kādreiz, lasot grāmatas, šķiet, ka stāstu ir pārāk daudz, visu nav iespējams aptvert, saprast, līdzi just… tomēr biežāk ir sajūta, ka jāturpina meklēt un laiku pa laikam − ne pārāk bieži − izdodas atrast to mazo varavīksnes sajūtu, dārgumu atradēja prieku, kad tu jūti − kāds cilvēks lielajā pasaulē ir rakstījis stāstu un domājis tieši par tevi.

“And she is the reader
who browses the shelf
and looks for new worlds
but finds herself.”
― Laura Purdie Salas BookSpeak!: Poems about Books

Grāmatskapja izrādīšana

Kad jau visi, tad es arī 🙂 Neiešu taču palikt malā, kad visi izrādās ar savām grāmatām un lieliskajiem skapjiem, plauktiem un plauktiņiem. Bet es visu nerādīšu, jo viss nemaz nav pa smuko sakrāmēts.

Man ir viens tāds skapis, kur ir salikts tas, kas pēdējos pārdesmit gadus lēnām savilkts. Pēc remonta grāmatas tika sašķirotas un saliktas pa tēmām, bet īstenībā tur vēl vajadzētu šo to izmest.

Augšējā plauktā ir sabāztas visādas pasaku grāmatas, visu “Brīnumzemes” sēriju ieskaitot. Nākamā plauktā pasakas turpinās, tām pievienojas “Sprīdīša bibliotēka” un uzziņu literatūra par simboliem. Trešajam plauktam ir mitoloģiski etnogrāfiska ievirze, tur dzīvo visādas mītiskas lietas, lidojošas raganiņas ieskaitot.

Ceturto plauktu uz pusēm dala latviešu etnogrāfija un visādas vēstures grāmatas vai vismaz kaut kas tāds, kas ir saistīts ar vēsturi. Tālāk seko plaukti, kuriem derētu kārtīga revīzija, jo tajā normālas grāmatas par psiholoģiju, astroloģiju un visādām ezotēriskām padarīšanām sadzīvo ar sēnalām, no kurām sen vajadzēja atbrīvoties. Pašā apakšā ir pavārgrāmatu plauktiņš, kur otrā rindā dzīvo pavisam vecās, mantotās, kuras laiku pa laikam izrādas daudz noderīgākas par jaunākajām māsām.

Jā, šajā skapī vispār nav daiļliteratūras, jo es ilgu laiku to praktiski nepirku. Padomju laikā iegādātais atrodas divos sekcijas antresolos, salikts trijās rindās un sastutēts, lai gluži nekrīt uz galvas, kad paver durtiņas; antresoli ir ietilpīgi, tikai tas nav ne smuki, ne parocīgi, tādēļ vajadzētu domāt par jaukākām grāmatu uzglabāšanas vietām. Arī pāris plaukti sekcijā ir veltīti grāmatām − smukāki kopotie raksti un visādas uzziņu grāmatas un vārdnīcas.

Kāda daļa nosacīti jaunākās daiļliteratūras ir salikta citā plauktā un turēta acu priekšā (lai es uzskatāmi redzētu, cik daudz man jau ir lasāmā un neiedomātos iepirkt vēl pāris kalnus). Vispār jau man vēl darbā ir plauktiņš un pāris kastes ar nelasītām grāmatām, bet tas nevienam nav jāzina.

Un pašā pēdējā bildē var aplūkot nežēlastībā kritušo grāmatu kastes, kas agri vai vēlu atradīs savu ceļu uz citām mājām un citiem lasītājiem.

Cerams, ka manās miglas bildēs kaut ko varēs saredzēt, ja nu kādam gribēsies to visu izpētīt tuvāk.

Garšīgu 8.martu!

Susan Abbott. Spring Promise

Astotais marts mūsu platuma grādos tiek valstīts, kā nu kuram iepatīkas: pārdevēji to iemanās iepīt savās reklāmās un piedāvā atlaides ne tikai lūpukrāsām, bet arī benzīnam, kaismīgi nacionālisti to pielīdzina krievu armijas svētkiem, savukārt citiem vienkārši patīk svinēt visus svētkus, kā sacīt – būtu tik iemesls, šņabis atradīsies.

Man arī bija savi plāni šī datuma sakarā un šobrīd lasu ļoti labu grāmatu “Meža meitas” par Nacionālās pretestības kustības dalībniecēm, kuras lieliski parāda, ka nevienai sievietei nav nevienam savs dzimums jāpierāda un “īsta sieviete” var būt ļoti dažāda. Taču jāatzīst, ka grāmata ir ļoti skumja, pat traģiska, un šajā saulainajā dienā man gribētos uzrakstīt par kaut priecīgāku. Tādēļ nolēmu uzrakstīt par vienu amerikāņu meiteni un viņas garšīgo vaļasprieku, kas pārvērtis viņas dzīvi.

Deba Perelmane ir ņujorkiete un ļoti pazīstama ēdienu blogere. Protams, par ēst gatavošanu raksta daudzi, taču izcelties citu vidū viņai noteikti ir palīdzējusi zinātkārā un pašironiskā personība, kā arī ļoti īpašā attieksme pret receptēm − nekādas nenoteiktības vai nejaušības, “nav sliktu pavāru, ir sliktas receptes”. Deba iedrošina gatavot ikvienu visparastākajā, vismazākajā virtuvē un neizmanto eksotiskas vai ekskluzīvas ēdienu sastāvdaļas. Savā ziņā viņa atgādina slaveno Džūliju Čaildu: “Ja es to varu pagatavot, tad to var izdarīt jebkurš.” Piekritīsiet, ka katram, kurš savu reizi ir izmetis pagatavotu ēdienu, šāds uzmundrinājums ir nepieciešams.

Mani personīgi uzpērk Debas patiesums; tiešām, viņai nav ģimenes recepšu, kas tikušas turētas slepenībā trīs gadsimtus vai netīšām atrastas senas recepšu klades, kas pazudusi ungāru ķeizara pavāram. Deba atzīst, ka cilvēki labprāt uzklausītu dramatisku un saviļņojošu stāstu, taču viņai vienkārši patīk gatavot ēst. Otrā slavējamā īpašība ir perfekcionisms, kas brīžiem var padarīt trakus apkārtējos, un šajā jautājumā − kā cilvēks, kas ir īpaši trenējies, lai neizārdītu trīs gandrīz gatavus džemperus, līdz ceturtais iznāk ideāls − es viņu ārkārtīgi labi saprotu. Ēdienu receptēm tomēr ir jābūt precīzām, vismaz tām, kuras domātas citiem.

2006. gada vasarā Deba reģistrēja savu majaslapu SmittenKitchen.com un tā bija tik veiksmīga un populāra, ka 2012. gadā viņas receptes tika apkopotas un izdotas grāmatā “The Smitten Kitchen Cookbook”, kas ātri nokļuva bestselleru sarakstā. Lielākā daļa grāmatas recepšu nav tieši tādas pašas kā blogā, katrai receptei bez lieliskiem attēliem un smalka pagatavošanas izklāsta ir pievienotas arī autores pārdomas, kas to padara savā ziņā īpašu. Kad es ieraudzīju, ka bookdepository.com šo grāmatu var nopirkt ar ievērojamu atlaidi, protams, ka man to uzreiz vajadzēja sev uzdāvināt Ziemassvētkos. Un tagad es jums varu pastāstīt par brīnumjauku kūku − “Sarkanvīna samta kūka ar balto krēmu”. Grāmatā šo kūku sauc “Red wine velvet cake with whipped mascarpone” un tā ir torte ar trīs kārtām, savukārt Debas blogā tā ir uz pusi mazāka kūka vienā kārtā. Esmu to cepusi mazakajā variantā, bet kā torti ar divām kārtām.

via smittenkitchen.com

Biskvītam:

100 g mīksta sviesta

150 g brūnā cukura

140 g miltu

50 g kakao pulvera

1 liela ola un 1 olas dzeltenums

175 ml sarkanvīna

1 tējkarote vaniļas ekstrakta vai paciņa vaniļas cukura (20 g)

1 tējkarote cepamā pulvera

via smittenkitchen.com

šķipsna sāls

šķipsa kanēļa

Sviestu sakuļ ar cukuru, līdz tas izkusis. Pievieno olu un olas dzeltenumu un sakuļ. Pievieno sarkanvīnu un vaniļu.

Sajauc birstošās vielas: miltus, kakao, cepamo pulveri, sāli un kanēli. Visu sakuļ kopā viendabīgā masā, lej veidnē (20 cm) un cep 25-30 minūtes apmēram 170 grādos. Kūka ir gatava, kad tajā iedurts zobu bakstāmais neaplīp. Atdzesē un sadala divās ripās.

Krēmam ar pāris karotēm brūnā cukura saputo 200 g saldā krējuma un to savieno ar 200 g svaigā siera (“Philadephia”), pievieno dažus pilienus vaniļas esences.

Šajā receptē esmu samazinājusi cukura daudzumu (neliku vēl 50 g baltā cukura) un izdomāju, ka tortei nepieciešams kaut kas skābens. Tādēļ pirmai ripai pa virsu vispirms smērēju brūkleņu ievārījumu un tikai tad liku aptuveni trešdaļu baltā krēma. Krēma daudzuma ar uzviju pietiek, lai iesmērētu tortē iekšā, noklātu virsmu un sānus.

 Priecīgus svētkus!