Sākumlapa

Ceturtā (un pēdējā) pietura 2014. gadā

Komentēt

Anna Siļivončika

Anna Siļivončika

Gads skaita stundas savai pēdējai dienai, un laiks arī manam lasīšanas Pegazam nedaudz pierimt stallī un novērtēt padarīto. Šogad esmu izlasījusi 70 grāmatas, kas uz citu gadu fona ir nedaudz mazāk par ierasto, jo krietni vairāk man nācās lasīt cita veida rakstudarbus, ko noteica dzīves proza. Jācer, ka nākamais gads būs mierīgāks un man vairāk atliks laika daiļliteratūrai. Jo tik daudz interesantu grāmatu joprojām gaida rindiņā…

Gads man sākās (diezgan neplānoti) ar grāmatām, kurās tā vai citādi parādījās kara tēma, kas vasaras sākumā man bija jau tik ļoti apnikusi, ka vienu labu grāmatu atliku uz vēlāku laiku un meklēju atslodzi jaukās meiteņu grāmatās. No ziemas/pavasara grāmatām ieteiktu katram izlasīt Valentīnas Freimanes “Ardievu, Atlantīda!” un Nikolaja Ņikuļina “Atmiņas par karu − abas grāmatas ir patiesi, neizskaistināti memuāri, kas aizkustina līdz sirds dziļumiem. No vasaras grāmatām man gribētos izcelt Mirdzas Bendrupes noveļu krājumu, kas noteikti paliks manā grāmatu plauktā. Rudens autori man ir Džons Benvils ar “Neaizskaramo” un Lorenss Darels ar “Prospero celli, ceru lasīt abus rakstniekus arī nakamgad.

Lai arī kopumā grāmatu ir izlasīts mazāk, man tomēr ir pozitīvas sajūtas par izlasīto. Nedaudz tikai kremt, ka neesmu paguvusi izlasīt visas uzdāvinātās grāmatas, kā arī uzrakstīt par izlasītajām , tādēļ jaunajā gadā ieeju ar apņemšanos laicīgi lasīt dāvanas un saskaitīju, ka jāuzraksta deviņi iekavēti ieraksti. Ar to arī es sākšu nākamgad – uzrakstīšu par Ziemassvētku laikā lasītajām bērnu grāmatām, savukārt tālāk janvāris man ir paredzēts Spānijas noskaņās (kad gan vēl lasīt par siltām zemēm, ja ne ziemā?)

No grāmatu izaicinājumiem esmu nolēmusi stingri pieturēties tikai pie viena − gada laikā izlasīt vismaz 24 grāmatas projektā “Latviešu grāmatu gadsimts” (tas ir, divas grāmatas mēnesī), jo šogad es vairāk esmu klejojusi pa bibliotēku katalogiem, bet to vezumu vajag stumt ātrāk uz priekšu. Gan jau es paspēšu vēl iekulties arī citos lasīšanas izaicinājumos, bet prioritāte lai būtu latviešiem.

Ārpus lasīšanas projektiem es sev nākamajā gadā vispirms novēlu laikus iet gulēt. Un vispār vairāk censties nodarboties ar lietām, kas palīdz saglabāt garīgo un fizisko līdzsvaru. Dalailama esot teicis: “Kad man ļoti gribas apēst cepumiņu, bet nedrīkst, es aizdomājos: “Kas patīkamāk būtu Dievam? Lai es esmu laimīgs? Vai − lai ēdu tikai to, kas atļauts? … un es ēdu cepumiņu.” Savukārt cepumiņu ēšanas laikā noderīgi ir atcerēties citu teicienu: “Disciplīna ir nepieciešama tādēļ, lai no tā, ko jūs gribat visvairāk, un no tā, ko jums gribas tieši šobrīd, jūs vienmēr izvēlētos pirmo.” Kā redzams, pareiza izvēle ir svarīgāka par visu, un tas būs viens no maniem uzdevumiem nākamajā gadā.

Mīļie Burtkoku lasītāji! Es jums Jaunajā gadā novēlu ziloņa lieluma mīlestību un saticību! Lai jums vienmēr blakus ir drauga plecs un arī pašam ir laime būt draugam!

tumblr_lyxr3qigra1qldpbqo1_500

 

Virtuālās dāvaniņas-2015

18 komentāri

Šorīt pavisam agri uz dzīvokļa sliekšņa parādījās mana simtgadīgā kaimiņiene ar sensacionālu paziņojumu: Pa nakti uz ielas ir izbērti milti! Kas to visu tagad sakops!? Jāatbild viņai: Paldies rūķiem par Ziemassvētku dāvanu! Tas jau kā dziesmā teikts: “Būs jau labi, būs jau silti, birst no gaisa balti milti; maigus miegus atvelk peles, kūst uz mēles karameles.” Cerams, ka Ziemassvētki jums vakar atnesa jaukas sajūtas un mīļas dāvanas, šodien es vēl pievienošu blogeriem savus virtuālos sveicienus!

Dāvaniņas sagatavoju tiem, kas izteica tādu vēlēšanos, kā arī tiem, kam man likās, ka vienkārši šogad vajag kaut ko uzdāvināt. Ja kāds ir saīdzis, ka ir piemirsts, lūdzu piesakaties, es mīļuprāt esmu gatava dāvināt (vienkārši nevēlos uzbāzties).

Kęstutis Kasparavičius (1954)

Kęstutis Kasparavičius (1954)

ANDRIS gan ir paudis, ka viņam nemaz nav laika daudz lasīt, bet visi viņam kaut ko dāvina. Tad jau es arī 🙂 Nebūs man dāvana no tā plauktiņa, kas viņam mīļš, bet man galīgi nezināms, taču (atsaucoties uz patiku pret Ērvingu, kas ir gana nopietns autors) uzdāvināšu Džona Benvila “Neaizskaramo”. Tā ir grāmata, kura šogad man ļoti patika.

ASMO man bija izdomāti vairāki varianti, taču palikšu pie pirmā un dāvināšu viņam uzreiz veselu autoru − Robert McCammon. Makkamons ir amerikāņu autors, kurš ilgu laiku rakstījis veiksmīgas šausmenes, bet pēc tam pārmeties uz vēsturiskiem detektīviem. Viņa pirmā grāmata sērijā par Metjū Korbetu Speaks the Nightbird man ļoti patika, bet ļaušu Asmo pašam izlemt, ko viņš vēlas − iesākt jaunu sēriju vai lasīt kādu no godalgotajām Makkamona šausmenēm.

BALTAIS RUNCIS izrādīja interesi par Vladislava Todorova “Dziftu”, tad lai nu viņam tiek šī nelielā, bet jancīgā grāmatiņa.

DAINIS ir sācis mazāk lasīt, bet vairāk strādāt, tādēļ iedvesmai uzdāvināšu viņam Džeka Londona īsromānu “Senču asiņu balss” (atrodams Londona Kopoto rakstu otrā sējumā) vai angliski The Call of the Wild (atrodams tiešsaistē gutenberg.org).

ELZA no thestoryofelza – esmu ievērojusi, ka Elzai patīk iet uz izstādēm (man vajadzētu no viņas nākamgad mācīties), tādēļ dāvinu kādu no Aleksandra Vasiļjeva grāmatām (latviski – “Es esmu modē…”, “Modes likteņi” vai jaunā “Eiropas modes vēsture”). Man šķiet, ka Vasiļjevs neraksta tik daudz par modi, cik par dzīvi caur modes prizmu.

GRĀMATU TĀRPS  arvien biežāk sāk pievērsties blogošanai, kas priecē, un man šķiet, ka mūsu lasīšanas gaumes varētu būt līdzīgas. Es Tev dāvinu autori Keitu Atkinsoni – iespējams, ka esi lasījusi viņas “Neredzamo stundu muzeju”, tad nu varbūt derēs kaut kas no sērijas par Džeksonu Broudiju (latviski pirmais “Lietu vēsture”) vai nesenā un ļoti populārā “Life after Life”.

LASĪTĀJA − ak, Lasītāja, ar Tevi man gāja visgrūtāk 🙂 Neteiksim, ka pa visiem šiem gadiem es spēju saprast Tavu lasīšanas gaumi. Bet ārpus visām intelektuālajām pretenzijām un flirtu ar fantastiku, tevī jaušas arī romantiska stīga. Tādēļ dāvinu Tev lietuvieša Vitauta Gira “Sarkankoka paradīzi”.

LĪVA − dāvinu Tev vārdamāsas Līvas Ulmanes atmiņu grāmatiņu “Pārvērtības”. Varbūt būs interesanti kaut ko uzzināt vairāk par slaveno norvēģieti.

MAIRITA – MsMarii man uzdāvināja grāmatu, kuru (gandrīz) visi jau ir izlasījuši, tādēļ es viņai varētu atdarīt ar to pašu un (vadoties pēc Goodreads) uzdāvināt Pītera Hēga “Smillas jaunkundzes sniega izjūtu”. Ziemas sajūta Tev būs garantēta jebkurā gadalaikā!

SIBILLA ir lasītāja, ar ko es varu dalīties savā tieksmē uz krievu literatūru, taču vienlaikus jāņem vērā viņas daudzlasītājas statuss. Tādēļ es viņai dāvinu krievu rakstnieka Jevgēņija Vodolazkina “Laurus”, kas ir salīdzinoši nesen sarakstīta un burtiski nupat iznākusi latviski. Mani pašu romāns jau gaida plauktā krieviski, varbūt nākamgad varēsim salīdzināt iespaidus.

SPĪGANA mani vairākas reizes ir pārsteigusi ar interesantu viedokli, tādēļ dāvinu viņai Mārgarētas Atvudas “Kalpones stāstu”, kam nākamgad (kā Zvaigzne solījusi) ir jāiznāk arī beidzot latviski. Romāns ir rakstīts pasen, bet aktuāls joprojām.

Ceru, ka visiem dāvanas patiks un – priecīgus svētkus!

2014. gada mēnešu pirmie teikumi

Komentēt

Jenny Chang. December

Jenny Chang. December

Skatos, ka cauri grāmatu blogiem brāž akcija 2014. gada mēnešu pirmie teikumi.  Manī tas izsauca nelielu paniku – vai tad gads jau beidzas!? Vispār jau iet uz galu gan, ar grūšu nopūtu jāatzīst – vēl taču tikai drusku vairāk par nedēļu! Kāds gādīgs cilvēks mājās atnesis slapju eglīti, kaķis zaudējis cīņu ar skujām un es esmu iepakojusi pirmās divas dāvaniņas 🙂

MsMarii un Dainis mani laipni uzaicināja padalīties ar bloga mēnešu pirmajiem teikumiem, bet jūs jau zināt, ka man pirmajā datumā vienmēr ir citāts (iedvesmojošs). Sākumā domāju tos izlaist, bet – galu galā – tie tiešām IR mēnešu pirmie teikumi. Tādēļ man būs liriskais variants.

JANVĀRIS − Kad maltīte bija galā un trauki novākti, mēs stāvējām pie atvērta loga, un ārā tumsa nakts.

FEBRUĀRIS − Vēl pēc dažām klusuma pārpilnām dienām es jutu, ka nu jānāk kādai pārmaiņai, ka ilgi sirds krūtīs nevar turēties kā diegā pakārta.

MARTS − “Pasaki man vienu,” sacīja vecākā Princese Vecajai Sievai, kad visi bija aplaudējuši viņas stāstam.

APRĪLIS − Tu, dzidrais vējš, tu, šalcošais, kam spārnu galos rasa zaigo, no kurienes tu, mirdzošais, nes savu puķu elpu svaigo?

MAIJS − Nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā.

JŪNIJS − Savos memuāros Bērtrands Rasels raksta par to, kas padara viņa dzīvi dzīvošanas vērtu, proti: kāre pec zināšanām, ilgas pēc mīlestības, empātija pret tiem, kam klājies grūti.

JŪLIJS − Kāds gan bagāts laika sprīdis likās aizritējis, kad pārcilāja to atmiņā!

AUGUSTS − Kādreiz vakarā pēc saules rieta abi draugi sēdēja uz savām kāpenēm un skatījās uz ezeru, kas kā sidraba sakta gulēja uz zemes varenajām, zaļi tērptajām krūtīm.

SEPTEMBRIS − Dārza koki stāvēja zemu liektiem zariem, dārza koki tiecās atdot zemei no zemes ņemto citā, košākā veidā.

OKTOBRIS − Kādā vēlā rudens rītā tu pamosties un pamani, ka viss ir mainījis krāsas − debesīm ir pērļaini dziļa nokrāsa, un saule lec kā asiņaina lode, − jo Albānijas kalnu galotnēs parādījies sniegs.

NOVEMBRIS − Viss plūst, viss mainās: vienā upē divas reizes iekāpt nevar, jo tas ūdens, kurā mēs bijām iebriduši, jau sen ir aiztecējis

DECEMBRIS − Izšuvu pelēku jumtu ar baltu sudraba diegu un, sēžot uz jumta malas, kaisīju pagalmā sniegu, bet kaķis man palīdzēja, likdams pēdu aiz pēdas − raksts sākas no mājas durvīm un beidzas pie malkas grēdas.

Varbūt arī visai šai teikumu virknei ir kāda noteikta jēga.

Kurš vēl nav atklājis savus mēnešu teikumus? Aiga? Līva?

 

P.S. Pievienoju mazu vingrinājumu sniega izsaukšanā.

 

Mēs pavisam bijām četri… gadiņi!

13 komentāri

Petra Brown

Petra Brown (greetings card)

Reiz pienāk tā diena, kad četri vēji iet pa lauku un četros krastos iedegas guns, un galdam ir četri stūri un pretī brauc četri tankisti un suns. Ar šo improvizēto vārsmu es gribētu uzsākt tekstu, ka manam blogam šodien ir ceturtā dzimšanas diena. Izlaidīšu tekstu, ka laiks iet ātri (izņemot, kad jāstāv tualetes durvīm nepareizā pusē) un vienmēr gribas visu darīt labāk un vēl labāk (augstāk par vienu vietu vēl nevienam nav izdevies uzlēkt). Tomēr noteikti gribu pateikties visiem saviem lasītājiem un komentētājiem − ceru, ka šeit atrodat kaut ko sev noderīgu un interesantu.

Kad iesāku blogot, man pašai vien zināmu iemeslu pēc, sākotnējais plāns bija rakstīt vismaz četrus gadus. Man par lielu prieku vismaz šo apņemšanos esmu izpildījusi! Bloga regulārie lasītāji gan droši vien pamanīja, ka šogad man ar rakstīšanu ir gājis pagrūti (bet vismaz lasīju gandrīz tikpat daudz), un tam par iemeslu vispirms, protams, ir vienkārša palaišanās slinkumā un ērta gulēšana uz lauriem, bet, pavisam godīgi sakot, man ilgu laiku bija tāds dvēseles noskaņojums, ar kuru nevēlējos piesārņot savu blogu − nīgras, ķeksīša pēc rakstītas atsauksmes nevienam nav vajadzīgas. Domāju, ka šobrīd esmu izveikusi iekšēju tīrīšanu, kaut kas ir pārlādēts un sakārtojies, līdz ar to blogošanas kāre ir atgriezusies. Problēma tikai tajā, ka ir sakrājies daudz izlasīto grāmatu, par kurām līdz gada beigām gribētos pastāstīt, tādēļ centīšos rakstīt.

Kādā vasaras žurnālā lasīju Dāvja Auškāpa teikto: “Es gribu dzīvot viegli, ne vienmēr tas izdodas, jo es ļoti nopietni uztveru dzīvi.” Šos vārdus es varētu attiecināt arī uz sevi, bet man šķiet, ka šajos platuma grādos dzīvojot tā daudziem ir problēma: kaut kur gēnos ierakstījusies celmu laušanas un atmatas aršana pieredze un viss, kas nāk ar tauriņa vieglumu, netiek uztverts nopietni. Varbūt mēs domājam, ka viegli nozīmē − pavirši, bet viegli taču nāk tas, ko mēs daram ar prieku un mīlestību. Man, protams, krietni par vēlu ir pāraudzināt sevi par saulstariņu (un gan jau blogā es arī parādos kā diezgan ecīga būtne), taču tiekties uz pozitīvo vajag vienmēr.

Oktobrī lasīju interviju ar vienu no sekmīgākajām krievu grāmatu blogerēm Bookeanarium, kurā viņa piezemēti saka, ka ar saviem grāmatu apskatiem tikai parazitē uz rakstnieku padarītā un viņa ir tikai tāds mazs stalkerītis grāmatu pasaulē. Iespējams, ka kāds gudrāks cilvēks varētu pastāstīt par parazītu pozitīvo nozīmi dabas pasaulē, bet arī bez šīs paralēles grāmatu apskatnieki man nešķiet parazīti, tikai lasītāji, kuri nespēj paturēt pie sevis domas par izlasīto. Un būt kaut vai par mazu stalkeri grāmatu pasaulē ir liels pagodinājums − ja nu tieši mums ir tā laime aizvest kādu lasītāju pie grāmatas, par kuru viņš varētu teikt tāpat kā krievu režisors Kirils Serebreņņikovs: “Sāku lasīt Ulisu kā viens cilvēks, pabeidzu – jau kā cits.”

portrets

Vasarā kādu brīdi nopietni domāju, ka varētu arī beigt niekoties ar blogošanu un pievērsties nopietnāk citām nodarbēm. Bet no tādas neprātības mani attur visi uzsāktie projekti, vispirms jau Grāmatu gadsimts, ar kuru šogad esmu nodarbojusies pārāk maz. Un man arī pietrūktu blogosfēras, visu citu jauko grāmatu blogeru. Tādēļ es turpināšu domāt, kā man uzlabot savas rakstītprasmes un nekrist pašai sev uz nerviem, t.i. uzlabot blogošanas kvalitāti.

Tuvākajā laikā esmu sev ieplānojusi diezgan saspringtu režīmu, lai varētu atgūt iekavēto: pabeigšu atskatīties par RIP izaicinājuma pirmo pusi, tad ieplānota spiegu nedēļa, kam sekos Latvijas svētkiem pieskaņota pievēršanās latviešu autoriem; pēc tam (ja lasīšanas tempi nepievils) vajadzētu vēlreiz atgriezties pie RIP grāmatām.  Decembra otrā pusē tad ņemšu priekšā kaut ko vieglu un pasakainu.

Vēlreiz paldies visiem maniem lasītājiem! Ja nu jums priekš manis ir kādi vērtīgi ieteikumi blogošanas sakarā, ar prieku tos uzklausīšu!

10 grāmatas, kuras visvairāk ietekmējušas tavu dzīvi

18 komentāri

Daniela Zekina (1960)

Daniela Zekina (1960)

Ar Sibillas un Ulda laipnu uzaicinājumu pie manis ir nonākusi Spīganas uzsāktā akcija par 10 grāmatām, kuras visvairāk ir ietekmējušas manu dzīvi. Loģiski, ka tikko es izlasīju akcijas preambulu, man prātā jau sāka virknēties sava izlase, tādēļ saraksts tapa ātri. Es piekrītu Sibillai, ka grāmatu nozīme dzīvē varbūt tiešām ir pārspīlēta un daudzi citi notikumi mani ir ietekmējuši vairāk par izlasīto. Tai pašā laikā, pateicoties pārdomām par šo sarakstu, es izsecināju, ka grāmatām ir bijusi savdabīga katalizatora loma manā dzīvē. Iespējams, es līdz kaut kādam konkrētam secinājumam tāpat būtu nonākusi, tomēr grāmata šo procesu ir veicinājusi vai vienkārši veidojusi krāšņāku.

Ja man vajadzētu veidot sarakstu “10 mīļākās grāmatas”, tad tas būtu citāds un tur iekļūtu tikai divas no sarakstā minētajām (Darels un Lindgrēne). Pārējās jau sen ir pagātnē, izpildījušas savu lomu, bet ir labi, ka ir iemesls par tām atcerēties.

1. Ļevs Tolstojs “Bērnība”

Es atceros, ka biju ciemos pie vecāsmātes un pirms iemigšanas, ieģērbta mierlaiku zīda naktskreklā, lasīju Tolstoja grāmatu. Tās finālā nomirst galvenā varoņa māte un tiek smalki aprakstīta bēru aina un sēras. Tobrīd man nevarēja būt vairāk par 10 gadiem un es pirmoreiz skaidri apjautu, ka nāve attiecas arī uz mani un vispār – mēs visi nomirsim.

2. Jans Parandovskis “Mitoloģija”

No visas “Apvāršņa” sērijas man šī grāmata ir vismīļakā. Es ieviesu sev burtnīciņu, uz kuras glīti uzrakstīju “Dievi” un cītīgi izrakstīju visus grieķu un romiešu mitoloģijas varoņus, cenšoties veidot arī kādu nebūt ciltskoku (un tas nebūt nebija viegli, jo dievi nebija rātni un godīgi). Iespējams, tā ir pirmā reize, kad es sev uzskatāmi parādīju, kas īsti mani dzīvē varētu interesēt (es domāju vēsturi, nevis dievu seksu 🙂 ).

3. Jeļena Iļjina “Ceturtā augstiene”

Šī grāmata ir no padomju bērnības, kad tika lasīts viss pēc kārtas, kas nu bija mājās. Visticamāk, ka konkrēto grāmatu es izzvejoju no kādas radu pažobeles, jo diezin vai tik spilgta propaganda mums mājās stāvētu goda vietā. Bet grāmatu es drīzāk izvēlējos kā simbolu visām tām padomju bērnu grāmatām, kurās pozitīvi un līksmi lielās valsts gados jaunajiem pilsoņiem centās iemācīt pareizi dzīvot. Daudzas no šīm grāmatām bija sarakstītas naivi, bet bērnam aizraujoši, un konkrētā – “Ceturtā augstiene” vēstīja par reālu personu – Guļu Koroļovu, jauku un draisku meiteni, kas filmējās kino, slimoja ar angīnu, brauca uz Arteku, trenejās daiļlēkšanā un gribēja izaugt par labu un godīgu cilvēku. Reālajā dzīvē Guļa 20 gados aizgāja karā par sanitāri un krita kaujā pie Staļingradas. Kas viņu dzina karot, ja varēja dzīvot evakuācijā ar savu mazo dēliņu? Laikam jau tas pats ideālisms, kas manī joprojām šad tad pavīd kā atblāzma no šādām grāmatām.

4. Boriss Poļevojs “Stāsts par īstu cilvēku”

Vēl viens padomju grāvējs. Es gan lasīju nesātīgi, tomēr tieši šo konkrēto grāmatu atceros kā pirmo un, iespējams, vienīgo, ko lasīju līdz rītam, kamēr pabeidzu. Kā Maresjevs pa mežu ar nosaldētām kājām rāpoja… un pēc ilgas cīņas ar sevi un slimību sēdēja lidmašīnas kabīnē un no laimes raudāja…

5. Džeralds Darels “Mana ģimene un citi zvēri”

Iespējams, viena no visu laiku priecīgākajām grāmatām, kuru lasot var smieties pilnā balsī. Tikai nedaudz no tās atpaliek citas Darela grāmatas. Cik ļoti es mīlēju šīs grāmatas, apliecina fakts, ka mans brālis arī bija Darela fans un tad, kad viņš izgāja pie sievas un izvācās no ģimenes mājokļa, mana galvenā rūpe bija paturēt grāmatas mājā. Es tās noslēpu tukšā katlā zem virtuves galda 🙂

6. Ērvins Šovs “Vienam daudz, otram maz”

Ak, šī samaitātā kapitālisma dzīve, kas no 80-to gadu vidus pamazām parādījās arī izdotajās grāmatās. Neba jau nu pūstošā iekārta mani šajā romānā interesēja, bet savas seksuālās izglītības paplašināšana. (Atgadināšu, ka toreiz bērnu žurnālos nerakstīja par kontracepciju vai labākajām pozām.) Līdz šai grāmatai es jau biju iepazinusies ar “Laulības dzīves noslēpumiem”, bet bija detaļas, kas nebija līdz galam skaidras. Ērvins Šovs ar frāzi “man gan uz viņu nestāv” atklāja erekcijas nozīmi dzimumdzīvē.

7. Žurnāls “Avots” (1987-1992) un žurnāls “Grāmata”

Šis punkts laikam jau ir blēdīšanās, bet tomēr − tā bija pilnīgi cita, savā ziņa pat elitāra literatūra, ar kuru es pirmo reizi satikos šajos žurnālos. Dziļi nožēloju, ka “Avots” tika sadalīts pa sastāvdaļām, bet “Grāmata” netika nofenderēta bibliotēkā. Man joprojām būtu interesanti tos lasīt.

8. Синклер Льюис. Кингсблад, потомок королей

Kad es bibliotēkā paņēmu šo grāmatu, man nebija ne jausmas, ka tā ir amerikāņu klasika, veltīta antirasismam. Kāds afroamerikāņu nīdējs, ASV baltais pilsonis atklāj savā ciltskokā “melno” senci un maina savu attieksmi pret dzīvi. Iespējams, ka tagad man tas liktos didaktisks gabaliņš, bet toreiz romāns galīgi izgaisināja negatīvu attieksmi pret citas rases pārstāvjiem.

9. Patricija Nella Vorena. Skrējējs

Šī jau ir salīdzinoši jauna grāmata, kas gan iznāca latviski īstajā brīdī − kad pie mums sāka atklāti runāt par homoseksuālismu. Varbūt teorētiski man jau bija lojāla attieksme, tomēr tieši Vorenas grāmata man palīdzēja sakārtot savu emocionālo attieksmi: mīlestībai nav dzimuma.

10. Astrida Lindgrēne “Brāļi Lauvassirdis”

Tas ir bērnības raudāmgabals, un ļoti, ļoti pieaugusi pasaka par dzīvi pēc nāves. Ja Bībele sola aizsaulē eņģeļus un elles ugunis, tad Lingrēne aizved cīņas pilnā pasaku pasaulē Nangijālā, kurā dzīvo ļaunais Tengīls ar nezvēru Katlu, un brāļi Lauvassirdis ir tie, kuri izglābs Ērkšķrožu ieleju. Lindgrēnes versija par pēcnāves dzīvi man šķiet daudz stiprāka par visām reliģiskajām konstrukcijām un ir saglabājusi savu ietekmi joprojām.

Paldies Spīganai par akcijas izveidošanu un aizsākšanu! Savu stafetes kociņu tālāk nododu Aigai no Aiga ēd vārdus, Līvai Alksnei un Vilim Kasimam.

 

 

Trešā pietura – 2014

5 komentāri

margrieta_gramata

Oksanas Nazarčukas foto

Karstums ir norimis, un augusta naktis uzvējo rudenīgas vēsmas. Ezis atnāk pārbaudīt ēdamā trauciņu, kaķi izklaidē naktstauriņš pie lampas. Dārzā būkšķ āboli, briest gurķi un kabači, sārtojas tomāti. Pie mums viss ir mierīgi, un no tumšajām debesīm krīt tikai ierastās augusta zvaigznes. Perseīdu laiks. Bet kaut kur pamalē pasaule trokšņo, un “šonakt aiz loga ir karš”. Tāda sajūta, ka tā pamale nāk aizvien tuvāk, it kā pāri noteiktiem pasaules reģioniem būtu izsēta asiņainu driģeņu sēkla. Nepatīkama kustība.

Šogad reizēm palasīju blogu expateyeonlatvia, kurā pārsvarā atraodami ironiski un neglaimojoši rakstiņi par latviešiem. Bloga autore ir īriete, kas nu jau trīs gadus šeit strādā par angļu valodas skolotāju, un sarkasmu uzskata par savu īpašo stilu. Vispirms es blogā centos atrast kādu racionālu graudu – iemācīties pasmieties pašam par sevi vai rast pārdomu vērtu kritiku. Tomēr lielākoties es jutos kā latvju bauris, kuru augstprātīgi pamāca vācu barons, vai tas latvietis, kuru padomju laikā nicīgi nosauca par gansu. Es ticu, ka bloga autore nav ļauns cilvēks, bet brīžiem viņa tik cītīgi izmin usnes mūsu labības laukā, ka nomin arī tos kultūraugus, par kuriem viņai nav ne mazākās nojausmas. No vienas puses, ir derīgi, ka uzmanība tiek vērsta uz tām lietām, kas ir atkarīgas no pašiem cilvēkiem, jo mēs parasti sūdzamies par to, kas nekādi nav ietekmējams − īsu vasaru, vēsu jūru, skābām ogām. No otras puses, nav iespējams vērtēt šejienes cilvēkus un notikumus, pilnīgi neņemot vērā vēsturiskos apstākļus. Pirms zināma laika kādā forumā tika apspriests Dziesmu svētku repertuārs, un tika minēta šobrīd reti dzirdama skaista un skumja dziesma “Kur tu biji, bāleliņi…”, kas skanēja 1990. gadā Mežaparka estrādē. Es aizrāvos un skatījos arī citus video no tā gada svētkiem un ieraudzīju, cik ļoti pa šiem nepilniem 25 gadiem mēs esam mainījušies − 1990. gadā cilvēki sēž ar stingām sejām, iekšēji sarāvušies, nospiesti. Lai kā mēs šodien sūdzētos par grūtiem laikiem, bet sejas ir mainījušās. Tādēļ mana pārliecība ir tāda, ka gan cilvēkam, gan sabiedrībai vispirms vajag vērtēt savu progresu un tikai tad objektīvi salīdzināties ar apkārtējiem.

Atkāpties pagātnē kādreiz ir ļoti derīgi, jo gadās, ka kādas vajadzīgas sajūtas dzīves ceļā ir izkaisītas un nozudušas. Šovasar blogeru vidū vērojama parādība “atpakaļ bērnībā”, kas izpaužas vecu grāmatu pārlūkošanā, lasīšanā un pārlasīšanā. Lasot šo grāmatu apskatus, man pašai mācas virsū tāda nostaļģija… kur gan palikuši tie laiki, kad katra jauna grāmata bija kā piedzīvojums, vilšanās izlasītajā tika reti piedzīvota (un vienmēr pastāvēja iespēja, ka vienkārši esi vēl pārāk jauns un nepieredzējis kādai izslavētai daiļliteratūrai)? Toreiz grāmata bija pašsaprotams un aizraujošs ceļojums ārpus ikdienas, bet tagad man tā gadās aizvien retāk. Īstenībā es šaubos, vai 21. gadsmita daiļliteratūra vispār mani vēl spēj aizkustināt līdz sirds dziļumiem un kaut ko mainīt uzskatos, varbūt tādēļ es uzsāku projektu “Latviešu grāmatu gadsimts” un ceru atrast kādu pērli pašmāju pagātnes jūrmalā.

Hans Zatzka (Austrian, 1859-1945) «Autumnal Still Life with a Basket of Blackberries»

Hans Zatzka (1859-1945) Autumnal Still Life with a Basket of Blackberries

Šobrīd es lasu cītīgāk nekā rakstu aprakstus, laikam jau mana blogošanas mūza ir atvaļinājumā. Vasaras pirmajā pusē lasīju grāmatas, kas vairāk izklaidē, jūlijā atcerējos par blogeru Ziemassvētku dāvanām (bet visas vēl nav izlasītas). Augusts man ir sanācis ar novirzienu Lielbritānijas virzienā− Treisija Ševaljē pastaigājās pa Anglijas dienvidu pludmali un vāca fosilijas (ļoti patika), Greiems Svifts aizveda uz Anglijas rietumu dūksnājiem (traki garlaicīgs gabals), savukārt par paralēlo Angliju stāstīja Filips Pulmans un triloģija “Tumšās matērijas” man diemžēl beidzās ar vilšanos. Trīs grāmatas esmu ieplānojusi par spiegu tēmu − Foleta “Adatas acs” bija krietns trilleris, šobrīd lasu Benvila “Neaizskaramo” un esmu patīkami pārsteigta, bet plānā vēl Lūkasa “Maldināšana”. No latviešu literatūras izlasīju Mirdzas Bendrupes noveļu krājumu, un tas bija negaidīti labs un noteikti nepelnīti aizmirsts. Augustā planoju vēl izlasīt Veseļa “Dienas krustu”.

Man gan vēl padomā pāris Britu salu iemītniekiem veltītas grāmatas, bet nezinu, vai spēšu noturēties pretī Vidusjūras vilinājumam. Jau paspēju izklaides nolūkos izlasīt jauno grāmatu “Simts soļu ceļojums” par indiešu izcelsmes franču pavāra karjeras līkločiem (neviendabīgs iespaids), bet tagad jau esmu Spānijā ar Krisu Stjuartu un gribētu tur vēl pakavēties ar pāris citām grāmatām, lai pēc tam aizklīstu uz Egejas jūras pusi. No latviešu grāmatām meklēju tādas, kas iznākušas 20. gs. 30-tajos gados − gribas šogad aizpildīt vismaz vienu desmitgadi.

Jācer, ka rudenīgās noskaņas atsauks manu rakstīšanas kāri un tad jau pastāstīšu vairāk par visu izlasīto.

Otrā pietura-2014

2 komentāri

William Nicholson. Flowers with Books (1927)

William Nicholson. Flowers with Books (1927)

Saulīte staigā pa zemes virsu, un vasara ir sākusies!  Lai būtu pavisam banāli, teikšu, ka laiks rit ļoti ātri: nupat vēl pavasaris kā untumaina meitene grozījās spoguļa priekšā, nespēdams vien izvēlēties starp silto mētelīti un plāno kleitiņu, bet nu jau ābeļziedi un kastaņu sveces ir pagātnē. Šis pavasaris man bija emocionāli grūts, ko lielā mērā saistu ar eksistenciālo krīzi sakarā ar pāreju jaunā vecumposmā, bet var jau būt vienkārši manās individuālajās debesīs bija izveidojusies kāda īpaši nīgra planētu parāde, kura iemanījās pārbraukt ar traktoru pa vārīgākajām vietām un paspļaut akā, no kuras vēlāk būs jādzer. Mana lasāmo grāmatu izvēle arī jau no gada sākuma ir apliecinājusi mazohisma uzplūdu, jo gana daudz gan emocionāli smagu grāmatu, gan vienkārši tādu, kas liek domāt par dzīves niecību un nīcību.

Salīdzinot ar citiem gadiem, es esmu rakstījusi pamaz – tik vien cik saņēmusies aprakstīt izlasīto, kura gan arī ir bijis mazāk. Tādēļ ir tēmas, kuras uzrakstītas tapa galvā, bet līdz emuāram nenonāca. Varbūt īsumā varētu nepateikto noformulēt ar atsauksmi uz vienu Andas Buševicas rakstu – “Kas visu izteic bez mēles?” (Latvijas Avīze, Kultūrzīmes #5, 04.02.2014.) – kuram es lielā mērā piekrītu. Šobrīd vēl vairāk nekā februārī šķiet, ka projekts “Lielā lasīšana” ir bijis kā sasteigts ķeksītis Eiropas galvaspilsētas kultūras programmā un nav pārkāpis lokāla, vienas televīzijas šova ietvarus. Otra aizskartā problēma ir Latvijā izdoto grāmatu saturiskā kvalitāte. Nezinu, vai es teiktu tik skarbi kā Buševica – “vismaz trešā daļa grāmatveikalu piedāvājuma ir garīgs noziegums pret tautu un valodu”, tomēr zināma stagnācija ir pilnīgi noteikti vērojama. Izdevniecības labāk izvēlas izdot tulkotus bestsellerus, dažādas padomu grāmatas, pārizdot klasiku, bet kūtri strādā ar pašmāju autoriem un meklē vietējam tirgum jaunus, bet pasaulē zināmus, kvalitatīvas daiļliteratūras ārzemju autorus (esmu piefiksējusi, ka lielākā daļa no nosacīti nopietnās tulkotās daiļliteratūras iznāk tikai ar grantu palīdzību). Par jaunizdotās literatūras reklamēšanu nemaz nerunāšu – ar to vispār sistēmiski nodarbojas tikai viens apgāds.

Anda Buševica: Par patiesi būtiskajām lietām nav iespējams runāt ikdienas valodā – ja nav literatūras klātbūtnes, nav arī lielo domu ikdienas lietojumā.

Pie labajām lietām jāpiemin jauna literārā žurnāla “Tīrraksts” iznākšana, kura pirmais numurs mani patiesi iepriecināja – te ir sabalansēta gan jaunāka proza un dzeja, gan kritika un intervijas, gan arī kultūrvēsturiski raksti. Darvas karote gan ir Facebook publicētā ziņa, ka VKKF ir atteicis otrā numura finansējumu un tas tiks izdots pašu spēkiem jūnija vidū: “Lūdzu, pērciet mūsu pirmo un otro numuru, jo no tā ir atkarīga “Tīrraksta” izdzīvošana. Redakcija.” Redzēsim, kāds būs otrais numurs ar citu redakcijas sastāvu.

Šogad lasītais visu laiku ir vedinājis 20. gadsimta pirmās puses vēsturisko notikumu virzienā, kas ģeogrāfiski novirzījis uz Krievijas pusi. Martā gan es gribēju pievērsties citai tēmai, bet Ukrainas notikumu kontekstā gan intereses, gan vajadzības vadīta es daudz lasīju visādu aktuālo informāciju, un arī realitāte – gan esošā, gan vēsturiskā – šķita daudz interesantāka par romāniem. Diemžēl es nepabeidzu Bulgakova “Balto gvardi”, jo tulkojums šķita dīvains (būs jālasa krieviski), bet kopumā iedziļināšanās visā krieviskajā ir radījusi drūmu iespaidu – mums kaimiņos mīt tauta, kura joprojām svaidās identitātes meklējumos un diemžēl tās vēsturiskā pieredze vienmēr ir novedusi pie galējībām. Maijā sāku lasīt Timotija Snaidera “Asinszemes”, tomēr gana laicīgi sapratu, ka tā ir grāmata, kas jālasa nelielās devās, citādi tie nevērīgie līķu miljonu aprēķini un cilvēku ciešanu apraksti var novest depresijā vislielāko optimistu. Tā nu šobrīd jau esmu pievērsusies pavieglākiem žanriem un nolēmusi bez nekādiem tematiskiem izlēcieniem jūnijā pamēģināt pieveikt Goodreads Bookworm Bitches grupas otrā kvartāla TBR Clean Up izaicinājumu, proti, nedaudz samazināt mājas grāmatkaudzes apjomu. Varu arī pavēstīt, ka, lai arī slinkuma dēļ neesmu to anonsējusi bloga sānu slejā, tomēr es arī esmu to pulciņā, kas spēlē Grāmatu bingo (atrodams pie Izaicinājumi 2014) un man ir atlikuši neaizpildīti vēl 7 lauciņi.

Jūnijs man ir atnācis jaunās, saulainās noskaņās, jo jebkurai īgņošanai ir reiz jāliek punkts. Esmu nomainījusi savu Gravatar bildīti no puķītes uz ābolīti – tādas nu man tās iekšējās sajūtas – un jūtos nobriedusi jauniem varoņdarbiem 🙂

Timothy Jones. Strawberries in china dish.

Timothy Jones. Strawberries in china dish.

 

Pirmā pietura – 2014

11 komentāri

Šodien spožā saulīte skaļi pavēstīja, ka pavasaris vairs nav aiz kalniem. Lai nu tā būtu! Ziema pagājusi rimti rušinoties un pa druskai lasot, protams, mazāk nekā bija iecerēts. Janvārī vēl lasījās diezgan labi, bet februārī manu laiku paņēma Olimpiāde. Toties es revidēju savas grāmatas un beidzot savietoju tās jaunajos grāmatplauktos!

BillyLīdz šim grāmatas man stāvēja kā pārmetošs kalns, jo pēc remonta ievilkās jauno mēbeļu pirkšana — es līdz apnikumam agonizēju mēbeļu veikalos. Grāmatplauktu sakarā gan nenonācu pie izcili oriģināla risinājuma (tas pats IKEA Billijs ar stikla durvīm), tomēr vismaz izmēros un krāsā izdevās trāpīt ideāli. Man patīk, ka Billijam iespējams koriģēt atstatumu starp plauktiem (un uzreiz ieteiktu pasūtīt vēl vienu mazo papildplauktu), tomēr milzīgs mīnuss ir tas, ka švīkas uzrodas nenormāli ātri – nevienai vecajai mēbelei vai lētajai skaidu plāksnei tas novērots netika. Arī visa tā durvju atvēršanas sistēma – piespied un durtiņa atlec – man nepatīk, tādēļ plānā ir magnētiņu un rokturīšu iegāde. Viens plaukts ir dziļais (38 cm), otrs – plānais (28 cm), bet varu teikt, ka dziļais variants ir daudz praktiskāks, jo iespējams salikt grāmatas divās rindās. Tā kā grāmatas pārsvarā nav platākas par 20 cm, tad seklākā plaukta priekšpusē kādi 5 cm tiek nelietderīgi atvēlēti putekļu audzēšanai, kas galīgi nav vajadzīgs.

Tā nu es krāmēju savas grāmatas, daļu no izlasītajām reducēju, daļu no senāk nopirktā un vēl nelasītā izvilku priekšplānā (ar to vislabāko apņemšanos). Secināju, ka grāmatu glabāšana es esmu apnicīgi racionāla, jo jaunāko laiku izlasīto daiļliteratūru par mājās paturamu atzīstu ļoti retos gadījumos (pietiek jau ar mantotajiem krājumiem), pārsvarā manus plauktus aizņem non-fiction un to-be read daiļliteratūra. Iespējams, tādēļ, šogad nonākot Baltijas Grāmatu svētkos, nenopirku nevienu pašmāju daiļliteratūru, bet aprobežojos ar divām grāmatām par mitoloģiju krieviski un diviem romāniem angliski.

BaltijasGramatu svetkiUz pavasara Grāmatu svētkiem es aizbraucu regulāri, tomēr šogad likās, ka tā jau ir rutīna. Grāmatu jaunumiem es sekoju līdz, tur pārsteigumu nav, turklāt daudzi mazie apgādi (būsim godīgi) vienkārši veģetē. Cenas nav ievērojami zemākas. Pasākumi? Trīs dienas dzīvot pa attālo Ķīpsalu un gaidīt interesējošo autoru vai diskusiju man neļauj ne darbs, ne citi pienākumi. Labprāt noskatītos sagatavotos pasākumus vēlāk internetā (galu galā cilvēki veltījuši gan laiku, gan darbu), tomēr par tādu iespēju Latvijas Grāmatnieku ģilde, šķiet, vēl nav aizdomājusies. Ja nu kāds izdevējs ir nofilmējis savu pasākumu, tad vēl ir kāda cerība to ieraudzīt. Vēl man bija pārdomas par grāmatu pārdošanas kultūru, kas pamatos neatšķiras no parastas tirdzniecības: labvēlīga, ieinteresēta, bet neuzbāzīga attieksme pret pircēju, tomēr, pārdodot grāmatas, iespējams vēl arī papildu bonuss – papļāpāšana par literatūru (gan konkrēti, gan vispārīgi) un, kā jau piedien izstādei, informēšana par izdevēja jaunumiem. Diez vai tā ir sakritība, ka Latvijas veiksmīgākie izdevēji māk arī pārdot savas grāmatas, savukārt tie, kas stāv lūpiņas sakniebuši vai – tieši otrādi – jautri triec ar paziņām, nav veiksmīgi tirgotāji.

liela-lasisanaPirms rakstīšanas speciāli sagaidīju Lielās lasīšanas otro raidījumu. Šoreiz bija labāk, iztika bez muļķībām, iepriecināja gan izvēlētie pirmrindas grāmatu lasītāji, gan pieaicinātie rakstnieki. Mani nemaz neizbrīna, ka dzeja nav trāpījusi fināla simtniekā, jo tas ir pilnīgi cits žanrs, ar sajūtām un emocijām runājošs, tomēr nedaudz izbrīnīja dīvainā, vainīgā rosīšanās un sasteigtā telefonbalsošana (lai gan nav žēl, ka tagad Ārijai Elksnei tiks veltīts sižets). Kopumā simts finālistus vērtēju normāli, lai gan rezultāts atstāj iespaidu, ka viena daļa ir balsojusi par jaunības atmiņām, bet otra par tām pāris grāmatām, ko paveicies izlasīt līdz galam. Labprāt no tā saraksta izlidinātu kādas piecas modīgās grāmatas, kuras pēc pāris gadiem jau būs aizmirstas, bet tā īsti saīgusi esmu par “Greja piecdesmit nokrāsas” nonākšanu sarakstā. Es saprotu, ka grāmatu var tulkot, izdot un lasīt (kas gan to varētu aizliegt), tomēr balsot par to kā labāko dzīves grāmatu… Un nevajag teikt, ka ar šo grāmatu latvietis uzzināja, kas ir sekss.

Vispār jau man jābūt priecīgai, jo visas manis izvēlētās piecas grāmatas ir fināla sarakstā. Tas bija grūts lēmums, bet es pirms balsošanas atcerējos par Bredberija “451 grāds pēc Fārenheita”, kurā bija tādi grāmatcilvēki, kas iemācījušies no galvas izzušanas riskam pakļautās, viņuprāt vērtīgākās grāmatas. Kuras grāmatas es gribētu iemācīties no galvas un izstāstīt nākotnes cilvēkiem? Rūdolfa Blaumaņa noveles, Kārļa Skalbes pasakas, Annas Sakses “Pasakas par ziediem”, Zigmuda Skujiņa “Gulta ar zelta kāju” un Andras Neiburgas “Stum, stum”. Jā, visas ir latviešu, jo citas tautības cilvēks latviešus no galvas nemācīsies. Nakamajā kārtā nobalsoju par Blaumani, Saksi un Skujiņu.

Lūdzu balsojiet arī otrajā kārtā par labām, saturīgām grāmatām!

2014. gada lasīšanas plāni

5 komentāri

Catherine Alexandre

Catherine Alexandre

Pienācis jaukais mirklis, kad atkal var nospraust cēlus mērķus un saņemties varoņdarbiem. Pagājušā gada nogalē pēc zināmām pārdomām nonācu pie secinājuma, ka man vairs negribas skaitīt izlasītās grāmatas un uztraukties, vai paspēšu iekļauties visādos ciparos un sarakstos. Pirmkārt, tas nokauj lasītprieku, otrkārt, atbīda biezāku grāmatu lasīšanu uz nenoteiktu laiku. Tādēļ šogad es nolēmu noteikt pieticīgu un drīzāk simbolisku mērķi — 52 grāmatas gadā (jo gadā ir 52 nedēļas).

Arī pārējiem maniem nodomiem nebūs saistības ar noteiktu ciparu sasniegšanu, cik gribēsies un sanāks izlasīt, tik arī būs labi. Vienkārši nospraudīšu sev lasīšanas virzienus, lai gada laikā neaizmirstas 🙂

Pirmkārt, protams, blogeru Ziemassvētku dāvanas — šogad piecas un vēl divas, kas aizķērušās no pagājušā gada.

Otrkārt, mans ilgtermiņa latviešu literatūras izaicinājums “Grāmatu gadsimts, 1900-1999”. Izaicinājumā man ir pievienojusies Ms Marii, bet varbūt vēl kādam ir vēlēšanās vairāk lasīt 20. gadsimta latviešu literatūru — laipni lūgts pulciņā!

Treškārt, tiek turpināti vairāki mani lasīšanas virzieni, kurus es gribētu aktivizēt: non-fiction grāmatas, kauna staba grāmatas jeb tās, ko jau sen vajadzēja izlasīt, un arī daiļliteratūra angļu valodā. Papildus esmu atcerējusies, ka man sen jau krājas visādi interesanti memuāri un atmiņu grāmatas, tādēļ vajadzētu beidzot arī tās izlasīt.

Vienīgais konkrētais izaicinājums, kurā es šobrīd piedalos, ir Goodreads Bookworm Bitches TBR Clean Up Challenge (1st Quarter 2014), kura galvenā jēga ir sākt tukšot savus labo lasīšanas nodomu plauktiņus, konkrēti — trīs mēnešos izlasīt septiņas grāmatas no to-read saraksta. Es par atskaites punktu paņēmu to, kas man Goodreads atzīmēts kā ‘mājaskaudze’, t.i. grāmatas, kuras nevis vienkārši gribas izlasīt, bet tās, kuras jau sen jau mājās kaudzītē saliktas un sērdienīgi cenšas sev pievērst uzmanību.

Ja runā par tematiskajām lasīšanas iecerēm, tad ir iecere turpināt lasīšanu par raganām, jo pagājušovasar es tikai drusciņ ieskrējos. Vēl jau ir izdomātas citas tematiskās izlases, bet pagaidām tās nepopularizēšu. Vienīgais — gribas nonākt līdz krievu daiļliteratūrai un tuvīno somugru lasīšanai, kuriem nesen iznākuši daudzi interesanti tulkojumi.

Kā līdz šim, katru mēnesi būs mēneša meitene un subjektīvs skatījums uz iepriekšējā mēneša grāmatu jaunumiem, un gan jau laiku pa laikam mani urdīs kāda neapturama vēlme izteikties par grāmatām, lasīšanu un visu ar to saistīto.

 Lai mums labs grāmatu gads!

Sestā pietura – 2013

11 komentāri

Inge Löök. Old Ladies #19

Inge Löök. Old Ladies #19

Šogad martā man bija izveidojusies alerģija uz sniegu. Nu cik var? Kā decembra sākumā uzsniga, tā līdz pat aprīlim nespēja nozust no zemes virsas. Vēl jūlijā mani skurināja vien pati doma par sniegotu ziemu, bet tagad… tagad Ziemassvētkus un Jauno gadu bez sniega es uztveru kā sodu: aukstais, saldējošais lietus atnes tikai  skumjas. Morāle šīm īsajām pārdomām ir tāda, ka kādreiz cilvēks saprot, cik viņam bija labi, kad ir jau par vēlu.

Bet ne jau par bēdīgām lietām ir jāraksta gada pēdēja ierakstā — laiks apkopot izlasīto un izdarīt secinājumus. Brīvajās dienās saliku Goodreads senāk izlasītas grāmatas un atklāju, ka pēdējos trīs gadus esmu nemainīgi lasījusi 80+ grāmatas gadā, tomēr šogad izlasīto lappušu skaits ir patīkami audzis. Pastāv tādas klusas aizdomas, ka augusi arī izlasīto grāmatu kvalitāte, un visādus niekus aizstājusi vērtīgāka daiļliteratūra un non-fiction. Saskaņā ar wordpress laipni atsūtīto statistiku emuāra skatītākā grāmata bijusi Armanda Pučes “Slazds”, kas gan liecina tikai par hokeja lielo popularitāti. Ja man kādreiz savajadzēsies uzmundrinājumam lielāku bloga statistiku, es noteikti pameklēšu atkal kādu grāmatu par sportu 🙂

2013. gadu es uzsāku ar viesošanos pie Skandināvijas autoriem, tad nobraucu uz Lielbritāniju, bet no turienes pārcēlos uz Amerikas kontinentu, drusku cītīgāk pievēršoties Dienvidamerikas autoriem. Aprīļa beigās notika gatavošanās Itālijas braucienam. Pēc Jāņiem savu uzvaras gājienu sāka raganas, kuras izplosījās pa veselām 10 grāmatām. Vasaras otrajā pusē pievērsos “garšīgām” grāmatām un atļāvos grāmatu apskatiem piesviest arī pa kādai ēdienu receptei. Rudenī notika visādu spontānu, mirkļa iegribu lasīšana un neliela nodarbošanās ar RIP izaicinājuma grāmatām. Gada beigās iznāca vairāk domāt par to, lai pabeigtu visādas izaicinājumu astes, tomēr izskaņā sanāca palasīt arī pāris Ziemassvētku noskaņas grāmatas.

Priecē tas, ka labu grāmatu noteikti ir bijis vairāk nekā sliktu, un tagad ir diezgan grūti izdomāt, kas būtu bijis tik labs, ka vērts īpaši pieminēt.

Kārenas Bliksenas “Ziemas pasakas” noteikti kādreiz tiks lasītas vēlreiz.

Džozefa O’Konora romāns par Īrijas vēsturi “Jūras zvaigzne” bija padrūms, bet radīja interesi par citiem autora darbiem.

Tieši tas pats sakāms par Sandro Veronēzi “XY”, kurš izraisīja īstu “prāta vētru”.

Ceru, ka kādreiz latviski tiks iztulkota Marijas Parras jautrā un sirsnīgā bērnu grāmata “Vafeļu sirds”.

Nepacietīgi gaidīšu turpinājumu Diānas Gabaldones “Svešzemniece” (visticamāk gan, ka man nāksies saņemties uz varoņdarbu un nākamos ķieģeļus lasīt angliski).

Šķiet, ka labprāt iegūtu savā īpašumā nupat izlasīto “Правдивая история Деда Мороза”, jo viens no grāmatas izdevumiem ir īpaši krāšņs un svētku noskaņu veicinošs.

Esmu ļoti apmierināta, ka šogad man izdevās izkustināt non-fiction lasīšanu, un neticamā kārtā es tiešām esmu izlasījusi veselas 12 grāmatas. Visas ir bijušas lasīšanas vērtas, un tā gribētos turpināt.

Tikai daļēji izdevās sakustināt lasīšanu angļu valodā, bet ieguvu pieredzi, ka nesaprotamu iemeslu dēļ man tā vislabāk veicas e-lasīklī. Tādēļ nākamgad vajadzētu domāt šajā virzienā.

Šogad diezgan negaidīts ieguvums (lai gan īstenībā uz to cerēju jau kādu laiku) bija secinājums, ka man vislabāk patīk reālistiska daiļliteratūra (gan klasika, gan mūsdienu), kuru vislabāk lasīt pārmaiņus ar labiem non-fiction. Kaut kā krietnu laiku centos sevi pieradināt pie šobrīd tik populārās fantasy, bet — jāatzīst godīgi — tas nav mans žanrs; bērnu grāmatas vēl patīk, bet pārējais bieži garlaiko. Vēl manējais ir vēsturiskā daiļliteratūra, detektīvi un kādreiz kāda sakarīga meiteņu grāmata.

Viss ir labs, kas ir izlasīts, par nākamā gada plāniem un izaicinājumiem es pastāstīšu nākamgad. Bet gada pēdējā dienā es gribētu novēlēt, lai viss šogad apgūtais noteikti atrod turpinājumu jaunajā, 2014. gadā. Pagātni mainīt nav iespējams, tomēr savus nākotnes lēmumus mēs pieņemam šobrīd.

Domās izvēlieties un noplēsiet vienu lapiņu apakšā redzamajā bildē!

Ticiet, darbojieties un jūsu vēlēšanās piepildīsies! Laimīgu Jauno gadu!

Take whatt you need

Older Entries Newer Entries