Sākums

Atmiņas par bibliotēkām

10 komentāri

Mairita mani ir uzrunājusi dalīties savās atmiņās par bibliotēkām. Nekas nevarētu būt vienkāršāk – kā es sāku uz tām piestaigāt sākumskolas gados, tā arī droši vien turpināšu tipināt vecumdienās. Domāju,ka iemesli bibliotēkas apmeklējumam man ir tādi paši kā vairākumam. Pirmkārt, materiālu apsvērumu dēļ, jo sen jau maciņā staigātu vēji, ja man vajadzētu nopirkt visu, ko man ienāk prātā izlasīt. Otrkārt, bieži vien iekārotā lasāmviela vairs nav nopērkama pat antikvariātos un “otrās rokas” veikalos.  Tie ir praktiski iemesli, jo man nav tādu izteiktu fetišisma lēkmju, kad vajag vienkārši pastaigāt starp grāmatplauktiem un ieelpot sējumu smaržu. Taču zināms nomierinošs efekts šādām pastaigām piemīt, un visās vietās, kur ir daudz grāmatu, es jūtos kā mājās.

PJCrook_The Library

P.J.Crook The Library (2013)

Vispirms es gāju uz piemājas bērnu bibliotēku, tad izaugu līdz pilsētas bibliotēkas rajona filiālei. Abas nu jau sen ir beigušas savu eksistenci, bet toreiz es uz tām ceļoju regulāri, ņemot maksimālo grāmatu skaitu ( nu ko jūs gribat, toreiz taču nebija interneta un multenes rādīja vienreiz dienā pa 20 minūtēm). Skolas bibliotēka netika bieži apmeklēta, jo grāmatu izvēle tur nebija liela un vietējā bibliotekāre spēja nobiedēt pat visdrosmīgākos bērnus. Tad esmu gājusi uz dažādām augstskolu bibliotēkām, bet drīzāk piespiedu kārtā, jo dažus materiālus nekur citur nevarēja atrast; arī Nacionālajā nekad neesmu sēdējusi − nepatika man tas kolhozs ar nervozajām darbiniecēm. Manējās − gan pēc vajadzības, gan atmosfēras − bija Misiņi un “fundene”. Tagad tas šķiet tik eksotiski − rakņāties pa kartīšu katalogiem, rakstīt pieprasījumus, sarūgtināties par atteikumiem un svinīgi stiept savu čupiņu uz rakstāmgaldu, lai nākamās stundas konspektētu drūmā nolemtībā. Misiņi bija silti un draudzīgi, ar ietilpīgām koka bufetēm, savukārt “fundenes” augstceltnē cauri staigāja vēji un ziemās pat sala pirksti.

Pēdējos gadus es eju uz Rīgas Centrālo bibliotēku (jo īstenībā jau citas izvēles nav), un man tā lielākoties patīk − grāmatu klāsts ir labs (tikai dažkārt vajadzīga pacietība) un attieksme (ar pāris izņēmumiem) ir pretimnākoša un zinoša. Man vispār nav augstu prasību pret publisko bibliotēku darbiniecēm, jo viņu alga, godīgi sakot, nav samērojama ar mūsdienu izvirzītajām prasībām, un, paskatoties uz daļu publikas, kas dirn pie datoriem, jau laicīgi gribas iedzert kaut ko nomierinošu. Kā lasītājam man gribētos labākas telpas, jo no visām četrām Rīgas bibliotēkas filiālēm, kur es iegriežos, tikai vienai ir jaunas, speciāli bibliotēkas vajadzībām renovētas telpas, pārējās − vienkārši pielāgotas. (Īstenībā gribētos gan mūsu dārgos Rīgas pašvaldības vadītājus aizvest ekskursijās uz citām Latvijas pilsētām, lai viņi ieraudzītu, kāda izskatās moderna bibliotēka.)

Lynn Shaler La Collection Privee

Lynn Shaler. La Collection Privee (2004)

Ja atceras bērnību, tad es nevarētu teikt, ka mani kāds būtu diži virzījis uz lasīšanu.Protams, ka mājās bija grāmatas, taču es neteiktu, ka mani vecāki pēc garas darba dienas rūpnīcā un ikdienas rūpēm rautos pirms gulētiešanas palasīt grāmatiņu (droši vien, kā lika galvu uz spilvena, tā aizmiga). Tādēļ man ir grūti pateikt, vai dažādie lasīšanas veicināšanas pasākumi, kurus rīko bibliotēkas, kā arī tagadējās skaistās bērnu nodaļu telpas un lielais grāmatu klāsts, tiešām palielinās to cilvēku skaitu, kas arī pieauguši izjūt vajadzību pēc grāmatu lasīšanas. Man jau šķiet, ka vienkārši ir noteikts, konstants cilvēku procents, kam tas ir svarīgi. Protams, ir nozīmīgi uzsvērt grāmatu lasīšanas nozīmi un piedāvāt ērtus apstākļus, bet es neticu, ka cilvēks bez iekšējas vajadzības, tikai pienākuma vadīts (“jo tas ir stilīgi”), sāks intensīvi lasīt grāmatas.

Lasīšanas rituāls būtībā vispirms sākas ar lasāma izvēli un ieguvi, t.i. lasītājām jebkurā gadījumā ir jāprecizē, ko tieši viņš vēlas lasīt, kādā formātā un kur iegūt lasāmo. Bibliotēka savā ziņā ir viena no mana lasīšanas rituāla sastāvdaļām, jo vajag staigāt gar plauktiem, izvēlēties lasāmo (nevajag domāt par cenu un grāmatplauktu ietilpību), atstiept mājās, censties lasīt (jo nopirktā grāmata jau nekur nepazudīs, bet bibliotēkas grāmatai ir termiņš), šķendēties, ka atkal paņemts par daudz, pagarināt termiņu / aizmirst pagarināt termiņu, aiznest grāmatu atpakaļ puslasītu / nelasītu, specifiski blogerim − marinēt grāmatu pie sevis, kamēr uzrakstās atsauksme, ar atvieglojumu atdot bibliotēkā izlasīto kaudzīti… un visu sākt no sākuma. Tā nu tas notiek, un tā tam būs būt.

Cik esmu ievērojusi, tad cītīgs bibliotēkas apmeklētājs ir Baltais Runcis, lūgšu viņu dalīties ar atmiņām. Vai vēl kāds skumtu bez bibliotēkām?

 

Advertisements

No A līdz Z

19 komentāri

Emilia Dziubak_rzepa_postac2a

Emilia Dziubak. Rzepka-4

Sibilla mani ir laipni nominējusi atklāt savas kārtis kārtējā blogeru jautājumu un atbilžu stafetē un tikpat laipni norādījusi, ka es te kādu laiku neko nerakstu. Nav tik traki, esmu dzīva, tikai mazliet klepoju. Šogad esmu ļoti aizņemta ar piedalīšanos konkursā “Gada purkšķis−2015”, kas nozīmē, ka mana tieksme mācīt apkārtējo pasauli pareizi dzīvot ir nonākusi jaunā līmenī, taču es mācos nemainīt pasauli, bet mainīt savu attieksmi. (Kā iemācīties neteikt “nu ko es teicu”, varētu būt jau nākamais līmenis.)

Lai kā nu tur būtu, Sibillai es nespēju atteikt, tādēļ atbildes tiek iesniegtas.

Author you’ve read the most books from (vislasītākais autors):

Man nav tādas statistikas, jo nav tāda viena autora. Es pat nesteidzos lasīt visas grāmatas tiem autoriem, kurus esmu iemīlējusi dziļi un patiesi.

Best Sequel Ever (visu laiku labākais grāmatas turpinājums):

Iedomājos par klasiku − Agatas Kristi vecie draugi Erkils Puaro un misis Mārpla.

Currently Reading (šobrīd lasu):

Bernārs Miņjē “Melnais taurenis”, galvas izvēdināšanas literatūra.

Drink of Choice While Reading (dzēriena izvēle lasot):

To dzeršanu lasīšanas laikā nekad neesmu sapratusi. Jo vairāk dzer, jo biežāk jāiet uz tualeti, jo vairāk tiek traucēta lasīsana. Es vispār lasu visur, kur vien tas iespējams − vai tad man trolejbusā kāds tēju pienesīs?

E-reader or Physical Book (e-lasītājs vai taustāma grāmata)?

Grāmata uz papīra, lai gan nav negatīvisma pret e-lasītāju. Es gan joprojām novērtēju grāmatu kā lietišķās mākslas objektu − baudu acīm un pirkstiem.

Fictional Character You Probably Would Have Actually Dated In High School (grāmatas varonis, ar kuru Tu satiktos vidusskolas laikā):

Vidusskolas laikā es satiktos ar Erlendu no Sigrijas Unsetes “Kristīne Lavransa meita”. Un mani nemaz neizbrīna, ka viena no manām mīlām bija ar melniem matiem un gaiši zilām acīm 🙂

Glad You Gave This Book A Chance (prieks, ka devi šai grāmatai iespēju):

Tas varētu būt Borisa Akuņina “Azazēls”. Nopirku toreiz Krievijā ļoti izslavētas sērijas par Erastu Fandorinu pirmo grāmatu un ilgu laiku tā arī nevarēju tikt pāri pirmajām lapām. Varbūt pie vainas bija autora ļoti cītīgi atdarinātais 19. gadsimta kancelejiskais stils, bet “ielasoties” tas sagādāja patīkamu klātbūtnes iespaidu. Šobrīd no 15 sērijas romāniem neesmu lasījusi tikai pēdējos trīs.

Hidden Gem Book (apslēptais dārgakmens):

Tas ir ļoti grūts jautājums, jo katram jau savs dārgakmens. Laikam jau no pēdējos gados lasītā es varētu nosaukt Buņina stāstus.

Important Moment in your Reading Life (svarīgs mirklis Tavā lasīšanas dzīvē):

Sāku lasīt. Sāku blogot un ķidāt savas sajūtas par izlasīto.

Just Finished (grāmata, ko tikko pabeidzi):

Pīters Svensons “Līdz nāve mūs šķirs”, arī galvas izvēdināšanas literatūra.

Kinds of Books You Won’t Read (kāda veida grāmatas Tu nelasi):

Tendenciozi reliģiozas, šovinistiskas, kādu vai kaut ko diskriminējošas. Žanrs nav svarīgs, svarīga ir attieksme.

Longest Book You’ve Read (garākā grāmata, ko esi izlasījis/-usi):

No pēdējos gados lasītā visbiezākā (saskaņā ar Goodreads) ir “Džonatans Streidžs un misters Norels”, bet pirms tam es nezinu.

Major book hangover because of (grāmata, kas norauj jumtu un sašķoba realitātes izjūtu):

Šīs izjūtas ir vairāk pusaudžu gadiem piederīgas. Toreiz īstenībā bija daudz tādu grāmatu, kas sašķobīja padomju bērna realitāti.

Number of Bookcases You Own (Tavu grāmatplauktu skaits):

2

One Book You Have Read Multiple Times (viena grāmata, ko esi pārlasījis/-usi vairākkārt):

Atceros, ka sākumskolā man bija viens mīļš krievu autors Kirs Buličovs un, ja pareizi atceros, tad tās bija grāmatas par Alisi, ko es atkārtoti ņēmu bibliotēkā. Pēdējos desmit gados, manuprāt, nevienu grāmatu neesmu izlasījusi vēlreiz.

Preferred Place To Read (mīļākā lasīšanas vieta):

Vispār vasarās zem kāda koka lasīt ir visjaukāk.

Quote that inspires you/gives you all the feels from a book you’ve read (citāts, kas Tevi iedvesmo un atsauc sajūtas no grāmatas lasīšanas procesa):

“If it’s a story I’m telling, then I have control over the ending… But if it’s a story, even in my head, I must be telling it to someone. You don’t tell a story only to yourself. There’s always someone else. Even when there is no one.”
― Margaret Atwood “The Handmaid’s Tale”

Reading Regret (lasāmnožēla):

Es nenožēloju, galu galā esmu lasījusi jau tik daudz, ka vajadzētu pēc pirmajām 50 lappusēm saprast, vai grāmatu ir vērts lasīt. Ja esmu izlasījusi to līdz galam, tad motivācija ir bijusi. Pēdējā laikā gan atļaujos vairāk grāmatu ielikt plauktiņā “nevaru pabeigt”.

Series You Started And Need To Finish (all books are out in series) (grāmatu sērija, ko iesāki, bet nepabeidzi (par spīti tam, ka visas daļas jau ir iznākušas)):

Vajadzētu pabeigt “Nārnijas hronikas”, bet es neteiktu, ka mani šī sērija iedvesmo.

Three of your All-Time Favorite Books (3 Tavas visu laiku mīļākās grāmatas):

Drošas ir tikai bērnības grāmatas: “Brāļi Lauvassirdis”, “Komēta nāk” un “Pasakas par ziediem”.

Unapologetic Fangirl For (nepiedodams fans):

Man ir klusas aizdomas, ka ar laiku varētu kļūt par fanu Gabaldones “Outlander” sērijai, bet tas būs tāds quilty pleasure.

Very Excited For This Release More Than All The Others (ar nepacietību gaidi grāmatas iznākšanu):

Pēdējā laikā very excited es vairāk esmu par grāmatu tulkojumiem, piemēram, beidzot latviski “Kalpones stāsts”. Ar jaunajām grāmatām jau nekad neko nevar zināt.

Worst Bookish Habit (sliktākais grāmatlasītāja ieradums):

Godīgi sakot, es grāmatas pirms lasīšanas neievākoju speciālos vāciņos un gadās, ka tām trāpa arī kāds pārtikas traips.

X Marks The Spot: Start at the top left of your shelf and pick the 27th book (27. grāmata (no kreisās puses) Tavā grāmatu plauktā (no augšpuses)):

Johaidi, man nevienā plauktā nav tik daudz grāmatu.

Your latest book purchase (nesenākais grāmatas pirkums):

Civilizaciju karsVakar Grāmatu svētkos nopirku: “Civilizāciju karš? Pirmais pasaules karš ideoloģijās, mākslās un atmiņās. Latvijas versijas.”

Starp citu, Grāmatu svētkos kārtējo reizi novēroju diezgan ierastu grāmattirgotāju attieksmi: es biju no paša rīta, cilvēku bija ļoti maz, un es varēju netraucēti izpētīt piedāvājumu; kā jūs domājat, cik pārdevēju mani uzrunāja, pastāstot kaut ko par piedāvāto? Viens − un viņš pat netirgoja grāmatas, bet kalendārus un kartes. Kundze, kas tirgoja manis nopirkto grāmatu, pat vienā brīdī uzgrieza man muguru un sāka sist tenku ar blakusstāvošo pārdevēju. Izskatās, ka grāmattirgotāji negrib stāstīt par savu preci, viņi attiecas pret to vienaldzīgi.

ZZZ-snatcher book (last book that kept you up WAY late) (grāmata, kas noturējusi nomodā ļoti ilgi):

Iespējams, es gribētu tādu grāmatu atrast, jo sen nekas tāds nav noticis.

 

Tim Packer. October's Bounty

Tim Packer. October’s Bounty

Vaira Vīķe-Freiberga par lasīšanu

Komentēt

No intervijas ar Vairu Vīķi-Freibergu žurnālā “Rīgas Laiks” (1999.gada 12. numurs)

Sakiet lūdzu, kura grāmata, ja neskaita daudzos dainu sējumus, uz jums atstājusi vislielāko iespaidu?

Nav tādas.

Nav?

Nē, bet katrā manas dzīves fāzē ir bijusi grāmata, kas tajā brīdī bijusi ārkārtīgi svarīga un nozīmīga un atstājusi dziļu iespaidu. Bet tad nāk nākošā un nākošā, un es ceru, ka  līdz pēdējai elpai, kamēr vien man būs acis ko redzēt un prāts ko saprast, jaunas grāmatas mani vēl arvien spēs iespaidot un pārveidot.

Vaira Vīķe-Freiberga (foto: LETA)

Vaira Vīķe-Freiberga (foto: LETA)

No intervijas ar Vairu Vīķi-Freibergu raidījumā “Rampas ugunīs” (2015. gada 15. aprīlī, Rīga TV24)

Kā jūs atslābināties, kā jūs atpūšaties, atbrīvojaties?

Es atguļos gultā un … (smejas) … lasu, daru krustvārdus, krāsoju mandalas. (..) Es mīlu lasīt: spiegu, piedzīvojumu, fantāzijas, detektīvromānus, varētu teikt – lubu literatūru, bet palaikam es atgriežos pie klasiķiem. Varbūt tā ir mana protestanta sirdsapziņa, kas liek justies [vainīgai], ka nevar lasīt visu laiku tādu izpriecas literatūru, kaut ko nopietnu arī vajag lasīt vai pārlasīt un tad es atgriežos pie kaut kā ļoti nopietna – kā Monteņa esejas, kas tiešām ir grūti lasāmas.

No intervijas ar Vairu Vīķi-Freibergu žurnālā “Patiesā Dzīve” (2014.gads, Nr.24.)

− Vai zināt, ka tauta par sev mīļāko grāmatu izvēlējās Kārļa Skalbes “Kaķīša dzirnavas”?

− Jā, es dzirdēju. Ziniet, vienu grāmatu izvēlēties ir ļoti grūti. Es personīgi būtu izvēlējusies Andreja Pumpura “Lāčplēsi” un Raiņa “Uguni un nakti” − tās kā bērnam, tā sakot, veidoja manu patriotismu. Arī Aleksandra Grīna romāns “Nameja gredzens” mani ļoti iespaidoja. Biju ļoti satriekta, ka zemgaļi zaudēja, viņiem tika nodedzināta pils un paši aizdzīti trimdā. Es kādu nedēļu raudāju par to visu, man bija deviņi gadi.

Bet tieši ar “Kaķīša dzirnavām” jums ir bijušas kādas attiecības, atceraties?

− Tas ir jauks stāsts, man patika, bet ziniet, ir mums stāsti arī par Kukažiņu… Man atkal palikušas prātā pasakas par bārenīti, skaista grāmata, trimdā izdota ar jaukām ilustrācijām, un pasakas par velnu − ārkārtīgi interesantas. Arī bārenītei reizēm sanāk ar velnu vai sumpurni saskare. Kārlim Skalbem “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” − stāsts drusku pēc eposa “Kalevala” es teiktu. Bet izvēlēties vienu stāstu − tas ir sašaurināt visu to gara sfēru. Es topa desmit varbūt būtu izvēlējusies, tas dotu labāku ieskatu par tautu. Tā viena grāmata man šķiet par šauru.

Pirmā pietura-2015

15 komentāri

Anne Cotterill (1933-2010)

Anne Cotterill (1933-2010)

Aiz loga laiks tiks svārstīgs kā jaunas meitenes noskaņojums − te lietus, te sniegs, taču skaidri jūtams, ka kupenas jau ir pagātnē. Gada pirmajos mēnešos lasīju diezgan daudz, taču tie burti lielākoties nebija atrodami grāmatās, bet visādos darba papīros, blogos un presē. Tā nu esmu izlasījusi tikai septiņas grāmatas, visas par Spānijas tēmu. Divus romānus pametu pusratā, jo man tie nekādi negāja uz priekšu − ar vilšanos noliku malā jau sen lasītgribēto “Jūras katedrāli”, otrs bija kāds spāņu tulkojums krieviski “В поисках единорога”. Ar citu noskaņojumu varbūt būtu grāmatas piebeigusi, taču lasītgriba ir nonākusi nelielā zampā, t.i. “paēdušai pelei milti rūgti”.

Nedaudz sērīgi nolūkojos uz atskaitēm par šī gada bibliofīlu orģijām Ķīpsalā, jo arī šogad es tur pabiju, taču “medu ēdu, alu dzēru, gar lūpām tecēja, mutē netika”. Nopirkto grāmatu skaits − 0. Acīmredzot mani ļoti stipri ir ietekmējušas neizlasīto grāmatu kaudzes mājās un labāk es kaut ko pirkšu tikai tad, kad būšu nolēmusi to tūlīt arī lasīt. Varbūt man bija pesimistiska oma, taču es neredzu, ka grāmatu nozare būtu kvalitatīvi atkopusies pēc krīzes. Pat šķita, ka grāmatu stendu ir kļuvis mazāk. Jā, ir izdevniecības, kuras ir veiksmīgi atradušas noteiktu nišu un iepriecina ar mērķtiecīgu grāmatu izvēli, piemēram “Mansards” vai “Dienas Grāmata”. Taču mani satrauc, ka Latvijas grāmatu tirgū ir palicis tikai viens lielais spēlētājs − “Zvaigzne ABC”, kas šo tirgu deformē. Pirmkārt, “Zvaigzne ABC” izdod savai kapacitātei pārāk daudz grāmatu, jo esmu ievērojusi, ka daudzām ļoti labām grāmatām nav pietiekošas reklāmas. Lai arī izdevniecība ir vienīgā, kurai ir iknedēļas reklāmas raidījumi gan radio (LR2 “Lasāmlaiks”), gan TV (raidījuma “Dzīvīte” ietvaros), taču pat tie nespēj aptvert visu izdevumu klāstu. Otrkārt, kādā brīdī izdevniecība ir kritusi merkantilisma valgos un aizvien vairāk pievēršas to grāmatu izdošanai, ar kurām var ātri nopelnīt. Sakotnējā izdevniecības tirgus niša bija mācību literatūra (visiem vecumiem), kam likumsakarīgi piederas bērnu un jauniešu auditorijai veltītās grāmatas. Savukārt pieaugušajiem kādreiz piedāvāja kvalitatīvu daiļliteratūru un padomu grāmatas. Šobrīd “Zvaigzne ABC” būtībā “nosmeļ krējumu” tām tēmam, ar kurām citas izdevniecības kādreiz līdzsvaroja savu piedāvājumu. Jebkurā grāmatu pārdošanas sarakstā var redzēt, ka cilvēki labprāt pērk ezotēriku, populāro psiholoģiju, dažādas grāmatas par ēšanu, veselīgu dzīvesveidu, mājkopību un dārzkopību, kā arī, protams, “pavieglu” daiļliteratūru (lai neteiktu − lubenes). Un jāņem vērā, ka Latvijas tirgus ir tik mazs, ka pietiek vienreiz izdot grāmatu, piemēram, par orhidejām, lai vismaz pāris gadus jebkuras citas grāmatas par šo tēmu pārdotspēja  būs maza. Tieši Grāmatu svētkos piegāju pie “Zvaigznes” daiļliteratūras letes un sapratu, ka lielu daļu grāmatu saturiski ir grūti atšķirt no “Kontinenta” piedāvājuma. Tas ļoti sarūgtina. Varbūt tomēr vairāk domāt par kvalitāti un visus tos pseidozinātniskos apcerējumus un bestsellerus atstāt citiem? (Lai nebūtu grāmatas jāpārdod kā malka − uz svara.)

Protams, ka priecē jaunu izdevniecību rašanās, tikai tās tirgū ienāk diezgan pabailīgi, it kā pa sānu durtiņām. Bet katrā ziņā labāk to darīt lēnāk, bet kvalitatīvi, lai nesanāk kā dažam izdevējam, kas pat savu mājaslapu palaida pilnu ar kļūdām. Diemžēl Grāmatu svētki  nav domāti mazam izdevējam, jo ar pāris izdotām grāmatām stendu jau nav vērts īrēt. Novēlu jaunpienācējiem, pirmkārt, atrast savu pozīciju Latvijas grāmatu tirgu un tajā rakt dziļi un labi, otrkārt, vērtēt grāmatu ne tikai pēc dižpārdokļa potencēm, bet meklēt kaut ko jaunu, varbūt pat Latvijas tirgū vēl nebijušu.

Godīgi sakot, es nemaz nebiju domājusi rakstīt par grāmatu izdevējiem, man bija izdomātas pavisam citas tēmas − par Dievu un netaisnību, par nedrošību apkārtējā pasaulē, par izteikšanās brīvību, kā mainās noskaņojums Krievijas blogosfērā, bet laikam jau tas viss būs citreiz vai nebūs nemaz. Varu tikai pateikt, ka mani stindzina ārpasaulē notiekošais, un, iespējams, tādēļ daudz kas no daiļliteratūras šķiet neaktuāls un mazsvarīgs. Ak, nu labi, ja jūs saziedosiet man vismaz 50 eiro nedēļā, tad es varēšu atļauties vienu dienu nedēļā neiet uz darbu un šīs astoņas stundas lasīt grāmatas un par tām paspēt uzrakstīt blogā. JOKS. Nedomāju, ka kāds man atļaus tādu darbalaiku, turklāt neuzskatu, ka par maniem hobijiem un iegribām kādam būtu jāmaksā.

Martā jau darba mazāk nekļūs, taču mani jau gaida Anšlavs Eglītis, Ezeriņš un Aspazija un padomā ir pāris grāmatas par mīlestību. Ļoti gribas beidzot nonākt līdz pasaku tēmai, jau pāris gadus kā pele uz migu velku visādu “pasakainu” literatūru, bet kaut kas cits vienmēr aizlien priekšā. Pasakās taču vienmēr uzvar labais, vai ne?

Atvadīšos no spāņu tēmas ar skaistu dziesmu, ko izpilda argentīniete Mersedese Sosa un amerikāniete Džoana Baeza.

Thank you to life, which has given me so much.
It gave me laughter and it gave me longing.
With them I distinguish happiness and pain —
The two materials from which my songs are formed,
And your song, as well, which is the same song.
And everyone’s song, which is my very song.

 

Kā atrast īsto (grāmatu)?

16 komentāri

Anna Munthe Norstedt. Still Life with Spring Flowers (1892)

Anna Munthe Norstedt. Still Life with Spring Flowers (1892)

Nesen komentāros Diāna man jautāja, kā es orientējos grāmatu piedāvājumā un kur es tās visas ņemu. Sākumā man šķita, ka nekā īpaši jau es neorientējos, kā jau visi ar karti un kompasu sekoju savām vēlmēm veikalā, bibliotēkā un internetā. Tomēr Lasītāja mani pamudināja izklāstīt savu necilo pieredzi plašāk, un var jau būt, ka tiešām kādam noder.

Domāju, ka lielu daļu, ja ne visus, cītīgos lasītājus laiku pa laikam grāmatu plauktu priekšā piemeklē frustrācija. Ar to es domāju tādu izmisīgu stāvokli kā: “nekas man vairs nepatīk”, “pats nezinu, ko es gribu”, “gribu lasīt visu uzreiz” utt. utml.  Pirms es sāku apkopot savas lasīšanas domas emuārā, tāda situācija man bija diezgan regulāra un savā ziņā lasāmā izvēles grūtības bija pierasta lieta. Neteikšu, ka šobrīd manas izvēles mokas būtu būtiski mazinājušās, jo problēmas ir izlasīt visu gribēto, tomēr bezmērķīga un izmisīga klimšana pa veikalu vai bibliotēku ir beigusies, jo iekāroto grāmatu es atrodu ātri un pēc tam nododos grāmatmīļa klusajam prieciņam – parakņāties pa plauktiem, meklējot noslēptus dārgumus.

Domāju, ka pirmais solis lielākais skaidrības iegūšanai grāmatu izvēlē būtu atbilde uz jautājumu – ko īsti es gribu lasīt? Cilvēku vēlmes var būt ļoti dažādas – kāds vēlas izlasīt visas tās grāmatas, kuras “vajadzētu” izlasīt, kāds ir iemīļojis noteikta žanra grāmatas, vēl citam šķiet, ka obligāti ir jābūt lietas kursā par visu jaunāko literatūru, bet vēl kādam ir vienkārša vēlme izklaidēties.  Daudzlasītāji pārsvarā šīs lietas miksē, jo nav jau iespējams apvaldīt savu ziņkārību un iebāzties pat tādā lauciņā, par kuru jaušams – nebūs lāgā. Es sāku ar to, ka atradu vairākus sarakstus, kurus veidoja “must-read” grāmatas (var apskatīt augšējā joslā zem “Grāmatlistēm”). Daļu no sarakstu grāmatām es gan biju jau lasījusi, bet bija arī tādas, par kurām es nezināju neko. Divarpus gadu laikā no sarakstiem esmu izlasījusi apmēram 30 grāmatas, un savu reizi tie ir palīdzējuši apjukuma brīdī izvēlēties lasāmo. Protams, tādu sarakstu angliski runājošā pasaulē ir gana daudz – varētu vēl pieminēt kaut vai The Guardian the top ten books vai grāmatu 1001 Books You Must Read Before You Die. Šādus sarakstus var atrast arī konkrēta žanra cienītāji, piemēram Top 100 Science-Fiction, Fantasy Books. Sarakstiem gan ir viens liels mīnuss – tie pārsvarā atspoguļo tikai vienas pasaules daļas viedokli, un ārpus sarakstiem paliek daudz labas literatūras, kas angliski runājošā vidē nav populāra.

Kādā brīdī es atklāju, ka man patīk lasīt grāmatas pa tēmām, piemēram, par vampīriem vai Franču revolūciju, vai gadalaikam atbilstoši. Lai piemeklētu grāmatas, es rakņājos pa izlasēm, ko veidojuši citi grāmatu entuziasti, pārsvarā iekš Goodreads vai Livelib.ru. Regulāri lasu krievu lasītāju kopienu chto-chitat.livejournal.com un bookmix.ru. Tā nu ir sanācis, ka dažādus portālus angļu valodā es vairāk izmantoju informācijai, savukārt ar krieviski lasošajiem man ir līdzīgākas gaumes, kā arī viņu aprakstītās grāmatas bieži ir nezināmas angļu pasaulei.

Protams, ka agri vai vēlu, lasot citu domas par izlasīto, pievēršu uzmanību iepatikušos recenziju autoriem un sekoju viņu pārdomām arī tālāk. Ja man ar kādu lasītāju sakrīt domas par grāmatām (te labi noder Goodreads opcija compare books), tad ir vērts paskatīties, kas vēl ir viņa mīļāko grāmatu sarakstā. Diemžēl man nav sanācis, ka kāds reāls, pazīstams cilvēks būtu ieteicis tādu grāmatu, no kuras es būtu bijusi sajūsmā (jo pārsvarā es esmu tā, kura uzmācas ar grāmatām apkārtējiem), tādēļ vados pēc virtuālo grāmatdraugu ieteikumiem.

Lai sekotu grāmatām, kuras tiek izdotas Latvijā, izmantoju Nacionālās bibliotēkas izdoto biļetenu Latvijas jaunākās grāmatas, kas iznāk divas reizes mēnesī. Te var ieraudzīt ne tikai daiļliteratūru, bet arī interesantus jaunumus, kuri netiek plaši reklamēti vai grāmatnīcās ir kautrīgi noslēpušies, tai skaitā dažādus autorizdevumus un novados izdotās grāmatas. Protams, ka apskatu arī grāmatu reklāmas dažādos preses izdevumos un šo to sadzirdu pa Latvijas radio, tomēr neteikšu, ka tas mani daudz ietekmē. Daudzas recenzijas latviešu presē no mana viedokļa ir pārāk virspusējas vai pat vāji slēpti reklāmas raksti.

Nuria Feijoo. Running between books

Nuria Feijoo. Running between books

Īsi par grāmatu ieguves vietām. Pirmajā vietā, protams, ir bibliotēkas, un manā gadījumā tās ir Rīgas Centrālās bibliotēkas filiāles. Nesen lasīju interviju ar vienu pensionētu skolotāju, kura žēlojās, ka grāmatas ir dārgas, bet bibliotēkās viņa nevar nosēdēt. Pilnībā viņai nepiekrītu, jo grāmatas izsniedz uz mājām, un īstenībā man nav nekādas vajadzības pirkt visu to, ko es izlasu (daiļliteratūru jau nu noteikti nē). Mans dzīvoklis nav no gumijas, un pati neesmu oligarha sieva, tādēļ grāmatu iepirkumi ir limitēti. Nenoliegšu, ka gadās “norauties”, bet tad es cenšos pirkt literatūru, kas nav pieejama bibliotēkās, interesantus non-fiction, kā arī jau pārbaudītus rakstniekus. Latviešu grāmatas pērkot, es sekoju atlaidēm grāmatnīcās un pēc iespējas eju uz grāmatu izstādēm. Regulāri aizstaigāju uz antikvariātu “Planēta” Lāčplēša ielā, tomēr bieži tur iet nevaru, jo vienmēr kaut ko nopērku 🙂 Ja kāroto grāmatu nav iespējams atrast bibliotēkā, izmantoju arī i-book, pieredze ir tikai pozitīva.

Grāmatas krievu valodā (ja nav atrodamas internetā) meklēju grāmatnīcu tīklā “Polaris”, “Intelektuālā grāmata” Barona ielā, lielajā veikalā Jēzusbaznīcas ielā. Grāmatas angļu valodā līdz šim es pirku bookdepository.com, tomēr pēc tam, kad to nopirka amazone, cenas vairs nav tik simpātiskas; pēc vecākām grāmatām ieeju Robert’s Books Dzirnavu ielā. Faktiski jau nav iespējams uzskaitīt visas vietas, kur mani atrod grāmatas, te es dalījos tikai ar gadiem iestaigātām takām.

Tas bija tāds ātrs pārskrējiens pa tēmu, varbūt kāds uzzināja kaut ko jaunu. Pilnīgi noteikti es kaut ko būtisku aizmirsu. Labprāt uzklausīšu citu orientierus grāmatu izvēlē un ieguvē 🙂

Otrā pietura – 2013

Komentēt

Lieli sveicieni gadskārtējā Pasaules grāmatu dienā!

Hilaire Bals. Bibliothecaris

Hilaire Bals. Bibliothecaris

Rakstnieks Juris Zvirgzdiņš intervijā satori.lv saka: “Manai sievai ir viena draudzene, kas uzskata, ka visi, kas lasa vai raksta grāmatas, ir cilvēki, kam nav, ko darīt. Un varbūt viņai ir taisnība.” Cik laimīgi gan esam mēs – grāmatu lasītāji un blogu rakstītāji, kuriem dzīvē pietiek brīvā laika, lai nodarbotos ar brīnišķīgo navkodarīt 😉 !

Agrākos laikos grāmatu rakstīšanu un lasīšanu uztvēra ļoti nopietni – pret drukāto burtu bija bezmaz bijīga attieksme un viss, kas nonāca uz papīra, tika vismaz trīsreiz pārbaudīts (jā, arī cenzēts). Šobrīd situācija dažādu iemeslu dēļ ir mainījusies un rakstīt internetā var katrs, kam nav slinkums, un arī izdot grāmatu nav nekādu problēmu (būtu tik, kas pirktu).  Aprīlī saistībā ar Literatūras gada balvu (un ne tikai ar to) lasīju visādus rakstus un aizdomājos par izdodamās literatūras kvalitāti. Rakstniece Ieva Melgalve, kura vada arī praktiskās nodarbības Literārajā akadēmijā, saka: “Daudzi satraucas – tagad cilvēkiem ir nauda, un, vaimandieniņ, viņi paši izdod savas grāmatas, un tās grāmatas ir ir sliktas, un kas tagad ar mums visiem notiks? Nu kas tad notiks? Cilvēki salasīsies sliktas grāmatas, un viss. No tā neviens nost nemirst.” (Patiesā Dzīve, 2013. gada 12. aprīlis). Savukārt Dainis nesen intervēja tulkotāju Māru Poļakovu, kura nekvalitatīvu tulkojumu neuztver traģiski: “grāmatniecībā ļaunākais variants ir varbūtība, ka zināmam skaitam lasītāju rodas aplams priekšstats par labu grāmatu, – bet arī šāds iznākums vēl nenozīmē, ka ir notikusi katastrofa.” No vienas puses, es piekrītu, ka nekvalitatīvs romāns vai tulkojums nevienu kapā nenovedīs, bet, no otras puses, dažbrīd pārņem dusmas uz tiem puskoka lēcējiem, kas piesārņo vidi. Un īstā problēma slēpjas apstāklī, ka lasītājs tik ļoti pierod pie lamināta un garšas pastiprinātājiem, ka satiekot ozolkoku un patieso garšu, to vairs nesaprot vai pat nozākā kā nekvalitatīvu. Savukārt  no trešās puses – varbūt tiešām labāk, lai cilvēki raksta, tulko, izdod grāmatas un galu galā lasa, jo, kā saka Juris Zvirgzdiņš: “Tāpat kā dziedot cilvēks nevar nedz slepkavot, nedz zagt, nedz kādu spārdīt kājām, tā arī lasot grāmatu, tieši pašā lasīšanas gaitā, tu nevari dedzināt barona muižu.”

Iespējams, ka mani tas viss pārmēru nesatrauktu, ja vien es neapzinātos, cik lielā mērā mani pašu ir ietekmējušas izlasītās grāmatas. Ieva Melgalve teic: “Ļoti, ļoti reti ir gadījumi, kad izlasi grāmatu un tur nekas nav tā, kā tavā pasaulē notiek, bet tu tik un tā tam notici un tas kļūst par tavu pieredzi.” Es teiktu, ka ne visu no izlasītā mēs esam gatavi pieņemt par savu pieredzi, bet gadās dīvaini, mistiski saplūšanas brīži, kad savienojas realitātes, un ārkārtīgi gribas, lai tādu būtu vairāk un mazāk vietas paliktu paviršībai, virspusībai un lasītāja dārgā laika liekai tērēšanai. Droši vien, ka to prasīt no sava lasītājas likteņa būtu pārāk liels ideālisms, tomēr tāpēc jau tie ideāli pastāv, lai mums būtu uz ko tiekties.

***

Tiktāl nu būtu par ikgadējiem grāmatu pātariem. Starp divām pieturām man ir pagājis nedaudz vairāk par mēnesi un to visu esmu veltījusi Dienvidamerikai. Varbūt ne tās pašas biezākās grāmatas, tomēr tādēļ tās nav mazāk vērtīgas, un man gadījās daži ārkārtīgi patīkami atklājumi. Ļoti gribētos pēc kāda laika atkal atgriezties šajā daudzcietušajā kontinentā, kas radījis saistošo literatūras novirzienu – maģisko reālismu. Man jau ir savs mazais sarakstiņš, bet īpaši gribētos iepazīt vēl kādu sieviešu autori (bez Aljendes un Eskivelas), tās ir pilnīgi nezināmas.

Nu jau kādu nedēļu esmu “aizgājusi Itālijā” un izskatās, ka tā turpināsies vēl kādu laiciņu. Pagājušogad man maijā bija ieplānots lasīt visādas nopietnas grāmatas, bet pavasara gaiss izrādījās pārāk vieglprātīgs un es vispār neko diži nepabeidzu lasīt. Tādēļ šogad domāju savu Itāliju (kas nupat jau arī nešķiet diez ko nopietna, jo tie itāļi visu laiku ēd) dažādot ar visādiem dārziem un mežiem un “garšīgām” grāmatām. Vienvārdsakot, pavasaris taču! Taisām tās durvis vaļā, lai beidzot aiziet viss drēgnums un aizpalo ziemas sakrātie sārņi!

Oļegs Potapovs. Durvis uz pavasari

Oļegs Potapovs. Durvis uz pavasari

Pasaki man, ko tu lasi …

30 komentāri

Laiku pa laikam man gadās, ka kāda lieta vai doma neatlaidīgi uzrunā – tā paņirb manā uztveres laukā atkal un atkal, līdz es saprotu, ka pienācis brīdis kaut ko izlasīt, izdomāt vai vienkārši nopirkt. Pēdējās nedēļas laikā mani sameklē visādi raksti un izteikumi par lasītāju sadalīšanu noteiktās kategorijās, proti, augstās un zemās, izsmalcinātās un prastās, intelektuālās un vienkāršo ļautiņu. Tā nu ir sanācis, ka šobrīd es esmu ieslīgusi lēnā rudens lasījumā, divu diezgan atšķirīgu autoru grāmatās: Rozamundes Pilčeres un Ivana Buņina. Sentimentālo romānu zvaigzne Pilčere un nobelists Buņins dažu indivīdu priekšstatos ir tik nesavienojami, ka šobrīd man vajadzētu ciest no smagas kognitīvās disonanses, bet dīvainā kārtā es jūtos ļoti labi. Ko man tagad darīt un vai ar mani viss ir kārtībā?

Nancy Armo. Reading, sun and sand … between friends?

Pats pirmais teksts, kas mani aizskāra, bija vēl pavasarī Ingas Žoludes rakstītais Kultūras Dienā: ir trenēts lasītājs (Latvijā samērā maz) un ierindas lasītājs (arī izmirstoša suga). Autori ir apvainojis grāmatnīcās pirktāko grāmatu saraksts, kura galvgalī ir populārā, komercliteratūrā, nevis intelektuālas zvaigznes. Neiedziļināšos pārējā izklāstā, bet tieši šis antagoniskais pozicionējums  mani saniknoja: tagad mums būs tāds literatūras sadalījums plebejiem un aristokrātiem? šķiru cīņa literatūrā? Iespējams, tieši Žoludes rakstītais man ir turpmāk licis kaut kur smadzenēs uzkrāt šādas literārā snobisma izpausmes, kuru izrādījās gana daudz, lai es sāktu domāt par to kā tendenci. Tā ir taisnība, ka padomju laikā cilvēki pirka un lasīja klasiķus un intelektuāļus, tomēr 21.gs. 90-to gadu sākumā bija tik liels tulkoto lubeņu sprādziens, ka kļuva acīmredzams līdzšinējais šādas lasāmvielas trūkums. Cilvēki gribēja pasaku – saldu stāstu, varoņa uzvaru pār ļaunajiem, laimīgas beigas – pretstatā diezgan drūmajai realitātei. Un tā tas turpinās, jo … laikam jau tas ir vajadzīgs.

Žolude sadalīja lasītājus dažādu pasugu intelektuāļos un tajos, “kas lasa prieka pēc, lai aizmigtu, lai atslābinātos, lai aizmirstos, lai atslēgtos, lai izsekotu detektīva X pavedienam u.tml.” Nabaga intelektuāļi, laikam jau viņiem ir aizliegts lasīt prieka pēc vai vismaz gūt prieku no savas intelektuālās literatūras, aizmirsties rakstnieka izdomā un atslēgties no reālās pasaules. 😦 Saskaņā ar šo definīciju man nemaz arī negribas būt intelektuālei, jo tad jau lasīšana man kļūtu kā verga darbs, kā obligāts pasākums bez baudas. Vai šādā attieksmē neslēpjas vispār daudzu jauniešu (un ne tikai jauniešu) netīksme pret lasīšanu? Tādā striktā literatūras sadalē labajā un sliktajā literatūrā? Vai literatūra var būt slikta, ja konkrētās grāmatas lasīšana kādam palīdz dzīvot?

Nepārprotiet mani, es neaizstāvu sliktus romānus un arī pati esmu rakstījusi negatīvas atsauksmes par pavirši uzrakstītiem, nekvalitatīviem tekstiem.Tai pašā laikā man nepatīk, ja kāds sāk klasificēt lasītājus un vērtēt cilvēku pēc viņa literārās gaumes; ceru, ka manī ir pietiekami daudz tolerances, lai es spētu sevī paturēt vēlēšanos kritizēt kāda jūsmu par sentimentālām lubenēm vai šabloniskiem bojevikiem un vienkārši cerēt, ka kādudien lasītājs nobriedīs cita žanra literatūrai.

Oktobra žurnālā “Lilit” es izlasīju rakstu par vienkāršiem cilvēkiem (“Vai dzīvē viss ir tik vienkārši?”, autore Anna Švarca, kuru konsultējis psihologs Dmitrijs Ļicovs, 90.-93.lpp.) un atkal šeit par vienu no cilvēku klasifikācijas pamatiem ir literārā gaume:

Pēc sava iekšējā satvara vienkāršiem, primitīviem cilvēkiem piemīt veselais saprāts, kas viņiem palīdz atšķirt derīgo no nederīgā, un emocionalitāte, kas ļauj pamanīt visu sentimentālo un aizkustinošo. Tāpēc mani allaž izbrīnījusi nievājošā attieksme pret “vienkāršās” tautas gaumi. Jā, “vienkāršie” ļaudis lasa un skatās Rozamundi Pilčeri un novēršas  no Nabokova “Lolitas”. Taču Pilčere ir romantiska un labestīga un viņas romānos parasti uzvar mīlestība un krietnie varoņi. Nabokobs nav ne romantisks, ne labestīgs un raksta par to, kā pieaudzis vīrietis paved bērnu, bet tā rīkoties nav pareizi. Ja salasīsies Pilčeri, sapratīsi, ka būt labai ir izdevīgi un tas dzīvē var nest reālu labumu. Bet ja salasīsies Nabokovu, sapratīsi, ka pedofili arī ir cilvēki. Bet vai šī sapratne darīs tavas dienas labākas? … Diezin vai.

Jāsaka, ka, manuprāt, tā ir diezgan primitīva abu grāmatu izpratne, bet šoreiz galvenais ir noteiktas literatūras piesaiste kādam psihologa izdomātam cilvēka tipam. Es esmu lasījusi abus autorus, bet izrādās, ka man nebija tiesības to darīt 🙂

Rezumējot savas lēkājošās domas, es gribētu teikt, ka man nepatīk, ja kāds grib noteikt, ko man vajadzētu lasīt un – vēl jo vairāk – kādai literatūrai man būtu jāpatīk. Man ir tiesības patikt vai nepatikt jebkāda žanra grāmatai un tādas ir jebkuram lasītājam. Tādēļ – pārfrāzējot Voltēra teicienu “Es nepiekrītu tam, ko jūs runājat, taču es līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēšu jūsu tiesības to runāt.” – varbūt man nepatiks kāda izvēlētā grāmata, tomēr es aizstāvēšu viņa tiesības šo grāmatu lasīt.

Šāndors Mārai: par lasīšanu

Komentēt

Lasīt ar spēku! Reizēm pat ar lielāku spēku, nekā lasāmais ir rakstīts. Lasīt ar svētbijību, aizrautību, uzmanību un nepielūdzami. Rakstnieks var izplūst, bet tu lasi skopvārdīgi! Katru vārdu grāmatā uzklausot, citu pēc cita, ieklausoties uz priekšu, vērojot pēdas, kas ved biežņā, vērojot slepenos signālus, kurus autors varbūt palaidis garām neievērotus, kad steidzīgi lauzās sava darba mūžamežā. Nekad nelasi pavirši, starp citu, tas būtu, it kā tu dievišķās dzīrēs ielūgts, ar dakšiņas galu paurķētu ēdienu. Lasīt vajag eleganti, augstsirdīgi. Lasīt tā, it kā tu kapličā lasītu pēdējo grāmatu, ko tev vēl laipni iedevis izvadītājs.

Lasīt uz dzīvību un nāvi, jo lasīt – tā ir lielākā cilvēkam pieejamā dāvana. Padomā par to, ka tikai cilvēks lasa!

No Šāndora Mārai atziņu krājuma “Zāļu grāmata” (no ungāru valodas tulkojusi Elga Sakse, izdevusi “Atēna” (2005))

Prezidents Andris Bērziņš par grāmatām

Komentēt

Cilvēku diezgan lielā mērā raksturo tas, kādas viņam ir tuvākās grāmatas. Jūs teicāt, ka dienā, kad jūs ievēlēja par prezidentu, jūs esat bijis uztraucies un mājās esat atguvies lasot. Vai drīkst jautāt, ko jūs lasījāt? Un kuras jūs nosauktu par savas dzīves nozīmīgākajām grāmatām?

Prezidents Andris Bērziņš (foto: F64)

Es teiktu, ka mainoties laikiem, man grāmatas ir tik ļoti mainījušās, gan pēc valodas, kādā tās rakstītas, gan pēc satura… Man šķiet, ka vienīgais, kas ir palicis – jebkurā dzīves brīdī ir vērts lasīt pasakas. Viss pārējais ir mainīgs. Kad sāku strādāt bankā, es biju spiests ļoti īsā laikā apgūt angļu valodu. Vairāk nekā desmit gadus bankā gandrīz viss bija angļu valodā un, protams, tas bija saistīts galvenokārt ar ekonomiskajām tēmām. Pēc tam, kad beidzu strādāt bankā, atkal sāku atcerēties vācu valodu. Es kļuvu par lasītāju šeit pat Gētes institūta bibliotēkā. Kad es nokļuvu šajā mājā, es atkal pārslēdzos uz angļu valodu. Bet tajā brīdī es lasīju Lārsona grāmatu, man liekas, tā bija “Meitene ar pūķa tetovējumu”. Kad tie nervi ir saspringti, tad prasās paņemt kaut ko no pavisam citas tēmas un, vēlams, citā valodā. Tas mani vislabāk pārslēdz. Bet, ka es lasītu tikai kaut ko vienu – tā nekad nav bijis. Faktiski tas arī ir saistīts ar izglītību. Jo sevišķi, kad sāku Saeimā darboties, tur bija visi šie jautājumi, kas bija saistīti ar stratēģisko plānošanu, ar budžeta veidošanu, migrāciju, un tad es lasīju Gētes bibliotēkā… Tur ir tīri laba grāmatu atlase, viņi par mums rūpējas, tikai mēs par sevi nerūpējamies. (..)

Tā ar tām grāmatām. Man tās ir tik dažādas, un man mājās ir tāds jukums, ka… Kurā brīdī vajag, es to arī ņemu. Jebkurā valodā. (..)

Fragments no intervijas: Kā domāju, tā arī rīkojos: ar Latvijas Valsts prezidentu Andri Bērziņu sarunājas Ieva Lešinska un Uldis Tīrons // Rīgas Laiks. – 2011. gada oktobris


Vai pietiek ar draudzīgu aicinājumu?

8 komentāri

André Letria. El libro nos abre la puerta a…

Vakar ziņās izlasīju, ka nu jau otro gadu pēc kārtas Melngalvju namā tiek organizēta “Grāmatu pietura”, kura notiek kādreizēja Latvijas valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa dibinātās kustības “Draudzīgais aicinājums” ietvaros. Ikviens var nopirkt uz vietas apgādu “Jumava”, “Jānis Roze” un “Atēna” grāmatas vai arī atnest kādas no mājām un turpat ar Latvijas Pasta starpniecību nosūtīt savai skolai. “Grāmatu pietura” Melngalvju namā būs atvērta līdz 29. janvārim ik dienas no plkst. 12 līdz plkst. 19.

Ļoti jauka akcija, vai ne? Ideālās vīzijās zīmējas kā grāmatu tūkstoši plūst uz Latvijas skolām un skolu bibliotēkās rindojas desmitiem skolēnu, kuri alkst lasīt jaunāko literatūru. Nu nē, tā laikam nebūs vis, būsim reāli. Mūsdienu bērniem un jauniešiem ir tik daudz citu nodarbju, ka lasīšanai laika atliek pavisam maz. Un ko gan viņiem var pārmest, ja pozitīvu attieksmi nākas lūgties pat no valsts – janvārī Valsts Kultūrkapitāla fonds sadalīja Latvijas Valsts mežu piešķirtos līdzekļus mērķprogrammām, literatūru vienkārši aizmirstot (Eksperti: Par atbalstu literatūras un mākslas nozarei). Var jau dažādi uztvert strīdu par to, vai fondam ir jāfinansē grāmatu iegāde bibliotēkām, varbūt arī nē. Tomēr, kā norāda Kultūras ministrijas bibliotēku nozaru speciālists Jānis Turlajs, VKKF atbalsts vispirms ir bijis vajadzīgs īpaši vērtīgu grāmatu iegādei, tai skaitā īpašu bērniem adresētu grāmatu komplektu iegādi Bērnu žūrijas un lasīšanas veicināšanas pasākumiem, ko izvērtē eksperti. Lai kā man riebtos mūžīgā salīdzināšanās ar kaimiņiem, skaitļi, kurus es ieguvu šeit, ir šokējoši: Valsts finanses grāmatu iepirkumiem bibliotēkām 2012. gadā latos – Igaunijā 1, 17 miljoni, Lietuvā – 0,8 miljoni, Latvijā – 4 tūkstoši latu. Igaunijā ar Kultūras ministrijas un Kultūrkapitāla fonda finansējumu regulāri iznāk septiņi literatūras žurnāli. Par tiem žurnāliem man arī ir maza sāpe, jo es izjūtu zināmu badu pēc kvalitatīvas informācijas, kuru “Latvju Teksti” man nespēj apmierināt. Kāds gan kādreiz bija Leona Brieža izdotais žurnāls “Grāmata”!

Bet, protams, manas pieauguša cilvēka intelektuālās pretenzijas nobālē, ja netiek atrasti līdzekļi bērnu lasīšanas veicināšanas programmām. Lasīšana smadzeņu attīstības procesā ir nenovērtējama prasme, un nelasītāju vairošanās mūsu sabiedrībai nākotnē nesīs tikai stulbumu. Kā iesaistīt bērnus lasīšanā?

Lasīju rakstu vienā no forumiem “Obligātā jeb ieteicamā literatūra skolā – nosacīts jēdziens?”, kurā ne visam paustajam var piekrist, tomēr situācija attēlota diezgan zīmīgi. Bērniem nepatīk (un nekad nav paticis) lasīt to, kas ir obligāts. Piemēram, Tukuma Raiņa ģimnāzijas obligātās literatūras saraksts

10. klasei
1.    Sengrieķu Trojas cikla mīti un mīts par Oidipu
2.    K. Skalbes pasakas
3.    R. Blaumanis «Raudupiete», «Pazudušais dēls»
4.    Dž. Bokačo «Dekamerons» (desmit noveles pēc izvēles)
5.    J. Ezeriņa noveles
6.    E. Hemingvejs «Sirmgalvis un jūra»
7.    E. Veidenbauma dzeja
8.    M. Zīverts «Kāds, kura nav»
9.    Rainis «Ave sol!»
10.    J. Jaunsudrabiņš «Piemini Latviju!»
11.    P. Merimē «Mateo Falkone»
12.    V. Šekspīrs «Romeo un Džuljeta», «Hamlets»
13.    pēc izvēles viena grāmata no mūsdienu latviešu literatūras
11. klasei
1.    F. Šillers «Laupītāji»
2.    J. V. Gēte «Fausts» (I daļa)
3.    G. Merķelis «Latvieši»
4.    O. de Balzaks «Gorio tēvs»
5.    R. un M. Kaudzītes «Mērnieku laiki»
6.    R. Blaumanis «Indrāni», noveles
7.    J. Poruks «Pērļu zvejnieks» un dzeja
8.    Rainis «Jāzeps un viņa brāļi», «Gals un sākums» vai cits krājums
9.    Aspazija «Sidraba šķidrauts» vai «Vaidelote» un viens krājums
10.    H. Ibsens «Pērs Gints»
11.    J. Jaunsudrabiņš «Vēja ziedi»
12.    A. Upīša un E. Ādamsona noveles
13.    pēc izvēles viena grāmata no mūsdienu latviešu literatūras
12. klasei
1.    E. Virza «Straumēni»
2.    A. Čaks «Mūžības skartie» un viens krājums
3.    A. Kamī «Svešinieks» vai «Mēris»
4.    G. Janovskis «Sōla»
5.    A. Bels «Būris»
6.    R. Ezera «Zemdegas» vai «Aka», vai «Nodevība»
7.    O. Vācietis «Einšteiniāna», «Klavierkoncerts» un viens krājums
8.    I. Ziedoņa epifānijas un viens dzejoļu krājums
9.    K. Skujenieka viens dzejoļu krājums
10.    I. Ābele «Tumšie brieži»
11.    N. Ikstena «Dzīves svinēšana»
12.    pēc izvēles viena grāmata no mūsdienu latviešu literatūras

Kā jūs domājiet, vai 17-19 gadus vecus jauniešus spēj aizraut šis saraksts? Nē, nevajag braukt arī otrā galējībā un domāt, ka viņi ir galīgi stulbi un to lasīt nav spējīgi. Protams, ir spējīgi, tikai man šis saraksts šķiet diezgan novecojis un daļu no grāmatām pat es, rūdīts grāmatu tārps, tā pa īstam spēju novērtēt nu jau krietnu laiku pēc skolas beigšanas. Tai pašā laikā iegrūst viņus pavieglā literatūra galīgi negribētos, jo es pati vidusskolā izvēlējos lasīt gana nopietnas grāmatas.

Jautājums paliek atklāts: kā piesaistīt bērnus un jauniešus lasīšanai? kā atrast zelta vidusceļu literatūras izvēlē starp izklaidējošo un domāšanu izraisošo?

 

Older Entries