Sākumlapa

Vai pietiek ar draudzīgu aicinājumu?

8 komentāri

André Letria. El libro nos abre la puerta a…

Vakar ziņās izlasīju, ka nu jau otro gadu pēc kārtas Melngalvju namā tiek organizēta “Grāmatu pietura”, kura notiek kādreizēja Latvijas valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa dibinātās kustības “Draudzīgais aicinājums” ietvaros. Ikviens var nopirkt uz vietas apgādu “Jumava”, “Jānis Roze” un “Atēna” grāmatas vai arī atnest kādas no mājām un turpat ar Latvijas Pasta starpniecību nosūtīt savai skolai. “Grāmatu pietura” Melngalvju namā būs atvērta līdz 29. janvārim ik dienas no plkst. 12 līdz plkst. 19.

Ļoti jauka akcija, vai ne? Ideālās vīzijās zīmējas kā grāmatu tūkstoši plūst uz Latvijas skolām un skolu bibliotēkās rindojas desmitiem skolēnu, kuri alkst lasīt jaunāko literatūru. Nu nē, tā laikam nebūs vis, būsim reāli. Mūsdienu bērniem un jauniešiem ir tik daudz citu nodarbju, ka lasīšanai laika atliek pavisam maz. Un ko gan viņiem var pārmest, ja pozitīvu attieksmi nākas lūgties pat no valsts – janvārī Valsts Kultūrkapitāla fonds sadalīja Latvijas Valsts mežu piešķirtos līdzekļus mērķprogrammām, literatūru vienkārši aizmirstot (Eksperti: Par atbalstu literatūras un mākslas nozarei). Var jau dažādi uztvert strīdu par to, vai fondam ir jāfinansē grāmatu iegāde bibliotēkām, varbūt arī nē. Tomēr, kā norāda Kultūras ministrijas bibliotēku nozaru speciālists Jānis Turlajs, VKKF atbalsts vispirms ir bijis vajadzīgs īpaši vērtīgu grāmatu iegādei, tai skaitā īpašu bērniem adresētu grāmatu komplektu iegādi Bērnu žūrijas un lasīšanas veicināšanas pasākumiem, ko izvērtē eksperti. Lai kā man riebtos mūžīgā salīdzināšanās ar kaimiņiem, skaitļi, kurus es ieguvu šeit, ir šokējoši: Valsts finanses grāmatu iepirkumiem bibliotēkām 2012. gadā latos – Igaunijā 1, 17 miljoni, Lietuvā – 0,8 miljoni, Latvijā – 4 tūkstoši latu. Igaunijā ar Kultūras ministrijas un Kultūrkapitāla fonda finansējumu regulāri iznāk septiņi literatūras žurnāli. Par tiem žurnāliem man arī ir maza sāpe, jo es izjūtu zināmu badu pēc kvalitatīvas informācijas, kuru “Latvju Teksti” man nespēj apmierināt. Kāds gan kādreiz bija Leona Brieža izdotais žurnāls “Grāmata”!

Bet, protams, manas pieauguša cilvēka intelektuālās pretenzijas nobālē, ja netiek atrasti līdzekļi bērnu lasīšanas veicināšanas programmām. Lasīšana smadzeņu attīstības procesā ir nenovērtējama prasme, un nelasītāju vairošanās mūsu sabiedrībai nākotnē nesīs tikai stulbumu. Kā iesaistīt bērnus lasīšanā?

Lasīju rakstu vienā no forumiem “Obligātā jeb ieteicamā literatūra skolā – nosacīts jēdziens?”, kurā ne visam paustajam var piekrist, tomēr situācija attēlota diezgan zīmīgi. Bērniem nepatīk (un nekad nav paticis) lasīt to, kas ir obligāts. Piemēram, Tukuma Raiņa ģimnāzijas obligātās literatūras saraksts

10. klasei
1.    Sengrieķu Trojas cikla mīti un mīts par Oidipu
2.    K. Skalbes pasakas
3.    R. Blaumanis «Raudupiete», «Pazudušais dēls»
4.    Dž. Bokačo «Dekamerons» (desmit noveles pēc izvēles)
5.    J. Ezeriņa noveles
6.    E. Hemingvejs «Sirmgalvis un jūra»
7.    E. Veidenbauma dzeja
8.    M. Zīverts «Kāds, kura nav»
9.    Rainis «Ave sol!»
10.    J. Jaunsudrabiņš «Piemini Latviju!»
11.    P. Merimē «Mateo Falkone»
12.    V. Šekspīrs «Romeo un Džuljeta», «Hamlets»
13.    pēc izvēles viena grāmata no mūsdienu latviešu literatūras
11. klasei
1.    F. Šillers «Laupītāji»
2.    J. V. Gēte «Fausts» (I daļa)
3.    G. Merķelis «Latvieši»
4.    O. de Balzaks «Gorio tēvs»
5.    R. un M. Kaudzītes «Mērnieku laiki»
6.    R. Blaumanis «Indrāni», noveles
7.    J. Poruks «Pērļu zvejnieks» un dzeja
8.    Rainis «Jāzeps un viņa brāļi», «Gals un sākums» vai cits krājums
9.    Aspazija «Sidraba šķidrauts» vai «Vaidelote» un viens krājums
10.    H. Ibsens «Pērs Gints»
11.    J. Jaunsudrabiņš «Vēja ziedi»
12.    A. Upīša un E. Ādamsona noveles
13.    pēc izvēles viena grāmata no mūsdienu latviešu literatūras
12. klasei
1.    E. Virza «Straumēni»
2.    A. Čaks «Mūžības skartie» un viens krājums
3.    A. Kamī «Svešinieks» vai «Mēris»
4.    G. Janovskis «Sōla»
5.    A. Bels «Būris»
6.    R. Ezera «Zemdegas» vai «Aka», vai «Nodevība»
7.    O. Vācietis «Einšteiniāna», «Klavierkoncerts» un viens krājums
8.    I. Ziedoņa epifānijas un viens dzejoļu krājums
9.    K. Skujenieka viens dzejoļu krājums
10.    I. Ābele «Tumšie brieži»
11.    N. Ikstena «Dzīves svinēšana»
12.    pēc izvēles viena grāmata no mūsdienu latviešu literatūras

Kā jūs domājiet, vai 17-19 gadus vecus jauniešus spēj aizraut šis saraksts? Nē, nevajag braukt arī otrā galējībā un domāt, ka viņi ir galīgi stulbi un to lasīt nav spējīgi. Protams, ir spējīgi, tikai man šis saraksts šķiet diezgan novecojis un daļu no grāmatām pat es, rūdīts grāmatu tārps, tā pa īstam spēju novērtēt nu jau krietnu laiku pēc skolas beigšanas. Tai pašā laikā iegrūst viņus pavieglā literatūra galīgi negribētos, jo es pati vidusskolā izvēlējos lasīt gana nopietnas grāmatas.

Jautājums paliek atklāts: kā piesaistīt bērnus un jauniešus lasīšanai? kā atrast zelta vidusceļu literatūras izvēlē starp izklaidējošo un domāšanu izraisošo?

 

Andrē Moruā: Par grāmatu izvēli

14 komentāri

Andrē Moruā (1885-1967)

“Jūs jautājat man, manas dvēseles Nezināmā, ko Jums derētu izlasīt. Mans padoms jūs droši vien pārsteigs. Tomēr uzklausiet to. Mans skolotājs Atēns uzskatīja, ka katram cilvēkam patiešām vajadzīgas tikai dažas grāmatas, un viņa paša piemērs pārliecina par šī principa pareizību. Atēna mājas bibliotēkā bija vairāku izcilu autoru darbi, starp tiem: Homērs, Horācijs, Tacits, Sensimons, Recs, Ruso, Napoleons, Stendāls, Balzaks, Žorža Sanda, Viktors Igo un, protams, filozofi: Platons, Aristotelis, Dekarts, Spinoza, Kants, Hēgelis, Ogists KOnts. Vēlāk viņš tiem pievienoja Romēnu Rolānu, Valerī, Klodelu, Prustu, arī Kiplingu.

Tā bija stingri ierobežota un pārdomāta izvēle, toties viņš labi pārzināja šos izcilos darbus, Vēl un vēlreiz tos pārlasot, Atēns atklāja tajos aizvien jaunas atziņas un vērtību. (..) “Galvenais jau nav atrast,” sacījis Valerī, “bet gan piesavināt sev atrasto.” Sieviete vairāk izglītosies, ja ļausies dažu vērtīgu darbu ietekmei, nevis ik dienas izklaidīgi pārlapos trīs jaunākos romānus.

Vai tas nozīmētu, ka jaunajiem autoriem vispār nav jāpievērš uzmanība? Nē, protams! Dažiem no viņiem neapšaubāmi piederēs rītdiena. Taču jāsargās no neapdomīgas laika izšķiešanas. Kādā veidā? Vispirms jāļauj graudiem atbrīvoties no pelavām. Cik daudz grāmatu, ko izdevēji vai literātu pulciņš izsludinājuši par šedevriem, nogrimst aizmirstībā jau pēc pusgada. Nepārslogojiet velti savu atmiņu. Nogaidiet. Pavērojiet, kas notiek un tikai tad izraugieties sev draugus. (..)

Tiklīdz esam pārliecinājušies par kādas grāmatas garīgo vai estētisko vērtību, tā jānopērk. (..) Mēs precam sievieti un pērkam grāmatas, ar kurām kopā vēlamies dzīvot.”

Fragments no Andrē Moruā grāmatas “Vēstules Nezināmai” (1992), tulkojusi Inese Pētersone.

 

Māra Cielēna par lasīšanu

Komentēt

“Varētu jau teikt, ka no nelasīšanas, tāpat kā no nemazgāšanās, neviens vēl nav nomiris,” iesmejas rakstniece. Un nopietni turpina: “Taču cilvēkā, kurš nelasa grāmatas, gluži vienkārši var nepiedzimt un neattīstīties šis tas ļoti svarīgs. Lasīšana vedina uz iegremdēšanos un iedziļināšanos sevī, dzīvībā un pasaulē sev piemērotā tempā, kā arī uz intīmām attiecībām ar tuvieni un tālieni.”  (..)

Bērnu grāmatu autore novērojusi, ka patlaban mazo lasītāju ir mazāk nekā viņas jaunības laikā. “Diemžēl nav pamata apšaubīt vispārējo uzskatu, ka bērni lasa mazāk… Tas ir skumji, bet nav pasaules gals. Domāju, ka vienmēr būs bērni, kuriem lasīšana būs dabiska vēlme. Vai viņi lasa aizvien mazāk un mazāk? Ļoti iespējams! Interneta pasaule, protams, atņem laiku grāmatām. Priecājos, ka Latvijā tiek attīstītas lasīšanas veicināšanas programmas. Nevar piespiest iemīlēt grāmatu, bet pamudināt uz to gan ir iespējams. Laiki var mainīties par labu lasīšanai,” spriež rakstniece.

Avots: Brokāne L. Nedalāmā plūdumā: [saruna ar Jāņa Baltvilka balvas laureāti rakstnieci Māru Cielēnu] // Neatkarīgā. – 2011. g. 28. jūlijs

Andris Freidenfelds: Lasīšana ir nekaitīga narkotika

Komentēt

Andris Freidenfelds (Autors: http://www.diena.lv, Kristaps Kalns)

“Grāmatu efekts ir līdzīgs narkotikām. Runāt par kaifu ir īsti vietā. Kas ir narkotikas vai alkohols? Tā ir aizmiršanās no konkrētās realitātes, citreiz stiprāk, citreiz – neatgriezeniski, citreiz – ar blakus parādībām. Lasīšana ir nekaitīga, forša narkotika, izej jebkurā brīdī ārā, aizskrūvē “pudelīti” ciet un atgriezies atpakaļ, kad gribi. Pieradums rodas, bet nav tā saucamās lomkas un abstinences. Ieiet iekšā cita paurī, smadzenēs – tas ir mazliet spiega, lūriķa, vuārista darbs. Lasītājam ir parazīta funkcijas, un rakstnieks ar to rēķinās, ļaujas. Lasīdams viņš izdzīvo simtiem dzīvju – cik reižu gājis bojā, taisījis pašnāvību, apprecējies, valdījis pār valstīm, sakāvis armiju. Tas ir šausmīgi interesanti, un man liekas to vislabāk spēj paveikt tieši literatūra. Kino, televīzija, protams, tas ir vareni. Bet tur viss ir gatavs, tas man vairs nav interesanti. Ridlijs Skots vai Stīvens Spīlbergs visu jau ir izdarījuši manā vietā. Tā ir pasīvā baudīšana. Interesantāk ir lasīt. Viss pašam jāuzbur, rakstnieks dod tikai impulsus.”

Andris Freidenfelds par grāmatu lasīšanu laikrakstā “Diena” (2011. gada 9. jūnijā)

Lasi, bērniņ, lasi!

5 komentāri

Автор - Анастасия Горбунова

Šodien bija tas brīnumainais rīts, kad skolas bērni varēja nesteidzīgi izstaipīties savās gultiņās un bez steigas noskatīties sapnīti līdz  beigām – jo ir sācies brīvlaiks! Priekšā 92 vasaras dienas… kurās varbūt varētu arī kaut ko palasīt? Obligātās literatūras vasaras saraksti taču joprojām pastāv, vai ne?

2010.gadā publicētais ES ziņojums liecina, ka pretēji cerētajam uzlabojumam skolēnu lasīšanas un rakstīšanas prasmes daudzviet pasaulē turpina pasliktināties. Lasītprasmi pārbauda, dodot skolēniem lasīt dažādu veidu tekstus un pēcāk iztaujājot par saturu. Svarīga ir spēja ne tikai pārstāstīt lasīto, bet arī vērtēt un interpretēt. Latvijā lasītprasmes rādītāji ir viduvēji, un tā starp vairāk nekā 60 valstīm ieņem 30.vietu. Pētījuma vidējais rādītājs ir 493 punkti, Latvijā – 484 punkti. Latvijā pētījumā tika izklaušināti kopumā četrarpus tūkstoši bērnu 184 skolās, jāatzīmē, ka zēnu rezultāti ir būtiski sliktāki nekā meitenēm (attiecīgi 460 un 500 punktu vidējais rādītājs). Vai pamatoti ir uztraukties par lasītprasmes pasliktināšanos? Mēs taču dzīvojam moderno tehnoloģiju laikmetā! Tomēr ASV rakstnieks Džeimss Gleiks savā grāmatā “Informācija: tās vēsture, teorija un plūdi” runā par to, ka bez rakstu valodas un lasītprasmes nebūtu iespējama nedz formālās loģikas, nedz citu domāšanas ieradumu dzimšana un mēs joprojām dzīvotu mutvārdu valodas pasaulē, kur viens no atcerēšanās priekšnoteikumiem bija nevis “faktu” pārzināšana, bet gan spēja tos ietērpt iegaumējamās ritmiskās formulās. Līdz ar to var secināt, ka zemas lasītprasmes sekas būs vājas sekmes arī citos mācību priekšmetos, ko apliecina arī starptautiskā pētījuma dati – arī eksaktajās un dabaszinātnes Latvijas piecpadsmitgadnieku rādītāji ir līdzīgi lasītprasmē uzrādītajiem. Vizma Belševica saka: “Galvenais taču ir attīstīt smadzenes, bet bērna smadzenes vislabāk attīstās caur tēlaino domāšanu, caur tēlu. Tāpēc arī cilvēki ar labu humanitāro izglītību arī eksaktās zinātnes apgūst viegli un spoži.”

LU konsultante Indra Dedze skaidro, ka viens no būtiskiem faktoriem, kas ietekmē lasīšanu, ir sabiedrības noslāņošanās un nabadzības izplatība. Labklājības sabiedrībā bērnam ir daudz labvēlīgāki apstākļi lasīšanai. Šeit der pieminēt Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības šī gada maijā uzsākto labdarības projektu “Sirsniņa prasa, lai bērniņš lasa”. Līdzekļu trūkuma dēļ daudzās Latvijas bibliotēkās ir apturēta “Bērnu žūrijas” darbība, kas nodrošināja bibliotēkas ar labāko bērnu grāmatu izlasi un interesantu pasākumu programmu. Tas ir īstenība ļoti skumji, ka valsts neredz šo sakarību starp lasītprasmi, grāmatām un to pieejamību un bērnu, mazo valsts pilsoņu garīgo attīstību.

Izcilais krievu psihologs Ļevs Vigotskis uzskatīja, ka lasīšana ir sarežģīts psihisks process, kurš prasa daudz darba. Te arī daudz kas top skaidrs, jo   darbs – kaut kam tādam ne katrs cilvēks ir gatavs ķerties klāt brīvprātīgi. Protams, ka galvenais sākums ir ģimenē – brīžos, kad vecāki lasa priekšā bērnam un ir tas jaukais lasīšanas tuvības brīdis. Tomēr tai brīdi, kad bērns sāk iet skolā, vecāku attieksme pret lasīšanu mainās – Daniels Penaks, grāmatas  “Kā romāns” (Omnia Mea, 1999) autors, saka, ka tai brīdī pēkšņi viss kļūst ļoti nopietns un lasīšana izvēršas par pienākumu, tā tiek pielīdzināta veselīgam ēdienam vai skriešanai – It’s good for you. Viņš tajā vaino skolu, jo tajā gan pati lasīšanas kvalitāte un kvantitāte tiek vērtēta ar atzīmi, gan ar arī no bērna tiek pieprasīta daiļdarba analīze. Viņš saka: “Jūs nevarat piespiest kādu lasīt. Tāpat kā jūs nevarat piespiest iemīlēties vai sapņot…”

Kā tad veicināt bērna vēlēšanos lasīt? Daniels Penaks ir izveidojis jauno lasītāju tiesību desmitnieku:

1. Tiesības nelasīt;

2. Tiesības pārlēkt pāri lappusēm;

3. Tiesības nepabeigt grāmatu;

4. Tiesības pārlasīt;

5. Tiesības lasīt jebko;

6. Tiesības sajaukt grāmatu ar reālo dzīvi;

7. Tiesības lasīt jebkur;

8. Tiesības pārlapot;

9. Tiesības lasīt skaļi;

10. Tiesības paklusēt.

Penaks uzskata, ka grāmatas lasīšanai jāsākas ar patiku, pārējais nāks pēc tam. Lai arī viņš nedomā, ka visiem ir obligāti jālasa, tomēr ne-lasošos viņš uzlūko ar skumjām – bez grāmatām viņu dzīvē nebūs vietas atbildēm… un arī jautājumiem.

Tādēļ – lasi, bērniņ, lasi. Arī vasarā.

***

Izmantotā literatūra:

Bankovskis P. Muļķis kā sunītis paliksi? // IR. – 2011. g. 7. aprīlī.

Krašauska Dz. Vai bērniem visas pasakas labas? // Belševica V. Raksti. 4. sēj.

Krievijas izdevniecības “EKSMO” organizētais konkurss par labāko lasīšanas sociālo reklāmu.

Vladimirs Nabokovs: par labiem lasītājiem un labiem rakstniekiem

Komentēt

Vladimirs Nabokovs (1899-1977)(Keystone/Getty Images)

Kad mēs pirmoreiz lasām grāmatu, darbietilpīgais skatiena pārvietošanas process no kreisās uz labo, rindu pa rindai, lappusi pa lappusei, tas smagais fiziskais darbs, ko mēs veicam, pats grāmatas apjēgšanas process laikā un telpā traucē tās estētiskajai uztverei. Kad mēs skatāmies uz gleznu, mums nevajag pārvietot skatienu īpašā veidā pat tad, ja tajā arī ir dziļums un attīstība. Laiks vispār nespēlē lomu pirmreizējā saskarsmē ar glezniecību. Savukārt grāmatas iepazīšanai nākas tērēt laiku. Mums nav fiziskā orgāna (tāda, kas būtu kā acis glezniecības gadījumā), kas varētu uz reizi aptvert veselumu, bet pēc tam pievērsties detaļām. Lasot grāmatu otro, trešo, ceturto reizi, mēs kaut kādā ziņā varam tai pievērsties līdzīgi kā gleznai. Tomēr nejauksim acis, šo briesmīgo evolūcijas augli, ar saprātu, vēl briesmīgāku tās sasniegumu. Ikviena grāmata – vai tā būtu daiļliteratūra vai zinātnisks darbs (robeža to starpā nav tik strikta, kā pieņemts domāt) – ir vērsta pirmām kārtām uz prātu. Prāts, smadzenes, mugurkaula nemierīgā augstiene – lūk, vienīgais instruments, ar kuru vajag ķerties pie grāmatas. Ja tā, mums jātiek skaidrībā, kā strādā prāts, kad drūmais lasītājs satiekas ar grāmatas saulaino starojumu. Vispirms izkliedējas drūmais noskaņojums un tad, drosmes pārpilns, lasītājs ļaujas spēles garam. Nereti nākas sevi piespiest, lai ķertos pie grāmatas, īpaši, ja to ieteikuši cilvēki, kuru gaume pēc jaunā lasītāja slēptās pārliecības ir garlaicīga un vecmodīga; ja tomēr šāda piepūle tiek veikta, tā tiks pilnā mērā atalgota. Ja jau mākslinieks grāmatu ir radījis ar iztēles palīdzību, tad arī tās lasītājam ir jāliek lietā savējā – tā būs gan pareizi, gan godīgi.

Fragments no Vladimira Nabokova esejas “Par labiem lasītājiem un labiem rakstniekiem” (no grāmatas “Лекции по зарубежной литературе”)

Pilns teksts krieviski šeit

Mario Vargass Ljosa par lasīšanu

2 komentāri

Lasīt es iemācījos piecu gadu vecumā Kočavambas pilsētā, Bolīvijā, De La Saljes koledžas brāļa Hustiniano klasē, un tas ir lielākais notikums manā dzīvē. (..) Lasīšana sapņus pārvērta dzīvē un dzīvi – sapņos un mazajam cilvēciņam, kas es toreiz biju, pavēra vārtus uz literatūras pasauli.

(..)

Ja nebūtu šo daudzo labo grāmatu, kuras esam lasījuši, mēs būtu sliktāki, nekā esam, mēs būtu lielāki konformisti, rāmāki un pakļāvīgāki un kritiķa gars, šis progresa dzinulis, mums vispār nebūtu pazīstams. Tāpat kā rakstīšana, arī lasīšana ir protests pret dzīves nepilnībām. Tas, kurš daiļliteratūrā meklē to, kā viņam nav, vēlas pateikt – bez lielas vajadzības to pateikt vai pat neko nezinot par to – , ka ar esošo dzīvi mums ir par maz, lai pilnībā apmierinātu mūsu alkas pēc absolūtā, kas ir cilvēka pamatstāvoklis, un ka dzīvē varētu būt labāka. Mēs saceram daiļliteratūru tāpēc, ka tas vismaz ir kāds veids, kā mūsu rīcībā esošās vienīgās dzīves laikā iespējams piedzīvot tās daudzās dzīves, par kurām sapņojam.

Ja daiļliteratūras nebūtu, mēs tik labi neapzinātos, cik svarīga ir brīvība, lai dzīvi varētu dzīvot, un cik briesmīga ir elle, kurā pārvēršas dzīve, kad to samīda tirāns, ideoloģija vai reliģija. Tiem, kas šaubās, ka literatūra ne tikai dāvina sapni par skaistumu un laimi, bet arī brīdina par jebkura veida apspiestību, iesaku sev pajautāt – kāpēc tie režīmi, kas uzņēmušies kontroli pār savu pilsoņu uzvedību no šūpuļa līdz kapam, tik drudžaini baidās no literatūras, ka tās apspiešanai izgudro veselas cenzūru sistēmas un aizdomu pilni uzmana ikvienu neatkarīgu rakstnieku? Šie režīmi to dara tāpēc, ka labi apzinās briesmas, ko grāmatas lappusēs var nodarīt savā vaļā palaista iztēle, apzinās, cik dumpīga var kļūt daiļliteratūra, kad lasītājs šo literatūru radījušo un tajā īstenoto brīvību nostata līdzās obskurantismam un bailēm, kas tam uzglūn reālajā dzīvē. Grib viņi to, vai ne, zina par to vai ne, bet stāstnieku izgudrotie stāsti nepārprotami parāda, ka pasaule ir slikti uzbūvēta un izfantazēta dzīve ir daudz krāšņāka par ikdienas rutīnu, un tādējādi sēj neapmierinātību. Šis salīdzinājums, iesakņojoties sirdī un prātā, dara pilsoņus grūtāk ietekmējamus, un, lai kā viņus censtos pārliecināt, neviens vairs neticēs nopratinātāju un cietuma uzraugu meliem, ka dzīve aiz restēm ir daudz drošāka un jaukāka. Par spīti tam, kas mūs atšķir – valodām, ticībām, ieražām, aizspriedumiem – , laba literatūra, sagādājot baudu, sāpinot vai pārsteidzot, mūs vieno un uzceļ tiltus starp ļoti dažādiem ļaudīm.

 

Fragments no: Mario Vargass Ljosa. Slavas dziesma lasīšanai un literatūrai: [Nobela prēmijas runa 2010.g.7.dec.] / no spāņu val. tulkojis E. Raups // Latvju Teksti, 2011, Nr.3, 24.-28.lpp.

Mārtiņš Freimanis: par lasīšanu

Komentēt

Fragments no sarunas ar Mārtiņu Freimani 2010.gada 19.novembrī Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālbibliotēkā “Kurzeme”

Zināms, ka Tu esi liels lasītājs.

(Sekoja Mārtiņa sarīkota nežēlīga atnākušo jauniešu pratināšana – kurš ko ir lasījis – aut.)

Mēs šeit tikko aprunājāmies un noskaidrojām, ka jums ir ļoti maz informācijas ne tikai par pasaules klasiķiem, bet pat par mūsu pašu rakstniekiem. Un arī tas pats mazums tikai tādēļ, ka par to bija jāmācās skolā. Es visiem ieteiktu atrast laiku un atnākt līdz savai bibliotēkai. Kad tu paņem kādu patiešām labu, foršu grāmatu un to izlasi, tā paceļ tevi pavisam citā līmenī. Es varētu ieteikt Rīgas centrā divus antikvariātus, kuros regulāri eju iepirkties. Kādreiz pārdevēja man prasa: vai esmu atbraucis ar mašīnu, jo mugursoma ar grāmatām tiek piekrāmēta līdz ūkai. Tā ir tavu vecāku vēsture, tavu vecvecāku vēsture. Un vēl daudz senāka. Ja tu lasi, tu nekādā gadījumā nepaliksi muļķāks, tikai gudrāks. Un lai neviens neapvainojas, bet sēžot internetā var palikt tikai muļķāks. Paskatieties uz šiem bibliotēkas plauktiem, šo daudzo grāmatu muguriņām, to krāsām, virsrakstiem, to cilvēku vārdiem, kas tās sarakstījuši…

Man ir tā, ka, ja es vakarā sešos paņemu rokā grāmatu, es līdz sešiem rītā neaizmigšu, kamēr nebūšu to izlasījis. Tur ir tik daudz sulīgas valodas, un tik daudz ko no tā tu vari pēc tam izmantot dzīvē. Mans mīļākais rakstnieks ir Džeralds Darels. Tur ir tik daudz fantastisku dzīves situāciju!

Goda vārds, kad man bija padsmitnieka gadi, bibliotēka bija tā vieta, kurā es katru dienu pavadīju 2-3 stundas. Un iesaku visiem, lai taka uz bibliotēku būtu jūsu mīļākā taka!

 

Pilnu sarunas tekstu varat lasīt RCB informatīvā izdevuma “Jaunās Vēstis”  2010.gada decembra numurā.

Informatīvais izdevums “Jaunās Vēstis”

 

 


Михаил Жванецкий. Жизнь коротка

Komentēt

Жизнь коротка. И надо уметь. Надо уметь уходить с плохого фильма. Бросать плохую книгу. Уходить от плохого человека. Их много. Дела не идущие бросать. Даже от посредственности уходить. Их много. Время дороже. Лучше поспать. Лучше поесть. Лучше посмотреть на огонь, на ребенка, на женщину, на воду.
Музыка стала врагом человека. Музыка навязывается, лезет в уши. Через стены. Через потолок. Через пол. Вдыхаешь музыку и удары синтезаторов. Низкие бьют в грудь, высокие зудят под пломбами. Спектакль менее наглый, но с него тоже не уйдешь.. Шикают. Одергивают. Ставят подножку. Нравится. Компьютер прилипчив, светится, как привидение, зазывает, как восточный базар. Копаешься, ищешь, ищешь. Ну находишь что-то, пытаешься это приспособить, выбрасываешь, снова копаешься, нашел что-то, повертел в голове, выбросил. Мысли общие. Слова общие.
Нет! Жизнь коротка.
И только книга деликатна. Снял с полки. Полистал. Поставил. В ней нет наглости. Она не проникает в тебя.. Стоит на полке, молчит, ждет, когда возьмут в теплые руки. И она раскроется. Если бы с людьми так. Нас много. Всех не полистаешь. Даже одного. Даже своего. Даже себя.
Жизнь коротка. Что-то откроется само. Для чего-то установишь правило. На остальное нет времени. Закон один: уходить. Бросать. Бежать.. Захлопывать или не открывать! Чтобы не отдать этому миг, назначенный для другого.

Kārlis Skalbe: grāmatas un lasītaji

Komentēt

“Viņš bija tik nabags, ka viņam nebija ne grāmatiņas, ko palasīt…” Tāds ir stāsts par cilvēku, kas modernā lielpilsētā cieš badu un ir nonācis pie beidzamās nabadzības robežas. Ja viņam būtu ko lasīt, tas aizmirstu savu vientulību un izsalkumu. Mūslaiku cilvēkam grāmata tikpat nepieciešama kā maize.

Vecie ļaudis, kad viņiem ir bēdas, uzšķir Bībeli vai Dziesmu grāmatu. Lasīšana novirza domas no sevis nost, un viņa sirds kļūst vieglāka. Kad domājam par citiem, mēs aizmirstam savas sāpes, un dzīve kļūst gaišāka.

Grāmata ir zelta laipa, ko autors pasviež mums, lai varam satikties ar citiem cilvēkiem un ņemt dalību viņu priekos un bēdās. Varbūt šie cilvēki ir izdomāti, bet lasot jūs tā iejūtaties viņos, it kā tos būtu jau kaut kur redzējuši, satikuši, sveicinājuši. Tā ir brīnišķīga sajūta, kad sapņu tēli lasot kļūst it kā par dzīviem cilvēkiem, kuru likteņiem jūs sekojat ar drebošu sirdi, kuru ciešanu cēlums paceļ un aizgrābj jūs. Tad ieklausieties savā dvēselē un dzirdat, ka tā ir sākusi skanēt. Arī jums kas ir bijis ko teikt, un dzejnieks tam ir atradis vārdus.

Ir grāmatas, kas atmodina dvēseli. Man bija sešpadsmit gadu, kad es pirmo reiz lasīju F.Dostojevska “Noziegumu un sodu”. Es dzirdēju dvēseles aicinājumu, tas bija kā gonga skaņa naktī. Es sēdēju iztrūcies pie mazas petrolejas lampiņas vientuļā iesnigušā lauku mājā un ļāvu sevi mocīt svešām ciešanām, it kā nojauzdams, ka dzīves dziļākais saturs ir sāpes. Lasītājs nemeklē tikai vieglu estētisku prieku.”

Citāts no Kārļa Skalbes esejas “Grāmatas un lasītāji”, publicētas “Jaunākajās Ziņās”  1938.gadā

Older Entries Newer Entries