Sākumlapa

Anneles zemeņu rausis

2 komentāri

Viss puduris nu laižas lejā – kalnā, kalnā – lejā; lejās meitenes saķeras rokās, gar biezumiem paslīd platas, iespīlētas acis: nav nekā! Ir pašos biezumos meža klons kā ezers, piesēts dimantoliņām, kas šūpojas pār melnajām ēnām.

Uzreiz sils nobeidzas kā nogriezts pie liela, versmaina, smaržojoša gaišuma. Iršu dārzs!

Tā ir liela atauga, četriem stūriem. Jaunas priedītes, labi pusaugā, pa vienai vai puduriem kopā, izkāpj pie pašas zemes no kupliem, sulīgiem zariem, ceļas slaidi kā mazas neskaitāmas baznīciņas līdz galotņu krustiem. Starp visiem krustiem līst straumēm saules. Bites, spāres, siseņi, irši, dunduri “peras kā pa pirti” pa balto versmi. Jo ap kuplajām ēnām noklāts puķu, kā izrakstītu vilnainīšu. Bet augstajos zāļu spilvenos — zemeņu kā piebērts!

Visi sakrīt turpat uz vietas.

“Es pirmais!”

“Nē, es! Nenāc! Nost, eita nost! Tās manas ogas. Eita, meklējat paši!” Un viens izplešas pār ogām un gaiņā citus nost. Sauc atkal otrs: “Nāciet, nāciet! Te var grābt riekšavām! Nāciet! Lai rij tas badmiris vie’ viens pats savas!” Un visi sakrīt atkal ap otru puduri.

Tā nevar. Tā tiek vairāk saspiests un samīts nekā nolasīts. Lielais zēns nolemj, ka vajag lasīt katram par sevi. Tik neizklīst tālu un itin klusu, īsi sasaukties tā: ū! lai nedzird mežsargs.

Acis jau ar brīnumiem apradušas. Neviens vairs nekliedz, kad turpat aiz savas vietas, tur un tur, un tur! redz vēl vairāk zemeņu un vēl skaistākas; zina jau, ka Iršu dārzā zemeņu vai grābt var un ka tās vienā dienā nenolasīs. Te ir pašas pirmās, pašas pavasarīgās, jo mežā vēl zemeņu nekur neredz.

Anneles krūzīte pilna. Kaudzē uzliktas vienviet pašas treknākās un sārtākās ogas. Annele iespiežas priedītes ēnā un izlaiž kājas. Nu var atņemt elpu, atberzēt pielipušo kreklu no muguras. Paveļas uz vieniem sāniem, uz otriem, apgriežas uz muti; cik tālu roka sniedz, visas ogas ielien mutē.

Fragments no Annas Brigaderes autobiogrāfiskās triloģijas “Dievs, daba, darbs”

zemenu rausis

Kādreiz Jāņu laiks bija brīdis, kad dārzā ienācās pirmās zemenes, kuras vēl pāris nedēļas ēda saudzīgi kā delikatesi. Šobrīd senā kārtība ir izjukusi un zemenes jau pirms Jāņiem var bāzt cepeškrāsnī bez sirdsapziņas pārmetumiem. Nu jau vairākus gadus es cepu rausi, kura recepti reiz ieguvu kādā no “Ievas” žurnāliem (tā publicēta arī brošūrā “Ievas pavārgrāmata : Lauras Dumberes labākās receptes” (2014)). Rausis iznāk ļoti vasarīgs − biezpienīgs un ogains; zemeņu vietā esmu cepusi arī mellenes, iznāca tikpat labi.

500 g biezpiena (labāk ņemt kulinārijas biezpienu vai kādu rikotas tipa sieru)

100 g miltu

100 g kukurūzas miltu (nesajauciet ar cieti vai putraimiem)

4 saputoti olu baltumi

200 g mīksta sviesta

250 g cukura

150 g jogurta bez piedevām

1 tējkarote cepamā pulvera

garšvielas: smalki rīvēta miziņa no viena citrona, vaniļas cukurs, sāls

Mīkstu sviestu saputo ar cukuru un šķipsnu sāls, pievieno biezpienu, jogurtu, vaniļas cukuru un rīvētu citrona miziņu. Masai pa daļām pievieno abu veidu miltus un cepamo pulveri. Stingri saputo olu baltumus un iemaisa mīklā, masu liek ietaukotā veidnē (es ieteiktu izvēlēties lielāko tortes veidni vai pat plātni, lai būtu drošs, ka vidus ir izcepies). Zemenes sagriež uz pusēm un dekoratīvi izliek virspusē. Cep aptuveni 45 minūtes 190 grādos, bet sekojiet līdzi, lai nepiedeg malas un izcepas vidus.

Saulainu vasaru!

Vinnija Pūka rabarberu rausis

8 komentāri

Manā blogā ir ievilkusies pauze, kuru gribētos pārtraukt. Tā jau nav, ka es vairs nelasu, taču ļoti daudz no lasītā nav grāmatas, savukārt grāmatas tiek lasītas ļoti lēnām. Pēdējos mēnešos vispār kulturālās izklaides ir novirzījušās citā virzienā − uz teātriem un koncertiem. Lēnītēm iedvesmojos no Spīganas lieliskā pēdējā raksta “Par tiesībām kritizēt”, jo tīri labprāt pastāstītu par saviem kultūras izgājieniem, vienīgi līdz šim domāju, ka no tā visa es saprotu vēl mazāk nekā no literatūras. Varbūt tuvākā laikā saņemšos nekaunības, taču šobrīd gribētu prezentēt savā blogā jaunu rubriku − “Grāmatas ir garšīgas”. Man jau iepriekš ir paticis literatūrā aprakstītos ēdienus un dzērienus izpētīt un pagaršot arī reālajā dzīvē, taču līdz šim tas ir noticis grāmatas apraksta ietvaros. Pēdējais laiks šos rāmjus paplašināt un saulainā Vasarsvētku svētdienā jūs uzcienāt ar brīnišķīgo Vinnija Pūka rabarberu rausi.

“Pūks nosēdās uz liela akmens un pūlējās apdomāt, ko ēzelītis gribēja ar to sacīt. Tas izklausījās ļoti mīklaini, bet mīklas nebija Pūka stiprā puse, jo viņš jau bija tikai lācītis ar zāģu skaidām galvā. Tāpēc viņš nolēma uzdziedāt ēzelītim “Rabarberu rausi”:

Rabarberu − rabarberu − rabarberu rausis!

Kam baravikai kāja un medus podam ausis?

Es to mīklu uzminēšu, ja tu minēt ļausi:

Rabarberu − rabarberu − rabarberu rausis!

.

Rabarberu − rabarberu − rabarberu rausis!

Kam karote grimst medū, bet peld pa virsu sausiņš?

Es to mīklu uzminēšu, ja vien tu man ļausi:

Rabarberu − rabarberu − rabarberu rausis!

.

Rabarberu − rabarberu − rabarberu rausis!

Kamdēļ var lidot zivis, bet nevar lidot strausi?

Es to mīklu uzminēšu, ja tu minēt ļausi:

Rabarberu − rabarberu − rabarberu rausis!

.

− Pareizi, − I-ā teica. Dziedi vien. Trādi-rīdi-ral-la-lā, viss ir jauks vasarā. Dziedi un līksmojies.”

A.A.Milns “Vinnijs Pūks un viņa draugi” (no angļu val. tulk. V.Belševica)

IMG_8631

Rabarberu rauša recepte: ņem 5-6 rabarberu kātus, novelk tiem miziņu un sagriež gabaliņos, apber ar cukuru un kādu brīdi ļauj atsuloties. 180 g mīksta sviesta sakuļ ar 100 g cukura, pa vienai piesit 3 olas. Viendabīgai masai pievieno 200 g miltu un 1 tējkaroti cepamā pulvera. Garšai var piepilināt vaniļas esenci vai pierīvēt citrona miziņu. Mīklu izklāj plātsmaizes vai lielajā tortes formā, pa virsu saber notecinātus rabarberu gabaliņus, kurus apbārsta ar cukuru. Cep 180 grādos aptuveni pusstundu.