Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2022. gada oktobris)

Sveicināti ziemā! Sals kniebj degunā un stindzina pirkstus, tādēļ visām rokdarbniecēm vērts iepazīties ar beidzot latviski sagaidīto Ievas Ozoliņas praktisko grāmatu “Adīsim latviski: tradicionālo latviešu dūraiņu 50 mūsdienīgas versijas” (“Madris”). Autore piedāvā adīt dažādas tradicionālo cimdu mūsdienu variācijas.

Latvijas vēstures interesentiem izdevniecība “Zvaigzne ABC” sadarbībā ar  Latvijas Kara muzeju piedāvā trīs unikālus atmiņu stāstus. Krājumā “Latvijas rītausmā” apvienoti trīs atmiņu stāsti par Latvijas Neatkarības karu 1918.-1920. gadā. Atsevišķā latviešu bataljona karavīri Antons Grāmatiņš un Jānis Ķīselis cīnījās pulkveža Oskara Kalpaka vadībā, savukārt Aleksandrs Indriksons karoja pret Bermonta armiju.  Grāmatas redaktors, priekšvārda un komentāru autors Juris Ciganovs.

Otrā pasaules kara notikumos ļaus iegrimt vācu ģenerālfeldmaršala Ēriha fon Manšteina memuāri “Zaudētās uzvaras” (“Viupe”, tulkojusi Ieva Ganiņa). Manšteins spēlēja svarīgu lomu daudzās nozīmīgās Otrā pasaules kara kaujās, piemēram, viņa komandētās Vācijas tanku karaspēka vienības kā pirmās 1941. gada jūnijā ieņēma Daugavpili, pārraujot stratēģiski svarīgo Daugavas aizsardzības līniju. Manšteina atmiņas ir specfiski militāras, tajās nav aplūkotas politiskas problēmas.

Nasims Nikolass Talebs ir viens no mūsdienu pazīstamākajiem domātājiem, tieši viņš ir radījis t.s. melnā gulbja teoriju. Taleba filozofiskās esejas par pasaules nākotnes nenoteiktību un neprognozējamību tiek izklāstītas ciklā Incerto, ko veido piecas grāmatas. 2020. gadā latviski tika izdota pēdējā no cikla grāmatām “Risks ar savu ādu”, savukārt šoruden izdota cikla ceturtā grāmata “Antitrauslums: kā gūt labumu no nekārtībām un haosa” (“Jumava” sadarbībā ar SIA “Saules aptieka”; no angļu val. tulk. Ilze Paegle-Mkrtčjana). Autors vēlas palīdzēt lasītājam mainīt ierastās domāšanas un rīcības shēmas, kļūt veiksmīgākam un jebkuros apstākļos pamanīt iespējas.

Katram cilvēkam ir tiesības uz reliģisko brīvību un nevienam nevar aizliegt pielūgt, ko vien viņš vēlas. Taču bērni ir spiesti pieņemt vecāku reliģiskos uzskatus un dažreiz tie ir pārāk radikāli. Beksija Kamerona autobiogrāfijā “Kulta pēdas” (“Zvaigzne ABC”, no angļu val. tulk. Andris Smilgdrīvs) aprakstījusi savu bērnību sektā “Dieva bērni”, kā viņai izdevās pusaudža gados no tās aiziet, veidot dzīvi sabiedrībā un atgriezties sektās, lai aprakstītu tajās notiekošo.

Literatūrzinātniece Zita Kārkla monogrāfijā “Iemiesošanās: sievišķās subjektivitātes ģenealoģija latviešu rakstnieču prozā” (LU Literatūras, folkloras un mākslas insitūts) aplūko sieviešu radītās literatūras vēsturi no 20. gs. 60. gadiem līdz mūsdienām. Pētījumā izcelti trīs jautājumi – sievietes ķermenis tekstā, mātes un meitas attiecību reprezentācijas, rakstnieces sievietes pašizjūta literatūrā. Autore analizējusi sieviešu prozas atšķirības un pārmaiņas noteiktā laika gariezumā.

Lai arī vieni svētki nu jau aiz muguras, tomēr citas svinības tepat aiz stūra – jaunā un talantīgā konditore Amanda Ozoliņa, uzņēmuma “Kūkas Gardas” vadītāja ir izdevusi savu īpašo recepšu grāmatu “Kūku karaliene” (autorizdevums). Ja kādreiz esat mielojies ar Siguldā radītajām kūkām, tad varbūt ir radusies vēlēšanās gardumus mēģināt atkārtot savā virtuvē.

Nenogalināt zaļos draugus mums mēģinās līdzēt Nacionālā Botāniskā dārza oranžērijas vadītāja Zane Purne, kuras grāmatā “Istabas augi: tava mājīgā zaļā oāze telpās” (Latvijas Mediji) apkopota gadiem krāta pieredze par Latvijas klimatam un augšanas apstākļiem telpās piemērotiem augiem. Apskatīta augu piemērotība dažādām telpām, augšanas apstākļi un kopšanas pamatnoteikumi.

DAIĻLITERATŪRA

Eduarda Veidenbauma 155.jubileja atzīmēta ar jaunu dzejoļu krājumu. Šoreiz izdevniecība “Neputns” papildinājusi savu bilingvālo dzejas izdevumu sēriju – brūnos samta vākos izdota “Dzeja = Poems”. Grāmatiņai ir Raimonda Ķirķa priekšvārds, no latviešu valodas atdzejojusi Ieva Lešinska.

Pagājušā gadā aizsaulē aizsauktā Knuta Skujenieka dzejas izlase “Simts” (“Zvaigzne ABC”) iznākusi Intas Čaklās sakārtojumā. Izlasē apkopoti 100 dažādos gados rakstīti dzejoļi, kuri izkārtoti radošā darba gadu secībā, aicinot lasītāju sekot pa dzejnieka domu, jūtu un izmantoto māksliniecisko paņēmienu takām.

Par godu latviešu izcilā kinooperatora Mika Zvirbuļa 85 gadu jubilejai izdota viņa atmiņu stāstu grāmata “Esmu mierīgs kā pielādēts lielgabals” (“Latvijas Mediji”, atmiņas apkopojusi Brigita Eglīte). Grāmata ir aizraujošs un bagātīgi ilustrēts ieskats Mika Zvirbuļa un viņa laikabiedru atmiņās par kopīgi pavadītajiem un radošajiem darba gadiem.

Savukārt izdevniecība “Aminori” laidusi klajā amerikāņu kinoklasiķa Vudija Allena humoristisko stāstu un apcerējumu krājumu “Bez spalvām” (no angļu val. tulk. Līva Trektere). Allens ir slavens ar savu īpatnējo – bezcerīgi ironisko stilu, un tas atspoguļojas arī viņa prozā.

Latviešu lasītājam jau pazīstams vācu autors Bernhards Šlinks ar romāniem “Priekšlasītājs” un “Pārnākšana”. Šoreiz izdevniecība “Zvaigzne ABC” izdevusi stāstu krājumu “Atvadu krāsas” (no vācu val. tulk. Silvija Brice). Krājumā deviņi stāsti par cilvēkiem dažādos dzīves posmos, par viņu bailēm, sarežģījumiem un cerībām.

Ukraiņu autors Serhijs Žadans piedzīvo jau trešās grāmatas tulkojumu latviešu valodā. Pēc romāniem “Džezs pār Donbasu” un “Mezopotāmija” izdots “Internāts” (no ukraiņu valodas tulk. Māra Poļakova). Skolotājs Paša dzīvo netālu no frontes līnijas Donbasā un, pilsētiņai nokļūstot aplenkumā, nolemj doties uz netālu esošo internātu pēc sava māsasdēla. Triju dienu ceļš cauri kara plosītai apkārtnei bez liekas moralizēšanas atklāj nomocīto zemi un cilvēkus.

Čehu daiļliteratūras plauktiņu papildina Jiržīja Hājīčeka romāns “Burinieki uz etiķetēm” (“Pētergailis”, no čehu val. tulk. Halina Lapiņa). Apraksts vēsta, ka romāna galvenā varone ir Marija, kura vasaru pavada Krumlovā un uzsāk romānu ar grāmatu pārdevēju Filipu. Marijai tas ir pārdomu laiks  – viņa vēlas dzīvē gūt līdzsvaru, iemācīties sadzīvot ar sevi un citiem.

Keita Atkinsone ir pazīstama angļu autore, kuras autorībai pieder detektīvromānu sērija par privātdetektīvu Džeksonu Broudiju. “Agrā gaitā es ar suni” (“Zvaigzne ABC”, no angļu val. tulk. Silvija Brice) ir sērijas ceturtā grāmata, kurā Broudijs sevi pierāda pazuduša bērna meklējumos un pagātnes notikumu izlīdzināšanā. Ja nepieciešama sērijas vizuāla ilustrācija, tad ieteikšu seriālu “Case Histories” (2011-2013), kurā galveno lomu spēlē burvīgais Džeisons Aizeks.

Viens no veiksmīgākajiem vēsturisko romānu autoriem, kurš negrēko pret vēsturisko patiesību, vienlaikus uzturot spriedzi un kaislību, ir amerikāņu rakstnieks K.V. Gortners. Savulaik viņa romāni “Kastīlijas mantojums” un “Karalienes zvērests”  par Renesanses laika Spāniju mani patīkami pārsteidza, tāpēc ceru, ka neliks vilties arī romāni “Tjūdoru sazvērestība” (“Kontinents”, no angļu val. tulk. Liene Akmens) un “Tjūdoru noslēpums” (“Kontinents”, no angļu valodas tulkojis Jāzeps Springovičs), kā arī “Romanovu imperatore” (“Latvijas Mediji”, no angļu val. tulk. Ligita Paegle).

BĒRNIEM

Viens no jaunākajām latviešu bērnu izklaides biznesa projektiem ir lācēns Ričijs Rū, kura autori un īstenotāji ir Reiniku ģimene. Projekts tika uzsākts 2021. gadā, kad iznāca interaktīva grāmatiņa “Ričijs Rū rīko koncertu”; šobrīd projektam ir dažādi atvasinājumi, kas uzņem apgriezienus. Vēl viena grāmatiņa “Ričijs Rū un draugi” (autores Līga Rozentāle un Kristīne Spure, “Izdevniecība MicRec”) ir 12 stāstiņu krājums pašiem mazākajiem par lācēna un viņa draugu piedzīvojumiem.

Tikpat maziņiem domāta “Pelītes Paulas dzīvnieku vārdnīca” (“Story House Egmont”, tulkojums no angļu valodas). Bilžu vārdnīcā 14 lappusēs ietverts vairāk nekā 120 lielu un mazu dzīvnieku, ar tās palīdzību var mācīt bērnam nosaukt visas attēlotās radības.

Vācu autore Dženifera Koulmane sarakstījusi jauku grāmatiņu ar lielām, smukām bildēm “Par lielām un mazām dāvanām” (“Latvijas Mediji”, no vācu val. tulk. Bernards Kudiņš). Stāsta galvenie varoņi Lācis un Pele mazajiem lasītājiem nodod sirsnīgu vēstījumu par Ziemassvētku patieso nozīmi – kāpēc mēs vispār sanākam kopā.

Pievērsīsimies rūķīšiem. Edgara Dūmiņa radītajā pasaulē kādā mazā namiņā dzīvo divi rūķīši – Kukū un Tutū. Kukū ir izpalīdzīgs un labsirdīgs, bet Tutū  – nebēdnīgs un mīļš. Grāmatiņā “Divi rūķīši” (“Zvaigzne ABC”) Kukū un Tutū ir ļoti aizņemti un kopīgi gan strādā, gan rotaļajas.

Nekārtības Rūķītis jau vairākās grāmatās bērnus iepazīstina ar dažādām noderīgām lietām. Šoreiz ir tapusi “Nekārtības Rūķīša enciklopēdija: interesantākie izgudrojumi” (“Zvaigzne ABC”, sakārtojusi Lina Matjukaite, no lietuviešu valodas tulkojusi Marika Taube), kurā ir apkopoti dažādi izgudrojumi cilvēces vēsturē, atklāts, kā tie darbojas un ko mainījuši cilvēku dzīvē.

No pagātnes pie mums ieradusies Otrfrīda Preislera grāmata “Herbe ar lielo cepuri” (“Zvaigzne ABC”, no vācu val. tulk. Ingus Liniņš), kura piedzīvo jau ceturto izdevumu, taču ar jaunām ilustrācijām. Herbe ir dzīvespriecīgs rūķītis no Septiņkalnu meža, kurš kādā jaukā un saulainā dienā nolemj doties ceļojumā un sastopas ar dažādām briesmām un pārsteigumiem. Pasaku var noklausīties Latvijas Radio arhīvā 1989. gada ieskaņojumā.

Zviedru bērnu grāmatu autore Kristīna Olsone savām daudzskaitlīgajām grāmatām latviešu valodā pievienojusi jaunu sērijas sākumu, šoreiz sadarbība ar Moa Vallīnu. Spoku birojā darbojas Elsa un Kalle, kuri dzīvo Dzeltenajā pilī kopā ar vectēvu Nikodēmusu – Miglas ielejas galveno spoku pavēlnieku, kurš mazbērniem ir iemācījis visu, ko prot. Grāmatā “Atgadījums ar šausmīgo ēnu” (“Zvaigzne ABC”, no zviedru val. tulk. Inga Grezmane) jaunie censoņi palīdz kādam nelaimīgam dzīvokļa īpašniekam, bet “Atgadījums ar mistisko saldumu spoku” atklāj baiso saldumu bodītes noslēpumu, kuru pametuši pircēji, jo spoks aizkož saldumus un nomet tos uz grīdas.

Ольга Кваша (Ukraina) “Сон сонця” (2016)

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2022. gada augusts/septembris)

Pasaule nav vienkārša un bieži runā ar mums netieši; dzejnieks Bodlērs ir teicis: “Cilvēks iet caur tumšu biezokni, no kura simboli viņu uzlūko ar laipnām pazīstamām acīm”. Pirms pāris gadiem apgāds “Jānis Roze” sērijā “Mākslas pamati” laida klajā mākslas vēsturnieka Metjū Vilsona grāmatu “Simboli mākslā”. Augusta beigās tika izdota “Simbolu slepenā valoda” (tulk. Renāte Punka), kurā autors analizē 48 spilgtus simbolus mākslā, kas atspoguļo ticību, varu, neskaidrību un cerību. Simboli laika gaitā mainās, un ir interesanti izprast to evolūciju.

Daļa no latvisko simbolu pasaules ir mūsu etnogrāfiskās zīmes. Māksliniece Brigita Ektermane teic, ka “zīme ir lakoniskākā informācijas forma” un savā grāmatā “Latvisko zīmju pasaule un enerģija” (Latvijas Mediji) stāsta par zīmju veidošanas principiem un to lietošanu ikdienā un svētkos. Autore stāstus par zīmēm savij ar tautasdziesmām un tradicionālo rituālu aprakstiem.

LU asociētās profesores Aivitas Putniņas pētījums “Sadzīvošana. Etnogrāfiskās pārdomas par attiecībām Latvijā” (LU Akadēmiskais apgāds) veltīts mūsdienu Latvijas problēmām. Antropologu grupa 2019. un 2020. gadā veikusi pētījumu četrās Latvijas vietās, runājot ar vietējiem cilvēkiem par attiecībām, pārmaiņām sabiedrībā un izvairīšanos no vardarbības. Grāmatas sadaļas veltītas bērnu audzināšanas paradumiem un to maiņai, pāru attiecībām un ģimenei, kaimiņattiecībām un cilvēku sadzīvei kopienā, kā arī novecošanas problemātikai. Grāmatu iespējams lasīt tiešsaistē ŠEIT.

Izskatās, ka pēdējā laikā ir pieaugusi izdevēju interese par pasaules filozofiski politiskās domas attīstību. ASV pētnieka Benedikta Andersona grāmata “Iedomātās kopienas” (“Jānis Roze”, no angļu val. tulk. Dita Ābola) sarakstīta 1983. gadā, taču joprojām ir viena no ietekmīgākajām grāmatām par nacionālisma pirmsākumiem. Andersons pēta indivīda personisko un kultūras piederības sajūtu nācijai, kā veidojas šīs “iedomātās kopienas”, kas balstās dažādos sarežģītos sabiedrības procesos. Grāmata iznākusi LU LFMI kūrētā sērijā “Theoria”, kuru savulaik izdeva apgāds “Mansards”.

Tikpat fundamentālam jautājumam pievērsusies Londonas Unversitātes koledžas pētniece Džūlija Šova, kura par savu izpētes objektu izvēlējusies ļaunumu. Grāmatā “Ļaunuma rašanās” (“Jānis Roze”, no angļu val. tulk. Ilmārs Zvirgzds) tiek pierādīta tēze, ka ļaunums nav absolūts jēdziens, bet sakņojas katrā individuālajā kultūrā. Iespējams, būs interesanti pievērsties tam, kāpēc cilvēku pieredze nepadara tos imūnus pret ļaunumu un netraucē pašiem kļūt par ļaundariem.

Ja dzīvē tomēr esat satikušies ar ļaunumu vai kādiem negatīviem notikumiem, iespējams, palīdzēs psiholoģes Džūlijas Smitas grāmata “Kāpēc neviens man to iepriekš nav teicis?” Autore izskaidro un sniedz padomus, kā stiprināt un saglabāt savu mentālo veselību. Autore piedāvā efektīvus grūtību pārvarēšanas paņēmienus, kas palīdzētu tikt galā ar trauksmi, kritiku un depresiju, kā arī aplūko ikdienas problēmas un piedāvā to praktiskus un konkrētus risinājumus.

Varbūt psiholoģes Smitas grāmatā tiek minēts, ka mentālai veselībai nāk par labu dažādas kulturālas nodarbes. Piemēram, par tādu varētu nosaukt pastaigu pa kādu parku. Rundāles pils muzejs ir laidis klajā bagātīgi ilustrētu ceļvedi “Rundāles pils parks un dārzi”, kas veltīts Rundāles pils franču dārzam un pils teritorijai. Ceļveža autore Lauma Lancmane stāsta, ka tā nolūks ir iepazīstināt ar Rundāles pils vēsturiskā baroka dārza atjaunošanas procesa gaitu un parādīt veidus, kā mūsdienu apstākļos piepildīts sākotnējais arhitekta Rastrelli projekts, ieskaitot laikmetam atbilstošas augu kolekcijas.

Nozīmīgu ieguldījumu Rīgas rūpniecības vēstures pētniecībā sniedz grāmata “Iļģuciema stikls. No Jākoba Beka Rīgas stikla fabrikas līdz Iļģuciema stikla fabrikai, 1886-1960″ (“Neputns”, sast. Margarita Barzdeviča). Grāmatas pirmajā daļā – raksti un dokumentāli materiāli par Iļģuciema stikla fabrikas vēsturi, otrajā daļā – apjomīgs fabrikas produkcijas katalogs. Izdevums ir bagātīgi ilustrēts, savukārt kataloga daļā apskatāmi vairāk nekā 170 Iļģuciema stikla fabrikas izstrādājumi.

Pieskaņojoties jubilejai, savus memuārus klajā laidis komponists Zigmars Liepiņš – “Mūzaīka” (“Pētergailis”) piedāvā ne tikai Latvijā pazīstama mūziķa stāstu par grūtībām un panākumiem, bet grāmatā atspoguļots arī ievērojams laika nogrieznis Latvijas mūzikā. Memuāru pieteikumā teikts, ka autors nav kautrējies saukt lietas īstajos vārdos – gan slavēt, gan pelt atbilstoši savai izpratnei par lietām. Līdztekus tekstam, grāmatā atrodami arī kvadrātkodi, kuros pieejama papildu informācija.

Nozaru literatūras apskatu noslēgsim ar populārzinātnisku izdevumu “Lielā smaržu grāmata” (“Aminori”; tulk. no angļu valodas), kurā tiek solīts iepriecināt visus, kuri meklē uzticamu informāciju par smaržu, ožas maņu, parfimērijas vēsturi un ražošanu. Ceļvedis aicina lasītājus doties atklāt smaržu pasauli.

Daiļliteratūra

Būtu nepareizi teikt, ka Gunta Bereļa grāmata “…rakstīt…” (“Orbīta”) ir daiļliteratūra. Jo tā esot rakstītmācības grāmata, kurā autors, izmantojot personisko pieredzi un plašu literatūrvēsturisko un literatūrteorētisko materiālu, cenšas palīdzēt iesācējrakstniekiem. Izdevējs grāmatu raksturo kā kulturoloģisku eseju, savukārt Berelis, sev raksturīgajā ironiskajā stilā, iesaka to izlasīt un izmest, prātā paturot galveno ieteikumu – “rakstīt katru dienu”.

Divi latviešu rakstnieki pievēršas vīrieša dvēseles dzīļu pētniecībai. Oskara Vizbuļa romānā stāstos “Ja vīrietis prastu runāt” (“Latvijas Mediji”) sievietēm tiekot stāstīts par vīriešiem, bet vīriešiem par sievietēm. Sievietes dikti gribot vīriešus iepazīt tuvāk, tikai iedomātais bieži nesakrītot ar realitāti un tiek piedzīvota vilšanās; bet cilvēka daba jau visiem ir vienāda. Savukārt Daces Vīgantes romānā “Romantiķis” (“Zvaigzne ABC”) galvenais varonis ir motosporta fanātiķis Haralds Vindinieks, kura tēlu raksturo ātrums, spēks un aizrautība teju līdz tumšam neprātam. Haralda prototips ir Vīgantes tēvs, kura dienasgrāmatas autore izmantojusi, lai attēlotu motosporta sacīkšu epizodes. Romānā motosports savijies ar Vindinieku dzimtas vēsturi 20. gadsimtā.

Ukraiņu rakstnieka Staņislava Asejeva romāns “Gaišais ceļš” (“Pētergailis”; no krievu val. tulk. Tamāra Ringa) atver skarbu Ukrainas vēstures lappusi – pēc Krievijas iebrukuma Austrumukrainā 2014. gadā Asejevs palika okupētajā Donbasā un kā žurnālists rakstīja dažādiem medijiem par tur notiekošo. 2017. gadā viņu ieslodzīja un divarpus gadus viņš pavadīja koncentrācijas nometnē “Izolācija”, kur piedzīvoja spīdzināšanu un necilvēcīgu apiešanos. Grāmata parāda ļaunumu, kuru nesa un turpina nest vardarbīgā “krievu pasaule”.

Nobela prēmijas laureāta Jichoka Baševisa Zingera romāns “Šoša” ir mīlas stāsts – gan metaforisks, savai tautai un valodai veltīts, gan himna gluži cilvēciskām jūtām (“Dienas Grāmata”; no krievu val. tulk. Irēna Birzvalka, no angļu val. un jidiša tulk. Māra Poļakova). Šoša ir vientiesīga un nesamaitāta meitene, kuru satiek romāna galvenais varonis Ārons 20. gs. 30. gadu Varšavā; viņu mīlestību nepieņem saiedrība, bet Ārons nav gatavs no tās atteikties.

Literatūra bērniem un pusaudžiem

Pašiem mazākajiem izdevniecība “Egmont Latvija” ir sarūpējusi jaunas lodziņu grāmatas. Pirmā ir grāmatiņa par meža dzīvniekiem “U-uū: atver un izpēti!” (tulkojusi Linda Kalna), otrā stāsta par krāsām – “Krāsas: atver un izpēti!” (tulkojis Mārtiņš Karelis).

Aksela Šeflera grāmatu sērijai par trusīti Pīpu un pelīti Pūziju ir pievienojusies ceturtā grāmatiņa “Sniegotā diena”. Abi draugi kopā ceļ sniegavīru un mācās vienoties, kāds tas būs (“Zvaigzne ABC”, no angļu val.tulk. Ieva Tarvida).

Izdevniecības “Madris” grāmatu sērijā “Kāpēc? Kādēļ? Kā tā? Juniors”, kas domāta bērniem no 2 līdz 4 gadiem, iznākusi grāmatiņa par rudeni. “Ko darām rudenī” (no vācu valodas tulkojusi Skaidrīte Naumova) atbild uz dažādiem jautājumiem par attiecīgo gadalaiku. Nedaudz vecākiem bērniem domātā sērijas grāmata “Svinam Ziemassvētkus!”, kas stāsta par Ziemassvētku izcelšanos, adventa laiku un dažādiem Ziemassvētku atribūtiem (no vācu valodas tulkojusi Anita Muitiniece).

Izzinošo literatūru papildina divi izdevniecība “Egmont Latvija” atlanti. “Mans Eiropas atlants” (tulkojusi Dace Andžāne) ir liela formāta grāmata, ar kuras palīdzību var mācīties pazīt Eiropas valstis, to karogus un galvaspilsētas. Grāmatai pievienota liela karte un divas lapas ar uzlīmēm, kurām jāatrod īstā vieta uz kartes. Līdzīgs ir “Mans dzīvnieku atlants”, kurš palīdz iepazīt daudzus pasaules dzīvniekus, to raksturu un dzīvesveidu (tulkojis Māris Lielkalns). Arī šim atlantam ir pievienota karte un uzlīmju lapas.

Latviešu lasītāji labi iepazinuši lietuviešu bērnu rakstnieces Linas Žutautes radītos Kikas Mikas un Nekārtības rūķīša tēlu, bet nu mēs varam iepazīt runča Ferdinanda un sunīša Pūciņa piedzīvojumus. Grāmatiņā “Ferdinands un Pū” (“Zvaigzne ABC”, no lietuviešu valodas tulk. Dārta Ungure) abi draugi pamet savu dzimto Izgāztuvi, lai dotos pasaulē laimi meklēt.

Savukārt vācu autorei Margitai Auerei sērijā “Maģisko zvēru skola” latviski iznākusi ceturtā grāmatiņa “Kaut kas traks!” (Jānis Roze; no vācu val. tulk. Inga Karlsberga). Sērija stāsta par skolu, kurā bērns var iegūt par draugu maģisko zvēru. Šoreiz gan Silass par nelabu rīcību saņem rupekli krokodilu un viņam jāmācas to sadzīvot.

Vēl vienas sērijas papildinājums ir izdevniecības “Pētergailis” izdotā igauņu rakstnieces Kairi Lookas grāmata “Pija Prjaņika un vārdēdis” (“Pētergailis”, no igauņu val. tulk. Gundars Godiņš). Pija sāk iet skolā, un viņas klasē notiek dīvainas lietas – no ābecēm, tāfeles un grāmatām pazūd burti un vārdi. To laikam dara mistiskais Vārdēdis, kuram bērniem ir noteikti jāpalīdz.

Luīzes Pastores grāmata “Raiņa ielas cirks” (“Neputns”; ilustratore Ieva Jurjāne) lasītājus aizved uz vienu no Latvijas 66 Raiņa ielām, pa kuru iet divas draudzenes, iepazīstot ielas iemītniekus. “Raiņa ielā prot draudzēties, garlaikoties, mācās atvadīties un sērot, un vissvarīgākais — te zina, kā visiem kopā radīt svētkus.” Autore mudina draudzēties, visiem kopā cīnieties par kaut ko (nevis pret). Iekšvākā iekļauts atloks ar Raiņa ielas karti, kas parāda visas grāmatā minētās vietas, savukārt grāmatas pēdējā nodaļa veidota kā teksta vizuāls turpinājums ar uzdevumiem.

Dēlija Ouensa “Kur vēži dzied”(2021)

Dēlija Ouensa. Kur vēži dzied: romāns / no angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2021. (Delia Owens. Where the Crawdads sing. 2018)

ASV rakstnieces Dēlijas Ouensas debijas romāns savij vairākus vēstījumus – pamesta bērna pieaugšanas stāstu, kādas slepkavības izmeklēšanu un pietuvinātu skatu uz Ziemeļkarolīnas dumbrāja ekosistēmu. Pēc iznākšanas romāns ātri nonāca Ņujorkas bestselleru saraksta augšgalā un tur noturējās gana ilgi. Panākumi ir diezgan likumsakarīgi, lai arī romānam var pārmest neticamu sižetu un teksta neviendabīgumu.

Romāna darbība sākas 1952. gadā, kad mazās Kijas dzīvē notiek drāma – ģimeni pamet mamma, kura vairs nespēj izturēt vardarbību. Ilgi negaidot, dzīvē dodas Kijas vecākie brāļi un māsas, un Kija paliek viena ar tēvu – vardarbīgu alkoholiķi. Kijas ģimene dzīvo mājiņā Ziemeļkarolīnas dumbrājā, kas ir grūti pieejama, skarba dzīvesvieta, taču čakls cilvēks tajā badā nenomirs. Drīzumā pazūd arī tēvs, un Kija uzaudzina sevi pati, veiksmīgi izvairoties no skolas un sociālajiem dienestiem.

Romāna paralēlais stāstījums notiek 60. gadu vidū, kad Kija jau ir pieaugusi, patstāvīga sieviete un cenšas veidot attiecības. Vēlme pēc tuvības viņu noved uz apsūdzēto sola un pastāv iespēja, ka atlikušo mūžu viņa pavadīs cietumā.

Autore Dēlija Ouensa (1949) ir diplomēta zooloģe, augstāko izglītību ieguvusi turpat blakus romāna darbības vietai Ziemeļkarolīnai – Džordžijas universitātē. Kopā ar toreizējo vīru, arī biologu, 70. gadu vidū viņa pārcēlās uz Āfriku un par melnā kontinenta dabas pasauli ir uzrakstījusi trīs grāmatas. Iespējams, tādēļ man šķiet, ka romāna dabas apraksti ir ļoti veiksmīgi un brīžiem pat dzīvo paši savu dzīvi. Ouensa tik poētiski apraksta dumbrāja floru un faunu, ka tā tiešām šķiet viena apskaužama vieta, kur dzīvot, bet diez vai tā būs īstenībā.

Kija piecēlās un izgāja ārā, augošā mēness izgaismotajā naktī. Rēnais gaiss apņēma plecus kā zīda šalle, pienainā gaisma spraucās caur priežu zariem, izraibinot apkārtni ar smalku ēnu rakstu. Gluži kā transā viņa devās uz lagūnas krastu, vērojot, kā no ūdens debesīs kāpj mēness – no viena ozola zara uz nākamo. Slīdīgie dubļi gaismā spīdēja, mežā spīgoja simtiem jāņtārpiņu.

Stāsts par Kijas pieaugšanu šķiet aizraujošs, taču man tas liekas nereāls. Ja bērnu pamet vienu mežā pirmsskolas vecumā, tad iespēja, ka viņš izaugs par pilnvērtīgu radošu personību, manuprāt, ir niecīga. Runa ir gan par sociālajām prasmēm, gan elementāru izglītību – lai ko mēs domātu par skolu, bet tā ir vajadzīga. Man šķiet apšaubāmi, ka ģimenē pilnīgi visi aizmirst par Kiju, kā arī sociālie dienesti burtiski pamet bērnu mežā. Lai gan grāmatas popularitātei ideja par dabas izveidotu tīrradni, protams, ir nākusi par labu. Savukārt romantiskā līnija man atgādināja kādreizējos Nikolasa Spārksa (“Vēstījums no jūras”, “Vakari Rodantē” u.c.) saldos bestsellerus, kuru darbība arī notiek Ziemeļkarolīnā, un ļoti standartizētā veidā galvenie varoņi caur ciešanām un pārpratumiem tiek pie laimes. Nu nekas īpašs, kā saprāt.

Iespējams, veiksmīgākā daļa romānam ir detektīva līnija, jo pēc Kijas bijušā mīļotā līķa atrašanas viņas liktenis ilgstoši karājas mata galā – Kijai ir lielas iespējas nokļūt cietumā uz ilgu laiku. Viņu izglābj labs advokāts, veiksme un, iespējams, apkārtējo cilvēku labvēlība, kuru viņa pati, ilgstoši vienatnē dzīvojot savā dumbrājā, tā īsti nebija pamanījusi. Viņas tālākā dzīve aprakstīta kā skaists sapnis – darīt savu mīļoto darbu, neraizējoties par naudu, dzīvot savā mīļākajā vietā uz pasaules un būt kopā ar savu īsto cilvēku.

Nevar noliegt, ka Kijas personība ir uzpērkoša – kuram gan negribētos identificēties ar stipru un skaistu cilvēku, kurš no savas dzīves citroniem uztaisa limonādi. Vienlaikus gan jāsaprot, ka romāns ir lielā mērā pasaka un uzdod vēlamo par esošo. Bet nu dažreiz jau mēs lasām tos romānus kā pasakas.

Melisa Harisone “Zeltains miežu lauks” (2020)

Melisa Harisone. Zeltains miežu lauks / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2020.  (Mellissa Harrison. All among the barley. 2018)

Angļu rakstnieces Melisas Harisones romāns ir izjusts un niansēts, pastorāls stāstījums par dzīvi Anglijas laukos 20.gs. 30.gados. Galvenā stāstniece ir 14 gadus jauna pusaudze Edīte, un būtībā “Zeltains miežu lauks” ir pieaugšanas stāsts. Par meiteni, kura nav vairs bērns, un pieaugušo cilvēku pasaule vienlaikus gan baida, gan vilina. Edīte ir zemnieka meita, jaunākā no Džordža un Adas bērniem, viņa krietni strādā un vērīgi lūkojas apkārtējā pasaulē. Ieraudzītais viņu mulsina, liek šaubīties un piemērot sev vietu – kāda būs mana dzīve?

Harisones romāns ir diezgan viltīgs, jo tas līdzinās nosaukumā piesauktajam miežu laukam – skaisti un viļņojoši lasītājs tiek izvadāts par Anglijas lauku ainavām un zemnieku darba aprakstiem, taču cilvēciskās attiecības romānā ir kā usnes tīrumā, kā neredzami akmeņi, kas salauž izturīgu darba mašīnu. Autore rāda notiekošo no Edītes skatu punkta, kur viņa kā jūtīgs pusaudzis uztver vecāku sarežģītās attiecības, kaimiņu puiša nepatīkamo interesi par sevi, vietējo cilvēku problēmas, ko radījusi ekonomiskā krīze. Kā pēkšņs akcents romānā parādās Konstance Ficallena – Londonas žurnāliste, kas vēlas rakstīt par lauku dzīvi un dokumentēt tradicionālo zemnieku dzīvesveidu. Edīte sadraudzējas un pat iemīlas šai košajā personā, taču, jāteic, viņas jau tā mulstošajā prātā tas ievieš tikai vēl lielāku neskaidrību.

Romāna izskaņā Edīte jau sirmā vecumā, atskatoties uz sevi jaunībā, saka: “Man bieži gribētos atgriezties pagātnē un kaut kā palīdzēt tam bērnam, kas es biju, taču patiesībā nav itin nekā tāda, ko es tagad varētu pateikt un ko viņa saprastu.” Jā, tā ir liela patiesība, ka ir grūti tikt klāt, emocionāli palīdzēt apjukušam cilvēkam, jo bieži viņš ir ielicis sevi kādā noslēgtā sajūtu riņķī. Nav tā, ka Edīte būtu pamesta, viņai jautā un piedāvā palīdzību, bet cik gan adekvāti viņa spēj atbildēt, ja pati nesaprot savas izjūtas. Meitenes taču nedrīkst dusmoties,  meitenēm ir jābūt pakļāvīgām – 30.gadu sabiedrība no sievietes pieprasa noteiktu uzvedību, bet Edīte nav stulba – viņa redz, ka viņas tuvākās sievietes nav laimīgas. Taču darīt citādi nozīmē sagraut veco pasauli, kurā reiz viņa jutās droša un iederīga.

A girl holds a bunch of freshly picked chrysanthemums (1935) John Topham / TopFoto

Ļoti lēnām lasītājs tiek novests līdz fināla kulminācijai, kuru lasot viņš saprot, ka lasītais nav romāns par lauku dzīvi, bet traģiska drāma. Edītes dzīve tiek salauzta, tajā vienmēr būs robežšķirtne. Un es attaisnoju autores ilgo tuvošanos traģiskajam atrisinājumam, jo tikai tādā veidā iespējams saprast, ka nav bijis tikai viens notikums, ko iespējams pārdzīvot un aizmirst. Edītes likteni veido daudzi notikumi, kas saliekas kopā kā viena ķieģeļu siena, kas pusaudzei uzkrīt virsū.

Lai arī pēc romāna izlasīšanas nav gluži šedevra sajūtas, tomēr man ir pārliecība, ka tas ir stāsts, kas paliek kopā ar lasītāju uz ilgāku laiku. Meitenes liktenis savijas ar sociālo vēsturi, un lieku reizi var pārliecināties, ka cilvēki nemainās − 30.gadu sabiedrības noskaņojumi ir saskanīgi ar idejām, kas noveda Angliju līdz šodienas Brexit. Harisone brīnišķīgi apraksta dabu un ir novērtēta kā izcila ainaviste (nature writer). Ja man būtu kāda teikšana, tad es noteikti palūgtu tulkotājai latviskot jaunāko Harisones veikumu − “The Stubborn Light of Things: a Nature Diary”. Mums tik ļoti šobrīd noder spēja ielūkoties dabas skaistumā un smelties no tās spēku. Kā Edīte to centās darīt.

.

Ir pavasars kā meiča, kas sevi nepazīst,

Ir vasara kā uguns, kam kvēle neapsīkst,

Bet rudens ir vecs draugs, kas allaž talkā nāk

Un zelta miežus pļauj, un ļaudis priecēt māk.

.

Un zeltains miežu lauks prot sirdi sasildīt,

Kad pilnas miežu vārpas zem asas izkapts krīt…

Andrejs Vasks “No medniekiem un zvejniekiem līdz lopkopjiem un zemkopjiem” (2015)

Andrejs Vasks. No medniekiem un zvejniekiem līdz lopkopjiem un zemkopjiem: Latvijas aizvēstures senākais posms (10 500.−1.g. pr.Kr.). − Rīga: Zinātne, 2015.

Aivara Kļavja triloģijas lasīšana mani pamudināja atsvaidzināt savas zināšanas par Latvijas aizvēsturi. Iespējams, ka kādam ir priekšstats par vēsturi kā akmenī iecirstu vēstījumu, taču tā tas galīgi nav – uzskatu, ka šobrīd jauno tehnoloģiju kontekstā tieši senākie laiki ir pārmaiņu priekšā. Kā arī vienmēr ir iespējami jauni arheologu atklājumi − piemēram, 2009. gadā Saldus novadā tika atrasts no ziemeļbrieža raga darinātais t.s. Lingbi cirvis. Ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi tika noteikts, ka rīks ir ticis izmantots ap 12 500 gadus tālā pagātnē, kas nozīmē, ka pirmo cilvēku ienākšana Austrumbaltijā notikusi vismaz 2000 gadu agrāk nekā tika uzskatīts līdz šim. Tas bija ievērojams atradums, jo nācās pārrakstīt mācību grāmatas.

Arheologa Vaska grāmata ir neliela monogrāfija, kas koncentrētā veidā pastāsta par cilvēku ienākšanu Latvijas teritorijā un viņu dzīvi līdz agrā dzelzs laikmeta sākumam. Tiek apskatīti dabas apstākļi, mednieku un zvejnieku saimniecība, dažādas arheoloģiskās kultūras un arheoloģiskie atradumi. Tā kā, arheologi secinājumus izdara pēc materiālās kultūras paliekām, tad iespēju robežās paustas atziņas par sabiedrības struktūru, sociālajām attiecībām un reliģiskajiem priekšstatiem.

Man patika, ka salīdzinoši nelielā tekstā var uzzināt visu svarīgāko, bet tas neatstāj konspekta iespaidu. Ja negribat lasīt garus palagus, tad tā būs īstā grāmata. Man bija interesanti uzzināt par Lubānas ezera apmetnēm kā dzintara apstrādes centru un Ķivutkalna kapulauku/pilskalnu. Klausījos arī vairākus Latvijas Radio raidījumus; vienā no tiem grāmatas autors kā vēl neizpētītu min parādību, ka apbedījumos vīriešu ir krietni vairāk par sievietēm, piemēram, Zvejnieku kapulaukā tas ir 62% pret 38%. Vai tiešām vīriešu dzima krietni vairāk vai arī sievietes “aizgāja tautās”(negribas jau domāt, ka viņas maziņas nomušīja)?

Ilustratīvo materiālu var aplūkot Latvijas Nacionālā vēstures muzeja e-izstādē “Izzini Latvijas senvēsturi”.

Tālāk sekojošais teksts ir domāts man pašai piemiņai par izlasīto.

***

Pirmie cilvēki Latvijas teritorijā ienāca vasarās medīt ziemeļbriežus, pirms 12 500 gadiem te bija auksta un sausa tundra. Iespējams, ka viņi satika pat mamutus. Pirmie mednieki visvairāk dzīvoja Daugavas krastos (no Dvietes līdz Salaspilij), iespējams, viņi ienāca no Lietuvas ziemeļaustrumiem. Mednieku rīki bija izgatavoti no importa krama, un tos pieskaita Svidru arheoloģiskajai kultūrai. Pirms 10 000 gadu klimats strauji pasiltinājās − sāka veidoties meži, taču ziemeļbrieži aizgāja tālāk uz ziemeļiem un viņus nomainīja aļņi. Cilvēki dzīvoja pie upēm un ezeriem, meklēja labākās medību un zvejas vietas. Senākās mezolīta apmetnes vietas ir Sūļagals un Kvāpāni II pie Lubānas ezera un Zvejnieki II pie Burtnieku ezera. Jāatzīmē, ka Zvejnieku apmetne pastāvēja līdz pat vēlam neolītam un tās kapulauks ir lielākais akmens laikmeta kapulauks Ziemeļeiropā (329 apbedījumi). Daudz lietoja kaula un raga rīkus, maz − krama; rīki bija līdzīgi visā Baltijā un tiek pieskaitīti Kundas arheoloģiskajai kultūrai.

Iespējamie ziemelbriežu mednieki, Ārensburgas-Svidru kultūras pārstāvji (via http://www.donsmaps.com)

Pirms 8000 gadiem klimats kļuva vēl siltāks (uz 3300 gadiem) − to var salīdzināt ar mūsdienu Baltrievijas dienvidiem / Ukrainas ziemeļiem. Lekni auga meži, straujāk veidojās purvi. Ezeros bija ezerrieksti. Medī mežacūkas, aļņus un briežus, zivju zvejā dominē līdaka. Ienāk jaunas tradīcijas medību un zvejas rīkos, taču krama rīku mazais skats norāda uz neattīstītiem maiņas sakariem. Ja citur galvenā pazīme, kas nošķir mezolītu no neolīta (t.s. neolīta revolūcija), ir zemkopības ieviešanās, tad Latvijas teritorijā tas notiek samērā ilgā periodā, tādēļ par šķirtni ir izvirzīta māla trauku parādīšanās − 5400 g. p.m.ē. Trauku daudzums jau liecina par vietsēdību, pastāvīgām apmetnēm. Austrumlatvijā vēlā mezolīta un agrā neolīta rīki un keramika tiek pieskaitīti pie Narvas arheoloģiskās kultūras. Latvijas rietumu daļā keramika parādās vēlāk – aptuveni 4365 g. p.m.ē.

Mednieku un zvejnieku sabiedrība dzīvoja 20-30 cilvēku apmetnēs. Kopienas bija savā starpā vienlīdzīgas. Jo vairāk iedzīvotāju, jo komplicētāka sabiedrība. Apbedījumos redzams, ka sociālais statuss varēja atšķirties.

5. gadu tūkstoša beigās pieaug iedzīvotāju skaits un izplatās jauna − ķemmes keramikas kultūra. Agrāk dominēja uzskats, ka kultūras izplatās cilšu migrācijas ceļā, šobrīd  vairāk sliecas uz sakariem starp kopienām − komunikācija, maiņa, laulības. Atbildes varētu dot apbedījumu ģenētiskās analīzes − vai ķemmes keramikas kultūras nesēji bija ienācēji vai vietēji, kas pārņēma kultūru? Paralēli ķemmes keramikai pastāv Austrumbaltijas kultūra – iepriekšējās evolūcija. Vidējā neolītā parādās mājlopi un kultūraugi. Šobrīd ir uzskats, ka domesticēti liellopi un cūkas tika ievesti, noteikti tādas bija aitas un kazas, jo Baltijā nedzīvoja to savvaļas priekšteči. Senākā graudaugu kultūra ir mieži, audzētas arī kaņepes, kuras kopā ar nātrēm izmantoja kā šķiedraugus.

Vēlajā neolītā ap 2900 g. p.m.ē. Austrumbaltijā izplatījās auklas keramikas un laivascirvju kultūra, kurai raksturīgi arī krama rīki. Radniecīgas kultūras bija izplatītas visā Eiropā. 20. gs. bija uzskats, ka tie ir indoeiropieši/pirmbalti − lopkopji un zemkopji, kas ieradās Austrumbaltijā no vienas konkrētas teritorijas, līdzi nesot ražojošo saimniecību. 20.gs. 60. gados radās šaubas par migrāciju kā galveno kultūras izmaiņu izraisītāju. Zināms, ka vietējās ciltis jau nodarbojās ar zemkopību un, iespējams, vietējie bija atvērti pret inovācijām.

Vēlajā neolītā klimats kļuva vēsāks, un sāka būvēt pamatīgākas mītnes. Iespējams, ka ūdeņu tuvumā joprojām dominēja savācējsaimniecības modelis ar medībām, zveju un augu vākšanu, bet lauksaimniecība attīstījās tam piemērotās vietās. Maiņas objekti bija krams, slāneklis un dzintars . Pie Lubānas ezera pastāvēja viens no lielākajiem dzintara apstrādes centriem Austrumbaltijā. Dzintaru ieveda no rietumiem, bet tā izstrādājumus mainīja pret kramu no austrumiem. Lubānas ieplaka bija liels sakaru ceļa krustpunkts Austrumbaltijas iekšzemē.

Bronzas laikmetā (1800.−1100. g. p.m.ē.) notika būtiskas pārmaiņas dažādās sabiedrības struktūrās. Klimats kļūst vēsāks, līdzinās mūsdienām, tādēļ lielāku nozīmi iegūst zemkopība un lopkopība. Sākas jaunu teritoriju apgūšana un veco apmetņu pamešana. Ap 1100 g. p.m.ē. parādās pilskalni. Ēru mijā varēja būt apdzīvoti aptuveni 100 pilskalni. Ļoti interesants ir Ķivutkalns, kas atrodas Daugavas lejtecē Doles salā uz smilšainas zemesmēles. Tā vietā sākotnēji bija kapulauks, uz kura 650. g. p.m.ē. tika uzcelts pilskalns, kurā dzīvoja vidēji 50-60 cilvēku (līdz m.ē. 1. vai 2.gs.). Īpatnēji, ka tā iemītnieki noteikti zināja, ka dzīvo uz kapulauka (251 apbedījums). Ķivutkalna kapulauks parāda, ka apbedījumos nav galvenais pāra ģimenes princips, bet asinsradniecība − bērni pie tēva, bet māte atsevišķi.

Bronzas laikmetā galvenā nozīme bija lopkopībai un zemkopībai, bet medībām un zvejai bija palīgnozaru loma. Pilskalnos piekopa amatniecību, tai skaitā bronzas apstrādi, kuras priekšmeti bija domāti prestižam. Iespējams, pilskalni amatnieku saražoto mainīja pret pārtiku. Krasi samazinās iepriekš novērotā dzintara − krama maiņa. Iespējams, ka plaši sastopamie bronzas riņķi bija naudas ekvivalents.

Ražotājsaimniecība sekmē cilvēka racionālo zināšanu paplašināšanos − par lopiem, kultūraugiem, kalendāru, celtniecību u.c. Tā kā zemkopis ir vairāk pakļauts dabas stihijai, pieaug dažādu kultu nozīme. Interesanta ir atziņa, ka aplūkojamā laikmeta cilvēki apzinājās savu piederību noteiktai ciltij, kopienai, teritorijai, bet etniskā apziņa vēl nebija attīstīta. Protams, ka pētnieki ir centušies izdibināt tagadējās Latvijas kādreizējo iedzīvotāji etnolingvistisko piederību, taču senvēsturē ar to var nodarboties tikai pastarpināti. Arī tad, ja fizisko antropoloģiju papildina ar ģenētiku, nav iespējams pateikt, kāda valoda tika lietota. Tikai mūsu ēras sākumā var runāt par stabilāku etnisko integritāti.

Austrumbaltijai varēja būt raksturīgs variants, kad ražotājsaimniecības iemaņas pārņem kontaktu ceļā, bet tas neizraisa tūlītējas izmaiņas valodā − tas notiek lēnām, pakāpeniski, pastāv kāda pidžina valoda starp ienākošo un vietējo kultūru.  Šādu secinājumu izdara, jo arheoloģiskajā un antropoloģiskajā materiālā izsekojama vietējās materiālās kultūras un ģenētisko elementu pēctecība no mezolīta līdz bronzas laikmetam

Aivars Kļavis. Triloģija “Ceļš uz nezināmo zemi” (2018)

Aivars Kļavis. Melnais akmens. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018.

Aivars Kļavis. Bēgšana no čūsku valstības. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018.

Aivars Kļavis. Asinis uz dzintara. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018.

Aivara Kļavja vēsturiskā triloģija pusaudžiem manu uzmanību piesaistīja ar tēmu, jo latviešu daiļliteratūrā gana reti ir romāni, kuru darbība notiek senāk par 19. gadsimtu, nemaz nerunājot par aizvēsturi. Centos atcerēties kaut ko līdzīgu, bet nekas vairāk kā pasen izdotās Alberta Gulbja grāmatas (“Meitene ar akmens cirvi”, “Pirms tūkstoš gadiem” u.c.) man prātā nenāca. Jā, par tik senu vēstures periodu rakstīt romānu ir izaicinājums, jo nekas jau nav precīzi zināms.

Triloģijas struktūra ir divdaļīga – lielākoties tiek vēstīts par senatnes notikumiem, bet ik pa laikam ir iespraudumi no mūsdienām. Iespējams, intrigas uzturēšanai kā caurviju motīvs ir melnā akmens tēls, kuru Kurzemes piekrastē atrod mūsdienu pusaudzis Dāvis. Abi ar draugu vasaras brīvlaikā meklē “dārgumus”, bet atrod akmeni ar dīvainām zīmēm. Viņam talkā nāk arheologi, kuri atklāj senu apmetnes vietu. Arheoloģiskie atradumi vedina uz jaunam atziņām un iespējama pat neliela sensācija.

Triloģija sākas ļoti tālā senatnē − romānā “Melnais akmens” notikumi risinās pirms 3800 gadiem Donas krastos (starp tagadējo Volgogradu un Luhansku). Vienai no aistu ciltīm uzbrūk kareivīgie sarmati, un tā panikā bēg, jo sarmati nevienu nežēlo. Pastāvīgiem klejotāju uzbrukumiem pakļautas visas aistu ciltis, un romānā tās sanāk kopā Lielajā cilts sapulcē, lai nolemtu uz kuru debess pusi doties tālāk. Romāna galvenais varonis − kareotu cilts pēdējā atvase Vardots − domā, ka ciltīm vajag apvienoties un doties vienā virzienā, bet cilšu vadoņi nevēlas pakļauties kāda virsvadībai. Galindi un nerivani dodas uz ziemeļrietumiem, kori, bārti, skalvji un salaji uz rietumiem un neuri, vārmji un jātvingi uz dienvidrietumiem. Vardotam kāds mītisks Melnais Pareģis liek pievienoties koru ciltij un doties “pretī rietošai saulei”. Tas pats pareģis vēsta, ka kori nonāks Boreshenas upes (Dņepras) krastos un tur cels Geleonas pili. Vardots kļūst par vadoni un īsteno pareģojumu, atkarojot zemi vietējiem čiekurēdājiem jeb budīniem. Geleona kļūst bagāta, un aizvien vairāk to iekāro ziemeļnieki, kas atceļojuši pa Dņepru.

Triloģijas otrais romāns “Bēgšana no Čūsku valstības” darbības laikā ir pavirzījies 300 gadus uz priekšu − pirms 3500 gadiem, un koru cilts ir iesprūdusi purvā kaut kur pie Pripetes ietekas Dņeprā. Geleonu nācās pamest, jo to apdraudēja ziemeļnieki un noplicinātā zeme vairs nebija auglīga. Šobrīd atkal vienai ciltij ir pēdējais pēctecis Ardis, kuram nākas visus vienot un vest tālāk uz rietumiem. Romāna izskaņā cilts ar lieliem zaudējumiem nonāk jūras krastā.

Tu esi virsaitis. Bet virsaitis nedrīkst pamest cilti. (..) Virsaitim jāpilda cilts griba, nevis ciltij − virsaiša iegribas. Tāpēc neatkārto jau pieļautās kļūdas un nesašķel cilti vēl vairāk. Ja viņi gatavi iet, tad ejiet, ja ne, − arī tev jāpaliek.

Trešā romāna “Asinis uz dzintara” darbība notiek jau tikai pirms 2000 gadiem. Kurši dzīvo Svēbu jūras (tā romietis Tacits dēvēja Baltijas jūru) krastā un līdztekus citām saimniecības lietām vāc dzintaru. Pie viņiem brauc romieši, kuri uzpērk dzintaru par nožēlojamu samaksu, jo kuršiem nav nojausmas par akmens popularitāti seno laiku Eiropā. Romāna galvenais varonis Ulriķis ir tēva nemīlēts dēls, kurš dodas tālajā pasaulē, tur izmet loku un atgriežas mājās, lai kārtējo reizi apvienotu kuršu ciltis.

Galvenā preambula manam vērtējumam ir tāda, ka triloģija ir domāta pusaudžiem un viņiem arī jābūt romānu galvenajiem vērtētājiem. Man kā pieaugušam cilvēkam ar zināmu izglītības bagāžu ir pavisam citas prasības pret vēsturisko romānu, bet, iespējams, šai gadījumā tās ir nedaudz jāpiebremzē. Uztversim, ka galvenais romānu mērķis bija ieinteresēt pusaudžus par vēsturi un to visvieglāk ir paveikt ar dēku elementiem, pasniedzot vēsturi kā piedzīvojumu.

Triloģijas pirmais romāns “Melnais akmens” man patika vislabāk, šķita vispārdomātākais. Vienīgi stipri mulsināja tie sižeta pavērsieni, ko diktēja ezotēriski pareģojumi. Neapšaubu, ka pastāv noteiktas garīgas vīzijas, kas nosaka sabiedrības attīstību, tomēr primārais vienmēr būs praktiskais − vēlme pēc drošas mītnes un pārtikas. Protams, ka nepieciešams kaut kā izskaidrot, kāpēc ciltis atkal un atkal nolemj virzīties uz ziemeļrietumiem/ziemeļiem, un praktiskos argumentus gribas paspilgtināt ar mistiskiem. Varbūt es vairāk pieņemtu vietējā zintnieka pareģojumus, nevis sapņu tēlu vīzijas, taču zintnieki šajos romānos ir krituši nežēlastībā un parādīti kā savtīgi liekuļi.

Otrais romāns “Bēgšana no Čūsku valstības” kopumā nedaudz nomāca − tik daudz savstarpējo kašķu, intrigu, nenovīdības gan seno cilšu attiecībās, gan mūsdienu sadaļā, kur Dāvis visus cilvēkus gatavs veikli ierakstīt melnajā sarakstā. Interesanti, vai pusaudžiem mūsdienu sadaļa patika, jo man mūsdienu cilvēku uzvedība šķita nedabiska un samocīta. Varbūt jāvaino autora vēlme kaut nedaudz izskaidrot seno laiku notikumus, kad viņš pieaugušajiem liek runāt kā no mācību grāmatas. Varbūt notikumi tika nedaudz sasteigti  un pārāk ātri viņi sasniedza jūru.

Par trešo romānu “Asinis uz dzintara” autors ir rakstījis, ka viņš ir mudināts rakstīt pēc iespējas raitāk, lai visas daļas iznāk gada laikā. Iespējams, ne vienmēr vērts pakļauties labi domātam spiedienam, jo romāns ir sanācis saraustīts. Jau otrajā daļā ir vērojami sižetiski caurumi, bet trešajā pat rodas jautājumi. Kāpēc Ulriķim vispār ir jādodas uz Romu, ja neko sakarīgu viņš tur ne iegūst, ne apgūst? Tikai to, ka mājās ir drošāk. Kāpēc Ulriķi kā iespējamo vadoni ar degsmi uzņem kuršu ciltis, ja iepriekšējos romānos tam vietēji kuningi stingri pretojās? Vajadzēja tomēr labāk parādīt varoņa izaugsmi, ļaut lasītājam novērtēt viņa pieaugošo autoritāti. Mūsdienu sadaļā spriedzes radīšanai parādās pat “melnie arheologi”, kas man šķita galīgi nevietā. Smieklīgi, ka zinātnieki nedēļām rakņājas pa piekrasti un nevar atrast seno apmetni, bet marodieri to sen jau paveikuši. Varbūt tad viņiem vajag iet strādāt Vēstures institūtā?

Gribētu uzteikt grāmatu noformējumu un arī jaunā Emila Mozgas ilustrācijas, kas lieliski piestāvēja grāmatas noskaņai. Mīnuss ir karšu novietojums  grāmatas sākumā un beigās − tām vajadzēja būt blakus, ideāli būtu vienā atvērumā; ja lasītājs tiešām vēlas saprast sižeta ģeogrāfiju, tas būtu daudz ērtāk.

Domāju, ka pusaudži grāmatas lasīs ar interesi un jācer, ka tās viņos raisīs lielāku interesi par vēsturi.

Maija izaicinājums

Vinsents van Gogs. Ziedošs mandeļkoka zars glāzē ar grāmatu (1888)

Sveicināti maijā! Aprīlī man bija liela apņemšanās atgriezties pie blogošanas un publicēt pēc iespējas vairāk ierakstu. Man kopā sanāca deviņi, un sen es neesmu bijusi tik čakla savā blogā, lai gan mērķis, protams, bija lielāks. Galvenais gan bija atjaunot savus ieradumus un tās dienas, kad nesanāca rakstīt, es vismaz nogūlos sava mērķa virzienā. Būtisks apstāklis, ko es nebiju ņēmusi vērā, ir tāds, ka rakstīšanai par sen lasītām grāmatām man ir nepieciešams tās pārlasīt. Jā, lietas, kuras mēs atliekam, pēc tam prasa mūsu laiku dubultā. Bet tas nekas − iespējams, šobrīd man svarīgāk par jaunu grāmatu lasīšanu ir nepieciešamība pabeigt iesāktas lietas un rast katrai aprakstītai grāmatai vai nu pastāvīgu vietu plauktā, vai arī laist to tālāk pasaulē.

Kā jums veicas ar darbiem? Es domāju − ar visiem tiem darbiem, ko bijāt izdomājuši izdarīt, kad piespiedu kārtā vajag vairāk dzīvot pa māju? Man veicas diezgan viduvēji. Tāda sajūta, ka galvenais šobrīd ir ģimenei pienest pilnu ledusskapi un uz citām lietām var atslābināties. Nekādas vilkmes uz intelektuāliem varoņdarbiem vai “ideāli sakārtot māju”. Es nedaudz par to pārdzīvoju, līdz izlasīju feisbukā vienas krievu psiholoģes ierakstu. Mīļie draugi, mēs visi esam stresā. Arī tad, ja ārēji esam pielāgojušies apstākļiem, tomēr stresa cēlonis nav novērsts un galvenais − nākotne tīta neziņā. Mums straujā tempā ir nācies apgūt pārāk daudz jaunumu, atmest ierastās dzīves taciņas, pārkārtot ieradumus, atcelt nākotnes plānus. Lielā mērā ārējo apstākļu spiesti mēs tēlojam, ka visu iespējams noorganizēt un tagad varēsim brīnišķīgi turpināt. Bet neizdodas. Un varbūt arī nevajag − šis nav īstais brīdis lieliem biznesa plāniem vai iecerei beidzot fundamentāli apgūt pasaules mākslas vēstures kursu. Dariet vienkāršas lietas, dzīvojiet komforta zonā, norobežojaties no trauksmainajiem un negatīvajiem. Cik varēsiet, tik izdarīsiet − nākotnei jūsu psihosomātiskās saslimšanas nav vajadzīgas.

Maijā es turpināšu rakstīt par iekavēto. Varbūt ievērojāt, ka aprīlī rakstīju tikai par latviešu rakstniekiem, un tādā garā domāju turpināt. Esmu gatava atskaitīties par senvēstures grāmatām un salīdzinoši jaunu daiļliteratūru. Vairāk par desmit grāmatām diez vai uzrakstīšu, jo maijā man būs jāraksta arī darbam, ne tikai izklaidei. Nu un jūs man arī varētu kaut ko ierakstīt komentāros − lai es zinātu, ka tepat vien esat.

Palieciet veseli!

Oļegs Riabčuks (1965) (Lietuva)

Lilija Maija Klinkerte “Margarita Stāraste. Post Scriptum” (2017)

Lilija Maija Klinkerte. Margarita Stāraste. Post Scriptum. – Rīga: Latvijas Grāmata, 2017.

Margarita Stāraste (1914−2014) ir unikāla personība latviešu kultūrā, kuru pazīst visi; turklāt ne tikai zina vārda pēc, bet arī atpazīst tikai viņai raksturīgās bērnu grāmatu ilustrācijas. Pirmā Stārastes sarakstītā un ilustrētā bērnu grāmatiņa iznāca 1942. gadā (“Balti tīri sniegavīri”, izdevis “Grāmatu Draugs”). Kopumā Stāraste sarakstījusi un ilustrējusi vairāk nekā 30 grāmatas, bet ilustrējusi citu autoru grāmatas − 37. Mākslinieces bērnu grāmatu ilustrācijas raksturo rotaļīgs vieglums, sirsnība un krāsainība. Gadu desmitiem skatot mīļās bērnu grāmatiņas, mēs neviļus veidojam arī pašas mākslinieces tēlu, pieņemot, ka tam jāatbilst ilustrāciju veidotajam iespaidam. Vai tā tas bija patiesībā? Vai vienmēr starp mākslinieka personību un viņa darbu ir liekama vienlīdzības zīme?

Margaritas vienīgā meita Lilija jau pēc mātes nāves ir laidusi klajā grāmatu, kurā vēlas izskaidrot situāciju. Publiskā telpā Stāraste tiek parādīta kā mīļa māmiņa, kuras mūžs ir “kā pasaka” un “brīnumu aijāts”. Meita zina pavisam citu cilvēku − pretrunīgu, sarežģītu, savtīgu, bez īpašas intereses par saviem tuviniekiem. Pieņemu, ka šādu disonansi Stārastes tuvinieki pēc viņas nāves varētu mierīgi pieciest un negludumus paturēt ģimenes lokā, ja ne Stārastes pašas neglītie izteikumi par meitu iepriekš iznākušajās biogrāfiskajās grāmatās − “Mūžs kā pasaka” (2004) un “Brīnumu aijātā” (1996). Es tīri cilvēciski saprotu meitas vēlmi paskaidrot, kāpēc viņas un mātes attiecības nekad nav bijušas siltas un draudzīgas un saskarsmi diktējis pienākums.

Nedraudzīgas, nesaprotošas mātes un meitas attiecības diemžēl nav nekas unikāls, latviešu kultūrvidē jau zināmas vairākas grāmatas − Dagmāras Ķimeles atmiņas par savu māti režisori Annu Lāci un rakstnieces Dagnijas Zigmontes dienasgrāmatas, kas izraisīja nelielu ažiotāžu. Pēc tādu grāmatu izlasīšanas vienmēr rodas jautājums: vai bija vērts to visu publiski cilāt? Un daļa publikas saka, ka tā darīt nevajag. Es teiktu, ka cilvēks ir pretrunīga būtne, un uzzināt par viņu kaut ko neglītu, netīkamu īstenībā ir dabiski.

Margarita Stāraste (1974.gada janvāris, autors V.Prikulis,
Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs)

Pēc konkrētā grāmatā izlasītā es varu secināt, ka Stāraste bija cilvēks, kuram radošā pašizpausme bija mūža galvenais vadmotīvs un viss pārējais varēja palikt otrā plānā. Jā, izskatās, ka mīlestību viņa lielā mērā tērēja savu grāmatu personāžiem, un apkārtējie varēja tikt uztverti kā traucēklis vai no viņiem varēja pieprasīt bezierunu atbalstu mākslinieces darbam. Ja esat lasījuši mākslinieku biogrāfijas, tad tā ir diezgan ierasta parādība. Tuviniekiem tas ir sāpīgi, bet, cenšoties vērtēt objektīvi, egoisms ir mākslinieka personības neatņemama sastāvdaļa, vienkārši daļa to māk harmonizēt ar apkārtējo vidi, bet daļa to neiemācās pat dzīves laikā.

Stārastes meita grāmatā ir pulējusies rast atbildi uz jautājumu − kāds ir cēlonis mātes negatīvai attieksmei pret savu bērnu? Klinkerte uzskata, ka, iespējams, viņa mātei atgādināja neizdevušos laulību ar Kārli Stārastu, kas vēlākos gados bija viņas lielākais ienaidnieks, un savas dusmas uz bijušo vīru viņa pārnesa uz meitu. Iespējams, pie vainas ir nepiepildītā personiskā dzīve, jo Margarita gadiem bija viena un meitas kļūšanu par sievieti uztvēra ar greizsirdību, iztēlojoties to par sāncensi. Šādas izjūtas ir psiholoģiski skaidrojamas un pat daļēji risināmas, bet diemžēl padomju gados ar tādām lietām neviens nenodarbojās.

Uzteicama ir grāmatas autores vēlme precizēt Stārastes biogrāfijas faktus, jo neviens cits jau labāk to neizdarīs. Neatkarīgi no emocionālās attieksmes, gadaskaitļiem ir jābūt precīziem. Autore apgāž publiski gadiem tiražēto stāstu par Margaritas un viņas jaunības mīlas − nīderlandieša Gerrita brīnumaino atkalsatikšanos 1979. gadā, kad Gerrits viņu atrod ar Sarkanā Krusta starpniecību. Patiesībā Margarita ar Gerritu atsāk sarakstīties 50. gadu vidū, ko pierāda regulārā korespondence gadu desmitu garumā. Jāsaka, ka vēstules (saglabājušās tikai Margaritas rakstītās) abus parāda kā diezgan lielus īpatņus, par kādiem saka − tāds tādu atrod.

Grāmata rosina domāt par atšķirību starp jebkura cilvēka publisko tēlu un viņa īsto seju. Tādas atšķirības ir daudziem, ja ne visiem cilvēkiem, un uztveramas kā dabiskas. Vai es pēc grāmatas izlasīšanas kaut kādā veidā mainīju savas domas par Margaritu Stārasti kā mākslinieci, vai man kļuva netīkamāka viņas daiļrade? Nē, noteikti nē. Es vienkārši vēl vienu reizi pārliecinājos, ka sabiedrības izveidotais personības tēls var ievērojami atšķirties no reālā, un man bija interesanti izzināt kādu notikumiem piesātinātu dzīvi. Vienīgi žēl, ka tajā nenotika mātes un meitas garīga satikšanās.

Jānis Kubilis. Kad gadiem es pāri skatos (2016)

Lia Guļevska. Lilija Dzene “Jānis Kubilis. Kad gadiem es pāri skatos” (Jumava, 2016)

Grāmatas 1. daļā ievietota L. Guļevskas saruna ar aktieri J. Kubili. 2. daļā – Lilijas Dzenes grāmata “Jāņa Kubiļa atbildes” (1984).

Ieraksts par aktiera Jāņa Kubiļa atmiņu grāmatu, iespējams, nemaz nebūtu tapis, ja es pagājušo pirmdien neviļus nepaskatītos TV erudīcijas spēli «Veiksme. Intuīcija. Prāts», kurā sacentās divu teātru komandas. Vienā bija kāda pavisam jauna teātra pārstāvji, kas arī paši pēc vecuma ierindojami “jauno speciālistu” kategorijā. Un jaunieši pat ar visu trīs papildiespēju izmantošanu nespēja nosaukt Ēvaldu Valteru un Lilitu Ozoliņu… Nešausmināsimies par “speciālistu” aprobežotību, bet varbūt lieku reizi padomāsim, cik īss un gaistošs ir aktiera darbs… tikko tu neesi starmešu centrā, visi agrākie nopelni izplēn.

Aktieris Jānis Kubilis (1923) kādreiz bija Drāmas (tagadējā Nacionālā) teātra premjers ar lielu skaitu dažāda rakstura lomām, taču spēlēt viņš beidza 1994. gadā, nostrādājis 50 gadus. Var teikt, ka nu jau izaugusi paaudze, kas ne tikai Kubili nav redzējusi uz skatuves, bet arī nemaz nezina par tādu aktieri, jo Kubilim nav daudz kinolomu − viss palicis teātrī. Man palaimējās redzēt viņu vienā no pēdējām lomām − kā Longinu Laukmani  Anšlāva Eglīša lugā “Bezkaunīgie veči”, kur viņš bija elegants kungs, kas mudināja pārējos “večus” laicīgi pensionēties un pagūt izbaudīt dzīvi. Manai mammai atmiņā ir viena no leģendārajām 50.gadu beigu izrādēm “Trešais vārds”, kurā emocijas esot plūdušas pāri malām visām meitenēm.

“Jumavas” izdotā grāmata būtībā ir divu izdevumu apvienojums. Pirmā ir žurnālistes Lias Guļevskas salīdzinoši nesenu sarunu apkopojums, otrā − teātra kritiķes Lilijas Dzenes 1984. gadā iznākusī grāmata “Jāņa Kubiļa atbildes”, kas veltīta aktiera daiļrades analīzei. Es ieteiktu lasīt vispirms Dzenes grāmatu, kura jēgpilni un padziļināti stāsta par Kubiļa aktiermākslas attīstību, ievietojot to, protams, tā laika Drāmas teātra kontekstā. Viņas tekstos ir pavisam nelielas nodevas padomju kultam, kuras bija spiests maksāt arī Kubilis, piedaloties režīmu slavinošu lugu uzvedumos. Guļevskas sarunas ar aktieri drīzāk būtu lasāmas kā papildinājums Dzenes rakstītajam, jo nu jau daudz atklātākā gaisotnē iespējams stāstīt par darbu teātrī un aktiera biogrāfijas peripētijām. Protams, ka tā iespējams uzzināt daudz interesantu nianšu, kas sarunu veido dzīvu un personisku. Guļevskas tekstā man nepatika tas, ka pārāk daudzus jautājumus viņa uzdot, vadoties no savam ezotēriski garīgajām interesēm, t.i. mudinot reflektēt Kubili par dažādu savu garīgo elku izteikumiem. Kubilis, protams, atsaucīgi filozofē, taču brīžiem šķiet, ka viņš aktieriski izspēlē to, ko no viņa gaida.

“Trešais vārds” (1959) Jānis Kubilis – Pablo, Antra Liedskalniņa – Marga

Dzenes un Guļevskas kopīgi radītais aktiera tēls ir inteliģents, nedaudz romantisks un mēreni pašironisks; lepns, bet aktieris uzsver − ne iedomīgs. Abas autores Kubili uz skatuves ir redzējušas jau agrīnos gados, kad daudzi viņa varoņi bija vīrišķīgi pievilcīgi un temperamentīgi, un, šķiet, viņu jaunības jūsma caurvij abas grāmatas. Patiesi žēl, ka nevaru dalīties ar viņām sajūsmā un saprast, kas toreiz Jāņa Kubiļa aktiermākslā viņas tik ļoti suģestēja. Lilija Dzene raksta, ka Jāņa Kubiļa māksla ir apveltīta ar spēju atklāt pašu mīlestības substanci, piešķirt vieliskumu šīm nenotveramajām un mainīgajām jūtām. Visticamāk, šeit ir runa par tādām lomām kā Hermani “Taņā”, Pablo “Trešajā vārdā” un Maratu “Mans nabaga Marats”. Līdztekus romantiskajiem varoņiem Kubili režisori izmantoja temperamentīgos dienvidnieku tēlos un dažādās raksturlomās, kurām aktieris ieradis meklēt aizvien jaunas, izteiksmīgas iezīmes. 1955. gadā Kubilis sāka spēlēt Joski “Skroderdienās Silmačos” un darīja to gandrīz 20 gadus, nomainot četras Zāras. Nepārskaitīšu Kubiļa lomas, kuru ir vairāk nekā 140 − tas ir piepildīts aktiera mūžs, kurā nav lielu izgāšanos, ļoti neveiksmīgu lomu. Varbūt tam par iemeslu ir aktiera lielā atbildība, nopietnā attieksme.

Aktieris ir cilvēks, kas attiecīga tēla domāšanu, jušanu, viņa garīgo dzīvi, visu padara par savu, un viņa lielākā grūtība − to atdot jums, skatītājiem.

Kubiļa daiļrades izvērtējumā šajā grāmatā man pietrūka pēdējo desmit gadu, kad viņam ir abpusēji veiksmīga sadarbība ar režisoru Kublinski un interesanti būtu uzzināt, kā bija strādāt ar Pētersonu un Kroderu. Iespējams, tas ir atspoguļots Kubilim veltītajā sadaļā grāmatā “100 izcili Latvijas aktieri”.

Jānis Kubilis joprojām domās ir kopā ar savu teātri, viņam nav vienalga, kurp dodas teātris, kā veidojas teātra un skatītāja mijiedarbība. Viņam šķiet, ka zaudēts smalkums uzvedībā, attiecībās, mākslā, viss ir pārāk skaļi. Nevar attīstīt prātu, bet atstāt malā jūtas. Jā, var piekrist, ka šis laikmets nav delikāts. Jau Lilija Dzene 1984.gadā grāmatas izskaņā sūkstās, ka teātris pārāk maz dara, lai remdinātu skatītāju jūtu badu, jo maldīgi noticējis jaunās paaudzes lozungiem par neticību mīlestībai. Taču nē − “mīlestība pieder pie dzīvošanas”, un patiesas emocijas teātra skatītājs novērtē joprojām.

Teātrī obligāti ir vai nu jāsmejas, jāraud vai jā-domā! Šie trīs elementi, respektīvi − pārdzīvojums. Ja uz skatuves nav pārdzīvojuma, nekas tur nebūs.

Raidījumi par Jāni Kubili: “Nacionālie dārgumi. 100g kultūras. Teātra leģenda – Jānis Kubilis” (replay.lsm.lv, 2018.09.23.); “Satiktie. Laikmeta varoņi toreiz un tagad. Nacionālā teātra aktieris Jānis Kubilis” (2015.04.09.). Latvijas Radio arhīvā var klausīties lugas “Bezkaunīgie veči”, “Lilioms”, “Hamilkara kungs” u.c. ieraksti.

 

Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas

Vizma Belševica. Nepazītā mīlestība un citi stāsti. − Rīga: Mansards, 2016. − (Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas; 1).

Vizma Belševica. Bille, Anss un citi. − Rīga: Mansards, 2017. − (Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas; 2).

Ikvienam ražīgam literātam gadu gaitā sakrājas dažādi nepublicēti darbi – uzmetumi, piezīmes, dienasgrāmatas utt. Pēc rakstnieka nāves šāda arhīva liktenis mēdz būt dažāds, kas atkarīgs no mantinieku inteliģences pakāpes. Vizmas Belševicas (1931-2005) atstāto arhīvu apzinājis un kārtojis viņas dēls − dzejnieks Jānis Elsbergs, un palēnām tiek izdoti tie daiļdarbi, kurus (pēc Elsberga vērtējuma) Belševica pati būtu atzinusi par publicējamiem.

Pirms kāda laika “Mansards” izdeva divas Vizmas Belševicas grāmatiņas, kurās apkopota viņas dzīves laikā grāmatās un vispār nepublicētā proza. Šeit ir lielāka un mazāka apjoma stāsti, kurus kritiski izvērtējis un daļēji rediģējis Elsbergs. Pirmajā krājumā iekļauti seši stāsti. Pirmie divi (“Meistars Īlis” un “Lepnums”) publicēti žurnālos, attiecīgi − 1956. un 1963.gadā, un klasificējami kā “arodskolas stāsti”, kuros Belševica izmanto savu poligrāfijas skolā gūto pieredzi. Tie ir tādi kārtīgi padomju stāsti, kuros jauniešiem norāda, kā pareizi izturēties pret cilvēkiem − nevērtēt citus pēc ārienes un atpazīt īstus draugus, kas nepamet nelaimē. Tad seko divi nelieli stāstiņi ar asprātīgu sižetu, kas nedaudz atgādina profesionāli veiktu literāro vingrinājumu jauno rakstnieku skolā; tie arī tikuši publicēti žurnālos, attiecīgi − 1955. un 1960.gadā.

Pirmpublicējums ir stāsts “Ziemeļu mēnesnīca”, kuru it kā bijis domāts iekļaut stāstu krājumā “Ķikuraga stāsti” (par krājumu esmu rakstījusi šeit). Elsbergs stāstu esot atļāvies jūtami parediģēt, un pauž, ka nav zināms, kāpēc stāsts palicis melnrakstā. Tā kā sižets ir mīlas trijstūris, kurā Rīgas māksliniece izjauc vietējā zvejnieka ģimeni, es izteiktu minējumu, ka 60.gadu vidū šāda amorāla uzvedība netika atzīta par atbalstāmu un popularizējamu, tādēļ iestājās pašcenzūra. Varbūt autore arī pati sajuta, ka smeķīgie zvejnieku stāsti viņai izdodas daudz veiksmīgāk par romantiskiem sacerējumiem.

Krājumu noslēdz garstāsts “Nepazītā mīlestība”, kurā Belševica atgriežas savā Maskavas studiju laikā. Viņas stāsta varone palīdz savai studiju biedrenei atgūt zaudēto mīlestību, vienlaikus atceroties studiju gadu notikumus. Tas ir tāds jauneklīgu pārdzīvojumu stāsts, kurā pārpratumi noved pie liktenīgiem secinājumiem.

Kopš savas dzimšanas brīža es elpoju un nezināju, ka elpot ir laime. Dziļi, dziļi. Un tad ir pilnas krūtis āboliņa un saulē sasilušu zāļu smaržas. Dzīve liekas piepildīta ar elpas vilcienu, un vairāk nekā nevajag.

Otrā arhīva burtnīca apkopo vairāk tādu stāstu, kuri palikuši nepabeigti, vai arī tajos skaidri jūtama kāda nepabeigtība, kas prasītos pēc turpinājuma. Interesanti, ka viens stāsts − “Kā pieneņu gredzeni” lasāms divos variantos, kurā viens sižets izstrādāts no dažādiem rakursiem un atšķirīgu finālu. Jāatzīmē, ka šajā krājumā izteiktāks ir komiskais elements, pat salīdzinoši nopietnos vēstījumos ir atrasta kāda smieklīga detaļa. Es pat varētu izdarīt kopēju secinājumu, ka tā Belševicas proza, kurai ir komiskā, ironiskā sastāvdaļa, ir veiksmīgāka; it kā Belševica savu romantismu un lirismu daudz labāk mācētu parādīt savos dzejoļos.

Atsevišķi izceļams nepabeigts prozas cikls ar nosacītu nosaukumu “Ceļā uz Ansu Lerhu-Puškaiti”, kas veltīts ievērojamajam latviešu folkloristam. Elsbergs lēš, ka cikls rakstīts 70.gadu sākumā, kad Belševica bija nepublicējamo autoru sarakstā, taču, neskatoties uz to, piezīmes liecina, ka tēma pētīta pamatīgi un bijusi iecerēta apjomīga grāmata. Protams, žēl, ka darbs nav pabeigts, taču tāpēc jau neteiksim, ka tā dēļ vajadzēja likt pie malas dzejošanu. Vispār jau Belševicas prozā, ka daudziem dzejniekiem, var just, ka primārais ir tēlainība, metaforas un lakoniska, trāpīga frāze. “Anss juta, ka viņa dzīve aizvelsies no mājām kā cīruļa dziesma, nezinādams gan − kā.”  Vai nav skaisti pateikts?

Patlaban mēs esam kā apsīkusi upe ziemā, kad starp ūdeni un ledu vēl ir liels tukšums. Upe lauž ledu tikai tad, kad ūdens papilnam. Mums jāuzkrāj ūdens tā, lai ledus to nepamana. Un tad − lauzīsim.

Ja jūs mīlat Belševicas daiļradi, tad, protams, šīs mazās grāmatiņas jums būs ļoti interesantas. Vai arī  literatūras pētniekam tās varētu būt rakstnieka anatomijas izpētes objekts. Nezinu, vai es to nosapņoju, taču atmiņā man palicis kaut kur nesen lasītais, ka gaidāms arhīva burtnīcu turpinājums, kurā tiks publicētas Belševicas dienasgrāmatas. Tas varētu būt kaut kas tikpat interesants.