Sākums

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2019-maijs-jūlijs)

Komentēt

Aleksandrs Volkovs. Kļavu mežs

“Rudens līdzinās jau izlasītai, bet piemirstai grāmatai − katra lappuse par to, ko zini un neskaidri atceries, katra lappuse − atgriešanās jau zināmā vietā. No šolaika naktis piepilda lietus troksnis, rīti smaržo pēc bezspēcīgas, bet vēl neatdzisušas zemes, saule, izsējusi visu savu cienīgo nesteidzīgumu, rosīgi slīd pa debesmalu, nepaceļoties virs kalniem − saules laiks ir pagājis, pienākuši citi laiki.” Tā raksta armēņu rakstniece Narinē Abgarjana, bet es jūs sveicinu gada krāšnākā gadalaika ieskaņā, lai kopīgi paskatītos, kas mani ieinteresējis no vasaras sākumā izdotās literatūras.

Visticamāk, ka tā ir nejauša sakritība, bet pēdējā laikā beidzot latviski ir iznākuši vairāki izdevumi, kurus nepārspīlējot var dēvēt par pasaules literatūras pieminekļiem. No tiem par senāko saglabājušos tiek uzskatīts “Eposs par Gilgamešu” (“Jumava”), kurš tiek datēts ar aptuveni 2100. gadu p.m.ē. Iedomājaties, ka senais teksts akadiešu valodā tika uzrakstīts uz 12 māla plāksnītēm. Eposa tulkotājs, komentāru un ievada autors ir seno valodu pētnieks, literāts un tulkotājs Ilmārs Zvirgzds, mākslinieki − Lilija Dinere un Roberts Diners. Gilgameša eposā aprakstīti šumeru pilsētvalsts Urukas valdnieka Gilgameša varoņdarbi, un tam ir nepārvērtējama ietekme uz pasaules kultūru.

LU profesors Dr.geol. Valdis Segliņš turpina rakstīt par Senās Ēģiptes vēsturi, šoreiz monogrāfija “Maģija un burvestības Senajā Ēģiptē” (LU Akadēmiskais apgāds). Monogrāfija veltīta Senajā Ēģiptē uzkrātajām zināšanām par maģiskām darbībām, kas labi zināmas no dažādiem pārstāstiem, netiešām norādēm un vienkāršiem izdomājumiem. Lasītājs var iepazīt senos rituālus, reliģiju, apgūt zināšanas un saskatīt arī to trūkumu plašākā kontekstā, kā arī izvērtēt senos priekšstatus mūsdienu skatījumā.

LU emeritētai profesorei Sigmai Ankravai ir bijusi vēlme izveidot hindu mitoloģijas enciklopēdiju, tādēļ tapusi grāmata “Indiešu dievi un dieves” (Dienas Grāmata). Lasītājs gūst ieskatu hindu dievu panteonā un viņu nemirstīgo dzīvju notikumos, izdevumu papildina autores fotogrāfijas.  Izdevējs sola, ka tā būs saistoša ne tikai Indijas kultūras profesionāļiem, bet skaidra un saprotama ikvienam, kuru interesē Indija.

Ieskatu Latvijas jaunāko laiku vēsturē mums sniedz Anitas Bormanes grāmata “Kā var aizmirst… Dzīve Latvijā 20.gs. 20.-30. gados” (Latvijas Mediji). Autore turpina pirms diviem gadiem iznākušo grāmatu “Skaists bij’ tas laiks… : Latvijas dzīves ainas 20. gs. 20.-30. gados”, un lasītājam tiek piedāvāta ne vien dzīves svinēšana un baudīšana, bet arī samērā nopietnas laikmeta ainiņas.

Ja interesējaties par transporta un rūpniecības vēsturi, tad kā atgādinājumam ielikšu informāciju, ka jau pagājušogad iznāca Edvīna Liepiņa grāmatas “Rīgas auto: Latvijas automobiļu vēstures lappuses” (CSDD Rīgas Motormuzejs) trešais, papildinātais izdevums. Grāmata ir vēstures liecībās balstīts stāstījums par automobiļu parādīšanos Latvijā un vairāk vai mazāk veiksmīgiem mēģinājumiem šeit būvēt spēkratus. Grāmata esot nopērkama Rīgas Motormuzejā.

Vēl viena interesi piesaistoša grāmata, kas uz Rīgas vēsturi paskatās no negaidīta aspekta ir modeles un modes mākslinieces Asnates Smelteres grāmata “Piecdesmit gadi Rīgas modē” (“neputns”), kas piedāvā unikālu ieskatu Rīgas Modeļu nama un Latvijas modes vēsturē. Grāmata aptver laika posmu no Rīgas Modeļu nama dibināšanas 1949. gada februārī līdz tā galam īsi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kā arī autore noslēdzošajā daļā apraksta arī pašas vadītā Salona A izveidi. Grāmatas struktūru veido kompakti teksti, kurus paralēli papildina izsvērts un bagātīgs vizuālais materiāls.

Latvijas teātra cienītājiem noteikti patiks apgāda “Latvijas Mediji” izdotā Intas Kārkliņas biogrāfiskā grāmata “Labdien un sveiki! Alfrēds Jaunušāns”. Izskatās, ka izdevums ir gana ilgi tapis un gaidījis uz izdošanu, jo Jaunušāns jau vairāk nekā 10 gadus ir citā saulē, bet grāmata pieteikta kā viņa monologs, kurā viņš atskatās uz savu veikumu teātrī, runā par smago galvenā režisora nastu divu gadu desmitu garumā, izvērtē savus režijas un pedagoģijas principus un min daudzus savus dzīves faktus, kas iepriekš nav publicēti. Papildu tam autore apzinājusi arhīva materiālus, publikācijas, recenzijas un izveidojusi plašu 20. gadsimta Latvijas teātra ainu.

No tulkotajiem izdevumiem izcelšu amerikāņu vēsturnieka Timotija Snaidera monogrāfiju  “Melnā zeme: holokausts kā vēsture un brīdinājums” (“Jumava”, no angļu val. tulk. Ieva Lešinska). Latviešu lasītājs jau iepazinis Snaidera pētījumu “Asinszemes”, kas vēsta par Viduseiropu totalitāro režīmu laikā un apcerējumu “Par tirāniju”. Tulkotāja saka, ka “grāmatas vērtība ir skrupuloza kolaboracionisma problēmas izpēte, saistoša Polijas un Vācijas attiecību analīze un pamatota Rietumos iesakņojušos holokausta mītu apšaubīšana”.

Somu žurnālista Marti Bakmana pētījumu “Spiegi” (“Latvijas Mediji”, no somu valodas tulkojusi Gunta Pāvola) var lasīt kā aizraujošu romānu − tā centrā ir latviete Marija Emma Tiltiņa (1896–1943), kura 20. gs. 30. gados vadīja internacionālu spiegošanas tīklu, kas piegādāja Padomju Savienībai Somijas militāros noslēpumus. Marija Emma bagātas kanādietes lomā profesionāli strādāja gan Somijā, gan citur, līdz pārdroša kļūda iemeta viņu somu policijas rokās. Grāmata ieguvusi balvu “Somijas labākais dokumentālais romāns 2017”.

Nozaru literatūru noslēdz grāmata, kurai sākotnēji uzmanību nepievērsu − tā ir Nīnas Brokmanes un Ellenes Stēkenes Dāles “Viva la vagina!” (“Zvaigzne ABC”, no norvēģu valodas tulkojusi Guna Gavare). Grāmatas nosaukums un izaicinošais – oranži lillā – noformējums man bija licis domāt, ka tā ir kāda kārtējā grāmata par “vieglāko ceļu uz orgasmu”, bet grāmatnīcā ieraudzīju pieteikumu uz vāka, ka autores ir ārstes un saturs arī izrādījās ļoti informatīvs. Šeit ir gan par sievietes ķermeni, gan seksualitāti, gan par iespējamiem sievietes veselības traucējumiem. Varētu būt laba grāmata vidusskolniecēm (un ne tikai).

Latviešu daiļliteratūras pienesums nedaudz pārsteidza, jo te ir autori, no kuriem romāni netika gaidīti. Leons Briedis, pazīstams latviešu dzejnieks un atdzejotājs laidis klajā romānu “Vilcene un atraitnis” (“Dienas Grāmata”). Kritika vēsta, ka romāns esot kā lēns, ievelkošs vēstījums par kādu vīru, kurš Karpatu kalnos atgūstas pēc liela zaudējuma. Pamazām vīrieša domās lēni aprises iegūst arī pagātnes stāsts, un, kā jau visi īstie stāsti, tas ir par laikmeta zīmēm izraibinātu mūžu un par kādu mīlestību mūža garumā.

Vēsturniece Inese Dreimane, kura savulaik diezgan skarbi kritizējusi pēdējā laika vēstures romānus, ir sarakstījusi pati savu. Romāns “Vēstule ar pielikumu” (“Zvaigzne ABC”) aizved uz 20.gs. 30.gadu Rīgu, tā varoņi − jauni, skaisti un gudri cilvēki, kurus sāk malt necilvēcības, melu, varmācības dzirnas.

Maijas Krekles biogrāfiskais romāns “Melanholiskais valsis. Emīla Dārziņa sapnis par mīlestību” (Latvijas mediji) aizved 20. gadsimta pašā sākumā, kad komponists Emīls Dārziņš ierodas Rīgā no Pēterburgas un kļūst par daļu no latviešu inteliģences. Romāns par viņa sarežģīto dzīves ceļu.

Varbūt saprotami, ka Osvalds Zebris ir uzrakstījis romānu par mūsdienu pusaudžiem “Māra” (“Dienas Grāmata”), jo romāna iecere esot radusies, rakstot scenāriju LTV seriālam “16+”, taču man šķita interesanti, ka autors izvēlējies rakstīt par meiteni. Meiteni kā galveno varoni viņš izvēlējies, jo interesantāk domāt no meitenes pozīcijām. OK, varbūt, ka viņam tas ir arī izdevies.

No tulkotās literatūras piesaistīja somu rakstnieces Rītas Jalonenas romāns “Skaidrums” (“Jānis Roze”, no somu val. tulk. M.Grīnberga), kas ļauj iepazīt visai neparastu dzīvesstāstu. Romāna pamatā ir jaunzēlandiešu rakstnieces Dženetas Freimas biogrāfija, kura bijusi gana raiba ceļā uz veiksmīgu literāro karjeru.

Franču rakstnieces Irēnas Nemirovskas romāns “Franču svīta” (“Jumava”, no franču val. tulk D.Dreika) ir pēdējais, ko viņa paspēja uzrakstīt, jo ļoti drīz viņa nokļuva vācu koncentrācijas nometnē. Romāns pievēršas Francijai Otrā pasaules kara sākumā −kas notiek ar cilvēkiem okupētā valstī, kādas ir viņu izdarītās izvēles.

Noslēgumā minēšu divus detektīvus. Klajā nācis Roberta Galbraita ceturtais romāns “Baltā nāve” (“Zvaigzne ABC”, no angļu val. tulk. S.Brice), kas turpina sēriju par privātdetektīvu Kormoranu Straiku un viņa asistenti Robinu. Kā arī Monikas Sabolo trilleris par kādas jaunas meitenes pazušanu “Samera” (“Zvaigzne ABC”, no franču val. tulk. V.Berga), kas sola būt vienlaikus gan spriedzes pilns, gan poētisks.

Raitu un auglīgu lasīšanu rudenī!

Tommi Kinnunens “Četru ceļu krustojums” (2019)

Komentēt

Tommi Kinnunens. Četru ceļu krustojums / no somu val. tulk. Maima Grīnberga. – Rīga : Zvaigzne ABC, 2019. (Tommi Kinnunen. Neljäntienristeys. 2014)

Varat saukt mani par raganu, bet no pirmā acu skata man šķita, ka ar Kinnunena romānu izveidosies siltas attiecības. Racionāli to izskaidrot nevar, jo es nefanoju par somu literatūru un autors latviešu lasītājam ir pilnīgi nepazīstams. Ģimenes sāgas un psiholoģiskas drāmas man, protams, patīk, bet cik nu mēs tādas jau neesam lasījuši un kas no dažas labas tur beigās ir sanācis − nekas īpašs. Kinnunens ir kā tāds maigais bokseris − viņa sitieni ir samta cimdos un dažbrīd šķiet pat māņus, bet cīņas izskaņā tu jūti, ka iekšas ir atdauzītas.

Romāns “Četru ceļu krustojums” stāsta par četru cilvēku dzīvēm. Pirmā ir vecmāte Marija, kura 1904. gadā sev lepni nopērk velosipēdu un uzsāk ļoti neatkarīgas sievietes ceļu. Marijas meita Lahja gribētu būt gan tāda kā mamma, gan arī līdzīgāka citām, parastākām sievietēm. Lahjas vīrs Onni atdotu ļoti daudz, lai viņam viss būtu “kā visiem”. Lahjas vedekla Kārina nu reiz ir tā, kam viss ir kārtīgi un smuki, taču viņa dabū uz savas galvas iepriekšējo paaudžu sačakarētās attiecības un strēbj tās par visiem. Attiecību tīmeklis, tajā neklātienē piedaloties arī citiem ģimenes loceļiem, ir smalks un nospriegots − kāds vienmēr alkst visu saraut un saplosīt, bet vienmēr ģimenē atrodas kāds gādīgais zirneklis, kas visu sakārto atkal no jauna.

Romānu veido četras lielas sadaļas, katra veltīta vienam personāžam, secīgi izejot cauri viņa dzīves spilgtākajiem momentiem. Autors ne vienmēr uzskata par vajadzīgu smalki izskaidrot katru varoņa darbību, tādēļ pilnīgu ainu un sapratni par notiekošo lasītājs gūst tikai romāna beigās. Šāds paņēmiens intriģē un vilina noskaidrot, kādas tad zemūdens straumes bijušas varoņu dzīvēs. Kas bija tas, kas noteica viņu dzīves gaitu patiesībā? Vai mēs varam teikt, ka katram varonim bija noslēpums vai drīzāk − visi meloja?

Katras sadaļas sākumā ir attiecīgajam personāžam veltīts citāts no tās reglamentējošās literatūras, kas noteikusi daļu no viņa dzīves. Marijai tas ir vecmātes zvērests, Lahjai − lotu organizācijas statūti, Kārinai − laulības zvērests un Onni − karavīra zvērests. Tas ir varoņu pienākums, dzīves saturs, dažreiz nasta, no kuras viņi neatsakās. Jo būtībā − tā ir vienkārša atbilde uz jautājumu “kas es esmu?”, daļa no viņu sociālās identitātes. Problēmas sākas tad, kad varoņi ir spiesti paši sev atbildēt − kas es esmu? ko es gribu? vai es esmu laimīgs? Kinnunens meistarīgi prot parādīt katra varoņa iekšējo stāstu, un lasītājs tiek ievilkts viņu dvēseles pārdzīvojumos.

Grāmatas galvenā varone manā skatījuma ir Lahja, jo viņas dzīvi lasītājs ierauga no dzimšanas līdz miršanai. Lahja nav vienkārša, viņa ir dzimusi kā ārlaulības bērns tādai mātei, kuru sabiedrība ciena neaizvietojamas profesijas dēļ, taču baidās no viņas asās mēles. Lahja pati ir vientuļā māte, un 30. gadu Somijā tā nav nekāda medus maize. Viņa grib strādāt un iet sabiedrībā, tādēļ piespiežas iestāties lotu organizācijā un iet uz baznīcu. Bet sabiedrībai sieviete bez vīra ir aizdomīga, un Lahja to vīru arī dabū − Onni ir labs tēvs un strādīgs saimnieks. Taču Lahja nav laimīga, un iemeslu viņa sākumā nemaz īsti nenojauš. Dzīves izskaņā Lahja ir diezgan netīkama, paštaisna kundze, kuru pašas bērni tikai pacieš, bet lasītājs Lahju mīl vairāk, jo redz viņas iekšējās mokas un sirdsapziņas ēdas.

Priekšpēdējā rindkopa būs MAITEKLIS. Bet es gribu par to uzrakstīt, jo man ir lielas aizdomas, ka autors tieši šī iemesla dēļ vispār iecerēja romānu. Man bija neliela vilšanās, kad es atklāju, ka ģimenes lielais noslēpums it Onni homoseksualitāte, jo šī ir tēma, kas šķiet nu jau diezgan triviāla. Taču Kinnunens ir lielisks, gadu desmitu, vairāku paaudžu griezumā atklājot, cik postoši noslēpums ietekmē ģimeni. Lahja un Onni gan paši sevi, gan viens otru noved līdz garīgam sabrukumam, pūloties dzīvot atbilstoši sabiedrības standartiem, un viss viņu dzīves ceļš ir raksturojams kā “gribējām kā labāk, bet sanāca vēl sūdīgāk”. Jāsaka godīgi, ka Lahju šai situācijā man ir visvairāk žēl, jo dzīvot melos un gadiem domāt, ka tu pie visa esi vainīga, ir briesmīgi. Un tas taču joprojām turpinās − arī mūsu sabiedrībā vislielākās zaudētājas no tā, ka vīriešu homoseksualitāte netiek akceptēta, ir sievietes. Domājat, ka sieva kā bērnu dzemdētāja un sociālais aizsegs mūsdienās ir neiespējama parādība?

Lahjas vedekla Kārina ir tā, kura ģimeni ieved nākamajā gadsimtā. Viņa ir tā, kura nevilšus uzzina tos noslēpumus, par kuriem klusējusi Lahja un nezina viņas bērni. Ko dara Kārina? Viņa tos iznīcina. Vai tas ir pareizi? Grūti pateikt. Varbūt. Uzzināt neglaimojošas lietas par saviem senčiem var būt pārbaudījums pēcteča pašapziņai, bet var būt arī atklāsme un bijušā pieņemšana. Katra detaļa, ko es esmu uzzinājusi par saviem senčiem, it īpaši par tiem, kurus dzīvus nesatiku, mani ar tiem satuvina. Ja mēs varētu tā dvēseliski izpreparēt katru cilvēku, kā to dara Kinnunens savā romānā, cik gan iejūtīgāki mēs varētu būt attieksmē pret pasauli.

Olivera Peča sērija par bendes meitu

4 komentāri

Olivers Pečs. Bendes meita: vēsturisks romāns / no vācu val. tulk. Baiba Jautaiķe. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (Oliver Pötzsch. Die Henkerstochter. 2008)

Romāns “Bendes meita” ievada romānu sēriju par 17. gadsimta otrās puses Bavārijas pilsētiņas Šongavas bendi Jākobu Kuislu, kuram dzīve liek priekšā sarežģītus notikumus, un viņs tos risina, piepalīdzot meitai Magdalēnai un vietējam pilsētas dakterim Simonam. Lasītājs tiek ievests jauno laiku Vācijas mazpilsētas atmosfērā − tagadējai Vācijas teritorijai nesen ir gājis pāri Trīsdesmitgadu karš un iedzīvotāju atmiņā svaigas ir pārdzīvotās briesmas, kā arī apkārtnes lielceļi un meži vēl pilni ar klejojošiem armijas algotņiem, kuri nevar rimt laupīt un slepkavot. Šongavas pilsētiņa tiek attēlota kā tipiska sava laika vācu pilsēta, kurā pie varas ir rātskungi − pilsētas bagātie un varenie, kurus kontrolē kūrfirsta pilnvarotā labā roka − tiesas skrīveris. Pilsētiņa nav nekāda bagātā, turklāt pārvadājumu biznesā tai stipru konkurenci izrāda plaukstošā kaimiņu Augsburga, tādēļ pilsētas gaisotne mēdz būt diezgan nervoza. Visādi citādi pilsētnieki cenšas atgūties pēc kara, neražas gadiem un slimībām, neaizmirstot par veco labo tradīciju visās neveiksmēs meklēt grēkāzi − šai romānā tā ir kārtējā bērnu saņēmēja, potenciālā ragana.

Romāna sižets vēsta par vecmāti Martu, kura tiek sasaistīta ar mīklainu bērna slepkavību, un pūlis ir gatavs to nolinčot, jo vaino burvestībās. Patvērumu tā rod bendes Kuisla pārraudzītās cietuma telpās, bet tā ir atelpa tikai uz īsu laiku − ja bendem neizdosies atrast īsto vainīgo, Martu vajadzēs spīdzināt un sodīt kā raganu. Tā nu Jākobs Kuisls ar jauno dakteri Simonu dažādi cenšas saprast, kas īsti notiek, un viņiem aktīvi palīdz Kuisla meita un vienlaikus Simona iecerētā Magdalēna.

Peča debijas romāns sarakstīts vēsturiski izklaidējošā detektīva žanrā, un kā tādam tam nav nekādas vainas: darbība noris raiti, galvenie varoņi izveidoti pārliecinoši un uzvedās adekvāti. Detektīva intriga bija izveidota pietiekami noturīga, atrisinājums, lai arī nesagādā lielu pārsteigumu, tomēr nebija acīmredzams. Patīkami iepriecināja, kā autors romānā izmantojis Šongavas rūķalas − cilvēka roku veidotu pazemes labirintu, kas kādreiz izmantots, lai paslēptos no iebrucējiem, bet romānā rūķalas ir cīņu vieta labajiem un ļaunajiem spēkiem.

Olivers Pečs. Bendes meita un melnais mūks: vēsturisks romāns / no vācu val. tulk. Baiba Jautaiķe. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (Oliver Pötzsch. Die Henkerstochter und der schwarze Mönch. 2008)

Otrais romāns no sērijas par bendi Kuislu turpina jautrās trijotnes piedzīvojumus. Šoreiz stāsts sākas ar vietējās baznīcas mācītāja nāvi, kurš izrādās noindēts, turklāt atrasts baznīcā, paspējis atstāt zīmi, kas norāda uz baznīcas kriptu.  Jau gana laicīgi lasītājam tiek likts nojaust, ka notiks pakaļdzīšanās kādam mistiskam, supersenam templiešu ordeņa dārgumam, un interese par šo objektu ir vairākām, konkurējošām personām. Ne tikai reliģisku dārgumu iesaistīšana, bet arī vispārējais romāna stils liek domāt, ka autors stipri ietekmējies no tolaik modīgajiem Dena Brauna romāniem, kur varoņiem bieži tiek likts pildīt kvestu, t.i. meklēt noteiktu lietu konkurences apstākļos.

Pirmais romāns, kurā tika risinātas slepkavības, man šķita interesantāks, jo laikam jau reliģisku relikviju vērtība manās acīs nav tik liela, lai to dēļ riskētu ar dzīvību, attiecīgi – arī pats stāsts zaudē daļu spriedzes. Sižets bija arī diezgan samudžināts, finālā neiztika bez pārsteiguma elementiem.

Vispār man nebūtu nekas pretim turpināt iepazīties ar bendes Kuisla piedzīvojumiem, jo sērijā ir iznākuši septiņi romāni (noprotams, ka autors vairāk rakstīt neplāno), tomēr nekas neliecina, ka izdevniecība varētu turpināt tulkot un izdot attiecīgo sēriju. Teikšu, kā ir − mani nedaudz tracina nepabeigtas lietas, bet šeit nu lasītājs neko nevar darīt, tik vien kā lasīt svešvalodā.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2019-marts-aprīlis)

3 komentāri

Sveicināti karstajā vasarā!

Kāpēc gan mums nesākt šo gadalaiku, gremdējoties senspāņu varoņeposā “Dziesma par manu Sidu” (“Neputns”) − senākajā spāņu literatūras piemineklī, kas saglabājies līdz mūsdienām. Atdzejotājs Uldis Bērziņš eposa tulkojumam veltījis ilgus gadus, grāmatu papildina zinātniskā redaktora Dena Dimiņa ievads, komentāri, personvārdu, vietvārdu un reāliju glosārijs un bibliogrāfija. Eposs vēsta par 11. gadsimta kastīliešu bruņinieka Sida Kampeadora dzīvi un varoņdarbiem. Sids cīnās pret mauriem un atbrīvo dzimto zemi no iekarotājiem.

Kārļa Skalbes 140. jubilejas gaidās iznācis viņa pasaku krājums (“Dienas Grāmata”), kurā apkopotas visas pasakas no Kārļa Skalbes dzīves laikā publicētām grāmatām un kopotu rakstu izdevumiem, respektējot un saglabājot autora izteiksmes savdabību. Literatūrzinātnieces Litas Silovas priekšvārdā teikts: “Literārā pasaka izrādās īstā iespēja pārkāpt pāri parasta stāsta tiešumam un vienlaikus neiegrimt dzejas specifiskajā poētiskumā.” Lai arī grāmatā nav attēlu, teksts izveidots vizuāli pievilcīgs.

LU Akadēmiskais apgāds turpina izdot Aspazijas “Kopotos rakstus”. 2.sējums veltīts dzejnieces agrīnajai dzejai un liroepikai, cita starpā šeit atrodami dzejoļu krājumi “Sarkanas puķes” un “Dvēseles krēsla”, kā arī pievienota Aspazijas laikabiedru − Jāņa Asara un Pētera Birkerta – literartūrkritika un pirmpublicējumi par Aspaziju mūsdienu skatījumā.

Lai arī iznācis jau 2018. gadā, tomēr ieraudzīts tikai tagad, ir dzejnieka un tulkotāja Guntara Godiņa sastādīts sarunu krājums “Miera ķēķis. Kas stāv aiz teksta?” (Latviešu valodas aģentūra).  2017. gadā norisinājās Latviešu valodas aģentūras organizēti Valodas vakari, kuros dzejnieki un rakstnieki meklēja atbildes uz jautājumu „Kas stāv aiz teksta?”. Sarunas notika ar virkni autoru (Ventu Zvaigzni un Paulu Bankovski, Jāni Rokpelni un Arvi Vigulu, Sergeju Timofejevu un Artūru Punti, Inesi Zanderi un Kārli Vērdiņu, Māru Zālīti un Andri Breži, Contru (Margusu Konnulu) un Juri Kronbergu, Gunti Bereli). Intelektuāli un emocionāli piesātināto sarunu teksti atklāj rakstnieku un dzejnieku darba aizkulises, attiecības ar valodu un mazāk zināmas biogrāfiskās lappuses.

Folkloras pētnieks Aldis Pūtelis  laidis klajā pētījumu “Domas par latviešu mitoloģiju” (“Zinātne”), kurā vērtē ziņas par latviešu mitoloģiju un kultu, kas atrodamas dažādos rakstītajos avotos, latviski atstāstot šo darbu saturu un sastatot šo avotu veidotās versijas, meklējot ziņu pirmavotus, kā arī analizējot iespējamo izplatīto motīvu izcelsmi agrāk izveidotā rakstītajā tradīcijā. Autors noraida uzskatu, ka ar fantāziju un dievību jaunradi nodarbojušies jaunlatvieši vai arī 17. gadsimta vēsturnieki. Izdevumu veido 4 nodaļas, kurās aplūkots mīts un mitoloģija, tam pievienots plašs kopsavilkums angļu valodā.

Citam tautas daiļrades laikaposmam pievērsies Latviešu folkloras krātuves pētnieks Toms Ķencis, kurš pētījumā “Vācot padomju folkloru” (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts) aizved aizraujošā ceļojumā uz pēckara pirmo desmitgadi un izseko folkloristu gaitas Tukuma, Siguldas, Cēsu, Ventspils citos Latvijas rajonos, kur no 1947. līdz 1954. gadam tika rīkotas zinātniskās folkloras vākšanas ekspedīcijas. Viena daļa pētījuma atspoguļo Folkloras institūta akadēmiskās aizkulises vēlīnā staļinisma laikā, bet cita − apkopo tipiskākos un interesantākos padomju folkloras materiālus.

Izdevniecība “Zvaigzne ABC” pievērsusies psiholoģiskās pašaktualizācijas problēmai un laidusi klajā divas amerikāņu psihologu grāmatas. Džons Bredšovs pazīstams ar termina “ievainots iekšējais bērns” popularizēšanu un savu profesionālo darbību saistījis ar dažādu atkarību ārstēšanu. Viņa grāmata  “Atgriešanās pie sevis: sava iekšējā bērna atgūšana un dziedēšana” (no angļu val. tulk. Sanita Brauža) vēsta, kā soli pa solim  var tikt vaļā no postošo ģimenes modeļu uzliktajiem ierobežojumiem un lomām un sākt brīvi dzīvot tagadnē. Otra autors ir dzīļu psiholoģijas pārstāvis Bils Plotkins, kurš savā darbā “Dvēseles mākslas: dabas un cilvēka psihes noslēpumi” (no angļu val. tulk. Ieva Zālīte) stāsta par nokāpšanu dvēseles dziļumos, kas viņa vadībā notiek ne tikai alegoriski, bet arī praktiski − autors jau gandrīz 40 gadus vada ceļojumus uz neskartām vietām dabā, jo šeit visvieglāk piekļūt ikviena cilvēka dvēseles pirmatnējiem dziļumiem. Dzīļu psiholoģijas mēŗkis ir atsegt un analizēt tos procesus, struktūras un mehānismus, kas pastāv aiz apzinātības fasādes.

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rakstu krājums “Desmit epizodes 20. gadsimta otrās puses mākslā Latvijā” (sast. Elita Ansone) pievēršas Latvijas mākslai pēc Otrā pasaules kara un parāda tās stilistisko daudzveidību. Septiņi mākslas zinātnieki desmit nodaļās pievēršas laikmetam un tā kontekstā radītajiem mākslas darbiem, kas izdevumā parādīti gandrīz 500 attēlos. Aplūkotās mākslas parādības, notikumi un mākslinieki ved cauri pusgadsimtam, kas, par spīti ideoloģiskiem nosacījumiem, Latvijas mākslā bijis ļoti ražīgs.

No jaunākās latviešu daiļliteratūras jāatzīmē Gundegas Repšes jaunā eseju grāmata “Skiču burtnīca. Simts” (“Dienas Grāmata”), kas sniedz personisku ieskatu aizvadītajā Latvijas simtgades gadā no 2017. gada 18.novembrim līdz 2018. gada 18.novembrim.

Rakstnieces Gunas Rozes trešā prozas grāmata “Sadursme” (“Dienas Grāmata”) manu uzmanību piesaistīja ar anotāciju, ka darbība notiek vienas dienas laikā, bet dažādi personāži to izstāsta deviņos stāstos. Centrā ir viens notikums – autoavārija, kurā tā vai citādi visi ir iesaistīti. Autore saka, ka savas izvēles mēs labprāt norakstām uz apstākļiem, taču visbiežāk nekas nav tā, kā izskatās − nejaušību nav un mēs viens otru ietekmējam vairāk nekā domājam.

Latviešu autori reti pievēršas humoram un satīrai, un tādēļ vien jāatzīmē amizantā Baibas Zīles grāmata “Rausītis un karma: manas divpadsmit dienu tievēšanas stāsts” (Zvaigzne ABC). Šeit aprakstīti reāli divpadsmit dienu vērojumi svara korekcijas centrā, ko papildina atkāpes par pašu tievēšanas metodi un ar dažām “garšīgām” tievēšanas receptēm.

Šo aprakstu es sāku ar grāmatu, kas vēsta par spāņu tautas varoni Sidu, bet arī flāmiem ir savs varoņtēls − Tils Pūcespieģelis, kurš radis attēlojumu jau daudzos daiļdarbos. Šoreiz vācu rakstnieks Daniels Kēlmans romānā “Tils” (“Dienas Grāmata”, no vācu val. tulk. Zigurds Skābardis) aizved lasītāju uz 17.gadsimtu, kad notiek Trīsdesmitgadu karš, riņķī − haoss, valdnieku spēles, reliģiju cīniņi un mēris. Dzirnavnieka dēls Tils kopā ar uzticamo draudzeni Neli bēg no dzimtā ciemata un klejo pa valsti, pelnot iztiku aiz jokdara maskas, un satiek dažādus cilvēkus.

Romāns “Četru ceļu krustojums” (“Zvaigzne ABC”, no somu val. tulk. Maima Grīnberga) ir somu rakstnieka Tommi Kinnunena pārliecinoša debija rakstniecībā. Romāna vēstījumu veido četri stāsti, katru vēsta viens centrālais personāžs − sabiedrības normām spītējoša akušiere Marija, viņas meita fotogrāfe Lahja, kas gribētu pareizu dzīvi, Lahjas vīrs, sava laika izpratnē pilnīgi nepareizais galdnieks Onni un Lahjas vedekla Kārina. Darbība norisinās laikā no XIX gadsimta pēdējiem gadiem līdz XX gadsimta nogalei, personāži ir daudzslāņaini, katrs ar saviem noslēpumiem un identitātes mokām, stāstījumi vijas un krustojas, lai izskaņā lasītājam atklātu patieso ainu.

Izdevniecība “Zvaigzne ABC” turpina islandiešu detetektīvrakstnieces Irsas Sigurdardotiras detektīvromānu sēriju, kurā noziegumus izmeklē psiholoģe Freija un detektīvs Huldars. 2018. gadā izdotajam krimiķim “DNS” seko “Sāga” (no islandiešu val. tulk. Inga Bērziņa) par laika kapsulā atrastu parēgojumu par gaidāmu slepkavību. Savukārt pirmo reizi ticis tulkots kāds no Francijā populārā trilleru rakstnieka Franka Tiljē romāniem − “Sapņot” (no franču val. tulk. Maija Indraša). Trillera galvenā varone ir psiholoģe Abigeila, kuras dzīvi apgrūtina narkolepsijas lēkmes, t.i. viņa var dienā pēkšņi uz brīdi aizmigt, tomēr tas viņai netraucē palīdzēt policijai meklēt bērnu nolaupītāju.

Gan bērnu, gan pieaugušo auditoriju iepriecinās latviešu auditorijai jau zināmā norvēģu rakstniece Marija Parra, kuras jaunākajā grāmatā “Vārtsargs un jūra” (“liels un mazs”) lasītāji var sekot jau “Vafeļu sirdīs” iepazītajiem varoņiem. Nelielā norvēģu ciemā nedaudz paaugušies galvenie varoņi Lēna un Trille turpina savus pārgalvīgos piedzīvojumus.

Vēl viena interesanta izdevniecības “liels un mazs” grāmata ir igauņu rakstnieces Ketlinas Kaldmā stāsts “Būt sliktai meitenei ir dievīgi” (no igauņu val. tulk. Maima Grīnberga), kas atgriež mūs 1980. gada padomju Igaunijā, kurā ir kolhoza ciemats un galvenā varone − vienpadsmitgadniece Lī. Būtu interesanti salīdzināt mūsdienu Norvēģijas un padomju Igaunijas reālijas no pusaudžu skatu punkta.

Visiem priecīgu, grāmatām bagātu vasaru!

Blogeri iesaka 10 grāmatas, ko bērns ar prieku lasītu skolēnu brīvlaikā

8 komentāri

Baltais Runcis man nodeva stafetes kociņu grāmatu saraksta izveidošanai skolēnu brīvlaikam. Tas nebūt nebija tik viegls uzdevums, kā izskatās no malas, jo manas zināšanas par bērnu literatūru ir palikušas pagājušajā gadsimtā. Tā nav, ka es nebūtu lasījusi jaunāku laiku izdevumus, taču, godīgi sakot, tā īsti man ir patikusi tikai Marijas Parras “Vafeļu sirds” (atrodama Baltā Runča sarakstā), bet pārējais man biežāk licis vilties un šķitis pārāk vienkāršots un didaktisks, kas bērnam piedāvā gatavus risinājumus. Tādēļ raku es vien laukā savas vecās bērnu grāmatiņas,no kurām daļa joprojām ir pie manis, un ar lielām grūtībām atlasīju desmit labākās. Mairita ir izveidojusi grāmatu sarakstu pusaudžiem, savukārt mans saraksts būs domāts bērniem no septiņiem līdz desmit gadiem, jo no mana skatu punkta, ieejot pusaudža gados, jau ir vēlme pēc pavisam citas literatūras.

Sāksim ar grāmatu, ko Vizma Belševica ir sarakstījusi pašas bērniem priekšā lasīšanai − tā ir latviešu teiku izlase “Zem zilās debesu bļodas”. Belševica ir ierasti īsās teikas pārstāstījusi garākā variantā, lai bērns paspētu iejusties situācijā. Grāmata ir izdota divreiz − ar Ilonas Ceipes (“Liesma”, 1987) un Agneses Kurzemnieces (“Zvaigzne ABC”, 1998) ilustrācijām (man labāk patīk pirmā).

Otrā grāmata ir latviešu literatūras klasika − Rūdolfa Blaumaņa pasaka “Velniņi”, kas stāsta par diviem nerātniem velniņiem, kas izmūk no elles un ar lielu prieku strādā nedarbus, neviļus palīdzot cilvēkiem. Grāmata ir izdota daudzas reizes ar dažādām ilustrācijām, izlasāma arī “Sprīdīša bibliotēkas” pirmajā sējumā.

Belševica_Zem_zilās

Trešā grāmata ir pasaules klasika par koka lelles Pinokio piedzīvojumiem, ko 19.gs. otrā pusē sarakstīja Karlo Kollodi, savukārt padomju klasiķis Aleksejs Tolstojs pēc 50 gadiem to (ar diezgan lielām izmaiņām) pāstāstīja padomju bērniem. Grāmata “Zelta atslēdziņa jeb Buratino piedzīvojumi” ir jālasa tāpēc vien, lai zinātu, kas izaug, ja iestāda četrus zelta gabalus. Latviski “Buratino” pirmoreiz tika izdots 1952. gadā Annas Sakses tulkojumā ar Margaritas Stārastes ilustrācijām un tā arī pārizdots vēl četras reizes.

Vēl viena pasaules bērnu literatūras klasika ir Hjū Loftinga grāmatu sērija par doktoru Dūlitlu, no kuras pirmā grāmata iznāca jau 1920. gadā. Latviski Loftings tika tulkots jau 30. gados, taču mūsdienās lasa Vizmas Belševicas 1972. gadā izdoto tulkojumu “Stāsts par doktoru Dūlitlu”. Nākamā gadā tam seko jau biezāka grāmata “Doktora Dūlitla peldošā sala”. Dūlitls ir ārsts, kurš iemācījies zvēru valodu un iemantojis lielu to mīlestību. Pirmajā grāmatā viņš ar visiem saviem dzīvniekiem ceļo uz Āfriku, lai glābtu pērtiķus no ļaunas slimības.

Tolstojs_Buratino_Staraste

Margaritas Stārastes ilustrācija “Buratino” (attēls pa kreisi); Hjū Loftinga ilustrācija “Doktora atvadu mielasts” (attēls pa labi)

 

Kļava_Raibā_vasara

Latviešu bērnu rakstniece Mirdza Kļava ir radījusi virkni grāmatu par Vecozolu ciematu pie Lielā meža, kur priekšnieks ir vectēvs Kurmis un draudzīgi darbojas kaķēns Miks, vāverēns Toms un citi zvēriņi. Pasakā “Raibā vasara” visi ir ļoti aizņemti, jo būvē ciematā peldbaseinu. “Raibā vasara” iznāca 1979. gadā, pārizdota 2008. Ilustrācijas veidojis mākslinieks Pāvils Šēnhofs.

Darbs ir darbs, bet pārmērīgs darbs nav nekāds labais darbs, un ar tādu darbu nekādus kalnus gāzt nevar. Tāds darbs ir jāpārtrauc un jāno­maina ar darbīgu atpūtu, — vectēvs Kurmis.

Otfrīda Preislera “Mazā raganiņa” latviski lido jau no 1981. gada (no vācu val. tulk. Ingus Liniņš, “Liesma”, 1981, divreiz pārizdota). Raganiņa ir tikai 127 gadus veca un dzīvo dziļā mežā ar kraukli Abraksu; viņai ļoti gribas piedalīties Valpurģu nakts dejās, bet viņa ir pārāk jauna. Virsragana soda raganiņu par nepaklausību un liek tai veselu gadu būt labai raganai − bet kas gan jādara “labai raganai”?

Grāmata par kukaiņiem var būt aizraujoša − par dzīvi skudru pūznī vēsta čehu rakstnieka Ondržeja Sekoras stāsts “Skudras nepadodas” ( no čehu val. tulk. Laima Rūmniece, 1961, 1981, 1999, 2007). Galvenais varonis ir skudrulēns Ferda, kurš noklīst no sava pūžņa un organizē pats savējo. Pēc kāda laika atklājas, ka kaimiņos dzīvo “sliktie” − vergturu pūznis, kas slikti izturas pret darba skudrām. Ferda sāk organizēt savējos darbam un aizsardzībai. Uzvar draudzība!

Preislers_Mazā_raganiņa

Neviens bērnu grāmatu saraksts nevar iztikt bez Astrīdas Lingrēnes grāmatām. No visām iespējām es izvēlējos “Ronja − laupītāja meita”. Par diviem bērniem, kas piedzimuši naidīgās laupītāju ģimenēs, bet par spīti vecāku aizliegumam satiekas un draudzējas liela mūžameža vidū, kur lido harpijas, spīd mošķuļu acis un staigā lāči. “Ronja” latviski ar oriģinālajām Ilonas Vīklandes ilustrācijām pirmoreiz iznāca 1989. gadā, pēc tam pārizdota vēl divas reizes (no zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane).

Vācu rakstnieka Ēriha Kestnera rakstāmspalvai pieder daudzi jauki bērnu literatūras varoņi. Kestnera pirmā grāmata bērniem ir “Emīls un Berlīnes zēni” (1929). Galvenais varonis ir puika Emīls Tišbeins, kurš brauc no dzimtās Neištates uz Berlīni un vilcienā viņam nozog mātes grūti pelnīto naudiņu. Viņš nolemj noķert zagli un talkā viņam nāk draugs Gustavs (ar tauri) un māsīca Ponija Cepurīte. Latviski “Emīls” iznāk jau 1931. gadā Jūlija Lāča tulkojumā, tiek pārizdots arī padomju laikā (neminot represēto tulkotāju), bet no 1983. gada tiek izdots Laimas Rūmnieces tulkojumā.

Lindgrēne_Ronja

Vēl viens nemirstīgs bērnu grāmatu cikls ir radies, iedvesmojoties no amerikāņu rakstnieka Franka Bauma pasakas “Gudrais no Oza zemes”. Krievu rakstnieks Aleksandrs Volkovs ņēmās to tulkot, bet beigās faktiski grāmatu pārrakstīja pa savam un radās “Smaragda pilsētas burvis”, kam sekoja vēl piecas grāmatas. Man mīļākā ir cikla otrā grāmata “Urfins Džīss un viņa koka zaldāti” (izdota 1965. un 1994. gadā Annas Sakses tulkojumā ar Pāvela Šēnhofa ilustrācijām). Šeit ir ķildīgs galdnieks Urfins, kurš dzīvo biklo gremoņu teritorijā un reiz nejauši atklāj kaktusu pulverīti, kas spēj iedvest dzīvību nedzīvās lietas… un Urfins nolemj radīt savu koka zaldātu armiju, lai iekarotu Smaragda pilsētu.

urfin-8

Kadrs no animācijas filmas “Urfins Džīss un viņa koka zaldāti” (2017)

***

Domāju, ka manam sarakstam ir stipra retro noskaņa, tai pašā laikā es neredzu iemeslu, kāpēc vajadzētu aizmirst šīs un vēl daudzas citas vecākas grāmatas. Cilvēki jau nemainās, un bērniem joprojām ir svarīga vecāku mīlestība un draudzība, aizraujoši piedzīvojumi un labajam vajag uzvarēt ļauno.

Stafeti tālāk nododu Asmo, kas gan jau kādreiz atgriezīsies no tālajām zemēm un kā pieredzējis tētis varēs sniegt aktuālāku ieskatu bērnu literatūrā, un Lili, kas lasa un raksta.

Гузель Яхина “Зулейха открывает глаза” (2016)

2 komentāri

Гузель Яхина. Зулейха открывает глаза. – Москва: АСТ, 2016.

Tatāru izcelsmes krievu rakstnieces Jahinas romāns “Zuleiha atver acis” pirms pāris gadiem izraisīja sensāciju un ieguva virkni Krievijas literāro prēmiju. Jahinas pirmā izglītība ir vācu valodas skolotāja, bet otrā − kinoscenāriste, tādēļ vispirms tika sarakstīts scenārijs, kurš vēlāk pārtapa romānā. Autorei izdevās atrast virkni īsto cilvēku, kas “Zuleihu” iznesa saulītē (krievu rakstnieci Ludmilu Uļicku ieskaitot), un tas īsā laikā ieguva lielu popularitāti ne tikai Krievijā, bet ir jau tulkots 20 valodās.

Romāna darbība sākas 1930. gadā, kad Krievijā strauji tiek īstenotas represijas pret t.s. kulakiem, t.i. bagātākajiem zemniekiem atņem īpašumu un aizsūta uz Sibīriju. Pasākuma mērogs ir milzīgs, un tas skar arī Tatarstānas zemniekus. Galvenā varone Zuleiha ir sieva kādam turīgam un bargam zemniekam, un, protams, viņu ģimene arī ir iekļauta izsūtāmo sarakstā. Dažādu peripētiju rezultātā Zuleiha lopu vagonā uz Sibīriju brauc bez vīra, tikai neticamu nejaušību rezultātā nonāk dzīva līdz Angāras krastiem, un vēl lielākas veiksmes rezultātā jau Sibīrijā dzemdē bērnu un viņi abi kā nebūt pūlas izdzīvot. Romāna darbība norisinās līdz pat 40.gadu otrai pusei.

Es romānu sāku lasīt jau pirms diviem gadiem, pavasarī, kā pavadoni grāmatām “Veļupes krastā” un “Pieci pirksti”, kas arī skar izsūtīšanas tēmu. Taču pēc pirmās nodaļas (tās ir 80 pašpietiekamas lappuses, gandrīz kā pabeigts stāsts) man šķita, ka nu jau būs gana par šo tēmu lasīts. Tā nu grāmata man labi nostāvējās, līdz pagājušovasar pieķēros pie tās vēlreiz, lai pabeigtu tikai februārī. Parasti tik ilgi es grāmatas nelasu, tādēļ var teikt, ka tā bija izmocīšana, kas ir galīgā pretrunā ar sākotnējām gaidām par izcilu literatūru. Nevar teikt, ka man nepatika Jahinas valodas vai sižeta raitums, bet laikam vienreiz pa ilgiem laikiem man ir ir ideoloģiskas pretenzijas pret romānu.

Pirmā nodaļa ir uzrakstīta aizraujoši − no tā viedokļa, ka rietumnieciskai sievietei pat elpa aizraujas no tā, kā izturas pret tatāru sievieti ģimenē. Zuleiha ir parādīta kā sava vīra un viņa despotiskās mātes verdzene, kas baidās pacelt acis un īsteno abu kaprīzes. Un varētu jau kratīt pirkstu un teikt: ai, ai, kā tie islāmticīgie izturas pret sievieti. Taču mani ieinteresēja, ko par romānu saka tatāru kritiķi − un viņi saka, ka vispār jau krāsas ir stipri sabiezinātas. Jahinai tiek diezgan skarbi (un izskatās, ka pamatoti) pārmestas tatāru islāmiskās kultūras nezināšana, vēl jo vairāk − maldinoši negatīva iespaida popularizēšana par tatāru zemnieku tradicionālo dzīvesveidu. Kā pareizi tiek atzīmēts, padomju literatūrā bija izplatīts mīts, ka padomju vara atbrīvoja apspiesto austrumu sievieti, un Jahinas romāna sākums tiešām liek izdarīt tieši šādu secinājumu − Zuleiha aizbrauc atbrīvota… lopu vagonā.

Otrs mans nepatikas iemesls ir deportāciju atainošana. Jahina visu apraksta dramatiski un neaizmirst paspiest no lasītāja asaru, tomēr kaut kas viņas tonī man šķiet nepieņemams. Konkrētā deportējamo ešelona liktenis ir traģisks − no 800 cilvēkiem dzīvi apmetnes vietā Angāras krastā nonāk tikai 40. Tā ir padomju varas ņirgāšanās par cilvēku, vienkārši sadisms, un, lasot par tādām norisēm, lasītājam vajadzētu izjust dusmas un naidu pret režīmu un tā kalpiem. Šeit mums ir tāda viegla attieksme − ak, pieturas vietās pat nepaspējām aizbērt kapu bedres, un ešelona komandieris jau arī tāds izskatīgs vīrietis… Es nezinu, kā šads romāns iekļaujas krievu kopējā stāstā par deportācijām, taču ar latviešu ierasto naratīvu tas pamatīgi disonē un izsauc neizpratni.

Nav mazsvarīgi, ka autore nolēmusi parādīt ne tikai Zuleihas “atbrīvošanos”, bet arī kulaku nīdētāja, sarkanarmieša Ignatova dzīves ceļu, kurš nebūt netiek traktēts kā sarkano ideju kalps, bet gan kā seksīgs vīrietis, kurš iekaro Zuleihas sirdi. Romāna otrā puse lielā mērā tiek būvēta kā abu attiecību stāsts, tikai Zuleiha šeit ir deportētā, butībā ieslodzītā, bet viņš ir cietuma galvenais uzraugs. Jahinai gan tā vairāk ir melodrāma uz taigas fona, no pirksta izzīsta, lai stāstiņš nebūtu tik drūms, bet lasītājas varētu jūsmot par “mīlu, kas izplaukst pat dzīves skarbākajos apstākļos”. Sibīrijas nometne vispār parādās kā tāda rehabilitācijas nometne, kurā cilvēki atmet savus neveselīgos paradumus un realizē talantus − tiek izveidots mednieku artelis, tiek zīmēti un pārdoti aģitācijas plakāti, tiek iekopti eksperimentāli labības lauciņi… Jā, cilvēki nedrīkst aizbraukt, bet citur jau tā dzīve nav labāka un kur tad kara laikā brauksi. Krievijas apstākļu zinātāji atzīmē daudzas neprecizitātes, tāpat kā tatāru kritiķi, un man vēsturiskos romānos parasti pietiek ar vienu lielu kļūdu, lai es pret visu sāktu izturēties ar aizdomām.

Redzat, Jahinas grāmata ir gana laba, lai tā zināmos brīžos aizrautu un pat liktu aizdomāties, tomēr kopējais iespaids ir kā kādas recenzijas virsraksts − “skaists romāns par izsūtīšanu”. Ja kādā cilvēkā tiek radīts iespaids, ka deportācijas bija ekstrēms piedzīvojums vilcienā un Sibīrijas nometne ir kāds zaļā tūrisma paveids, tad tas ir galīgi garām. Un romantiski šai stāstā var būt tikai Angāras putu viļņi un stalto egļu šalkoņa, pārējais viss ir plika cīņa par izdzīvošanu.

Sofi Oksanena “Staļina govis” (2013)

3 komentāri

Sofi Oksanena. Staļina govis / no somu val. tulk. Maima Grīnberga. – Rīga: Jumava, 2013. (Sofi Oksanen. Stalinin Lehmät. 2003)

Sofi Oksanenai latviski ir iznākuši jau četri romāni (pavisam to viņai ir pieci), un viņu pilnīgi droši var dēvēt par visvairāk tulkoto somu rakstnieci. Oksanenas apgūšanā jutos atpalikusi, tādēļ savu janvāra somu literatūrai veltīto mēnesi nolēmu pabeigt ar kādu no viņas romāniem. Sāksim no sākuma − ar pirmo.

Daudziem autoriem viņu pirmais romāns ir autobiogrāfisks, un Oksanena nav izņēmums. Pārliecinājos viņas sniegtajā intervijā (žurnāls “Lilit”, 2015. gada augusts), ka romānā praktiski viss ir ņemts no viņas dzīves. Oksanena tiešām ir dzimusi jauktā ģimenē − soma un igaunietes, dzīvojuši Somijas mazpilsētā un regulāri braukuši ciemos uz padomju Igauniju. Viņas mātes ģimene rāda visus Igaunijas vēstures līkločus: vectēvs mežabrālis, kuram viens brālis tika izsūtīts, bet otrs bija ciema stukačs. Grūti pateikt, vai romāna vecāku portretējums arī atbilst reālai dzīvei, jo tas būtu diezgan nežēlīgi pret saviem vecākiem − mamma romānā ir neirotiska paranoiķe un tēvs ir babņiks ar tieksmi uz alkoholismu.

Romānā darbība notiek trīs laikos: nosacītās mūsdienas, galvenās varones bērnība − 80. gadu sākums un padomju pēckara laiks. Mūsdienas man patika vismazāk, jo tās gandrīz pilnībā ir par galvenās varones cīņu ar bulīmiju. Tā kā mani neinteresē izjusti stāsti par ēšanas traucējumiem (jā, absolūts empātijas trūkums), tad visi šie nebeidzamie apraksti par rīšanas lēkmēm un tām sekojošu atvieglošanos, mani ļoti ātri sāka kaitināt. Daudz saistošāka bija mātes līnija, kas stāstīja par padomju Igauniju, viņas iepazīšanos ar somu, tam sekojošās laulības un pārcelšanās uz Somiju, adaptācija dzīvei Somijā un mokošā tālākā saskarsme ar Igaunijā palikušajiem radiniekiem. Zināt, es nekad nebiju par Igauniju domājusi no Oksanenas rādītā rakursa, jo mūsu vidē igauņi lielākoties tiek pozicionēti kā vēso kaimiņu nācija, kam izdevies “tīģera lēciens”. Arī padomju laikos igauņiem bija Olimpiāde, kosmonautu ievārījums tūbiņās, labākas skolas formas un apskaužama noturība pret krievu valodu. Taču Oksanenas romānā Igaunija ir valsts, uz kuru somi brauc piedzerties pa lēto, spekulē ar apģērbu un apaviem, un visas igaunietes viņiem ir “krievu maukas”. Būtībā igauņi ir somu neveiksmīgie radi, kam nav bijis sava “Ziemas kara” un nosargātas neatkarības. (Taisnības labad jāsaka, ka Oksanena nav laipna arī pret somiem, jo sievietes šeit ir pelēkas, plakanas un staigā tikai biksēs, savukārt vīrieši ir lauvas tikai savas igauņu/krievu mīļākās apskāvienos. )

Romāna trešā līnija stāsta par padomju Igauniju Otrā pasaules kara laikā un drīz pēc tam, minot diezgan izteiksmīgus un raksturīgus tā laika faktus − deportācijas, piespiedu stāšanos kolhozos, mežabrāļu kustību un tās apkarošanu no padomju drošības iestāžu puses. Te varētu atcerēties intervijā pieminētās Oksanenas dramaturģijas studijas, kurās vina apjautusi − lai stāsts būtu interesants pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam, jāizmanto uzmanības piesaistīšanas paņēmieni, t.i. jārada emocijas, jāspiež uz pareizajām podziņām. Tā nu Oksanena ir izvilkusi esenci no attiecīgā laika Igaunijas vēstures, kas, no vienas puses, nav meli, bet, no otras puses, to nevar nosaukt par pilnīgu pasaules ainu. Kaut vai tā vienkāršā iemeslā pēc, ka šī sadaļa bija gaužām neliela − to uzvarēja bulīmija.

Mana lielākā problēma šai romānā bija tā, ka man grūti nācās sasaistīt bulīmiju ar Annas ģimenes vēsturi un vēl jo vairāk ar traģiskiem Igaunijas vēstures notikumiem. Varbūt man ir kaut kādi aizspriedumi vai nespēja pārslēgt domu, bet vienā lappusē lasīt par vemšanas niansēm, bet otrā − kā cilvēkus lādē vagonos man nebija pieņemami. Protams, es saprotu, ka viens no ēšanas traucējumu cēloņiem var būt meklējams ģimenes pieredzē, pārmantotos uzvedības modeļos, bet šai gadījumā tas nenostrādāja. Vēl jo vairāk − uzreiz pēc izlasīšanas man šķita, ka Oksanena nav mans autors. Tomēr nav jau godīgi veidot spriedumi pēc debijas romāna, jo vispār viņa raksta labi; īpaši sadaļa par viņas bērnību un pusaudzību ir pārliecinoša − padomju Igaunijas un kapitālistiskās Somijas pretstatījums labi parāda tā laika noskaņas un palīdz gan jaunākam lasītājam, gan ārzemniekam izprast situāciju. Droši vien, ka vismaz romānu “Attīrīšana” es kādreiz izlasīšu.

 

Somu detektīvi

2 komentāri

Epu Nuotio. Indīgais velnarutks / no somu val. tulk. Anete Kona. – Rīga: Pētergailis, 2018. (Eppu Nuotio. Myrkkykeiso. 2017)

Kati Hiekapelto. Kolibri / no somu val. tulk. Ingrīda Peldekse. – Rīga: Latvijas Mediji, 2018. (Kati Hiekkapelto. Kolibri. 2013)

Kati Hiekapelto. Gājputni / no somu val. tulk. Ingrīda Peldekse. – Rīga: Latvijas Mediji, 2018. (Kati Hiekkapelto. Suojattomat. 2014)

Tā nu tas sagadījās, ka pēc divām Somijas autoru grāmatām nolēmu turpināt iesākto un noskaidrot, kas mums jauns iztulkots no Somijas detektīviem. Tulkojumi no somu valodas nav reta parādība, vēl jo vairāk, ka tulkošanu atbalsta FILI− Finnish Literature Exchange. Arī šie detektīvi ir iznākuši ar FILI atbalstu. Somijas kriminālromānu slavenākā autore esot Lēna Lehtolainena, kuras divus krimiķus ir izdevis apgāds “Zvaigzne ABC” − “Mana pirmā slepkavība” (2014) un “Viņas ienaidnieks” (2015). Laikam jau Lehtonainenas cikls par Helsinku izmeklētāju Mariju Kallio Latvijas tirgū neaizgāja, jo vispār šai sērijā ir jau 14 romāni. Taču tulkotāji neatkāpjas un mēģina citas sērijas, un šoreiz mums izmeklētāju lomā tiek piedāvātas divas citas sieviešu dzimuma būtnes.

Epu Nuotio romāna “Indīgais velnarutks” galvenā varone ir 58 gadus veca atraitne Elēna, kura ir pensionēta kartogrāfe, kas dažādo savu dzīvi ar sabiedriskiem pasākumiem un labdarību. Tiek pieteikts, ka viņas vaļasprieks ir dārzkopība, bet jāsaka, ka tas neizpaužas nekā vairāk kā vēlme apceļot pasaules dārzus un dziļdomīgi aplūkot visas ceļā satiktās puķudobes. Tā man bija pirmā vilšanās, jo vispār es uzķēros uz reklāmas saukļa par dārzu detektīvu − biju cerējusi, ka grāmata līdzināsies jaukajam britu seriālam “Rosemary & Thyme”, kur divas ņipras kundzītes rakņāšanos pa dārzu apvieno ar noziegumu risināšanu.

Vispār “Indīgais velnarutks” ir no tiem detektīviem, kas pieskaitāms pie “mājīgajiem krimiķiem”, t.i. lielākā daļa laika tiek veltīts visam citam, bet ne nozieguma risināšanai. Elēnai ir sabiedriskie pienākumi kā Somijas labdarības organizācijas “Marta” dalībniecei, viņa apmeklē kultūras pasākumus un iesaistās savu draugu un kaimiņu dzīvē, un galu galā − viņai ir bohēmiskas attiecības ar krietni jaunāku vīrieti. Vispār jau romāna centrā vajadzētu būt kādas jaunas sievietes pazušanai, bet autore diezgan daudz pievēršas gan Elēnas dzīvei, gan viņas kaimiņienes Irinas likteņa peripētijām (no PSRS aizmukusi izcila pianiste!), gan risina Elēnas paziņas − vientuļās mātes Siljas pārdzīvojumus, ka īstenībā pašas pazudušās Mirkas personība aiz tā visa pazūd. Un īstenībā mēs par viņu arī uzzinam tikai no vīra un māsas skatupunkta, bet pašas Mirkas personība tā arī paliek kā bildīte viņai mīļajā Instagram kontā. Policija šai romānā vispār ir trešajā plānā − neko nemeklē un nedara.

Diemžēl grāmata “Indīgais velnarutks” ir izdevēja nesamīļota grāmata. Nezinu, pēc kā es to nosaku, bet vienmēr var sajust izdevēja attieksmi pret savu darbu. Šai grāmatai ir neatbilstošs noformējums (romāna noskaņa noteikti nav sarkani oranža), maldinoša anotācija un pavirša redaktūra (mēs tagad ienīstam pēdiņas?). Žēl, protams, jo tāda stila detektīvi ir vieni no maniem mīļākajiem.

Izdevniecība “Latvijas Mediji” vienu pēc otra ir izdevusi Kati Hiekapelto sērijas par izmeklētāju Annu Feketi divus romānus − “Kolibri” un “Gājputni”. Lasītājam tiek piedāvāts ieskats somu kriminālpolicijas nodaļas darbā, kā jau allaž − policisti ir dažādi un priekšplānā izvirzās tie ar sarežģīto raksturu un neviennozīmīgo rīcību. Anna ir izdomāta kā īstens cukurgrauds jebkuram romānu rakstniekam, jo sievietei ir diezgan debils raksturs, vesels vezums nesakārtotu lietu (vispirms jau galvā) un eleganta, laikam atbilstoša izcelsme − Serbijas ungāriete, kas pēc Dienvidslāvijas kara kā bērns emigrējusi uz Somiju. Kā var noprast, Annai ir nedaudz pēc 30 un viņa beidzot ir saņēmusi  sen ilgoto paaugstinājumu, tikusi prom no parasta patruļpolicista darba. Pēc ārējiem faktiem varētu pieņemt, ka viņa ir veiksmīgas integrācijas produkts (ko nevar teikt par viņas brāli, kas savos 40+ mētājas pa bēgļu apdzīvotu rajonu, joprojām nemāk somu valodu un pārsvarā aizlej acis par pabalsta naudu), taču Annai pašai nav tādas iekšējas sajūtas, ka viņa būtu piederīga Somijai. Lasītājs nemitīgi tiek mocīts ar Annas pašidentifikācijas problēmām, kuras vienā brīdī jau ir vairāk nekā apnikušas. Vispār jau Annas identitātes mokas nav unikālas, bet ir ļoti raksturīgas imigrantu bērniem, kuri grib gan piederēt ģimenei, gan dzīvot pilnvērtīgi jaunajā dzimtenē, taču autore šo Annas izcelsmi izvēlējusies nemitīgi uzsvērt no negatīvās puses.

Jāsaka, ka abi romāni man lika domāt par bēgļiem un integrāciju, bet es neteiktu, ka tā ir problēma, kas mani ļoti interesētu. Man šķiet, ka autore ir iebraukusi kaut kādā superliberālā attieksmē, kas bija diezgan populāra Eiropā pirms gadiem pieciem, kad romāni tika rakstīti. Domāju, ka šodien viņa rakstītu citādāk vai vismaz mazāk kategoriski, jo pat Rietumeiropa ir pārliecinājusies, ka bēgļu problēma nav skatāma melnbaltos toņos. Paskatījos, ka šobrīd no Somijas 5,5 miljoniem iedzīvotāju 94% ir somi un Somijas zviedri, kas etniskā ziņā nozīmē viendabīgu vidi, kura jebkuru ienācēju piefiksē un aizdomīgi pārbauda (un tā ir normāla, dabiska reakcija).

Par otrā romāna galveno cietēju − pakistāniešu bēgli Semiju autorei ir uzskats, ka Somijai bez ierunām viņš ir jāuzņem, balstoties uz viņa stāstījumu par vajāta Pakistānas kristieša likteni, savukārt Somijas valsts uzskata (un no mana viedokļa pilnīgi pamatoti), ka tam ir vajadzīgi pierādījumi. Valsts pienākums ir sargāt savus pilsoņus, un no vienas puses šai gadījumā ir Merkeles atvērto durvju politika, bet no otras − kārtējais imigrants, kurš ar kravas mašīnu iebrauc pūlī. Nedomāju, ka ir iespējama viennozīmīga atbilde.

Iespējams, ka izdevējam ir šķitis, ka krimiķi ar šādu fonu varētu būt aktuāli arī pie mums, bet man gan nešķiet, ka romāni būtu tik veiksmīgi. Katra nodaļa sākas ar dabas aprakstu, tad mēs iegrimstam Annas izjūtās, kurās Somija šķiet kā Rīgas nolaistāko mikrorajonu prototips, detektīva sižets ir diezgan vienkāršs, māksloti samudžināts, personāži izveidoti kā no rakstnieku rokasgrāmatas. Man nepatika arī tulkojums − varbūt Hiekapelto valoda tiešām ir patizla, bet latviski teksts nav izveidojies raits. Diez vai es lasīšu sērijas turpinajumu.

Marija Turtšaninova “Kuģis “Naondel”” (2018)

3 komentāri

Marija Turtšaninova “Kuģis “Naondel”” / no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane. – Rīga: Pētergailis, 2018. – (Sarkanā klostera hronikas; 2). (Maria Turtschaninoff. Naondel. 2016)

Kopš 2016. gada nogalē izlasīju Sarkanā klostera hroniku pirmo daļu “Marēsi”, tā es esmu gaidījusi tās turpinājumu. Pilnas pārliecības, ka tas tiks tulkots latviski, man gan nebija, jo nemanīju, ka pirmā daļu būtu kļuvusi populāra. Tomēr − bez liela trokšņa − nākamā grāmata ir klāt. Šoreiz gan tas ir prikvels stāstam par Mēnosas salu, un atklāj noslēpumu, kas gan bija tās pirmās sievietes, pirmās māsas, kuras uz kuģa “Naondel” ieradās salā un nodibināja Sarkano klosteri.

Fantāzijas literatūra pie mums tiek regulāri ielikta pusaudžu un jauniešu grāmatu plauktā, tomēr nu jau šķiet, ka attieksme mainās, jo daudzas no fantāzijas grāmatām ne tuvu nav domātas pusaudžu, kur nu vēl bērnu auditorijai. Arī Turtšaninovas Sarkanā klostera sērija ir ierindojama pie 16+ grāmatām, īpaši tas būtu sakāms par otro daļu. Pirmā daļa vairāk vai mazāk atbilda young adult žanram, taču otrā daļa jaunām, maigām dvēselēm var būt par skarbu − te ir daudz vardarbības, cietsirdības pret sievieti.

Jāsaka, ka es grāmatu vairāk uztvēru kā pasaku, ne fantāzijas romānu, tādēļ vairākus notikumus, kam man romānā gribētos dziļāku skaidrojumu, es pilnīgi mierīgi uztvēru kā brīnumpasakas elementus. Varbūt nepateiktais pat valdzina vairāk un lasītājs var pavadīt laiku, gudrojot pats savus izskaidrojumus.

Grāmatas struktūru veido septiņu sieviešu, vēlāko klostera māsu stāsti. Viss sākas ar Kabīru − turīgas ģimenes vecāko meitu, kura garšvielu tirgū satiek vezīra dēlu Iskanu, un iemīlas viņā ar Džuljetas cienīgu kaislību un neprātu. Lai piesaistītu sev Iskana uzmanību, viņa tam parāda sava apgabala svēto avotu Anji, kurš pats par sevi nav slēpjams, taču tieši Kabīrai kā dzimtas vecākajai meitai viņas vecmāmiņa ir nodevusi slepenās zināšanas, kas ar to saistītas. Avota ūdens salīdzināms ar pasakās sastopamo dzīvo un mirušo ūdeni, un tas maina savas īpašības atkarībā no Mēness fāzēm, turklāt tajā var saredzēt nākotni. Iskana personā avots iegūst gan pielūdzēju, gan paverdzinātāju, un sākumā Kabīra nemaz nenojauš, ka Iskans izdarīs visu, lai avotu iegūtu savā īpašumā un padarītu par visvarenu ieroci savās rokās. Pārējās stāstnieces − Garai, Estēgi, Orseola, Sulāni, Klarāsa un Iona − jau ir Iskana harēma sastāvdaļa un katra savā veidā, ne no laba prāta kalpo Iskana vēlmēm. Jāatzīmē, ka autorei ir labi izdevies parādīt katras sievietes raksturu un arī veids, kā viņas stāsta, risina sarunu ar lasītāju ir atšķirīgs.

Viņš lūkojās paklājā. Brīdi klusēja. Tad atkal paskatījās uz mani.

− Bet tu cīnies kā vīrietis. Kāpēc? Tev nevajag to darīt. Ja vēlies, vari palikt mājās, izšūt un spēlēt sinnu.

− Kurš tad aizstāvēs manus ļaudis? Manu Upi? − Vārdi čirkstēja man kaklā. Es neatceros, kad pēdējoreiz runāju.

− Protams, ka vīrieši.

− Kāpēc viņi un ne es? (..) Es esmu Upes karotāja. Esmu veltījusi savu dzīvi Upei. Viņa man ir devusi savu spēku. Viņa neskatās, kas man ir kājstarpē.

Lai arī latviesu izdevuma vāks ir simpātisks, tomēr angļu izdevums labāk parāda romāna mistisko un kareivīgo noskaņu.

Iskans ir romāna galvenais antagonists, zīmēts ar pieaugošu ļaunumu un cietsirdību. No viņa varaskāres cieš ne tikai paša valsts, bet viņš vēlas iekarot kaimiņus un iznīcināt to spēka avotus, lai neviens nekļūtu viņam līdzīgs. Lai cik nejauki tas neskanētu, bet naids pret Iskanu un zināšanas par to, kā viņš izmanto sievieti, kļūva par pamatu ciešai apvienībai, kas nolēma bēgt no harēma. Man ir grūti iedomāties, kā viņas tur, nabadzītes, dzīvoja harēmā − noslēgtībā, gandrīz kā cietumā, vienlaikus ienīstot Iskanu un arī ilgojoties, lai viņš ienes kādu jaunu dvesmu šai greznajā varžu dīķī. Iskans ir lielisks, klasisks ļaundaris, kurš izsauc nervozitāti vien no parādīšanās grāmatas lappusēs, tādēļ ir diezgan skaidrs, kāpēc aizbēgušās sievietes uz savas salas neļauj vairs spert soli nevienam vīrietim.

Romāns “Kuģis “Naondel”” ir feministiska pasaka, kurā notiek daudzas nelāgas lietas, taču cauri tam vijas cerība, ka uzvarēs sieviešu spēks. Lasītājs jau no pirmā romāna “Marēsi” zina, ka Sarkanais klosteris tiks nodibināts un pastāvēs gadu desmitiem, tādēļ vēl jo interesantāk ir sekot līdzi tam, kā no vājām, paverdzinātām būtnēm izveidojas stipras personības, kas atņem spēku galvenajam ļaundarim. Lai arī sākotnēji sieviešu savienība ir radusies no kopēja naida un pretošanās, tomēr vēlāk tā pāraug draudzībā un māsībā, kas palīdz izveidot ilgtermiņa projektu − Sarkano klosteri, kurā sev turpina rast patvērumu vardarbībā cietušas sievietes.

Gaidīšu fantāzijas sērijas “Sarkana klostera hronikas” trešo grāmatu.

Johanna Sinisalo “Saules kodols”(2017)

1 komentārs

Johanna Sinisalo. Saules kodols / no somu val. tulk. Maima Grīnberga. – Rīga: Pētergailis, 2017. (Johanna Sinisalo. Auringon Ydin. 2013)

Romānu “Saules kodols” grāmatu blogeriem pagājušos Ziemassvētkos uzdāvināja Sibilla, un viņa bija ļoti oriģināla, jo visiem uzdāvināja vienu grāmatu, tikai ar dažādu formulējumu. Man grāmata tika kā “stāsts par divu māsu ne vienmēr gludajām attiecībām”. Nezinu gan, kāpēc, jo man māsas nav, un attiecīgi nav arī šādu attiecību pieredzes. Varbūt Sibilla tēmēja uz manu patiku pret ģimenes sāgām. Katrā ziņā grāmata bija neordināra un viegli lasāma, un domāju, ka tāds žanrs kā ironiskā distopija pie mums netiek bieži izdots. Varu godīgi atzīties, ka grāmatas noformējums mani galīgi neiedvesmoja un bez Sibillas piespēles šo grāmatu nebūtu ierindojusi pie lasāmajām.

Sibilla ir labi aprakstījusi situāciju romānā, kas izveidojusies iedomātā Somijā mūsu dienās − šeit valda eisistokrātija jeb “labklājības vara”. Tātad, viss ir par labu pilsoņiem, kas vispirms nozīmējis atkarību veicinošu vielu iznīdēšanu no Somijas sabiedrības un vienlaikus norobežošanos no apkārtējās pasaules, jo “pagrimuma demokrātijas” nav nekāds piemērs plaukstošās Somijas pilsoņiem. Narkotikas statusu Somijā ir ieguvuši arī tādi produkti, kas satur kapsaicīnu, kas tiek iegūts no čili pipariem. Čili šajā romāna ir dubulta jēga, jo savā augstākajā izpausmē tie nes cilvēkam patiesu apziņas brīvību, no kā ļoti baidās eisistokrātijas vadoņi.

Romāna sižetu virza uz priekšu divas līnijas − Vanna vēlas atklāt, kas noticis ar viņas pazudušo māsu, un viņas draugs krāj naudu un plāno bēgt no Somijas uz pūstošajām ārzemēm. Teksta struktūra ir dalīta − šeit ir gan Vannas tiešā runa, gan viņas vēstules pazudušajai māsai, kurās viņa atklāj ģimenes vēsturi, gan nelieli, uzjautrinoši eloju mācību programmas materiāli.

Kā jau īstenā distopijā pienākas, autore nav bijusi saudzīga pret sieviešu dzimumu, Visas sievietes tiek iedalītas elojās un morlokās. Elojas ir tādas smukas blondīnes, īstenās femisievietes, kas ir aktīvas pārošanās tirgū un tām raksturīga vīrieša dzimuma labklājības vispusīga veicināšana. Savukārt morlokas tiek identificētas jau bērnībā un neveselīga interese par burtiem, cipariem un konstruktoriem draud ar izslēgšanu no vairošanās programmas. Autore morlokām pasaulē atvēl šauru un tumšu nostūri, kamēr elojas dzīve − lai arī ierobežota un regulēta − ir krietni vieglāka. Romāna galvenā varone Vanna ir morloka, kas veiksmīgi maskējusies par eloju, taču savas dubultās dzīves grūtības viņa veldzē ar aizliegtās vielas − kapsaicīna lietošanu. Patiesi man patika autores neslēptā ierēkšana par īstas sievietes uzvedības normām − ikrīta biezais krāslis uz sejas un neizbēgamā matu staipīšana (vai lokošana), kā arī atbilstošas kleitiņas (apaļumus neslēpjošas) un apavu (uz iespējami augstākiem papēžiem) izvēle. Jā, šeit es kā morloka mūžīgajās džinsenēs varu tikai skaudībā nopūsties.

Jāsaka, ka sākumā man romāns vairāk nepatika nekā patika, jo tas sākas ar sērīgām Vannas vēstulēm pazudušajai māsai un padziļinātiem aprakstiem par Vannas emocionālo stāvokli, kas neveikli (no mana viedokļa) tiek salīdzināts ar pagrabu, kurā ieplūst melns ūdens, un tā draudus ieplūst dzīvojamās telpās (t.i. smadzenēs) var novērst tikai kārtējā kapsaicīna deva. Situācija uzlabojas, kad autore sāk ironizēt par visu un visiem, nesaudzējot arī nosacīti labos, t.i. sistēmas pretiniekus, piemēram, čili kulta sekotājus, kuru uzdevums ir “atdot cilvēcei uguni”. Autores ironija mani brīdināja pārāk nopietni neuztvert arī viņas izdomāto sabiedrības vairošanās programmu, kas balstīta krievu ģenētiķa Beļajeva sudrablapsu domestikācijas eksperimentu sērijā. Beļajevs ļāva vairoties tikai tām lapsām, kas pret cilvēku bija ļoti draudzīgas un jau pēc dažām paaudzēm lapsas līdzinājas piejaucētiem suņiem. Līdzīgi tiek darīts ar sievietēm – vairoties ļauj tikai elojām. No loģiskā viedokļa skatoties, šajā Somijas vairošanas programmā ir nopietna kļūme, jo elojas nekādi netiek uzskaitītas, uzmanītas un piespiestas dzemdēt noteiktu skaitu bērnu, lai atražotu sabiedrību, tieši otrādi − pret viņām izturas nevērīgi, par primāro liekot vīrieša seksuālo vēlmju apmierināšanu. Šī iemesla pēc mēs varam būt mierīgi – Sinisalo izdomātajai eisistokrātijai ilgtermiņā nav nākotnes.

Iespējams, ka “Saules kodols” ir no tiem romāniem, kuru lasīšanai vajag atvērt pareizas durvis, t.i. neļaut sevi iespaidot grāmatas noformējumam vai izdevēju atsaucei uz vāka. Ja to sāk lasīt kā klasisku distopiju vai izteiktu satīras romānu, tad var piedzīvot vilšanos. Savukārt, ja laicīgi pieņem zināšanai, ka tas ir savdabīgs amizieris par Somijas alternatīvo nākotni, tad tas ir pat ļoti patīkams, izklaidējošs romāns ar zināmu devu vielas nopietnām pārdomām.

Older Entries