Sākums

Stefana Cveiga stāsti

2 komentāri

Stefans Cveigs. Šaha novele un citi stāsti / no vācu val. tulk. Valija Brutāne. – Rīga: Jumava, 2017.  (Stefan Zweig. Novellen)

Stefans Cveigs. Sirmās stundas noslēpums: noveles / no vācu val. tulk. Roberts Kroders un Valija Brutāne. – Rīga: Zinātne, 1995.

Kopš es pirms vairākiem gadiem izlasīju austriešu rakstnieka Stefana Cveiga (1881-1942) biogrāfisko romānu “Marija Antuanete”, man ir bijusi vēlme atgriezties pie šī autora. Cveigs latviski ir tulkots jau starpkaru  periodā − gan viņa stāsti, gan biogrāfiskie romāni − un šie tulkojumi ir izdoti atkārtoti padomju gados. Šoreiz bija doma palasīt Cveiga īso prozu − noveles un stāstus, tādēļ atradu divus krājumus, kuros kopā ir astoņi daiļdarbi:  “Šaha novele” (1942, Schachnovelle), “Degošais noslēpums” (1913, Brennendes Geheimnis), “Neredzamā kolekcija” (1925, Die unsichtbare Sammlung), “Grāmatnieks Mendelis” (1929, Buchmendel ), “Sirmās stundas stāsts” (1911, Geschichte in der Dämmerung), “Jūtu mulsums” (1927, Verwirrung der Gefühle), “Kādas nezināmās vēstule” (1922, Brief einer Unbekannten), “Divdesmit četras stundas kādas sievietes dzīvē” (1927, Vierundzwanzig Stunden aus dem Leben einer Frau)

Vispār man ir grūti izskaidrot Cveiga noveļu pārizdošanas loģiku, jo jaunu tulkojumu nav − tie paši Krodera un Brutānes, un dažādos kārtojumos parādās aptuveni 10 stāsti (lai arī Cveigam to ir vismaz divreiz vairāk). Var jau būt, ka tie Cveigam tad arī ir tie labākie.

Pēc stāstu izlasīšanas man sagribējās sakārtot tos sarakstīšanas hronoloģiskā secībā, lai apstiprinātu savas aizdomas, ka autors gadu gaitā ir palēnām mainījies no jauneklīgas jūsmas uz konkrētību, cilvēka psiholoģijas izpēti. Tā arī tas varētu būt, jo “Sirmās stundas stāsts” (1911)  un “Degošais noslēpums” (1913) ne tikai stāsta par gados ļoti jauniem puišiem, bet arī viņu izjūtu atspoguļojums ir emocionāli sakāpināts, mūsdienām nedabīgi eksaltēts − sen neviens vairs tādā stilā neraksta. Abos stāstos centrā ir jauns zēns, kurš piedzīvo pirmo juteklisko pieredzi vai apjausmu par tādas esamību. Tas ir saistīts ar noslēpumainu šķēršļu pārvarēšanu, kuru jēgu pats zēns nespēj vēl saprast. Interesanti, ka abos stāstos iezīmēta nākotne, kurā zēna pārdzīvojumu objekts − nezināmā iemīļotā vai māte − kļūst par savdabīgu upuri, kura par savu juteklisko piedzīvojumu ir samaksājusi ar nākotnes laimi.

Stāsts “Jūtu mulsums” (1927) ir kāda godājama profesora atmiņas par studenta gadiem − faktiski atkal pieaugšanas stāsts, kad jaunietis piedzīvo jūtu vētras un lāgā nespēj tās ne saprast, ne tikt ar tām galā. Izskatās, ka Cveigam visos stāstos ļoti patīk uzturēt intrigu, jo lasītājs − īpaši jau tālajos 20.gs. 20.gados − varētu līdz pat stāsta izskaņai nesaprast, kas tās par kaislībām, kas plosās ap jaunieti. Man patika ievadā teiktais, ka var par cilvēku uzrakstīt grāmatu, bet tā būs nepilnīga, ja tajā pietrūks tā viena vārda, kas devis visus radošos imulsus un noteicis likteni. [Grāmata] tikai apraksta, bet neizteic mani.

Kas nepazīst kaislību, būs labākajā gadījumā tikai sauss zinātnieks. Lietām jāpieiet ar sirdi un vienmēr, vienmēr ar kaisli.

Stāsti “Kādas nezināmās vēstule” (1922) un “Divdesmit četras stundas kādas sievietes dzīvē” (1927) veltīti sievietes iekšējās pasaules izzināšanai, un nevar nepamanīt, ka Cveigs sievieti uztver un parāda kā terra incognita, kā būtni, kura šķitusi tik pašsaprotama kā kafijas tase no rīta, bet pēkšņi sākusi runāt. Viņam patīk aprakstīt izskatā cienījamas un elegantas sievietes, kuras šķiet rāmas un apmierinātas, bet tad izrādās, ka klusie ūdeņi ir tie dziļākie un tāda būtne ir gatava neprātīgiem, netikumīgiem izgājieniem. No šodienas viedokļa tāda attieksme mulsina, jo nešķiet vairs vajadzīgs veltīt stāstus tam, lai parādītu sievieti kā patstāvīgu, lemtspējīgu būtni.

Tuvākie no Cveiga stāstiem man šķita “Neredzamā kolekcija” (1925) un “Grāmatnieks Mendelis” (1929), kas nav veltīti intīmām kaislībām, bet cita veida neprātam − gravīru un grāmatu kolekcionēšanai. Galvenie varoņi ir gados veci dīvaiņi, kuru dzīves lielais prieks ir nedzīvi priekšmeti. Kāds pensionēts, nu jau redzi zaudējis ekonomikas padomnieks ir gadu desmitiem vācis gravīru asējumus, taču kāds antikvārs neviļus atklāj viņa ģimenes noslēpumu. Kāds Vīnes grāmatnieks Mendelis spēj sagādāt jebkuru, pat visretāko grāmatu, un viņa prāts kā enciklopēdisks aparāts spēj vienā mirklī radīt garus bibliogrāfiskos sarakstus par klientu interesējošo tēmu. Abu liktenis ir vienlaikus gan valdzinošs, gan traģisks.

Jo viņš lasīja tā, kā citi lūdz Dievu, kā spēlmaņi nododas azartam un dzērāji apstulbuši blenž tukšumā, viņš lasīja, iegrimis tik aizkustinošā aizmirstībā, ka tas veids, kā lasa visi pārējie cilvēki, man kopš tā laika vienmēr ir licies tikai profanācija.

Viens no Cveiga slavenākajiem sacerējumiem ir “Šaha novele” (1942). Tā ir rakstnieka “gulbja dziesma”, izdota jau pēc viņa nāves (pasaules notikumu sarūgtināts, rakstnieks kopā ar sievu izdarīja pašnāvību). Tas ir intriģējošs stāsts par kādu šaha ģēniju, kurš prasmi spēlēt šahu ir apguvis ekstrēmos apstākļos; viņam tas bija vajadzīgs, lai nesajuktu prātā. Tikpat neparasts ir ģēnija pretinieks − tā brīža pasaules šaha meistars Mirko, kas izceļas ar stulbumu visā, izņemot šahu. Stāsta darbība notiek slēgtā vidē − uz kuģa, kas ceļo uz Buenosairesu. Šaha kaislības tiek savītas ar nezināmā ģēnija stāstu ar piedzīvoto nacistu cietumā, kas savieno spriedzi ar rūgtām atmiņām un vienlaikus parāda, kā cilvēka psihe tiek galā ar lieliem pārdzīvojumiem.

Jāsaka, ka kopumā Cveiga stāsti man atstāja divējādu iespaidu − nav īpaši tuvs sakāpinātais izteiksmes veids, taču patīk stāstu sižeti un bagātīgā valoda. Domāju, ka diezgan viegli var noteikt laikmetu, kad stāsti rakstīti un sajust tā laika garīgās intereses un sabiedrībā valdošo noskaņojumu, taču laikam jau tas nav nekas negatīvs un aicina daiļdarbu uztvert kā sava laikmeta liecinieku.

 

 

Roberts Zētālers “Viss mūžs” (2017)

Komentēt

Roberts Zētālers. Viss mūžs / no vācu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2017. (Robert Seethaler. Ein ganzes Leben. 2014.)

Zētālera garstāsts “Viss mūžs” latviski tika izdots gadu pēc Džona Viljamsa “Stounera” tulkojuma, un recenzijās parādījās, ka tās ir garā tuvas grāmatas. Nevar noliegt, ka tām ir gan sižetiska, gan arī stilistiska līdzība. Galvenais varonis ir vientuļš vīrietis, kura dzīve parādīta apcerīgā retrospektīvā, un daiļdarba galvenais mērķis ir paust lasītājam, ka arī ārēji klusai, rimtai dzīvei ir piemitis iekšējs spožums.

Garstāsta “Viss mūžs” galvenais varonis ir Andreass Egers, kurš lielāko daļu mūža pavadījis Alpu kalnu ciematā, jau no agras bērnības strādājot parastu un smagu darbu. Radinieks, kurš Andreasu pieņēma audzināšanā, viņu sita tik ļoti, ka bērns kļuva klibs uz mūžu, taču klibums Andreasam daudz netraucēja − viņš bija stiprs un darbos rūdīts, strādāja gan lauku darbus, gan kalnu trošu ceļa būvē un apkopē. Astoņus dzīves gadus Andreass bija vācu gūsteknis Krievijā pēc Otrā pasaules kara, kur arī tika izmantots kā lētais darbaspēks. Andreass no dabas bija ļoti noslēgts, nekādu draugu vai radu viņam nebija, tikai nelielu brīdi − sieva, ar kuru viņš sapratās klusējot. Ja agrā bērnībā tiek apgūts, ka runāšana ir uzmanības piesaistīšana, kas nesola neko labu, tad nevar gribēt, lai cilvēks ir pļāpa. Iespējams, ka Andreasa dzīves spilgtākais mirklis ir bildinājuma izteikšana Marijai − tas tiek pausts tik skaisti, ka to novērtētu pat rūdīti Valentīndienas adepti.

Zētāleram ir skaista un izteiksmīga valoda, un viņam tiešām ir izdevies nelielā grāmatā ietilpināt cilvēka mūžu. Cita lieta ir tā, ka par šī cilvēka mūžu jau arī nav nekā liela, ko rakstīt. Ja “Stounerā” tika runāts par lielu grūtību pārvarēšanu, faktiski fenomenālu strādnieka puikas pārtapšanu par akadēmiski izglītotu profesoru, tad Zētālera stāstā galvenais varonis nekādām dziļām pārvērtībām nav pakļauts. Andreass ir kā akmens, kurš pārdzīvo visas klimatiskās pārmaiņas, bet garīgā ziņā mūža izskaņā viņš atrodas turpat kur mūža sākumā. Jā, autors parāda varoņa iekšējo harmoniju, taču mani māc aizdomas, ka šāds dvēseles stāvoklis ticis panākts ar zināmu garīgo trulumu (laikam jau tas neskan diez ko skaisti). Pat mūsdienās daudzi cilvēki dzīvo līdzīgi Andreasam − klusi, mierīgi, līdzeni un prātīgi, pakļauti ikdienas rutīnai un sadzīvei, taču arī šādā ārēji rimtā dzīvē var būt zemdegas, kas vismaz pāris reižu dzīvē izlaužas uz āru un pārsteidz apkārtējos. Nešķiet, ka autors būtu gribējis parādīt varoni, kas maina un mainās, viņa Andreass dzīvē tikai reaģē uz ārējiem faktoriem.

Sociologs Zigmunts Baumans ir teicis, ka laime nenozīmē dzīvi bez grūtībām; laimīga dzīve ir grūtību pārvarēšanu, problēmu risināšana, izaicinājumu pieņemšana un sevis pārvarēšana, kuru rezultātā tiek gūts laimes mirklis, jo jūs esat ticis galā ar likteņa pārbaudījumiem. Iespējams, ka Andreasa dzīve pati par sevi ir bijusi tik grūta, ka viņš ir guvis laimes mirkļus nemaz īpaši par to nedomājot un pēc tiem apzināti netiecoties. Vismaz man gribētos tā domāt, jo citādi viņa dzīve asociējas ar upurjēru, kurš rātni pakļaujas likteņa nazim.

Austriešu detektīvi

Komentēt

Volfs Hāss. Silentium! / no vācu val. tulk. Ilmārs Zvirgzds. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2009. (Wolf Haas. Silentium! 1999.)

Austriešu rakstnieka Hāsa detektīvu man pirms vairākiem gadiem Ziemassvētkos iedāvināja Lasītāja kā nelielu, ātri izlasāmu grāmatiņu, paredzētu lasīšanai brīžos, kad biezas grāmatas šķiet nepievarāmas. Nevar noliegt, ka 180 lappuses grāmatai nav nekāds lielais apjoms, tomēr Hāss ir diezgan viltīgs autors − aiz nosacīti vienkāršā detektīvu žanra Hāss iemanās paslēpt stila ziņā ekscentrisku un nemaz ne vienkāršu romānu. Krimiķa galvenais varonis ir izbijis policists, šobrīd privātdetektīvs Brenners − drukns tēvainis ar baku rētām klātu seju, kurš vienmēr sagādājis raizes saviem priekšniekiem ar pārāk savdabīgu pieeju noziegumu risināšanā.

Ir jau tiesa, ka nauda sabojā raksturu, es būšu pēdējais, kas to apstrīdēs. Taču arī nabadzība sabojā raksturu, un piederība vidusšķirai arī. Raksturs vispār ir tāds dārzenis, kas ļoti viegli maitājas. Tagad varbūt nelielam mierinājumam: daži dārzeņi īsti labi garšo tikai tad, kad ir mazliet iepuvuši.

Romāna notikumi risinās Zalcburgā, tik aizdomīgā vietā kā Marianums − katoļu internātskola, kas zemnieku zēnus pataisa par priesteriem. Atbilstoši mūsu priekšstatiem par šādu iestādi, Brenners ir uzaicināts risināt delikātu situāciju − kāds no bijušajiem audzēkņiem pēc psihoterapeita apmeklējumiem ir sācis atcerēties neglaimojošas lietas par bijušo skolotāju, kas šobrīd pretendē uz augstu amatu baznīcā. Izmeklēšanas gaitā sarežgītajai izglītības iestādes videi pievienojas tikpat komplicētas slavenā Zalcburgas operas festivāla aizkulises, kas lasītājam kopā ar detektīvu Brenneru liek krietni palauzīt galvu. Autors pilnīgi attaisno manu priekšstatu par austriešiem kā tautību, kam dzīvi patīk uztvert radoši un lietu vienkāršošanu uztvert kā nāvīgu apvainojumu saviem talantiem − Hāss ir krietni papūlējies, lai viņa radītie varoņi būtu neordināri un detektīva intriga paslēpta ja ne gluži aiz deviņiem zīmogiem, tad vismaz galda kājā.

 

Liliana Fašingere. Nešķiramie / no vācu val. tulk. S.Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2015 (Lilian Faschinger. Die Unzertrennlichen. 2012.)

Fašingere ir austriešu rakstniece un tulkotāja, kas 2008. gadā pat ieguvusi prestižu balvu, kas tiek piešķirta vāciski sarakstītajiem kriminālromāniem. Man gan šķiet, ka viņai ir tikai divi kriminālromāni, un šeit varētu būt gadījums, kad kritiķi romānā saskata kaut ko vairāk nekā lasītāji.

“Nešķiramo” galvenā varone ir gara un tieva tiesu mediķe Sisija, kurai piešķirta eksotiska izcelsme – brazīļu un austriešu sajaukums, bet uzaugusi viņa ir Štīrijas dienvidos, diezgan mietpilsoniskā austriešu ģimenē, kura viņas brazīļu asinis uzskata par visu netikumu cēloni. Romāna intriga savērpta ap Sisijas kādreizējās draudzenes Regīnas noslēpumaino pazušanu, visticamāk nāvi, kādu Itālijā pavadītu brīvdienu laikā. Regīna piederējusi tam sieviešu tipam, kas domā, ka pasaule griežas ap viņu, un visus savu talantus velta tam, lai manipulētu ar apkārtējiem. Diemžēl arī Sisija smagi iekritusi Regīnas valdzinājuma slazdos un vislabāko nodomu vadīta cenšas noskaidrot, kas īsti noticis ar draudzeni.

Vispār romānam nav nekādas vainas − tas ir sarakstīts patīkamā valodā, to caurstrāvo jauka ironija un varoņi ir izveidoti diezgan interesanti (mazliet pat atgādina Ritas Falkas detektīvromānus par Franci Eberhoferu). Galvenais klupšanas akmens ir romāna ierindošana pie detektīviem, kas noklusējumā nozīmē, ka lasītājs ar autoru meklē slepkavu. Man kā lasītājam, kas ļoti cenšas intrigu pastiept garumā, bija liela vilšanās, kad es sapratu, ka esmu uzminējusi vainīgo jau 50. lappusē. Līdz ar to arī viss pārējais tika uztverts kā otršķirīgs un nevajadzīgs. Domāju, ka autore nav slikta rakstniece, tikai viņai nevajag rakstīt krimiķus − nelielas, izklaidējošas lubenītes ar kādu detektīvintrigu otrajā plānā viņai izdotos daudz labāk.

 

Leo Perucs. Pastarās dienas meistars / no vācu val. tulk. Aija Jakoviča. – Rīga: AGB, 2001. (Leo Perutz. Der Meister des Jungsten Tages. 1923. )

Austrietis Perucs ir rakstnieks, kurš ļoti nemanāmi pārņem lasītāja prātu. Esmu lasījusi divus viņa īsromānus − “Leonardo un Jūda” un “Svētā Pētera sniegs” un sākotnēji nenovērtēju iespaidu, ko tie atstāj. Tie šķita lēni un vāciski smagnēji, lai gan tajos tika ievīti intriģējoši fantāzijas elementi. Taču − tie paliek atmiņā un sarunas ar autoru prātā tiek risinātas vēl ilgi pēc izlasīšanas. Iespējams, arī “Pastarās dienas meistaru” sagaida līdzīgs liktenis, jo uzreiz pēc izlasīšanas tas atstāj vieglā neizpratnē, vēl jo vairāk, ka autors ir atstājis garas daudzpunktes.

Romāna stāstnieks ir kāds atvaļināts virsnieks, muižnieks, kurš pirmajā personā apraksta 1909. gada rudens notikumus. Barons Jošs ir grūti izprotama personība, kura acu priekšā, saviesīga vakara gaitā notiek pašnāvība… vai slepkavība? Viesu grupa nolemj noskaidrot, kas noticis un uzzina, ka pēdējā laikā notikušas vairākas līdzīgas, aizdomīgas pašnāvības, turklāt viņiem neizdodas novērst vēl vienu. Kurš ir vainīgs? Aizdomas vēršas pret stāstnieku − baronu Jošu. Cik daudz barona stāstījumā ir pastiesības, cik tiek noklusēts? Romāna gaitā lasītājs tiek mocīts ar minējumiem, un pat izskaņā viņam tiek piedāvāta izvēle − ticēt stāstījumam, kurš dienasgrāmatas veidā iegūts jau pēc Joša nāves, vai arī izdevēja komentāram, ka Jošs vēlamo uzdevis par esošo.

Mēs visi esam tēli, kas nav padevušies pēc dižā radītāja gribas. Mēs nesam sevī briesmīgu ienaidnieku, paši nemaz to nenojauzdami. Viņš neliek sevi manīt, viņš snauž, viņš šķietās miris. Taču lai sargās tas, kas viņu redzēs nomodā!

Pēcvārdā minēts, ka Horhe Luiss Borhess 1946. gadā ietveris šo romānu pasaules labāko kriminālromānu antoloģijā, un pilnīgi iespējams, ka tas joprojām ir pamatoti. Tas ir īpatnējs romāns, kurš saglabā savu noslēpumu, un tas šķiet īpaši intriģējoši laikmetā, kad detektīvi sniedz skaidras un nepārprotamas atbildes. Šobrīd mums patīk, ja viss tiek pasniegts kā uz paplātes un lasītāji slikti izturas pret nesaprotamiem fināliem. Bet cilvēks jau ir būtne, kuru nav iespējams tik viegli izprast, un Perucs to parāda daiļrunīgi un daudzpusīgi.

Arturs Šniclers “Sapņa novele”

Komentēt

Arturs Šniclers. Sapņa novele / no vācu val. tulk. A.Jakoviča. – Rīga: Valters un Rapa, 2004.

Arturs Šniclers. Sapņa novele / no vācu val. tulk. A.Muitiniece. – Madrid: Mediasat Group, 2007. – (Laikraksta “Diena” bibliotēka; 28).

Austriešu rakstnieka Artura Šniclera (1862-1931) garstāsta “Sapņa novele” tulkojumam latviešu valodā ir īpatnēja vēsture. “Traumnovelle” ir sarakstīta jau 1926. gadā un tiek uzskatīta par vienu no 19./20.gs. mijas Vīnes dekadences simboliem. Lai arī Šniclers ticis latviski tulkots jau pirms kara un arī padomju laika izdoti divi viņa stāstu krājumi (“Kazanovas atgriešanās” (1980) un “Terēze” (1983)), taču viņa slavenākais darbs, iespējams, seksuālā zemteksta dēļ, bija palicis netulkots. Tādēļ saprotams, ka 2004. gadā “Valters un Rapa” izdeva “Sapņa noveli”, pievienojot vēl divus stāstus − arī līdz šim latviski netulkoto “Bēgšana pretī tumsai” un “Bagātība”. Savukārt pēc trim gadiem laikraksta “Diena” sērijā iznāca cits tulkojums jau ar citiem līdz šim netulkotiem stāstiem − “Trīs eliksīri”, “Vienas stundas dēļ” un “Labie darbi, darīti klusi un no visas sirds”. Tas nav vienīgais gadījums, kad kāda grāmata latviski tiktu tulkota vairākas reizes, tomēr es neatceros, kad tas tiktu darīts tik īsā laika posmā. Es palasīju abus variantus un man subjektīvi labāk patika Jakovičas tulkojums, bet es neteiktu, ka atšķirības būtu būtiskas.

Lai kā nu būtu ar tulkojumu, bet “Sapņa novele” ir ļoti īpatnējs darbs, kas ārēji šķiet samudžināti galvenā varoņa − veiksmīga ārsta Fridolīna klejojumi pa personisko dzīvi. Viņš kopā ar sievu noliek gulēt mazo meitu un neviļus sāk dalīties ar “tām apslēptajām, tikko jaušamajām vēlmēm, kas arī skaidrākajā un tīrākajā dvēselē snaudošos tumšos atvarus spēj savērpt bīstamos virpuļos.” Fridolīnu aizsauc pie mirstoša pacienta, kura meita viņā ir bezcerīgi iemīlējusies, pa ceļam uz mājām viņš gandrīz nonāk prostitūtas gultā, bet tad satiek vecu paziņu Lakstīgalu, kurš izpļāpājas, ka pelna naudu, spēlējot klavieres ar aizsietām acīm slepenā pasākumā. Noslēpumainības ieintriģēts, Fridolīns noīrē karnevāla tērpu un ar viltu iekļūst nomaļā savrupmājā, kur pulcējas maskoti svešinieki mūku un mūķeņu tērpos. Fridolīns paspēj saprast, kas pasākumā notiek, bet tad tiek atmaskots un ar draudiem izmests no mājas. Ārstam paveicas, jo par viņu galvo kāda daiļa svešiniece, bet tālākie notikumi liecina, ka viss ir pavisam nopietni un spēle notiek uz dzīvību un nāvi.

Domāju, ka stāsta spēks ir nepateiktajā − lasītāja prātam tiek atstāta ļoti liela daļa fantāzijām, par to, kas tieši notiek savrupmājā. Tā kā ir skaidra norāde uz seksuālām darbībām, tad lasītājs var visu iztēloties atbilstoši savai samaitātības pakāpei, turklāt pilnīgi iespējams, ka fantāzijas lidojumu paspilgtina nosacījums, ka darbība notiek laikā, kad sekss ir sabiedrības slepenā tēma, Šniclera garstāstā − pat tēma, par ko soda ar nāvi. Autors izmantojis īpatnēju paņēmienu − Fridolīna dienas un nakts gaitas aprakstītas tādā veidā, ka rodas iespaids, ka tās tiek sapņotas, savukārt Fridolīna sievas Albertīnes sapnis, kuru viņa stāsta savam vīram, ir skaidrs un spilgts kā reāls (lai arī fantasmagorisks) notikums.  Fridolīnu sadusmo sievas sapnis, jo atklāj, ka viņš ne tuvu nepazīst savu sievu tik labi, kā iedomājies. Izskaņā Albertīne uz gultas spilvena sev blakus ir nolikusi Fridolīna karnevāla masku − vai tas būtu uzaicinājums to uzlikt vai noņemt? pārkāpt atļautā robežas? Fināls ir atvērts − laulātais pāris katrs ir guvis savu pieredzi un, pilnīgi iespējams, ir ceļā uz kaut ko jaunu savās attiecībās.

Judith Eisler (1962) Liz.

2004. gada izdevumā pievienotie stāsti “Bēgšana pretī tumsai” un “Bagātība” ir savdabīgs cilvēka dabas pētījums. Pirmajā ir stāsts par kāda ierēdņa ceļu pretim vājprātam − lielākoties viņa iekšējās sajūtas, mokoties priekšnojautās. Otrs stāsts preparē, kas notiek ar tāda cilvēka psihi, kurš kazino vinnējis lielu naudas summu, dzērumā to noslēpis un no rīta vairs nespēj atcerēties, kur ir slēptuve. Lai arī stāstu sižets ir vienkāršs, tomēr Šniclers to ir pasniedzis vairākos slāņos un piešķīris savu daļu noslēpumainības, kas uztur intrigu līdz stāsta beigām.

Savas paša dzīves piekrāpts, iekšēji iztukšots, viņš pārāk viegli, jā, pat ar zināmu tīksmi bija sācis spēlēt iedomātu lomu, kura nemanāmi bija ieguvusi milzīgu varu pār viņu un pamazām draudēja izpostīt viņa dziļāko būtību. Taču tagad viņš lepni izslēja galvu, kā izkļuvis no bīstamiem miglas tvaikiem, un sajuta sevī gribu un spēku būt veselam un − beidzot kļūt patiesam.

2007. gada stāsti ir pavisam nelielas ideju skices, tādi mazi rakstnieka vingrinājumi, kas, iespējams, Šniclera daiļradē kādā brīdī ir izvērsti plašāk − par apsēstību iegūt uzticīgu un mūžīgu mīlestību, par mūsu patiesām vēlmēm, ko neapzināmies, un labdarības pazemojošo aspektu.

Manuprāt, Šniclers ir autors, kura idejas var būt saistošas joprojām, taču lasītājam jāapzinās, ka viņa rakstības stils atbilst savam laikmetam (ja nu kāds būtu sadomājies, ka būs trilleris ar negantu erotiku).

 

Ernsts Lotārs “Eņģelis ar bazūni”

Komentēt

Ernsts Lotārs. Eņģelis ar bazūni: kādas dzimtas romāns / no vācu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2008. (Ernst Lothar. Der Engel mit der Posaune. 1944.)

Jau no pavasara man ir sanācis lasīt dažādu austriešu autoru daiļdarbus, un domāju, ka Austrijas Nacionālā diena, kas tika atzīmēta 26.oktobrī, varētu būt labs iemesls sākt publicēt visus sakrātos grāmatu aprakstus.

Austrija ir īpatnēja valsts − gadsimtiem ilgi tā ir bijusi lielu impēriju galvenā sastāvdaļa ar nacionāli raibu iedzīvotāju sastāvu. Pēc Pirmā pasaules kara impērija pazuda, un Austrijai nācās meklēt savu identitāti. Nav tādas tautības − austrietis, taču ir tāda pilsoniskā piederība, un jebkurš austrietis būs diezgan apvainots, ja viņu piedēvēs citai nācijai. Viens no Ernsta Lotāra romāna vadmotīviem ir austrieša identitātes meklējumi, un tas tiek pētīts ar lielas austriešu dzimtas vēstures palīdzību.

Izrādās, ka Ernsts Lotārs (1890-1974) ir savā dzimtenē populārs rakstnieks, arī teātra direktors un režisors. Pēc Austrijas anšlusa 1938. gadā Lotārs bija spiests emigrēt uz ASV un trimdā sarakstīja piecus romānus, kuri vispirms tika izdoti kā tulkojumi angļu valodā (tai skaitā arī “Eņģelis ar bazūni”). Latviski ir tulkots tikai viens romāns, un tas pats salīdzinoši nesen. Ja ņem vērā manu patiku uz ģimenes sāgām, tad ir diezgan negaidīti, ka biju šo grāmatu palaidusi garām, bet neteiksim, ka tā būtu arī sevišķi skaļi izskanējusi. Tas lieki − romāns ir cienījams iemītnieks plauktā starp “Budebrokiem” un “Egletjēru ģimeni”.

Altu ģimene ir neatņemama Vīnes sastāvdaļa − viņu dzeltenpelēkais dzimtas nams atrodas centrā un to virs galvenās ieejas rotā akmens ģerbonis, kurā attēlots kails eņģelis, kurš pūš bazūni. Dzimtas ciltstēvs Kristofs Alts namu uzcēla 1790. gadā, būdams jau cienījams klaviermeistars, kura būvētos instrumentus augsti vērtējis pats Mocarts. Viņa dēls un mazdēls ir sekojuši senča pēdās, un Altu klavieru firma stabili plaukst, vairojot ģimenes labklājību. Altu ģimene ir konservatīva un tradicionāla. Mazdēls Francs Alts, Emīla Alta otrais dēls un biznesa mantinieks, romāna ieskaņā ir gatavs precēt Henrieti Šteinu, kuru pārēja ģimene uzņem piesardzīgi. Dūmi nav bez uguns − Henriete ir bijusi kroņprinča Rūdolfa mīļākām, taču izvēlas kļūt par Alta kundzi − sagadīšanās vai liktenis, bet viņas kāzu dienā Rūdolfs izdara pašnāvību. Henriete dzemdē četrus bērnus (ne visus no vīra), un 1890. gadā dzimušais Hanss lasītāju izved cauri ģimenes peripētijām līdz pat Otrā pasaules kara sakumam.

Romāna varoņus vieno ne tikai radniecīgas saites, tos vieno arī māja, un, iespējams, viņi dzīvo pārāk tuvu viens otram, lai vienmēr saglabātu labas attiecības. Vectante Sofija no pirmā stāva kā veca pūce vēro jauno paaudzi un uztraucas par tās morālo pagrimumu; māsas Grētele un Paulīne mājā ir ievedušas diezgan apšaubāmus vīrus − frivolu virsnieku un pat gleznotāju, kam augšējā stāvā ir ierīkota darbnīca; vecākais dēls Otto Eberhards gan ir apprecējis sievu ar titulu ‘fon’ un tieši tāpat darīs viņa dēls Peters. Ģimenē ir gan īsteni austrieši, gan ungāriete, gan pusebrejiete − nevar teikt, ka tautībai nav nozīmes. Hansa iecerētā Zelma ir aktrise un ebrejiete − un labi, ka vectantei Sofijai tas vairs nav jāpiedzīvo. Saskaņā ar vectēva testamentu ģimenei ir jādzīvo kopā − bet tas nav viegli.

Zini, lāgiem es domāju: pievilcība, apdāvinātība, pat ģenialitāte nozīmē daudz mazāk, nekā mums liekas. Tas viss paredzēts izņēmuma brīžiem. Bet dzīve sastāv no ikdienas. Biedriskums, kurā jūties pasargāts, − tas ir vajadzīgs ikdienai − un arī lielā māksla, kuru neesmu apguvis vēl šobaltdien: tikt galā ar eksistenci, proti − izturēt to labrātīgi, otimistiski un spējīgi.

Pirmais pasaules karš mājā ienāk kā salts vējš, un Henrietei, tāpat kā visiem austriešiem, vajag pierast pie vārda ‘karš’, jo viņas paaaudze, absolūti pasargāta, ir dzīvojusi tajos laikos, kad viens un tas pats nams nereti bija dzimšanas, dzīves un nāves vieta vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Hansu karš ir mainījis, un viņš redz, kā ir mainījusies valsts, bet ļaudis ilgojas turpināt to, kam turpinājums nav iespējams. Pēc kara visi ir nedaudz sajukuši un parāk atšķirīgi, kas 1934. gadā noved pie Austrijas pilsoņu kara.

Vīne bija impērijas galvaspilsēta, impērijas galvaspilsētai bija vajadzīga impērija; impērijas vairs nebija. (..) Septiņu miljonu valstiņai ar nosaukumu “vācu Austrija”, slepkavīgi izgrieztai no piecdesmit piecu miljonu impērijas, nebija ne naudas, ne kredītu, ne ģeogrāfiskā drošības kapitāla.

Ja romāna sākumā autors uz notikumiem skatās distancēti un nekautrējas par varoņiem pazoboties, tad romāna pēdējā trešdaļā, kas stāsta par 30.gadiem, jūtama viņa personiskā atieksme − rūgtums, izmisums, nesapratne. Austrija top aizvien prohitleriskāka, antisemītiskāka, militarizētāka.  Aiz ārējās pieklājības sienas Altu ģimene sašķeļas, un romāns, kas pabeigts 1944. gadā, faktiski paliek daudzpunktē. Lotāra romāns parāda buržuāzijas patieso seju, kas slēpjas aiz Vīnes valšiem un Zahera tortes saldā baudījuma.

 

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2019-maijs-jūlijs)

3 komentāri

Aleksandrs Volkovs. Kļavu mežs

“Rudens līdzinās jau izlasītai, bet piemirstai grāmatai − katra lappuse par to, ko zini un neskaidri atceries, katra lappuse − atgriešanās jau zināmā vietā. No šolaika naktis piepilda lietus troksnis, rīti smaržo pēc bezspēcīgas, bet vēl neatdzisušas zemes, saule, izsējusi visu savu cienīgo nesteidzīgumu, rosīgi slīd pa debesmalu, nepaceļoties virs kalniem − saules laiks ir pagājis, pienākuši citi laiki.” Tā raksta armēņu rakstniece Narinē Abgarjana, bet es jūs sveicinu gada krāšnākā gadalaika ieskaņā, lai kopīgi paskatītos, kas mani ieinteresējis no vasaras sākumā izdotās literatūras.

Visticamāk, ka tā ir nejauša sakritība, bet pēdējā laikā beidzot latviski ir iznākuši vairāki izdevumi, kurus nepārspīlējot var dēvēt par pasaules literatūras pieminekļiem. No tiem par senāko saglabājušos tiek uzskatīts “Eposs par Gilgamešu” (“Jumava”), kurš tiek datēts ar aptuveni 2100. gadu p.m.ē. Iedomājaties, ka senais teksts akadiešu valodā tika uzrakstīts uz 12 māla plāksnītēm. Eposa tulkotājs, komentāru un ievada autors ir seno valodu pētnieks, literāts un tulkotājs Ilmārs Zvirgzds, mākslinieki − Lilija Dinere un Roberts Diners. Gilgameša eposā aprakstīti šumeru pilsētvalsts Urukas valdnieka Gilgameša varoņdarbi, un tam ir nepārvērtējama ietekme uz pasaules kultūru.

LU profesors Dr.geol. Valdis Segliņš turpina rakstīt par Senās Ēģiptes vēsturi, šoreiz monogrāfija “Maģija un burvestības Senajā Ēģiptē” (LU Akadēmiskais apgāds). Monogrāfija veltīta Senajā Ēģiptē uzkrātajām zināšanām par maģiskām darbībām, kas labi zināmas no dažādiem pārstāstiem, netiešām norādēm un vienkāršiem izdomājumiem. Lasītājs var iepazīt senos rituālus, reliģiju, apgūt zināšanas un saskatīt arī to trūkumu plašākā kontekstā, kā arī izvērtēt senos priekšstatus mūsdienu skatījumā.

LU emeritētai profesorei Sigmai Ankravai ir bijusi vēlme izveidot hindu mitoloģijas enciklopēdiju, tādēļ tapusi grāmata “Indiešu dievi un dieves” (Dienas Grāmata). Lasītājs gūst ieskatu hindu dievu panteonā un viņu nemirstīgo dzīvju notikumos, izdevumu papildina autores fotogrāfijas.  Izdevējs sola, ka tā būs saistoša ne tikai Indijas kultūras profesionāļiem, bet skaidra un saprotama ikvienam, kuru interesē Indija.

Ieskatu Latvijas jaunāko laiku vēsturē mums sniedz Anitas Bormanes grāmata “Kā var aizmirst… Dzīve Latvijā 20.gs. 20.-30. gados” (Latvijas Mediji). Autore turpina pirms diviem gadiem iznākušo grāmatu “Skaists bij’ tas laiks… : Latvijas dzīves ainas 20. gs. 20.-30. gados”, un lasītājam tiek piedāvāta ne vien dzīves svinēšana un baudīšana, bet arī samērā nopietnas laikmeta ainiņas.

Ja interesējaties par transporta un rūpniecības vēsturi, tad kā atgādinājumam ielikšu informāciju, ka jau pagājušogad iznāca Edvīna Liepiņa grāmatas “Rīgas auto: Latvijas automobiļu vēstures lappuses” (CSDD Rīgas Motormuzejs) trešais, papildinātais izdevums. Grāmata ir vēstures liecībās balstīts stāstījums par automobiļu parādīšanos Latvijā un vairāk vai mazāk veiksmīgiem mēģinājumiem šeit būvēt spēkratus. Grāmata esot nopērkama Rīgas Motormuzejā.

Vēl viena interesi piesaistoša grāmata, kas uz Rīgas vēsturi paskatās no negaidīta aspekta ir modeles un modes mākslinieces Asnates Smelteres grāmata “Piecdesmit gadi Rīgas modē” (“neputns”), kas piedāvā unikālu ieskatu Rīgas Modeļu nama un Latvijas modes vēsturē. Grāmata aptver laika posmu no Rīgas Modeļu nama dibināšanas 1949. gada februārī līdz tā galam īsi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kā arī autore noslēdzošajā daļā apraksta arī pašas vadītā Salona A izveidi. Grāmatas struktūru veido kompakti teksti, kurus paralēli papildina izsvērts un bagātīgs vizuālais materiāls.

Latvijas teātra cienītājiem noteikti patiks apgāda “Latvijas Mediji” izdotā Intas Kārkliņas biogrāfiskā grāmata “Labdien un sveiki! Alfrēds Jaunušāns”. Izskatās, ka izdevums ir gana ilgi tapis un gaidījis uz izdošanu, jo Jaunušāns jau vairāk nekā 10 gadus ir citā saulē, bet grāmata pieteikta kā viņa monologs, kurā viņš atskatās uz savu veikumu teātrī, runā par smago galvenā režisora nastu divu gadu desmitu garumā, izvērtē savus režijas un pedagoģijas principus un min daudzus savus dzīves faktus, kas iepriekš nav publicēti. Papildu tam autore apzinājusi arhīva materiālus, publikācijas, recenzijas un izveidojusi plašu 20. gadsimta Latvijas teātra ainu.

No tulkotajiem izdevumiem izcelšu amerikāņu vēsturnieka Timotija Snaidera monogrāfiju  “Melnā zeme: holokausts kā vēsture un brīdinājums” (“Jumava”, no angļu val. tulk. Ieva Lešinska). Latviešu lasītājs jau iepazinis Snaidera pētījumu “Asinszemes”, kas vēsta par Viduseiropu totalitāro režīmu laikā un apcerējumu “Par tirāniju”. Tulkotāja saka, ka “grāmatas vērtība ir skrupuloza kolaboracionisma problēmas izpēte, saistoša Polijas un Vācijas attiecību analīze un pamatota Rietumos iesakņojušos holokausta mītu apšaubīšana”.

Somu žurnālista Marti Bakmana pētījumu “Spiegi” (“Latvijas Mediji”, no somu valodas tulkojusi Gunta Pāvola) var lasīt kā aizraujošu romānu − tā centrā ir latviete Marija Emma Tiltiņa (1896–1943), kura 20. gs. 30. gados vadīja internacionālu spiegošanas tīklu, kas piegādāja Padomju Savienībai Somijas militāros noslēpumus. Marija Emma bagātas kanādietes lomā profesionāli strādāja gan Somijā, gan citur, līdz pārdroša kļūda iemeta viņu somu policijas rokās. Grāmata ieguvusi balvu “Somijas labākais dokumentālais romāns 2017”.

Nozaru literatūru noslēdz grāmata, kurai sākotnēji uzmanību nepievērsu − tā ir Nīnas Brokmanes un Ellenes Stēkenes Dāles “Viva la vagina!” (“Zvaigzne ABC”, no norvēģu valodas tulkojusi Guna Gavare). Grāmatas nosaukums un izaicinošais – oranži lillā – noformējums man bija licis domāt, ka tā ir kāda kārtējā grāmata par “vieglāko ceļu uz orgasmu”, bet grāmatnīcā ieraudzīju pieteikumu uz vāka, ka autores ir ārstes un saturs arī izrādījās ļoti informatīvs. Šeit ir gan par sievietes ķermeni, gan seksualitāti, gan par iespējamiem sievietes veselības traucējumiem. Varētu būt laba grāmata vidusskolniecēm (un ne tikai).

Latviešu daiļliteratūras pienesums nedaudz pārsteidza, jo te ir autori, no kuriem romāni netika gaidīti. Leons Briedis, pazīstams latviešu dzejnieks un atdzejotājs laidis klajā romānu “Vilcene un atraitnis” (“Dienas Grāmata”). Kritika vēsta, ka romāns esot kā lēns, ievelkošs vēstījums par kādu vīru, kurš Karpatu kalnos atgūstas pēc liela zaudējuma. Pamazām vīrieša domās lēni aprises iegūst arī pagātnes stāsts, un, kā jau visi īstie stāsti, tas ir par laikmeta zīmēm izraibinātu mūžu un par kādu mīlestību mūža garumā.

Vēsturniece Inese Dreimane, kura savulaik diezgan skarbi kritizējusi pēdējā laika vēstures romānus, ir sarakstījusi pati savu. Romāns “Vēstule ar pielikumu” (“Zvaigzne ABC”) aizved uz 20.gs. 30.gadu Rīgu, tā varoņi − jauni, skaisti un gudri cilvēki, kurus sāk malt necilvēcības, melu, varmācības dzirnas.

Maijas Krekles biogrāfiskais romāns “Melanholiskais valsis. Emīla Dārziņa sapnis par mīlestību” (Latvijas mediji) aizved 20. gadsimta pašā sākumā, kad komponists Emīls Dārziņš ierodas Rīgā no Pēterburgas un kļūst par daļu no latviešu inteliģences. Romāns par viņa sarežģīto dzīves ceļu.

Varbūt saprotami, ka Osvalds Zebris ir uzrakstījis romānu par mūsdienu pusaudžiem “Māra” (“Dienas Grāmata”), jo romāna iecere esot radusies, rakstot scenāriju LTV seriālam “16+”, taču man šķita interesanti, ka autors izvēlējies rakstīt par meiteni. Meiteni kā galveno varoni viņš izvēlējies, jo interesantāk domāt no meitenes pozīcijām. OK, varbūt, ka viņam tas ir arī izdevies.

No tulkotās literatūras piesaistīja somu rakstnieces Rītas Jalonenas romāns “Skaidrums” (“Jānis Roze”, no somu val. tulk. M.Grīnberga), kas ļauj iepazīt visai neparastu dzīvesstāstu. Romāna pamatā ir jaunzēlandiešu rakstnieces Dženetas Freimas biogrāfija, kura bijusi gana raiba ceļā uz veiksmīgu literāro karjeru.

Franču rakstnieces Irēnas Nemirovskas romāns “Franču svīta” (“Jumava”, no franču val. tulk D.Dreika) ir pēdējais, ko viņa paspēja uzrakstīt, jo ļoti drīz viņa nokļuva vācu koncentrācijas nometnē. Romāns pievēršas Francijai Otrā pasaules kara sākumā −kas notiek ar cilvēkiem okupētā valstī, kādas ir viņu izdarītās izvēles.

Noslēgumā minēšu divus detektīvus. Klajā nācis Roberta Galbraita ceturtais romāns “Baltā nāve” (“Zvaigzne ABC”, no angļu val. tulk. S.Brice), kas turpina sēriju par privātdetektīvu Kormoranu Straiku un viņa asistenti Robinu. Kā arī Monikas Sabolo trilleris par kādas jaunas meitenes pazušanu “Samera” (“Zvaigzne ABC”, no franču val. tulk. V.Berga), kas sola būt vienlaikus gan spriedzes pilns, gan poētisks.

Raitu un auglīgu lasīšanu rudenī!

Tommi Kinnunens “Četru ceļu krustojums” (2019)

Komentēt

Tommi Kinnunens. Četru ceļu krustojums / no somu val. tulk. Maima Grīnberga. – Rīga : Zvaigzne ABC, 2019. (Tommi Kinnunen. Neljäntienristeys. 2014)

Varat saukt mani par raganu, bet no pirmā acu skata man šķita, ka ar Kinnunena romānu izveidosies siltas attiecības. Racionāli to izskaidrot nevar, jo es nefanoju par somu literatūru un autors latviešu lasītājam ir pilnīgi nepazīstams. Ģimenes sāgas un psiholoģiskas drāmas man, protams, patīk, bet cik nu mēs tādas jau neesam lasījuši un kas no dažas labas tur beigās ir sanācis − nekas īpašs. Kinnunens ir kā tāds maigais bokseris − viņa sitieni ir samta cimdos un dažbrīd šķiet pat māņus, bet cīņas izskaņā tu jūti, ka iekšas ir atdauzītas.

Romāns “Četru ceļu krustojums” stāsta par četru cilvēku dzīvēm. Pirmā ir vecmāte Marija, kura 1904. gadā sev lepni nopērk velosipēdu un uzsāk ļoti neatkarīgas sievietes ceļu. Marijas meita Lahja gribētu būt gan tāda kā mamma, gan arī līdzīgāka citām, parastākām sievietēm. Lahjas vīrs Onni atdotu ļoti daudz, lai viņam viss būtu “kā visiem”. Lahjas vedekla Kārina nu reiz ir tā, kam viss ir kārtīgi un smuki, taču viņa dabū uz savas galvas iepriekšējo paaudžu sačakarētās attiecības un strēbj tās par visiem. Attiecību tīmeklis, tajā neklātienē piedaloties arī citiem ģimenes loceļiem, ir smalks un nospriegots − kāds vienmēr alkst visu saraut un saplosīt, bet vienmēr ģimenē atrodas kāds gādīgais zirneklis, kas visu sakārto atkal no jauna.

Romānu veido četras lielas sadaļas, katra veltīta vienam personāžam, secīgi izejot cauri viņa dzīves spilgtākajiem momentiem. Autors ne vienmēr uzskata par vajadzīgu smalki izskaidrot katru varoņa darbību, tādēļ pilnīgu ainu un sapratni par notiekošo lasītājs gūst tikai romāna beigās. Šāds paņēmiens intriģē un vilina noskaidrot, kādas tad zemūdens straumes bijušas varoņu dzīvēs. Kas bija tas, kas noteica viņu dzīves gaitu patiesībā? Vai mēs varam teikt, ka katram varonim bija noslēpums vai drīzāk − visi meloja?

Katras sadaļas sākumā ir attiecīgajam personāžam veltīts citāts no tās reglamentējošās literatūras, kas noteikusi daļu no viņa dzīves. Marijai tas ir vecmātes zvērests, Lahjai − lotu organizācijas statūti, Kārinai − laulības zvērests un Onni − karavīra zvērests. Tas ir varoņu pienākums, dzīves saturs, dažreiz nasta, no kuras viņi neatsakās. Jo būtībā − tā ir vienkārša atbilde uz jautājumu “kas es esmu?”, daļa no viņu sociālās identitātes. Problēmas sākas tad, kad varoņi ir spiesti paši sev atbildēt − kas es esmu? ko es gribu? vai es esmu laimīgs? Kinnunens meistarīgi prot parādīt katra varoņa iekšējo stāstu, un lasītājs tiek ievilkts viņu dvēseles pārdzīvojumos.

Grāmatas galvenā varone manā skatījuma ir Lahja, jo viņas dzīvi lasītājs ierauga no dzimšanas līdz miršanai. Lahja nav vienkārša, viņa ir dzimusi kā ārlaulības bērns tādai mātei, kuru sabiedrība ciena neaizvietojamas profesijas dēļ, taču baidās no viņas asās mēles. Lahja pati ir vientuļā māte, un 30. gadu Somijā tā nav nekāda medus maize. Viņa grib strādāt un iet sabiedrībā, tādēļ piespiežas iestāties lotu organizācijā un iet uz baznīcu. Bet sabiedrībai sieviete bez vīra ir aizdomīga, un Lahja to vīru arī dabū − Onni ir labs tēvs un strādīgs saimnieks. Taču Lahja nav laimīga, un iemeslu viņa sākumā nemaz īsti nenojauš. Dzīves izskaņā Lahja ir diezgan netīkama, paštaisna kundze, kuru pašas bērni tikai pacieš, bet lasītājs Lahju mīl vairāk, jo redz viņas iekšējās mokas un sirdsapziņas ēdas.

Priekšpēdējā rindkopa būs MAITEKLIS. Bet es gribu par to uzrakstīt, jo man ir lielas aizdomas, ka autors tieši šī iemesla dēļ vispār iecerēja romānu. Man bija neliela vilšanās, kad es atklāju, ka ģimenes lielais noslēpums it Onni homoseksualitāte, jo šī ir tēma, kas šķiet nu jau diezgan triviāla. Taču Kinnunens ir lielisks, gadu desmitu, vairāku paaudžu griezumā atklājot, cik postoši noslēpums ietekmē ģimeni. Lahja un Onni gan paši sevi, gan viens otru noved līdz garīgam sabrukumam, pūloties dzīvot atbilstoši sabiedrības standartiem, un viss viņu dzīves ceļš ir raksturojams kā “gribējām kā labāk, bet sanāca vēl sūdīgāk”. Jāsaka godīgi, ka Lahju šai situācijā man ir visvairāk žēl, jo dzīvot melos un gadiem domāt, ka tu pie visa esi vainīga, ir briesmīgi. Un tas taču joprojām turpinās − arī mūsu sabiedrībā vislielākās zaudētājas no tā, ka vīriešu homoseksualitāte netiek akceptēta, ir sievietes. Domājat, ka sieva kā bērnu dzemdētāja un sociālais aizsegs mūsdienās ir neiespējama parādība?

Lahjas vedekla Kārina ir tā, kura ģimeni ieved nākamajā gadsimtā. Viņa ir tā, kura nevilšus uzzina tos noslēpumus, par kuriem klusējusi Lahja un nezina viņas bērni. Ko dara Kārina? Viņa tos iznīcina. Vai tas ir pareizi? Grūti pateikt. Varbūt. Uzzināt neglaimojošas lietas par saviem senčiem var būt pārbaudījums pēcteča pašapziņai, bet var būt arī atklāsme un bijušā pieņemšana. Katra detaļa, ko es esmu uzzinājusi par saviem senčiem, it īpaši par tiem, kurus dzīvus nesatiku, mani ar tiem satuvina. Ja mēs varētu tā dvēseliski izpreparēt katru cilvēku, kā to dara Kinnunens savā romānā, cik gan iejūtīgāki mēs varētu būt attieksmē pret pasauli.

Olivera Peča sērija par bendes meitu

4 komentāri

Olivers Pečs. Bendes meita: vēsturisks romāns / no vācu val. tulk. Baiba Jautaiķe. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (Oliver Pötzsch. Die Henkerstochter. 2008)

Romāns “Bendes meita” ievada romānu sēriju par 17. gadsimta otrās puses Bavārijas pilsētiņas Šongavas bendi Jākobu Kuislu, kuram dzīve liek priekšā sarežģītus notikumus, un viņs tos risina, piepalīdzot meitai Magdalēnai un vietējam pilsētas dakterim Simonam. Lasītājs tiek ievests jauno laiku Vācijas mazpilsētas atmosfērā − tagadējai Vācijas teritorijai nesen ir gājis pāri Trīsdesmitgadu karš un iedzīvotāju atmiņā svaigas ir pārdzīvotās briesmas, kā arī apkārtnes lielceļi un meži vēl pilni ar klejojošiem armijas algotņiem, kuri nevar rimt laupīt un slepkavot. Šongavas pilsētiņa tiek attēlota kā tipiska sava laika vācu pilsēta, kurā pie varas ir rātskungi − pilsētas bagātie un varenie, kurus kontrolē kūrfirsta pilnvarotā labā roka − tiesas skrīveris. Pilsētiņa nav nekāda bagātā, turklāt pārvadājumu biznesā tai stipru konkurenci izrāda plaukstošā kaimiņu Augsburga, tādēļ pilsētas gaisotne mēdz būt diezgan nervoza. Visādi citādi pilsētnieki cenšas atgūties pēc kara, neražas gadiem un slimībām, neaizmirstot par veco labo tradīciju visās neveiksmēs meklēt grēkāzi − šai romānā tā ir kārtējā bērnu saņēmēja, potenciālā ragana.

Romāna sižets vēsta par vecmāti Martu, kura tiek sasaistīta ar mīklainu bērna slepkavību, un pūlis ir gatavs to nolinčot, jo vaino burvestībās. Patvērumu tā rod bendes Kuisla pārraudzītās cietuma telpās, bet tā ir atelpa tikai uz īsu laiku − ja bendem neizdosies atrast īsto vainīgo, Martu vajadzēs spīdzināt un sodīt kā raganu. Tā nu Jākobs Kuisls ar jauno dakteri Simonu dažādi cenšas saprast, kas īsti notiek, un viņiem aktīvi palīdz Kuisla meita un vienlaikus Simona iecerētā Magdalēna.

Peča debijas romāns sarakstīts vēsturiski izklaidējošā detektīva žanrā, un kā tādam tam nav nekādas vainas: darbība noris raiti, galvenie varoņi izveidoti pārliecinoši un uzvedās adekvāti. Detektīva intriga bija izveidota pietiekami noturīga, atrisinājums, lai arī nesagādā lielu pārsteigumu, tomēr nebija acīmredzams. Patīkami iepriecināja, kā autors romānā izmantojis Šongavas rūķalas − cilvēka roku veidotu pazemes labirintu, kas kādreiz izmantots, lai paslēptos no iebrucējiem, bet romānā rūķalas ir cīņu vieta labajiem un ļaunajiem spēkiem.

Olivers Pečs. Bendes meita un melnais mūks: vēsturisks romāns / no vācu val. tulk. Baiba Jautaiķe. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (Oliver Pötzsch. Die Henkerstochter und der schwarze Mönch. 2008)

Otrais romāns no sērijas par bendi Kuislu turpina jautrās trijotnes piedzīvojumus. Šoreiz stāsts sākas ar vietējās baznīcas mācītāja nāvi, kurš izrādās noindēts, turklāt atrasts baznīcā, paspējis atstāt zīmi, kas norāda uz baznīcas kriptu.  Jau gana laicīgi lasītājam tiek likts nojaust, ka notiks pakaļdzīšanās kādam mistiskam, supersenam templiešu ordeņa dārgumam, un interese par šo objektu ir vairākām, konkurējošām personām. Ne tikai reliģisku dārgumu iesaistīšana, bet arī vispārējais romāna stils liek domāt, ka autors stipri ietekmējies no tolaik modīgajiem Dena Brauna romāniem, kur varoņiem bieži tiek likts pildīt kvestu, t.i. meklēt noteiktu lietu konkurences apstākļos.

Pirmais romāns, kurā tika risinātas slepkavības, man šķita interesantāks, jo laikam jau reliģisku relikviju vērtība manās acīs nav tik liela, lai to dēļ riskētu ar dzīvību, attiecīgi – arī pats stāsts zaudē daļu spriedzes. Sižets bija arī diezgan samudžināts, finālā neiztika bez pārsteiguma elementiem.

Vispār man nebūtu nekas pretim turpināt iepazīties ar bendes Kuisla piedzīvojumiem, jo sērijā ir iznākuši septiņi romāni (noprotams, ka autors vairāk rakstīt neplāno), tomēr nekas neliecina, ka izdevniecība varētu turpināt tulkot un izdot attiecīgo sēriju. Teikšu, kā ir − mani nedaudz tracina nepabeigtas lietas, bet šeit nu lasītājs neko nevar darīt, tik vien kā lasīt svešvalodā.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2019-marts-aprīlis)

3 komentāri

Sveicināti karstajā vasarā!

Kāpēc gan mums nesākt šo gadalaiku, gremdējoties senspāņu varoņeposā “Dziesma par manu Sidu” (“Neputns”) − senākajā spāņu literatūras piemineklī, kas saglabājies līdz mūsdienām. Atdzejotājs Uldis Bērziņš eposa tulkojumam veltījis ilgus gadus, grāmatu papildina zinātniskā redaktora Dena Dimiņa ievads, komentāri, personvārdu, vietvārdu un reāliju glosārijs un bibliogrāfija. Eposs vēsta par 11. gadsimta kastīliešu bruņinieka Sida Kampeadora dzīvi un varoņdarbiem. Sids cīnās pret mauriem un atbrīvo dzimto zemi no iekarotājiem.

Kārļa Skalbes 140. jubilejas gaidās iznācis viņa pasaku krājums (“Dienas Grāmata”), kurā apkopotas visas pasakas no Kārļa Skalbes dzīves laikā publicētām grāmatām un kopotu rakstu izdevumiem, respektējot un saglabājot autora izteiksmes savdabību. Literatūrzinātnieces Litas Silovas priekšvārdā teikts: “Literārā pasaka izrādās īstā iespēja pārkāpt pāri parasta stāsta tiešumam un vienlaikus neiegrimt dzejas specifiskajā poētiskumā.” Lai arī grāmatā nav attēlu, teksts izveidots vizuāli pievilcīgs.

LU Akadēmiskais apgāds turpina izdot Aspazijas “Kopotos rakstus”. 2.sējums veltīts dzejnieces agrīnajai dzejai un liroepikai, cita starpā šeit atrodami dzejoļu krājumi “Sarkanas puķes” un “Dvēseles krēsla”, kā arī pievienota Aspazijas laikabiedru − Jāņa Asara un Pētera Birkerta – literartūrkritika un pirmpublicējumi par Aspaziju mūsdienu skatījumā.

Lai arī iznācis jau 2018. gadā, tomēr ieraudzīts tikai tagad, ir dzejnieka un tulkotāja Guntara Godiņa sastādīts sarunu krājums “Miera ķēķis. Kas stāv aiz teksta?” (Latviešu valodas aģentūra).  2017. gadā norisinājās Latviešu valodas aģentūras organizēti Valodas vakari, kuros dzejnieki un rakstnieki meklēja atbildes uz jautājumu „Kas stāv aiz teksta?”. Sarunas notika ar virkni autoru (Ventu Zvaigzni un Paulu Bankovski, Jāni Rokpelni un Arvi Vigulu, Sergeju Timofejevu un Artūru Punti, Inesi Zanderi un Kārli Vērdiņu, Māru Zālīti un Andri Breži, Contru (Margusu Konnulu) un Juri Kronbergu, Gunti Bereli). Intelektuāli un emocionāli piesātināto sarunu teksti atklāj rakstnieku un dzejnieku darba aizkulises, attiecības ar valodu un mazāk zināmas biogrāfiskās lappuses.

Folkloras pētnieks Aldis Pūtelis  laidis klajā pētījumu “Domas par latviešu mitoloģiju” (“Zinātne”), kurā vērtē ziņas par latviešu mitoloģiju un kultu, kas atrodamas dažādos rakstītajos avotos, latviski atstāstot šo darbu saturu un sastatot šo avotu veidotās versijas, meklējot ziņu pirmavotus, kā arī analizējot iespējamo izplatīto motīvu izcelsmi agrāk izveidotā rakstītajā tradīcijā. Autors noraida uzskatu, ka ar fantāziju un dievību jaunradi nodarbojušies jaunlatvieši vai arī 17. gadsimta vēsturnieki. Izdevumu veido 4 nodaļas, kurās aplūkots mīts un mitoloģija, tam pievienots plašs kopsavilkums angļu valodā.

Citam tautas daiļrades laikaposmam pievērsies Latviešu folkloras krātuves pētnieks Toms Ķencis, kurš pētījumā “Vācot padomju folkloru” (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts) aizved aizraujošā ceļojumā uz pēckara pirmo desmitgadi un izseko folkloristu gaitas Tukuma, Siguldas, Cēsu, Ventspils citos Latvijas rajonos, kur no 1947. līdz 1954. gadam tika rīkotas zinātniskās folkloras vākšanas ekspedīcijas. Viena daļa pētījuma atspoguļo Folkloras institūta akadēmiskās aizkulises vēlīnā staļinisma laikā, bet cita − apkopo tipiskākos un interesantākos padomju folkloras materiālus.

Izdevniecība “Zvaigzne ABC” pievērsusies psiholoģiskās pašaktualizācijas problēmai un laidusi klajā divas amerikāņu psihologu grāmatas. Džons Bredšovs pazīstams ar termina “ievainots iekšējais bērns” popularizēšanu un savu profesionālo darbību saistījis ar dažādu atkarību ārstēšanu. Viņa grāmata  “Atgriešanās pie sevis: sava iekšējā bērna atgūšana un dziedēšana” (no angļu val. tulk. Sanita Brauža) vēsta, kā soli pa solim  var tikt vaļā no postošo ģimenes modeļu uzliktajiem ierobežojumiem un lomām un sākt brīvi dzīvot tagadnē. Otra autors ir dzīļu psiholoģijas pārstāvis Bils Plotkins, kurš savā darbā “Dvēseles mākslas: dabas un cilvēka psihes noslēpumi” (no angļu val. tulk. Ieva Zālīte) stāsta par nokāpšanu dvēseles dziļumos, kas viņa vadībā notiek ne tikai alegoriski, bet arī praktiski − autors jau gandrīz 40 gadus vada ceļojumus uz neskartām vietām dabā, jo šeit visvieglāk piekļūt ikviena cilvēka dvēseles pirmatnējiem dziļumiem. Dzīļu psiholoģijas mēŗkis ir atsegt un analizēt tos procesus, struktūras un mehānismus, kas pastāv aiz apzinātības fasādes.

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rakstu krājums “Desmit epizodes 20. gadsimta otrās puses mākslā Latvijā” (sast. Elita Ansone) pievēršas Latvijas mākslai pēc Otrā pasaules kara un parāda tās stilistisko daudzveidību. Septiņi mākslas zinātnieki desmit nodaļās pievēršas laikmetam un tā kontekstā radītajiem mākslas darbiem, kas izdevumā parādīti gandrīz 500 attēlos. Aplūkotās mākslas parādības, notikumi un mākslinieki ved cauri pusgadsimtam, kas, par spīti ideoloģiskiem nosacījumiem, Latvijas mākslā bijis ļoti ražīgs.

No jaunākās latviešu daiļliteratūras jāatzīmē Gundegas Repšes jaunā eseju grāmata “Skiču burtnīca. Simts” (“Dienas Grāmata”), kas sniedz personisku ieskatu aizvadītajā Latvijas simtgades gadā no 2017. gada 18.novembrim līdz 2018. gada 18.novembrim.

Rakstnieces Gunas Rozes trešā prozas grāmata “Sadursme” (“Dienas Grāmata”) manu uzmanību piesaistīja ar anotāciju, ka darbība notiek vienas dienas laikā, bet dažādi personāži to izstāsta deviņos stāstos. Centrā ir viens notikums – autoavārija, kurā tā vai citādi visi ir iesaistīti. Autore saka, ka savas izvēles mēs labprāt norakstām uz apstākļiem, taču visbiežāk nekas nav tā, kā izskatās − nejaušību nav un mēs viens otru ietekmējam vairāk nekā domājam.

Latviešu autori reti pievēršas humoram un satīrai, un tādēļ vien jāatzīmē amizantā Baibas Zīles grāmata “Rausītis un karma: manas divpadsmit dienu tievēšanas stāsts” (Zvaigzne ABC). Šeit aprakstīti reāli divpadsmit dienu vērojumi svara korekcijas centrā, ko papildina atkāpes par pašu tievēšanas metodi un ar dažām “garšīgām” tievēšanas receptēm.

Šo aprakstu es sāku ar grāmatu, kas vēsta par spāņu tautas varoni Sidu, bet arī flāmiem ir savs varoņtēls − Tils Pūcespieģelis, kurš radis attēlojumu jau daudzos daiļdarbos. Šoreiz vācu rakstnieks Daniels Kēlmans romānā “Tils” (“Dienas Grāmata”, no vācu val. tulk. Zigurds Skābardis) aizved lasītāju uz 17.gadsimtu, kad notiek Trīsdesmitgadu karš, riņķī − haoss, valdnieku spēles, reliģiju cīniņi un mēris. Dzirnavnieka dēls Tils kopā ar uzticamo draudzeni Neli bēg no dzimtā ciemata un klejo pa valsti, pelnot iztiku aiz jokdara maskas, un satiek dažādus cilvēkus.

Romāns “Četru ceļu krustojums” (“Zvaigzne ABC”, no somu val. tulk. Maima Grīnberga) ir somu rakstnieka Tommi Kinnunena pārliecinoša debija rakstniecībā. Romāna vēstījumu veido četri stāsti, katru vēsta viens centrālais personāžs − sabiedrības normām spītējoša akušiere Marija, viņas meita fotogrāfe Lahja, kas gribētu pareizu dzīvi, Lahjas vīrs, sava laika izpratnē pilnīgi nepareizais galdnieks Onni un Lahjas vedekla Kārina. Darbība norisinās laikā no XIX gadsimta pēdējiem gadiem līdz XX gadsimta nogalei, personāži ir daudzslāņaini, katrs ar saviem noslēpumiem un identitātes mokām, stāstījumi vijas un krustojas, lai izskaņā lasītājam atklātu patieso ainu.

Izdevniecība “Zvaigzne ABC” turpina islandiešu detetektīvrakstnieces Irsas Sigurdardotiras detektīvromānu sēriju, kurā noziegumus izmeklē psiholoģe Freija un detektīvs Huldars. 2018. gadā izdotajam krimiķim “DNS” seko “Sāga” (no islandiešu val. tulk. Inga Bērziņa) par laika kapsulā atrastu parēgojumu par gaidāmu slepkavību. Savukārt pirmo reizi ticis tulkots kāds no Francijā populārā trilleru rakstnieka Franka Tiljē romāniem − “Sapņot” (no franču val. tulk. Maija Indraša). Trillera galvenā varone ir psiholoģe Abigeila, kuras dzīvi apgrūtina narkolepsijas lēkmes, t.i. viņa var dienā pēkšņi uz brīdi aizmigt, tomēr tas viņai netraucē palīdzēt policijai meklēt bērnu nolaupītāju.

Gan bērnu, gan pieaugušo auditoriju iepriecinās latviešu auditorijai jau zināmā norvēģu rakstniece Marija Parra, kuras jaunākajā grāmatā “Vārtsargs un jūra” (“liels un mazs”) lasītāji var sekot jau “Vafeļu sirdīs” iepazītajiem varoņiem. Nelielā norvēģu ciemā nedaudz paaugušies galvenie varoņi Lēna un Trille turpina savus pārgalvīgos piedzīvojumus.

Vēl viena interesanta izdevniecības “liels un mazs” grāmata ir igauņu rakstnieces Ketlinas Kaldmā stāsts “Būt sliktai meitenei ir dievīgi” (no igauņu val. tulk. Maima Grīnberga), kas atgriež mūs 1980. gada padomju Igaunijā, kurā ir kolhoza ciemats un galvenā varone − vienpadsmitgadniece Lī. Būtu interesanti salīdzināt mūsdienu Norvēģijas un padomju Igaunijas reālijas no pusaudžu skatu punkta.

Visiem priecīgu, grāmatām bagātu vasaru!

Blogeri iesaka 10 grāmatas, ko bērns ar prieku lasītu skolēnu brīvlaikā

8 komentāri

Baltais Runcis man nodeva stafetes kociņu grāmatu saraksta izveidošanai skolēnu brīvlaikam. Tas nebūt nebija tik viegls uzdevums, kā izskatās no malas, jo manas zināšanas par bērnu literatūru ir palikušas pagājušajā gadsimtā. Tā nav, ka es nebūtu lasījusi jaunāku laiku izdevumus, taču, godīgi sakot, tā īsti man ir patikusi tikai Marijas Parras “Vafeļu sirds” (atrodama Baltā Runča sarakstā), bet pārējais man biežāk licis vilties un šķitis pārāk vienkāršots un didaktisks, kas bērnam piedāvā gatavus risinājumus. Tādēļ raku es vien laukā savas vecās bērnu grāmatiņas,no kurām daļa joprojām ir pie manis, un ar lielām grūtībām atlasīju desmit labākās. Mairita ir izveidojusi grāmatu sarakstu pusaudžiem, savukārt mans saraksts būs domāts bērniem no septiņiem līdz desmit gadiem, jo no mana skatu punkta, ieejot pusaudža gados, jau ir vēlme pēc pavisam citas literatūras.

Sāksim ar grāmatu, ko Vizma Belševica ir sarakstījusi pašas bērniem priekšā lasīšanai − tā ir latviešu teiku izlase “Zem zilās debesu bļodas”. Belševica ir ierasti īsās teikas pārstāstījusi garākā variantā, lai bērns paspētu iejusties situācijā. Grāmata ir izdota divreiz − ar Ilonas Ceipes (“Liesma”, 1987) un Agneses Kurzemnieces (“Zvaigzne ABC”, 1998) ilustrācijām (man labāk patīk pirmā).

Otrā grāmata ir latviešu literatūras klasika − Rūdolfa Blaumaņa pasaka “Velniņi”, kas stāsta par diviem nerātniem velniņiem, kas izmūk no elles un ar lielu prieku strādā nedarbus, neviļus palīdzot cilvēkiem. Grāmata ir izdota daudzas reizes ar dažādām ilustrācijām, izlasāma arī “Sprīdīša bibliotēkas” pirmajā sējumā.

Belševica_Zem_zilās

Trešā grāmata ir pasaules klasika par koka lelles Pinokio piedzīvojumiem, ko 19.gs. otrā pusē sarakstīja Karlo Kollodi, savukārt padomju klasiķis Aleksejs Tolstojs pēc 50 gadiem to (ar diezgan lielām izmaiņām) pāstāstīja padomju bērniem. Grāmata “Zelta atslēdziņa jeb Buratino piedzīvojumi” ir jālasa tāpēc vien, lai zinātu, kas izaug, ja iestāda četrus zelta gabalus. Latviski “Buratino” pirmoreiz tika izdots 1952. gadā Annas Sakses tulkojumā ar Margaritas Stārastes ilustrācijām un tā arī pārizdots vēl četras reizes.

Vēl viena pasaules bērnu literatūras klasika ir Hjū Loftinga grāmatu sērija par doktoru Dūlitlu, no kuras pirmā grāmata iznāca jau 1920. gadā. Latviski Loftings tika tulkots jau 30. gados, taču mūsdienās lasa Vizmas Belševicas 1972. gadā izdoto tulkojumu “Stāsts par doktoru Dūlitlu”. Nākamā gadā tam seko jau biezāka grāmata “Doktora Dūlitla peldošā sala”. Dūlitls ir ārsts, kurš iemācījies zvēru valodu un iemantojis lielu to mīlestību. Pirmajā grāmatā viņš ar visiem saviem dzīvniekiem ceļo uz Āfriku, lai glābtu pērtiķus no ļaunas slimības.

Tolstojs_Buratino_Staraste

Margaritas Stārastes ilustrācija “Buratino” (attēls pa kreisi); Hjū Loftinga ilustrācija “Doktora atvadu mielasts” (attēls pa labi)

 

Kļava_Raibā_vasara

Latviešu bērnu rakstniece Mirdza Kļava ir radījusi virkni grāmatu par Vecozolu ciematu pie Lielā meža, kur priekšnieks ir vectēvs Kurmis un draudzīgi darbojas kaķēns Miks, vāverēns Toms un citi zvēriņi. Pasakā “Raibā vasara” visi ir ļoti aizņemti, jo būvē ciematā peldbaseinu. “Raibā vasara” iznāca 1979. gadā, pārizdota 2008. Ilustrācijas veidojis mākslinieks Pāvils Šēnhofs.

Darbs ir darbs, bet pārmērīgs darbs nav nekāds labais darbs, un ar tādu darbu nekādus kalnus gāzt nevar. Tāds darbs ir jāpārtrauc un jāno­maina ar darbīgu atpūtu, — vectēvs Kurmis.

Otfrīda Preislera “Mazā raganiņa” latviski lido jau no 1981. gada (no vācu val. tulk. Ingus Liniņš, “Liesma”, 1981, divreiz pārizdota). Raganiņa ir tikai 127 gadus veca un dzīvo dziļā mežā ar kraukli Abraksu; viņai ļoti gribas piedalīties Valpurģu nakts dejās, bet viņa ir pārāk jauna. Virsragana soda raganiņu par nepaklausību un liek tai veselu gadu būt labai raganai − bet kas gan jādara “labai raganai”?

Grāmata par kukaiņiem var būt aizraujoša − par dzīvi skudru pūznī vēsta čehu rakstnieka Ondržeja Sekoras stāsts “Skudras nepadodas” ( no čehu val. tulk. Laima Rūmniece, 1961, 1981, 1999, 2007). Galvenais varonis ir skudrulēns Ferda, kurš noklīst no sava pūžņa un organizē pats savējo. Pēc kāda laika atklājas, ka kaimiņos dzīvo “sliktie” − vergturu pūznis, kas slikti izturas pret darba skudrām. Ferda sāk organizēt savējos darbam un aizsardzībai. Uzvar draudzība!

Preislers_Mazā_raganiņa

Neviens bērnu grāmatu saraksts nevar iztikt bez Astrīdas Lingrēnes grāmatām. No visām iespējām es izvēlējos “Ronja − laupītāja meita”. Par diviem bērniem, kas piedzimuši naidīgās laupītāju ģimenēs, bet par spīti vecāku aizliegumam satiekas un draudzējas liela mūžameža vidū, kur lido harpijas, spīd mošķuļu acis un staigā lāči. “Ronja” latviski ar oriģinālajām Ilonas Vīklandes ilustrācijām pirmoreiz iznāca 1989. gadā, pēc tam pārizdota vēl divas reizes (no zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane).

Vācu rakstnieka Ēriha Kestnera rakstāmspalvai pieder daudzi jauki bērnu literatūras varoņi. Kestnera pirmā grāmata bērniem ir “Emīls un Berlīnes zēni” (1929). Galvenais varonis ir puika Emīls Tišbeins, kurš brauc no dzimtās Neištates uz Berlīni un vilcienā viņam nozog mātes grūti pelnīto naudiņu. Viņš nolemj noķert zagli un talkā viņam nāk draugs Gustavs (ar tauri) un māsīca Ponija Cepurīte. Latviski “Emīls” iznāk jau 1931. gadā Jūlija Lāča tulkojumā, tiek pārizdots arī padomju laikā (neminot represēto tulkotāju), bet no 1983. gada tiek izdots Laimas Rūmnieces tulkojumā.

Lindgrēne_Ronja

Vēl viens nemirstīgs bērnu grāmatu cikls ir radies, iedvesmojoties no amerikāņu rakstnieka Franka Bauma pasakas “Gudrais no Oza zemes”. Krievu rakstnieks Aleksandrs Volkovs ņēmās to tulkot, bet beigās faktiski grāmatu pārrakstīja pa savam un radās “Smaragda pilsētas burvis”, kam sekoja vēl piecas grāmatas. Man mīļākā ir cikla otrā grāmata “Urfins Džīss un viņa koka zaldāti” (izdota 1965. un 1994. gadā Annas Sakses tulkojumā ar Pāvela Šēnhofa ilustrācijām). Šeit ir ķildīgs galdnieks Urfins, kurš dzīvo biklo gremoņu teritorijā un reiz nejauši atklāj kaktusu pulverīti, kas spēj iedvest dzīvību nedzīvās lietas… un Urfins nolemj radīt savu koka zaldātu armiju, lai iekarotu Smaragda pilsētu.

urfin-8

Kadrs no animācijas filmas “Urfins Džīss un viņa koka zaldāti” (2017)

***

Domāju, ka manam sarakstam ir stipra retro noskaņa, tai pašā laikā es neredzu iemeslu, kāpēc vajadzētu aizmirst šīs un vēl daudzas citas vecākas grāmatas. Cilvēki jau nemainās, un bērniem joprojām ir svarīga vecāku mīlestība un draudzība, aizraujoši piedzīvojumi un labajam vajag uzvarēt ļauno.

Stafeti tālāk nododu Asmo, kas gan jau kādreiz atgriezīsies no tālajām zemēm un kā pieredzējis tētis varēs sniegt aktuālāku ieskatu bērnu literatūrā, un Lili, kas lasa un raksta.

Older Entries