Sākums

Bronija Vēra “Piecas lietas, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves” (2013)

2 komentāri

Bronija Vēra. Piecas lietas, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves: kā dzīvot, lai aizejot nekas nebūtu jānožēlo / no angļu val. tulk. Dina Kārkliņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Bronnie Ware. The Top Five Regrets of the Dying. 2011)

Reiz es nopirku grāmatu, jo man ļoti patika saulainās pienenes uz tās vāka, taču diezgan ilgi atliku grāmatas lasīšanu, jo saturs nesolījās būt izklaidējošs. Šogad gadījos īstajā garastāvoklī un nolēmu beidzot uzzināt tos piecus noslēpumus, kurus atklājusi autore. Jāsaka, ka grāmatas noskaņojums, neskatoties uz pieteikumu stāstīt par paliatīviem slimniekiem, tomēr atbilst noformējumam, jo pienenes zieda pārvērtība no cieši sakļauta pumpura līdz gaistošai lidpūkai, kas nes sēklu, ir laba metafora ideālam cilvēka mūžam − ziedēt un tad viegli aizlidot, cerībā pārdzimt nākotnē.

Grāmatas autore ir austrāliete, visticamāk − cilvēks ar sarežģītu likteni, kas ilgstoši meklējis dzīves jēgu, drošu pamatu zem kājām. Autore liek noprast, ka jaunībā viņai bijusi traumatiska pieredze, tikai nekādi neatklāj savu frustrāciju iemeslus − it kā tie nav ne vecāki, ne ģimene, ne atkarības. Pilnīgi iespējams, ka viņai vienkārši ir kaut kāda hipertrofēta vēlme atrast dzīvē “īsto vietu”, nemitīgi meklēt “piepildījumu un apmierinājumu”, “būt derīgai” utt. Neapšaubāmi, ka katram cilvēkam ir šādi krīzes periodi, tikai Vēras gadījumā tie ir ļoti ieilguši. Pēc ilgstoša darba bankā Vēra nolēma, ka viņa nav piemērota šādam darba režīmam un strādāja ārpus Austrālijas dažādus darbus, līdz nonāca pie tā, ka varētu būt nepilna laika slimnieku kopēja, paralēli attīstot savas radošās spējas. Drīzumā Vēra saprata, ka darbs ar nedziedināmi slimiem cilvēkiem viņai padodas un nes gandarījumu, lai cik skumjš tas nebūtu.

Aizgājēji Vērai palīdzēja noformulēt piecas atziņas par dzīvi: pirmkārt, dzīvot pašai savu dzīvi, nevis to, ko sagaida citi; otrkārt, nestrādāt tik daudz; treškārt, būt drosmīgai un atklāt jūtas; ceturtkārt, uzturēt sakarus ar draugiem; piektkārt, ļaut sev justies laimīgākai. Padomi ir labi un pareizi, un īstenībā zināmi jau sen un ikvienam, kas kaut nedaudz ir aizdomājies par savas dzīves kvalitāti. Iespējams, kā papildu piesaistes triks nostrādā tas, ka tos snieguši cilvēki pirms nāves − padomi tiek pasniegti kā pēdējais vēstījums pasaulei, vēlējums palicējiem.

Lai arī grāmata mani zināmos mirkļos aizkustināja, nevaru noliegt, ka manī ir nedaudz atturīga attieksme pret autori. Viņa ir privātas kompānijas nolīgta kopēja finansiāli nodrošinātiem cilvēkiem mājas apstākļos, ne hospisā, un dīvaini šķiet, ka strādāt viņa sāk ar divu stundu apmācību. Noprotams, ka lielai daļai slimnieku viņa ir pastāvīgā kopēja, t.i. dzīvo pie slimnieka, līdz tas nomirst. Šāds darbs nav morāli viegli izturams, bet Vēra uzskata, ka ar savu dzīvesveidu − vegānisms, meditācijas, atteikšanās no materiālām vērtībām − viņai izdodas izturēt. Vērai gadiem pat nav pašai savu māju − kad viņa nedzīvo pie slimnieka, viņa pieskata mājas saimnieku prombūtnē vai kritiskā gadījumā pat dzīvo mašīnā. Vēra uzskata, ka vajag atmest bailes un ļauties plūsmai, viņā ir gandrīz patoloģiska netīksme pret jebkādu brīvības ierobežošanu. Piedodiet manu ironiju, bet ar tādu attieksmi cilvēce joprojām dancotu ap ugunskuriem un ceptu banānus uz iesma (gaļu jau nedrīkst).

Kas man šķiet zīmīgi – pēc aiziešanas no kopējas darba, beidzot nopirkusi sev īstas mājas, Vēra piedzīvo milzīgu depresiju, līdz pat pašnāvnieces zīmītes rakstīšanai. Redziet, miroņu padomi un meditācijas jau nepalīdz, ja tev smadzeņu ķīmija saiet grīstē. Es ļoti pozitīvi attiecos pret cilvēkiem, kas atrodas garīgos meklējumos (lai cik dīvaini no malas tie neizskatītos), kuri meklē sev piemērotāko dzīves stilu, kuri neiegrimst pašapmierinātībā, tomēr visam ir savas robežas − ilggadīgai terminālu slimnieku kopējai ir nepieciešamas regulāras psihologa konsultācijas, lai viņa pēc 10 gadiem šāda darba neiebrauktu aizā ar savu auto, kā Vēra taisījās darīt. Ja cilvēkam ir depresija ar suicidālām nosliecēm, tad ir jāiet pie daktera un jādzer medikamenti, nevis jāmeditē uz paklāja.

No otras puses, šobrīd Bronija Vēra ir ļoti populāra, daudz tulkota autore ar sakārtotu dzīvi (vismaz ārēji), viņai ir skaista mājas lapa, kurā var noklausīties arī viņas sacerētās dziesmas (iznākuši vairāki diski), arī privātā dzīve ir sakārtojusies. Līdz ar to var teikt, ka viņa savu dzīvi no nemierīgas šaudīšanās pa pasauli ir pārvērtusi skaistā piedzīvojumā. Šajā sakarā mans dzīves izsāpēts (kā neapšaubāmi jau vecas viedas sievietes) padoms būtu − pirms rīkoties pēc kāda ieteikumiem, izvērtējiet padomdevēja dzīvi! Jūs taču nepasūtīsiet mēbeli galdniekam, kam visiem ķebļiem šķības kājas, un neiesiet tievēt pie resnas dietoloģes. Tieši tāpat būtu jāizturas pret daudzajiem guru un viņu pašpalīdzības grāmatām, kuras Latvijā ir tik populāras − nesekot akli viņu norādījumiem, bet samērot tos ar saviem uzskatiem un ievērot tikai tik daudz, cik tas nes labumu jūsu dzīvē.

 

Advertisements

Karīna Račko “Saplēstās mežģīnes” (2017)

14 komentāri

Karīna Račko. Saplēstās mežģīnes. − Rīga: Zvaigzne, 2017.

Kā jau visos biznesos ierasts, arī grāmatu izdošanas jomā laiku pa laikam uzrodas kāds bestsellers, kurš gūst plašu popularitāti. Viena no pieprasītākajām grāmatām 2017. gada otrajā pusē bija Karīnas Račko “Saplēstās mežģīnes” − erotiskā žanrā sarakstītais romāns trīs mēnešu laikā sasniedza 10 000 tirāžu, kas ir ievērojams sasniegums Latvijas grāmatu tirgum. Parasti es esmu diezgan noturīga pret šādu masveida aizrautību, varētu pat teikt − atpalikusi no modes tendencēm, šoreiz es izrādīju interesi un grāmatu man iedeva izlasīt. Jā, grāmatu es neesmu pirkusi, līdz ar to atsauksmi noteikti būs ietekmējis fakts, ka es par to nesamaksāju izdevniecības noteiktos 15 eiro.

Mani vispār interesē erotiskā tēma daiļliteratūra (to varat pārbaudīt pēc atslēgvārda “erotika”, turpat atrodams “putaino grāmatu” sarakstiņš). Un gribētu uzreiz atrunāt, ka man pret erotiku (un pat pornogrāfiju) ir ļoti liberāla attieksme, un nekāda kautrēšanās par pašu tēmu no manas puses nebūs. Sekss ir cilvēka dzīves sastāvdaļa, vēl jo vairāk − uz tā visos laikos ir balstīta ievērojama industrija, atkarīga no attiecīgā laikmeta tikumiem. Arī erotiskā literatūra, kas sākusies ar nerātnajām dainām un Kamasūtru, tiek un tiks rakstīta. Pieņemu, ka šodienas latviešu lasītājs erotisko literatūru iepazina 90. gadu sākumā, kad mērķtiecīgi tika apgūts viss padomju laikā aizliegtais, tai skaitā erotiskās lubenes − Kolinsa, Maknota, Krenca u.c. jau piemirstas autores savus romānus izpušķoja ar padomju lasītājam neierasti atklātām gultas ainām. Man pat šķiet ka tagad izdotās lubenes (cik nu es tās esmu lasījusi) ir krietni tiklākas. Laikam jau es biju iedomājusies, ka Račko romānā būs kaut kas līdzīgs tām vecajām grāmatām − patstāvīgas meitenes piedzīvojumi ar pikantām epizodēm un varēšu nedaudz nodoties quilty pleasure ar erotisku lubenīti.

Redziet, es laikam kļūstu veca un vairs nesaprotu, kas tiek saprast ar jēdzienu “daiļliteratūra”, jo mana pirmā atziņa ir tāda, ka sacerējuma autorei līdz rakstnieces titulam vēl ir patālu. Jā, ir zināmas iemaņas, spēja veikli savērpt teikumus, bet tas ir tikai ceļa sākums. Otrā atziņa gan ir tāda, ka inteliģenci un iekšējo kultūru nopirkt nav iespējams, tādēļ šim tekstam nav tā skaistuma, kas “nāktu no iekšām”. (Hm, es laikam tagad delikāti centos noformulēt, kas ir grafomānija.) Lai nedaudz atbalstītu jauno autori (cilvēks taču uzrakstījis tik daudz burtu!), teikšu, ka nevienam jau nevar aizliegt rakstīt. Mēs visi varam radoši izpausties, kā vien spējam − ikviens var uzrakstīt romānu un iesniegt to izdevējam. Un te rodas jautājums − kāpēc kaut ko tādu izdod un kāpēc lasītājs par to ir gatavs maksāt naudu? Vai tiešām mūsu lasošā sabiedrība ir tik ilgi turēta puritāniskā tiklībā, ka gatava pēc pirmā mājiena par erotiku mesties uz grāmatveikalu?

Vispār es domāju, ka Račko grāmatai vajadzētu uzlikt kādu vecuma cenzu, iespējams, pat 25+, jo viņas attēlotā pasaule ir klaji melīga. Vārdos tiek postulēts, ka ārējais skaistums un bagātība nav galvenais, bet īstenībā viss romāns ir oda perfektai ārienei un mantu kultam, kurā darbojas plastmasas varoņi ar infantilu iekšējo pasauli. Kā gan jauns, nepieredzējis cilvēks varētu nodalīt Džonatana un Ketlīnas satriecošo kaislību no nevainojamiem interjeriem, greznām mājām, luksus auto un kārtējām kruta zīmola saplēstajām apakšbiksēm? Mani pārņem klusas šausmas, kad es iedomājos, ka kāda pusaudze varētu lasīt un piemērot savu dzīvi šai emocionāli aukstajai pasaulei − vīrieša bezjūtīgā attieksme nenozīmē dziļi slēptu ieinteresētību vai pat mīlestību, narcisu un jākli neviena nepārtaisīs. Par “dzīvesgudrajām” atziņām, ko pārmaiņus pauž Ketlīna vai Džonatans, es pat neizteikšos − es nezinu, kā komentēt stulbumu.

Kas attiecas uz romāna erotisko sastāvdaļu, es esmu vīlusies. Teiksim, samierināsimies ar samāksloto sižetu, pabaudīsim erotiku . Pēc piektās ainas, kur alfa tēviņš ar tēraudcietiem vēdera muskuļiem un tik milzīgu locekli kā zilonim norauj trīsošai meitenei kādu apģērba gabalu, nedaudz viņu pamīca un steidz ietriekties “aizvien dziļāk”, un viņa no tā ir dziļā ekstāzē un kliedz kā sirēna ļaunā naktī, man bija skaidrs, ka nekā cita nebūs. Ak, nē, pašās beigās kā milzu bonusu šī fallocentriskā romāna autore galvenajai varonei uzdāvināja jauku kunilingu − es pat pilnīgi nopriecājos par Ketlīnu, beidzot viņā nekas “netriecās”. Jāsaka, ka satikt vīriešu šovinismu sievietes sarakstītā romānā bija negaidīti.

Atgriežoties pie jautājuma, kāpēc kaut ko tādu izdod, man jāsaka, ka jau kādu laiku vērojams, kā “Zvaigzne” atņem lubeņu izdošanas rūpalu “Kontinentam”, turklāt izvēlas no prastākā gala. Klaja naudas pelnīšana un sliktas gaumes demonstrācija (nevar noliegt, ka apzīmējums “dižpārdoklis par dižlocekli” man šķiet gan smieklīgs, gan trāpīgs). Sevi cienoša izdevniecība vismaz nodalītu brendu un neizdotu erotiskās lubenes kopā ar bērnu literatūru un mācību grāmatām.

Savukārt, atbildot uz jautājumu, kāpēc lasītājs (šai gadījumā drīzāk − lasītāja) vispār aktīvāk lasa erotisko literatūru, varbūt jāskatās globālākā mērogā. Es teiktu, ka 21. gadsimtā ir krietni paplašinājušās sfēras, kurās sieviete vēlas kļūt no objekta par subjektu, tai skaitā pat tik maskulīnā izklaides žanrā, kāda līdz šim bija pornogrāfija (ar jēdzienu “pornogrāfija” šoreiz saprotot dzimumdzīves attēlojumu dažādos mākslas žanros). Piemēram, pornofilmu industrijā jau kādu laiku pastāv “female friendly” filmas (nav runa par lezbiešu kino), kuras pat režisē sievietes, kas parāda, ka šāds kino nav tikai veču bizness un akceptē sievietes veselīgo interesi par seksu. Iespējams, ka tāda pati pāreja notiek literatūrā (atcerēsimies, kā fantāzijas literatūra no pusaudžu žanra pārgāja pieaugušo literatūras plauktos). Tā kā šāda interese visticamāk turpināsies, man būtu ierosinājums izdevniecībām meklēt un izdot kvalitatīvu erotisko literatūru un arī mudināt vietējos rakstniekus nebūt tik tikliem. Jo “Saplēsto mežģīņu” sakarā man nav neērti atzīties, ka es esmu izlasījusi erotisko romānu, man ir kauns, ka es esmu izlasījusi līdz beigām slikti uzrakstītu grāmatu.

Valoda tulkojumā (2015)

4 komentāri

Valoda tulkojumā: intervijas, konference, diskusija / sast. un redaktore Anita Rožkalne. – Rīga: Latviešu valodas aģentūra, 2015.

Grāmatu “Valoda tulkojumā” man pagājušos Ziemassvētkos uzdāvināja Lasītāja, un labi, ka tā, jo es par tās eksistenci biju paguvusi aizmirst, lai arī biju plānojusi izlasīt. Grāmatā apkopotas sešas sarunas ar tulkotājiem (Valdi Bisenieku, Daci Meieri, Pēteri Jankavu, Guntaru Godiņu, Silviju Brici un Knutu Skujenieku), kas notika 2014.gadā, un otrajā daļā publicēti septiņi referāti, kas tika nolasīti Eiropas Valodu dienas konferencē “Valoda tulkojumā” 2014. gada 26.septembrī. Bonusam pievienota tulkotāju diskusija, kas notika šai pašā konferencē.

Katrs no pieminētajiem tulkotājiem ir sevi parādījis un pierādījis ar spožiem tulkojumiem, un nebaidīšos teikt, ka ar viņu darba starpniecību latviešu valodas kultūrtelpā ienāk pasaules vēsmas. Valdis Bisenieks tulkotāju definē kā vidutāju, kompromisu meklētāju: “lai nebūtu svešas kultūras par daudz iekšā, bet, šo to iepilinot, lai justu tās valodas garu, zināmā mērā to veidu, kā tas oriģinālvalodā ir domāts”. Te nu parādās viena no sarunās apskatītajām tulkošanas problēmām – cik daudz tulkotājs ir tiesīgs mainīt oriģinālā, cik daudz pielāgot savai valodai un lasītāja sapratnei. Vai tulkot pēc burta vai būtības? Dace Meiere tulkotāju uzskata par amatnieku, amata meistaru, kurš ar galarezultu ir apmierināts tikai tad, ja teksts iekšēji šķiet gatavs, pabeigts. Meiere pagarā monologā aizstāv latviešu valodas tiesības attīstīties kā brīvību nesošai upei, kura nekontrolēti pati sev izlauž attīstības ceļu − “Es ļoti ceru, ka beidzot nāks kāda jaunā paaudze, kas rakstīs latviski tajā īstajā latviešu valodā, kurā cilvēki runā, nevis tādā ideālajā, izdomātajā valodas mūmijā, kura guļ stikla žarciņā ļoti skaisti ar krauklīšiem apkārt.” Es vispār sevi pieskaitu “Meieres atbalsta grupai”, bet šai viņas pozīcijai nepiekrītu − es aizstāvu “pirmspensijas latviešu valodas skolotājas”, kas čakli kopj valodiņu. Ilze Rūmniece vēlāk referātā saka: “Valoda ir kā dārzs − tā var pieaugt pilna ar dažādiem augiem, tomēr bez sakoptības/regulējuma aizaugs pamestībā un citu valodu uzbāzībā”. Par to runā arī Pēteris Jankavs, kuru uztrauc, ka, piemēram, Bliksenu pirms 20 gadiem saprata daudz lielāks lasītāju skaits − “Mēs [latviešu valodu] paši esam nonivelējuši un aizmirsuši labskanību un vārdu krājumu”. Jā, protams, latviešu valodā iztrūkst galma leksikas vai nav simtiem nosaukumu sniegam, taču man ir klusas aizdomas, ka arī tulkojot no latviešu valodas var rasties dažādas grūtības. Un katrai valodai ir savs neatkārtojams “smeķis”, par kuru tulkotājam ir sāpe, ka to nav iespējams pilnvērtīgi parādīt.

Varbūt es maldos, bet man palika iespaids, ka atdzejotāju mokas ir atšķirīgas no tulkotāju mokām. No vienas puses, atdzejotājs ir ieslodzīts pantmērā, bet, no otras puses, viņam tomēr tiek dots lielāks radošais lidojums un būtībā neviens neprasa precīzu tulkojumu. Guntars Godiņš saka: “Tev ir jārada, tev ir jārada šī atmosfēra, kas bieži vien ir daudz svarīgāka nekā teksts, kas rastos, tulkojot vārds vārdā.” Godiņa labo darbu sarakstā ir ārkārtīgi interesantais somu dzejnieces Heli Lāksonenas tulkojums, tulkots no somu dialekta lībiskā dialekta Vidzemes izloksnē, un jautājumu par dialektu pārvaldīšanu un izmantošanu darbā Rožkalne jautā visiem tulkotājiem. Silvija Brice teic, ka viņa neizmantotu izloksni tulkojumā, jo katrā valodā katrai izloksnei ir spilgts kultūrvēsturisks konteksts un izloksnes ir viens no “netulkojamo lietu” paraugiem. Brice uzskata, ka tulkotājs “pakaļrada” − atrod autora balsi un mēģina savā valodā salikt visu to pašu, ko viņš.

Tulkotāju plejādi noslēdz saruna ar Knutu Skujenieku, kurš valodās dzīvo kā zivs ūdenī, turklāt vēl paspēj sadzejot pats savus brīnišķīgos dzejoļus. Interesanti, ka gan Skujenieks, gan pārējie tulkotāji saka, ka tulkošanu tā īsti nemaz nevar iemācīties − vismaz ne mācību grāmatas izpratnē. Vienkārši sēdi un tulko, svīsti, mācies no piemēriem (Godiņš saka: “es studēju dzejnieku augstskolās”). Valodas izjūta katram ir dabas dota (vai nav dota), un tad jau sākas žonglēšana ar teksta jēgu, ideju un ārējo formu. Skujenieks interesanti stāsta par eposa “Teika par Igora karagaitu” tulkošanu (kopā ar Uldi Bērziņu). Piemēram, cenšoties rast veidu, kā attēlot arhaisko stilu, viņi lieto vārdu savienojumu “aizskriet vanagā”, “kliegt dzērvē” (nevis “”kliedza kā dzērve”), manuprāt skan skaisti. Skujenieka īpašā tēma ir tautasdziesmu atdzejošana, un viņš teic, ka latviešu tautasdziesmai tuvus radiniekus ilgos meklējumos tā arī nav atradis − leišiem ir lielāka tuvība ar rietumslāviem, drīzāk kopīgus momentus var atrast ar somiem un igauņiem. Tulkojot tautasdziesmas, jāpanāk nevis adekvāts, bet maksimāli līdzīgs efekts, kas nekad nav simtprocentīgi sasniedzams, bet censties vajag.

Otrā daļā sekojošie referāti bija interesanti, bet lielākā daļa diezgan specifiski. Patika, kā Andrejs Veisbergs sprieda par inteferenci (avotvalodas ietekmētas atkāpes no mērķvalodas normām), tikai svešvārdu bija tik daudz, ka bez vārdnīcas neiztikt. Bija vairāki centieni izklāstīt, kā Latvijā notiek tulkotāju sagatavošana, bet man šķiet, ka diskusija konferences izskaņā drīzāk pierādīja, ka teorija atrodas diezgan tālu no prakses un neviens nevar šajā jomā garantēt izcilu tulkotāju rašanos. Viss atkarīgs no topošā tulkotāja − ja tā būs viņa sirdslieta, tad viss notiks, būtu tikai tā mītiskā “valodas izjūta” un čaklums. Varbūt vienīgais būtu nepieciešama kāds organizēts atbalsts, lai tiktu pārmantotas tradīcijas retāku valodu zinātājiem, piemēram, no ungāru valodas latviski tulkojusi gandrīz tikai Elga Sakse, kurai mantinieka neredz. Kā arī vispār atbalsts tiem, kas pievēršas Latvijas tulkotāju vēl neapgūtām valodām.

Izmantojot izdevību, gribētu paust savu negatīvo attieksmi pret starpvalodu izmantošanu, kas īpaši tāda ir pret salīdzinoši populārām valodām. Kāpēc zviedru daiļliteratūra būtu jātulko ar angļu valodas starpniecību? Kāpēc atņemt darbu “zviedristiem”? Varbūt izdevējs domā, ka lasītājs jau neievēros un kāda starpība, ja tas ir tikai detektīvs vai lubenīte? Vispār jau ir starpība, un es diezgan lielu vērību pievēršu tulkojuma kvalitātei, un uzaicinu jūs visus nekautrēties tulkojumus lasīt kritiski, lai tulkotāji un izdevēji zinātu, ka tas mums, lasītājiem, ir svarīgi.

 

Константин Образцов “Культ” (2016)

4 komentāri

Константин Образцов. Культ. – Москва: Э, 2016.

Manā lasīšanas sarakstā Konstantīna Obrazcova trilleris “Kults” ienāca ar krievu vlogeres (atkal jau!) palīdzību. Kāpēc es sev atzīmēju kā kandidātu uz lasīšanu tieši šo grāmatu, racionāli izskaidrot nespēju, jo parasti uz nepazīstamiem krievu autoriem, kas raksta izklaidējošā žanrā, raugos ar ļoti lielām aizdomām. Pat romāna nosaukums un noformējums man nepatika, bet vienalga − ieraudzīju veikalā, uzreiz nopirku un sāku lasīt. Vlogere ar vieglu ironiju reklamēja, ka Obrazcovs ir “mūsu atbilde Stīvenam Kingam”, un jāatzīst, ka šai teicienā ir sava daļa taisnības. “Kults” nav pielīdzināms Kinga labākajiem darbiem, tomēr atmosfēra ir atbilstoša, turklāt Obrazcovam ir ļoti laba, bagāta valoda, kādu nemaz negaidi no ierindas trillerīša.

Romāna darbība norisinās kādā izdomātā Krievijas mazpilsētā Severosumskā, kas atrodas, visticamāk, Somu līča krastā. Kādreiz Severosumska bija rosīga, plaukstoša ostas pilsētiņa, taču pēdējos gadu desmitos tā strauji degradējusi un līdzinās daudzām citām Krievijas mazpilsētām, kur vara un nauda pieder pieder pāris izredzētajiem. Vasaras izskaņā pilsētā ierodas pārītis − vīrietis ap piecdesmit, kas uzreiz atrod skolotāja darbu Severosumskas labākajā skolā, un jauna sieviete, kas sāk strādāt psihoneiroloģiskajā pansionātā par medmāsu. Tai pašā laikā vecās ostas noliktavu rajonā, ko paredzēts kapitāli renovēt, celtnieki atrok zemē senu pagānu templi, un tas uzreiz aptur visu būvniecību, jo templis kļūst par kultūrvēsturisku objektu. Septembrī, kad piekrasti apciemo pirmās rudens vētras, četri pusaudži slepus ielavās templī un ākstoties veic rituālu − izsaka savas vēlmes iedomātai dievietei Mamočkai. Cik liels ir pusaudžu pārsteigums, kad Mamočka izrādās uzdevumu augstumos un izpilda viņu vēlēšanās, tikai cena… ir augsta. Un Mamočka spēli grib turpināt.

Obrazcova romānā savijušās mūsdienu Krievijas reālijas ar mistisku ļauno spēku personifikāciju, kas manipulē ar cilvēkiem, liekot tiem parādīt savas sliktākās rakstura īpašības un palēnām degradējot par ļaunuma kalpiem. Iespējams, ka mistisks trilleris ir laba maska, aiz kuras rakstnieks (varbūt pat neplānojot) var atklāt šodienas Krievijas realitāti. Romānā viena pusaudža vectēvs ir izteikti agresīvs tips, kura dzīve ir sadalīta starp rūpnīcas darbu, iedzeršanu vietējā zabegalovkā un kliedzošo TV šovu skatīšanos. Kādā nejaukā dienā vectēvs paņem ieroci un dodas ielās… un tālako var nojaust. Lai arī Obrazcovs situāciju izveidojis tā, ka par kūdītāju uz ļauniem darbiem tiek pataisīta Mamočka, tomēr skaidri liek arī noprast, ka ļaunuma sēkla veido asnus tikai atbilstošā vidē un aug neticamā ātrumā: sēsi vēju, pļausi vētru! Tālākā romāna gaitā vectēva-noziedznieka meita un mazdēls mazpilsētas sabiedrības acīs kļūst par izraidītajiem, neiederīgiem un faktiski viņus spiež pamest pilsētu. Nebrīnos, ka mazdēls šādā situācijā − reaģējot uz pret sevi vērsto negatīvisma vilni − kļūst par galveno Mamočkas apoloģētu. Romāna kontekstā domāju vispār par cilvēku attieksmi pret noziedznieku pēctečiem − vai šodienas Latvijas sabiedrība spēj nenosodīt par tēva grēkiem?

Pēc “Kulta” izlasīšanas es atklāju, ka vispār tas ir sērijas trešais romāns un tā priekšteči ir “Красные цепи” un “Молот ведьм”, kuru darbība notiek Sanktpēterburgā. Jā, otrajā romānā esot daudz par raganām mūsdienu pilsētā, un tās vajā Inkvizitors. Romāns gan esot diezgan vardarbīgs, kas mani nedaudz atbaidīja, tomēr ziņkārība par raganām varētu uzvarēt. Vienlaikus jāatzīst, ka “Kultā” vājākā sižeta līnija man tieši šķita tā, kas atnākusi no iepriekšējās − par Inkvizitoru un raganu (nu smieklīgs tas Inkvizitors ar savu āmurīti un baznīcas svecēm).

Kādā intervijā Obrazcovs saka, ka viņam ir svarīgi lasītājam pavēstīt aizraujošu un gana gudru stāstu labā, tēlainā valodā, lai lasītājam nebūtu jānožēlo lasīšanai veltītais laiks. Vispār jau gandrīz universāla definīcija lielākai daļai daiļliteratūras un labs mērķis ikvienam rakstniekam. Šķiet, ka Obrazcovs lasītāju cenšas arī mazliet izglītot un izklaidējošas mistikas aizsegā māca padomāt par cēloņsakarības principiem, kas gan notiek virspusēji un diezgan uzbāzīgi, taču atbilstoši žanra nosacījumiem. Romānā ir patīkams tēls − ļoti veca kundze, iespējams, eņģeļa personifikācija, kura pauž atziņu, ka cilvēki bieži vēršas pie Ļaunuma pēc palīdzības, jo nemaz neievēro, cik daudz labu lietu ir viņu dzīvē un pieņem tās kā pašsaprotamas. Nezinu, kāpēc man par romānu ir palicis labs iespaids − varbūt es gaidīju, ka tas būs krietni sliktāks, varbūt autoram izdevās trāpīt manā mistikas gaumē, varbūt mani uzpirka autora spēja radīt atbilstošu atmosfēru un galu galā − varbūt es noticēju sižetam. Kas gan var pierādīt, ka kaut kur − mūsu zemapziņas dzīlēs − nesēž neliela, bet ļoti ēdelīga dievība, kuru mēs barojam ar savu naidu, dusmām, skaudību un citiem nelāgiem grēkiem un kaislībām?

Gira un Granausks

11 komentāri

Vitauts Sirijos Gira. Sarkankoka paradīze / no lietuviešu val. tulk. Daina Avotiņa. – Rīga: Lauku Avīze, 2014. (Vytautas Sirijos Gira. Raudonmedžio rojus. 1972)

Romualds Granausks. Migla virs ielejām / no lietuviešu val. tulk. Daina Avotiņa. – Rīga: Lauku Avīze, 2015. (Romualdas Granauskas. Rūkas virš slėnių. 2007)

2018. gads ir valsts dibināšanas simtgades gads ne tikai Latvijai, bet arī vēl veselai rindai valstu, arī Latvijas tuvākajām kaimiņienēm − Lietuvai un Igaunijai. Izdomāju, ka par godu šiem lielajiem svētkiem varētu kaut ko izlasīt no kaimiņiem. Lietuviešu daiļliteratūru esmu  lasījusi maz − neatminos neko vairāk par Sabaļauskaites “Silva rerum”, Ivanauskaites “Ragana un lietus” un pārīti padomju autoru. Varbūt tas ir maldīgs un virspusējs iespaids, taču igauņi savas literatūras tulkošanu atbalsta vairāk, tomēr “skaļākie” lietuviešu daiļdarbi pie mums nonāk, kā arī bērnu literatūra tiek tulkota. Konkrētos divus, manis lasītos romānus, ir tulkojusi Daina Avotiņa, kas ar lietuviešu tulkošanu nodarbojās vēl padomju laikā.

Giras romānam “Sarkankoka paradīze” manu uzmanību pievērsa fakts, ka lietuviešiem tas ir bijis ļoti populārs padomju laikā un pirmais ticis ekranizēts kā seriāls. Uzreiz pateikšu, ka romāna noformējums ir maldinošs (un tāds tas ir abiem romāniem), jo romāna centrā nav tvīkstoša 30.gadu daiļava, bet sakarīgs jauns cilvēks, kura dzīves ceļam lasītājs ir uzaicināts sekot. Varu pieņemt, ka lietuviešu lasītāju mīlestību romāns iemantoja ar nostaļģisku 20./30. gadu Kauņas attēlojumu un ļoti dzīvelīgu galveno varoni − Karolis Tuleiķis ir normāls jaunietis, kas agri apjauš meiteņu burvību, taču ir gana mērķtiecīgs, lai neļautu mīlas piedzīvojumiem stāties ceļā viņa medicīnas studijām. Domāju, ka 70.gados (romāna sarakstīšanas laikā) tekstā daudz kas bija uz atļautā robežas − šodienas lasītājam padomju partizānu slavināšanas un Smetonas režīma noniecināšanas būs pārāk daudz, taču toreiz tā visa varēja būt krietni par maz (turklāt tā meiteņu virkne varoņa gultā… fu, fu, fu).

Karolis grib būt turīgs, bet tomēr nepārdot savus ētiskos ideālus, viņš grib mīlēt patiesi, tomēr meiteņu seksuālais valdzinājums ir stiprs − galvenais varonis pastāvīgi atrodas dilemmas priekšā. Tiek pārbaudīta arī viņa politisko uzskatu noturība − vienā svaru kausā ir Karoļa bijušais klasesbiedrs, tagadējais policijas izmeklētājs Tadis, savukārt otrā − viņa studiju biedrs, kas slepus darbojas komunistu pusē. Autors gandrīz visu grāmatu Karoli notur neitrālā pozīcijā, un vispār jau nosliekšanās uz “pareizo” pusi notiek personisko simpātiju, ne pārliecības dēļ.

Jāsaka, ka man romānam gribētos pielikt punktu 1939. gada vasarā un varoni atstāt pirmskara Kauņā, kas vēl saglabājusi provinces pilsētas šarmu. Pēc tam jau sākas pilnīgi cits stāsts, kas pieprasa citas intonācijas.

Granauska romāns “Migla virs ielejām” sarakstīts jau 21. gadsimtā, un no manas puses tā ir pilnīga nejaušība, ka tas atkal ir vīrieša dzīvesstāsts. Šoreiz galvenais varonis Jons dzīvo Lietuvas laukos, pie Klaipēdas, un viņa mūža galvenais notikums ir kājas lūzums, pēc kura viņš top par klibiķi. Taisnības labad jāteic, ka Jons jau no dzimšanas ir no tiem cilvēkiem, kas savā 60. gadu jubilejā nostājas pie spoguļa un saka: “Beidzot es esmu tik vecs, cik visu mūžu esmu juties.” Autors gan cenšas Jonam piedāvāt dažādas iespējas, bet pēdējais spītīgi izvēlas sēdēt uz soliņa pie dzimtajām mājām kopā ar mammu un skatīties uz miglu, kas ceļas no upju ielejām.

Viss, kas organismā ilgi nekustas, atrofējas: muskuļi, kauli, asinsvadi. Un cilvēka dvēsele − tāpat. Nekustoties sarāvusies kvern cilvēkā, bīdamās gan no sevis, gan no citiem cilvēkiem… Arī dvēsele var sažūt kā kauls…

Nav grūti nojaust, ka galvenais varonis man nepatika, tomēr es nolēmu nesekot tiem, kas noniecina grāmatu, jo viņiem nepatīk varoņu raksturs un rīcība (nesen piedzīvoju vilšanos pāris krievu vlogeros, kas tādēļ kritizēja grāmatu). Jā, Jons ir nūģis, un otra galvenā varone Milda Marija ir smuka muļķīte, kuru autors galīgi nežēlo. Tomēr Granausks ir izcils prozaiķis, un, iespējams, es tieši viņa talanta dēļ tik ļoti pārdzīvoju par varoņiem. Vakar gāju gar kādu fitnesa centru, kur vēlu vakarā vingroja puisis ar meiteni, un domāju: mīļais draugs, varēji jau tu mest pie malas to roku vēzēšanu un uzaicināt meiteni uz randiņu, jo − tici man − pēc 30 gadiem tu noteikti nenožēlosi, ka tai piektdienas vakarā neiztaisīji vēl vienu presīti. Lūk, tieši tāpat arī tai Lietuvas ciemā Jons vēzē savu klibo kāju un Milda Marija taisa presītes ar draņķīgiem večiem, un viņi abi ik pa laikam satiekas, lai tā arī viens otru nesaprastu. Es domāju, ka finālā Jons dabū to, ko pelnījis, un fināls ir skarbs.

Ja abus romānus lasītu, vadoties pēc grāmatu noformējuma, tad jūs noteikti nedabūtu gaidīto. Giras romāns man paliks atmiņa ar 30.gadu Kauņas atmosfēru, kurā provinciāla uzdzīve mijas ar reālistiskām ārsta dzīves atziņām. Savukārt Granausks ir liels nostaļģijas meistars − tik skumji par meliorētām upēm un nesaprastām dzīvēm, tik skaisti par ābeļziediem un stārķu ligzdām. Bet abi romāni īstenībā nav priecīgi, bet drīzāk apcerīgi un skumji.

Jennifer McMahon “The Winter People” (2014)

Komentēt

Jennifer McMahon. The Winter People. – 2014.

Romānu “Ziemas ļaudis” es varu ierindot kategorijā “Grāmatas, ko ieteikuši  vlogeri”, jo pirmoreiz par to izdzirdēju kādas krievu vlogeres video. Viņa trakoti sajūsminājās, iecēla to gandrīz gada labākās grāmatas statusā un nebeidza vien to pieminēt savos grāmatu apskatos. Es centos šo sajūsmu dalīt ar desmit, bet nevar noliegt, ka pats žanrs − mistisks šausmu romāns − mani ļoti uzrunā, un nekad nezaudēju cerību atrast kaut ko īpašu.

Vispār gribēju romānu lasīt uz Helovīniem, bet nolēmu, ka arī janvāris grāmatai ar nosaukumu “Ziemas ļaudis” būs piemērots. Un īstenībā trāpīju pat labāk, jo grāmatas šižets risinās  sniegotā janvārī, paralēli 1908. gadā un nosacītajās mūsdienās, ASV, Vermontas štata mazpilsētā Vesthollā. Jau romāna pirmajās lappusēs Sāra no 1908. gada dienasgrāmatas stāsta, ka skolas vecumā pirmoreiz redzējusi mežā “gulošo” − tas ir rituālā pamodināts mironis, kas vēl divas nedēļas var pavazāties pa pasauli un ar savu klātbūtni mierināt sērojošo piederīgo. 1908. gada Sāra dzīvo kopā ar vīru Mārtinu un meitu Gērtiju lauku sētā netālu no Vesthollas, bet pavisam tuvu viņas mājai ir kalns, kura virsotnē izvietojušies pieci gigantiski stalagmīti, kurus vietējie dēvē par Velna pirkstiem un lieku reizi uz to pusi pastaigā nedodas. Kā jau to var nojaust no sižeta pieteikuma, Sāras mazā meita mirst nelaimes gadījumā, un viņas izmisums ir tik liels, ka viņa atceras par mirušo atdzīvināšanas rituālu, kura aprakstu viņai savulaik atstāja Tante − indiāņu izcelsmes dziedniece, kas reiz dzīvoja Velna pirkstu piekājē.

Mūsdienu līnijā ir divas galvenās stāstnieces − jauniete Ruta kopā ar mammu un jaunāko māsu dzīvo kādreizējā Sāras mājā pie Velna pirkstiem un romāna sākumā atklāj, ka mamma ir pazudusi; savukārt Ketrīna nesen pācēlusies uz dzīvi Vesthollā, lai noskaidrotu, ko šeit pirms nāves darīja viņas vīrs, Ketrīnas biogrāfijā ir arī dēla nāve no slimības.

Droši vien, ka neko daudz no romāna sižeta es vairāk nevaru stāstīt, jo sapīts tas ir gana noturīgi un katrā lappusē ir jauni atklājumi. Autores lielākais nopelns ir stāstnieces talants − varbūt viņa gluži nesasniedz tādu efektu kā Stīvens Kings “Zvēru kapiņos”, kad vienā brīdī gribas aizcirst grāmatu un noslēpt to labi tālu, bet mazas, patīkamas, neomulīgas šausmas viņa spēj uzburt ļoti sekmīgi. Man patika arī, kā viņai izdevās vēsturi sapludināt kopā ar mūsdienām − kā vecas ēnas stiepjas gadu desmitiem ilgi. Pie mīnusiem varētu pieskaitīt sižetiskos caurumus, kas tomēr ik pa laikam pavīdēja, autorei būtu bijis vērts atpūsties no teksta un pēc kāda laika pārskatīt uzrakstīto (kuram gan mūsdienās tam ir laiks). Vai arī vienkārši autorei loģika nav stiprā puse, jo buksē lietas, kas saistītas ar dedukciju, bet izdodas apraksti un raksturi. Lai gan atzīmēšu, ka viņai dīvainā kārtā nepadodas ļaundaru tēli (parasti rakstniekiem tie sanāk pat pārmēru spilgti) vai drīzāk tēlu metamorfoze. Abās laika līnijās stāstnieces vēsta par sakotnēji labiem varoņiem, kas vēlāk izrādas “sliktie” un tie jātēlo citās krāsās; lūk, šīs citas krāsas viņai sanāk tik kariķētas kā sliktā Holivudas filmā un diezgan jau neticamas.

Romana lappusēs atrodamas daudzi mistiskā trillerī tradicionāli izmantoti elementi: pazuduši cilvēki ilgā laika posmā, veca māja ar daudzām slēptuvēm, čīkstošas skapja durvis, indiāņu maģija, varens kalns ar iekšēju labirintu sistēmu, sens kaula gredzens ar mistiskiem simboliem un nodzeltējusi dienasgrāmata. Tai pašā laikā tas ir romāns, kurā aiz mistiskās fasādes slēpjas patiesas sāpes − ko tu būtu gatavs darīt, cik tālu ietu, lai pasaulē paturētu savu bērnu? ko tu būtu gatavs ziedot, lai pasauli pasargātu no sava bērna? Romāna galvenā varone ir gatava darīt pilnīgi visu un gatava arī izdzert savu sāpju kausu līdz galam. Vienīgā (un milzīgā) problēma ir tā, ka pēc viņas nāves nekas nav beidzies.

Romānu tā vien gribētos ieraudzīt ekranizētu, jo tad pastāvētu maza cerība, ka scenārists šo to pārtaisītu un kopā tā puzle saliktos smukāk. Fināls bija visneizprotamākais, jo abu mūsdienu varoņu izdarītie secinājumi un no tiem izrietošā rīcība liek domāt par sieviešu veselo saprātu. Bet varbūt amerikāņiem vispār ir raksturīgs nevis pārmest krustu un laisties lapās, bet iebāzt galvu vismelnākā caurumā un iet noskaidrot, kas tur tik stipri rēc. Honey, are you okey?

Straiks. Kormorans Straiks

3 komentāri

Roberts Galbraits. Dzeguzes sauciens / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2017. – (Cormoran Strike; 1). – (Robert Galbraith. The Cuckoo’s Calling. 2013)

Robert Galbraith. The Silkworm. – New York: Mulholland Books, 2014. – (Cormoran Strike; 2).

Robert Galbraith. Career of Evil. – New York: Mulholland Books, 2015. – (Cormoran Strike; 3).

Kā visiem zināms, Roberts Galbraits ir Džoannas Roulingas pseidonīms, kuru viņa izmanto, lai norobežotos no iespējamās Harija Potera ēnas pār viņas nākamajiem darbiem. Īstenībā − pareizs lēmums, jo bērniem domāta fantāzijas literatūra ir ļoti tālu no mūsdienīga detektīvromāna, un varbūt tādēļ daudziem, kas romānu lasīja jau zinot par autora īsto identitāti, bija zināma vilšanās. Pat nezinu kāpēc, manā lasīšanas sarakstā “Dzeguzes sauciena” nebija, bet netīši iegūto grāmatu nesmādēju un nolēmu uzzināt, kā tad īsti Roulingai izdodas detektīvi.

Vispirms mani iepriecināja galvenais varonis Kormorans Straiks − ar brutālu skaistumu apveltīts vienkājains detektīvs, kura pagātne ir gana sarežģīta, lai būtu par ko rakstīt. Kormorana māte bija grūpija, attiecīgi bioloģiskais tēvs − rokzvaigzne, un no mazām dienām viņš pieradis pielāgoties pie visdažādākajiem apstākļiem. Bērnībā piedzīvojuši mētāšanos pa pasauli, Kormorans ar māsu kā pieaugušie ir izvēlējušies dzīvot maksimāli sakārtotā vidē − māsa ir godprātīga ģimenes māte ar trim bērniem, savukārt Kormorans ilgu laiku dienēja armijā un kļuva par militāro izmeklētāju.

Roulingas romānu cikla sākumā Kormorans ir atvaļinājies no dienesta, jo sprādzienā Afganistānā zaudējis kāju, un uzsācis privātdetektīva rūpalu. Viņam neklājas spoži ne darbā, ne privātā dzīvē, taču man jau no pirmajām lappusēm patika, ka Roulinga nav uztvērusi to kā iemeslu pataisīt galveno varoni par drūmu alkoholiķi − Kormorans sekmīgi cīnās ar dzīves likstām un atstāj normāla veča iespaidu. Aina nebūtu pilnīga bez daiļas blondīnes, tādēļ Kormoranam par partneri ir piešķirta izdarīgā Robina, kas uzsāk karjeru kā sekretāre, bet lēnām kļūst par neaizstājamu partneri.

Pirmais romāns “Dzeguzes sauciens” lielā mērā paiet, iepazīstinot lasītājus ar galveniem varoņiem, izkārtojot skatuvi un pa vidu visam ir stāsts par jaunas modeles slepkavību. Nozieguma risināšana notiek līmenī, viss kā pienākas klasiskos detektīvstāstos − samudžināti un daudzslāņaini. Šajā romānā lasītājs iepazīst modes biznesa aizkulises, lai gan es nedomāju, ka kādam pieaugušajam par to ir lielas ilūzijas. Jau no pirmā romāna top skaidrs, ka Roulingai ir viena liela mīlestība − Londona, turklāt viņa to mīl un pieņem jebkādu, arī tās smirdīgos kaktus un pussabrukušos nostūrus. (Un tikai tagad es sapratu, ka Poterā jau arī Londonas bija daudz, tikai to aizēnoja eksotiskākas vietas.)

Turpmākajos romānos vairāk jārēķinās ar to, ka Roulingai ļoti patīk paplašināt detektīva robežas un brīžiem viņu pārāk uztrauc galveno varoņu personīgā dzīve, turklāt viņa atkārtojas − tā mūžīgi sapūlētā un sāpošā Kormorana kāja un vienmēr saīgušais Robinas līgavainis diezgan ātri sāka krist uz nerviem. Vēl viens mīnuss (un tajā varētu vainot redaktori), ka Roulinga pārāk daudz atstāsta iepriekš notikušo. Tā kā es romānus lasīju viena pēc otra, man tas traucēja.

Otrajā romānā “The Silkworm” Roulinga pievēršas pazīstamai videi − izdevniecības biznesam un rakstnieka attiecībam ar savu aģentu un redaktoru. Ir pazudis rakstnieks un viņa dīvainā sieva ierodas pie Kormorana, lai viņš to meklē rokā; protams, pēc kāda laika rakstnieks tiek atrasts beigts, turklāt pavisam neglīti beigts. Romāna galvenā intriga − kur pazudis noslepkavotā rakstnieka manuskripts, kam vajadzēja atmaskot visu un visus. Jāsaka, ka liela daļa varoņu ir gana ekscentriski un varbūt Roulinga rakstot ir uzjautrinājusies par saviem amata brāļiem, arī pazudušais manuskripts, kura fragmenti romāna gaitā tiek atklāti, ir stipri dīvains − murgaina mistika, kuru diez vai reālā dzīvē uztvertu nopietni. Varbūt, ka šajā romānā ir vairāk farsa, nekā pienāktos tradicionālā detektīvā, bet pati izmeklēšanas līnija ir stabila un atrisinājums interesants.

Trešo romānu “Career of Evil” ievada paciņa ar cilvēka kāju, kas atsūtīta uz Straika biroju. Kormorans saprot šo notikumu kā nepārprotamu norādi uz viņa pagātni, parakņājas smadzenēs un “izvelk” trīs galvenos kandidātus uz ieriebēja lomu. Romāna gaitā lasītājam tiek atklāts, ko tieši Straiks viņiem ir nodarījis vai drīzāk − kas neliešu pagātnē ir tāds, ka viņi nespēj rimties un grib iznīcināt Straika dzīvi (jo kājai seko citas cilvēka detaļas). Tā nu lasītājs uzzina daudz par Straika pagātni, turklāt arī Robinai izrādās sāpīgi pagātnes notikumi, kas atklājas noziegumu kontekstā. Kā jau rakstīju, varēja būt mazāk par ikdienišķiem pārdzīvojumiem, taču romāna izskaņa ir tik aizraujoša, ka tā samierina ar nelielu gumijas stiepšanu pa vidu.

Kopumā jāsecina, ka Roulinga ir paņēmusi tradicionālas detektīva formas, radījusi jaunu, simpātisku galveno varoni, ievietojusi viņu mūsdienu Londonā un prot izstāstīt daudzslāņainu detektīvu, kas sakrustots ar vienkāršu, cilvēcisku stāstu par galveno varoņu dzīvi. (Manuprāt, ka tādiem detektīviem jau būtu laiks izdomāt kādu apakšžanra nosaukumu.) Ir anonsēts, ka drīzumā gaidāms ceturtais sērijas romāns “Lethal White”, bet vispār Roulinga plānojot vēl vismaz sešus (!). Tad nu, Kormoran, uz tikšanos!

Noskatījos arī pirmo sezonu britu seriālam “Strike” (pēc pirmo divu grāmatu notikumiem), bet nekādas sajūsmas nav. Pieklajīga, bez degsmes veidota ekranizācija, redzot iespēju popularitei un peļņai. Galvenie varoņi arī it kā atrasti vizuāli piemēroti, bet nu aktierim Tomam Burkem nepiemīt Straika iekšējā mežonība − pārāk rātni, pārāk gludi.

Mēliss Frīdentāls “Bites” (2015)

3 komentāri

Mēliss Frīdentāls. Bites / no igauņu val. tulk. M.Grīnberga. – Rīga: Mansards, 2015. (Meelis Friedenthal. Mesilased. 2012.)

Mūsdienu igauņu rakstnieka Mēlisa Frīdentāla vēsturisko romānu man pagājušos Ziemassvētkos lasīšanai iedāvināja MsMarii. Sākumā mani tas nedaudz izbrīnīja, jo atcerējos, ka viņa pati šo grāmatu novērtēja kā vidēji labu, bet vēlāk gan laikam domas mainīja uz pozitīvo pusi. Nu jau pēc izlasīšanas varu teikt, ka “Bites”, iespējams, līdzinās Zēbalda “Austerlicam”, kuru lasīju ilgi un miegaini, nedaudz mokoties ar tekstu, taču vēlāk atklāju, ka romāna atstātais iespaids ir ilgstošs un pat pēc gadiem, aizmirsusi romāna notikumus, es neizmirstu romāna gaisotni un radītās sajūtas. Kaut kā man šķita, ka slapjš oktobris būs īstais brīdis, lai lasītu “Bites”, kuras pieteikumā rakstīts, ka tās fons ir “lietus, smakas, slimības un trūdi”.

Sākumā “Bites”mūs aizved uz 17.gadsimta Tallinu − tas ir drēgns rudens, kurā students Laurentijs pēc gara jūras ceļa ierodas no tālās Holandes. Viņa galamērķis ir Tērbatas universitāte, šajā Eiropas provinces augstskolā Laurentijs vēlas turpināt savas studijas, jo autors vairākkārt garāmejot norāda, ka no iepriekšējās mācību iestādes Laurentijs bijis spiests aizbraukt pēc skandāla. Laurentijs ir tāds vientulīgs, skumjš tipiņš, kurš ceļo ar savu papagaili Klodiju, kas viņam ir dvēseles draugs un mierinājums. Noprotams, ka filozofijas studijas padziļinājušas Laurentija grūtsirdību, un viņš arī ieņēmis galvā, ka viņam piemīt “ļauna acs”, kas tā brīža Eiropas raganu medību atmosfērā ir galīgi nevēlama īpašība.

Pie viņa vājās dvēseles bija pieķērusies melanholija un tukšums, un viņš pret tiem nespēja neko iesākt, pirmā laikā neuzdrīkstējās pat iziet no mājas. (..) Caur acīm, ausīm, degunu, muti un ādu nāk pieredze un nelaimes; ja tu neseko, tad tās ierīko tevī perēkli, sāk tur vairoties, zelt kā balandas, pelējums. Ar dažādām zālēm un vingrinājumiem slikto pieredzi ir iespējams turēt grožos, kontrolēt, taču, kad tā jau izgrauzusi dvēselē ejas, tā ir kā slikts ieradums, kāds daļai ļaužu ir degvīna dzeršana.

Rene Magritte. Le Blanc Seing.

Tā kā romāna autors ir izglītots teologs un specializējies jauno laiku ideju vēsturi, tekstā ir sava vieta teorētiskiem prātojumiem par dvēseles un ķermeņa vienotību, miesas stāvokļa līdzsvarošanu dažādiem līdzekļiem, slimības izcelšanās cēloņiem utt. Man jau tie filozofijas prātojumi nav sirdij tuvi, bet tādi nu ir tie temati, ar kuriem Laurentijs sevi nodarbina. Romānā parādītajās sešās dienās Laurentijs ir slims, viņš ierodas drēgnā un aukstā pilsētā, kura atrodas bada priekšnojautās − Tērbata ir pilna ar izsalkušiem skrandaiņiem. Pilsētas nomācošā atmosfēra savijas kopā ar Laurentija melanholiju un šai slapjajā, neveselīgajā augsnē uzplaukst sižeta pavērsieni, par kuriem nav īsti skaidrības, cik tajos īstenības, cik fantāzijas. Laurentijs sarunājas ar cilvēkiem, par kuru pastāvēšanu reālajā pasaulē lasītājam raisās aizdomas, un tas rada bažas par galvenā varoņa veselības stāvokli.

Atmiņas, šīs viņa dvēselē ieskrāpētās rievas, bija saglabājušās, viņš tās joprojām juta sevī.

Diez vai romāns ir no tiem, kas patiks plašam lasītāju lokam, tas drīzāk ir baudījums tiem, kas novērtē labu valodu un netriviālu sižetu, kā arī nebaidās iegrimt melanholijā, kuru gan reizēm pārtrauc smieklīgi atgadījumi. Es lasīju vienā reizē pārdesmit lappuses, vazāju grāmatiņu sev līdzi, jo man nemaz negribējās tik dziļi izjust 17.gadsimta drēgnās noskaņas. Taču Frīdentāla tekstam nenoliedzami piemīt kāda mistiska burvība − tas gluži kā bite ierāpo tevī pa ausu caurumu un sataisās uz saldu ziemas miegu. Tā ir pasaule, kurā ilūzija šķiet līdzvērtīga realitātei, jo cilvēka smadzenes neredz atšķirību.

Cik daudz ir lietu, kas tā notiek. Tās ir tev līdzās, tās ir ap tevi, taču tu tās neuztver, neko nezini par to esamību. Tikai tad, kad tās liek par sevi manīt, pakustas, iesanas, palecas, smadzenes sāk tām sekot un tās ievērot. Bet citādi − kur tās ir? Eksistē vai neeksistē?

Astrida Lindgrēne “Mio, manu Mio!” (2000)

1 komentārs

Astrida Lindgrēne. Mio, manu Mio! / no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2000. – (Lasītprieks!). Pirmoreiz latviski darbs iznācis sērijas “Sprīdīša bibliotēka” 7.sējumā. (Astrid Lindgren. Mio, min Mio. 1954)

1952. gada vasara Astridai Lindgrēnei bija smags laiks − jūnijā nomira viņas vīrs. Viņa nāve bija pēkšņa, tomēr Stūrem Lingrēnam jau sen bija veselības problēmas un ģimene zināmā mērā bija gatava šādam iznākumam. Lindgrēne neieslīga depresijā, turpināja rakstīt, taču sēras un skumjas viņā turpināja dzīvot. 1954. gada pavasarī viņa uzrakstīja pasaku par vientuļu puisēnu Busi, kurš nevienam nav vajadzīgs − iespējams, tā ir bēdīgākā, bet vienlaikus arī dziednieciskākā no Lingrēnes grāmatām.

“Mio, manu Mio!” Lindgrēnei ir pirmā grāmata fantāzijas žanrā, un tās pirmsākumi meklējami Astridas bērnībā, kad viņai kaimiņu meitene pastāstīja pasaku par princi Florestānu, kuram tēvs neļauj iziet ārpus pils dārziem, jo baidās no ļauna milža. Savukārt 1950. gadā Ziemassvētku žurnālā “Idun” tika publicēts stāsts “Dienu un nakti ceļā”, kas vēlāk pārtapa par “Mio, manu Mio!” pirmo nodaļu.

Grāmatas galvenais varonis ir deviņus gadus vecais Buse, kurš maziņš paņemts no bērnunama, bet adoptētājiem īstenībā nav vajadzīgs. Reiz vakarā viņš sēž uz soliņa un skatās, kā apkārtējās mājās iedegas gaismas un ģimenes sēžas pie vakariņu galda − tikai viņš ir viens, tumsā. Zēns izdomā pasaku par princi Mio, kurš beidzot Tāltālā zemē atrod savu tēvu karali un viņam sākas laimīga dzīve. Taču saskaņā ar pareģojumu Mio jādodas cīnīties ar visa ļaunuma personifikāciju bruņinieku Kato, šajā cīņā viņam palīdz draugs Jum-jums un balta ķēve ar zelta krēpēm Miramise. Izejot cauri smagiem pārdzīvojumiem, Mio pievar ļauno Kato un atdod dzīvei Svešo zemi ar nolaupītajiem bērniem.

Ilonas Vīklandes ilustrācija

Grāmatas stils ir lirisks un, visticamāk apzināti, ievērota tradicionālai pasakai raksturīga izteiksme. Galvenais varonis tiek ievietots izteikti duālā pasaulē − vispirms nepatīkama realitāte kontrastā ar gaišo fantāziju, tad fantāzijas pasaulē tiek iezīmēta melnā, ļaunā puse. No gaišās puses tumšajā galvenais varonis nonāk caur Krēslaino mežu, savukārt savu misiju − sakaut ļauno bruņinieku − Mio uzzina no burvju akas, kas čukstus stāsta pasakas. Pirms nonākšanas Svešajā zemē, Mio dažādos veidos iegūst burvju palīglīdzekļus, kas viņam palīdzēs cīņā ar Kato. Lindgrēne daudzas reizes atkārto − melns, tumšs, drūms, tumsa, skumjas, vientulība, viens, kas nav apnicīgi, bet vairo sajūtu, ka pamazām ap galveno varoni savelkas briesmas. Mio draugs Jum-jums pasakas drūmākajā posmā vairākas reizes atkārto tekstu, kurā daļa nemainās: “Ja vien ceļš nebūtu tik tumšs, ja vien kalni nebūtu tik melni un ja mēs nebūtu tik mazi un vientuļi” − katru reizi it kā tiek nosaukts tas, kas tobrīd izraisa vislielākās bailes,un uzsvērts, cik gan cilvēks ir mazs, salīdzinot ar pasauli. Nemainīgs skumju simbols grāmatā ir liels, melns, vientuļš putns − Raudu putns, kurš jau pasakas sākumā parādās pat gaišajā fantāzijas pasaulē − viņa dziedātā dziesma ir skaistāka par balto putnu dziedāto, taču tā dara sāpes.

Lai arī “Mio, manu Mio!” ir definējams kā pieaugšanas stāsts fantāzijas žanrā, tomēr spilgtāk nekā citos šāda stila daiļdarbos ir vērojams iespējamais terapeitiskais efekts. Tāds stāsts varētu dot spēku gan bērnam, kas cīnās ar smagu slimību, gan pieaugušajam, kas pārdzīvo sēras vai depresiju. Mio ir mazs, sākumā nelaimīgs bērns, kurš atrod savu mīlošo tēvu un uzveic ļauno bruņinieku, kuru var nosaukt dažādos vārdos: nāve, ļaunums, skumjas, bailes, sēras. Lindgrēne sniedz mierinājumu, ka negatīvais ir pieveicams, mazi spēki ar apkārtējo palīdzību var radīt brīnumu un atdot melnai, ļaunuma apsēstai zemei sauli, puķes un zaļu zāli. Tai pašā laikā Lindgrēne ir reāliste, un Raudu putns ar skumjo dziesmu tomēr ir daļa no gaišās pasaules. Rakstniece savus sērojošos draugus vēstulēs mierināja ar ķīniešu sakāmvārdu: “Tu nevari kavēt skumju putnus lidot virs tavas galvas, bet tu vari kavēt tos būvēt ligzdu tavos matos.”

***

Lindgrēnei latviešu valodā ir bijuši trīs tulkotāji − Elija Kliene, Mudīte Treimane un Vilnis Treimanis, un faktiski var teikt, ka pārtulkots vairākums rakstnieces daiļdarbu, turklāt liela daļa vairākas reizes pārizdota. Pirmie izdevumi jau ir “nolasīti”, bet pēdējie iznāk cieto un spožo vāku sērijā, kura man šķiet drīzāk praktiska, bet ne skaista. Tā kā Lindgrēni lasa joprojām, un, cerams, arī lasīs, man kā pieaugušai lasītājai gribas jau kaut ko citā kvalitātē. Es ar lielu prieku lasītu Lindgrēnes Kopotos rakstus, kuros satiktos tik daudzi no bērnībā iemīļotiem personāžiem.

 

Йенс Андерсен “Астрид Линдгрен. Этот день и есть жизнь” (2016)

1 komentārs

Йенс Андерсен. Астрид Линдгрен. Этот день и есть жизнь / перевод с датского Г.Орловой. − Москва: КоЛибри, 2016. (Jens Andersen. Denne dag, et liv. 2014)

Pavisam nesen − 14.novembrī zviedru bērnu rakstniecei Astridai Lindgrēnei (1907-2002) apritēja 110 gadi. Jau ar savu otro izdoto grāmatu “Pepija Garzeķe” (1945) viņa trāpīja zviedru sirdīs. Astridai Lingrēnei vairākas reizes ir izdevies radīt grāmatu varoņus, kas spēj dzīvot ārpus laika un noteiktas telpas, vēl vairāk − tie spējuši kļūt tuvi ne tikai skandināviem, bet arī citām nācijām. Pirms kāda laika es ar interesi izlasīju tulkotājas Mudītes Treimanes sarakstītu biogrāfiju “Astridas Lindgrēnes darbi un nedarbi” (Zvaigzne ABC, 2007), tomēr tā bija pavisam neliela. Tādēļ ar vieglu sajūsmu uzņēmu ziņu, ka krieviski iztulkota diezgan apjomīga, dāņu literatūrzinātnieka nesen sarakstīta rakstnieces biogrāfija.

Lindgrēne ir dzimusi 1907. gada 14. novembrī Vimmerbī kā otrais bērns zviedru zemnieku ģimenē. Semjuels Augusts un Hanna Ēriksoni vadīja lielu saimniecību, viņi bija kārtīgi, dievbijīgi un čakli cilvēki, kuru četriem bērniem bija laimīga un rosīga bērnībā, līdzīga tai, kādu vēlāk rakstniece apraksta triloģijā “Trokšņu ciema bērni”. Astrida bija bērns ar asu prātu, un viņas pirmie literārie mēģinājumi tika atzinīgi novērtēti. Varbūt tādēļ, pabeigusi skolu, 15 gadu vecumā Astrida kļuva par praktikanti vietējā Vimmerbī avīzē. Sākumā nedrošais skuķis negaidīti pārvērtās par ekstravertu, modernu jaunieti – Astrida pirmā savā ciemā nogrieza īsus matus un, ietekmējusies no feministiskās literatūras, uzvedās pēc iespējas “moderni”.  Sācies kā spēle, 1926. gada vasarā vairs nebija noslēpjams Astridas un viņas darba devēja –  avīzes galvenā redaktora Rainholda Blumberga sakars, jo Astrida bija stāvoklī un piespiedu kārtā aizbrauca no Vimmerbī. Blumbergs bija precēts, gandrīz 50 gadus vecs vīrs, kura šķiršanās process ieilga. Astridas dēls Larss piedzima Kopenhāgenā, kur bija iespējams bērnu dzemdēt slepus no Blumberga sievas advokātiem. Nākamos trīs gadus Larss pavadīja Kopenhāgenā, audžumātes ģimenē, bet Astrida strādāja Stokholmā un regulāri brauca ciemos. Jaunā māte ļoti pārdzīvoja atrautību no bērna, un vēlāk tas izpaudīsies daudzos viņas radītajos vientuļo puisīšu tēlos. Astrida strādāja par sekretāri Stokholmā, līdz satika nākamo vīru − atkal savu priekšnieku, precētu vīru Stūri Lindgrēnu. Šoreiz gan stāsta beigas bija laimīgākas, un 1931. gadā abi apprecējās un paņēma pie sevis Larsu. 1934. gadā piedzima meita Karina. Domāju, ka nevienam nav jāpaskaidro, ka 20. gadu Zviedrijā būt par vientuļo māti bija kauna lieta, kur nu vēl krietnu zemnieku meitai no mazas pilsētas. Lindgrēnes dzīves laikā Larsa tēva identitāte netika atklāta un rakstniece par to runāja izvairīgi, šī grāmata faktiski ir pirmā, kas smalki izklāsta lietas apstākļus.

Diezgan ierasta varētu būt parādība, ka lasītājs rakstnieku uzlūko ar viņa grāmatu starpniecību un iedomājas, ka starp rakstnieka daiļradi un personību var vilkt ciešas paralēles. Iespējams, kādreiz šis princips strādā, tomēr domāt par Lindgrēni kā mīļu, aušīgu tanti, kas gaida ciemos ar cepumiem un kakao, gan nevajadzētu. Grāmatā stāstīts gan par rakstnieces “iekšējo bērnu, kas vienmēr gatavs spēlēties”, gan arī par viņas iekšējo melanholiju. Citēta Lindgrēnes vēstule, kurā viņa atzīst, ka patiesi priecīga bijusi tikai bērnībā un, iespējams, tādēļ raksta grāmatas, kurās var atdzīvināt šo brīnišķīgo sajūtu. Lindgrēnes darbos aiz saulainiem smiekliem slēpjas arī citas emocijas −   viņas varoņi Pepija, Mio, Brālītis, Pelle, Ronja, Emīls, Sausiņš un daudzi citi ir kāda brīdi spiesti piedzīvot vientulību, skumjas un nesapratni. Un tas viņus padara tik tuvus lasītājiem, palīdz pārdzīvot pašu negatīvās emocijas.

 

Pirmie Lindgrēnes stāsti parādās 30.gadu vidū bērnu žurnālos, un vēlākos gados rakstniece tos piemin nelabprāt, taču šajos stāstos redzams, kā pieaug rakstnieces meistarība, kā didaktiku nomaina vēlme skatīties uz pasauli ar bērna acīm. Otrā pasaules kara laikā Lindgrēne strādā zviedru izlūkdienestā par analītiķi jeb, vienkārši sakot, lasa ienākošās un izejošās ārzemju vēstules. Cilvēku dzīvesstāsti, atklāti vēstulēs, viņu dziļi ietekmē, un šajā laikā viņa uzsāk veidot savu “karalaika dienasgrāmatu” − tās ir 19 burtnīcas, kurās Astrīda līmē avīžu izgriezumus un raksta savas pārdomas. Savdabīgs un unikāls autobiogrāfiskais dokuments, kurš tiek veidots līdz pat 1961. gadam, un pierāda, ka Lindgrēne nekad nav slēpusies no dzīves realitātes. Biogrāfijas autors uzskata, ka stāsts par Pepiju, kuras tēls radies kara laikā, varētu būt pretreakcija uz pasaulē notiekošo − Pepija kā mazs, labsirdīgs Supermens, kurš stājas pretī pasaules ļaunumam. Taču pirms Pepijas Lindgrēnei iznāca grāmata par Britu Mariju − to izdeva neliela, jauna izdevniecība “Rabén & Sjögren”, kurā Lindgrēne iepazinās ar redaktori Elsu Olēniusu. 1946. gadā Pepija ar Olēniusas reklāmas kampaņas palīdzību kļuva par zviedru bērnu hītu, un, iespējams, joprojām ir populārākais Lindgrēnas radītais tēls Zviedrijā. Pēc Pepijas panākumiem Lindgrēnes dzīve mainījās − viņa daudz rakstīja, uz pusslodzi strādāja par bērnu grāmatu redaktori un kļuva aizvien populārāka.

Interesanti, ka jau no paša sākuma savus daiļdarbus Lindgrēne stenogrāfējusi − viņas arhīvā ir 660 stenogrāfisko bloknotu ar grāmatu melnrakstiem, kas pēc tam pārdrukāti uz rakstāmmašīnas tīrrakstā. Stenogrāfētas ir ne tikai bērnu grāmatas, bet arī lugas, scenāriji, raksti avīzēm, runas utt. Lindgrēnei bija arī plaša sarakste ne tikai ar lasītājiem kā rakstniecei un potenciālajiem autoriem kā redaktorei, bet arī ar ģimeni, radiem, draugiem. Iespējams, ka grāmatas vērtīgākais pienesums manās zināšanās par Lindgrēni ir apjausma par viņas mērogu kā sabiedriskai darbiniecei. Skaidrs, ka viņas ieguldījums visas pasaules bērnu literatūras attīstībā ir ievērojams, un tam jāpievieno arī viņas centieni pievērst pastiprinātu uzmanību bērna personībai, veicināt iejūtīgāku un vērīgāku attieksmi pret bērna problēmām. Taču ārpus Zviedrijas pašsaprotamu iemeslu dēļ ir maz zināma Lindgrēnes aktīvā pilsoniskā nostāja daudzos jautājumos, līdz pat 1976.gada notikumiem, kad Lindgrēnes rakstu sērija veicināja sociāldemokrātu zaudējumu vēlēšanās.

1952. gadā Lindgrēne kādā žurnālā rakstīja: “Pasaules likteņi tiek veidoti bērnistabās. Tieši tur tiek lemts, vai nākotnes vīrieši un sievietes kļūs par garīgi veseliem cilvēkiem ar brīvu gribu vai sakropļotiem indivīdiem, kas izmantos katru iespēju, lai apgrūtinātu savu tuvinieku dzīvi.” Neesmu pārliecināta, vai pilnībā piekrītu šim Lindgrēnes izteicienam, taču šaubu nav, ka laimīga bērnība daudzējādā ziņā veicina laimīgu attieksmi pret dzīvi nākotnē. Un rakstniece Astrida Lindgrēne sev pieejamā veidā ir mēģinājusi darīt laimīgāku bērnību daudziem.

 

Older Entries