Sākums

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2017-aprīlis/jūnijs)

2 komentāri

Sveicināti vasarā! Paskatīsimies, kas jauns un interesants ienācies pēdējos trīs mēnešos latviešu grāmatplauktos.

Sāksim ar fundamentālu pētījumu latviešu literatūras vēsturē − Māra Grudule “Latviešu dzejas sākotne 16. un 17. gadsimtā kultūrvēsturiskos kontekstos”, ko izdevis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Ar latviešu agrīnās dzejas palīdzību autore skatās uz laikmetu un vērtē tās radītājus. Monogrāfijā iekļauta 16. un 17. gs. latviešu dzejas paraugu antoloģija un galveno notikumu hronika.

Turpinot Raiņa un Aspazijas jubilejas gadā iesākto, Daugavpils Universitāte kopā ar apgādu “Zinātne” laidusi klajā kolektīvo monogrāfiju “Aspazija— Rainis. Dzīvā dzīve”. 23 publikācijas pievēršas abu autoru literārā mantojuma interpretācijai valodniecībā, literatūrzinātnē, filozofijā, teātrī, mūzikā un reģionālajās studijās.

Vēl viens apjomīgs veikums ir Vidzemes Augstskolas rektora, vēsturnieka Gata Krūmiņa sastādītā “Latvijas tautsaimniecības vēsture” (Jumava). Pētījuma mērķis bija parādīt pēdējo 150 gadu Latvijas ekonomikas attīstību. Interesanti, ka dažs labs autors, kurš raksta par pēdējā laika procesiem, pats ir bijis to neatņemama sastāvdaļa vai pat iniciators, kas gan mazina kritisku pieeju, tomēr vērtīgi kā laikmeta liecība. Pati grāmata − dārga un lieliem burtiem.

Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons grāmatā “Neatkarības kara stāsti, 1918-1920” (Lauku Avīze) vēsta par sarežģītu, notikumiem bagātu laiku Latvijas vēsturē. Autors atklāj līdz šim mazāk zināmus vēstures aspektus, apstrīd mītus par spilgtākajām Latvijas armijas personībām, apkopo aculiecinieku liecības un dienasgrāmatu ierakstus.

Par senākiem laikiem vēsta arheoloģes Baibas Vaskas monogrāfija “Rotas un ornaments Latvijā no 13. gs. līdz 18. gs. vidum” (Latvijas Nacionālais vēstures muzejs). Balstoties arheoloģiskajā materiālā, autore rotas un ornamentus apskata kā daļu no Latvijas kultūras, skatot to Eiropas vēstures kontekstā.

Pievēršoties praktiskākām tēmā, jāatzīmē divas apgāda “Zvaigzne ABC” izdotas grāmatas. Bioloģe Gundega Kampe-Pērsone aprakstījusi visas līdz šim Latvijas faunas sarakstā iekļautās sugas grāmatā “Latvijas zīdītāji: pilnīgs sugu apskats”, ko papildina ļoti skaistas autores ilustrācijas (es grāmatu nopirktu pat tikai dēļ tām). Otra grāmata ir farmācijas doktores Vijas Eniņas “Veselība pie mājas sliekšņa: 100 populārākie ārstniecības augi Latvijā”, kas īsi un izsmeļoši pastāsta gan par augu vākšanu un uzglabāšanu, gan par to ārstnieciskajām īpašībām un praktisko pielietojumu.

Apgāds “Mansards turpina izdot Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas Jāņa Elsberga redakcijā, klajā nākusi pēc skaita otrā − “Bille, Anss un citi”.

Turpinās arī “Dienas Grāmatas” sērija “Mēs. Latvija, XX gadsimts” − vienpadsmitā sērijā ir Kristīnes Ulbergas “Tur”. Man gan galīgi negribas solīt, ka es šo sēriju lasīšu visu un pēc kārtas.

No latviešu literatūras pēdējais − Dainas Avotiņas ieguldījums atmiņās par pazīstamiem 20.gs. latviešu literātiem “Paliekoši uzzibsnījumi: laikabiedru vēstules un atmiņu kripatas” (Zvaigzne ABC). Šoreiz par Auziņu, Čaklo, Sudrabkalnu, Ķempi, Elksni, Ezeru, Lisovsku.

Pāriesim pie tulkotās nozaru literatūras. Acīmredzot, ka starptautiskā situācija ietekmē arī izdevēju tulkojumu izvēli, jo gandrīz vienlaikus iznākušas divas grāmatas par islāmu no izdevējiem, kas ar reliģiju teoriju līdz šim neaizrāvās − Jāko Hemēns-Antila “Islāma rokasgrāmata” (“Neputns”, no somu valodas tulkojusi I. Peldekse) un Nabīls Kureši  “Pretrunīgais islāms: Korāna un Bībeles patiesības mūsdienu pasaulē” (“Lietusdārzs”, no angļu val. tulk. I. Jansone).

Pieņemu, ka savs izskaidrojums ir arī četriem tulkojumiem par cilvēka apziņu, zemapziņu, prāta darbību utt. Apgāds “Lietusdārzs” izdevis Leonarda Mlodinova  “Zemapziņas spēks: kā subliminālie stimuli ietekmē mūsu uzvedību” (no angļu val. tulk. D.Vanaga) Autors grāmatā izklāstot, kā izprast prāta darbību, pieņemt izsvērtus un pamatotus lēmumus un šķietami nemanāmiem ārējās vides faktoriem neļaut ietekmēt domu procesu. Vēl viena “Lietusdārza” grāmata − Margrētas Sitskornas “Prāta kaislības” skaidro, ka cilvēku lielākie netikumi – mantkārība, skaudība, lepnums, slinkums, dusmas, iekāre un negausība – rodas tieši smadzenēs, un autore piedāvā dažādas psiholoģiskas metodes, kā ietekmēt smadzeņu darbību un mainīt pašiem savus nevēlamos domāšanas ceļus. Savukārt Daniels Sīgels grāmatā “Prāts” (“Jumava”, no angļu val. tulk. I.Vilks) mēģina atbildēt uz jautājumiem — kas ir cilvēka prāts, kur tas atrodas un kā tieši tas strādā. Apgāds “Jānis Roze” pievienojas diviem augšminētajiem izdevējiem ar psihiatra Normena Doidža grāmatu “Smadzenes nenoveco, tās mainās”, kas dod ieskatu cilvēka smadzeņu šūnu spējā atjaunoties un pārveidoties. Izdevējs gan pieteicis to kā revolucionāru atklājumu, taču tāds tas vairs nav gadus divdesmit (un vārdkopa “revolucionārs atklājums” man personīgi vairāk saistās ar Topshop reklāmām par olu vārītājiem un sulu spiedēm).

No tulkotās daiļliteratūras sāksim ar zviedru rakstnieka Jūnass Hasens Khemiri romānu “Viss, ko es neatceros”, kas ieguvis Zviedrijas literāro godalgu un stāsta par rakstnieku, kurš pēta kāda jauna vīrieša bojāejas apstākļus, līdztekus izzinot savu patību (“Jānis Roze”, no zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone)

Izdevniecība “Omnia Mea” turpina franču rakstnieka Daniela Penaka romānu sēriju komiskā detektīva žanrā par Malosēnu ģimeni. Izdots otrais sērijas romāns “Feja ar karabīni” (no franču val. tulk. A.Kasparova).

Interesanta un nedaudz negaidīta ir apgāda “Zvaigzne ABC” izvēle izdot poļu žurnālista un ceļotāja Antonija Ferdinands Osendovska grāmatu “Cilvēku, zvēru un dievu zemē: jāšus cauri Centrālajai Āzijai” (no poļu val. tulk. R.Labanovskis), kas pirmoreiz iznākusi 1921. gadā un tajā attēloti autora piedzīvojumi politisko kaislību piesātinātajā un Krievijas pilsoņu kara plosītajā Sibīrijā 1919.-1920. gadā, kā arī Mongolijā un Tibetā.

Par ģimeni ar stingriem reliģiskiem uzskatiem stāsta somu rakstnieces Paulīnas Rauhalas debijas romāns “Debesu dziesma” (“Jumava”, no somu val. tulk. A.Kona). Ieinteresēja tēma – kā modernā pasaulē cilvēkam sadzīvot ar konservatīviem baznīcas likumiem.

Līdzīgi kā Latvijā, arī Igaunijā tiek rakstīti romāni par neseno vēsturi. Rakstnieces Kai Ārelaidas grāmata “Pilsētu dedzināšana” (“Lauku Avīze”)  stāsta par 20. gadsimta 50. un 60. gadu Tartu, par atmiņām, no kurām nav iespējams izbēgt, un par to, ka ikvienam noslēpumam vismaz reizi vajadzīgs kāds, kas to uzklausa. Savukārt Reins Rauds romānā “Perfekta teikuma nāve” vēsta par Atmodas laiku, atklājot arī tā neglīto, oderes pusi. Abus romānus no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Tiem, kam interesē turpinājums Jū Nesbē krimiķim “Asinis sniegā”, izdevniecība “Zvaigzne ABC” piedāvā diloģijas turpinājumu “Pusnakts saule” (no norvēģu val. tulk. I.Briška), kā arī iznākusi Elenas Ferrantes Neapoles tetraloģijas trešā grāmata “Aizbēgt vai palikt” (no itāļu val. tulk. D.Meiere).

Tas arī šoreiz viss.

Advertisements

Literatūras gada balva 2017

6 komentāri

2017. gada 21. aprīlī paziņoja Latvijas Literatūras gada balvas 2017 ieguvējus.

.

Nominācija LABĀKAIS DZEJAS KRĀJUMS

UZVARĒTĀJS – Juris Kronbergs “Uz balkona / bet ja visu laiku…” (Dienas Grāmata)

NOMINANTI:

Edvīns Raups “Ugunsnedrošs pulss” (Jānis Roze);

Māris Salējs “Kā pirms pērkona” (Pētergailis);

Ronalds Briedis “Zāles pret nemirstību” (Neputns);

Ruta Štelmahere “Krekls” (Neputns).

.

.

Nominācija LABĀKAIS PROZAS DARBS

UZVARĒTĀJS – Jana Egle stāstu krājums “Gaismā” (Lauku Avīze)

NOMINANTI:

Pauls Bankovskis “Trakie veči” (Dienas Grāmata);

Gundega Repše “Bogene” (Dienas Grāmata);

Laima Kota “Istaba” (Dienas Grāmata).

.

.

.

Nominācija LABĀKAIS TULKOJUMS LATVIEŠU VALODĀ

UZVARĒTĀJS – Zigurds Skābardis par Ervīna Velša romāna “Porno” tulkojumu no angļu valodas (Dienas Grāmata)

NOMINANTI:

Māra Poļakova par Serhija Žadana romāna “Džezs pār Donbasu” tulkojumu no ukraiņu valodas (Jānis Roze);

Dens Dimiņš par Selīna romānu “Ceļojums līdz nakts galam” tulkojumu no franču valodas (Jānis Roze);

Maima Grīnberga par Jāna Unduska eseju krājuma “Boļševisms un kultūra” tulkojumu no igauņu valodas (Neputns).

.

Nominācija LABĀKAIS LATVIJAS AUTORA DARBS BĒRNIEM

UZVARĒTĀJS – Uldis Auseklis “Kaķēns margrietiņās” (Lauku Avīze)

NOMINANTI:

Lelde Stumbre “Pūcīte ar zeltainajām acīm” (Zvaigzne ABC);

Lilija Berzinska “Lamzaks meklē lamzaku” (Dienas Grāmata);

Kārlis Vērdiņš “Tētis” (Liels un Mazs).

 

Nominācija SPILGTĀKĀ DEBIJA

UZVARĒTĀJS – Jānis Tomašs par dzejas krājumu “Melnie darba cimdi” (Pētergailis)

NOMINANTI:

Svens Kuzmins par stāstu krājumu “Pilsētas šamaņi” (Dienas Grāmata);

Dace Vīgante par stāstu krājumu “Ledus apelsīns” (Zvaigzne ABC);

Ilga Raščevska par romānu “Norakstītie”  (Zvaigzne ABC).

.

LaLiGaBa speciālbalva tika pasniegta ANITAI ROŽKALNEI, kas veikusi nozīmīgu ieguldījumu literatūrpētniecībā – radot darbu „Kārļa Zariņa burvju aplis” (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts). Anita Rožkalne (1956) ir literatūrzinātniece, ap 300 rakstu un recenziju autore, uzmanības centrā paturot jaunākās latviešu prozas attīstības tendences un rakstnieku biogrāfiju izpēti.

.

.

.

.

BALVA PAR MŪŽA IEGULDĪJUMU PIEŠĶIRTA dzejniekam un atdzejotājam ULDIM BĒRZIŅAM

Foto: Ģ.Raģelis

Balva piešķirta par izcilu ieguldījumu Latvijas rakstniecībā un Latvijas kultūrvides un valodas bagātināšanā ar nozīmīgiem pasaules kultūrtekstiem. 

***

Latvijas Literatūras gada balvas ekspertu komisijā strādāja: priekšsēdētāja Dace Rukšane-Ščipčinska, rakstnieks un literatūrkritiķis Guntis Berelis, literatūrzinātniece Sigita Kušnere, rakstniece un redaktore Rudīte Kalpiņa, rakstnieks Egīls Venters, literatūras skolotāju kuratore Ilze Mazpane, literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone, kultūras žurnāliste un literāro projektu vadītāja Liega Piešiņa, literatūrzinātniece Sandra Ratniece.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2017-janvāris/marts)

6 komentāri

Sveicināti pavasarī! Mājas kārtošanas process ir nonācis pie ielūkošanās pavisam mazās kastītēs, un te nu es atradu visādu laiku nozīmīšu krātuvi, kurā glabājas dažas diezgan eksotiskas. Nezinu, no kurienes man mājās ir nozīmīte “Общество книголюбов” (“Grāmatmīļu biedrība), taču šī PSRS organizācija ir radusies 1974. gadā un pastāv joprojām, no 2001. gada pārtapusi par “Международный союз книголюбов”. Smiekla pēc atcerējos, ka  Fledis pie Sibillas ieraksta par Grāmatu izstādi bija paudis ierosinājumu par blogeru atpazīšanas zīmēm − piespraudēm, uzlīmēm. Varbūt tālajos padomju laikos šādas piespraudes ar “Grāmatmīļu biedrības” logo cilvēkiem arī kaut ko nozīmēja.

Bet nu – pie šī gada jauniznākušajām grāmatām. Laikam jau mans lielākais līdzšinējais prieks ir par jauniem Aspazijas Kopotiem rakstiem (Latvijas akadēmiskais apgāds). 1.sējumā atrodams sastādītājas Ausmas Cimdiņas priekšvārds ar Aspazijas jaunības biogrāfiju un Aspazijas agrīnās lugas, kurām pievienota to iestudējumu hronika. Aspazija man ir sirdij tuva personība, un ceru, ka piepildīsies iecere izdot visus desmit Kopoto rakstu sējumus, šī gada beigās vajadzētu jau iznākt nākamajam.

Latvijas Grāmatu izstādes laikā tika prezentētas divas jaunas grāmatas no sērijas “Mēs. Latvija. XX gadsimts”. Ingas Ābeles romāns “Duna” (Dienas Grāmata) stāsta par 1949. gadu Rīgā, Sēlijā un Latgalē, kopā savijot cilvēka un zirga likteņus. Savukārt Andra Manfelde romānā “Virsnieku sievas” (Dienas Grāmata) stāsta par Liepājas pilsētas daļu Karostu 70. gados. Vēl viens apgāda “Dienas grāmata” nesens izdevums ir Andra Kolberga “Bise un kapakmens”, kas pēc apjomā drīzāk būtu dēvējams par garstāstu un šoreiz tas ir medību stāsts. Patiess prieks, ka Kolbergs atgriezies jaunāko izdevumu plauktā.

Jana Veinberga ir apņēmības pilna attīstīt romantiskā detektīva žanru latviešu literatūrā – varētu viņai palīdzēt, lasot jauno detektīvromānu “Klavierkoncerts” (Zvaigzne ABC) par kāda slavena pianista noslēpumaino nāvi.

Dramaturģe Lelde Stumbre sarakstījusi beletrizētu biogrāfiju “Maija, Cher Ami!” (Lauku Avīze) par Maiju Silmali − izcilu tulkotāju, dzejnieci, filozofi, bohēmisti, brīvmākslinieci, kuru izsūtīja 1951. gadā par iesaistīšanos “franču grupā”. Biogrāfija vēsta par laiku no 1956. līdz 1973. gadam, kad Silmale bija atgriezusies Latvijā pēc izsūtījuma.

Vēl vienai izcilai latviešu personībai – māksliniekam, grāmatu ilustratoram un autoram Albertam Kronbergam (1887 – 1958) – veltīta somu autora Jukas Rislaki grāmata “Vilki, velni un vīri: Alberta Kronenberga dzīve un daiļrade” (Neputns, no somu val. tulk. A. Žīgure).  Juka Rislaki: “Intuitīvi jutu, ka Kronenbergs ir kaut kas tikpat latvisks kā speķa pīrāgi, Jāņu siers, Skalbes dzeja un Blaumaņa lugas, dziesmu un deju svētki un arī dainas.”

Apgāds “Neputns” izdevis māksliniekam Janim Rozentālam veltītu monogrāfisku albumu “Janis Rozentāls” (sast. A.Brasliņa, L.Slava). Albumā iekļauta plaša mākslas darbu izlase, ko papildina unikāls fotogrāfiju klāsts. Albumam ir arī rakstu daļa ar pētījumiem un laikabiedru atmiņām.

Ņujorkas universitātes profesors, vizuālās kultūras eksperts Nikolass Mirzojevs pēta attēla lomu kultūras vēsturē, mūsdienu mākslā un medijos un tā ietekmi uz plašākiem procesiem sabiedrībā. Viņa grāmatas “Kā raudzīties uz pasauli” (Jānis Roze, no angļu valodas tulkojusi I. Paegle-Mkrtčjanna) nolūks ir ar piemēriem no mākslas, kultūras teorijas un mūsu ikdienas sniegt zinātkāriem nespeciālistiem pārskatu par to, kā vizuālie materiāli veido un iespaido mūsu dzīvi.

Lai arī domāta kā uzziņu literatūra bērniem, varbūt arī pieaugušajam noderēs “Zvaigznes ABC” izdotā “Pasaules vēstures hronika” − liela formāta grāmatā ar krāsainām ilustrācijām parādīti nozīmīgākie pagrieziena punkti cilvēces vēsturē.

Bija diezgan negaidīti latviski ieraudzīt grāmatu, kas pēdējā laikā kļūst aizvien populārāka gan angliski gan krieviski − Florians Iljess “1913. Gads pirms kara” (“J.L.V.”, no vācu val. tulk. I.Miska). Nosaukums gan ir nedaudz maldinošs, jo tā nav plaša vēstures monogrāfija, bet drīzāk lirisks, kultūrvēsturisks ieskats pārsvarā Eiropas mākslas un kultūras dzīvē īsi pirms lielajām pārmaiņām.

Par citu karu − Otro pasaules − stāsta krievu mākslinieka un prozaiķa Leonīda Rabičeva atmiņas “Karš visu norakstīs” (Lauku Avīze, tulkotājs laikam ir tik mazsvarīgs, ka nekur netiek uzrādīts). 1941. gada decembrī Rabičevs 18 gadu vecumā tika mobilizēts padomju armijā, ieguva sakarnieka specialitāti un virsnieka statusā armijā pabija līdz 1946. gadam. Viņa atmiņas stāsta par neizskaistināto kara ikdienu, tie ir “godīga cilvēka memuāri”.

Slavenā kādreizējā padomju izlūka Viktora Suvorova grāmata “Spiegošanas pamati” (Dienas Grāmata, no krievu val. tulk. J.Kalve) tomēr nav spiegošanas rokasgrāmata, autors stāsta, kā strādāja PSRS Ģenerālštāba Galvenā izlūkošanas pārvalde (GRU), kā izvēlējās un sagatavoja informācijas ieguves virsniekus, tas ir, spiegus. Iespējams, grāmatā solītie padomi spiegošanas iesācējiem jau ir nodrošinājuši tai bestsellera statusu.

No tulkotās daiļliteratūras jāatzīmē austriešu rakstnieka Roberta Zētālera īsromāns “Viss mūžs” (Zvaigzne ABC, no vācu val. tulk. S.Brice), kas pēc anotācijas atgādina Viljamsa “Stouneru” – kāds padzīvojis vīrs atskatās uz savu dzīvi, šoreiz no Austrijas kalnu ielejas, kur pavadījis visu dzīvi. Varētu būt kaut kas klusināts un tēlains.

Izdots turpinājums Elenas Ferrantes “Brīnišķīgai draudzenei” – “Jaunais uzvārds” (Zvaigzne ABC, no itāļu valodas tulkojusi D.Meiere). Es gaidīšu, kad būs iznākušas visas četras daļas, jo no pirmās daļas lasītājiem esmu sapratusi, ka gaidīt turpinājumu bija grūti.

Viena no pagājuša gada lasītākajām grāmatām Zviedrijā bija Karolīnes Ēriksones trilleris “Pazudušie” (Lauku Avīze, no zviedru val. tulk. I.Balode), kurā galvenā varone vairākas reizes mīklainos apstākļos zaudējusi tuviniekus un vēlas noskaidrot, kas notika patiesībā.

Latviski izdots nu jau ceturtais somu rakstnieces Sofi Oksanenas romāns –  “Norma” (Zvaigzne ABC, no somu valodas tulkojusi G. Pāvola), šoreiz ģimenes drāma, kurā neiztrūkst arī kriminālromānam raksturīgu notikumu.

Nobeigumā liecība, ka izdevniecība “Madris” nolēmusi atbalstīt garīgi slimu cilvēku daiļradi – izdota Mišela Demarkē grāmata  “Tiobas pareģojums” (Michael Desmarquet “Thiaoouba Prophecy”, 1995), kuras autors reiz ticis no citplanētiešiem nolaupīts un guvis unikālas atziņas. Vai jūs spējat pretoties reklāmas sauklim – “Precīzs aculiecinieka pārskats par Visuma esību”? (Goda vārds, ir tik daudz interesantu, netulkotu grāmatu par populārzinātniskām tēmām, kam mums šis “izstrādājums” ir vajadzīgs latviski?)

Tas arī šoreiz viss, priecīgu lasīšanu!

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2016-oktobris/decembris)

1 komentārs

Jaunais gads jau krietni iešūpojies − pirmais mēnesis iet uz beigām, tādēļ naski vajag pabeigt pagājušā gada astes. Slinkuma vilināta, nedaudz šaubījos, vai man turpināt rakstīt jaunumu apkopojumus, taču man tie pašai šad tad labi noder, tādēļ turpināšu vien iesākto. Rakstīšu šoreiz par jaunumiem gada pēdējos trīs mēnešos, lai neizjauktu kārtību, taču visoptimālākais tomēr ir divu mēnešu apkopojums − tādā laikaposmā es atrodu kādas 10-15 Latvijā izdotas grāmatas, ko gribu atzīmēt kā interesantas izlasīšanai.

Sākšu ar apgāda “Neputns” izdevumiem. 1896. gadā Rīgā notika Viskrievijas X arheoloģijas kongress, un tā ietvaros tika organizēta Latviešu etnogrāfiskā izstāde, kas bija pirmais un lielākais latviešu tautas un tās vēstures, kultūras un sasniegumu reprezentācijas pasākums – tāds savdabīgs pakāpiens ceļā uz nācijas pašapziņas veidošanos. Grāmatā “1896. Latviešu etnogrāfiskā izstāde” ir raksti par izstādes mērķiem, tās sagatavošanu un norisi, kā arī reproducēts izstādes katalogs.

latv_makslas-vesture_vPirms diviem gadiem izdotajam “Latvijas mākslas vēstures” 4. sējumam seko piektais: “Klasiskā modernisma un tradicionālisma periods, 1915-1940”. Mākslas zinātnieki iepazīstina ne tikai ar glezniecību, grafiku, tēlniecību, bet raksti veltīti arī grāmatu mākslai, scenogrāfijai, fotomākslai un lietišķai mākslai. Lai arī šī ir dārga grāmata, tomēr inteliģentā mājā varētu izrādīties par vērtīgu uzziņu avotu. Glezniecības interesentiem savukārt vērtīgs būtu mākslas zinātnieces Daces Lambergas pētījuma “Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gs. sākumā” papildināts pārizdevums, kurā pētītas modernisma tendences Latvijā.

Bērnu izglītošanu mākslas jomā turpina rakstniece Luīze Pastore − iznākušas ceturtā un piektā grāmata sērijā “Mākslas detektīvi”. Grāmatā “Operācija MASKA” mazie detektīvi Poga, Teo un taksis Komats turpina izmeklēt ievērojamāko Latvijas mākslinieku mākslas darbu noslēpumus, šoreiz viņu redzeslokā ir Miervaldis Polis un viņa radītais Bronzas cilvēks. Grāmatā “Pēdējais ķēniņš” detektīvpiedzīvojumi norisinās sniegotas ziemas un pirmssvētku noskaņās, par stāsta galveno varoni kļuvis savādais mākslinieks Voldemārs Irbe jeb Irbīte.

Mākslas kritiķe un feministe Jana Kukaine raksta par to, kā mātišķības un sievietes jēdzienu saprot mūsdienu sabiedrība − pētījumā “Daiļās mātes: sieviete, ķermenis, subjektivitāte” autore atklāj reālo mātišķības pieredzi, lai cik daudzpusīga un pretrunīga tā būtu.

Par dažādiem latviešu dzīves aspektiem, varētu teikt − latvisko dzīvesziņu stāsta vairākas interesi piesaistošas grāmatas. Pirmkārt, tas ir literatūrzinātnieces Janīnas Kursītes pētījums par latviešu neverbālo valodu: “Zīmju valoda: latviešu žesti” (LU Akadēmiskais apgāds). Tajā, balstoties uz folkloras, daiļliteratūras, memuāru un mūsdienu interviju avotiem, detalizēti aplūkota latviešu žestu valoda.

Otrkārt, mākslinieks Valdis Celms turpina iedziļināties baltu tautu dzīvesziņā, un izdevniecība “Lauku Avīze” izdevusi ilustrētu izdevumu “Baltu dievestības pamati” (paralēli latviešu un lietuviešu valodā), kurā autors raksta par dievturības izpratni. Tekstu ilustrē īpaši izvēlētas dainas, ornamentāli elementi un autora zīmētas zīmju gleznas.

kolate_latvijas-pierobezas

Divu jaunu sieviešu tandēms  – Elīna Kolāte un Elīna Kursīte – apvienojies, lai kopīgi izbraukātu vairāk nekā sešdesmit Latvijas ciemus, kuri atrodas pierobežā un tajos dzīvo pavisam neliels skaits cilvēku. Dokumentālais vēstījums “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi” (Rundas) ir vizuāla un tekstuāla liecība par savdabīgiem cilvēkiem un vietām. Teksts paralēli angļu valodā.

Ja jau pieminēti vairāki bilingvāli izdevumi, tad nosaukšu vēl vienu − Knuta Skujenieka dzejas izlase “Basās zvaigznes= Босые звёзды”. Olgas Pētersones atdzejojumā un sakārtojumā pirmoreiz krieviski tiek izdota Skujenieka dzeja. Izlasē iekļautie dzejoļi atklāj koncentrētu un secīgu ieskatu dažādos dzejnieka daiļrades posmos.

Par vecmeistara, 2016. gada jubilāra Jāņa Streiča daiļradi raksta kinokritiķe Daira Āboliņa pētījumā “Jāņa Streiča maģiskais reālisms” (Dienas Grāmata). Autore vienu pēc otras analizējusi Streiča filmas, tās papildinot gan ar režisora stāstījumu par katras filmas tapšanas procesu un laikmeta fonu, gan ar izsmeļošu faktoloģisko informāciju. Grāmata bagātīgi ilustrēta.

No latviešu daiļliteratūras papildinājumiem gribētu atzīmēt Laimas Kotas (Muktupāvelas) pienesumu grāmatu sērijai “Mēs. Latvija, XX gadsimts” − romāns “Istaba” hronoloģiski būs ierindojams kā divpadsmitais pēc kārtas un vēsta par  trauksmaino un juceklīgo perestroikas laiku, kuram piestāv autores iecienītais absurdā reālisma un farsa žanrs.

Atzīmējot rakstnieka Zigmunda Skujiņa 90 gadu jubileju, apgāds “Neputns” izdevis viņa garstāstu “Ēnu aleja”, kurā attēlota Rīga 20. gadsimta 20.–50. gados. Stāstā darbojas iespiedēji, cinkogrāfi, mākslinieki, dzejnieki.

flanagans_saurais_celsPievērsīsimies tulkotajai daiļliteratūrai. Apgāds “Zvaigzne ABC” laidis klajā Austrālijas rakstnieka Ričarda Flanagana romānu “Šaurais ceļš uz dziļajiem ziemeļiem” (no angļu val. tulk. Z.Rozenberga), kas vienlaikus ir mīlas stāsts un vēstījums par austrāliešu karagūstekņiem, kuriem izdevies izdzīvot pēc Birmas Nāves dzelzceļa būves. Flanagana romāns 2014. gadā ieguva prestižo Bukera balvu. Vēl viena nesen tulkota godalgotā autore ir Mārgareta Atvuda − viņas romāns “Sirds mirst pēdējā” (no angļu val. tulk. Silvija Brice) ir prikvels e-grāmatu sērijai “Positrons”, un tiek raksturots kā distopija, kas pārtop sireālā piedzīvojumā. Iespējams, tikpat dīvainā vidē lasītāju aizved arī krievu rakstnieces Janas Vagneres postapokaliptiskais romāns “Vongezers” (no krievu valodas tulk. Māra Poļakova) – par vienpadsmit maskaviešiem, kas bēg no gripas pandēmijas pārņemtās pilsētas, lai patvertos Karēlijā.

Izdevniecība “Pētergailis” lasītājam piedāvā rotaļu ar žanru un valodu  – čehu rakstnieks Patriks Ouržednīks ir sarakstījis “gandrīz” daiļliteratūru, jo romāns “Lieta ir slēgta” (no čehu val. tulk. Halina Lapiņa) uzjautrinās par literāro žanru un stilu robežām. Tikpat negaidīts romāns no konkrētās izdevniecības ir somietes Marijas Turtšaninovas fantāzijas žanra pārstāvis “Marēsi: Sarkanā klostera hronikas” (no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane), kas stāsta par iedomātu salu iedomātā laikā un vietā, uz kuras atrodas sieviešu klosteris, kas par savu misiju uzskata meiteņu audzināšanu un skološanu. (nespēju vien sagaidīt, kad varēšu izlasīt turpinājumu.) Varbūt tradicionālāka izdevniecībai “Pētergailis” ir lietuviešu bērnu rakstnieka Ķēstuta Kasparaviča skaisti ilustrētā grāmatiņa “Īsi stāsti par lietām” (no lietuviešu val. tulk. Indra Brūvere), kurā autors sadzīves priekšmetiem – matu fēnam, sienas pulkstenim, televizoram un citiem piešķīris cilvēciskas aprises un rakstura īpašības.

Izdevniecība “Prometejs” ir izdevusi amerikānietes Lezlijas Voltones debijas romānu “Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” (no angļu val. tulk. Evita Bekmane), kas tiešām ir reizē savāds un skaists maģiskā reālisma paraugs. Vairāk piestāvēs romantiskām būtnēm un vieglu skumju apdvestiem brīžiem.

Izklaidei jāpaskatās kāds drūmāks skandināvu romāns -“Mansarda” izdots un Dena Dimiņa no īslandiešu valodas tulkots Arnalda Indridasona kriminālromans “Purvs” par slepkavību Reikjavīkā, kas aizved tālā pagātnē, ģimenes noslēpumos. (Nu viss, kā pienākas.) Pretstatam – Spānijas saules pieliets turpinājums Krisa Stjuarta stāstam par dzīvi Andalūzijā − “Papagailis piparu kokā” (BaibaBooks, no angļu val. tulk. Ilze Burnovska).

Neticami, bet esmu tikusi cauri visam savam sarakstam.

 

Krievijas grāmatu vlogeri

11 komentāri

Skulptūra "Pēterburgas eņģelis" Izmailovas dārzā, skulptors R. Šustrovs (2011)

Skulptūra “Pēterburgas eņģelis” Izmailovas dārzā, Pēterburgā, skulptors R. Šustrovs (2011)

Jau vairākas reizes esmu pieminējusi, ka šogad sāku skatīties Krievijas grāmatu vlogerus, un pēc darbaļaužu pieprasījuma apsolīju uzrakstīt savus iecienītos kanālus. Pirms pāris gadiem, kad Mairita uzsāka savus vlogus, es centos sameklēt kaut ko klausāmu un nedaudz skatāmu arī angliski, bet tā īsti mani neviens neuzrunāja − galvenokārt neinteresēja apskatītās grāmatas. Dažreiz es angļu lasītājus paskatos, bet nevienam vlogam regulāri nesekoju. Savukārt par krievu vlogeru eksistenci līdz šī gada vasarai pat nebiju iedomājusies un sāku skatīties nejauši (laikam jau youtube man izleca kāds ieteiktais video).  Iespējams, ka man ļoti veiksmīgi trāpījās pirmā vlogere, tādēļ tālāk process pletās plašumā un šobrīd varu nosaukt vairāk nekā duci lasītāju, kurus ikdienā skatos.

Nav noslēpums, ka angļu un amerikāņu lasītāji pārsvarā lasa savu literatūru un procentuāli ļoti maz tulkoto, savukārt krievu vlogeru vidū ir līdzīga situācija kā pie mums − ļoti daudz tulkotās literatūras, turklāt no dažādām valodām, un sava daļa dažādu laiku krievu literatūras (lai gan es gaidīju, ka būs vairāk). Tradicionāli video tiek iedalīti atskaitēs par izlasīto, grāmatu pirkumos (haul) un plauktu atbrīvošanā (unhaul), kā arī notiek vienkārša papļāpāšana par lasīšanas plāniem un dalība dažādās aptaujās. Diezgan dīvaini man šķiet krievu valodā kopumā un arī pat grāmatu vlogeru vidū pieņemtā anglicismu lietošana (un viņi pat nepūlas veidot analogus nosaukumus krieviski, lai arī izruna visbiežāk ir briesmīga un es kādu brīdi nespēju saprast, kas tie tādi par jangadaltiem).

Vloga formāta pluss ir tāds, ka diezgan ātri ir iespējams saprast, vai attiecīgais vlogeris būs simpātisks − vispirms tīri cilvēcīgi, pēc tam saturiski. Neslēpšu, ka sākumā es lūkojos pēc “vecākiem” cilvēkiem, jo ļoti daudz ir smuku meiteņu, kurām atskaite par grāmatām aprobežojas ar “krutaja kņižka”, bet pārējais laiks ir pozēšana kameras priekšā. Taču izskats var būt maldinošs, un smukums nav šķērslis gudrībai. Lielākoties es skatos daiļā dzimuma vlogeres, taču beigās pieminēšu arī puišus, kurus vienkārši vēl neesmu iepazinusi tik labi, lai kādam ieteiktu. Man patīk, ja video ir gari (vismaz 15 minūtes), jo citādi jau tikai sasveicinās un atvadās, un arī lai runā lēnām un kārtīgi (lai veci cilvēki var saprast). Vizuālais noformējums man ir otršķirīgs, lai gan patīkami, ja cilvēks ir centies.

Людмила Личи − maskaviete, lasītāja, kura vienkārši nosēžas kameras priekšā un raitā, skaistā valodā (bez montāžas) norunā vairāk nekā 20 minūtes par grāmatām. Pagaidām šķiet, ka ar viņu man lasīšanas gaume sakrīt visvairāk. Ludmila pārsvarā lasa daiļliteratūru, turklāt visdažādāko – sākot no klasikas līdz mūsdienu krievu bojevikiem (tas tiešām ir maldīgs priekšstats, ka meitenēm atslodzei nepatīk paskraidīt ar supermeņiem). Patīk, ka viņa stāsta ļoti aizrautīgi, bet reizē spēj inteliģenti pamatot savas emocijas. Ludmila pieder pie tiem lasītājiem, kas nevairās no krievu klasikas (daudzi saka, ka viņiem tā riebjas no skolas laikiem) un drīzāk pierāda to, ka daudzi klasiķu darbi kļūst saprotami un mīļi tikai pieaugušā vecumā.

2 talk girls – divas meitenes no Rostovas pie Donas, labas draudzenes, lai gan būtībā pretstati − tumšmate Jekaterina pēc izglītības ir filoloģe, šobrīd strādā par stilisti, bet gaišmate Svetlana ir ekonomiste, aizraujas ar fotogrāfēšanu. Viņām ir brīnišķīgi, gari video − gan pirkumi, gan stāsti par izlasīto, un kopā viņas aptver gandrīz visus žanrus. Jekaterina ir viena no retajām, kas lasa arī dzeju un lugas, un vispār viņai gaume ir nedaudz alternatīva (mīļākais rakstnieks − Hanters S.Tompsons); Svetlanai savukārt Tompsons galīgi nepatīk, bet viņa aizrautīgi lasa Mērdoku un Henriju Milleru. Vienlaikus meitenes lasa un kolekcionē komiksus un bērnu literatūru, Svetlana ir liela fantasy literatūras fane. Meitenes ir ņēmušas piemēru no mūsu Baltā Runča un arī nolēmušas sistēmiski izlasīt visus Nobela laureātus, kam veltīti atsevišķi video.

Red Autumn Books − maskaviete Olga, kura vispirms piesaista ar savu stilu un gaumīgiem video; viņa pēc izglītības ir socioloģe, strādājusi bankā, bet šobrīd jau pāris gadus īsteno pašas projektus, tai skatā divus vlogus − viņai ir dzīvesstila un grāmatu kanāls. Man šķiet, ka viņa ir viena no retajām, kas vlogošanu uztver kā pakāpienu uz kaut ko nopietnāku. Īpašais viņas blogā ir video, kas veltīti non-fiction grāmatu pirkumiem un apskatiem.

Peak-week Papers – Alise ir jauna meitene no Kijevas, kas izskatās pēc modeles, taču lasa ļoti daudz, pērk vēl vairāk un viņai ir savs, labi noformulēts viedoklis par izlasīto. Īpaši mīļa viņai ir 19. gadsimta angļu klasika un − diezgan negaidīti − viņai nepatīk Harijs Poters. Lielākoties viņa lasa grāmatas, kas tiek izdotas vai pārizdotas attiecīgajā brīdī, un diezgan mērķtiecīgi apgūst pasaules klasiku. (Interesanti, ka šajos vlogos padomju laikā izdotā literatūra tiek dēvēta par bukinistiku, man tie saistās tikai ar pirmskara izdevumiem.)

Never Mind the Books – Maša ir dzimusi provincē, bet šobrīd dzīvo Pēterburgā, pēc izglītības angļu filologs; profesijā gan nekad nav strādājusi, taču viņa ir vien no retajām, kas lasa angliski un kritiski vērtē tulkojumus. Izlasīto grāmatu daudzums viņai ir aptverams ar veselo saprātu, taču tās pārsvarā nav ierastais standarts. Kaislīga poteriste. Melomāne un aktīva koncertu apmeklētāja, viņa ir uzsākusi stāstīt par savu plašo vinila kolekciju.

Zhem – vēl viena Maša, tikai no Maskavas. Man šķiet, ka viņa ir tāda kā neoficiālā organizatore krievu blogeru sabiedrībai, jo viņas vadībā divreiz gadā notiek izloze starp blogeriem, kas vēlas apdāvināties un tad viņi viens otram sūta reālas pakas ar grāmatām un visādiem našķiem un nieciņiem. (Vēl nesen Maskavā bija pasākums booktube4pets, kurā vlogeri iztīrīja savus plauktus no nevajadzīgajām grāmatām, sanesa vienuviet, pārdeva un iegūto naudu ziedoja dzīvnieku patversmei.) Pārsvarā Maša lasa nesen izdotas grāmatas, piedalās visādās lasīšanas rotaļās (tās ir krietni sarezģītākas par Goodreads piedāvātajām, tur ir pat savi kuratori un spēļu naudiņa). Viņas mīļākais autors ir Makss Fraijs.

Ольга Миклашевскаяmeitene, kuras vlogu es izcelšu, jo viņa nevis vienkārši lasa un atskaitās par izlasīto, bet jau ir izdevusi pati savu pirmo grāmatu − pilsētas fantāziju jauniešiem − un vlogā stāsta arī par radošo procesu un sadarbību ar izdevēju.

Es domāju, ka pietiks uzskaitīt, gribētu vēl tikai kā pozitīvu piemēru minēt vlogeri Tamāru no MaraBook,kas ir krietni vecāka par vidusmēra interneta lietotāju, tomēr tas viņai netraucē neveikli, bet droši rīkoties ar kameru. Viņa ir bibliotekāre nenosauktā Krievijas pilsētā, stāsta par grāmatām, lasītājiem, iespaidiem par dzīvi, dažreiz intervē lasītājus.

Nobeigumā izjaukšu sieviešu klosteri un uzskaitīšu tos vīriešu dzimuma vlogerus, kurus esmu sev atzīmējusi kā iepazīšanas vērtus − divi vlogeri, kuriem patīk izteikties īsi un atraktīvi: UncleShurik un Библионариум. Tad vēl divi dziļdomīgi puiši − visnotaļ simpātisks Книжный блог одного интроверта  un, manuprāt, mazliet nūģīgs, bet izzinošs На волнах классики.

Ceru, ka jums kaut kas noderēs, bet man iesakiet, lūdzu, kādu interesantu angliski runājošu vlogeri.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2016-jūlijs/septembris)

4 komentāri

lapas-ar-gramatuOktobra migla noglauž krāsainās koku lapas, kas vēl pēdējiem spēkiem turas pie zariem. Iespējams, šobrīd ir īstais brīdis atvērt kādu pavisam jaunu grāmatu un paslēpties tajā no apkārtējās pasaules. Vasaras otrajā pusē neatradu daudz sev interesantu grāmatu, taču rudens pirmajā mēnesī gan bija daudz patīkamu jaunumu.

Sāksim ar oktobra mēneša jubilāri Māru Svīri − apgāds “Zvaigzne ABC”  šogad ir pārizdevis vairākas viņas grāmatas − detektīvu “…un neuzzinās neviens”, eseju krājumu “Ja pulkstenis nenodos” un dažādu gadu stāstu izlasi “Stāsti pilnmēness vakariem”. Varbūt kaut kas no rakstnieces daiļrades būs pa prātam izvēlīgam lasītājam.

Alvja Hermaņa viedoklis Latvijas sabiedrībai dažreiz ir kā karsts kartupelis, ko nevar ne norīt, ne izspļaut, taču tas nekad nav stulbs vai paviršs. Tāda cilvēka sarakstītai grāmatai noteikti jābūt saistošai: apgāds “Neputns” izdevis režisora pierakstus “Dienasgrāmata: 2015/2016”.

Tikpat erudīts kā Hermanis režijas jomā ir Ēvalds Grabovskis, ja runā par hokeju. Ilggadējais hokeja treneris apgādam “Lauku Avīze” ir uzticējis izdot savu grāmatu “Hokeja elpas skartie”, kurā apkopojis gan savu pieredzi, gan daļiņu Latvijas hokeja vēstures. Varbūt šāda grāmata noderēs šī brīža hokeja kaislību skartajiem entuziastiem, lai atcerētos, ka viss jau reiz ir bijis…

No sporta atkal pie mākslas − Mākslas akadēmijas profesors Andris Rubenis nelielā izdevniecībā “Al secco” ir laidis klajā apcerējumu “Mākslinieka cerību un domu pasaule renesanses laikmetā”, kas veltīts XV-XVI gadsimta mākslinieku un mākslas teorētiķu domu izklāstam, kas skar mākslas būtību un mērķus.

berds_stasti-par-makslasDaudz plašāku laikaposmu atspoguļo apgāda “Jānis Roze” izdotā grāmata “Stāsti par mākslas vēsturi”, kurā Maikla Bērda stāsti par māksliniekiem ietverti krāsainā Keitas Evansas noformējumā. Izdevums tiešām ir skaisti noformēts un patīkami to pāršķirstīt, taču man vēl jāpapēta Bērda teksts − tā varētu būt drīzāk daiļliteratūra, ne mākslas vēsture vieglā formā.

Sekos divas vēstures grāmatas. Pirmā vēsta par Austrumeiropu pēc Otrā pasaules kara − Anne Aplbauma “Dzelzs priekškars” (no angļu val. tulk. Dainis Poziņš, “Zvaigzne ABC”). Pētījumā vispusīgi analizēti sociāli politiskie, ekonomiskie un kultūras procesi pēckara Polijā, Ungārijā un Austrumvācijā.

Otrā grāmata stāsta par daudz jaunāku vēsturi − Ukraina pirms pāris gadiem. Sergejs Loiko 2014. gada oktobrī Doņeckas lidostā pavadīja četras dienas un tur pieredzētais apvienojumā ar aculiecinieku intervijām kļuva par pamatu kara romānam “Lidosta” (tulk. Dace Sparāne-Freimane, “Dienas Grāmata”).

Tālāk es gribētu uzskaitīt vairākas grāmatas, par kuru parādīšanos latviešu valodā es priecājos, taču diez vai es tās pati lasīšu: Havjers Mariass “Iemīlēšanās” (no spāņu val. tulk. Dace Meiere, “Zvaigzne ABC”), Mišels Velbeks “Pakļaušanās” (no franču val. tulk. Dens Dimiņš, “Jānis Roze”), Alesandro Bariko “Misters Gvins” (no itāļu valodas tulk. Dace Meiere, “Zvaigzne ABC”). Varbūt Mariass kādreiz spēs piesaistīt manu uzmanību tuvāk, taču pārējie divi lai paliek citiem lasītājiem.

dors_mums_neredzama_gaismaApgāds “Zvaigzne ABC” kā īstens Latvijas grāmatu tirgus flagmanis rudeni ir uzsācis bagātīgi: bez iepriekšminētiem un šeit neminētiem  izdevumiem ir iznākuši vairāki interesanti romāni. Amerikāņu rakstnieks Entonijs Dors “Mums neredzamā gaisma” (no angļu val. tulk. Māra Poļakova) stāsta par Franciju Otrā pasaules kara laikā un aklu pusaugu meiteni. Godīgi sakot, es neesmu pārliecināta, vai šī tēma − karš, bērni, aizkustinoši − nav jau kļuvusi pārāk novazāta. Otra tikpat novazāta (lai cik nepieklājīgi tā būtu teikt par sievieti) ir Frensisa Skota Ficdžeralda laulātā draudzene Zelda, par kuru sarakstīts jau nezin kurš romāns − Terēze Anna Faulere “Romāns par Zeldu Ficdžeraldu”. Gandrīz vai kļūst interesanti, kas tur bijis tik neparasts.

Savukārt pilnīgi jauna autore Latvijas grāmatu tirgum ir itāliete Elena Ferrante, par kuru es uzzināju šovasar, skatoties kādu krievu vlogeri − nekādi to negaidīju tik drīz latviski. Es ceru kā viņas grāmata “Brīnišķīgā draudzene” (no itāļu val. tulk. Dace Meiere) nav sentimentālais romāns, bet kaut kas par dzīvi un Neapoli.

Vēl apgāds “Zvaigzne ABC” ir nodrošinājis tikšanos ar diviem veciem draugiem: pirmkārt, ar norvēģu rakstnieku Jū Nesbē, kam iznācis trilleris “Dēls” (no norvēģu val. tulk. Ilmars Briška). Es stipri domāšu, pirms lasīt Nesbē, vai vismaz izvēlēšos tam asinskāru noskaņojumu, jo pēdējās grāmatās no cikla par Hariju Holi viņš priekš manis bija kļuvis pārāk vardarbīgs. Nekas asiņains gan nedraud vācu rakstnieces Ritas Falkas romānā “Mannāklimpu afēra” (no vācu val. tulk. Renāte Siliņa), tas ir ceturtais romāns sērijā par Bavārijas policistu Franci Eberhoferi − un jāatzīst, ka man pašai ir neliels pārsteigums, ka esmu pēc Franča un viņa dullās ģimenītes tā kā drusku pat sailgojusies.

Nobeigumā pastāstīšu par notikumu, kas mani patiesi ielīksmoja − latviski ir izdota Marijas Parras “Vafeļu sirdis” (no norvēģu val. tulk Jolanta Pētersone, “Liels un mazs”)! Pirms trīs gadiem es šo grāmatu izlasīju krieviski un izteicu cerību, ka reiz tā nonāks arī pie latviešu bērniem. Man ir liels prieks, ka tā tiešām ir noticis! Patiesībā tieši nesen domāju, ka varbūt būtu vērts izveidot blogā ierakstu, kurā izteiktu visas savas vēlmes, ko man gribētos ieraudzīt latviski, un tur noteikti būtu arī Marijas Parras grāmatas.

Kopumā man nesanāca daudz grāmatu, bet daudzums jau laikam nav svarīgs.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2016-maijs/jūnijs)

1 komentārs

89912_600Vai jums nešķiet, ka šogad Jāņi galīgi nebija izdevušies? Nebija nekādas iespējas īgņoties par aukstumu un stulbo lietu, izdomāt atrunas un nekurt ugunskuru, bet tā vietā iekurt krāsni. Un nebija ne salijušu pļavu, ne pretīgu odu mākoņu… kaut kas šai pasaulē tiešām iet uz galu. Tā nu Jāņus varēja svinēt šogad silti un ilgi, un apvienojumā ar mazu atvaļinājumu man šogad iznāca daudz laika lasīšanai, kā rezultātā es pabeidzu vienu biezu grāmatu, par ko man liels prieks.

Laiks būtu apskatīties jaunizdotās grāmatas, taču pēdējie divi mēneši man šķiet švakāki par iepriekšējiem: bija diezgan viegli atsijāt man interesanto.

Sākšu ar senāku laiku vēsturi, un pirmā grāmata − “Dionīsija Fabrīcija Livonijas vēsture” (Latvijas vēstures institūta apgāds, no latīņu valodas tulkojis  un komentārus sarakstījis Ēvalds Mugurevičs). Nepamatoti šo grāmatu piemirsu iepriekšējā apskatā, bet tas tomēr ir viens no senākajiem rakstītajiem Latvijas vēstures avotiem, katoļu prāvesta Dionīsija Fabrīcija latīņu valodā sarakstītā hronika “Īsa Livonijas vēstures norise”.

Otrā grāmata būs vēsturnieka Agra Dzeņa sarakstītā  “Prūši karā ar likteni” (“Domas spēks”), kas veltīta rietumbaltu sentautai − prūšiem, viņu vēsturei un kultūrai no vissenākajiem laikiem līdz 18. gs. sākumam. Autors uzskata, ka par prūšiem nav pietiekoši daudz informācijas, kas rada pārpratumus un neskaidrības, tādēļ kaut vai mēģinājums ieskatīties prūšu tautas vēsturē rosinās plašāku interesi un auglīgākas diskusijas.

Ancāne_Rīgas arhitekturaTrešā vēstures grāmata − mākslas vēsturnieces Annas Ancānes “Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība 17. gs. otrajā pusē” (Mākslas vēstures pētniecības atbalsta fonds). Šī grāmata jauki iederas manā šī gada interesē par Rīgas vēsturi, un ir autores doktores disertācijas pārvedums monogrāfijas formātā. Šis periods ir zviedru laiks Rīgā, kad Rīgas arhitektūra piedzīvo īpaši dinamiskas pārmaiņas – viduslaiku pilsēta piedzīvo baroka pārvērtības.

Par daudz jaunāku vēsturi stāsta žurnālista Lato Lapsas jaunākā ceļojumu aprakstu grāmata “Zem Muhameda bārdas” (Dienas Grāmata), kurā viņš stāsta par Tuvo un Vidējo Austrumu valstīm: Izraēlu, Palestīnu, Turciju, Irānu, Ēģipti, Jordāniju un Sīriju. Autors mēģinājis izprast, kā īsti dzīvo un ko dara pēc tik dažādām nacionālajām un reliģiskajām pazīmēm sadalītie austrumnieki. Ik pa brīdim autors ir spiests uzdot jautājumu: nu kāpēc tieši šie bezgala jaukie cilvēki mums nu jau labu laiku saistās ar kariem paši savās zemēs un terorismu citur pasaulē?

Latviešu literatūrā, iespējams, lielākais jaunums ir Vizmas Belševicas arhīva pirmās burtnīcas iznākšana − “Nepazītā mīlestība un citi stāsti” (Mansards, sakārtojis Jānis Elsbergs). Pirmajā burtnīcā iekļauta 50. un 60. gados sarakstītā proza, un tā apkopo dažādus stāstus, kuros daudz autobiogrāfisku motīvu.

“Zvaigzne ABC” izdevusi Aivara Kļavja vēsturisko romānu “Likvidētie autobusi”, kurš stāsta par paaudzi, kas dzimusi 20. gadsimta četrdesmito gadu beigās − pēckara bērni, kurus padomju režīms vairs necentās iznīcināt fiziski, bet pakļaut garīgi un morāli, viņi atjaunoja neatkarīgo Latviju un uz savas ādas vissāpīgāk izbaudīja 90. gadu smagās sociālekonomiskās pārmaiņas. Autora iztēle radījusi kādu izmirstošu Latvijas ciemu un tā iedzīvotāju likteņus.

Kuzmins_PilsetasNo jaunāko latviešu autoru grāmatām manu uzmanību piesaistīja Svena Kuzmina stāstu krājums “Pilsētas šamaņi” (Dienas Grāmata). Neko nezinu par šo autoru, tā varētu būt instinktīvi izvēlēta grāmata, kas vai nu ļoti patīk vai atstāj vienaldzīgu.

Vēl viena grāmata, kura piesaistīja neizprotamu iemeslu dēļ, ir igauņu rakstnieka Pāva Matsina romāns “Rīgas zilā gvarde” (Mansards, no igauņu val. tulk. Maima Grīnberga). Anotācijā teikts, ka tā ir fantasmagorija, kuras galvenais varonis spēj dzīvot dažādos, vismaz trijos, Rīgas gadsimtos un ar viņu notiek neticamas lietas. Izklausās pēc Minhauzena stāstiem Marģera Zariņa stilā.

Vēl viens igauņu romāns (kuru negaidīti nav tulkojusi Grīnberga un izdevis Mansards) ir izdevniecības “Lauku Avīze” klajā laistais Lembita Ūstulnda “Antverpenes šūpuļzirdziņš”. Tas ir spiegu romāns, kura  darbība norisinās 1983. gadā, kad, saduroties divu lielvaru – ASV un PSRS – interesēm, uz eksotisku Āfrikas valsti Lemāniju tiek nosūtīti augstas raudzes izlūki Leonīds Tamovs un Tōmass Tameriks. Šis romāns pārstāv pseidodokumentālo vēsturiskā romāna žanru.

Pieredzējusī ungāru valodas tulkotāja Elga Sakse un izdeviecība “Jumava”ir laidusi klajā ungāru rakstnieces Žužas Rakovskas vēsturisko romānu “Čūskas ēna”, kurā darbība notiek 17. gadsimta Viduseiropā. Pavisam nesen tulkota grāmata, atsauču pagaidām nav, bet pēc apraksta atgādina “Silva Rerum” un Ungārijā esot ļoti populāra.

Izklaidei esmu noskatījusi vairākus burlakromānus. “Zvaigzne ABC” izdevusi piekto grāmatu sērijā par Q nodaļu un Karla Merka izmeklētajām lietām − Jusi Adlera Olsena “Marko efekts” (no dāņu val. tulk. Dace Deniņa). Esmu lasījusi pirmās divas sērijas grāmatas, un gan jau kādā brīdī, kad alkšu asiņainu noziegumu nonākšu līdz pārējām. Vēl viens krimiķis ir skotu autora Džeimsa Osvalda sērijā par inspektoru Maklīnu, šobrīd izdots otrais romāns “Dvēseļu grāmata” (Zvaigzne ABC, no angļu val. tulk.Aija Čerņevska), kurš droši vien jālasa jaukajā Ziemassvētku laikā, jo tieši tad desmit gadus pēc kārtas Edinburgā tiek atrastas nogalinātas jaunas sievietes – kailas, tīri nomazgātas, ar pārgrieztu rīkli… Desmit gadi, desmit sievietes.   Un vēl viena sērija, šoreiz par 19. gs Angliju – Anna Perija “Augšāmcelšanās iela” (J.L.V.); šī ir trešā tulkotā grāmata ļoti garā seriālā par inspektoru Pitu un viņa gudro sievu Šarloti. Pirmās divas esmu izlasījusi − tie ir krietni, piezemēti detektīvi bez īpašas izsmalcinātības un sarežģītas valodas.

Benets_Kapnu pilsetaRegulāri pārskatot jauniznākušo literatūru, pats par sevi saprotams, ka uzmanību pievēršu arī grāmatu vākiem, un mani vienmēr ir pārsteidzis, ka daudzas izdevniecības (arī tās, kas tam varētu atlicināt līdzekļus) pievērš maz uzmanības grāmatas ārējam noformējumam vai, precīzāk sakot, lieki nepiepūlas. Nezin kādēļ pie mums ir ierasts, ka skaisti noformē kultūrvēsturiski nozīmīgas grāmatas, bet ikdienas romāniem pietiek taču ar fotomontāžu vai vienkāršiem, pat primitīviem risinājumiem. Vai tad tiešām šai zemē, kurā lietišķā māksla skaitās augstā līmenī un mākslinieku vesela jūra, tiem pašiem romantiskajiem romāniem nevar palūgt izpausties kādam jaunam māksliniekam (tas taču nevar maksāt miljonus). Kā pozitīvu piemēru es gribētu minēt divus fantāzijas grāmatu vākus Roberts Džeksons Benets “Kāpņu pilsēta” (“Prometejs”) un Roberts Džordans “Pasaules acs” (Zvaigzne ABC) − pirmais gan man patīk labāk, bet virzība abiem ir pareizā.

 

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2016-marts/aprīlis)

Komentēt

Siltums beidzot ir atnācis, un nu jau īstais brīdis lasāmlaikam pie ceriņu krūma. Kas labs ienācis grāmatplauktos pirmajos pavasara mēnešos?
.
Olga Vorobjova. Ceriņi

Olga Vorobjova. Ceriņi

Izdevniecība “Dienas Grāmata” laidusi klajā nākamos divus romānus sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Pirmais − Inga Gaile “Stikli” vēsta par notikumiem Latvijā no 1937. līdz 1939. gadam. Autore Inga Gaile: “Romānā valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauno, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju.

Otrs romāns, piektais sērijas numerācijā, ir Gundegas Repšes “Bogene”, kas vēsta par 1940.-1941. gada notikumiem Latvijā, kuri tiek skatīti no Lesteru dzimtas piederīgo skatupunkta.

Latvijas okupācija ir pamattēma arī dr.iur. Veronikas Sajadovas monogrāfijā “PSRS un Latvija” (“Lauku Avīze”), kas pēta Latvijas okupāciju no tiesību zinātnes viedokļa. Autore vispusīgi stāsta par Latvijas okupāciju un aneksiju, masu represijām pret Latvijas iedzīvotājiem, PSRS starptautisko tiesību pārkāpumiem un noziegumiem, padziļināti pēta starptautisko stāvokli, PSRS politiku un tās plānus.

Apgāds “Lauku Avīze”izdevis arī Joahima Hofmana pētījumu “Staļina karš”(no vācu val. tulk Juris Ciganovs). Autora grāmatas ir raisījušas plašu polemiku, jo viņa viedoklis bieži neatbilst politiskajai konjunktūrai, un tiek salīdzinātas ar Viktora Suvorova darbiem.

Seglins_PaganuNo latviskās dzīvesziņas jāmin divas grāmatas. Daugavpils Universitātes akadēmiskais apgāds “Saule” ir izdevis LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes profesora Valda Segliņa monogrāfiju “Pagānu simboli un Lieldienu olas”, kas parāda, kā samērā atšķirīgās tradīcijas un ticība senajiem dieviem un pavasara svētku brīnumam mainās, zūd un iegūst jaunas formas kristīgo Lieldienu svinību atzīmēšanā un ar to saistītajās paražās un ticējumos. Diemžēl grāmata ir izdota mazā metienā un nav nopērkama.

Mazliet negaidīts, bet intriģējošs ir Anitras Rozes pētījums “Caur krāsu logu: par krāsu nosaukumiem latviešu valodā” (LU Latviešu valodas institūts). Īstenībā mums derētu mazliet paplašināt ikdienā lietojamo krāsu skaitu vai vismaz precizēt dažas krāsas īsto nosaukumu.

Jau tradicionāli ierasts, ka daļa no mūsdienu Eiropas literatūras tulkojumiem Latvijas grāmattirgū ienāk ar Eiropas Komisijas finansiālo atbalstu. No 2012. gada iegūtā finansējuma bija aizķēries vēl neizdots franču rakstnieka Selīna  pirmais romāns “Ceļojums līdz nakts galam”. Jau iznākšanas brīdī 1932. gadā tas paspēja izraisīt skandālu, taču spēj šokēt arī mūsdienās. Tulkotājs Dens Dimiņš uzskata, ka Selīns ir viens no tiem, kas ar savu stilu, ar savu rakstības veidu ir pilnīgi mainījis mūsu priekšstatus par to, kas ir literatūra, kas ir literāra valoda, jo viņa pieeja ir tāda, ka jāaiziet prom no šīs tradicionālās, strukturētās, stingrās shēmas, kas bija iepriekšējos gadsimtos, kad literatūrā parādījās tikai izglītoto slāņu valoda, tikai smalkā valoda un ir jāļauj varoņiem runāt pašiem savā valodā.

2014. gadā tikai apgāds “Mansards” ieguva EK līdzfinansējumu desmit grāmatu tulkošanai. Ievērību paspējis izpelnīties igauņu rakstnieka Mēlisa Frīdentāla romāns “Bites”, savukārt nupat iznācis latviešu lasītājam jau pazīstamā čehu rakstnieka Josefa Škvorecka stāstu krājums “Lieliskā sezona” (no čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš), kura notikumu centrā ir Danija Smiržicka nesekmīgie centieni iedabūt gultā kādu no visapkārt esošajām skaistajām meitenēm. Trešais izdotais ir igauņu rakstnieka Raimonda Kaugvera romāns “Četrdesmit sveces” (no igauņu val. tulk. Guntars Godiņš), kas igauniski iznācis jau 1966. gadā, taču padomju laikā tā tulkošana rakstnieka biogrāfijas dēļ nebija iespējama.

Vēl paredzēts izdot: Clare Azzopardi “Frejp” (Malta), Jean-Marie Gustave Le Clézi “Histoire du pied et autres fantaisies” (Francija), Joël Dicker “La vérité sur l’Affaire Harry Quebert” (Šveice) (kāds taisās šo romānu tulkot vēlreiz?), Piotr Paziński “Pensjonat” (Polija), Lidija Dimkovska “Skriena Kamera” (Maķedonija), Hans Bemmann “Stein und Flöte und das ist noch nicht alles (Austrija), Milen Ruskov “Bъзвишението” Bulgārija.

Savukārt no latviešu valodas Eiropas Komisijas programmas ietvaros tiek tulkots Ingas Žoludes “Mierinājums Ādama kokam” (itāļu, poļu un ungāru valodā), Andras Manfeldes “Dzimtenīte” (poļu valodā) un Joņeva “Jelgava’94” (slovēņu, norvēģu, franču un poļu valodā).

Buti_apvarsna_viduTaču nav jau tā, kā mūsdienu Eiropas literatūras tulkojumi iznāk tikai ar Eiropas Komisijas atbalstu. Apgāds Zvaigzne ABC izdevis vairākus romānus, kuru autori ir ieguvuši dažādas literārās balvas. Nesenā nobelista Patrika Modiano īsromāns “Lai tu neapmaldies šajā apkārtnē” (no franču valodas tulkojusi Inese Pētersone) vēsta par rakstnieku, kura savrupo dzīvi izjauc telefona zvans un viņa ikdienā ielaužas sen aizmirstas slepkavības noslēpums.

Šveiciešu rakstnieks Rolāns Butī romānā “Apvāršņa vidū” (no franču valodas tulkojusi Inese Pētersone) stāsta par ļoti karstu 1976. gada Šveices vasaru, kura pārmaina pusaudža Gusta dzīvi.

Vācu rakstnieka Burkharda Špinnena vēsturiskajā romānā “Caharijs Kacs” (no vācu val. tulk. Silvija Brice) galvenais varonis diktē atmiņas par kuģiem un cilvēkiem, kas aizsākas Pirmā pasaules kara laikā.

Tiem Umberto Eko faniem, kam kādu iemeslu dēļ grāmatplauktā nav slavenā romāna “Rozes vārds”, izdevniecība “Jānis Roze” piedāvā iespēju iegādāties jaunu, autora pārstrādātu un papildinātu izdevumu.

Vēl pāris daiļliteratūras izklaidei. Apgāds “Lauku Avīze” pagājušogad jau izdeva zviedru psiholoģisko detektīvu rakstnieces Marijas Ērnestamas romānu “Marionešu meitas”, nupat iznācis vēl viens − “Bustera ausis”, kas atklāj kādas dzīves drāmu. Sākotnēji romānā parādīta vienkārša zviedru idille, taču pakāpeniski tas pāraug negaidītā trillerī. 

Tāhirs Šāhs ir afgāņu izcelsmes londonietis, kurš ar ģimeni pārceļas uz Kasablanku, kur nopērk Kalifa namu − māju ar džiniem. Autobiogrāfiskais darbs “Kalifa nams: gads Kasablankā” (“Zvaigzne ABC”, no angļu val. tulk. Ligita Lukstraupe) līdzinās daudziem citiem, kur ārzemnieks pārceļas uz dzīvi uz siltākām zemēm, taču Maroka un austrumu eksotika ir vēl neapgūts temats, cerams tikpat interesants.

Nobeigumā divas grāmatas, kuru tematika, iespējams, pavasarī ir visaktuālākā. Pirmkārt, pavasaris ir riesta laiks, tādēļ Andrēasa Kīlinga grāmata “Maijvaboles dara to visilgāk. Dzīvnieku mīlas dzīves līkloči” (“Jānis Roze”, no angļu val. tulk. Sigita Kušnere) būs saistoša visiem dabas pētniekiem. Autors mēnešiem vērojis savvaļas dzīvniekus tuvumā, lai mums vēstītu par dzīvo radību mīlas dzīvi. Otrkārt, pavasaris mudina uz lielo tīrīšanu, tādēļ japānietes Marijas Kondo “Kārtības maģija: dzīve mainās pēc sakārtošanas” (“Zvaigzne ABC”, no angļu valodas tulkojusi Dace Vanaga) varētu kalpot par iedvesmas avotu tiem, kas vēl nav atbrīvojušies no ziemas kūtruma, lai ievestu kārtību savos mājokļos.

Literatūras gada balva 2015

Komentēt

2016. gada 21. aprīlī paziņoja Latvijas Literatūras gada balvas 2015 ieguvējus.

.

Verdins_PieaugusieNominācija LABĀKAIS DZEJAS KRĀJUMS

UZVARĒTĀJS – Kārlis Vērdiņš “Pieaugušie” (Neputns)

NOMINANTI:

Andris Ogriņš “Plaukstu šķērsielas” (Mansards);

Toms Treibergs “Drudzis” (Mansards);

Jānis Rokpelnis “Post factum” (Neputns).

.

.

Berzins_Svina-garsaNominācija LABĀKAIS PROZAS DARBS

UZVARĒTĀJS – Māris Bērziņš “Svina garša” (Dienas Grāmata)

NOMINANTI:

Nora Ikstena “Mātes piens” (Dienas Grāmata);

Guntis Berelis “Vārdiem nebija vietas” (Dienas Grāmata);

Vladis Spāre “Tu nevari dabūt visu, ko gribi” (Zvaigzne ABC);

Inga Žolude “Stāsti” (Dienas Grāmata).

.

Litels_labveligasNominācija LABĀKAIS TULKOJUMS LATVIEŠU VALODĀ

UZVARĒTĀJS – Dens Dimiņš par Džonatana Litela romāna “Labvēlīgās” tulkojumu no franču valodas (Jāņa Rozes apgāds)

NOMINANTI:

Maima Grīnberga par Jāna Unduska īsprozas krājumu “Gaidot vārdus” un Mēlisa Frīdentāla romāna “Bites” tulkojumu no igauņu valodas (Mansards);

Inga Karlsberga par Antonijas Mihaēlisas romāna “Pasaku stāstnieks” tulkojumu no vācu valodas (Jāņa Rozes apgāds)

Halina Lapiņa par Boženas Ņemcovas romāna “Vecmāmiņa” tulkojumu no čehu valodas (Pētergailis).

.

Pastore_svesinieka-atnaksanaNominācija LABĀKAIS LATVIJAS AUTORA DARBS BĒRNIEM

UZVARĒTĀJS – Luīze Pastore «Svešinieka atnākšana» (Neputns)

NOMINANTI:

Leons Briedis “Saputrotā putra” (Liels un mazs);

Arno Jundze “Kristofers un ēnu ordenis” (Zvaigzne ABC);

Juris Zvirgzdiņš «Have a nice day! Gandrīz mīlas stāsts» (Pētergailis).

.

.

Bakule_zilonis-okeansNominācija SPILGTĀKĀ DEBIJA

UZVARĒTĀJS – Elīna Bākule-Veira par dzejas krājumu «Zilonis okeāns» (Pētergailis)

NOMINANTI:

Madara Gruntmane par dzejas krājumu “Narkozes” (Neputns);

Sabīne Košeļeva par romānu “Rīga−Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts” (Zvaigzne ABC);

Anita Mileika par dzejas krājumu “Mūžīgā nepārtikusī stirna”  (Latgolys Studentu centrs).

.

.

eddas-dziesmasSPECIĀLBALVA par ieguldījumu pasaules kultūrtekstu latviskošanā ieguvis Uldis Bērziņš par senislandiešu mitoloģisko un poētisko tekstu kopojuma “Eddas dziesmas” tulkojumu.

“Eddas dziesmas” ir viens no nozīmīgākajiem 2015. gada literārajiem notikumiem. Tie ir teksti, kas atstājuši milzīgu ietekmi uz Ziemeļeiropas literāro mantojumu daudzu gadsimtu garumā.

.
.
.
.
.
.
.
BALVA PAR MŪŽA IEGULDĪJUMU PIEŠĶIRTA JĀNIM ROKPELNIM
.
Jānis-Rokpelnis
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
***

Latvijas Literatūras gada balvas ekspertu komisijā strādāja literatūrkritiķe Anda Baklāne, rakstnieks Arvis Kolmanis, filozofs un publicists Ilmārs Šlāpins, literatūrzinātniece Austra Gaigala, dzejnieks Aivars Eipurs, kultūras žurnāliste un literāro projektu vadītāja Liega Piešiņa, literatūras un latviešu valodas skolotāja, literatūrzinātniece Lita Silova, literatūrzinātniece Sandra Ratniece un dzejnieks Artis Ostups.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2016-janvāris/februāris)

2 komentāri

Kas tad labs un man interesants jau izdots 2016. gadā? Sākšu ar nozaru literatūru.

apple-bookKlajā nācis nu jau kārtējais zinātnisko rakstu krājums “Dzimtes konstruēšana III” (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts; Avens un partneri). Deviņos rakstos jau zināmi autori (un arī jaunpienācēji) turpina attīstīt dzimtes pētniecību latviešu valodā, arvien paplašinot apskatāmo jautājumu loku.

Par attiecīgo tēmu izdots vēl viens rakstu krājums − “Dzimums, literārā konvencija un jaunrade: no baroka līdz postmodernismam” (LU Akadēmiskais apgāds), kura pamatā ir referāti, kas nolasīti 2011.gadā notikušajā zinātniskajā konferencē, veltītā Annas Brigaderes 150. jubilejai un pirmā sievietēm veltītā izdevuma latviešu valodā “Garīgu pērļu rota” 300-gades atcerei. Rakstu krājums rada priekšstatu par sievietes tēla evolūciju ilgākā laika posmā.

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts uzsāk jaunu sēriju “LKF krājums”, kas iepazīstinās plašāku sabiedrību ar LU LFMI Latviešu folkloras krātuvē rodamajām folkloras kolekcijām. Protams, ka pirmajam pēc taisnības ir kārta Dainu skapim, tādēļ grāmata “No Dainu skapja līdz “Latvju dainām”” ļauj izsekot Dainu skapja mūžam no tā izgatavošanas brīža līdz mūsu dienām, skaidro fundamentālā tautasdziesmu krājuma „Latvju dainas” (1894–1915) tapšanas gaitu, kā arī papildus piedāvā „Latvju dainu” līdzstrādnieku rādītāju.

Rancane_Liela dienaTautas tradīcijas uztur dzīvas burtiski nupat atvērtā grāmata “Saules gads. Lielā Diena” (Zvaigzne ABC), kuras autores − Aīda Rancāne, Gunta Siliņa-Jasjukeviča, Ilze Briška − nu jau citā izdevniecībā turpina grāmatu sēriju “Saules gads”. Sērijas otrā grāmata skaidro Lielās dienas tradīcijas un svētku rituālus, arī šajā izdevumā atrodami radoši mācību uzdevumi skolēniem, kas veicami gan skolā, gan ģimenē.

Imants Lancmanis ir sarakstījis grāmatu “Vidzemes muižu arhitektūra” (Rundāles pils muzejs), kuras uzdevums ir rādīt šīs Latvijas daļas kultūras mantojuma bagātību un daudzveidību; pētījums balstās 2015. gada izstādē «Vidzemes bruņniecība un Latvija» Cēsu muzejā, tādēļ tajā apskatītas tikai Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapa vasaļu celtnes, toties trūkst lielo ordeņa un arhibīskapa piļu Cēsīs, Siguldā, Raunā, Turaidā, Koknesē.

Vēl viens zinātnisko rakstu krājums “Atmiņu kopienas: atceres un aizmiršanas kultūra Latvijā” (Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, “Zelta grauds”) apkopo septiņus rakstus par sociālo atmiņu Latvijas kontekstā, kas paplašina un padziļina izpratni par Latvijas vēstures daudzbalsīgumu. Autori aicina uz Latvijas vēsturi paskatīties no citas perspektīvas.

Plašu rezonansi jau ir izsaukusi latviešu vēsturnieku Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes monogrāfija “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941–1944” (Lauku Avīze), kas  skaidro ne tikai Salaspils nometnes vēsturi, bet arī lauž padomju režīma radītos mītus un puspatiesības par šo iestādi. Aktuāls, moderns pētījums domāts, lai atspēkotu gadu desmitiem ilgos PSRS propagandas tiražētos melus, bet vienlaikus arī nemazinātu to noziegumu nozīmi, kas patiešām notika aiz nometnes vārtiem.

Margevics_SkersielaEduarda Bērziņa vārdu es jau biju satikusi ārzemju autoru pētījumos par Krieviju, taču šoreiz par viņu raksta latviešu kinodokumentālists, slavenās “Šķērsielas” autors Tālivaldis Margēvičs. Romāna “Šķērsiela 13”  (Zvaigzne ABC) galvenais varonis gribēja kļūt par gleznotāju, bet kļuva par Kolimas koncentrācijas nometņu sistēmas „Sevvostlag” priekšnieku. Romāna galvenā tēma ir lielas, neviennozīmīgi vērtējamas, bet spēcīgas personības traģēdija.

Vēl viena grāmata par interesantu tēmu, ko esmu palaidusi garām rudens apskatā, ir Latviešu valodas aģentūras izdotā Džinas Aičisones “Runātspējīgais zīdītājdzīvnieks: ievads psiholingvistikā”. Pētījums dos iespēju uzzināt daudz jauna par valodas attīstību gan vēsturiskā, gan fizioloģiskā aspektā, par runas veidošanos un traucējumiem, kā arī citiem interesantiem jautājumiem.

Gana daudz populārzinātnisku izdevumu, bet jāpastāsta arī par daiļliteratūru. Sākšu ar latviešu autoru grāmatām, kas raisījušas interesi.

Apgāds J.L.V. ir izdevis 20. gs. sākuma latviešu autoru stāstu krājumu “Latviešu mīlas stāsti”, kuri esot koķetīgi un erotikas caurstrāvoti. Godīgi sakot, man patīk šī tendence − atcerēties jau piemirstus, pasen izdotus latviešu autorus un līdz ar to paplašināt mūsu zināšanas par latviešu literatūru.

Rakstniece Maija Krekle romānā “Ilgu putni ar sasietiem spārniem” (Lauku Avīze) arī pievērsusies senai, taču joprojām nepiemirstai latviešu literatūras personībai − Austrai Skujiņai. Tā kā es esmu lasījusi un rakstījusi par Skujiņai veltītajiem pētījumiem, tad gandrīz pienākums būtu izlasīt arī šo romānu, par kuru teikts: lauzīs priekšstatus par visiem it kā tik labi zināmo stāstu.

Nu jau ārzemēs mītošā rakstniece Laima Kota (Muktupāvela) laidusi klajā maģiskā reālisma garā sarakstītu romānu “Mierielas vilkme” (Dienas Grāmata). Rīgas Miera ielas vēsture savīta ar tramvaja vadītājas Mildas de Kalnas gaitām plūdos pārņemtā Rīgā Ziemassvētkos.

Zander_kuga-zurnalsTikpat pazīstama kā iepriekšējā autore ir Inese Zandere, kuras kontā ir vairākas dzejoļu grāmatas bērniem un pieaugušiem, taču šoreiz grāmata “Kuģa žurnāls” (Neputns) ir literārā dienasgrāmatā, kurā apkopotas piezīmes, raksti, fragmenti, vēstules un sarunas, laikaposmā no 1994. līdz 2007. gadam. Tāda patīkama iegremdēšanās inteliģenta cilvēka domās un sajūtās.

Bez vēstures mums nekur nelikties, tādēļ vēsturisko romānu straumei nebūs apsīkt. Autoru tandēms Valdis Rūmieks & Andrejs Migla ir sarakstījuši romānu “Debess aiztur elpu” (Zvaigzne ABC) par sarežģītu brīdi Latvijas vēsturē − triju valdību laiks no 1918. gada 21. decembra līdz 1919. gada 8. jūlijam. Autori cer, ka saistošā formā, ar galveno varoņu dzīves līkloču palīdzību būs vieglāk saprast vēsturiskos notikumus.

No tulkotās daiļliteratūras jāmin nu jau mūžībā aizgājušā itāliešu rakstnieka Umberto Eko pēdējais romāns “Pilotnumurs” (Jānis Roze), kura darbība notiek 1992. gadā un stāsta par kādu laikraksts, kam uzdots šantažēt, nomelnot un fabricēt ziņas tā vietā, lai lasītājiem godīgi stāstītu par notiekošo Itālijā un citviet pasaulē.

Viena no nominantēm uz LALIGABAS balvu par labāko ārvalstu tulkojumu ir Maima Grīnberga, kura lasītājus turpina priecēt ar kvalitatīvu darbu. Viens no nominētajiem tulkojumiem ir igauņa Mēlisa Frīdentāla “Bites” (Mansards), kas piesaista ar sešām dienām padrūmās noskaņās (lietus, smakas, slimības un trūdi) 17. gadsimta beigās Tērbatas universitātē.

Izdevniecība “Zvaigzne ABC” gada sākumā ir krietni papildinājusi manu lasāmo sarakstu gan nosacīti nopietno, gan izklaidējošo grāmatu plauktā. Nopietnās: Džons Viljamss “Stouners” un  Tomass Glaviničs “Lielākais brīnums” (abas tulkojusi Silvija Brice), pirmā tiek apjūsmota kā brīnišķīgs stāsts par (it kā) nenozīmīgu dzīvi, bet otrā stāsta par pilnīgi pretējo − dzīves piepildījuma meklējumiem piedzīvojumos.

Bertone_miniaturisteIzklaidējošo žanru pārstāv Džesijas Bērtones debijas romāns “Miniatūriste” (tulk. Sandra Rutmane), un manu interesi par miniatūrām un to veidošanu 17. gadsimta Amsterdamā nespēj aizēnot pat bažas, ka tas varētu būt riktīgs dāmu romāns. Otrs sen pieteiktais un ilgi gaidītais ir poļu autora Andžeja Sapkovska fantāzijas romāns “Pēdējā vēlēšanās” (tulk. Māris Salējs); tikai mana pēdējā laika norobežošanās no attiecīgā žanra ir patraucējusi tam, ka neesmu jau izlasījusi šo romānu krieviski.

Nobeigumā viens jautājums: vai jūs jau krāsojat? Tās pretstresa krāsojamās grāmatas pieaugušiem? Es tikai drusciņ, bet manā ģimenē aktīvi piepilda Vazgena Stepanjana mandalu grāmatas, kuras pēc grāmatnīcu piedāvājuma izpētes es atzinu par vislabākajām.

Lai priecīgi svētki!

Older Entries