Sākums

Ziemas seriāls “Bron/Broen” (2011-….)

5 komentāri

Broen1Reiz sensenos laikos Jūlijs Cēzars teica: “Kauliņi ir mesti!” un pārgāja Rubikonas upi.       21. gadsimta sākumā kāds slepkava teica: “Es atriebšos jums par visu!”, uzbrauca uz Ēresunda tilta, kas savieno Kopenhāganu un Malmi, un tieši pa vidu valstu robežai nolika sievietes līķi. Tādā veidā viņš šķērsoja pats savu Rubikonu un uzsāka teroru – viens pret visiem.

Vispārzināms, ka skandināvi māk rakstīt detektīvus, bet pēdējā laikā pierādījies, ka viņi māk arī filmēt labus, mūsdienīgus detektīvseriālus. 2011. gada skandināvu seriāls “Bron/Broen” jeb “Tilts” absolūti neatpaliek no Holivudas sāncenšiem, es pat teiktu, ka viņš tos krietni pārspēj. Eiropieši daudz labāk prot izvairīties no sižeta iepriekšparedzamības, galvenie varoņi nav iesprostoti skaistuļu klišejās, un laimīgas beigas nevienam nav apsolītas. Īstenībā ir diezgan patīkami apzināties, ka arī salīdzinoši neliela valsts var būt veiksmīga filmu producente.

Noziegumu uz tilta kopā sāk izmeklēt zviedru detektīve Sāga Norena (Sofia Helin) un dānis Martins Rode (Kim Bodnia), kuri ir ārkārtīgi dažādi cilvēki, bet izveido ļoti veiksmīgu tandēmu. Mārtinam ir pieci bērni no trim sievām, un viņam liekas, ka cilvēkiem vajag teikt to, ko viņi vēlas dzirdēt. Sāga ir vientuļa darbaholiķe ar augstu noziegumu atklāšanas procentu, un viņai šķiet, ka cilvēkiem vispār nevajag neko lieki paskaidrot. Kaut kādā ziņā viņi viens otram kļūst par tiltu uz citādu pasauli, jo Martins Sāgai māca mānīties, bet Sāga Martinam – nemelot vismaz pašam sev. Savdabīgu niansi visam seriālam piešķir Sāgas personība – visticamāk, ka Sāgai ir Aspergera sindroms (tas gan netiek atrunāts), līdz ar to viņai ir grūti iekļauties sadzīvē, saprast saskarsmes nianses, nerakstītos likumus, tomēr viņa ir lieliska profesionāle. Lai arī apkārtējie Sāgu novērtē, tomēr tikai Martinam izdodas ar viņu iedraudzēties un arī iemācīt efektīvāk komunicēt ar pasauli. Martinu pašu māca dzīvot viņa dēls no pirmās laulības, kurš nesen ir pārvācies dzīvot pie tēva un nekautrējas norādīt tēvam uz pagātnes kļūdām.

Noziedznieks, kurš vēlāk tiek nosaukts par “Patiesības teroristu”, sāk darboties ar plašu vērienu un pasludina, ka vēlas pievērst visu uzmanību piecām sabiedrības problēmām – nevienlīdzīgai policijas attieksmei pret bagātajiem un nabagajiem, bezpajumtniekiem, psihiski slimo ārstēšanai, bērnu darba izmantošanai un vardarbībai policijā. Viņš darbojas metodiski, ļoti pārdomāti un pastāvīgi ir soli priekšā izmeklētājiem. Vai viss beigsies, kad piecas problēmas būs aktualizētas? Nē, izskatās, ka noziedzniekam tas viss ir bijis tikai dūmu aizsegs un īstā spēle tikai sākas. Vairāk nestāstīšu, jo seriālā ir vairākas aizraujošas māņu līnijas, tomēr varu pateikt, ka iegūtā morāle vēsta, ka vīriešiem vajag biežāk turēt ciet bikšupriekšu, bet sievietēm – mazāk aizrauties ar dienasgrāmatām.

Visiem faniem par lielu prieku ir pavēstīts, ka šī gada rudenī tiks rādīta seriāla otrā sezona, un jātur īkšķis, lai intriga un spriedze saglabātos pirmās sezonas līmenī. Par seriāla kvalitāti liecina arī fakts, ka Holivuda pēc tā taisa kārtējo rimeiku – viennozīmīgi stulba ideja, kā jau tas bija ar Forbrydelsen aka The Killing. Varu derēt, ka uz ASV un Meksikas robežas ne tuvu nebūs ne tāda tilta, ne tik aizraujoša seriāla desmit stundu garumā.

 

Kino: trīs apsēstas mājas, klavieres un bērns

2 komentāri

Trīs filmas, kuras apvieno stāsts par māju, kurā skan klavieru skaņas un bērnu smiekli – reāli vai iedomāti, bet tie joprojām atbalsojas istabās un gaiteņos. Mājas, kuras ieelpojušas cilvēku ciešanas un sāpes un tagad izelpo pārdzīvotās šausmas. Te nav asiņu vai gļotu vai kādu mītisku briesmoņu, te ir vienīgi pašu cilvēku bailes, kuras, laikam ejot, uzpūtušās kā milzīgs, draudošs burbulis. Un jābūt kādam, kuru izmisums ir padarījis tik drosmīgu, ka tas spēj pieņemt mājas mesto izaicinājumu.

The Changeling (1980)

kinopoisk.ruKomponists Džons Rasels autokatastrofā ir zaudējis sievu un meitu, un viņam jāsāk sava dzīve lasīt kopā pa gabaliņiem. Iespējams, pārcelšanās uz citu pilsētu un ievākšanās vecā, senatnīgā mājā varētu kļūt par jaunas dzīves sākumu. Šķiet, ka sākumā māja it kā ieklausās Džonā un piemērojas tam, lai kādā brīdī sāktu ar to runāt – dīvaini un neizskaidrojami trokšņo caurules, līst ūdens, pārvietojas priekšmeti. Džons sāk pārmeklēt māju un augštāvā atrod noslēptu istabu, kurā reiz, ļoti sen, dzīvojis bērns, kurš pārvietojies ratiņkrēslā. Vai tas ir bērna gars, kurš pēc ilgiem gadiem pamodinājis māju un vēlas kaut ko pateikt? Džons sāk meklēt liecības par iepriekšējiem mājas saimniekiem, bet izrādās, ka kādai ietekmīgai personai tas nepatīk.

Režisoram Pīteram Medakam ir izdevies radīt filmu, kura vēlāk ir iedvesmojusi nākamos trilleru un šausmu kino veidotājus. Sākotnējais mājas miers un senlaicīgais skaistums lēnām un nepārvarāmi pielīst ar netveramu baiļu atmosfēru. Iespējams, jau pārdzīvotais sievas un bērna zaudējums ir notrulinājis galvenā varoņa šausmu izjūtu, jo ātri kļūst skaidrs, ka agrāk mājā dzīvojošais bērns ir miris vardarbīgā nāvē un šobrīd vēlas kādu sodīt un atjaunot taisnīgumu. Lai arī izpaliek mūsdienu specefekti, spoka manifestācijas ir tiešām biedējošas – dīvaini, cik ļoti var nobīties no lēkājošas bumbiņas un maza ratiņkrēsla.

.

The Others (2001)

Visticamāk, šī ir viena no populārākajām spoku filmām, jo tajā galvenajā lomā spēlē Nikola Kidmena. Es neesmu Kidmenas fane, bet jāatzīst, ka Greisas Stjuartes loma viņai ārkārtīgi piestāv –  ārēji vēsa un augstprātīga ģimenes māte, aiz kuras ledainās kārtiņas jaušama izmisīga vēlme par katru cenu saglabāt stāju un neļaut kādam nojaust savas bailes un iekšējo haosu. Filmas darbība norisinās Džersijas salā, Otrā pasaules kara beigās. Tobrīd salu bija okupējuši vācieši, un kara beigās tā bija praktiski nogriezta no ārējās pasaules. Greisa un viņas divi bērni – Anna un Nikolass dzīvo noslēgtā vidē, gaidot parnākam no kara ģimenes tēvu, bez tam bērniem ir reta slimība – gaismas nepanesamība. Filmas sākumā mājā ierodas noslēpumaina kalpu trijotne, kuras palīdzība Greisai nāk tieši laikā – pārējie kalpi ir māju negaidīti pametuši.

othersPār salu ir sabiezējusi bieza, balta migla, tāda ir arī filmas darbība – lēnais stāsts par mājas dzīvi pāraug aizvien tramīgākā un nervus kutinošākā vēstījumā. Greisas vēlme aizsargāt bērnus no nezināmā mijas ar paniskām bailēm, un viņa nēsājas pa māju ar vīra bisi rokās, atslēdzot un aizslēdzot neskaitāmas durvis un meklējot neredzamos iebrucējus. Šajā mājā tumsa ir daudz drošāka par gaismu.

Varētu teikt, ka The Others vairāk ir drāma un trilleris, bet mazāk šausmu kino, tomēr uz ekrāna notiekošais rada tirpas arī filmu skatoties otro un trešo reizi, kad lielākā mistērija jau ir zināma. Spāņu režisors un scenārija autors Alehandro Amenabars līdztekus šausmām ir radījis arī ļoti skatāmu dramatisko kino, kurš atklāj kādas ģimenes traģēdiju.

.

The Orphanage (2007)

Laikam jau spāņiem ar šausmām ir īpašas attiecības, jo nebūt nav vajadzīgas Holivudas megazvaigznes, lai radītu labu un biedējošu kino. Vēl viens spāņu režisors Juan Antonio Bayona nu jau ar spāņu aktieriem galvenajās lomās un Giljermo del Toro kā producentu rāda stāstu par kādu nomaļu, pamestu bāreņu patversmi, kura tiek atjaunota darbībai pēc ilgāka pamestības perioda – Laura un viņas vīrs Karloss ir nolēmuši te izveidot ģimenes bērnu namu īpašiem bērniem. Senatnīgā māja, plašais dārzs un tuvīnā jūra ir kā radīta laimīgai dzīvei. Lauras dēls Simons iejūtas jaunajā vietā un drīz vien atrod sev draugus, kuri, tiesa, ir iedomāti, bet vecāki nolemj, ka tas viņa vecumā ir normāli. Simons ir labdabīgs, kustīgs bērns, bet patversmes atklāšanas svētkos nokaitina savu māti, viņi sastrīdas, bet pēc tam Simons vairs nav atrodams – viņu meklē gan mājā, gan dārzā, gan jūrā. Laura nozvēr, ka savu dēlu viņa atradīs – dzīvu vai mirušu.

No visām trim filmām The Orphanage ir visbiedējošākā un savā ziņā vistraģiskākā, jo tagadnē atbalsojas briesmīgs noziegums, kurš apkārtējo gļēvuma dēļ palicis nesodīts. Beleda Rueda ir lieliska Lauras lomā un būtībā tā ir viņas filma – traģiskais zaudējums Lauru pamudina pārvarēt jebkuras bailes un saprast māju, kura apēdusi viņas karsti mīļoto dēlu. Neļaujiet filmas treilerim jūs nobiedēt – tā drīzāk ir traģiska melodrāma ar spocīgu piedevu, bet ne klasiska šausmene.

Varbūt dīvaini, bet visām šīm filmām ir laimīgas beigas. Savā īpašā veidā laimīgas.

 

Rudens seriāls “Dead Like Me”

7 komentāri

Tev ir astoņpadsmit gadu un tava dzīve ir sačakarēta. Pagātnē – pamesta koledža un nikna māmiņa, kura no rīta norauj tev segu un liek iet strādāt. Un tagad tu pirmo dienu strādā kādā kantorī, dziļi sirdī vēloties pasūtīt visus un visu… ļoti tālu. Pusdienlaikā tu dodies pēc dienišķā sendviča un tev uz galvas uzkrīt tualetes poda vāks no kosmosa stacijas “Mir”.  Protams, tu esi pagalam… bet tava dzīve turpinās. Life sucks, and then you die. And then it still sucks.

Seriāla radītājs Braians Fullers ir izveidojis pasauli, kurā bez dzīvajiem un mirušajiem ir vieta arī pļāvējiem (grim reapers) jeb dvēseļu vācējiem. Pļāvēji ir miruši cilvēki, kuru liktenis nav ļāvis tiem pēc nāves ieiet gaismā, bet gan nolēmis nezināmu, diezgan ilgu laiku kalpot par vidutājiem starp nāvi un cilvēkiem. Pļāvēji nenogalina, viņi vienkārši īsu brīdi pirms cilvēka nāves paņem cilvēka dvēseli, lai ķermenim būtu vieglāk nomirt. Tad viņi palīdz nelaiķim aptvert, ka tas ir miris un pavada to līdz gaismai. Izklausās viegli, tomēr darbs ir piedzīvojumiem bagāts un arī morāli nomācošs.

Džordžija Lasa (Ellen Muth) jeb Meitene, kuru nogalināja tualetes poda vāks, tiek iekļauta pļāvēju grupā, kuri vāc to cilvēku dvēseles, kas mirst dažādos negadījumos – nāves ir ātras un negaidītas, pārsvarā diezgan atraktīvas un pat komiskas. Tās izraisa greivelini – nelieli, nejauki mošķi. Grupas vadonis ir ironiskais Rūbs (Mandy Patinkin), bet viņas kolēģi – vējagalva Meisons (Callum Blue), ciniķe Roksija (Jasmine Guy), aušīgā Betija (Rebecca Gayheart), vēlāk – splīnīgā skaistule Deizija (Laura Harris). Pēc varoņu raksturojuma var saprast, ka tā nav nekāda sentimentālā balāde, bet īsta melnā komēdija, kuras galvenie varoņi ir spiesti skatīties uz nāvi distancēti un ironiski. Katru rītu pļāvēju grupa savācas kafejnīcā, Rūbs izsniedz stikeri ar nākamā miroņa vārdu, vietu un laiku, un tad pļāvējam ir jādara viss iespējamais, lai laikus paņemtu mirēja dvēseli. Tai pašā laikā pļāvējiem ir pašiem sev jānopelna nauda un jāatrod miteklis, nekādu bonusu un privilēģiju.

Ja viena seriāla daļa ir veltīta fantāzijas pasaulei, tad otra – skaudrai realitātei. Kas notiek ar ģimeni, kad nomirst bērns? Džordžijas pēkšņā nāve ir satricinājusi jau tā trauslo Lasu ģimenes mieru – māte, tēvs un jaunākā māsa katrs meklē veidu, kā samierināties un pieņemt notikušo. Daudz gan viņi atdotu, ja uzzinātu, ka Džordžija turpat pilsētā strādā kādā kantorī, lai nopelnītu iztiku. Džordžija arī pati ilgojas pēc savas ģimenes, kuru dzīves laikā nevarēja ciest, un laiku pa laikam atbrauc līdz mājām. Lai gan Rūbs viņai silti iesaka to nedarīt…

Dzīvajiem gan nav ļoti daudz tādu profesiju, kurā miršana un nāve būtu ikdiena, bet pļāvējiem nākas to vērot katru dienu. Dzīve ir īsa, visi mēs kādreiz mirsim, jābauda katrs mirklis utt. – tās visas ir jau dzirdētas prātulas, kuras viegli pārvērst klišejās, tomēr veselīgā ironijā ietīstītais, pozitīvais vēstījums neļauj seriālam noslīkt sentimentā. Sarkastiski, smieklīgi, dīvaini un samiernieciski.

Vasaras seriāls “Firefly”

4 komentāri

Kosmosa vesterns – šādi definēts žanrs  mani ļoti ilgi atbaidīja no seriāla “Firefly”, savukārt nemainīgi augstais reitings un daudzu sajūsminātās atsauksmes – pievilināja. Vienreiz es jau sāku skatīties, bet pirmās sērijas pirmā aina, kurā notiek šaudīšanās no visādiem nākotnes ieročiem un lēkāšana pa kosmiskiem ciņiem, nepārliecināja. Tomēr – uzcītīgie tiek atalgoti, un šovasar, tikusi pāri pirmajiem kadriem, es varēju gana ātri sākt sajūsmināties. Kādi aktieri, kādi notikumi!

Seriāla darbība notiek 500 gadus tālā nākotnē, kad cilvēce ir pārcēlusies uz citu zvaigžņu sistēmu. Pa šo telpu kursē neliels, “Firefly” klases kosmosa kuģis “Serenity”, kuru vada drosmīgais kapteinis Malkolms Reinolds un viņa vietniece Zoī Vašburna. Abi ir kara veterāni, kuri diemžēl cīnījušies zaudētāju pusē. Nesenajā karā uzvarēja Alianse – resursu izsmeltās Zemes pēdējo divu lielvaru – ASV un Ķīnas apvienība, kura nodibināja kontroli pār lielāko daļu cilvēces apdzīvoto planētu. Pēc kara Kapteinis nopirka vecu transporta kuģi, uzaicināja pie sevis strādāt Zoī, atrada stūrmani – asprātīgo Hobanu (kurš vēlāk kļuva par Zoī vīru) un mehaniķi – apburošu meiteni Keiliju. Tā kā Kapteinis ir diezgan pragmatisks cilvēks un principā nesmādē arī kontrabandas un citus šaubīgus darījumus, viņa komandā ir Džeins Kobs – vīrs ar lielu spēku, bet nelielām smadzenēm. Vēl viena komandas unikāla sastāvdaļa ir Ināra Serra, Alliance regulated companion jeb augstas klases prostitūta, kuras atrašanās uz kuģa tam nodrošina respektu un pielaidi augstākas klases planētām. Tie ir seši cilvēki, kuriem ļoti drīz pievienojas vēl trīs sēriju pastāvīgie varoņi – priesteris Šepards Buks un jauns ārsts Simons ar savu pusjukušo māsu Riveru. Visi deviņi kuģa iemītnieki, neskatoties uz dažādajiem raksturiem un uzskatiem, laika gaitā kļūst kā viena liela ģimene, kura viens otru nenodod un nepamet nelaimē.

Mal: Tell you, Zoe, we get a mechanic, get her up and runnin’ again, hire a good pilot, maybe a cook. Live like real people. Small crew, them as feel the need to be free, take jobs as they come. Ain’t never have to be under the heel of nobody ever again. No matter how long the arm of the Alliance might get, we’ll just get ourselves a little further.

Seriāla radītājs ir Džoss Vedons (Joss Whedon), kura kontā vēl pirms “Firefly” ir slavenā “Bafija” un ar to saistītais “Eņģelis”, tādēļ nedaudz dīvaina ir TV sabiedrības FOX neticība režisora spējām radīt kvalitatīvu produktu – seriāls piedzīvoja tikai vienu sezonu ar 13 sērijām tikai tādēļ, ka tika raidīts ļoti neizdevīgā laikā, pie kam pāris sērijas, tai skaitā pilots, netika parādītas vispār. Fanu lielais sašutums par netaisnību gan neatjaunoja seriālu, tomēr ļāva Vedonam uzfilmēt seriāla sīkvelu – filmu “Serenity“, kura korekti atrisināja uzsāktās sižeta līnijas.

“Serenity”

2517.gadā pēc Zemes laika nekas jau tā īsti nav mainījies – cilvēku varbūt ir vairāk, tehnoloģijas smalkākas, bet cilvēka daba jau paliek tā pati – mūžīgā cīņa par varu un ietekmi, kāre pēc naudas un vēlēšanās mīlēt un tikt mīlētam… tikai nedaudz kosmiskā gaisotnē. Laiki ir nemierīgi, kuģa komanda ir avantūristiska un piedzīvojumus alkstoša – You got a job, we can do it, don’t much care what it is. Kuģojot kosmosa, jāuzmanās gan no Alianses drošībniekiem, gan no dažiem agrāk iemantotiem ienaidniekiem, gan arī no kosmosa telpas ļaunākā murga – rīveriem, zvērīgiem necilvēkiem (Zoe: If they take the ship, they’ll rape us to death, eat our flesh, and sew our skins into their clothing. And if we’re very, very lucky, they’ll do it in that order.) Bet ir jau gana daudz jauku un mīļu lietu: Zoī un Holdenam ir apskaužamas laulāto attiecības, Malkolms un Ināra ir samīlējušies viens otrā, bet cītīgi to slēpj, Keilijai dikti patīk jaunais dakteris, bet viņš diemžēl savas simpātijas izrāda kā barbars un ir ļoti noraizējies par savu māsu; dīvainā kārtā draudzīgu kopsaucēju atrod pat brutālais Džeins un priesteris.

Veldons vēlējās radīt seriālu, kurā savdabīgā veidā apvienotos nākotne ar pagātni un izveidotos tagadne, bet tajā nebūtu visādu izdomātu citplanētiešu vai cēlu pasaules glābšanas problēmu, drīzāk – kā atrast darbu, izkļūt no nepatikšanām utt. Uzņemšanas laukumā izdevās radīt draudzīgu, sirsnīgu atmosfēru, un tas ir pilnībā jūtams seriāla garumā. Klasiskie sci-fi paņēmieni apvienojumā ar dzīvesgudru scenāriju, pievienojot atmiņā paliekošus varoņus, ir radījuši lielisks stāstu, lielisku izklaidi. Žēl, ka tikai 13 sērijas (kuras es reiz zināšu no galvas).

 

Pavasara seriāls “Miss Fisher’s Murder Mysteries” (2012)

4 komentāri

Vasara jau strauji steidz sākties, bet es vēl neesmu atskaitījusies par pavasarī skatīto. Aši laboju situāciju, un paziņoju, ka atradu brīnišķīgi izklaidējošu seriālu, kurā ir slepkavības, mīla un skaistas lietas, bet nekā no tā visa nav ne par daudz, ne par maz. Jau kādu laiku manā plauktā atrodas kāda austrāliešu rakstnieces Kerijas Grīnvudas grāmata, kura gaida rindā uz lasīšanu, tāpēc netīšām ieraugot, ka ir ekranizēta cita Grīnvudas grāmatu sērija, nolēmu pamēģināt austrāliešu seriālu Miss Fisher’s Murder Mysteries (2012)

Frainija Fišere ir patstāvīga, nodrošināta sieviete, kura atgriežas Austrālijā kādu brīdi pēc Pirmā pasaules kara beigām. Viņai ir avantūristisks, piedzīvojumu kārs raksturs, līdzjūtīga sirds un nav nekādas vēlēšanās kļūt par kāda vīrieša pavarda kūrēju. Bērnībā viņas māsu ir nolaupījis kāds izvirtulis, un šī nozieguma atskaņas viņu ieved noziegumu atklāšanas nozarē, kurā klienti viņai daudz nav jāmeklē (nu ir tādi cilvēki, kuri pievilina miroņus kā medus mušas). Frainija apmetas uz dzīvi greznā Melburnas savrupnamā, iegūst sev kompanjoni Doroteju un pieņem audžumeitu Džeinu, seriāla pastāvīgie varoņi ir arī divi kalpi, sulainis un Frainijas dīvainā tante. Par Frainijas nemirstīgajiem piedzīvojumiem (Phryne Fisher historical mysteries, 1989-2010) Kerija Grīnvuda ir sarakstījusi 18 grāmatas, kas ir rezultējušās 13 sēriju seriālā. Lasītāji saka, ka seriālā ir nedaudz zaudēts Grīnvudas ironiskais humors un daža sižeta līnija, tomēr kopumā pret ekranizāciju izturas pozitīvi, īpaši uzsverot galvenās lomas tēlotāju Essie Davis. Esija tiešām ir ārkārtīgi piemērota šai lomai – ironiska, šarmanta un seksīga. Pirms tam es viņu biju redzējusi filmā “Meitene ar pērļu auskaru” kā mākslinieka sievu, bet nu tas bija pilnīgi cits tēls, godīgi – es viņu neatpazinu.

Vai es jau teicu, ka seriāla darbība norisinās 20.gs 20-tajos gados? Tas ir tas brīnišķīgais laiks, kad sieviete tiek laukā no korsetes žņaugiem un sāk pat piemērīt bikses, tomēr saglabā sievišķīgu kāri greznoties. Lai arī mani nesaista tā laika aktuālais zēna siluets un pazeminātā jostasvieta, tomēr viss pārējais ir tik stilīgs un aktrise to tik labi māk nest… vienkārši iekārojami. Īpaši dievīga ir viņas cepurīšu kolekcija, kuru radījusi cepurniece Mandy Murphy. No vienas puses – labi, ka 21.gs. cepures nēsā jau vairs tikai monarhu kāzās, bet no otras puses – tas tomēr ir tik sievišķīgi.

Ja kāds šajā seriālā grib atrast ļoti nopietnu detektīvu, tad es ieteiktu uz to necerēt. Tradicionāli katrā sērijā tiek atrisināts viens noziegums, kas tiek savīts ar Frainijas privātās dzīves peripētijām, kuru ir gana daudz, jo meitene nedzīvo kājas kopā sakļāvusi. Visai sezonai cauri vijas viena centrāla ļaundara – Frainijas māsa nolaupītāja – tēls, kā arī tiek kāpināta Frainijas un policijas detektīva Džeka savstarpējā ieinteresētība. Vienā no sērijām tiek iepīti pat latvieši, kuri tiek prezentēti kā no Krievijas iebraukuši anarhisti, kuri taisās aplaupīt banku, lai iegūtu līdzekļus savai pagrīdes darbībai. Diezgan dīvains sižets, bet nu Jurkas meklējumi ir interesanti un pāris latviešu frāzes arī tiek sadzirdētas.

Rezumējot – tā bija laba, stilīga izklaide, noskaņas (bet ne noziegumu) ziņā līdzvērtīga Puaro ekranizācijām. Ir tik mīļi, kad mis Frainija izvelk savu pērlēm rotāto šaujamierīcīti un drosmīgi dodas briesmās.

Meklējot mīlestību: trīs filmas

Komentēt

“Šais laikos grūti atrast labu sirdi, to īsto, kura nepieviļ; šais laikos grūti atrast labu sirdi, jel esi maigs ar manējo…” – tā reiz tālajos 80-tajos dziedāja Feargal Sharkey. Mums visiem dzīvē vajadzīga mīlestība, kuru pavadītu maigums un cieņa. Dažiem laimējas to atrast ātri, daži to meklē mūža garumā, vēl citi meklē savādāk – jo viņi paši ir savādnieki: meitene, kura graiza savu miesu, puisis, kuram nepatīk pieskārieni, un meitene – noslēgta vientuļniece. Viņi ir savādnieki sabiedrības acīs, bet tādēļ nav mazāk pelnījuši īstas jūtas.

Secretary (2002)

Lī (Megija Gilenhāla) ir jauna sieviete, kura atgriežas dzimtajā pilsētiņā pēc ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā. Viņa mēdz graizīt pati sevi, ir nedroša un kautrīga, bet izmācās par sekretāri un atrod darbu jurista kantorī. Viņas boss (Džeimss Speiders) sevī apspiež sadistiskas noslieces, bet jaunajā darbiniecē atklāj atsaucīgu mazohisti, kas kopā izveido jaukas sadomazohistiskas attiecības. Varbūt liekas neticami, bet tā ir romantiska komēdija ar neiedomājamu pamattēmu šādam žanram. Protams, te netiek rādītas pletnes (vai kas nu tiek parasti lietots) vai agresīva vardarbība, notiekošais ir drīzāk amizants un smieklīgs, abām pusēm pieņemams. Režisors Stīvens Šeinbergs ir izveidojis ļoti ticamu un brīžiem aizkustinošu stāstu par diviem dīvaiņiem, kuri beidzot var nebaidīties no īstajām vēlmēm un dzīvot neslēpjoties no sevis. Galveno lomu tēlotāji ir radījuši sarežģītas un piesātinātas attiecības, lēnām atklājoties viens otram un skatītājiem. Vai nav jauki atrast radniecīgu, mīlošu dvēseli?

Ja ņem vērā, cik riskanti ir attēlot sadomazohismu romantiskā komēdijā, tad šeit ir apbrīnojami sabalansēts smieklīgais ar seksīgo, nedaudz piešaujot klāt pikantu asumiņu. Oriģināli, pārgalvīgi un jautri.

.

Lars and the Real Girl (2007)

via pop-couture.com

Laikam jau pašlaik Raiens Goslings ir nonācis seksīgo kulta aktieru statusā, lai gan būtībā jau nekas tāds viņā nav… izņemot to, ka viņš ir izcils aktieris, kurš spēj nospēlēt to, kas citam nebūtu pa spēkam. Viņa varonis Larss dzīvo mazpilsētā, savu dzimto māju garāžā, kas pielāgota dzīvošanai. Nepadomājiet, viņa brālis ar sievu aicina viņu dzīvot mājā, bet Larss atsakās, viņam vispār nepatīk tuvas attiecības un uzbāzīga attieksme. Tomēr kaut kas jau viņā alkst pēc tuvības, jo kādu dienu viņš Internetā pasūta The Real Girl – lelli, kurai viss ir kā „īstai” sievietei, un nolemj to uzskatīt par savu sievieti. Brālis ar sievu ir šokēti, mazpilsētas sabiedrība arī, bet ar viedās ģimenes ārstes palīdzību viņi nolemj Larsam palīdzēt. Faktiski jau visutopiskākais šajā stāstā ir sabiedrības attieksme, bet tā ir Amerikas mazpilsēta, kurā tiek nolemts, ka tas nav dīvaināk kā šūt kleitiņas kaķiem, ziedot naudu NLO pētīšanai vai sirgt ar kleptomāniju. Un, kā teic mācītājs: „Well, the question is, as always…What would Jesus do?” Rezultātā Larss ar lelli Bianku iet uz baznīcu, iepirkties, ciemos un arī apmeklē ārstu, kura ir tik gudra, ka ļauj Larsam lēnām izstāstīt, kas notiek viņa galvā.

Satriecoša, atklāsmēm pilna filma par pieaugušu bērnu, kurš nav saņēmis bērnībā glāstus, nepazīst vecāku mīļumu un tomēr savdabīgā veidā ir nolēmis iemācīties, kā to sniegt un saņemt kā pieaugušam cilvēkam. Varbūt lelle nav īsta, bet emocijas, ko tā izraisa, ir patiesas un ļoti saviļņojošas. Bianka pilnībā pārvērš Larsa dzīvi un palīdz viņam sākt dzīvot pa īstam. Varbūt uz papīra satura izklāsts liekas vājprātīgs, bet tā ir viena no labākām filmām, ko es jebkad esmu redzējusi.

.

The Secret Life of Words (2005)

Jauna sieviete (Sarah Polley) fabrikā dara monotonu darbu, katru dienu pusdienās un vakariņās ēd rīsus un vistu, saldajā – ābola pusīti, vakaros izšuj krustdūrienā, bet gatavo izšuvumu izmet. Viņa dzīvo pēc drošas shēmas, jo liekas, ka tā viņas pagātne to netraucē. Kādu dienu viņas priekšnieks paziņo, ka arodbiedrība iebilst pret to, ka Hanna ne reizi nav bijusi atvaļinājumā un viņa piespiedu kārtā dodas atpūsties – lai nejauši sameklētu sev medmāsas darbu naftas tornī jūrā. Viņas pacients (Tims Robinss) ir apdedzis nelaimes gadījumā un jāapkopj divas nedēļas, līdz viņu var transportēt. Pēc negadījuma naftas tornī strādā tikai septiņi cilvēki, katrs ar savu stāstu, bet visi vēlas, lai tiem liek mieru. Hannai te ir labi, neviens nelien dvēselē, savukārt kopjamais pacients, būdams uz laiku akls un garlaikots, gan interesējas par Hannu, viņš saka: „Tava balss atgādina par sviestu un kanēli, par dāņu cepumiem skārda kārbā.” Viņa bezpalīdzība, rētas, saudzīgā attieksme palīdz Hannai atklāties un pavēstīt savu stāstu. Džozefa nelaime viņus nolīdzina vismaz nedaudz, lai arī Hannas pagātnes pārdzīvojumi ir nesalīdzināmi.

Varoņus raksturo intensīvas iekšējas emocijas, viņi vēlas paslēpties sevī, bet nespēj maskēties, atrodot kādu, kurš ir gatavs klausīties maigi, saudzīgi un empātiski. Hannu un Džozefu dīvainā kārtā vieno ne tikai rētas, bet arī kauns – par to, ka viņi ir palikuši dzīvi. Dziļa un lēna filma, kura uz beigām kļūst nedaudz melodramatiska, lai arī es neredzu iespēju, kā izstāstīt traģēdiju, nekļūstot nedaudz sentimentālam. Abi aktieri nepārspēlē, un drāma nekļūst banāla, apbrīnojams stāsts un brīnišķīgs izpildījums.

Ziemas seriāls Downton Abbey (2010-….)

6 komentāri

Sniegoti ziemas vakari ir labākais laiks, kad iegrimt kādā garā un aizraujošā seriālā, tomēr vēlams bez līķiem un liekām asinīm. Atgriežoties pie ģimenes sāgām, varbūt kāds vēl atceras dāņu seriālu Monopols vai arī nedaudz ilgojas pēc ne tik senās Forsaitu sāgas. Ja tie bija jūsu gaumē, tad noteikti patiks viens no angļu TV jaunākajiem veidojumiem Downton Abbey.

No kreisās: vecā grāfiene, lēdija Kroulija un Grantemas grāfs

Milzīgā lauku īpašumā Jorkšīrā dzīvo Grantemas grāfa ģimene – Roberts Kroulijs (Hugh Bonneville) ar amerikāņu izcelsmes sievu Koru (Elizabeth McGovern) un trim gandrīz pieaugušām meitām – Mēriju (Michelle Dockery), Edīti (Laura Carmichel) un Sibillu (Jessica Brown Findlay). Neatņemama ģimenes sastāvdaļa ir vecā grāfiene, Roberta māte (Maggie Smith).

Trīs māsas: Edīte, Mērija un Sibilla

Viens no sižeta virzītājiem ir Dauntonas abatijas īpašais statuss – tas ir majorāts, kurā manto vecākais vīriešu kārtas pēcnācējs. Grāfam neviens nevar atņemt īpašumu, bet viņš nenosaka savu mantinieku. Saskaņā ar laulību līgumu grāfa bagātā amerikāņu sieva visu savu naudu ir ieguldījusi īpašumā, bet – angļu likumu ironija  – viņas trīs meitas to mantot nevar, un majorāta līgumu nekādi nav iespējams lauzt vai apiet. Lai atvieglotu netaisnību, vecākajai meitai Mērijai bija paredzētas laulības ar īpašuma mantinieku – tēva brālēna vienīgo dēlu. Stāsts par Dauntonu sākas 1912.gada aprīlī, kad Krouliju ģimene saņem vēsti par Titānika katastrofu, kurā abi radinieki ir gājuši bojā. Līdz ar to seriālā ienāk nākamais pēc kārtas mantinieks – grāfa ceturtās pakāpes brālēns, jurists no Mančesteras Metjū Kroulijs (Dan Stevens), un visa ģimene ir lielā neziņā par nākotni.

Tikpat liela uzmanība kā aristokrātu ģimenei seriālā ir pievērsta vērība arī Dauntonas kalpiem. To ir daudz, jo māja ir milzīga un jāņem vērā, ka tajos laikos nebija pieejamas daudzas mūsdienu ērtības, 1912.gadā tikai nupat sāk ievilkt mājās elektrību. Seriāla galvenais scenārists Julian Fellowes ir rakstījis scenāriju arī tādai filmai kā Gosfordas parks, un būtībā tieši šī filma, kurā smalki attēlota lielas muižas kalpu dzīve, iedvesmoja vienu no producentiem vērsties pie Fellowes ar domu par seriāla radīšanu.

Dauntonas abatijas kalpotāji

Saskaitīts, ka 1911.gadā par kalpiem strādāja aptuveni 1,3 miljoni cilvēku, kamēr lauksaimniecībā tika nodarbināti 1,2 miljoni, bet ogļu raktuvēs nepilns miljons. Tā bija liela un nozīmīga nodarbinātības nozare, pie kam paši kalpi darbu šādā lielā mājā uzskatīja par veiksmi – tas nebija viegls, bet labāks par citām perspektīvām. Tieši tāpat kā augšstāvā, arī apakšā valdīja stingra hierarhija, un neviens nebija tiesīgs to pārkāpt. Te ir savas intrigas un kaislības, bet neizbēgami abi mājas iedzīvotāju slāņi ir savstarpēji saistīti. Man patika attieksme, ar kādu kungi izturas pret kalpiem – tajā nav pazemošanas, augstprātības, tiek pieņemts, ka katrs zina savu vietu un darbojas saskaņā ar pieņemtajām normām. Tiek uzsvērts, ka bagātais ir darba devējs un viņa pienākums ir ļaut cilvēkam nopelnīt dzīvei iztiku.

Sibilla drosmīgā kostīmā

Dauntonas abatija sākumā atspoguļo tā saukto Edvarda laika ēru (1901-1910), kas atbilst franču Belle Epoque periodam – tas vienlaikus ir gan īss, skaists laiks ar savu arhitektūru un  modi, gan arī bagāts pārmaiņām. Anglijas šķiru sistēmu jau lēnām sāk šūpot sociālisma idejas un sufražistu kustība. Sekojošais Pirmais pasaules karš ilgu laiku pirmskara periodu bija parādījis kā tādu bezrūpīgu zelta laikmetu, tomēr tas ir iluzors traktējums, jo plaisa starp bagātiem un nabagiem bija ievērojama. Pirmais pasaules karš veica ievērojamas korekcijas, kas atspoguļotas arī seriālā (2.sezona beidzas 1919.gada Ziemassvētkos). Tā kā vīrieši aizgāja uz fronti , aptuveni 2 miljoni angļu sieviešu stājās to vietās, un karš būtība sekmēja feministu kustību. Tai pašā laikā, skatoties seriālu, neaizmirsīsim, ka tas ir idillisks un romantizēts priekšstats par Anglijas 20.gadsimta otro desmitgadi.

Krāšņa ārējā vide, izcils scenārijs, lielisks aktieru tēlojums – tas viss ir rezultējies 2012.gada Golden Globe par gada labāko TV seriālu. Septembrī sākas trešā sezona un par vienu no tās galvenajiem notikumiem būs lēdijas Kroulijas amerikāņu mātes ierašanas, kuru spēlēs oskarotā Shirley MacLaine. Nevaru vien sagaidīt viņas tikšanos ar tikpat spožo Maggie Smith!

Itāļu kino: komēdija, drāma un trileris

Komentēt

Nelielais izlēciens Itālijas virzienā man sākās ar kino. Beidzot noskatījos vienu pasen iegūtu itāļu filmu un man sagribējās vēl kaut ko līdzīgu. Tas izrādījās nebūt ne viegls uzdevums, jo manas zināšanas aprobežojās ar Fellīnī un citiem paseniem dižgariem, savukārt vecais labais Čelentāno vai jaunākais Benīni mani ne pārāk aizrauj. Tomēr atradu es daudz visādu labumu, atskaitīšos par atmiņā paliekošākajiem.

Romantiska komēdija – Pane e Tulipani jeb Bread and Tulips (2000)

Tā ir filma, ko es viennozīmīgi turpmāk ierindošu savā laba garastāvokļa filmu sarakstā. Tā atstāj tīkamu pēcgaršu, un ir viena no tām filmām, kuras vēstījums virspusēji ir vienkāršs, tomēr būtībā izsmalcināts un dziļš. Mums visiem šai dzīvē ir vajadzīga ne tikai maize (pane), bet arī garīgais piepildījums un šad tad neliela svētku sajūta (tulips).

Rozalba (Licia Maglietta) ir itāļu mājsaimniece nedaudz pēc 40, viņas vīrs tirgo santehniku, abi dēli jau ir gandrīz pieauguši. Ģimenē viņu uztver kā pašu par sevi saprotamu vienību – mamma, virtuvene, apkopēja. Filmas darbība sākas brīdī, kad ģimene piedalās tūrisma braucienā pa Itāliju, un Rozalba (kurai mūždien gadās kāda ķeza) tiek aizmirsta kārtējā pieturvietā. Diezgan pazemojoši, ka ģimene autobusā par tevi atceras tikai pēc stundas, vai ne? Rozalba nolemj doties mājup pati ar saviem spēkiem, bet likteņa pirksts viņu atved uz Venēciju. Te viņa aizķeras uz ilgāku laiku, nekā domājusi, izbauda brīvību no pienākumiem, atrod darbu un arī savu dvēseles radinieku Fernando (Bruno Ganz). Ļoti pozitīva, nedaudz crazy filma ar skaisto Venēciju fonā.

.

Drāma – Non ti muovere jeb Don’ t Move (2004)

Kādā Itālijas slimnīcā ieved satiksmes negadījumā cietušu, jaunu motociklisti – ārste meitenē atpazīst slimnīcas ķirurga meitu. Meitenes dzīvība karājas mata galā, jātaisa operācija, kuras laikā tēvs, sēžot aiz durvīm, ritina atpakaļ savas dzīves skaistākos, bet arī traģiskākos notikumus. Vai viņa meita vispār būtu dzimusi, ja kāda sieviete nebūtu pārvērtusi viņa dzīvi, ziedojot savējo?

Filmas galvenās vīriešu lomas tēlotājs Serdžio Kastelito  ir vienlaikus arī tās režisors, kurš kopā ar galvenās sieviešu lomas atveidotāju Penelopi Krūzu ir izveidojis satriecošu, ļoti kaislīgu duetu. Krūzas varone Itālija ir nabadzīga albāņu emigrante, vulgāri ģērbta neglītene ar zelta sirdi; Kastelito tēlotais ķirurgs Timoteo ir ambiciozs, bet pagļēvs, viņa dzīvē viss ir – skaista sieva, labiekārtota dzīves vieta, karjera. Svelmējošā Itālijas vasarā Timoteo iepazīstas ar Itāliju, viņu attiecību sākums ir vardarbīgs, bet viņš nāk atkal un atkal. Divas nesaderīgas pasaules, nepārvarami bezdibeņi ar paredzami traģisku iznākumu.

.

Trilleris – La sconosciuta jeb The Unknown Woman (2006)

Režisors Džuzepe Tornatore pēc ilgākas klusēšanas (iepriekšējā filma – Malena (2000)) nāca klajā ar dramatisku trilleri, kurā galvenajā lomā – krieviete Ksenija Rapoporta. Viņa tēlo ukrainieti Irēnu, kura meklē dzīvokli un darbu, pie kam ir skaidrs, ka dzīvokli viņai vajag noteiktā vietā, bet darbu – konkrētā ģimenē. Lai kļūtu par kalpotāju Adaheru ģimenē, viņa ir gatava uz nejaucībām, kuras pati pārdzīvo. Vai kāds viņai liek to darīt? Kāpēc viņai par visām varēm vajag iekļūt Adaheru dzīvoklī? Vienlaikus ar kalpotājas gaitām mums tiek rādīti viņas atmiņu uzplaiksnījumi – Itālijā Irēna ir jau sen un tad viņa bija prostitūta ar vardarbīgu suteneri. Varbūt tam ir kāds sakars ar viņas trauksmaino uzvedību un puķu podos satūķēto naudu? Filma, kā jau trillerim pienākas, uzdod daudzus jautājumu, kas tiek risināti palēnām, nesteidzoties atklāt galvenās varones īsto seju – vai viņa ir upuris vai noziedzniece. Irēnas pagātne lēnām savijas kopā ar viņas nožēlojamo tagadni. Atzīstami, ka filmai bija visas iespējas aiziet pa pliekano “nelaimīgās un žēlojamās prostitūtas taku”, tomēr tā neslienājas, bet saglabā mērķtiecīgu virzienu.

Vienā no lomām šajā filmā ir Mikele Plačido, kurā atpazīt seksīgo komisāru Korādo Katāni ir praktiski neiespējams. Krievu aktrisi Kseniju Rapoportu itāļu kino atrast man bija negaidīts atklājums, ar interesi noskatījos vēl vienu viņas Itālijas filmu “La doppia ora” (2009), kurā viņas varone ir neviennozīmīga, noslēpumaina istabene – liktenīgā sieviete. Tā arī bija laba filma, mistisks detektīvs.

.

Rudens seriāls: Medium (2005-2011)

1 komentārs

Kad vasaras nogalē jau biju pārpildījusi savu vampīru kino skatīšanās plānu, meklēju sev kādu jauku izklaidi: varbūt mistisku, bet ne šausmīgu, ar pietiekami spraigu darbību un zināmu intrigu, tomēr bez pārāk lielas nopietnības. Meklējumos apstājos pie ASV seriāla Medium, kuram bija gana laba reitingi un simpātiski aktieri. Esmu jau rakstījusi, ka visos žanros, kur viens no elementiem ir pārdabiskums, fantāzija, ir diezgan viegli iebraukt auzās. Faktiski tas pēc pāris sezonām arī izdevās seriālam Ghost Whisperer, laikus nespēja apstāties arī Charmed un vēl daži citi, cerīgi uzsāktie. Šī iemesla dēļ Medium mani darīja bažīgu, kas, par laimi, bija nepamatoti: septiņas sezonas, 129 sērijas iztika bez lieliem krīzes brīžiem.

Liela daļa seriāla darbības notiek gultā. Bet tikai nepadomājiet neko tādu! Seriāla galvenā varone ir Elisona Dubuā (Allison Dubois, atveido Patrīcija Ārkete), kurai ir medija spējas, t.i. viņa spēj kontaktēties ar mirušiem, redz pagātnes un nākotnes notikumus, un tas viss parasti notiek gultā, sapņos. Lielākā daļa sēriju sākas ar to, ka skatītājiem tiek parādīts kāds sapņa fragments, pietiekami zīmīgs vai briesmīgs, no kura Elisona uztrūkstas. Parasti viņa ķer pēc zīmuļa un papīra, pieraksta sapni un zvana savam kolēģim vai priekšniekam, jo viņas darba vieta ir Fēniksas prokuratūra.

Seriālu, kuros cilvēks ar ekstrasensa spējām palīdz policijai noķert ļaunos, ir pietiekoši, sižets nav oriģināls. Tādēļ nepieciešams kāds knifs, lai noturētu skatītāju uzmanību. Manā gadījumā tā bija Elisonas ģimene, viņai ir trīs meitas un vīrs – aviācijas inženieris. Ārketei ar Džeiku Vēberu (vīrs) ir ļoti izdevusies saspēle, kurā lieliski iekļāvās arī trīs meitenes. Interesanti, ka vecākās meitas tēlotāja (Sofija Vasiļevska) ir krievu zinātnieku emigrantu bērns, savukārt vidējās meitas tēlotāja (Marija Larka) ir adoptēta meitene no Sibīrijas. Līdztekus katrā sērijā izmeklētajam noziegumam vienmēr tiek risināts arī kāds ģimenes notikums, parasti tie viens otru līdzsvaro. Arī visām trijām meitenēm ir medija spējas, kas tiek dažādi apspēlēts. Nabaga tētis tam visam pa vidu dažreiz ir nedaudz apjucis. Nu ko gan jūs teiktu par sievu, kura katru nakti pietrūkstas gultā sēdus un visādi izpildās? Vai arī bērnu, kurš spēj skatīties multenes TV kanālā, par kuru nav samaksāts? Džo Dubuā tomēr ir ģimenes stiprā klints, kurš atbalsta savas četras meitenes, kā vien spēj.

Seriāla skatīšanās vidū atklāju, ka Elisona Dubuā ir reāla personība, kuras dzīve ir pārnesta uz ekrānu. Viņa tiešām ir ekstrasense, kurai ir trīs meitas un vīrs – aviācijas inženieris, piedevām vēl viņa ir gana populāra savā nozarē. Es gan skatos visādus ekstrasensu šovus, tomēr vairāk pret to izturos kā izklaidi. Varu tikai teikt, ka man simpātiskāka likās seriāla Elisona, kura daudz vairāk šaubās par savām spējām.

Rezumējot – seriāls bija laba vakara izklaide, kad var pavērot, mierīgā garā čubinot savas lietas, kā tad atkal klājas Elisonai un viņas ģimenei. Man pat tagad nedaudz pietrūkst to stāstu, tik ļoti paspēju pierast. Savukārt seriāla beigas ir satriecošas, ar kaut ko atgādina Six Feet Under pēdējo sēriju. Vispirms iedur kā ar nazi, paurbina, tad dod cerību, ka tas bija pa jokam, un tad – duram vēlreiz! Skatītāji joprojām pārraksta finālu.

Kino: 21.gadsimta vampīri

3 komentāri

Lai pieliktu punktu manai nu jau ieilgušajai interesei par vampīriem, vēl beidzamais ieraksts par dažām labām un interesantām pēdējas desmitgades vampīru filmām.

VAMPĪRS PIRMATNĒJAIS  – Shadow of the Vampire (2000)

1921.gadā vācu režisors Frīdrihs Vilhelms Mūrnavs (Murnau) uzņēma vienu no visu laiku veiksmīgākajām Stokera “Drakulas” ekranizācijām – “Nosferatu“. Filma “Shadow of the Vampire” attēlo “Nosferatu” uzņemšanu, pieņemot, ka Mūrnavs (John Malkovich) Slovākijas mežos ir atradis īstu vampīru (Willem Dafoe), kas dzīvo ar Maksa Šreka vārdu, un pierunājis to filmēties galvenā lomā. Mūrnavs ir apsēsts ar reālismu un baro savu galveno aktieri ar solījumiem, kamēr Šrekam interesē pilnīgi cita barošanās,  un viņš darbojas ne tikai filmēšanas laukumā. Pārāk vēlu Mūrnavs saprot, ka viņš ir atbrīvojis monstru, un viņa filma maksās pārāk dārgi.

Īstais, 1921.gada  “Nosferatu” iedibināja klasiskā šausmu kino vampīra tēlu – nemironi ar gariem nagiem un ilknīšiem, kas būtībā atšķiras no Stokera briesmīgā, bet aristokrātiskā Drakulas. Vilems Dafo spoži tiek galā ar vampīra lomu – viņš ir pretīgs un aprobežots asinssūcējs. Džons Malkovičs ir filmas centrā, šausmu kino pārvēršot par psiholoģisku drāmu – patiesās šausmas slēpjas vīrā, kurš ir nolēmis, ka nekas nebūs par šķērsli šīs filmas uzņemšanai.

Filma ir viens no tiem piemēriem, ka nav nepieciešams litriem asiņu un naturālu ainu, lai izraisītu baismīgu neomulību. Labā aktieru tēlojuma dēļ to ir vērts skatīties arī bailīgajiem.

TRAĢISKAIS VAMPĪRS Let the Right One In(2008)

Jau rakstīju par zviedru rakstnieka Jūna Lindkvista romānu “Låt den rätte komma in”, šī ir romāna ekranizācija ar paša autora rakstītu scenāriju. Scenārijā nav pāris šausmīgāko momentu, dažas līnijas ir atmestas un pati zviedru sabiedrība nopulēta, tomēr ir palicis galvenais – iebiedētā puikas Oskara un vampīrēna Eli draudzība. Abi pusaudži, kas tēlo galvenās lomas, ir atrasti vienkārši perfekti. Ir vērts skatīties, jo tās ir šausmas ar nolemtības pieskaņu – vai nu tu esi tāds, kāds tu esi, vai arī tevis nav.

2010.gadā tika uzražots amerikāņu rimeiks “Let Me In”, kurš ne tuvu nestāv klāt oriģinālam. Nav īsti skaidrs, kādēļ ir vajadzīga tāda rimeikošanās – vai tiešām kāds amerikāņus uzskata par tik stulbiem, ka filmas darbību vienmēr jāpārceļ uz ASV un maksimāli jāamerikanizē, lai vietējie saprastu vēstījumu? Aktieri-bērni ir jauki, bet ne vairāk. Filmas reitingi ir labi, bet es tomēr izvēlos zviedru variantu.

ŠAUSMU VAMPĪRS30 Days of Night (2007)

Neliela Aļaskas pilsētiņa gatavojas polārās ziemas mēnesim – 30 dienām bez saules – un daļa iedzīvotāju aizbrauc. Atlikušajiem nāksies izturēt marodējošas, izsalkušas vampīru bandas uzbrukumu. Klasisks šausmu stāsts, uzņemts pēc komiksa motīviem, bet viens no retajiem, kuram izdevies nenogrimt asinīs un gļotās. Galvenais varonis – policists (Josh Hartnett) ar savu sievu un vēl nedaudziem pūlas izturēt 30 dienas, veiksmīgi būvētajai spriedzei aizvien pieaugot, lai kulminētu negaidītā, bet cilvēciskā atrisinājumā. Vampīri ir pretīgi un neseksuāli, un viņu kaujas sauciens falsetā – perfekts iebaidīšanas ierocis.

Netīšām vispirms noskatījos filmas turpinājumu – 30 Days of Night: Dark Days (2010) – neiesaku tērēt laiku, turpinājumā scenārists nav piedalījies, lai arī pie vampīru tēliem mākslinieks ir piestrādājis.

FANTĀZIJAS VAMPĪRSUnderworld: Rise of the Lycans (2006)

2003.gadā tika uzsākta filmēt Underworld sāga, 2012.gadā mums sola jau tās ceturto daļu. Apzinīgi un ne bez intereses noskatījos pirmās divas daļas, bet neteiktu, ka vēlētos tās redzēt vēlreiz. Keita Bekinseila ir smuka meitene, daudz naudas ir ielikts mākslinieka darbā un specefektos, tomēr ir skaidri jūtams, ka filmas pamatā ir divu puišu pašizdomāts scenārijs, kas brīžiem pamatīgi buksē. Sāgas trešā daļa – Rise of the Lycans – man patika daudz labāk par divām iepriekšējām, jo tā atgriežas tumšajos laikmetos un vēsta par Lycan – vilkaču rases izcelšanos. Vampīri padara vilkačus par saviem vergiem, bet jaunais vilkatis Lucians pamudina savējos sacelties pret paverdzinātājiem ar vampīru Viktoru priekšgalā. Filmas centrā ir vilkača Luciana (Michael Sheen) un Viktora meitas vampīres Sonjas (Rhona Mitra) mīlestība – tas ir saistoši, emocionāli un traģiski, jo Viktors ārkārtīgi mīl savu vienīgo meitu, bet piedot viņai nodevību viņš ne tikai nevar, bet arī nedrīkst. Tad piedzimst vampīru un vilkaču naids, kurš ilgst gadsimtiem.

SCI-FI VAMPĪRSI Am Legend (2007)

Varētu teikt, ka no visām pieminētajām filmām šī man patika vislabāk un atstāja ilgstošu pēciespaidu. Uzņemta pēc vienas no klasiskajām vampīru grāmatām – Richard Matheson tāda paša nosaukuma 1954.gadā izdotā romāna. Vila Smita tēlotais zinātnieks ir atbildīgs par pretvēža vīrusa izgudrošanu un tā nekontrolētu izplatīšanos, kā rezultātā cilvēki pārvēršas par vampīriem. Viņš ir palicis viens postapokaliptiskā Ņujorkā, tikai suns ir viņa sarunu biedrs. Abi izmisīgi meklē vēl kādu dzīvu palikušu cilvēku, imūnu pret briesmīgo slimību. Vampīri šeit ir nelaimīgi tumsas bērni, kuriem ir zudis cilvēciskums un palicis tikai instinkts.  Iesaku filmu skatīties ikvienam: Vila Smita saspēle ar sunīti ir aizkustinoša, Ņujorkas sabrukums pārliecinošs, bet beigas liek aizdomāties.

***

Kā redzam, vampīri mūsdienās tiek izmatoti visos iespējamos veidos. Kas tos vieno? Visaptveroša un nepārvarama vēlme iziet ārpus pierastā un pieņemamā. Ir atzīts, ka 70-to gadu beigās leģenda par vampīriem ir ietekmējusi gotu subkultūras izveidošanos, šobrīd var teikt, ka vampīri vairs nav kādas specifiskas sabiedrības daļas interese, tie ir ienākuši masu kultūrā. Vampīri ir noslēpumaini, vareni un seksīgi, nerunājot jau nemaz par mūžīgās dzīves piedāvājumu. Cilvēkiem patīk asociēties ar šiem radījumiem, piedēvēt sev viņu spēku, mistiskās spējas, seksuālo pievilcību un brīvību. Vampīri ir dumpinieki, sabiedrības drauds, un daļai cilvēku viņi saistās ar dzīvi bez apgrūtinošām robežām.

Otrs moments – vampīrs ir izstumtais; atkarīgs no cilvēkiem, bet šķirts no tiem. Tiem cilvēkiem, kuri jūtas nepieņemti, citādāki ir viegli asociēties ar šīm būtnēm. Varbūt tādēļ ir ievērojami pieaudzis to literāro un kino darbu skaits, kurā vampīri tiek attaisnoti, viņu rīcība tiek uztverta ar sapratni un aizvien biežāk viņi tiek iesaistīti cilvēku dzīvē kā varoņi, nevis miroņi.

Acīmredzams, vampīri mums ir vajadzīgi. Kā sapnis par stipru un varenu cilvēcisku būtni, kura ne tikai var visu, bet viņai to neviens nevar aizliegt.


Older Entries Newer Entries