“Eirovīzija-2017”: atskaņas

Efrem Lukatsky/Associated Press

Nolēmu, ka turpināšu tradīciju un padalīšos pārdomās par Eirovīzijā  ieraudzīto (2016. gada pārdomas šeit). Kopējie iespaidi ir diezgan pretrunīgi  − man nepatika Ukrainas šovs, atstāja diezgan prastu iespaidu (bet ņemsim vērā, ka Ukrainā šobrīd notiek reāla karadarbība un tai ir citas prioritātes), arī skaņa, skatuve un montāža (šķiet, tā jau ierasti bija zviedru kompānijas pārziņā) likās haotiska. Taču uzvarēja dziesma, par kuru es pati balsoju, un uzskatu, ka tā tiešām ir pelnīta uzvara.

Ja ilgstoši sekojat Eirovīzijas norisēm, tad būsiet ievērojuši, ka tās attīstība pēdējo 15 gadu laikā ir bijusi diezgan strauja – vēl gadsimta sākumā to varēja dēvēt par “estrādes dziesmu konkursu”, kas nebija īpaši mainījies 40 gadus, taču pēdējie gadi uzrāda vēlmi konkursa dziesmām iekļauties Eiropas popmūzikas topos. Es teiktu, ka šobrīd ir neliels apjukums – uz skatuves redzams gan t.s. “Eirovīzijas formāts” ar lielām balādēm un frīkainiem dejotājiem, gan salīdzinoši moderna mūzika. Viena lieta gan ir aizgājusi pilnīgi greizā virzienā − aizraušanās ar skatuves efektiem (šogad īpaši šausminoša bija dziedātāju projicēšana milzu formātā uz skatuves ekrāna). Mazumā ir gājusi “vingrošana” ar dejotājiem, tagad modē ir bezjēgā krāšņa skatuve, pa kuru dziedātājs visādi “iznesas”, nesmādējot vārtīšanos pa grīdu. Kāpēc tas ir slikti? Tāpēc, ka dziedātāja uzdevums uz skatuves ir dziedāt, domājot par dziesmas saturu, nevis sadalīt savu uzmanību, uztraucoties, vai viņš īstā brīdī ir pagriezies, nogūlies, pakāpies. Tāpēc tik daudz ir mehāniskas dziedāšanas un kļūdas dzīvajā izpildījumā − dziedātājs nav robots, ko var ieprogrammēt pie režijas pults. Gluži loģisks šajā sakarā ir konkursa uzvarētāja portugāļa Salvadora Sobrala teiktais, ka jāatgriežas jēgpilnai mūzikai, kura ir vērtība pati par sevi – bez uguņošanas, specefektiem un fona dejotājiem.

“I want to say that we live in a world of disposable music – fast food music without any content. And I think this could be a victory for music with people that make music that actually means something. Music is not fireworks, music is feeling – so let’s try to change this and bring music back, which is really what matters.”

Protams, ka pilnībā Eirovīzija nemainīsies un joprojām uz skatuves būs tādas šausmas kā vīrs ar bizi no Montenegro, kurš atrādīja savu provinces striptīzbāra numuru. Taču ir arī jāatzīst, ka Eirovīzijai pastāv objektīvi ierobežojumi − tās ir tikai trīs minūtes, kuru laikā ir jāparāda maksimums un jāmēģina iepatikties gan žūrijai (kura teorētiski vērtē muzikālo sastāvdaļu), gan Eiropas multinacionālajai publikai (un neatstāsim aiz borta starpvalstu attiecības un politisko noskaņojumu). Faktoru, kas ietekmē rezultātu, ir tik daudz, ka Eiropas noskaņojumu konkrētā vakarā paredzēt praktiski nav iespējams – un savā ziņā šeit slēpjas Eirovīzijas burvība.

Godīgi sakot, šī gada konkurss man šķita vājāks par iepriekšējiem diviem gadiem, taču tomēr labāks par 2014. gadu, kad uzvarēja Končita Vursta. Vidējais mūzikas kvalitātes līmenis ceļas (lai arī brīžiem tas ir kā vidējā temperatūra slimnīcā). Diemžēl vērojama repertuāra krīze, jo ļoti lielām, labām balsīm sevi ir jāparāda viduvējās dziesmās (Lielbritānija, Čehija, Malta, Slovēnija, Dānija, Gruzija, Albānija, Austrālija, Polija). Parādās dziesmas, kas būtu pozicionējamas kā radio hīti, bet to atrādīšana uz skatuves ir problemātiska, dziedātāji  ierakstā skan labāk (Beļģija, Maķedonija, Izraēla, Norvēģija, Serbija, Latvija). Neiztiek bez vecā, labā “Eirovīzijas formāta”, kura panākumi ir atkarīgi no izpildījuma profesionalitātes (Zviedrija, Itālija, Moldova, Kipra, Īrija, Somija, Francija, Vācija, Islande, Šveice). Ķeksīša ievilkšanai mums ir nepieciešams nacionālais kolorīts (Ungārija, Rumānija, Armēnija), kāda pozitīva dziesmiņa (Austrija, Baltkrievija, Spānija) un viena roka dziesma (Ukraina). Frīkus pārstavēja Horvātija un Montenegro. Eiropai patīk būt arī vecmodīgai un klausīties dziesmas, kas varēja būt aktuālas pirms gadiem divdesmit (Nīderlande, Grieķija, Igaunija, Sanmarino). Pāris dziesmas ir tādas, kas sekmīgi startē Eiropas mūzikas topos (Bulgārija, Azerbaidžāna). Lietuva manā skatījumā bija tik briesmīga, ka es to nespēju kaut kur ierindot. Tieši tāpat Portugāle nav īsti ierindojama nevienā kategorijā un tādas dziesmas parasti ir pašā augšā vai apakšā.

Rindojot dziesmas, ievēroju, ka konkursā bijis izteikts krāsu kods: melns un balts ar zeltu vai sudrabu, kas atsķaidīts ar pelēku vai bēšu, un sarkans. Sarkanas kleitas bija tām dziedātājām, kas visskaļāk bļāva (Dānija, Rumānija, Gruzija, Lietuva). Bija arī divas zelta meitenes (Lielbritānija un Čehija) un viena koši dzeltena (Šveice). Tikai divi uzdrošinājās būt provocējoši koši – Latvija un Spānija. Iespējams, ka melnbaltie tērpi vislabāk izskatās uz krāsaina fona, bet agrāk nebiju ievērojusi tik nomācošu krāsu vienveidību – ja finālā nebūtu Lielbritānijas un Spānijas (kas kvalificējas automātiski), tad uz skatuves mēs redzētu tikai melnus, baltus un sarkanus tērpus. Kaut kā dīvaini.

Uzvarētāja vēstījumu par konkursa muzikālās kvalitātes izvirzīšanu priekšplānā varētu attiecināt uz priekšnesumiem kopumā, jo dziesmas, kas uzvarējušas, pārsvarā ir klausāmas arī ārpus konkursa un ir atpazīstamas sava laikmeta liecinieces. Jautājums, vai publika vispār vēlas baudīt kvalitatīvu mūziku, jo tā ir gadiem pieradusi pie Eirovīzijas kā frīkaina šova, kas aizpilda kādu no maija sestdienām. Un gribētos uzsvērt, ka TV šovs uz milzu skatuves sen jau nav tik vienkāršs. Varbūt portugālim Salvadoram gribētos, lai izskatās, ka viņš ir it kā nejauši uznācis uz skatuves, bet arī viņa priekšnesumā viss bija pārdomāts − uz meža fona labsirdīgs dīvainis uguntiņu ielokā dzied izjustu dziesmu nesaprotamā valodā, bija laba skaņas un attēla kvalitāte, priekšnesumā tika iesaistīta publika (palūdzot klusumu pirms uzstāšanās un iesaistīšanu fona veidošanā). Vispār portugāļa priekšnesums bija līdzīgs Anukas “Birds” (Nīderlande, 2013), tikai pirms četriem gadiem vērtētāji tādas dziesmas uzvarai vēl nebija nobrieduši.

Nobeigumā − par “Triānas parku”. Es nedomājot viņus vēlreiz sūtītu uz Kijevu, jo neviens cits no “Supernovas” neizdarītu vairāk. Bija daudz mazu nepilnību, kas kopumā izveidoja lielu mīnusu un  grupai neļāva parādīt sevi no stiprās puses. Lai cik savādi tas nebūtu, bet Eirovīzijas skatuves iespējas iegrieza gan Latvijai, gan Igaunijai, jo abām nacionālā fināla priekšnesums bija krietni spēcīgāks – vizuāli un audiāli. Es nedomāju, ka te ir kāda sazvērestība, bet nacionālajai delegācijai vajadzētu atvēlēt štata vietu cilvēkam, kas kontrolē skaņu un video un aizstāv dziedātāja intereses check-out telpā. Pēc “Triānas parka” uzstāšanās neizskatās, ka tāds grupai būtu bijis (man šķiet, ka Aminatai Kaspars Ansons šai jautājumā palīdzēja). Es ceru, ka Agnesei un viņas puišiem Eirovīzija tomēr būs devusi daudz labu iespaidu un sagadājusi jaunus fanus (ārzemju interneta komentāri pārsvarā ir pozitīvi pat pēc pusfināla rezultātu atklāšanas). Un viņiem izdosies izdzīvot pēc dubļu šalts, ko sagādājuši pašmāju “dīvānu eksperti”.

Tiksimies pēc gada − Lisabonā!

Spēlmaņu nakts 2015/2016 – II

Turpinot par “Spēlmaņu nakts” nominantiem (pilns saraksts šeit), šoreiz par nominētajiem aktieriem. Cienījamā žūrija šogad nav skopojusies ar nominācijām, jo kopā par pirmā un otrā plāna lomām nominēti 24 aktieri, uz mājām gan aplaimoti aizies tikai četri.

Uz Gada aktrises titulu pretendē sešas dāmas, divas no tām – Ilze Ķuzule-Skrastiņa (“Laulības dzīves ainas”) un Guna Zariņa (“Uguns un nakts”) – tika nominētas arī pagājušogad. Vēl sarakstā ir dailēnietes Olga Dreģe un Lidija Pupure par saspēli lugā “Iespējamā tikšanās”, Inese Kučinska no Liepājas par lomām divās krievu klasiķu lugās un Līga Liepiņa par lomu latviešu pašmāju autores lugā “Dāmas”. Jāatzīst, ka vērtēt aktieru paveikto negaidītā kārtā ir grūtāk par izrādi, jo šeit daudz stiprāk darbojas personīgais faktors. Man, piemēram, nav īpaši tuva Ķuzules-Skrastiņas aktierspēle, jo man viņa vienmēr šķiet vienā − mīlīgas meitenes lomā. Man labāk patīk, ja aktieris spēj pārsteigt, kā to visbiežāk dara Guna Zariņa, tomēr Spīdolas loma man nešķiet viņai piemērota. Es tiešām centos izrādes gaitā saskatīt viņā to pārdzimstošo, dēmonisko spēku, bet man neizdevās. Pieņemu, ka kritiķi domās citādāk. (Vismaz Rīgas teātros es neredzu nevienu aktieri, kas šobrīd varētu tēlot Spīdolu vai Lāčplēsi.) Ļoti cienījamas Baha un Hendeļa lomās ir abas seniores – Pupure un Dreģe, taču pieņemu, ka Dreģei diez vai piešķirs vienlaikus gan balvu par mūža ieguldījumu, gan gada aktrises titulu (šāda dubulta nominācija jau pati par sevi pierāda aktrises izcilo talantu). Inese Kučinska bija ļoti pārliecinoša Meropa Davidovna (kā Natāliju Petrovnu es viņu neredzēju) un noteikti ierindojama starp manām mīļākajām aktrisēm. Taču savas simpātijas es šoreiz atdodu Līgai Liepiņai, kas tēloja viltīgo, kašķīgo vecmammu, kas mīl ar kotletīšu palīdzību, nerimstoši jaucoties iekšā savas meitas un mazmeitas dzīvē. Izrādei “Dāmas” ir atjautīgs tehniskais risinājums un laba aktrišu saspēle, taču viduvējo lugu citā līmenī izceļ Līgas Liepiņas spēlētā Marija.

Līga Liepiņa izrādē “Dāmas” (Teātris TT). Foto: Jānis Deinats

Par Gada aktrisi otrā plāna lomā man nav ko teikt, jo visas aktrises spēlē labi, bet tādas izcilas sajūtas man nav ne par vienu. Drīzāk izbrīna Caukas un Martinsones nominācijas. Pagājušogad es fanoju par Indru Briķi (“Equus” Dailes teātrī) – tas bija tāds mazs, aizkustinošs šedevrs.

Uz Gada aktiera titulu pretendē veseli septiņi kungi. Jau minēju, ka Barišņikovs man šai sarakstā nešķiet iederīgs, bet lai jau būtu. Līdzīgi kā Gunā Zariņā Spīdolu, es neieraudzīju Uldī Anžē Lāčplēši (man ar fantāziju galīgi švaki) – nabags mocījās ar to latviešu tautas atbrīvošanu kā velns ar krustu. Divi nominētie cilvēki-briesmoņi – Dainis Grūbe (“Frankenšteins”) un Egons Dombrovskis (“Ziloņcilvēks”) − man nesimpatizē tādēļ, ka mani šīs tēmas uz skatuves vispār neinterese un man arī nepatīk skatīties, kā aktieris vairākas stundas uz skatuves mocās (paldies, manis dēļ to darīt nevajag). “Ziloņcilvēku” es apzināti nolēmu neskatīties, jo pēc trim režisores Lauras Grozas-Ķiberes izrādēm es nolēmu, ka man ar viņu nav pa ceļam (un par to man ir ļoti žēl, jo ļoti gribēju sagaidīt jaunu, talantīgu sievieti-režisori). Kā noprotu, “Ziloņcilvēks” pat no kritiķu puses šoreiz netiek novērtēts, savukārt “Frankenšteinā” (tāpat kā iepriekšējās sezonas “Equus” Dailes teātrī) es sajutos kā salta būtne − Grūbe tur lokās dvēseles sāpēs uz grīdas, bet es sēžu pilnīgi bez emocijām (protams, ka nevar piedot aktierim garām palaistu iespēju pabimbāt!). Lasīju kritiķu sajūsmu par Ivaru Kļavinski Nacionālā “Mežapīlē”, taču man tā šķita vienkārši laba loma, adekvāti nospēlēta. Tas pats jasaka par Jura Žagara Jūhanu “Laulības dzīves ainās “Dailē” − smieklīgi, raiti, profesionāli, bet man šķiet, ka Žagars sen jau ir pelnījis kādu tiešām lielu lomu no pasaules klasikas repertuāra un pietiks vienreiz izmantot viņa plikumus – tas jau kļūst pašmērķīgi. Atliek vēl tikai Valdis Lūriņš Nacionālā izrādē “Ak, tētīt…” – un šim aktierim aiziet manas ši gada simpātijas, emocijas un asaras. Ja man šogad vajadzētu nosaukt vienu izrādi, uz kuru es ieteiktu aiziet visiem, tad tā būtu “Ak, tētīt…” – tie ir tādi smiekli caur asarām un samierināšanās ar dzīves neizbēgamību, kas nenosit emocionāli cilvēku gar zemi, bet tomēr liek ļoti nopietni padomāt un varbūt pat kaut ko pārvērtēt. (Pilnīgi nevietā piepildīšu, ka Nacionālais teātris jau nu varēja Rīgas centrā sameklēt kādu normālu zāli līdz 200 vietām, lai visas šīs pēdējā laika brīnišķīgās mazās formas izrādes nevajadzētu rādīt tiešā nozīmē pagrabā.)

Valdis Lūriņš un Zane Dombrovska Nacionālā teātra izrādē “Ak, tētīt…” (2016). Foto: Matīss Markovskis

Atšķirībā no dāmām, kur man ir diezgan vienaldzīga titula sadale, par Gada aktieri otrā plāna lomā es esmu stingri pārliecināta – tas ir Gundars Grasbergs kā Kangars un Grēgerss Verle “Mežapīlē”. Nominēti ir vēl pieci aktieri, un trīs no tiem es neesmu skatījusies, taču pilnīgi subjektīvā un negodīgā cīņā uzvar Grasbergs − jo viņš bija tik kangarīgs Kangars, kuram es noticēju vienīgam visā izrādē (un uzreiz uztvēru viņa teiktā Raiņa teksta jēgu), un tik pretīgs slīdenis “Mežapīlē”, ka tas bija vienkārši apburoši.

Tas arī īsumā būtu viss. Ceru, ka nevienu neaizvainoju, jo teātris ir ļoti subjektīva padarīšana – vienam patīk māte, otram – kleita, bet man šogad – Līga Liepiņa, Valdis Lūriņš un Gundars Grasbergs.

 

UPD 2016.11.24. Gada aktrise: Guna Zariņa;  Gada aktieris: Egons Dombrovskis; Gada aktrise otrā plāna lomā: Maija Doveika, Gada aktieris otrā plāna lomā: Arturs Krūzkops.

Spēlmaņu nakts 2015/2016 – I

23. novembrī tiks pasniegta gadskārtējā “Spēlmaņu nakts” balva.  Šogad man ir sanācis redzēt diezgan daudz nominēto izrāžu, bet pavisam  slinka es esmu bijusi uz atskaitīšanos par redzēto. Šajā ierakstā domāju apkopot iespaidus par nominētajām lielās un mazās formas izrādēm, bet nākamajā − par nominētajiem māksliniekiem. (Kopējais nominantu saraksts šeit.)

Uz titulu “Gada izrāde” šogad pretendē 11 iestudējumi. Es esmu redzējusi “Asins kāzas”, “Mežapīle”, “Uguns un nakts” Nacionālajā teātrī, “Laulības dzīves ainas” Dailē, “Portreti. Vilki un avis” Liepājas teātrī, “Dāmas” Teātrī TT un “Melnā sperma” Ģertrūdes ielas teātrī. Neskatītas palikušas “Brodskis/Barišņikovs” (pašsaprotamu iemeslu dēļ), “Smaržo sēnes” (jo Valmieras drāmas teātra viesizrāžu bija maz un ļoti ātri tika izpirktas), savukārt ar “Rondo” (Ģertrūdes ielas teātrī) un “Zēns” (Nacionālajā teātrī) izrāžu laikiem man neizdevās saskaņot savējos. 7 izrādes no 11 nav nemaz tik slikts rādītājs, lai varētu riskēt izteikt kādas prognozes. Mani gan izbrīnīja Jaunā Rīgas teātra izrādes “Brodskis/Barišņikovs” atrašanās šai sarakstā, jo tas drīzāk ir projekts un unikāls notikums, bet ne repertuāra izrāde.

Režisora Vladislava Nastavševa izrādes “Asins kāzas” un “Melna sperma” ir vienīgās, par ko es neesmu paslinkojusi uzrakstīt blogā (atsauksme šeit), tādēļ es neatkārtošos, tikai rezumēšu, ka abu izrāžu atstātais iespaids joprojām ir ļoti spilgts un atmiņā paliekošs. Tās var dažādi uztvert, arī dēvēt par provokatīvām, bet man tās viennozīmīgi uz pārējā fona šķiet kā svaiga elpa, kaut kas ārpus šī brīža teātra komforta zonas un man tādēļ vien gribētos, lai Nastavševam piešķir Gada režisora titulu.

Ja runā par nominētajām izrādēm kopumā, tad tāda līdera kā pagājušā gada uzvarētāja “Antigone”, par kuru es turēju īkšķi, šogad man nav. Varbūt arī katru gadu nav jābūt. Lai gan mans mīļākais teātris nu jau kādu laiku ir Nacionālais (un to nu es nekādi vēl pirms pāris gadiem negaidīju). Es tiešām novērtēju gan pagājušogad Serebreņņikova “Raiņa sapņus”, gan šogad Viestura Kairiša izrādi “Uguns un nakts”, lai arī es galīgi nepiekrītu Kairiša Raiņa lugas interpretācijai. Man šķiet, ka režisors izdomājis pats savu lugu un tad centies to uzstūķēt Raiņa radītajiem ķermenīšiem, bet Rainis bijis par lielu Kairiša pūliņiem un idejiski tur viss drūp kopā pa gabaliem.  Taču skatīties šo lugu, vēlreiz to izlasīt (atsauksme šeit), censties izdomāt, kāpēc man nepatīk režisora versija − par to vien teātrim ir jāsaka paldies. Tādēļ es noteikti ieteiktu iet skatīties šo izrādi visiem, kas vispār ir spējīgi uztvert lugu saistītā tekstā − tā noteikti nebūs izklaide, bet neliels smadzeņu vingrinājums.

Foto: K.Kalns

Trešā Nacionālā teātra nominante ir Ibsena “Mežapīle” Elmāra Seņkova režijā un uz to es sataisījos naski un ar prieku, jo galvenajās lomās tika apsolīti Grasbergs ar Doveiku. Ibsena lugas nekad nav jautras, tādēļ izrādes radītā sajūta, ka viss kļūs tikai sliktāk, beigās arī apstiprinās. Režisors gan nezin kāpēc ir pārcēlis darbību no 19. gadsimta uz jaunākiem laikiem, kas līdz ar to sižeta loģikā rada vienu nopietnu jautājumu (vai arī skatītājam galvā ir veikli jākonstruē sava versija). Otrkārt, scenogrāfijā man krīt uz nerviem trepes un šajā izrādē to vien dara, kā rībina pa trim stāviem un tas viss rada iespaidu, ka tiek stiepta gumija. Galvenais iebildums gan ir didaktiskuma sajūta, man pat radās priekšstats, ka režisors ir apzināti vēlējies skatītājam visu morāli iebarot ar karotīti.

Režisora Regnāra Vaivara “Laulības dzīves ainas” Dailē vispirms atmiņā paliek ar ļoti labi “apdzīvotu” lielo skatuvi (scenogrāfs Reinis Suhanovs), pēc tam ar izteiksmi − vēsa ironija par laulības institūtu. Raita, lielākoties smieklīga izrāde, kas tomēr atstāj skumīgu pēcgaršu − ja sākumā man šķita, ka jauniem laulātiem pāriem to būtu veselīgi noskatīties, tad vēlāk nolēmu, ka labāk viņiem savu ilūziju plīvuru saglabāt pēc iespējas ilgāk. Daudzo komisko scēnu dēļ izrādē nav iespējams aizmigt, taču man gan šķiet, ka tādēļ Bergmaņa lugas galvenā tēma − dzīves piepildījuma meklējumi − ir nonākuši otrā plānā.

Turpat Dailē skatījos Liepājas teātra viesizrādi “Portreti. Vilki un avis” par 19. gadsimta Krievijas muižniekiem un viņu nožēlojami alkatīgajiem gājieniem. Iespējams, ka no visām nominētajām lielās formas izrādēm tā ir visharmoniskākā visās jomās, ar sabalansētu aktieru ansambli un izsvērtu komiskā un traģiskā procentu. Scenogrāfija sadala skatuvi divās mazās telpās un līdzīgi šķiet, ka arī varoņu dzīve notiek mazā, ierobežotā laukumā, no kura izkāpt viņiem nepietiek smadzeņu. Atmiņa palikušas interesantas aktierspēles detaļas, bet tās “nepārsit” kopējo iespaidu.

Foto: K.Dzudzillo

Iespējams, ka izrāde “Dāmas” Teātrī TT teātra kritiķus paņēma uz izbrīnu, jo izrādes forma ir neierasta − trīs aktrises darbojas lielā piecistabu dzīvoklī, viņām pakaļ staigā operators ar kameru un notiekošo translē uz ekrāna vienā no istabām, kur apsēdināti skatītāji. Viena nakts, kas tiek pavadīta attiecību skaidrošanā starp māti, meitu un mazmeitu. Izrāde kopumā atstāj ļoti labu iespaidu un vēl jo vairāk priecē, ka tas vispār ir tāds sieviešu kopdarbs (lugas autore − Justīne Kļava, režisore − Inga Tropa). Līga Liepiņa gan reāli pārspēlē savas partneres, taču tas iederas lugas kontekstā. Izrāde par mūsdienu paaudžu konfliktu, ļoti atpazīstamas scēnas un teksti.

Rezumējot iespaidus, laikam jau savas simpātijas par lielās formas izrādi es atdošu Liepājas “Portreti. Vilki un avis”, gada režisora titulu piešķiršu Vladislavam Nastavševam, bet par mazās formas izrādes lauriem atturēšos spriest, pieņemot, ka kāda no manis neredzētajām izrādēm varētu būt šedevrs. Visticamāk, ka kritiķi būs sajūsmā par izrādi “Uguns un nakts” un Viesturu Kairišu.

UPD 2016.11.24.

Gada lielās formas izrāde: Asins kāzas Latvijas Nacionālajā teātrī; Gada mazās formas izrāde: Smaržo sēnes Valmieras drāmas teātrī; Gada režisors: Vladislavs Nastavševs.

Nastavševs: “Melnā sperma” un “Asins kāzas”

Melnā sperma: izrāde Ģertrūdes ielas teātrī. Režija, telpa, kostīmi: Vladislavs Nastavševs; teksts: Sergejs Uhanovs, tulkojis Pēteris Draguns; aktieri: Reinis Boters, Marija Linarte, Jana Ļisova,  Āris Matesovičs un Kārlis Tols. Pirmizrāde 2015. gada 13.novembrī.

Asins kāzas: izrāde Nacionālajā teātrī. Lugas autors: Federiko Garsija Lorka, tulkojis Edvīns Raups; režija, scenogrāfija: Vladislavs Nastavševs, aktieri: Daiga Kažociņa, Romāns Bargais, Agnese Cīrule, Kaspars Dumburs, Marija Bērziņa, Liene Sebre, Lolita Cauka, Egils Melbārdis, Uldis Siliņš u.c. Pirmizrāde 2016. gada 28. maijā.

Režisors Vladislavs Nastavševs pats ir vainīgs pie tā, ka no viņa izrādēm es gaidu novatorismu, drosmi un ideālu aktierspēli. 2015./2016. gada sezonā Rīgas teātri piedzīvoja divas Nastavševa režisētas pirmizrādes − “Melnā sperma” (Ģertrūdes ielas teātrī) un “Asins kāzas” (Nacionālajā teātrī). Es domāju, ka abas ir notikumi, bez kuriem Latvijas teātri būtu garīgi nabagāki.

“Melnā sperma” ir dramatizēts mūsdienu krievu autora Sergeja Uhanova stāstu kopums. Manuprāt, nosaukums izrādei ir izvēlēts precīzi, jo tas atbaida klīrīgus skatītājus un piesaista tos, kas ir gatavi netradicionālam uzvedumam − izrāde ir rupja, un tajā skatītājs var uzzināt daudzus interesantus latviešu lamuvārdus. Rupjība, protams, nav pašmērķis, taču tās lielums ir ievērojams. Godīgi sakot, pirmais stāsts mani nedaudz nobiedēja (tik perversām rakstnieka fantāzijām es nebiju gatava), bet, iespējams, tas bija speciāli domāts pirmējais šoks, lai vēlāk atviegloti uzelpotu un varētu nodoties klusai spurgšanai un pat kādai lielākai zvaigai.

Izrādē spēlē pieci aktieri, un tiek parādīti astoņi stāsti. Scenogrāfija ir minimāla − tukša skatuve, uz kuras tiek dažādi izmantotas vecas, nobružātas mēbeles. Aktieru vārdi man neko neizteica, bet pēc šīs izrādes es tos noteikti atcerēšos − jaunieši ir ļoti talantīgi. Lai arī izrāde ir uzbūvēta no maziem stāstiem, tomēr tas (pateicoties arī aktierdarbam) nav sadrumstalots etīžu virknējums, bet izskan vienoti un spēcīgi.

Kā neliels mīnuss man šķita izvēlētais materiāls, jo būtībā tā ir krievu literatūrā tik ierastā, tumšās nokrāsās veidotā degradējošā vide ar apzināti debiliem varoņiem. (Tā gan varētu būt mana personiskā nepatika pret visādu “mazo cilvēku”, morāli pagrimušu indivīdu glorificēšanu.) Tādēļ brīžiem likās, ka aktierspēle ir labāka par stāstu. Man šķiet, ka mākslinieciski kvalitatīvāks materiāls arī pašu izrādi paceltu citā ietekmes līmenī, taču neba jau visam ir jābūt superkulturālam un tik izsmalcināti rupju vidi diez vai piedāvātu, piemēram, krievu klasika.

“Jā, es provocēju, bet ne tādēļ, lai cilvēkiem darītu pāri vai viņus aizvainotu. Es vēlu labu; daru to, ko daru, lai viņi sāktu domāt, jo mūsu laikos laikam tomēr ir vajadzīgi spilgti, spēcīgi kairinājumi, lai izkustinātu no inerces,” saka režisors Vladislavs Nastavševs intervijā “Latvijas Avīzes” pielikumam “Kultūrzīmes”.

Izrādē tiek daudz apsmiets un pat apņirgts homoseksuālisms, piemēram, zāle krietnu brīdi tiek uzjautrināta ar rupjībām, kādās iespējams nosaukt homoseksuāli, vai arī stāstnieks uzsvērti kariķē manierīgu izturēšanos. Protams, ka tas nav nejauši, un skatītājs sirsnīgi uzjautrinās. Nevaru zināt, kāds bijis režisora nodoms (noteikti ne jau izsmiet), bet pieņemu, ka tas varētu būt psiholoģisks paņēmiens, kā sabiedrību  iekustināt pozitīvā virzienā − auditorija kopīgi izsmejas un homoseksualitāti vairs neuztver kā hipernopietnu drāmu, bet ikdienišķu tēmu, par kuru var jokot.

Ja nav aizspriedumu pret teātri kā rupju farsu, tad tā ir ļoti laba izrāde garīgi pieaugušiem cilvēkiem.

Ja “Melnā sperma” šķiet kā nerātna un skumja rotaļa Mazajā zāle, tad “Asins kāzas” ir ambiciozs pieteikums uz vērienīgu traģēdiju. Spāņu dzejnieka Lorkas luga ir tumša un kaislībām piesātināta, un (kā jau vēsta nosaukums) viss beidzas bēdīgi. Izrāde šķiet kā tāda liela Nastavševa personiskā koncepcija, jo viņš ir veidojis režiju un scenogrāfiju, izdomājis tērpus un sacerējis dziesmas. Skatītāji ir nosēdināti uz Nacionāla teātra skatuves, ar sejām pret zāli un raugās uz aktieru spēles laukumu − baltu un porainu Spānijas klinti imitējošu taisnstūri, kas slīpi uzmontēts virs proscēnija. Izrāde ir melnbalta − visi tērpi un cilvēku roku skartās lietas ir melnas, savukārt dabu simbolizējošais ir balts.

Lugas pamatā ir tradicionāls mīlas trijstūris – Līgavainis prec Līgavu, bet viņai sirdī dzīvo Leonardo, kuram diemžēl ir Sieva, bet viņš grib Līgavu. Pa vidu notiekošajam maisās Līgavaiņa Māte, kurai ir sens naids pret Leonardo dzimtu, un viņas uzdevums lugā ir visam piešķirt apokaliptisku nokrāsu. Es teiktu, ka tēlu izvietojums ir diezgan radniecīgs latviešu klasikai, mums vienīgi nesteidzas kaunu ar asinīm nomazgāt.

Kad biju uzrakstījusi melnrakstu, iepazinos ar neseniem kritiķu vērtējumiem un sapratu, ka no šī iestudējuma jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Lorka ir sarežģīts dzejnieks, simbolisma cienītājs, tādēļ katrs recenzētājs izmanto iespēju izpausties savai fantāzijai. Es pieturēšos pie domas, ka izcilam darbam ir jāuzrunā arī profāni, kaut vai tikai sajūtu līmenī. Mani uzrunāja mūzika kopā ar Mēnesi, Līgavaiņa ilgas pēc mīlestības, Sievasmātes dzīves skarbums un zvaigžņotā debess pāri cilvēkam − zemes tārpam. Lorka Spāniju uztver kā “liesmojošu, sadedzinošu, pārmērīgu, tādu, kas nepazīst robežu”, taču droši vien mums katram ir sava Spānija un sapratne par sadedzinošām kaislībām. Manas sajūtas bija diezgan primitīvas − izrādē kopumā priekš manis ir par daudz kliegšanas un forsētas uzspēles; visticamāk, ka tas ir individuāli, bet es tādos brīžos norobežojos, emocionāli noslēdzos un nekāda empātija man nesanāk. Ne vienmēr kliedzienam ir jābūt skaļam, jo otrā cēlienā Sievasmāte mierīgā, sažņaugtā balsī pastāstīja Sievai, kas ar viņu notiks pēc vīra nāves, un man bija tāda sajūta, ka pār šo sievieti, dzīvai esot, ir nolaidies zārka vāks. Tāpat pašās beigās Līgava kliedz par savu mīlestību uz abiem iecerētajiem − ja viņa runātu maigi, es, iespējams, pat apraudātos, jo dzeja ir ļoti skaista.

Lorka savās “Lekcijās” piesauc duendi − elementu, ko es savā interpretācijā teātrī nodēvētu par trešā spēka rašanos starp skatītāju un aktieri. Savi duendes mirkļi bija arī “Asins kāzās”, taču tādas vienota ansambļa sajūtas kā “Melnajā spermā” gan nebija. Man vispār šķiet, ka Kažociņa un Bērziņa ir par jaunu, lai spēlētu mātes, kuru bērni ir precību gados, savukārt Cīrulei ar Bargo bija tik laba saskaņa uz skatuves (viņi vienkārši viens otram ļoti piestāv), ka liktenīgais vīrietis Leonardo šķita kā pārpratums un Līgavas mirkļa maldi. Godīgi sakot, Leonardo lomai vajag daudz suģestējošāku aktieri, tas jau tāds Raiņa Ulda prototips.

Es teiktu, ka man vēl ir domas par to, vai visam tiešām bija jābūt melnam, vai otrais cēliens nav pārāk izstiepts, ko nozīmē mājieni uz incestu, bet visu jau neizstāstīsi − iespaidu pēc izrādes ir daudz, tie nav neauglīgi, tādēļ ir vērts skatīties un iejusties Lorkas−Nastavševa melnbaltajā pasaulē.

 

Eirovīzijas atskaņas

Eirovīzijas-2016 uzvarētāja Džamala (Ukraina)

Maijs Latvijas sabiedrībā katru gadu ienes divas lielas izklaides − pasaules čempionātu hokejā un Eirovīziju. Par pirmo neņemos spriest, bet Eirovīzija gan ir labs pasākums, kur izpausties sabiedrības vērotājam. Kādu laiku es mocījos ar sliktām sajūtām, ka skatīties Eirovīziju nav labais tonis, bet pēc tam, kad pirms pāris gadiem ar Eirovīzijas starpniecību iepazinu dziedātāju Anouk no Nīderlandes, nolēmu, ka mans guilty pleasure nemaz nav tik apkaunojošs. Eiropas valstis aizvien biežāk uz konkursu nosūta klausāmu materiālu (kā nesen pa radio teica Artis Volfs: šis dziedātājs ir uzstājies pat Eirovīzijā, bet viņam ir arī labas dziesmas).

Vispār jau katru gadu pēc rezultātu uzzināšanas kādu laiku notiek neliela viļņošanās un iegūto punktu pārskaitīšana, taču šogad, manuprāt, tas jau atbilst vecajam krievu teicienam “цирк уехал, клоуны остались”: Krievija vāc parakstus petīcijai par rezultātu pārskatīšanu un sarosījušies pat valdības vīri, Dānijā žūrijas tantītei nāk atskārsme, ka viņa visu ir darījusi nepareizi, Spānija slikto rezultātu dēļ grib piespiest atkāpties vietējos atbildīgos par konkursu, Armēnijas žūrija balsojusi vienādi kā zaldāti utt. Šogad arī nedaudz tika mainīta balsu skaitīšanas sistēma, kā arī Krievijas žūrijas video atklājis neglaimojošu patiesību par žūrijas darbu, tādēļ nebrīnīšos, ja nākotnē kaut kas atkal mainīsies.

Kopumā konkurss šogad atstāja labu iespaidu: gan zviedri ir profesionāļi šādu pasākumu rīkošanā, gan arī paši dalībnieki lielākoties bija klausāmi un iztika bez frīkšoviem (no kumēdiņu viedokļa tas gan nedaudz skumdina). Priekšnesumos aizvien vairāk izmanto modernās tehnoloģijas, tādēļ dziedātājs var atļauties būt uz skatuves viens pats, un tas joprojām izskatās interesanti, savukārt triki ar visādiem palīglīdzekļiem (tramplīns, stanga utt.) un piedejotāju izmantošana lielākoties izskatās vecmodīgi. Es gan domāju, ka žūrijas un TV skatītāji joprojām no konkursa gaida kaut nelielu atbilstību nosacītajam formātam − priekšnesums kā izrāde, kas pieļauj citur neiederīgus pārspīlējumus, pat bufonādi.

No kreisās: Jamie-Lee (Vācija), Dami Im (Austrālija), Samra (Azerbaidžāna)

Šogad bija ļoti interesanti balsojuma rezultāti, turklāt jaunā balsu paziņošanas shēma uzsvēra atšķirīgo žūrijas un publikas balsojumu (iespējams, tas arī devis pamatu Krievijai rīkot traci). Tomēr tracis ir nedaudz mākslots, jo žūrijas balsojums visus gadus (no 2009. gada) ir bijis atšķirīgs, turklāt šogad ir pirmais gads, kad žūrijas un TV skatītāju balsojuma pirmajā desmitniekā sakrīt veselas astoņas valstis. Jau 2015. gadā pirmoreiz (kopš 2009. gada) uzvarēja valsts, kas ieguva pirmo vietu kopvērtējumā , nevis TV skatītāju balsojumā, bet šogad uzvarētāja Ukraina abos balsojumos bija otrā un uzvarēja kopsummā.

Ja paskatās uz TV balsojumu finālā, tad redzams, ka pirmās piecas valstis (Krievija, Ukraina, Polija, Austrālija, Bulgārija) ir savākušas vairāk nekā 50% balsu un pārējās (21 valsts) ir žēlīgi sadalījušas atlikušo pusi. Turklāt publikas balsojumā skaidri iezīmējas cīņa starp Krieviju un Ukrainu, par kurām kopumā nobalsoja 28% skatītāju (attiecīgi 14,8% un 13,2%). Savukārt profesionālā žūrija vairumā nolēma izvēlēties zelta vidusceļu un uzvaru piešķirt Austrālijai, kas TV skatītāju vērtējumā bija ceturtā. Pavisam interesants kāzuss šogad iznāca Polijai, kuru žūrija ierindoja priekšpēdējā, 25. vietā, skatītāji − 3., bet kopsummā poļi palika septītie (tas izskaidrojams ar poļu dziedātāja slikto uzstāšanos žūrijai rādītajā ģenerālmēģinājumā).

Pēc rezultātiem jāsecina, ka Eirovīzijā valsts var pretendēt uz uzvaru tikai tad, ja iemanās izpatikt gan žūrijai, gan TV skatītājiem. Kas patīk skatītājiem? Ja neņem vērā vecos, labos kaimiņvalstu balsojumus, tad priekšroka vienmēr tiek dota vizuāli iespaidīgam vēstījumam vai tik skaļai aurošanai, ka publika sāk balsot par decibeliem. Vienmēr iecienītas ir jaukas dziesmiņas mažorā (Austrija (8. vieta), Francija (9. vieta)) un ir tādas valstis, kurām vienmēr aiziet morāli novecojušas dziesmas (Polija (3. vieta), Lietuva 10.vieta)). Var mēģināt izbīdīt nosacīti modernu popdziesmu (Bulgārija (5.vieta), Zviedrija (6.vieta)), bet tas noteikti nevar būt nekas pārāk izaicinošs. Žūrijām savukārt pēc noklusējuma būtu jāatbalsta komponista un dziedātāja veikums, taču tur jau arī sēž tikai cilvēki ar individuālu sapratni par mūziku, tādēļ balsojums dažreiz liek palikt uz pauzes.

Bet žūrijām šogad tiks piedots viss, jo tikai viņu Krievijai piešķirtā 5. vieta neļāva tai uzvarēt, kas manuprāt, bija tikai godīgi (lai Eirovīziju joprojām uzskatītu par dziesmu konkursu). Ukrainas dziesmas emocionalitāte un Džamalas iespaidīgais vokāls bija ļoti pārliecinošs, un pēdējos gados jau ierasts, ka dziesmai jābūt ar vēstījumu, kas rezonē ar sabiedrību. Kas attiecas uz Latvijas uzstāšanos, tad, manuprāt, viss notika ļoti pieņemami − Justs “dzīvajā” dzied ideāli, ar nerviem čalim viss ir kārtībā, un es neesmu nekāda Mirttante, lai mani uztrauktu jaunieša saplēstās ūziņas. Man vispār šķiet, ka pašreiz Latvijai ir pareizā attieksme pret konkursu − jauniem, talantīgiem cilvēkiem tiek dota iespēja gan sevi parādīt vietējai publikai, gan gūt unikālu pieredzi uz ļoti lielas skatuves. Un jāsaka, ka pēdējos gadus ir ļoti patīkami gan lasīt, gan dzirdēt pozitīvās ārzemju atsauksmes. Es ceru, ka tas tā turpināsies, jo jauno talantu mums ir pietiekoši, un palieku klusā cerībā, ka arī “Triānas parks” reiz atgriezīsies Eirovīzijā (Agneses outfiti Eirovīzijas pastāvīgajiem faniem būtu īsta medusmaize).

Kurš tad īsti uzvarēja 2016. gada Eirovīzijā? Es domāju, ka Džastins Timberleiks 🙂

 

“Žanna d’Arka” (2016) Dailes teātrī

“Žanna d`Arka”: mūzikls 2 cēlienos. Kārlis Lācis (mūzika), Jānis Elsbergs (dzeja), Evita Mamaja (librets), Dž.Dž.Džilindžers (librets, režija), Mārtiņš Vilkārsis (scenogrāfija), Inga Krasovska (horeogrāfija), Ilze Vītoliņa (kostīmi). Pirmizrāde: 2016. gada 29. janvāris

Izrādes “Žanna d’Arka” radošā komanda satiekas jau trešo reizi −  tās kontā jau ir divas veiksmīgas muzikālās izrādes − “Pūt vējiņi” Liepājas teātrī (2011) un “Oņegins” Dailes teātrī (2013). Šīs izrādes bija spilgti notikumi, tādēļ gribējās redzēt arī jaunāko apvienības veikumu Dailes teātrī, par spīti tam, ka atsauksmes bija dažādas, ne tikai pozitīvas.

Rezumējot pāris vārdos − es domāju, ka būs sliktāk. Varbūt neguvu elpu aizraujošus iespaidus, bet bija gana interesanti visu izrādes laiku (gan priecājoties, gan prātojot par neveiklībām).

“Žanna d’Arka” šķiet izrāde, kuru vislabāk slavēt pa sastāvdaļām: visi iesaistītie ir strādājuši godam, bet vienotu vēstījumu sagaidām epizodiski. Mūzika skan iespaidīgi (lai arī pārāk skaļi!), režisoram ir savi veiksmes momenti, scenogrāfija − monumentāla, ar plašu vērienu. Tam visam būtu jāsaplūst kopā, bet tādi skaisti brīži mijas ar neizpratni par notiekošo. Izrādes ievads ir skaļš, pēkšņs, skatītājam nav ļauts lēnām ieiet viduslaiku pasaulē. Žannas bērnība, atveidota dzidras meitenes balsī, ir skaista un pat aizkustinoša, bet turpat blakus Žannas vecāki parādās kā vienkārši, statiski tēli ar minimālām iespējām sevi parādīt. Izrādē vispār vērojams pretstats − sarežģīti izstrādātas ansambļa dejas un atsevišķu varoņu mazkustīgums, kas robežojas ar iespaidu, ka aktieris nezina, ko viņam darīt. Scenogrāfs ir radījis izteiksmīgu vidi daudzām iespaidīgām ainām, kuras labi izskatīsies izrāžu bukletu fotogrāfijās vēl gadiem ilgi. Viens no izrādes galvenajiem vizuālajiem akcentiem ir bruņām klātās, slīdošās sienas, kas izskatījās efektīgi, taču, manuprāt, neatbilstoši − vai tad mēs sēdētu tankā? Es saprotu, ka Žannas trauslo tēlu ir izdevīgi parādīt uz raupja, pat brutāla pretstata, taču būtu pieticis ar viduslaiku baznīcas pelēko bezpersoniskumu. Kopā ar sarkanajiem karogiem šīs bruņotās sienas atsauca atmiņā bruņukuģi “Potjomkinu”, pat iereibuši kareivji turpat blakus vien vazājās. Otrs vizuālais efekts bija Arta Dzērves video – lielākoties iederīgi, atbilstoši.

Skats no izrādes (Gunāra Janaiša foto)

Mans izrādes galvenais vilinājums bija Kārļa Lāča mūzika, kas nekad nav vienkārša teksta ilustrācija. Šoreiz būtu interesanti uzzināt, vai mūzika rakstīta vispirms, vai arī režisors jau laicīgi devis norādījumus, ko vēlas dzirdēt katrā ainā, jo mūzika dažbrīd bija ļoti tālu no notiekošā uz skatuves. Piemēram, man nekādi nesaistās Žannas izmisuma aina cietumā ar spāņu ģitāru vai mīlas duets pirms kaujas ar džeza noskaņām. Kāpēc neviens Lācim neļāva parakņāties viduslaiku mūzikā, tas būtu tik interesanti gan viņam, gan skatītājam? Vispār mūzika ir tāda, ko es labprāt paklausītos simfoniskā orķestra izpildījumā, jo šķita, ka tai par mazu ir pat Dailes lielā skatuve, bet aktieri pozē kā operas dziedoņi. Aktieriem ir jāizsaka ļoti liels kompliments, jo pusprofesionāļiem nodziedāt visus Lāča radītos pustoņus līdzinās mazam varoņdarbam un es pat neuzdrošinos pārmest tiem, kam gadījās nošļukt no šī slidenā ceļa. Varbūt nākamreiz nedaudz vienkāršāk? Lai kādu melodiju arī skatītājs pēc izrādes var paturēt galvā?

Artūrs Skrastiņš Karaļa lomā (Gunāra Janaiša foto)

Grūti pateikt, kāpēc teātris ir izvēlējies galvenajai lomai virzīt divas aktrises (Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Ieva Segliņa), nevienu nenosaucot par līderi vai dublanti (iespējams, lai skatītāju vilinātu iet uz izrādi divreiz). Protams, ka katra lomu traktē atšķirīgi, manis skatītajā izrādē Ieva Segliņa bija pretrunu plosīta, bet izšķirīgos brīžos apņēmīga Žanna. Godīgi sakot, izrādes spilgtākais tēls ir Artūra Skrastiņa atveidotais karalis − slidens, godkārīgs tipiņš, kura ironijas pilnās ainas patīkami atsvaidzina Žannas patosu. Varētu vēl pieminēt Ērikas Eglijas atveidoto karaļa sievasmāti, kam iedalīts spilgts raksturs, taču mani nepamet doma, ka gados vecāka dziedošā aktrise spētu izteiktāk izspēlēt grotesku par sievasmāti, kas cenšas regulēt karali. Pret citiem varoņiem izrādes autori nav bijuši dāsni, un aktieriem nav daudz spēlējamā materiāla. (Ja palasa pirmās recenzijas, tad šķiet, ka šobrīd izrāde ir īsināta; aina pie sārta noteikti nebija plānota tik plakātiski īsa.)

Izrādes veidotāji diezgan skaidri ir norādījuši, ka vēsturiskā precizitāte viņiem nav būtiska. Iespējams, tādēļ mūzikā nav spēlēšanās ar viduslaikiem, kā arī viss pārējais ir rotaļa ar nosacīti francisko dažādos gadsimtos. Tomēr skatītājam daudz vieglāk ir uztver spēli, kuras noteikumi ir zināmi − es izvēlētos vai nu konsekventus viduslaikus ar ļoti konkrētu kultūras kodu vai pilnīgu norobežošanos no laikmeta, paturot tikai Žannu kā mītisku varoni, kuru izmanto un nodod. Pieņemsim, ka galvenais ir ideja, vēstījums (tas ir saprotami, kāpēc gan ne?) Tikai − kāds tad ir vēstījums? Pasaulē jau ir desmitiem grāmatu, filmu, izrāžu (pat Andrejs Upīts paspējis lugu uzrakstīt) − kāpēc vēlreiz, kāpēc tagad? Vienkārši atkal atstāstīt mītu par jaunavu, kas izglāba Franciju? Es negaidu no režisora kārtējo orģiju ainu uz skatuves, bet savu versiju par Žannas varoņmītu. Žanna bija varone? apsēstā? manipulācijas upuris? Dieva vai velna iemiesojums? Iespējams, kaut ko no tā visa izrādes autori ir centušies pateikt, bet tas bija tik neskaidri, ka atliek tikai minēt. Izrādē ir viena brīnišķīga aina − tiesas sēdes laikā Žannas galvā viss notiekošais saplūst kopā, katrs runā savā balsī un visi saplūst neprāta dancī − tās bija brīnišķīgas, oriģinālas piecas minūtes, kas beidzās ar kārtējo statisko dziedājumu. Izrādei īstenībā varētu būt ārkārtīgi aktuāls saturs par varoņa/varones vietu mūsdienu pasaulē, nerunājot nemaz par to, ka Žanna d’Arka būtībā ir viduslaiku hibrīdkara ierocis. Acīmredzot izrādes veidotājiem primārs ir bijis kalkulēts aprēķins par kases ieņēmumiem, bet inovācijas palikušas iedīglī.

Raimonds Pauls forever

Elita Veidemane. Raimonds Pauls: leģenda rudenī. – Rīga: Jumava, 2002.

Raimonds Pauls.  Melns ar baltu [skaņu ieraksts] / dziesmu vārdu autors Guntars Račs, soliste Kristīne Prauliņa. – Rīga : Mikrofona ieraksti, 2014. – 1 CD (43:32).

“Bet Bet” un Raimonds Pauls.  Vasara nebeigsies nekad [skaņu ieraksts] / dziesmu vārdu autors Guntars Račs; izpilda grupa Bet Bet – Rīga : Mikrofona ieraksti, 2015. – 1 CD (45:48).

Šis gads ir sācies Raimonda Paula zīmē, un īstenībā tā ir viena no labākajām zīmēm ne tikai latviešu mūzikā, bet arī latviešu kultūrā vispār. Paula mūzika latviešiem ir kā Nameja gredzens – kad mēs galīgi izšķīdīsim multikulturālajā pasaules katlā un nacionālo simbolu nēsāšana tiks pasludināta par nepieklājīgu, vienmēr varēs pūlī uzdungot kādu Paula meldiņu un gan jau kāds atsauksies. Tā nu es arī iekļāvos kopīgajā plūsmā un esmu izlasījusi grāmatu un klausījusies dažādu gadu vecu un jaunu mūziku.

Elita Veidemane ir viena no Paula uzticamības personām gadu garuma, un 2002. gadā viņa uzrakstīja biogrāfisku grāmatu par Paulu, kas pēc 1982. gadā Jāņa Petera sarakstītās ir nākamā vērā ņemamā. Droši vien, ka rakstītāju varētu būt vairāk, taču Pauls nav no tiem cilvēkiem, kas viegli ļaujas atklāsmēm. Kā Veidemanes grāmatā saka Gunārs Jākobsons: “Ārēji raupjš viņš ir bijis vienmēr. Viņā ir divi cilvēki: tas, kurš ir viņš pats, un tas, kurš sēž pie klavierēm. Viņam jābūt tādam, lai citus sev klāt nelaistu.”

Veidemane grāmatā ir apkopojusi gan sarunas ar pašu Paulu, gan savas pārdomas par dažādiem izlasītiem materiāliem Paula dzīves un daiļrades kontekstā, kā arī Paula laika- un cīņu biedru atmiņas par piedzīvoto. Iespējams, Paulam ir veicies, ka līdzgaitnieki viņam nedzied tikai saldus diferambus, bet cenšas būt godīgi; par Paulu runā Asnāte Smeltere, Večella Varslavāne, Zigmārs Liepiņš, Viktors Lapčenoks, Dina Kuple, Svetlana Rudzīte, Jānis Peters, Gunārs Jākobsons, Silvija Dreimane, Harijs Spanovskis, Guntis Ulmanis – cilvēki, kas tādā vai citādā veidā ir piedalījušies Paula dzīvē.

Rakstot biogrāfisku grāmatu, protams, nevar nepieminēt personības bērnību un jaunību, tomēr lielākā daļa teksta veltīta tiem divdesmit gadiem, kas ir pagājuši pēc Petera biogrāfijas izdošanas. Šai laikaposmā iekrīt arī Paula politiķa karjeras gadi, kas viņam, šķiet, tikai bendējuši nervus, un Veidemane arī pakur uguntiņu un savā stilā paecējas par politikas netīro ķēķi. Ja kādam diži vēl interesē peripētijas ar Jaunatnes teātra likvidēšanu,tad šeit ir ļoti sakarīgs aktrises Dinas Kuples viedoklis.

Nav jau nekāda vaina, ka tiek uzrakstīta grāmata, kas dokumentē, pirmkārt, tā brīža izjūtas, un, otrkārt, laicīgi apkopo atmiņas – kamēr vēl skleroze nav pārmākusi un paši virs zemes. Veidemane raksta interesanti, lai gan manai gaumei brīžiem pārāk eksaltēti, bet tāds tas viņas stils vienmēr ir bijis.

Pēdējā gada laikā Raimondam Paulam ir iznākuši divi albumi ar pilnīgi jaunām dziesmām. Jāsaka godīgi, ka 21. gadsimta sākumā manu attieksmi pret Paulu bija atvēsinājušas dziesmas “darbs un darbarīks” stilā – ja es klausījos, tad vecos albumus. Taču pēdējos gados ausīs nonāca aizvien patīkamākas skaņas. 2014. gada nogalē tika izdots Paula un Kristīnes Prauliņas sadarbībā radies albums “Melns ar baltu” – 12 dziesmas džeza stilistikā, kur patīkami savijas kopā klavieres ar solistes balsi un pamalē ducina basiņš ar bundziņām, dažās dziesmās pievienojoties stīgu grupai. Albuma radītā noskaņa ir gaiši liriska, dziesmās ir tāds šķelmīgums, kas ļoti piestāv jaunas meitenes balsij. Pilnīgā mīlestībā Kristīnei gan es nevaru atzīties, bet tas ir gaumes jautājums, ne profesionālā izpildījuma.

Kopumā albuma dziesmas veido viengabalainu iespaidu, noslēgtu kompozīciju, varbūt nedaudz “izkrīt” dziesma “Nāc”, kas vairāk velk uz sentimentu (un vienīgā, ko man dikti gribētos dzirdēt kāda vīrišķa dziedātāja izpildījumā). Bet vispār jauki, ka Paula dziesmas izpilda profesionāli džeza muzikanti, nevis kārtējie aktieri, tad ir pavisam cits skanējums pat viduvējam skaņdarbam.

 

Otrs albums ir veidots sadarbībā ar grupu “Bet bet” – “Vasara nebeigsies nekad” un nāca klajā 2015. gada rudenī. Leģenda vēsta, ka Pauls ir iedevis Zigfrīdam Muktupāvelam jaunu dziesmu žūksnīti un palūdzis tās aranžēt, jo sākotnēji tās ir bijušas domātas Jāņu sagaidīšanai krastmalā, taču kaut kā tas ir rezultējies jaunā “Bet bet” albumā. Vārdu autors Guntars Račs gan atzīmē: „Šis nebūs tikai jauns „bet bet” albums, šis ir Raimonda Paula dziesmu albums, kuru ieraksta „bet bet”. Albums ir pilnīgi atšķirīgs no “Melns ar baltu” un pārstāv Paula šlāgergalu. Tituldziesma man patika, arī “Mazs cinītis” tāds podīgs gabaliņš, taču pārējais šķita dikti remdens… līdz es ieraudzīju, ko Agnese Rakovska Jāņu pasākumā ir izdarījusi ar dziesmu “Es nenožēloju neko” – tā ir pilnīgi cita attieksme! Un izskatās, ka arī citas dziesmas ir pelnījušas citu attieksmi, piemēram, “Dziesma par košanu” (nu kas Muktupāvels par kodēju! labsirdīgs čoms taču) vai “Cikādes” ir pelnījušas kārtīgu roku (cik nu mums to rokeru ir palicis).  “Sieviete no Nabagu ielas” vispār ir kaut kas ļoti īpatnējs, negaidīts Čaka motīvs, un ne pārāk iederīga albumā. “It kā pēdējo reizi” ir melodiska dziesma ar labiem vārdiem, bet tā jādzied ar sirds asinīm, lai var iedzert un pabimbāt.

Ko es gribu teikt opusa noslēgumā – ejiet uz Paula koncertiem! Dzīve vienkārši ir nežēlīgi ātra… Mans privātais sapnis 80 gadu vecumā ir saglabāt adekvātu attieksmi pret dzīvi un pašai spēt aiziet pēc maizītes, bet, redziet, ir cilvēki, kas tik solīda vecumā dzīvo pilnvērtīgu un radošu dzīvi uz lielās skatuves. Man nesen pagadījās  koncertā sēdēt ļoti tuvu Paula klavierēm un saprast, ka viņam taču joprojām ir reāls kaifs no tās muzicēšanas! Kā saka Jānis Skutelis: “Viņam ir drusku vairāk gadu nekā man, un viņš ir riktīgi priecīgs par to, ko dara. Pārlaimīgs no tā, ar ko nodarbojas, un tas viņu bīda uz priekšu.” Un tas ir ļoti iedvesmojoši.

 

Dagamba “Recycled” (2015)

Tautieši visapkārt gadumijā apcer gada nobeigumus un atklāj savas jaunās ieceres, taču man šogad nav lielas iedvesmas ar to nodarboties. Gan es pati, gan mani pastāvīgie lasītāji vismaz aptuveni nojauš, kādi ir mani Jaunā gada plāni (tie nav diez ko mainījušies no pagājušā gada), un tad jau manīs, kā man veiksies ar rakstīšanu un visādiem jaunievedumiem.

Ikviens savā dzīvē sastop dažādus cilvēkus, un lielākā daļa no viņiem – draugi, paziņas – nepaliek uz visiem laikiem, jo mainās dzīve, mainās apstākļi, maināmies mēs paši un mūsu vajadzība pēc konkrētās saskarsmes. Tomēr domās es kādreiz turpinu ar viņiem sarunāties… Šogad man nācās pierast pie tā, ka manas domas, kuras es metu kā bumbiņas iedomātajam sarunu biedram, vairs nenāk atpakaļ, bet aiziet tukšumā, un samierināties ar to, ka šai pasaulē ir lietas un notikumi, par kuriem atmiņas palikušas man vienai.

Dzīve mainās, panākumi nekad nav galīgi, neveiksmes visbiežāk nav fatālas, bet nozīmē ir vienīgi drosmei turpināt. Taču turpinājumam jābūt jaunā kvalitātē, kas nav iespējams bez (kaut vai maziņas) pārformatēšanās. Tādēļ pirmais jaunā gada ieraksts lai ir par mūzikas disku ar simbolisku nosaukumu – Recycled.

Muzikālā apvienība “Dagamba” jau kādu laiku skanēja manas muzikālās uztveres perifērijā, taču tā nu sanāca, ka pirmoreiz es viņus saklausīju (nē, ne Positivus) Dzintaru koncertzāle Ineses Galantes festivāla “Summertime” noslēguma koncertā. Protams, tur jābūt kurlam, lai neatsauktos Karla Orfa “Carmina Burana” iespaidīgajam skanējumam. Otrreiz “Dagambu” es satiku gandrīz netīšam – pēdējā brīdī ieraudzīju, ka uz Origo vasaras skatuves tovakar viņiem paredzēta uzstāšanās. No vienas puses, tā šķita dīvaina iedoma – ar minimālu reklāmu uzstāties Stacijas laukumā, un sākumā skatītāju rindas bija patukšas. No otras puses, mūziķim tas ir īstais izaicinājums – cik klausītāju tu spēj piesaistīt ar savu skaņu? O, “Dagamba” spēj, turklāt netradicionālai skatuves vietai ir savi plusi – man blakus apsēdās maza, apaļa kundzīte (no tām, kas tirgū kaķiem pērk zivtiņas) un izskaņā tik sirsnīgi sita plaukstas, ka gandrīz izkrita no krēsla, nepiemirstot mani iedunkāt ar saucienu: “Zdorovo, pravda?!!”

Tātad, gājiens uz “Palladium” koncertzāli Rīgā jau bija apzināta izvēle. Viena no lietām, ko es gaidīju (un dabūju ar uzviju) bija kārtīga draiva sajūta, un īstenībā klasiskā mūzika (pat ne obligāti modernā aranžējumā) to ļoti bieži spēj man dot. Otrā lieta – kas bija patīkams pārsteigums – bija kvalitatīvs skatuves noformējums ar izteiksmīgām gaismām un pieaicinātie viesi. Ārkārtīgi labi tas viss salikās kopā, un es par to pārliecinājos vēlreiz vakar, kad LTV1 parādīja koncerta ierakstu (kurš laikam gan mājas lapā nebūs pieejams).

Man šķiet, ka “Dagamba” vai laikam jau sākotnēji Valters Pūce un Antons Trocjuks ir aizgājuši ļoti veiksmīgā virzienā, kad meklēja savu čellu skaņām jaunu ierāmējumu – klavieru (Dainis Tenis) un Austrumu perkusiju (Hamindreza Rahbaralams) kopskaņa ar čelliem rada bagātīgu iespaidu, savukārt koncertā pieaicinātie sitamie instrumenti piepilda zāli līdz malām. Katrā ziņā tas vairs nav kārtējais somu “Apocalyptica” klons, bet kaut kas atšķirīgs.

Man ir nopirkts arī albums, tomēr par albumu es varētu izteikties kritiskāk, jo studijas sienas ir darbojušās ierobežojoši. Varbūt puiši ir pārāk centušies vai kādi citi iemesli, taču es labprātāk klausos koncertierakstus – tajos ir labāks skaņas lidojums. Un kaut kā dīvaini, ka šajā diskā nav Carmina Burana.

Mīļākais gabals, protams, Prokofjevs apvienojumā ar veca seriāla muzikālo tēmu.

 

Koncerts “Palladium” zālē mani novirzīja uz pārdomām par prozaiskām lietām, jo, godīgi sakot, es labprātāk to visu būtu klausījusies civilizētākā vietā. Šādas domas man ir sakrājušās jau vairāku gadu garumā, un skatoties uz koncertzālēm, kas tiek celtas Latvijas mazpilsētās, man sen vairs nav baltas skaudības, bet tā jau ir tapusi jiftīgi zaļa. Vai ir iespējams kaut kur nobalsot par jaunu koncertzāli Rīgai vai pat noziedot kādu naudiņu, lai beidzot iekustinātu ceļamkrānus? Visas šitās pārveidotās, pielāgotās kinozāles, kur cilvēkiem jāmīcās kā skudrām, vai sporta halles ar debilo skaņu… šogad pat Lielajā ģildē piedzīvoju neaizmirstamu kurla skaņu režisora triumfa brīdi (nu man gan mūžam viss, kas nav akustisks, ir par skaļu).

Otrs aktuālais jautājums “Palladium” tipa zālēs ir drošība, jo vienalga – ugunsgrēks vai “Bataclan” gadījums – no šī labirinta vairākos stāvos pāris tūkstoši ātri ārā netiek. Tā mīcīšanās pēc koncerta ar garderobistiem-gliemežiem bija diezgan nepatīkama.

Nu tad – tiekamies arī šogad!

Prāta Vētra: septiņi soļi… uz kuru pusi?

Lai cik cītīgi es sevi bremzētu, bet vēlme izteikties man dažreiz ir lielāka par veselo saprātu. Viens arguments šai sakarā ir tāds, ka pat kaķis drīkst skatīties uz karali, t.i. pat cilvēks, kam vienkārši patīk mūzika, drīkst par to kaut ko uzrakstīt. Otrs arguments – un šoreiz spēcīgāks –  ir tāds, ka “Mikrofona ieraksti” ir papildinājuši savu nošu grāmatu sēriju ar izdevumu “50 populārākās “Prāta vētras” dziesmas”. Tad nu tagad – liels vai mazs, ar dziedamo rīkli vai bez – var ņemt kokli vai citu sirdij tuvu stīgu instrumentu un aiziet – Lidmašīnas!

“Prāta vētras” jaunākais albums “7 soļi svaiga gaisa” tika prezentēts 19. maijā (vienlaikus iznāca arī starptautiskā versija “7 Steps of Fresh Air”, kurā 6 dziesmas ir angliski, 3 – krieviski un viena latviski). Tad nu es no maija beigām ik pa laikam esmu klausījusies albumu un domājusi par dziesmām. Kaut kā gribējās palasīt, ko domā cienītie latvju mūzikas kritiķi, un te nu es atklāju, ka ar mūzikas kritiku neviens nemaz tā neaizraujas; medijos albuma popularizēšanas kontekstā parādījās tikai intervijas vai kādi vairāk nekā parasti paplašināti pastāsti. Toms Grēviņš žurnālā “Ir” vispār uzrakstījis veselu lapu par neko, galvenā ideja – forši čomi, tad jau albums arī OK.

Runājot par albumu, Sanda Vanzoviča (NRA, 19.maijs) intervijā Jubalts noformulējis: “Varbūt šis ir gadījums, kad beidzot ir albums. Ja ir viens liels hits, nav izslēgts, ka pārējās dziesmas uz tā fona it kā pazūd, bet te ir vairākas līdzvērtīgas dziesmas.” Man jau šķiet, ka “Prāta vētrai” nekad nav bijis viena hīta albuma, visos ir vairāk pie kā pieķerties, bet es gan neesmu tik liela viņu daiļrades speciāliste. Mani no sākuma albums neaizķēra, uzliku klausīties un tikai pie “Kad zvaigznes pār alejām krīt” pamodos, lai apskatītos, kuru dziesmu es klausos. Tracināja nebeidzamais oooo!!! gandrīz visās dziesmās – Kauperam tas bijis mīļš iedziedājums arī agrāk, bet nu šoreiz tas ir izvērties kaut kādā ganiņu sindromā. Un pirmoreiz, klausoties “Prāta vētru”, šķita, ka dziesmu “Jūras” vajadzētu dziedāt kādam citam (jā, tāda nodevība pret Kauperu), pat ne pašai “Prāta vētrai”; tāda dziesma, kurai piestāvētu riktīga mačo enerģētika.

Kā pirmais singls no albuma aizgāja “Ziemu apēst”, un to es vairs latviski paklausīties nespēju (apnicis), tādēļ klausos krieviski – “Пропуск” (un krieviski ir labi vārdi (Sergejs Timofejevs)). Nākamais singls – “Ēdenes dārzs”, bet tie “ķirši sarkanie tavos matos” mani galīgi neuzrunā. Mans ātrais hīts drīzāk būtu “Pilsētas ugunīs” – varbūt pārāk vienkārša dziesma, bet toties iedarbīga, un atkal jau, cik aktuāli – “tu prasi, kurā es būšu pusē? es būšu tajā, kur lielgabali klusē”. Kā trešo singlu, ja esmu pareizi sapratusi, laidīs klajā “7 soļi svaiga gaisa”, kas manā izpratnē ir ļoti laba ievaddziesma albumam, bet vienatnē pazudīs.

Daļa no albuma dziesmām noteikti “aizies” uz lielās skatuves (cik uzmundrinošs ir kaut vai smukā bungu rīboņa “Laimes satelīta” viducī). Un dīvainā kārtā albumu ir interesanti klausīties ar austiņām, tur ir ļoti daudz foršu, mazu otrā plāna momentiņu, bet par to laikam paldies jāsaka skaņas miksētājam. Man no “7 soļiem svaiga gaisa” tā īsti – svaigi, negaidīti, aizraujoši – paliks viena dziesma – “Meklēt vienam otru”, sajūtu ziņā pilnīgs Jāņu rīta saullēkts ar vieglu reibumu galvā.

Otra mana vēstījuma sadaļa būs veltīta tracim, kas tika sacelts ap “Prāta vētras” piedalīšanos krievu rokfestivālā “Našestvije−2015” (03.−05.07.), notiek 15 gadus, pēdējos septiņus − Tveras apgabalā apmēram 100 km no Maskavas. Tas ir milzīgs pasākums ar vairākām skatuvēm un telšu pilsētiņu. Nelaimīgā kārtā  trešo gadu pēc kārtas šai pasākumā iesaistījusies arī Krievijas armija, kas pasākumu izmanto propagandas nolūkos, rādot apbruņojuma izstādi un aviācijas šovu. Šogad viens no pieteiktajiem festivāla viesiem − rokmuzikants Andrejs Makarevičs (jau pāris gadus kritis varas nežēlastībā) atteicās uzstāties uz tanku fona. “Prāta vētra” festivālā uzstājās kā otrās dienas (4.jūlija) hedlaineri, nospēlēja brīnišķīgu koncertu (paspēju to gandrīz visu noskatīties, pirms organizatori izņēma ierakstu no tīmekļa), kurā bija milzīgs skaits foršu skatītāju, atmosfēra ļoti pozitīva (kā jau visos “Prāta vētras” koncertos).

Журналист Юрий Сапрыкин: “Каждая страна имеет тот “Вудсток”, которого она заслуживает.”

Man pret šo visu ir divdabīgas izjūtas. Es nekādā gadījumā neesmu pret to, ka kāds Latvijas mākslinieks uzstājas Krievijā, vēl jo vairāk “Prāta vētra”, kuras milzīgo Krievijas fanu skaitu Latvijā, šķiet, nemaz neapjauš. Taču − vajag ļoti domāt līdzi ar galvu, kur tas tiek darīts. Ja māksliniekam ir pašam savs koncerts, tad viņš ir saimnieks, bet − tikko uzstājas festivālā, kopīgā koncertā, tad ir ļoti jāseko līdzi, kas ir organizators, kam ir tiesības uz ierakstu, kur vēlāk tiks rādīta uzstāšanās utt., jo mākslinieks ar vislabākajiem nodomiem var uzstāties kādā Mātes dienas koncertā, bet TV parādīts 9.maija kontekstā (un tad Latvijā viņu sagaidīs grūtas dienas).

Laidīsim gar ausīm Kaupera izteicienu, ka pamatojumu turpināt uzstāties Krievijā viņš atradis Bībelē (šī grāmata ir ļoti bieza). Šobrīd tiražētais sauklis: “Mēs savu mūziku spēlējam cilvēkiem, nevis karogiem un uzskatām, ka kultūrai, tāpat kā sportam, ir jāstāv pāri politikai, jo tā ir tiešā saikne ar cilvēkiem sirds valodā”. Uz to var teikt tikai vienu: atmostieties! izvelciet savas četrdesmitgadīgās galvas no apolitiskā tuksneša smiltīm un saprotiet, ka Krievijā aizvien mazāk lietu notiek bez varas akcepta! Jūs savu mūziku tiešā nozīmē spēlējiet arī karogiem (skat. attēlu) un nav muzikantu spēkos šādā pasākumā pateikt: šo karogu aizvāciet!

Tai pašā laikā, kad “Prāta vētra” uzstājās Našestvije, pazīstamā krievu rokmūziķe Zemfira koncertā Gruzijā iedomājās vienkārši pavicināt no zāles iedotu Ukrainas karogu − un Krievijas sabiedrība uz to noreaģēja visos līmeņos: tāds vienkāršs žests tika nodēvēts par antikrievisku, cilvēknīstošu, vērstu pret pareizticību (?). Un šobrīd tiek meklēti iegansti, lai Zemfirai, kurai jau pirms ar varu nebija labas attiecībās, bojātu dzīvi. Tā nu ir Krievijā ar tiem karogiem…

Es novēlu “Prāta vētrai” visu to labāko! Man šķiet, ka jaunais albums apliecina, ka viņiem nevajag skatīties atpakaļ (konkrēti − uz “Četriem krastiem” un bijušo producentu), bet iet savu ceļu un – galvenais – neiestigt apmierinājumā, meklēt jauno! Un atcerēties, ka galvenais viņu klausītājs ir Latvijā, kuram varbūt nemaz nevajag milzīgus, dārgus “lunaparka” koncertus, bet cilvēcīgu saskari mūzikas valodā.

Maija teātri

Pastāstīšu jums par trim izrādēm, kuras esmu noskatījusies maijā: Saules bērni (Dailes teātris, režisors Dž.Dž. Džilindžers), Vīnes meža stāsti (Nacionālais teātris, režisors Andžejs Bubeņs) un M.Butterfly (Dailes teātris, režisore Laura Groza-Ķibere). Varētu izpausties par vēl vienu izrādi – Divpadsmit krēsli (JRT), taču īstenībā par to nav daudz sakāmā: brīnišķīgs iestudējums, kas godam JRT repertuārā aizstājis “Revidentu” un tikpat sekmīgi spēs gadiem savākt pilnu zāli. Mana vienīgā iebilde par “Divpadsmit krēsliem” būtu, ka pāris ainas derētu īsināt, lai uzturētu izrādes tempu, taču tās jau ir nianses. Ja Gundara Āboliņa kolorītais Kisas tēls nebija milzu pārsteigums, tad Andra Keiša Ostaps Benders gan patīkami iepriecināja – aktieri ierasts vērot mīlētāja ampluā, taču šoreiz pa skatuvi planēja vieglprātīgs dīkdienis ar tieksmi uz kriminālām avantūrām. Domāju, ka agrāk vai vēlāk uz “Divpadsmit krēsliem” aizies pat tie, kas teātrī parādās reizi piecos gados.

Tikpat negaidīts kā Keiša Ostaps Benders priekš manis bija Jura Žagara tēlotais izklaidīgais zinātnieks Maksima Gorkija lugā “Saules bērni” uz Dailes teātra skatuves. Jāatzīst, ka Latvijas jaunāko laiku teātrī Gorkijs ir diezgan piemirsts autors, iespējams, tādēļ vien izrāde šķita uzmanības vērta. Lugas darbība norisinās Krievijā 1905. gada priekšvakarā un rāda kādu vidusslāņa ģimeni: zinātnē iegrimis ģimenes galva Protasovs (Juris Žagars), kura sieva (Kristīne Nevarauska) izklaidē sevi ar vietējo mākslinieku (Ģirts Ķesteris), cerot izpelnīties no vīra kādu greizsirdības dzirksti; ģimenē dzīvo arī galvenā varoņa māsa Ļiza (Ērika Eglija), kas ir garīgi labila būtne, savukārt ciemos piestaigā Ļizas pielūdzējs Boriss (Artis Robežnieks) un viņa māsa (Vita Vārpiņa) – bagāta atraitne, kas slepus ieķērusies ģimenes galvā. Strādnieku šķiru pārstāv virkne otrā plāna personāžu, starp kuriem kolorītākais – atslēdznieks Jegors (Lauris Dzelzītis). Lugas gaitā tiek risināta juceklīga “santabarbara”, kurā sporādiski cenšas iekļauties ārējās pasaules dumpinieciskie noskaņojumi. “Saules bērni” savdabīgi sasaucas ar nākamo manis skatīto izrādi “Vīnes meža stāsti” Nacionālajā teātrī, jo, pirmkārt, abās lugās notikumi norisinās lielu politisko satricinājumu priekšnojautās, un, otrkārt, abās lugās man radās priekšstats, ka aktieri, paši nemanot, vienas lugas ietvaros katrs izspēlē pilnīgi dažādas izrādes: daļai ir komiskā drāma, daļai – traģēdija, vēl kādam – farss. Līdz ar to priekšstats par notiekošo ir neviendabīgs un skatītājam ir grūtības adekvāti reaģēt: ja neapšaubāmi ir jāsmejas par komisko, Žagara atveidoto profesoru, kuram atdevīgi pretim spēlē Vārpiņas pamuļķā, bet sirsnīgā madāma, tad Eglijas atveidotā eksaltētā cietēja arī rauj uz smīnu, lai gan, visticamāk, tāds nav bijis aktrises nodoms. Pieņemu, ka lugas mērķis ir bijis parādīt pretstatu: noslēgta, samērā nodrošināta vidusšķiras ģimene neizpratnē, kā no gliemeža čaulas, raugās uz zemnieku/strādnieku plosīšanos par kaut kādām pirmajiem nesaprotamām vajadzībām. Diemžēl izrādē vienkāršie ļaudis tiek parādīti tik primitīvi, ka atliek tikai kopā ar Protasoviem neizpratnē raustīt plecus. Kopumā izrādi ir interesanti skatīties dēļ Žagara un Vārpiņas, daļēji Robežnieka, savukārt vesela rinda tēlu rada darbības ilūziju un būtībā ir viegli aizstājami vai pat svītrojami. Egliju kā aktrisi es joprojām neesmu ieraudzījusi.

“Vīnes meža stāsti” man vispirms paliks atmiņā ar kustībām (horeogrāfe Inga Raudinga) un pāris jauniem aktierim – Agnesi Cīruli un Raimondu Celmu – kurus uz skatuves ieraudzīju pirmoreiz. Ēdena fon Horvāta luga aizved uz starpkaru perioda Vīni, kurā rotaļlietu veikalnieka meita Marianne (Cīrule) grasās precēties ar skārņa īpašnieku Oskaru (Celms), taču iemīlas spēlmanī un dīkdienī Alfrēdā (Uldis Anže), kurš Mariannes dēļ pamet savu turīgo draudzeni Valēriju (Inga Misāne-Grasberga). Visa izrāde tiek risināta drūmos toņos, ko atsvaidzina dzīvās mūzikas iestarpinājumi. Kā jau pieminēju, aktieri savus tēlus risina ļoti dažādi (tas traucē) un – otra lieta, kas sasaucas ar “Saules bērniem”- viņu ir par daudz. Tādās izrādēs manī neviļus pamostas ķirurga tieksmes un es domāju, cik daudz no tā visa varētu noīsināt. Man šķiet, ka izrāde labāk iederētos uz mazākas, eksperimentiem atvērtākas skatuves, kas līdz ar to piesaistītu citu publiku. Katrā ziņā, tas nebija bezcerīgi un prom iet man negribējās, bet nepamet sajūta, ka kaut kas tajā visā nenostrādāja. Iespējams, ka es morāli neesmu gatava Šoriņa kungam apakšbiksēs.

Trešā izrāde, kuru lielākā daļa teātramīļi jau noteikti ir redzējuši –  M.Butterfly Dailes teātrī. Gaidas no šī iestudējuma bija lielas, jo gribējās ieraudzīt kaut ko tādu… labāku par iepriekšredzēto. Zināt, ir tādi apģērba gabali, kurus satur viena slepena poga vai āķītis, tad nu “M.Butterfly” gadījumā viss ir atkarīgs no tā, vai viens aktieris spēs ticami notēlot liktenīgu ķīniešu sievieti, kas īstenībā ir viltīgs ķīnietis; ja tas nenotiek, tad būtībā izrāde sabrūk. Par laimi Dainis Grūbe Song Lilingas lomā ir brīnišķīga, manierīga aktrise, tādēļ pilnīgi mierīgi var noticēt visām mīlas jūtām, ko pret viņu pauž franču ierēdnis Galimārs (Juris Žagars). Patika tas, cik daudzveidīgi ir izmantota lielā skatuve, taču dibenplānu varēja arī būt mazāk. Un atkal man ir pārāk daudz aktieru… patiesi drosmīgi no režisores puses būtu bijis īsināt visu to ilustratīvo burzmu, bet tā tad, protams, būtu pilnīgi cita izrāde. Lieliska iespēja papriecāties par Sergeja Jēgera vokālu, lai gan vizuāli tās bija asociācijas ar pulksteņa dzeguzi, kurai noteiktos laikos tiek atvērts lodziņš: ku-kū! Kopumā izrāde ir vairāk apbrīna par Grūbes un Žagara aktierdarbiem, kā arī tādu intīmu saspēli, kas neraisīja neveiklības sajūtu (lai gan dažas sirmas kundzītes pēc izrādes klusi pukstēja, ka varēja jau pagriezties pretskatā 🙂 ).

Varbūt katra izrāde būtu pelnījusi vairāk par ātru piezīmi, taču man nav pārliecības, ka tas tiešām būtu vajadzīgs – teātra uztvere katram ir tik subjektīva un atsauksmes attiecīgi tik dažādas, ka diez vai liela analīze kaut ko mainīs.