Sākums

Lasāmnedēļa 12.11-02.12

Komentēt

Māksliniece Jevgēņija Čistotina (1989)

Sveicināti ziemā! Katra nākamā atskaite top par aizvien garāku periodu, tas laikam gan bija neprātīgi − sākt atskaitīties par izlasīto tai brīdī, kad man vispār nav laika lasīt izklaidējošos burtus. No iepriekšminētā ir jāsecina, ka daiļliteratūru es neesmu lasījusi nemaz. Toties es pirku grāmatas! Tas arī skaitās (gandrīz)!

Nolēmu, ka vajag sevi iepriecināt uz valsts simtgadi ar grāmatām, kas tapušas tai par godu. Sen jau biju domājusi, ka manā kolekcijā ir nepieciešama konditorejas recepšu grāmata “100 kūkas un svecīte” (“Amsmedia”); kūkas izskatās smuki un recepetes − izpildāmas. Tad vēl izdomāju, ka mājās būtu interesants “Jāņa sētas” izdotais karšu albums “100 gadi 100 kartēs”, jo tā nav gluži lasāma grāmata, bet pētāmā un izzināmā. Nopirku arī divus latvju dzīvesziņai veltītus izdevumus: Brigitas Ektermanes “Latviešu zīmju spēks” (Latvijas Mediji) par latvju simboliem (man gan jau ir gana daudz tiem veltītu grāmatu, bet labs labu jau nemaitā); un Ievas Pīgoznes “Latviešu apģērbs” (Zvaigzne ABC). Pēdējā grāmatā mani pārsteidza titullapas atvēruma attēls − jaunieši danco vienādi sterilos, kolektīvam šūtos tautastērpos un meitenēm ir galvā plastmasas puķu vainadziņi; es saprotu – daba jātaupa, puķes vīst utt., bet, ja jau varēja atrast naudu Lielvārdes jostām, tad piemērotiem auduma vainagiem arī tās pietiktu. Tas bija tāds darvas piliens, jo vispār grāmata izskatās diezgan izzinoša un skaisti noformēta.

Otrais piegājiens grāmatveikalam man bija “Zvaigznes” “melnajā sestdienā”, kad es ieguvu trīs grāmatas no pasaules bērnu klasikas sērijas ar Roberta Ingpena ilustrācijām ar 50% atlaidi, t.i. Kiplingu, Žilu Vernu un Marku Tvenu. Pinokio es nolēmu nepirkt, jo esmu Buratino paaudzes cilvēks (nu varbūt kādreiz…). Sen jau uz šīm grāmatām skatījos, jo tie ir vecie labie tulkojumi jaunā ietērpā, un beidzot arī atlaides sagaidīju. No jaunajam grāmatām nopirku Ilgoņa Vilka “Visums. Ceļvedis” (Zvaigzne ABC), kaut kā man tobrīd ļoti savajadzējās astronomisku izziņu literatūru.

Vēl es izklaidēju sevi ar vienu krievu seriālu “Обычная женщина” (“Parasta sieviete”), kas ir šī gada ražojums. Manu uzmanību piesaistīja režisors Boriss Hļebņikovs, kurš 2017. gadā laida klajā krievu kritiķu un skatītāju slavēto filmu “Aritmija”, kā arī galvenās lomas tēlotāja Anna Mihalkova, kura man patikusi visās savās lomās. Seriāls, protams, ir diezgan liela čerņa, bet ar milzu ironijas devu, tāds Breaking Bad krievu gaumē. Galvenā varone ir ģimenes māte un puķu veikala īpašniece, bet vienlaikus arī prostitūtu “māmiņa”; pēdējais bizness ir riskants un to pavada daudzi negaidīti momenti, kas skatītājam sagādā jautrus brīžus. Vispār krievi beidzamā laikā ir filmu jomā saņēmušies un rada diezgan oriģinālas lietas − varbūt atkārtojas tas, ka viņi spēj radoši domāt tikai totalitārā režīmā un nošķirti no pasaules. Man ir padomā skatīties vēl vairākus seriāli, kurus ļoti slavē krievu inteliģence.

Klausījos Supernovas 2.kārtas 33 dziesmas, un domāju, ka tas ir dziļš fiasko. Varbūt kāds pārītis māk tīri labi dziedāt, bet DZIESMAS, kas paliek atmiņā, vienkārši nav. Pavasarī pēc Eirovīzijas Portugālē bija noorganizēts apaļais galds, kur sēdēja un gudri dirsa visi šim Latvijas konkursam tuvu stāvošie (un dažs labs sevi parādīja kā riktīgs pūslis), un realizēts no ieteiktā nav NEKAS. Pirmkārt, man gribētos vietu, kur aiziet nobalsot, lai nevienu no šīm dziesmām tālāk nelaiž un lieki netērē naudu visādiem pusfināliem, otrkārt, LTV viekārši ir jāuzņemas atbildība un pašai jāuzrunā kāds mūziķis, kā to dara gana daudz Eiropas TV, iztiekot bez konkursiem un balsošanām. Es nezinu, kāpēc LTV vispār ir ieņēmusi tādu pozīciju, ka tās darbs ir tikai samaksāt par dalību un pēc tam organizēt tehniskas detaļas, reāla producenta tam pasākumam joprojām nav, jo katrs Supernovas uzvarētājs tālāk cīnās ar saviem spēkiem.

Vēl es internetā ieraudzīju, ka rudenī Jūrmalā atvērta jauna bibliotēka, t.i., kā es sapratu, Jūrmalas Centrālā bibliotēka pārvākusies uz jaunām telpām. Jau esošai Mākslas skolai blakus piebūvētas Mūzikas skola un Bibliotēka, izveidojot Dubultu kultūras kvartālu. Skaisti! Vēl jo lielāks prieks par notikušo, jo pirms pieciem gadiem par bibliotēku rakstīja, ka tā “atrodas pazemojošā stāvoklī”. Nu man, goda vārds, ir balta skaudība, jo Rīgas Centrālai bibliotēkai līdz tādām telpām, kas būvētas speciāli bibliotēkai, ir gaismas gadi. Labi vismaz, ka krājums ir daudzveidīgs un jaunākai literatūrai nauda tiek iedalīta. Lai ar ko Rīga lepojas, bet ne jau ar koncertzāli vai bibliotēku.

Nākamās nedēļas man būs vieglākas, atsāku jau lasīt izklaidējošos burtus (vienu grāmatu pat pabeidzu!), un tad priekšā svētki ar garu brīvlaiku un, cerams, cits plānošanas režīms.

Claude Monet. The Tow Path at Argenteuil, Winter 1875

Lasāmnedēļa 29.10.-11.11.2018.

2 komentāri

Jā, teorētiski lasāmnedēļas laidiens bija paredzēts reizi nedēļā, tikai noteikumos netika paredzēts, kas tiek darīts nelasāmnedēļas gadījumā. Un nu man ir divas jaukas nedēļas, kad es neesmu lasījusi gandrīz neko, kas būtu iederīgs blogošanā par grāmatām. Lielākoties no šī laika es esmu rakstījusi, nedaudz psihojusi un kārtējo reizi sev solījusies neko neatstāt uz pēdējo brīdi. Labi, kaut kas kulturāls jau arī bija manā dzīvē.

29.-30.10. Biju uz divām Ingmara Bergmaņa filmām Rīgas kinofestivāla ietvaros. Iespaidīgi, protams, atklāju sev Harietu Andersoni kā izcilu aktrisi. Un negaidīts bija atklājums, ka Bergmanis abu filmu beigās skatītājam iedod konfekti − arī drūmā dienā var atrast gaišo. Kopumā man likās dīvaini, ka Bergmaņa skatē viņa simtgadei par godu tika rādītas tikai četras filmas, turklāt viena (populārākā) darbdienas vidū. Skatei bija vairāki zviedru sponsori, kuri varēja taču nežmiegties un noorganizēt vismaz nedēļu Bergmaņa kino. Zāle bija pilna, par ko savukārt liels brīnums bija kinokritiķim, kas izteicās pirms filmām. Viņi [kino dzīves organizētāji] laikam gan nav pareizi novērtējuši skatītāju. Pēc filmu noskatīšanās nolēmu, ka Šēberga grāmatu par Bergmani es tālāk nelasīšu − kam man vajadzīgas tās viņa tenkas, tad jau labāk izlasīt kaut ko par Bergmaņa daiļradi.

31.10. Grāmatu vlogere stāsta, ka Helovīna laika lasījumos jābūt sekojošām sastāvdaļām: pleds, ķirbis, Bāskervila suns (t.i. briesmīgs mājdzīvnieks), garšīgs dzēriens, baisa mūzika un šausminoša grāmata. Nav jau grūti to noorganizēt, bet es izvēlējos pahelovīnot ar vienu vecu filmu − Hičkoka “Psyho”. Vienkārši dzirdēju krievu kinokritiķa Antona Doļina top3 šausmenes: “The Shining”, “A Nightmare on Elm Street” un “Psycho”. Pēdējā jau vispār tāda mājīga filma, abas pārējās mani nemaz nevelk pārskatīt.

01.11. Sākas gada jaukākais mēnesis − kas var būt labāk par drēgnu tumsu, juhū! Informācijas meklējumu procesos atrodu, ka Nacionālā bibliotēka šogad sākusi izdot “Literatūras ceļvedi”, kas paredzēts bibliotēkāru uzmanības pievēršanai “augstvērtīgai un kvalitatīvai literatūrai”. Man šķiet, ka es jau pavasarī to biju atklājusi, bet veiksmīgi par to aizmirsusi. LNB vajadzētu ieviest abonēšanas pogu, lai katrs interesents sev uz e-pastu saņem ziņu, ka iznācis jauns numurs. Nezinu, vai tas daudz līdzēs, ka mēnesī pastāsta par 15-20 grāmatām, bet tā nav slikta iniciatīva. (Lai gan stipri atgādina manus “Subjektīvos grāmatu jaunumus”, ha-ha, laikam jau tādēļ par šo gadu es neko neesmu uzrakstījusi, ka to sākusi darīt LNB 🙂 ).

03.11. Patīkamu pildspalvu meklējumos ieklīstu Jāņa Rozes grāmatnīcā un nopērku Janas Egles  stāstu krājumu “Svešie”. Iepriekšējais − “Gaismā” − man tīri labi patika. Sāku trolejbusā lasīt, un konstatēju, ka tie jau atkal ir stāsti par dzīves pabērniem. Nezinu, vai man patiks to lasīt. Īsai lasīšanai pirms gulētiešanas izķeksēju no plaukta Alises Hofmanes “The Red Garden”, jo tā grāmata ir plāna un sastāv no maziem, savstarpēji saistītiem stāstiņiem.

Nākamajā nedēļā darbdienās nebija nekādas izklaidējošas kultūras, tikai besis par divām lietām. Sestdienas vakarā varu izpūst gaisu un pabesīties nu jau par abstraktiem tematiem, jo tviterī izlasu vienu tvītu, kur cilvēks uzskata, ka 21. gadsimta jaunietim latviešu literatūras stundās ieteicamajā lasāmvielā ir “ap 10% lasītvērtas literatūras”. No tā saraksta, ko vinš ir publicējis, vismaz puse, manuprāt, latvietim tiešām ir jālasa. Labi, lielos romānus varam izlaist, bet neviens jaunietis nav tik debils, lai nespētu izlasīt piecas Skalbes pasakas vai pāris Blaumaņa noveles. Kad tad vēl viņš to lasīs, ja ne skolā? Izskolo mankurtus un tad brīnās, ka izaug pasuga “ubi bene ibi patria”.

Sestdienas vakarā pabeidzu skatīties seriālu “A Discovery of Witches”. Deboras Harknesas grāmatu es nelasīju, jo atsauksmes nebija cildinošas, bet kino izvērtās pietiekami simpātisks raganu un vampīru mīļotājiem − tāds maigais vakara pasaciņas variants, protams, bet Metjū Guds kā galvenais vampīrs man tīri labi patika un meitene arī simpātiska. Ielikšu uz beigām melanholisku dziesmu, kas ir seriāla dziesmu listē. Nākamā nedēļa jau nebūs daudz jautrāka.

Lasāmnedēļa 22.-28.10.2018.

Komentēt

22.10. Sāku lasīt zviedru žurnālista Tomasa Šēberga grāmatu “Ingmars Bergmans: stāsts par mīlu, seksu un nodevību” (Zvaigzne, 2015). Laikam jau man pēc nosaukuma bija jāsaprot, ka grāmatas saturs nebūs par režisora daiļradi, bet veltīts personīgajai dzīvei. Pirmajās lappusēs pārsteidz režisora “dzeltenīgums” – vai tiešām šis būs klaču romāniņš? Neizskatās, ka autoram Bergmanis būtu cilvēciski simpātisks.

Feisbukā ieraugu, ka atvēries jauns interviju kanāls “ещёнепознер”, kura vadītājs ir Nikolajs Solodņikovs. Solodņikovs kopā ar savu sievu Jekaterinu Gordejevu ir radījuši un jau piekto sezonu Sanktpēterburgā organizē projektu “Otkritaja Bilioteka”, kura ietvaros notiek diskusijas starp Krievijas viedokļu līderiem − katru sestdienu cilvēki pulcējas, lai klausītos vismaz trīs sarunās. Ja mani interesē tēma vai uzaicinātie runātāji, tad Youtube šīs sarunas parasti noskatos, turklāt projekta organizatori jau kādu laiku daļēji dzīvo Latvijā un bija pat mēģinājums darboties arī Rīgā. Pirmā intervija jaunajā kanālā ir ar Ermitāžas ilggadējo direktoru Mihailu Piotrovski, kas izrādās diezgan slidens cilvēks, es pat teiktu − varai pieglaimīgs. Nezinu, vai man patīk Solodņikova intervēšanas stils (viņa sieva man simpatizē vairāk), turklāt raidījuma formāts šķiet pārāk līdzīgs šobrīd krievu populārākajam youtube interviju kanālam “вДудь”.

Vakarā straume.lmt skatos kārtējo Jāņa Skuteļa “Pusnakts šovu septiņos”, kur ciemos atnācis rakstnieks Andris Akmentiņš. Viņa debijas romāns “Skolotāji” noteikti ievietojas manas šogad izlasītās daiļliteratūras galvgalī, un raidījuma gaitā izrādās, ka Akmentiņš māk ne tikai rakstīt, bet arī apveltīts ar lunkanu mēli un Skutelis var pasēdēt malā un pasmieties par cita jokiem.

23.10. Turpinu lasīt Šēbergu par Bergmanu. Vispirms autors apšauba Bergmana memuāru “Laterna magica” patiesīgumu, bet pēc tam pilnā sparā metas tos citēt un pārstāstīt, tomēr pieņemot par patiesiem daudzu notikumus. Nevar noliegt, ka visticamāk Bergmans savu dzīvesstāstu ir dramatizējis un izpušķojis, bet viņam tas ir izdevies tik sekmīgi, ka dažu labu aizdomīgu “teiksmu” Šēbergs apēd bez aizķeršanās.

Youtube skatos jaunāko Leonīda Parfjonova raidījumu, šoreiz tas ir tiešraides ieraksts ar atbildēm uz skatītāju jautājumu. Parfjonovs ir leģendāra krievu TV zvaigzne, kas nu jau kādu laiku kritusi oficiozu nežēlastībā, taču tas viņu netraucē turpināt savus kinoprojektus un grāmatu sēriju “Namedņi”. Un šogad sākt izpausties savā youtube kanāla “Parfenon”, kurā stāsta par visu, kas var ienākt prātā kulturālam cilvēkam, vienlaikus degustējot kārtējo vīna šķirni. Un izskatās Parfjonovs sasodīti labi, pat bez piebildes  “savam vecumam” (varbūt vairāk vīna manā ikdienā?)

24.10. No šodienas daudzos angļu un krievu vlogos sākas lasīšanas maratons, kas veltīts šausmīgi jaukajiem Helovīniem. Maratons ilgs līdz 31. oktobrim, un tā ietvaros ir jāizlasa piecas grāmatas: trilleris; grāmata ar violetu vāku; grāmata, kurā darbība nenotiek mūsdienās; grāmata, kuras nosaukumā ir baismīgs vārds; grāmata ar bildēm. Žēl, ka man nav laika pievienoties (un šogad arī MsMarii neatgādināja par RIP izaicinājumu), taču varbūt saņemšos vismaz uzrakstīt par izlasīto no attiecīgajām kategorijām (patiesībā tas man pat būtu aktuālāk).

Skatos Ludmilas vlogu, kurā viņa stāsta par grāmatām, kuras gatavojas atdot bibliotēkai. Domāju, ka daudziem cītīgiem lasītājiem ir aktuāla šī problēma − kur likt izlasīto, ja tas novērtēts kā paturēšanai nevajadzīgs, taču grāmatas pašas par sevi nav sliktas gan saturiski, gan vizuāli. Izrādās krievu grāmatu portālā livelib.ru ir organizēta grupa “Palīdzam lauku bibliotēkām”, kurā provinces bibliotēkas var pieteikties uz grāmatu saņemšanu un gāmatu īpašnieki tad izvēlas, kurai atdod savas grāmatas. Mums, protams, ir gan “Otrā Elpa”, gan grāmatu maiņa, gan i-book, taču man vienmēr vairāk ir paticis atdod grāmatas bibliotēkai, tikai Rīgas bibliotēkas ir gana pārsātinātas ar izdevumiem un par ārpus Rīgas bibliotēku vajadzībām uzzina tikai tad, ja tās pašas par sevi publiski pastāsta. Teorētiski varētu būt tāda vietne, kur privātpersona ievieto savu piedāvājumu un bibliotēka uz to var pieteikties.

Vakarā sarūgtinos bibliotēkā, kur necilu brošūru man negrib izsniegt no lasītavas fonda pat līdz rītdienai. Vispār jau pareizi, kārtībai jābūt, tikai iemesls šādai grāmatai būt lasītavas fondā ir neizprotams. Nekas, aizgāju mājās un pāris klikšķos šo grāmatu atradu http://www.litmir.me.

25.10. Es esmu iesaistījusies jaunā mācību avantūrā, tādēļ cieš mani lasīšanas projekti. Bergmanis stāv uz vietas, toties izņemu cauri divas plānas mācību grāmatiņas.

Vakarā pabeidzu skatīties seriālu “Counterpart” − darbības vieta ir Berlīne, kur pirms vairākiem gadu desmitiem VDR slepeno eksperimentu rezultātā pasaule ir sevi duplicējusi un šobrīd dziļā slepenībā pastāv divas paralēlās realitātes, kas savā starpā nav īpaši draudzīgas. Gandrīz katram cilvēkam otrā pasaulē ir viņa dvīnis, bet tas nenozīmē, ka viņu raksturi un likteņi ir vienādi. Es teiktu, ka te vairāk ir psiholoģiskas drāmas nekā fantastikas, un īpaši pievilcīga varētu šķist Berlīnes paramilitārā betona estētika.

26.10. Saprotu, ka daudzi tagad saputojušies par literatūras stundu reducēšanu skolās. Skatos LTV pēdējo Kultūršoka raidījumu “Kāpēc jaunajā izglītības programmā paredzēts tik maz literatūras stundu?” Vispār man nebūtu iebildumu pret literatūras stundu samazināšanu, ja tas vismaz teorētiski tiktu pārliecinoši argumentēts, taču Izglītības ministrijas pārstāvji raidījumā izskatās diezgan kusli. Skolotājas ir pārliecinošākas, bet es tiešām nezinu, vai literatūras mācīšana skolā jaunietī veicina lasītprieku, ir redzēti pilnīgi pretēji gadījumi. Starp citu, viena no sižetā redzamajām skolotājām man īsu brīdi mācīja literatūru, un bija ļoti neapmierināta, kad klase nereaģēja “pareizi” uz viņas lasīto literāro darbu.

27.10. No rīta trolejbusā lasu interviju “Sestdienā” ar Valteru Ščerbinski, kurš ir ir atbildīgs par jauno Nacionālo enciklopēdiju, un patiesi priecājos, ka kaut kas notiek pareizā virzienā. Man noteikti noderēs enciklopēdijas interneta versija, vismaz kvalitatīva alternatīva Vikipēdijai latviešu valodā.

Pēcpusdienā atklāju, ka man ir slikts garastāvoklis, jo, iespējams, pati par savu naudu esmu nopirkusi sev iespēju pierādīt, ka esmu stulba. Laiks rādīs stulbuma pakāpi. Nolēmu garastāvokļa uzlabošanai ieiet grāmatveikalā un tur sāku pētīt salīdzinoši nesen izdoto, milzīgi biezo “Eiropas literatūras vēsturi” (2013). Nē, es to tomēr negribu − franču literatūrzinātnieki raksta garus un samudžinātus teikumus, turklāt man mājās pietiek grāmatu, ar kurām vajadzības gadījumā var nosist cilvēku. Pat literatūra mani šodien neiepriecina.

28.10. Šodien eju uz pirmo filmu par Bergmani − 2006. gada dokumentālais kino “Bergmana sala”, kas rāda Bergmani viņa pēdējā dzīves vietā Fores salā Baltijas jūrā. Cilvēkam ir bijis tik daudz sievu un bērnu, bet pēdējos gadus viņš dzīvo viens… un izskatās, ka jūtas diezgan laimīgs. Kā viņš pats filmas beigās saka: “Garlaicības dēmons nekad nav bijis manējais.” Jā, viņa personības pievilcība ir milzīga, un filmas režisore Marī Nīrereda ļoti simpātiski atklāj tik dažādo Bergmani, turklāt viņš pats ir gatavs sevi preparēt. Labi, ka es izlasīju “Laterna Magica”, daudz kas filmā man ir kā ilustrācija izlasītajam.

Ir sākusies krievu dziedāšanas šova “Голос” (aka “The Voice”) 7.sezona, un es tajā šad tad iemetu skatu, paskatos, vai nav kas interesants. Šīs sezonas atklājums ir Anna Pingina, un jāsaka, ka laikam jāpiekrīt tiem, kas saka, ka krievu estrāde ir pilna ar pašpasludinātiem “karaļiem” un “imperatricām”, bet patiesi talanti nīkuļo vietēja mēroga festivālos. Pingina mūzikā aktīvi darbojas jau vismaz 20 gadus, bet daudziem ir milzīgs atklājums.

 

Lasāmnedēļa 15.-21.10.2018.

2 komentāri

Sveicināti rudenī! Laiks ir skrējis ātri, un mans blogs ir baudījis kārtīgu atpūtu visas vasaras garumā. Atgriezties pie rakstīšanas nav viegli, turklāt jau kādu laiku ciešu no žanra krīzes − nu cik var rakstīt tos grāmatu apskatus gads no gada, neviļus sanāk atkārtoties un kopēt pašai sevi.  Tādēļ izmēģināšu kaut ko jaunu – atskaites par izlasīto nedēļas garumā, turklāt bez grāmatu lasīšanas katru dienu iznāk uzzināt kaut ko jaunu par literatūru un rakstniekiem vai kaut ko citu kulturāli izglītojošu. Nu pamēģināsim!

15.10. Pagājušonedēļ sāku lasīt zviedru kinorežisora Ingmara Bergmaņa nosacītos memuārus “Laterna magica” (1993) un šodien turpinu. Bergmanim šogad ir 100.jubileja, un mēneša beigās esmu sataisījusies iet uz Rīgas Kino festivālu, kur ir Bergmanim veltīta neliela filmu skate. Starp citu, grāmatu “Laterna magica” es nopirku drīz pēc tās iznākšanas, bet aizdevu lasīt draudzenei un tur tā arī palika. Redzat, cik ilgi esmu briedusi Bergmaņa daiļrades apguvei.

Vakarā pa LTV7 skatos interviju ar krievu detektīvu rakstnieci Aleksandru Mariņinu. Viņa ieradusies laikam jau reklamēt savu jaunāko grāmatu, bija pat tikšanās grāmatnīcā “Polaris”, par kuru es, protams, aizmirsu. Kādreiz es izlasīju visus romānus par Kamensku, bet laikam jau pēdējais lasītais bija triloģija “Взгляд из вечности”. Mariņinas stilā mani nedaudz traucē zināms nūģisms, tieksme pamācīt, taču pati viņa ir interesanta, varbūt palasīšu kādreiz kaut ko no jaunākā. Intervija LTV7 gan ir īsa un var teikt − par visu un neko, labāk tad būtu par pēdējiem romāniem parunājuši, biogrāfiju var izlasīt Vikipēdijā.

16.10. Turpinu lasīt Bergmani. Viņš raksta ļoti koncentrēti, ietilpīgas ainas, tādēļ šķiet, ka esi izlasījis vairāk par pārdesmit lappusēm.

Youtube skatos vienu no savām iecienītākajām krievu vlogerēm Jūliju Volkodavu, viņa stāsta par grāmatām, kas mainījušas viņas dzīvi. Reiz mums arī bija tāda aptauja, un, re − man ar Jūliju sakrīt viena grāmata un viens autors. Video sākumā viņa reklamē bērnu grāmatu par āzīti Čārliju (scentbook.ru), kura smaržo, t.i. katra grāmatas lappuse ir iesmaržināta atbilstoši ilustrācijām – vaniļa, kanēlis, ogas, cepums, mandarīns utt. Nu vispār jau kruti, un bildes ir smukas (bet bildes ar āzīša kūtiņu jau gan laikam nebūs).

17.10. Piebeidzu Bergmani. Man ir klusas aizdomas, ka kaut kas šajos memuāros ir ļoti subjektīvs vai arī dažbrīd tā ir tīrākā daiļliteratūra. Un sajūta, ka no lielās ainas parādīti tikai fragmenti. Taču lasīt man patika − tā jebkurā gadījumā ir laba literatūra.

Portālā TVNET izlasu rakstu “Jauns pētījums: bērniem jāļauj uzaugt grāmatu pilnās mājās”. Atstāstā teikts, ka bērnam būs “labākas efektīvās lasīšanas spējas”, ja mājās būs vismaz 80 grāmatas, taču man šķiet, ka paša pētījuma pamatā jābūt vēl kādiem nenosauktiem parametriem − nebūs taču bērns gudrāks tikai tāpēc, ka mājās kā malka guļ 80 grāmatas. Turklāt man noteikti mājās bija vairāk nekā 80 grāmatu, bet man nav nekādas īpašas “matemātisku konceptu sapratnes un spējas izmantot digitālās tehnoloģijas”.

18.10. Šodien tikai lieki izvazāju līdzi grāmatu, neko nepalasīju. Toties pasūtīju presi nākamajam gadam (jā, bez makulatūras nevar 🙂 ). Jāsaka, ka izdevniecības “Santa” reklāmas daļa ir pārspējusi pati sevi − žurnāla atvērumā, kas reklamē izdevīgās cenas, savietoti visu “Santas” izdevumu vāki un nav atrasts cits “Privātās Dzīves” numurs, kā tas, uz kura lieliem burtiem rakstīts: “Miris Kairišas vienīgais dēls”. Savukārt Delfos ziņa par Valtera Frīdenberga nāvi ievietota rubrikā “Izklaide” ar devīzi “Kas tik nenotiek”. Vai šie redaktori ir bezjūtīgi?

19.10. Šodien pošos uz Rīgas Grāmatu svētkiem un no rīta paņemu līdz maisiņu ar grāmatām maiņas punktam. Vasarā esmu pamatīgi piestrādājusi pie atbrīvošanās no grāmatām – daļa (ar bibliotekāru akceptu) aizceļoja uz bibliotēku, daļa uz “Otro Elpu” un atlikušais – uz maiņas punktiem. Vēl tikai divas mazas čupiņas! (Un tad varēs sākt krāmēt jaunu kaudzi.)

Grāmatu svētkos iepirkos ļoti praktiski − nopirku tās grāmatas, kuras sen jau biju noskatījusi, bet par nedaudz mazākām naudiņām: Krastiņa “Jūgendstila arhitektūra Latvijā”, Aspazijas Kopoto rakstu 1.sējumu un grāmatas par literatūras vēsturi “Ienest sveci istabā” un “Fin de siècle literārā kultūra Latvijā”. Vispār jau Grāmatu svētkus vajadzētu precīzāk dēvēt par grāmatu iepirkšanas svētkiem, jo tā jau tāda izbraukuma tirdzniecība vien ir. Šogad gan pāri Valdemāra ielai bija atbraukusi pat “Zvaigzne” ar savām jaunākajām grāmatām.

Pēc iepirkšanās nedaudz gremdējos pārdomās par atšķirīgajiem grāmatu pārdošanas stiliem un man tomēr šķiet, ka lielākoties grāmatu izdevēji nav tie labākie grāmatu pārdevēji. Nezin kādēļ man šķiet, ka pircējam ilgāk uzturoties pie pārdevēja galda vai pat izrādot interesi par konkrētu grāmatu, nemaz nebūtu lieks jautājums vai stāstījums par piedāvājumu. Varbūt mums rakstnieki var būt introverti, grāmatu pārdevējiem tādiem būt nav obligāti.

Esmu tik ļoti iedvesmojusies, ka vakarā vēl iegriežos “Zvaigznes” grāmatnīcā un nopērku Valda Klišāna “Latvijas valsts stāstu” − nu vajag man tādu skaistu grāmatu ar oriģinālu iekšējo noformējumu, un autors arī gudrs, muļkības nerakstīs.

20.10. Sestdien dienas gaitām līdzi savācu žurnālu “Sestdiena”. Manā Bergmaņa lasīšanas kontekstā labi iederās gara intervija “Sestdienā” ar aktrisi Līvu Ulmani. Dace Rukšāne recenzē jaunāko Larsa Keplera romānu. Nē, es Kepleru nelasīšu, man pietika ar viņa “Hipnotizētāju”. Un uzzinu ārkārtīgi vērtīgu informāciju, ka iemigšanu un miega kvalitāti uzlabo vilnas pidžama. Jēziņ, kur tad tādas var atrast?

Pēcpusdienā atceros, ka veikaliem “Polaris” sestdien tika solīta 20% atlaide, ar klienta karti vēl 10% nost, un manā īpašumā ir grāmata par viduslaiku Eiropas vēsturi. Kad es to lasīšu, dies’ vien zin’, bet grēks taču nepirkt tik labu grāmatu ar tik labu atlaidi, turklāt izdotu 2019. gadā.

21.10. Dienas uzdevums nav lasīt, bet tikt galā ar ikdienu un sameklēt kādu seriālu, kura pavadībā rokdarboties. Noskatos kārtējo “Discovery of Witches” sēriju (vampīra un raganas aizliegtā mīla!) un saprotu, ka gribas vēl kaut ko mistisku, bet ne pārāk popsīgu (“Magicians” izturēju pussēriju). Izmeklējos visādi, bet tikai tad, kad saprotu, ka vajag kaut ko līdzīgu vācu “Dark”, sāku skatīties  “Counterpart” un tas aiziet.

Leonid Afremov. Foggy Rain.