Galvenā Lapa

Diāna Gabaldone “Svešzemniece” (2013)

20 komentāri

Diāna Gabaldone. Svešzemniece / no angļu val. tulk. Alda Vāczemniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Diana Gabaldon. Outlander. 1991.)

Gabaldon_OutlanderSen neviena romāna tulkojumu nebiju gaidījusi tik ļoti kā Gabaldones Outlander, tādēļ sāku to lasīt pie pirmas izdevības, atbīdot tālāk visus citus lasīšanas plānus. Grūti pateikt, kādēļ tas mani tik ļoti vilināja, varbūt piesaistīja ceļošana laikā, varbūt darbības vieta — Skotija, varbūt sieviete galvenā lomā biezā daudzsējumu seriālā. Laikam jau vienreiz pa ilgiem laikiem gaidītajā neesmu vīlusies, jo tieši tādu izklaides romānu es jau sen biju gaidījusi.

Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet romānu ir grūti iebīdīt kādā vienā žanrā un pat noteikt tā literāro vērtību. Domāju, ka diezgan precīzi to būtu nosaukt par romantisku dēku romānu meitenēm, tai pašā laikā nekādi negribas to ielikt lubeņu plauktiņā, jo tas ir pārāk labi uzrakstīts. Romāna sākumā darbības laiks ir 1945. gads, norises vieta — Skotijas kalniene, uz kuru savā otrajā medusmēnesī ir aizbraukuši atpūsties Klēra un Frenks Rendeli. Abi ir piedalījušies Otrā pasaules karā, Klēra kā medmāsa, tagad viņu plānos ir atjaunot attiecības un beidzot uzsākt normālu ģimenes dzīvi. Var just, ka pēc spraigā, notikumiem piesātināta kara laika Klēra jūtas kā izmesta no laivas — viņu garlaiko vīra aizraušanās ar dzimtas vēstures pētniecību, bet nedaudz palīdz aizraušanās ar herbārija vākšanu. Kādā pievakarē Klēra dodas pēc reti sastopamas puķītes uz kalnu, kur joprojām notiek seni pagānu rituāli, un dīvainu, nesaprotamu spēku sagrābta tiek iesviesta 1743. gadā.

Laiks un vieta, kurā Gabaldone ievietojusi galveno varoni — Skotija 18. gs. vidū — ir gana dramatisks un piesātināts, lai te varētu izvērsties visi notikumos iesaistītie. 1707. gadā tika noslēgta Anglijas un Skotijas ūnija, kas izveidoja Lielbritāniju. Abās valstīs bija gan apvienošanās pretinieki, gan aizstāvji: Skotija tajā bija ieinteresēta ekonomisku apsvērumu dēļ, savukārt Anglija vēlējās novērst Francijas protežēta Stjuartu dinastijas pēcteča, kuru Skotijā atbalstīja t.s. jakobīti, nonākšanu Anglijas tronī. Klēras ierašanās gadā — 1743. — jakobīti slepeni turpina vākt līdzekļus un militāro spēku, lai sagatavotu “smukā prinča” Čārlza, Stjuartu pēcteča, vadīto jakobītu sacelšanos. Lai nebaidās tie, kam nepatīk izvērsti vēsturiskie romāni, jo tas būtībā arī ir viss, kas jāzina par attiecīgā laikmeta situāciju: angļi pret jakobītiem. Lai arī Klēra neaizraujas ar vēsturi, tik daudz no vīra stāstītā viņa atceras, ka 1746.gada 13. aprīlī “smukais princis” Kalodenas kaujā cietīs iznīcinošu sakāvi, kuras sekas ilgtermiņā būs pilnīga Skotijas tradicionālās sabiedrības struktūras sagrāve. Vai viņai ir tiesības iejaukties notikumu norisē, lai mainītu vēstures gaitu? Tas ir intriģējošs jautājums, kuru agri vai vēlu uzdod visi laika ceļotāji.

Iztēlojieties dvēseli, kundze, kura pēkšņi iemesta svešā zemē, izmisusi, bez draugiem un mājām, bez līdzekļiem , kurai ir tikai tas, ko var nodrošināt jaunā zeme. Šāds notikums nudien ir katastrofa, tomēr tas var būt sākums lielām iespējām un dāvanām.

Iemesls, kādēļ man negribētos “Svešzemnieci” nodēvēt par lubeni, vispirms ir galvenā varone Klēra. Autore ir darījusi gudri Klērai piešķirot medmāsas kvalifikāciju un reālu pieredzi ar kaujas ievainojumiem, līdz ar to Klērai ir zināšanas, kas būtībā ir vērtīgas jebkurā laikmetā, un viņa var kļūt par dziednieci arī 18. gs. Skotijā. Klērai ir neatkarīga, patīkami feministiska personība, kura sevi nedefinē no vīriešu skatupunkta, bet vispirms domā pati par sevi, tādēļ pat iemīlēšanās smukajā Džeimijā viņu nepadara par padevīgu un pakļāvīgu būtni. Drosmīga un patstāvīga galvenā varone vienmēr iegūs sieviešu auditorijas simpātijas.

Otrs arguments pret lubeni ir tāds, ka romāns nav stulbs. Tam ir savas vājās vietas, piemēram, zināms melodramatisms un daža baltiem diegiem šūta situācija, kā arī pastieptas erotikas ainas un pārāk smalki miesas sodu apraksti, tomēr kopumā gan pati Skotija, gan iesasitītie cilvēki ir attēloti ļoti dzīvelīgi, valoda ir raita un tēlaina. Izbrīnu raisa, ka tāda apjoma romāns Gabaldonei ir rakstniecības debija (var jau būt, ka jāņem vērā autores PhD grāds, lai arī bioloģijas nozarē), un viņa cītīgi turpina iesākto — nākamgad jūnijā plānots izdot jau astoto grāmatu Outlander sērijā, turklāt viņa raksta darbus arī ārpus šīs sērijas. Man patika Gabaldones teiktais, ka viņa nolēmusi sākt rakstīt grāmatu, neveicot milzu pētījumus par attiecīgo laikmetu, jo dažs rakstnieks tā pēta visu mūžu un tā arī nesāk rakstīt pašu grāmatu.

… katrā cilvēkā laikam ir kāda maza vietiņa, kur varbūt kaut kas tiek noglabāts, ko tu paturi pie sevis. Kā tāds mazs cietoksnis, kur dzīvo tavs slepenākais “es” — varbūt tā ir tava dvēsele, varbūt tikai tas, kas padara tevi par to cilvēku, kāds esi.

Man ir pārdomas par to, vai latviešu izdevuma vāks (kurš pats par sevi ir skaists) uzrunās īsto auditoriju: jo pamatžanrs tomēr ir vēsturisks dēku romāns, daudz mazāk romantiska fantāzija. Kā arī neizprotu izdevēja izvēli romānu nosaukt par “Svešzemnieci”, jo tekstā tiek konsekventi lietota ‘ārmaliete’, kas manuprāt ir ļoti veiksmīgs un būtībā precīzs apzīmējums Klēras statusam.

Varbūt subjektīvi, bet man šķiet, ka romāns netiek plaši reklamēts (iespējams, mulsina erotikas daudzums), tādēļ es varētu nedaudz piepalīdzēt un teikt: mīļās meitenes, ja ilgojaties pēc kvalitatīvas vakara pasaciņas, tad izvēlieties lasīt “Svešzemnieci”!

Patriotiskās lasīšanas projekts

20 komentāri

Kādā nesenā ierakstā komentāros iznāca parunāt par lasīšanas plāniem — lieliem, diženiem, piecgades utt. Lai arī blogošanas sākumā emuārā saliku visādas grāmatlistes, pēc kurām orientēties lasīšanā, tomēr nekad neesmu domājusi, ka man tās visas A/Z būtu jāizlasa. Bet var jau būt, ka tāds liels plāns ir vajadzīgs…

Šis projekts ir briedis ilgāku laiku, iedvesmojoties no angļu blogera Stuck in a Book, kurš sev 2012. gadā izvirzīja mērķi izlasīt pa vienai grāmatai no katra gada 20. gadsimtā. Viņa piemēram sekoja citi blogeri, un diezgan daudzi iesaistījās projektā A Century of Books. Izdomāju, ka manā gadījumā lasīšana varētu tikt veltīta latviešu rakstniekiem, no kuriem joprojām neesmu lasījusi tik daudz, cik gribētos. (Un diezgan daudzas grāmatas man gribas pārlasīt un pastāstīt par tām.) Tātad — 20. gadsimts latviešu literatūrā, katrs gads pa grāmatai.

Couarraze_2 - Copy

Es neesmu tik čakla lasītāja, lai kaut ko tādu paveiktu viena gada laikā, tas drīzāk ir plāns tuvākai piecgadei vai pat desmitgadei (optimistiskā variantā tas varētu tikt paveikts uz Latvijas simtgadi). Negrasos arī izsvītrot kādu interesantu grāmatu no lasīšanas saraksta tikai tāpēc, ka no attiecīgā gada jau būšu paspējusi kaut ko izlasīt. Kādas desmit latviešu rakstnieku grāmatas es esmu jau emuārā aprakstījusi, tās savu vietu sarakstā ir ieņēmušas (atlikušas vēl 90🙂 ).

Gads, uz ko tiek attiecināta grāmata, ir grāmatas pirmizdevuma iznākšanas gads (ne periodikā, bet tieši grāmatā). Saraksts turpmāk būs atrodams augšējā joslā zem grāmatlistēm, bet projekta logo ar lasīšanas progresu — lapas labajā joslā.

Ja kāds izdomā pievienoties, laipni lūgts ņemt logo un veidot savu patriotisko lasīšanas projektu.

Daudz laimes Latvijas dzimšanas dienā!

Sūzana Keina “Klusie ūdeņi” (2013)

3 komentāri

Sūzena Keina. Klusie ūdeņi: introverto spēks ekstravertajā pasaulē / no angļu val. tulk. Maija Brīvere. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2013.

Keina_KlusieKad mūsu zemē kļuva aktuāla tāda zinātne kā psiholoģija, viens no pirmajiem testiem, kas kļuva pieejams, bija Aizenka temperamenta tests. Toreiz vajadzēja cītīgi skaitīt punktus un koordinātu plaknē savilkt kopā X un Y ass rezultātus, lai uzzinātu atbilstību kādam no četriem temperamentiem. Cik nu esmu pildījusi to testu, vienmēr trāpīju kaut kur pa vidu, tā arī paliekot neziņā, kā tad man sevi klasificēt. Empīriskos pašnovērojumus esmu secinājusi, ka dzīve mani no mērena ekstraverta ir pārvērtusi par diezgan izteiktu introvertu un īstenībā tā es arī jūtos diezgan ērti. Iespējams, tādēļ izvēlējos lasīt Keinas grāmatu, kura pēta introversiju.

Grāmatas uzmanības centrā ir cilvēks, uz kuru var attiecināt sekojošus vārdus: domīgs, intelektuāls, aizraujas ar grāmatām, pieticīgs, jūtīgs, apcerīgs, nopietns, vērojošs, uzmanīgs pret sīkumiem, introspektīvs, virzīts uz iekšējo pasauli, maigs, mierīgs, atturīgs, tendēts uz vientulību, kautrīgs, noraidošs pret risku, viegli aizvainojams. Pēc manām domām, daļa no šīm īpašībām pilnīgi mierīgi piederas arī ekstravertiem, bet autore atrunā (nezin kādēļ grāmatas noslēgumā), ka introversija tiek skatīta plašākā nozīmē, būtībā strikti neņemot vērā šā brīža psihologu definīcijas, bet vērtējot introvertus no kultūras viedokļa (ko nu katrs ar to saprot). Faktiski jau ir skaidrs, ka daļa cilvēku būs izteikti introverti vai ekstraverti no dzimšanas, bet lielākā daļa tomēr parasti pielāgosies (pēc manām domām) attiecīgā dzīves posma prasībām.

Galvenais dzīves noslēpums ir nonākšana pareizajā gaismā. Dažiem tā ir Brodvejas prožektoru gaisma, citiem — lampas gaismas aplis uz rakstāmgalda.

Keina nav psiholoģe, bet juriste, kas ilgu laiku strādājusi ar korporatīvajiem klientiem un darbojusies arī kā mediators. ASV sabiedrība, kā viņa raksta, ir komfortabla ekstravertiem un praktiski no visiem sagaida smaidu, atvērtību, skaļumu, gatavību draudzēties, strādāt komandas darbu utt. Keina analizē, kāpēc šāds uzvedības stils ir tik pieprasīts un kāpēc atturība un nopietnība tiek vērtēta piesardzīgi, pat negatīvi. Viņa atskatās pagātnē un meklē tam iemeslus 20. gadsimta sākuma urbanizācijā un straujā patērniecības kulta uzplaukumā. Reklāmas industrija un Holivuda plaši tiražēja apburošas, pievilcīgas, valdonīgas, spēcīgas un enerģiskas personas tēlu, tā saukto “rīcības cilvēku”. Jāatzīst, ka ASV situācija nebija unikāla, jo arī citur pasaulē tobrīd modē bija enerģiski jaunas pasaules cēlāji, tādēļ es drīzāk to dēvētu par laikmeta tendenci. Interesanti man šķita, ka Keina spēj attīstīt hipotēzi par ekstravertisma kulta postošo ietekmi uz ASV ekonomiku. Viņa ir pētījusi Hārvarda biznesa skolas studentus un atklājusi, ka no viņiem visiem tiek prasīts ekstravertums. Jā, tieši prasīts, pat uzņemšanas komisija sijā psiholoģiskos testus un apzināti neņem introvertus. Hārvarda skolas absolventi veido ietekmīgu daļu no ASV biznesa vides, kas nozīmē, ka tā ir nomācoši ekstraverta. Keina uzskata, ka lielāks intravertu procents (t.i., tie, kas vispirms domā un tad dara) būtu spējis novērst vai mazināt 2008. gada lielo krīzi. Tā ir interesenta doma, lai gan tās novērtēšanai es pārāk maz interesējos par finanšu tirgus notikumiem.

Liela daļa teksta ir veltīta intraversijas slavināšanai, lai lasītājs saprastu, ka lieli atklājumi ir iespējami tikai vientulībā un koncentrācijā, bet nācijas diženākie cilvēki bieži ir introverti. Keina ir uzskatījusi arī par pienākumu pastāstīt par pētījumiem, kas pierāda, ka introversija ir iedzimta personības iezīme un īstenībā nav cilvēka izvēle. Man šķiet, ka latviešu lasītājam aktuāla varētu būt tā daļa, kas veltīta mācību procesam, kas ir atšķirīgs introvertiem un ekstravertiem. Latvijas skolās diezgan strauji ir ienākusi mode uz semināriem, grupu darbiem, kas īstenam introvertam ir īstas mocības, bet pat pedagogi dažkārt nesaprot, ka ne jau visi spēj runāt nesagatavojušies, spontāni, pa vidu pārējiem. Keina arī atzīmē, ka saskaņā ar testu rezultātiem ekstravertās mācību metodes nedod labākus rezultātus, tieši otrādi, un tam es varu tikai piekrist pati pēc savas pieredzes: noturīgām zināšanām nekas nav labāks par veco labo eksāmenu ar biļetēm, kamēr viss smalkais grupu darbs, esejas, testi utml. ļoti ātri nogrimst aizmirstībā.

Grāmatas beigu daļā Keina pievēršas intravertu salabināšanai ar apkārtējo pasauli un pavēsta, ka intraverti ļoti labi spēj sadarboties ar pasauli, ja viņi to dara kādas idejas vārdā, labi motivēti, aizrautīgi. Tam jāpiekrīt, tādēļ es īsti neizprotu viņas padomus intravertiem nedaudz patēlot ekstraversiju, “radīt ekstraverta cilvēka tēlu, kas atvieglos dzīvi.” Varbūt tas ASV tiešām ir nepieciešams, man šķiet, ka Latvijā mums drīzāk ir jātrenējas ekstravertismā.

Autore ir vispusīgi un azartiski pētījusi introvertisma aspektus, bet grāmatas mīnuss tomēr ir tas, ka viņa nav psiholoģijas profesionāle, ir manāms zināms haotisms un jaukšanās pa tēmām. Bet ASV publikai, t.i. ekstravertiem, ja ne dzimušiem, tad par tādiem izaudzinātiem, tas noteikti netraucēja. Pozitīva, protams, ir šīs tēmas aktualizācija, centieni pateikt, ka cilvēkiem nav jābūt visiem vienādi smaidošiem un aktīviem, kāds drīkst arī sēdēt kaktiņā un lasīt grāmatu🙂

Ja kādam ir radusies lielāka interese par Sūzenas Keinas grāmatu, tad youtube var noklausīties viņas uzstāšanos TED Susan Cain: The power of introverts. Bet es nobeigumā ielikšu to, kas man saistās ar vārdu introverts: Lems & Tarkovskis & Bahs Artemjeva apdarē & Baņonis.

 

 

 

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2013-septembris/oktobris)

5 komentāri

apple-bookOktobra sākumā neatradu neko daudz, par ko rakstīt jaunumos, iespējams, izdevēji pēc vasaras vēl nebija vēl iešūpojušies. Bet nu jau atkal jaunumu plaukts ir strauji piepildījies, tādēļ šoreiz ir daudz par ko rakstīt.

Tā kā šī nedēļa ir valsts svētku noskaņās, sākšu ar grāmatām, kas veltītas Latvijas vēstures un militārām tēmām.

Vasaras beigās klajā nāca izdevniecības “Zelta grauds” izdots fotoalbums, kas veltīts latviešu strēlniekiem “Pulcējaties zem latviešu karogiem!” Grāmata tiem, kam patīk pētīt senas fotogrāfijas, klāt pievienoti arī divi CD ar strēlnieku dziesmām.

Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība ir izdevusi savu otro grāmatu — Jānis Šiliņš “Padomju Latvija, 1918-1919”, kas ir veltīta ļoti sarežģītam posmam Latvijas vēsturē. Par šo posmu ir grūti gan mācīt, gan mācīties, tādēļ, iespējams, monogrāfija labāk ļaus izprast notikumus attiecīgajā periodā. Intervija ar autoru.

Vēstures interesentiem tikpat saistoša varētu būt “Zvaigznes” izdotā “Latvieši PSRS varas virsotnēs”, kas stāsta par 20. gadsimta 20. un 30. gadu Krievijas augstākajiem varas ešeloniem. Tēma ir mazpētīta, un jaunākā paaudze varētu pat nezināt, cik liels skaits latviešu Krievijā tobrīd bija augstos posteņos, un gandrīz visiem par liktenīgu kļuva 1937. gads. Asmo atsauksme šeit.

Klauzevis_par karuBeidzot latviski pilnībā ir iznācis pazīstamā prūšu militārā teorētiķa Kārļa fon Klauzevica apjomīgais darbs “Par karu” (Jumava). Diez vai nu kāds bez īpašas vajadzības tagad metīsies to pirkt un lasīt, bet tomēr jāatzīmē, ka tāds tulkojums ar zinātnisko redaktoru sen jau bija vajadzīgs.

Vēl viena monogrāfija šauram interesentu lokam varētu būt Ineses Runces Mainīgās divspēles. Valsts un Baznīcas attiecības Latvijā, 1906-1940 (LU Filozofijas un socioloģijas institūts). Satversmē Latvija ir definēta kā sekulāra valsts, bet praksē redzams, ka nosķirtība ir formāla, tādēļ vēsturiskā pieredze varētu būt interesanta.

Kā pieskaņojoties Latvijas novembra svētkiem, “Zvaigzne” ir izdevusi Valda Rūmnieka un Andreja Miglas biogrāfisko romānu “Trīs zvaigznes”, kas stāsta par latviešu tēlnieku Kārli Zāli. Lai arī biogrāfiskos romānus pēdējos gados esmu lasījusi tikai par latviešu rakstniekiem, tomēr mani iepriecina jebkurš darbs, kas veltīts kādam talantīgam latvietim.

Tas gan nav nekāds jaunums, tomēr gribētu pieminēt, ka “Zvaigzne” nupat ir pabeigusi atkārtoti izdot Aivara Kļavja vēsturisko romānu ciklu “Viņpus vārtiem” („Adiamindes āksts“, “Rīgas kuprītis”, “Piesmietais karavīrs” un “Ceļojošā cirka gūstekņi”). Spriežot pēc lasītāju un kritiķu atsauksmēm, tā varētu būt laba, konkurētspējīga alternatīva tulkotai literatūrai.

Balodis.vaks.inddPēdējos gados salīdzinoši daudz tiek tulkots no igauņu valodas, savukārt mūsu dienvidu kaimiņi it kā palikuši novārtā (izņemot “Silva Rerum” panākumus). “Lauku Avīze” ir izdevusi vēl no padomju gadiem pazīstamā Vītauta Bubņa romānu “Krustā sistais balodis”. Romāna darbības vieta ir intriģējoša — Dienvidslāvija 20. gadsimta 90. gadi.

Rudenim piestāv neliela spriedzes atmosfēra, ko iespējams radīt ar gotiku un detektīviem. Negaidīti, bet, pareizāk sakot, sen jau gaidīti, sērijā “XIX gadsimta romāns” “Daugava” ir laidusi klajā Annas Redklifas, vienas no gotiskās literatūras aizsācējām, romānu “Sicīlijas romance”. Savukārt “Zvaigzne” burtiski šajās dienās grāmatnīcās izliek Annas Raisas Interviju ar vampīru”, pirmo romānu no daudzskaitlīgās sērijas “Vampīru hronikas”. Jāsaka, ka es tā arī neesmu sapratusi, kāpēc vampīru žanra ziedu laikos tika tulkoti visādi mazsvarīgi romāni, bet būtībā pirmais literārais darbs, kas vampīrus izcēla no otršķirīgās literatūras plaukta, tobrīd palika nepamanīts.

Detektīvi: zviedru Hennings Mankells “Slepkavas bez sejas” (Mansards, pirmais romāns no sērijas par Kurtu Valanderu);  dāņu Lēne Koberbēla, Agnete Frīsa “Zēns koferī” (Zvaigzne ABC);  latviešu Māra Svīre “…un neuzzinās neviens” (Zvaigzne ABC).

Vēl gribētu pieminēt, ka iznākusi pēdējā, noslēdzošā grāmata “Jērikas mozaīka” Edvarda Vitmora tetraloģijā “Jeruzālemes kvartets” (Dienas Grāmata). Līdzīgas kvalitātes daiļliteratūra man šķiet Paskāla Mersjē “Nakts vilciens uz Lisabonu” (Zvaigzne ABC), par kuru atsauksmes gan ir diametrāli pretējas — no garlaicības līdz sajūsmai. Vēl no neseniem Zvaigznes izdevumiem esmu sev atķeksējusi Roberta Bolano “2666” un Deivida Mičela “Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi“. Taisnības labad jāsaka, ka pēdējo es vēl varu iedomāties kādā Japānai veltītā grāmatu ceļojumā, bet Bolano ķieģelis būs smagi ceļams — pirms pāris gadiem vēroju angļu valodas blogos īpašu kolektīvo lasījumu, kur cilvēki cīnījās cauri “2666” pa nodaļai nedēļā.

Staraste_Zelta pasakasDesertam es esmu pietaupījusi divas grāmatas, par kuru iznākšanu man ir īpašs prieciņš. Pirmā — Stārastes “Zelta pasakas”. Krietnu laiku vairs neesmu Margaritas Stārastes ilustrēto pasaku mērķauditorija, bet mākslinieces zīmējumi ir daļa no manas un vēl ļoti daudzu lasītāju bērnības. Viņas zīmēto zaķīti es esmu pat rūpīgi pārzīmējusi un izšuvusi bērna spilventiņam!

Otra grāmata ir Sanda Laimes “Raganu priekšstati Latvijā: nakts raganas”, kuras atvēršana notika 31.oktobrī. Ja atceraties, tad vasaras sākumā es atreferēju autora disertāciju “Raganu tradīcija ziemļaustrumu Latvijā” un izteicu cerību, ka kādreiz būs grāmata. Un te nu tā ir! Tiešām priecē, ka doktora disertācijas, kurās tiek ieguldīts daudz darba un laika, neieguļas putekļainā arhīvā, bet iegūst plašāku lasītāju loku.

Tas arī šoreiz viss, nākamreiz par jaunumiem rakstīšu decembrī.

Elizabeth Peters “Crocodile on the Sandbank” (2002)

Komentēt

Elizabeth Peters. Crocodile on the Sandbank. – New York: Grand Central, 2002. – (An Amelia Peabody Mystery #1). First published 1975.

Peters_Crocodile“Crocodile on the Sandbank” ir apjomā salīdzinoši neliels romāniņš, piederīgs pie cosy mystery pasugas. Vispār es prātoju, ka man te nemaz nebūtu daudz par ko rakstīt, tomēr kaut kā neērti, ka tas tik ilgi gaidīja rindā uz lasīšanu, ka rakstniece paspēja nomirt (šogad augustā). (Tas man atgādināja kaunpilnu situāciju no studiju laikiem, kad es tik ilgi nespēju saņemties nokārtot parādu līdz nebija pie kā kārtot, jo pasniedzējs nomira.)  Elizabete Pītersa ir tā pati Barbara Maiklza, kuras “Raganu” es lasīju vasarā, bet īstā vārdā Barbara Merca, skolota eģiptoloģe.

Savu kaislību pret Seno Ēģipti Barbara Merca ir parādījusi grāmatu sērijā par Amēliju Pībodiju, kuras piedzīvojumi atainoti 19 grāmatas, kurās notikumi norisinās gandrīz 40 gadu garumā (1884-1923). Pirmajā grāmatā lasītājs tiek iepazīstināts ar galveno varoni Amēliju — splīnīgu anglieti pēc trīsdesmit, kurai nupat nomiris tēvs. Lai arī viņas tēvs bija apcerīgs zinātnieks, visiem par brīnumu izrādās, ka viņš ir atstājis apjomīgu mantojumu, kas ir novēlēts Amēlijai, vecākos dēlus atstājot bešā. Tagad Amēlija ir bagāta līgava, bet viņa nebūt nekāro apprecēties, toties grib izzināt pasauli un doties ceļojumā. Amēlija sevi neuzskata par smuku, bet gudru gan, tādēļ sastāda plānu Ēģiptes zinātniskai izpētei, Romā atrod sev ceļabiedri Evelīnu (jo tolaik sievietēm vienām neklājās ceļot) un abas dodas uz Kairu, kur nolīgst kuģi ceļošanai pa Nīlu. Tālākā darbība jau notiek izrakumu vietā ar noslēpumainas mūmijas vairākkārtīgu parādīšanos.

Īsumā izklāstot, romāna sižets šķiet diezgan cerīgs, tādēļ sagaidīju gana interesantu, izklaidējošu lasījumu — ne jau nu gluži Agatu Kristi (kura arī bija iecienījusi Ēģipti kā nozieguma vietu), bet kaut ko uz to pusi. Pītersas stiprā puse ir tās rakstīšanas stils — ar vieglu ironiju, patīkamu humoriņu, konkrētā romāna vājā puse — gumijas vilkšana garumā; kādā brīdī es jau biju ar mieru pati nogalināt to stulbo mūmiju, kuru nav spējīgi notvert vesels bars it kā sakarīgu cilvēku. Un tad vēl tā romantiskā puse, kas tika atspoguļota dāmu ģīboņos, mīcoties garās kleitās ar velci pa tuksneša smiltīm un pūloties izlikties pietiekami smalkām. Milzīgs mīnuss bija tas, ka īsto vainīgo es uzminēju jau tai brīdī, kad notikumi tikai vēl sāka vērpties par noziegumu, kas atņēma romānam lielu daļu spriedzes. Lai arī man ļoti patika Amēlijas dedzīgā, dzīvelīgā personība un arī šķita saistošas Senās Ēģiptes ainavas, kā arī daudziem lasītājiem visa sērija ir ārkārtīgi iemīļota, domāju, ka man pietiks ar vienu romānu no sērijas par Amēliju Pībodiju.

Trīs lietas – labas lietas

18 komentāri

Happy Happy Birthday Cake Dog Hat (made by Sweethoots, etsy.com)

Happy Happy Birthday Cake Dog Hat (made by Sweethoots, etsy.com)

Sveicināti mana emuāra trešajā dzimšanas dienā! Laiks skrien tik ātri, bet lasāmo grāmatu kaudzes neplok — ko gan tas varētu nozīmēt? Īstenībā vienīgi to, ka izlasāmo grāmatu skaits pieaug daudz ātrāk par lasīšanas ātrumu. Pesimists teiktu, ka viss šis pasākums ir viena nebeidzama, donkihotiska cīņa ar vējdzirnavām, bet optimists priecātos, ka izziņas prieks un lasītkāre joprojām nav rimusi.

Pirms kāda laika (iespējams, pagājušajā ziemā) Baltais Runcis aka Uldis savā emuārā uzdeva dziļdomīgu jautājumu par to, vai grāmatu blogeri varētu darīt kaut ko vairāk lasīšanas popularizēšanas labā (atvainojos, ka visticamāk es atceros neprecīzi). Ilgstoši pārdomājot šo jautājumu, es esmu secinājusi, ka nekas liels mums nav jādara — vienkārši jābūt. Tādēļ, lai cilvēks, kurš daudz lasa grāmatas, var internetā pārliecināties, ka viņš nav dīvains, viņam ir domubiedri. Tādēļ, lai cilvēks, kurš tikko iepazinis grāmatu pasauli, ieraudzītu, ka var lasīt ļoti dažādi un arī grāmatas ir visādas, bet tas nenozīmē, ka kāda no tām ir obligāta vai vislabākā. Tādēļ, lai cilvēks, kurš apsver kādas grāmatas lasīšanu un tādēļ meklē atsauksmes par to, atrastu ne tikai izdevniecības reklāmrakstu, bet arī “vienkāršo” lasītāju domas.

Godīgi sakot, blogošana par grāmatām ir laikietilpīgs vaļasprieks. Viena lieta ir grāmatu izlasīt, bet vēl par to uzrakstīt… dažbrīd ir diezgan grūti, jo gribas adekvāti pavēstīt par tām domām un emocijām, kas radušās lasīšanas laikā, pašam priekš sevis noformulēt guvumu un arī lasītājiem pavēstīt kaut ko interesantu. Ja nu ir tāda nepārvarāma vēlme izpausties virtuālajā vidē rakstiski, tad pilnīgi noteikti būtu vieglāk un daudz populārāk rakstīt par ēst gatavošanu vai hokeju vai kino vai tamborēšanu. Bet ir cilvēki, kuriem patīk savu dzīvi sarežģīt, un tā nu tam būs būt un palikt.

Blogojot es esmu lēnā garā ieguvusi jaunu virtuālo draugu un paziņu loku; visiem, arī nejaušiem ienācējiem, esmu pateicīga par interesi (ja vēl uzraksta kādu komentāru, tad ir pavisam jauki). Laika gaitā esmu jau pieradusi pie noteiktiem personāžiem un kaut kā nedaudz pietrūkst, ja viņi nozūd uz ilgāku laiku. Tas nekas, ja gadās, ka mūsu gaumes nesakrīt — grāmatu pietiks mums visiem, un pasaules skaistums noteikti slēpjas tās daudzveidībā! Gandrīz droši varu teikt, ka 95% no emuāra lasītājiem mani personiski nepazīst, jo sākumā es vienkārši nevēlējos savu hobiju afišēt, bet vēlāk man kļuva interesanti, cik daudz cilvēkus spēju ieinteresēt vienkārši rakstot par grāmatām. Tāda maza sacensība pašai ar sevi.

Mans emuārs sākotnēji tika iecerēts kā četru gadu projekts, kas nozīmē, ka vēl vismaz gadu es šeit grozīšos. Pēc tam — skatīšos pēc apstākļiem, vai būs vēlme pašai ar sevi pagarināt kontraktu🙂

Ja bildē redzamajai sievietei nomainītu matu krāsu un aizstātu vārnu ar melnbaltu minci, tad šī varētu būt ainiņa no manas ideālās mājas dzīves:

Kay Ritter. Molly (2005)

Kay Ritter. Molly (2005)

Paldies, jums, visi mani lasītāji! Ceru, ka Burtkokos atrodat kaut ko noderīgu un saistošu! Bet es turpināšu domāt, ko jaunu sevis izklaidēšanai emuārā ieviest nākamgad🙂

Ingrīda Nolla “Aptiekāre” (2006)

Komentēt

Ingrīda Nolla. Aptiekāre / no vācu val. tulk. Austra Aumale. – Rīga: Daugava, 2006. (Ingrid Noll. Die Apothekerin. 1994)

Nolla_AptiekareViena no profesijām, kura mani vienmēr ir valdzinājusi, ir farmaceits. Kad es bērnībā gāju garām aptiekai, uz kuras logiem greznojās ap kausu apvijusies čūska, es iztēlojos, ka varētu kļūt par noslēpumaina satura kārbiņu un pudelīšu pavēlnieci, tērptu iestīvinātā, sniegbaltā uzsvārcī. Stingrība, kārtība, precizitāte un viegla varas apziņa — ar to man saistījās farmaceita profesija. Kazi, ja man būtu gadījusies sakarīgāka ķīmijas skolotāja, es tagad rakstītu blogu par medikamentiem un zālītēm, bet šobrīd man nekas cits neatliek kā pastāstīt par grāmatu, kuras galvenā varone ir aptiekāre.

Hella Mormane vienmēr ir bijusi laba meitene, jo viņa jau agri saprata, ka vecākiem vissvarīgākie ir tie viņas panākumi, kuri uzdrukāti uz papīra un ierāmēti. Turklāt pēc viena negadījuma skolā viņu vajā vainas apziņa, varbūt tādēļ visi Hellas līdzšinējie vīrieši ir aprūpējami un glābjami nejēgas. Hellai gan pietiek veselā saprāta, lai ar tādiem neprecētos, tomēr ilgas pēc ģimenes vēlīnos trīsdesmit sāk urdīt aizvien nemierīgāk. Kad viņa satiek Levinu, kurš ir astoņus gadus jaunāks topošais zobārsts, viņa nolemj neņemt vērā puiša vējainību, jo šķiet, ka Levins pārmaiņas pēc par viņu tiešām rūpējas. Levinu nākotnē gaida krietns mantojums — viņa vectēvs ir sarausis labu žūksni naudas, akcijas un greznu māju, tikai mirt nemaz netaisās un piedevām vēl katrā kritiskā brīdī draud ar testamenta maiņu.

Ingrīda Nolle (1935) ir pazīstama vācu detektīvu rakstniece, kura rakstīšanai gan pievērsusies pavēlu — tikai 1991. gadā iznāk viņas pirmais romāns (tulkots arī latviski “Gailis ir beigts” (1997)). Jāsaka, ka man ļoti patika viņas rakstīšanas stils — tāda viegla ironija pār Hellu, precēties kāro aptiekāri, kuras tēlā tomēr nav aizmirsts parādīt nepārvarāmo vācu praktiskumu; Hella ir sentimentāla, rūpīga, kārtību mīloša, šķietami pakļāvīga būtne, kurā tomēr nojaušama tērauda stīga, kas atklājas kritiskos brīžos. Detektīvs ir veidots kā Hellas stāstījums viņas slimnīcas istabas biedrenei, tas noris saraustīti, un līdz pat grāmatas beigām nav skaidrs, kāpēc Hella atrodas slimnīcā.

“Aptiekāre” bija ātri izlasāms detektīvs ar intriģējošām slepkavībām, milzīgu attiecību mudžekli un diezgan īpatnēju attieksmi pret slepkavu — nekāda nosodījuma. Var taču tā gadīties, ka cilvēkam, kurš patiesi grib visiem tikai labu, dzīve piespēlē tikai nodevīgus mērgļus un liktenīgas sakritības, un tad jau ikvienam roka var pasniegties pēc indes pudelītes. Zināmā mērā gan varētu teikt, ka šajā romānā pa šķirbiņu lūr Kurts-Mālere, bet kopumā man patika un es labi izklaidējos.

.

RIPVIII     Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

Novembra meitene

Komentēt

Владимир Попов. Девушка в красном

Володя Попов-Масягин (1961) Девушка в красном

                                                     ***

                      No pamodušās sudrabupes dzērām mēs,

                      Caur vasaru mēs gājām tvanošo,

                       līdz horizontam pavadījām dzērves

                       un tagad drusciņ skumsim

                       par neko.

.

Ojārs Vācietis (no dzejoļu izlases “Dzeja” (Zvaigzne, 2012))

Ray Bradbury “The Halloween Tree” (2001)

3 komentāri

Ray Bradbury. The Halloween Tree. – New York: A Yearling Book, 2001. (pirmoreiz publicēts 1972. gadā)

Bredberijs_HalloweenKad kādā Amerikas mazpilsētā tumšā oktobra vakarā izgrebtu ķirbju mutēs viena pēc otras iedegas gaismiņas, bet bērni drudžaini skraida pa māju, meklējot karnevāla kostīmus, ir skaidrs, ka pienācis kārtējais Helovīnu vakars. Astoņi delverīgi puikas, pats pilsētas nebēdņu kodols, ir sapulcējušies, lai kopīgi dotos līksmā un trakulīgā gājienā pa mājām, skaļi klauvējot pie durvīm un saucot: “Trick or treat!” Vienīgi bēda, ka viņu barvedis Džo Pipkins ir nopietni slims un pirmo reizi nevar piedalīties aizraujošajā pasākumā. Pārģērbtie puikas, izgājuši cauri pilsētai, nonāk pie kādas lielas, dīvainas mājas, kuras pagalmā aug milzīgs koks, izrotāts ar neskaitāmu daudzumu ķirbju, kuru izgrebtie ģīmīši savilkti ķēmīgās grimasēs. Te Helovīna svinētājus uzrunā spocīgs personāžs Moundshroud, kurš uzaicina doties ceļojumā.

“The Halloween Tree” ir sarakstīts 60-to gadu beigās kā toreiz nerealizēts multfilmas scenārijs un publicēts kā garstāsts 1972. gadā. Kopš tā laika tas ir neatņemama amerikāņu Helovīna sastāvdaļa, līdzīgi kā Dikensa “Ziemssvētku dziesma”. Bredberijs aizved savu varoņus ceļojumā cauri laikam un telpai, liekot tiem apciemot Seno Ēģipti un Seno Grieķiju, ieskatīties ķeltu druīdu rituālā, uzcelt Parīzes Dievmātes katedrāli un izjust spocīgos meksikāņu Mirušo svētkus. Kā noprotams, viens no autora mērķiem ir bijis parādīt amerikāņu lasītājiem Helovīnu izcelsmi un likt saprast, ka tie nav vienkārši, jautri svētki, bet tiem ir dziļas un nopietnas saknes daudzu tautu vēsturē. Iespējams, ka amerikāņiem tāds atgādinājums ir bijis vajadzīgs (bet ne jau latviešiem ar mūsu izjustajām vasaras kapusvētku un novembra Svecīšu vakara tradīcijām). Autors uzsver, ka gada tumšākajā laikā saasinājušās cilvēku bailes par saulītes aizvien redzamāko aiziešanu, un viņi dažādi pielabinājās rēgu pasaulei, lai tie palīdz atgriezties gaismai.

Lai arī garstāsts ir jauks, man ar to negāja viegli. Tradīciju vēsture te, protams, ir vienkāršota, bet tā ir izstāstīta rotaļīgi un viegli apgūt kaut ko jaunu. Mani galvenokārt traucēja Bredberija stils, to es jau biju ievērojusi citās grāmatās, tikai šoreiz pat kaitināja: ļoti daudz vijumu un ekspresijas, gribas pat pārmest zināmu tīksmināšanos par teikumiem, nevirzot uz priekšu sižetu, kā arī pārmērīgu sentimentu. Tai pašā laikā godīgi jāatzīst, ka metaforas ir skaistas un fantāzijas lidojums — varens.

The wind ribboned him to confetti; a million autumn leaves, gold, brown, red as blood, rust, all wild, rustling, simmering, a clutch of oak and mapple leaf, a hickory leaf downfall, a toss of flaking wispers, murmur, rustle to the dark river-creek sky. Not one kite, but ten thousand thousand tiny mummy-flake kites, Moundshroud exploded apart:

“World turn! Leaves burn!

Grass die! Trees… fly!”

Lai arī netiek akcentēts, ka tā ir bērnu grāmata, tomēr, visticamāk, tā visvairāk varētu patikt 10-12-gadīgiem grāmatas varoņu līdziniekiem, jo tas ir jauks piedzīvojums ar vieglu pamācošu noti un patīkamām šausmām. Īpaši uzsvērta draudzības tēma, cik daudz puikas gatavi ziedoties viens otra labā, ja nonāk nopietnu briesmu priekšā. Sasirgušā, gandrīz mirstošā Džo Pipkina tēls tiek izmantots kā metafora trauslajai Helovīnu laika robežai starp mirušo un dzīvo pasauli.

1993. gadā garstāstu tomēr pārvērta par animācijas filmu, stāstnieka lomu ierunāja pats Bredberijs, kurš par scenāriju saņēma Emmy balvu.

.

RIPVIII      Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

Pīters Benčlijs “Žokļi” (1994)

1 komentārs

Pīters Benčlijs. Žokļi / no angļu val. tulk. Māra Rūmniece. – Rīga: Tapals, 1994. – (Romāns vienai naktij). (Peter Benchley. Jaws. 1974.)

jawsTrilleris “Žokļi” visticamāk pie mums ir vairāk pazīstams kā Stīvena Spīlberga slavenās filmas literārais avots. Filma man patika, tā joprojām ir lielisks piemērs kā ar minimāliem līdzekļiem sasniegt maksimālu efektu, bet grāmata arī bija jāizlasa. Vēl jo vairāk, ka tā trāpījusi ne tikai trileru sarakstos, bet arī tiek minēta erotisko romānu listēs.

Romāna galvenais varonis ir Mārtins Brodijs, kurš ir policijas priekšnieks nelielā Longailendas pilsētiņā. Lielāko daļu laika te nekas īpašs nenotiek, bet vasaras sezonā Emitiju pārpludina bagāti ņujorkieši un tā nopelna sev iztiku visam gadam. Brodijs ir precējies ar Ellenu, viņiem ir trīs puikas; laulības vienīgais klupšanas akmens ir Ellenā gruzdošā sajūta, ka viņa izstumta no savas agrākās, daudz iztikušākās dzīves, un brīžiem viņa šausmīgi ilgojas pēc kaut kā vieglprātīga. Traģēdija piezogas vai, precīzāk sakot, piepeld sezonas sākumā – jūnija rītā pludmalē atrod jaunas sievietes mirstīgās atliekas, kuras izskatās kā haizivs sakropļotas, lai gan tādas plēsoņas šajos siltajos ūdeņos nav bijis nekad. Slēgt pludmali un riskēt zaudēt visas sezonas peļņu? Tā būs pilsētiņas bojāeja. Brodijs ir dilemmas priekšā.

Grāmatas ieskaņā diezgan liels laiks tiek veltīts spriedzes audzēšanai — būtībā uz šaha galdiņa tiek izliktas figūras (dažas, protams, ir ļaunas), noskaidrotas to attiecības un ik pa laikam ūdeņos tiek palaista ēdelīga haizivs. Tad autors romāna ieved ihtiologu Hūperu, kurš dievina baltās haizivis, un romāna erotiskajai sadaļai par laimi arī Brodija sievu. Tā nu es beidzot uzzināju, kāpēc šī grāmata skaitās steamy. Romāna kulminācija tiek sasniegta, kad trīs vīri dodas cīņā pret haizivi, kura izrādās negaidīti viltīga un pārāk dzīvelīga.

Kā trilleris tā bija patīkama lasāmviela, bet būtībā diezgan skaidri ir jaušama tās kinematogrāfiskā nosliece — nav brīnums, ka arī Benčlija nākamie romāni tika ekranizēti, gan ne tika sekmīgi kā “Žokļi”. Romāna veiksmīgākās epizodes saistītas ar baltās haizivs parādīšanos, jo Benčlijs meistarīgi apraksta kā plēsoņa sajūt upuri, tam tuvojas un gatavojas uzbrukumam — šajos brīžos tiešām nedaudz šausmās tirpa kuņģis.

Hūpers pameta skatienu lejup, jau novērsās, tad atkal pameta acis uz leju.  Pretī viņam no tumšzilās dzelmes lēni, līgani cēlās haizivs. Tā virzījās augšup bez redzamas piepūles, kā nāves eņģelis slīdēdama uz iepriekš nolemtu tikšanos.

Hūpers raudzījas kā apburts, juzdams iekšēju pamudinājumu bēgt, taču nespēja pakustēties. Zivij tuvojoties, viņš apbrīnoja tās krāsu: neizteiksmīgās brūni pelēkās, kas bija redzamas ūdens virspusē, bija pagaisušas. Milzīgā ķermeņa augšpusē bija metāliski pelēka, zilgana vietās, kur to izraibināja saules stari. Zem sānu līnijas pārējais bija krēmkrāsā, spokaini baltā krāsā.

Hūpers gribēja pacelt kameru, taču roka nemaz neklausīja. Pēc brītiņa, viņš sev teica, pēc brītiņa.

Rezumē: mazas pilsētiņas mieru izjauc slepkavnieciskas haizivs parādīšanās, ar kuru varonīgi cenšas cīnīties policijas šefs ar palīgiem. Viegla erotika un haizivju dzīves detaļas pielikumā.

.

RIPVIII     Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

Older Entries Newer Entries

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 113 other followers