Sākums

Pavasara seriāls “Laimīgie cilvēki” (2008)

3 komentāri

Skatoties kādu asiņainu kino, kādreiz nākas sev atgādināt: “Tā nav dzīve, tas ir kino.” Šobrīd ir tieši otrādi: TV ekrānā rādītie notikumi austrumos no robežas brīžiem šķiet tik iluzori, ka nekaiš atminēties, ka tas nav kino, tā ir dzīve. Krievijas un Ukrainas saķeršanās ir atbalsojusies katrā mājā arī Latvijā, tikai viens to lasa kā distopiju, bet cits kā evakuācijas instrukciju. Katram savs uztveres līmenis. Ukrainai jāizdzīvo revolūcija, bet tikmēr Krievijā sabiedrība ir sašķēlusies opozicionārās nometnēs, ko inteliģence ir manifestējusi divos konkrētos sarakstos. Šajā sajukumā, kad uzputo agresija un stulbums, gribas sagalabāt cerību, ka kaut kur Krievijā vēl pastāv līdzsvarots miers un rimta gaita. To es atradu brīnišķīgā dokumentālajā filmā par vienkāršiem Sibīrijas cilvēkiem.

“Счастливые люди” ir četru stundu garš dokumentālais stāsts par Sibīrijas ciemu Bahtu, kurš atrodas pašā Krievijas centrā, lielās Jeņisejas upes krastā. Kādreiz šo teritoriju apdzīvoja mazās Ziemeļu tautas, un visām upēm joprojām ir  evenku dotie nosaukumi, bet šobrīd pārsvarā te mīt ieceļotāju un izsūtīto pēcteči. Sibīrijā nedzīvo vārguļi, jo klimats te ir skarbs – ziemā temperatūra zem 30 grādiem ir ierasta, bet vasaras ir īsas un knišļiem bagātas. Toties upes ir pilnas ar zivīm, bet mežs ar zvēriem, ogām, sēnēm un riekstiem. Lielākajai daļai bahtiešu dzīvošana saskaņā ar dabas noteikto gadalaiku ritējumu ir izdzīvošanas jautājums, jo no 300 iedzīvotājiem algu vai pensiju saņem apmēram 70, pārējiem par iztiku jādomā pašiem.

Bahtu ar ārpasauli pa ūdens ceļu savieno Jeņiseja, bet sauszemes ceļu nav, apkārt taiga. Jeņiseja ir kuģojama tikai četrus mēnešus gadā, tādēļ pārējā laikā pie bahtiešiem reizi nedēļā lido pasta helikopters, te nav ne ārsta, ne miliča, sakari pa rāciju. Pilsētniekam tas šķiet neomulīgi, bet vietējie prom nebēg un dzīvo nost. Bijušais maskavietis, kādreizējais biologs, tagadējais Bahtas mednieks un rakstnieks Mihails Tarkovskis ir viens no filmas veidotājiem un varoņiem – tieši viņš ieinteresēja režisoru Dmitriju Vasjukovu par nošķirto Sibīrijas ciemu. Vasjukovs atbrauca ar operatoru, nopirka mājiņu un apmetās Bahtā uz veselu gadu. Filma izvērtās par daudz lielāku projektu nekā sākotnēji iecerētais tēlojums par Jeņisejas zvejniekiem – te ir Sibīrijas dāsnais skaistums, cilvēku sadzīvošana ar skarbajiem dabas apstākļiem, izzūdošu tautas amatu prasmju dokumentējums un vienkāršā, pieticīgā šodiena. Filmas devīze vēsta: “Te paļaujas tikai uz sevi un arī prasa tikai no sevis.”

laimigi_cilveki_1

Vēstījums sākas pavasarī, kas no mūsu puses gan izskatās pēc dziļas ziemas. Ļoti lēnām iesilst gaiss, atgriežas putni, atkūst Jeņiseja. Ledus iešanu lielajā upē bahtieši gaida kā svētkus, tas ir milzu notikums: pirmajā plūstošajā ūdenī vajag nomazgāt muti un iemest maizes riku kā ziedokli. Upe no ledus ir brīva tikai maija sākumā, bet tad gan darba pilnas rokas: vīri iet vesnovkā, kad uzkrājumiem zvejo līdakas, asarus un ālantus, medī un kūpina mežapīles – citādi vasarā gaļas nebūs. Pāris dienas pa Jeņiseju tiek pludināti baļķi, tad nu neesi slinks un izzvejo ziemai malciņu. Taigas zeme ir mālaina un akmeņaina, bet dārzeņi aug labi un ātri – vismaz mēnesi ir baltās naktis. Labību Bahtā gan neaudzē, tam laika apstākļi nav piemēroti, tādēļ miltus atved kuģītis–veikals. Tāpat kā putraimus, benzīnu, ķieģeļus, laivas motoru, veļas mašīnu un visu pārējo, kas pasūtīts vēl rudenī.

Zivis ir bahtiešu pamatēdiens, katram gadalaikam te ir pat sava delikatese – vasarā reņģveidīgā тугун, kuru kūpina melnajā pirtī, rudenī sāla siļķei līdzīgo ряпушка, savukārt ziemā katru dienu ēd налим – saldūdens mencu jeb vēdzeli. Kādreiz zivis zvejoja un nodeva vairumā, tagad tās nevienu neinteresē, bet delikatešu – storu un sterlešu ieguvei uzlikts aizliegums. Iedzīvotāji par to ir apvainojušies, jo neredz iemeslu šādam likumam, savukārt uzraugi no Ribnadzor viltīgi nekonfiscē nelegālos zvejas rīkus samolov, bet noāķē zivis savām vajadzībām.

laimigi_cilveki_2

Īsā vasara paiet ātri, un rudenī medniekiem laiks gatavoties ziemas sezonai. Aptuveni desmit ciema vīrieši ir profesionāli mednieki, kas specializējas sabuļu ieguvē. Daļa no filmas ir veltīta viņu rūpalam. Katram medniekam ir iedalīts taigas iecirknis, kas robežojas ar upi; iecirknis ir milzīgs – no 800 līdz 15000 km². Savos iecirkņos mednieki nokļūst pa upi, līdz dažam jābrauc pat 200 km. Katrā iecirknī ir saceltas mājiņas, kurās mednieks pamīšus dzīvo trīs ziemas mēnešus. Vispirms mājiņas sagatavo dzīvošanai: ved pārtiku, instrumentus, cērt malku, uz vietas ķer un saldē zivis, putnus, iekārto pārtikas glabātuves. Svarīgi ir izgatavot un atjaunot dažādas lamatas. Sabuli medī no oktobra līdz janvārim, kad kažociņš vissmukākais. Sezonā noķer apmēram 100 sabuļu, pie uzpircējiem mazākā cena par vienu sabuli ir 1300 rubļu (27 eiro), bet pilsētā var pārdot labāk. No šīs naudas mednieks pats pērk sev visu vajadzīgo – tehniku, degvielu, pārtiku, uztur suņus, tādēļ no medniecības vēl neviens nav nav kļuvis stāvus bagāts.

Daļa filmas veltīta tradicionālajām amatu prasmēm: parādīts, kā mednieks pats sev izgatavo vieglas un izturīgas slēpes, kā meistari no apses koka ar speciāliem cirvjiem izgrebj vienkoci vesnu, kā izgatavo vienīgo glābiņu no vasaras knišļiem – bērzu darvu, kā ziemā ar dzīvās ēsmas palīdzību tiek ķertas dienišķās vēdzeles, kā mednieks izgatavo “humānās” lamatas utt.

Novembra pirmajā pusē Jeņiseja ir pilnībā aizsalusi, un atkal sākas barga ziema, kad pat vienkāršākais darbs kļūst sarežģīts. Sibīrieti ar to nenobaidīsi, šeit dzīvo stūrgalvīgi, izturīgi ļaudis, un pēc filmas autora domām – arī laimīgi. Šeit likumus nosaka pati daba, un sliņķi vienkārši neizdzīvo. Tomēr tieši darbā cilvēki rod dzīves jēgas sajūtu un mieru.

Visam daba ir atradusi savu vietu: gan zvēram, gan putnam. Lūk, tikai cilvēkam sava vieta un dzīves darbs jāmeklē pašam. Ja atradīs, tad arī būs īsti laimīgs.

Pastāv divi filmas varianti: oriģinālais, četru stundu, režisors Dmitrijs Vasjukovs “Счастливые люди” un 2010. gada režisora Vernera Hercoga saīsinātais pusotras stundas variants Happy People: A Year in Taiga”, abi ir pieejami YouTube. Taisnības labad jāpiezīmē, ka īstais filmas iniciators ir Mihails Tarkovskis, un viņš gala versijā saskata daudz labojamu lietu un lieka patosa, kā arī paši sibīrieši par savu “laimīgumu” ironizē. Tomēr filma ir gan izzinoša, gan informējoša, gan vienkārši skaista.

 

Марина Степнова “Женщины Лазаря” (2011)

4 komentāri

Марина Степнова. Женщины Лазаря. – Мосва: АСТ, Астрель, 2011. (Latviski: Marija Stepnova. Lāzara sievietes. Jānis Roze, 2013.)

Æåíùèíû Ëàçàðÿ 97185.cdrGrāmatu “Lāzara sievietes” man Ziemassvētkos uzšķiņķoja Sibilla, bet es jau pati pagājušā gada nogalē grāmatnīcā lūkojos uz nesen izdoto latviešu valodas tulkojumu. Romānu lasīju gan krieviski, kāpēc – par to vēlāk.

2012. gadā Stepnovas romāns ieguva trešo vietu prestižajā krievu nacionālās literārās prēmijas «Большая книга» konkursā, kā arī tika iekļauts citu literāro prēmiju īsajos sarakstos. Būtiskākais gan, protams, ir tas, ka “Lāzara sievietes” ir guvušas arī daudz pozitīvu lasītāju atsauksmju. Stepnovai šis ir otrais romāns, 2005. gadā iznāca «Хирург», bet pirms tam rakstniece bija niekojusies ar stāstiem dažādos literāros žurnālos.

Romāna centrālais tēls ir Lāzars Linds, ievērojams un ekscentrisks padomju atomfiziķis, kurš dzimis ļoti ērtā gadā – 1900. Kādā saltā 1918. gada novembra rītā viņš materializējas Maskavas centrā uz universitātes sliekšņa. Viņu negribīgi pieņem Čaldonovs, universitātes dekāns, lai pēc neilga brīža konstatētu – pārsteigts un apjucis, ka viņa priekšā ir ģēnijs, prāta gigants, neapstrādāts dimants. Lāzara mazajā, subtilajā un dzīslainajā ķermenī dzīvoja īsta zinātnes jaunatklājēja dzirksts, mistiskā kārtā radusies ebreju senču, vienkāršu ļaužu, gēnu rotaļās. Lāzara ģēnijs (un PSRS kodolprogramma) visā viņa dzīves garumā nodrošināja drošu un turīgu dzīvi gan viņam pašam, gan viņa tuviniekiem, tomēr romāna saturiskais āķis aizķeras pie domas, ka izcili zinātnieki gudri un asredzīgi ir tikai savā darbā, kamēr privātā dzīve ir tikai pakārtots jēdziens. Lāzaram ir daudz sieviešu. Tehniski. Bet mīl viņš sava skolotāja Čaldonova sievu Marusju, kura ir par viņu 30 gadus vecāka. Platoniski un visu mūžu. Marusja ir ideāla sieva – reizē maiga un reālistiska būtne, kuras laulība nav svētīta ar pēcnācējiem, bet, ieraugot uz savas mājas sliekšņa nošņurkušo Ļesiku, viņa saprot, ka Dievs viņai beidzot ir atsūtījis bērnu. Varētu jau teikt, ka Lāzars Marusjā ierauga mātes tēlu, tomēr viņa ilgas ir cita rakstura. Ar laiku viņš samierinās, ka Čaldonovu pāris ir nešķirami un laimīgi un vienkārši mīl.

Да, ему двадцать девять и он влюблен в женщину, которой шестьдесят. Нет, не влюблен — он любит женщину, которой шестьдесят, и любил ее, когда ей было сорок девять. И пятьдесят пять. И будет любить ее и в ее восемьдесят лет, и, это уже совершенно ясно, что и в свои. Пусть бросит в него камень тот, кто считает это чувство ненормальным, — Линдт взамен с наслаждением вырвет мерзавцу кадык. Потому что не было на свете ничего нормальнее, яснее и проще его любви, и вся эта любовь была свет, и верность, и желание оберегать и заботиться. Просто быть рядом. Любоваться. Слушать. Следить восхищенными глазами. Злиться. Ссориться. Обожать. Засыпать, изо всех сил прижав к себе. Просыпаться вместе. Никому и никогда не отдавать.

Алексей Какало «Галя» (1979)

Алексей Какало «Галя» (1979)

Pēc Marusjas nāves un neskaitāmām sievietēm jau cienījamā 60 gadu vecumā pār Lāzaru nolīst karsta mīla astoņpadsmitgadīgas Galočkas iemiesojumā. Galočka tiek izprecināta Lāzaram, dzemdē dēlu un drīz kļūst par staltu un uzpūtīgu Gaļinu Petrovnu, kas gan netrauce Lāzaram viņu dievināt līdz pēdējam elpas vilcienam. Gaļinai ir savs, ļoti sāpīgs stāsts, tomēr sabuļādas kažoki, briljanti un viss pārējais, ko var nopirkt par naudu, kā arī pieaugošā varas apziņa, sāpes dara aizvien trulākas, līdz ārējais sasalums sasniedz viņas dvēseli.

Trešā Lāzara sieviete ir Ļidočka, Lāzara mazmeita, kuru viņš nekad nav saticis. Liktenis lēmis, ka Ļidočku uzaudzina Gaļina Petrovna, kura pret bērnu izturās kā pret labu šķirnes kucīti: paēdināt, izstaidzināt, izguldīt. Ļidočka vīst kā ēnā iestumts sauli mīlošs istabas augs, bet atveldzi rod nejauši atrastā grāmatā, kuru Lāzars paņēmis no Marusjas pēc viņas nāves – Елена Молоховец «Подарок молодым хозяйкам или средство к уменьшению расходов в домашнем хозяйстве». Tā ir reāla grāmata, pirmoreiz izdota 1861. gadā, 1000 lappušu biezs bestsellers, pārizdots daudzas reizes. Ļidočkai grāmata nozīmē Mājas – tādas, kurās taisa saldējumu un dzīvo Mamma, bet tās arī ir vienīgās meitenes mājas nākamos desmit gadus.

Romāna lielais pluss ir valoda – tik ļoti skaista un krāšņa valoda, ka nedaudz apskatījusi latviešu izdevumu, es nopirku grāmatu krievu valodā. “Lāzara sievietes” pieder pie tām grāmatām, kuras jātulko ar sviedriem, dusmām un notirpušu dibenu, tikai tad iespējams panākt valodas vieglo rotaļīgumu un maldīgo vieglumu. Tas ir grūti, bet citādi tulkot nav vērts.

Pirmkārt, man patika valoda, otrkārt, autores prasme izveidot tēlus, kas iespiežas atmiņā. Vai jūs domājat, ka es uz ielas paiešu garām splīnīgajai Gaļinai Petrovnai? Nekā, es viņu uzreiz atpazinu, kad ieraudzīju gleznā! Lāzars Linds, šis rosīgais ebreju ģēnijs, kuru nemulsina atomzinātnes ļaunais gars, Marusja – gādīga un pazemīga Dieva priekšā, bet vienlaikus ļoti vitāla un rosīga cilvēkos, Ļidočka – maldīgi trausla balerīna, kuras sapnis par Mājām izrādās arī sapnis par Dzīvi.

Iepriekšminēto iemeslu dēļ es esmu gatava autorei piedot to, ko es nepieņēmu – nepatīk man tāda sieviešu pazemība apstākļiem, lelles tēls, kuru vīrietis ieliek paša izvēlētā plauktā. Autores intervijā lasīju domas, ka sievietei ir jāspēj piedot viss, jo tāpēc jau viņa ir sieviete; sievietei liels trūkums ir pārāk daudz domāt; atriebīga un nikna sieviete nav dabiska utt. Tam visam es nepiekrītu, bet paradoksālā kārtā Stepnovas romānā ļoti labi var redzēt, kur noved nespēja pretoties, pārprasta padevība un pakļaušanās: Galočkai izravēja pašas vēlmes kā nezāles, un izauga zombijs Gaļina Petrovna, kura savai mazmeitai nespēja dot nekā no ģimenes sajūtas, pat ne vienkāršu apskāvienu. Otra lieta, kas mani nedaudz sarūgtināja, ir mūsdienu krievu literatūrā tik bieži sastopamā tīksme sabiezināt krāsas un visu dramatizēt līdz melniem toņiem: bērnības ir drūmas, tuvinieki – nodevēji; ja kādam iet labi, tad drīz ies slikti vai arī viņš ir tik truls, ka nemaz nesaprot, ka viņam ir labi; ja kādreiz ir noticis kaut kas slikts, tas noteikti izbojās VISU dzīvi kā plēve virs silta piena, utt. Interesanti, vai šī konstantā, fatāliskā attieksme ir kāda slāviska īpatnība vai arī rakstniekiem šķiet, ka literatūra citādi nebūs “vērtīga”?

Bet vispār man patika, es lasīju ilgi un kārīgi. Labprāt lasīšu Stepnovu vēl.

Viljams Bērtons Makormiks “Ļeņina harēms” (2014)

Atstāt komentāru

Viljams Bērtons Makormiks. Ļeņina harēms / no angļu val. tulk. Andžela Šuvajeva. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (William Burton McCormick. Lenin’s Harem. 2012).

Makormiks_Lenina haremsGrāmata, kuru sarakstījis amerikāņu rakstnieks par latviešu strēlniekiem, man šķita ļoti intriģējoša. Tomēr izturējos pret to piesardzīgi, jo gadīties jau var visādi. Par lasīšanu mani pārliecināja intervija ar autoru (“Ar Latviju apsēstais”, Kultūras Diena, 6. marts), kurā stāstīts, ka grāmata uzrakstīta pēc septiņu gadus ilgiem pētījumiem un materiālu krāšanas par Latvijas 20. gs. pirmās puses vēsturi. Turklāt izlasīju, ka manuskriptu pirms publicēšanas lasījuši vēsturnieki, kas gaisināja šaubas par romāna vēsturisko precizitāti.

Grāmatas galvenais varonis ir baltvācu barona jaunākais dēls Viktors Rūks, kura mūžs ir raibs kā dzeņa vēders — 1905. gada revolūciju viņš pieredz kā mazs zēns, tam seko dienests Krievijas armijā un baltvācietim neierasta piesliešanās Sarkanajai armijai, dienot Kremlim pietuvinātajos latviešu strēlnieku pulkos. Pēc kara Viktors vēlas dzīvot mierīgu augstskolas pasniedzēja dzīvi, tomēr tai nav lemts būt ilgai — viņu atrod arī 1941. gada 14. jūnijs. Autors ir izvēlējies par romāna galveno varoni attēlot baltvācieti, jo uzskatījis, ka viņam kā ārzemniekam būs vieglāk izpausties caur cilvēku, kas it kā stāv ārpusē. Grūti pateikt, cik lielā mērā baltvāciešiem ir iespējams stāvēt ārpusē, jo Latvijas vēsturē viņi ir iestiguši dziļi un pamatīgi, turklāt no savas ģimenes ietekmes un audzināšanas atkratīties arī nevar – to romāna garumā autors uzsver kā vienu no Viktora rakstura šķautnēm: duālisms, svaidīšanās starp ģimenes principiem un paša iegūto pieredzi.

Kopumā romāns lasījās raiti, Viktora strēlnieka gaitas bija pat diezgan aizraujošas. Man patika, ka autors necenšas ar varītēm izskaidrot katrai ainai vēsturisko kontekstu, bet diezgan harmoniski ievij tekstā norādes uz notiekošo, tādējādi romāns nepārvēršas par literāri—vēsturisku mācību grāmatu. No otras puses, tā tomēr ir bijusi milzu drosme — pirmajam romānam ņemt ārkārtīgi smagu un sarežģītu vēstures posmu un mēģināt to pieradināt — vienā katlā censties savienot baltvācu muižniecību, kara cīņas, latviešu atbrīvošanas cīņu idejas,  komunistus, deportāciju, padomju varu Latvijā… te ir materiāls pāris bieziem sējumiem, nevis nieka 300 lappusēm. Iespējams, labāka ideja būtu bijusi izvērst romāna darbību līdz Pirmā pasaules kara beigām, līdz ar to visam strēlnieku posmam varētu veltīt galveno uzmanību, tai skaitā arī pašam Ļeņina harēmam. Romāna otrā puse par starpkaru perioda Latviju man patika mazāk, jo bieži sevi pieķēru domājot, vai dzīvē tas vispār varētu notikt. Varbūt baltvācieša Viktora Rūka un viņa sievas — komunistes Kaivas personību dziļāka atklāšana spētu pārliecināt, ka tādas ideoloģiski dīvainas laulības vispār ir iespējamas, kā arī Viktora brāļa Otomāra mefistofeliskajam tēlam nekaitētu kādas cilvēcīgākas iezīmes. Visumā es varētu teikt, ka autors ir veiksmīgi ticis galā ar vēsturisko materiālu, tomēr personību raksturojumam pietrūkst dziļuma un rīcības motivācijas.

Makormika grāmata vispirms ir iznākusi angļu valodā un no amerikāņu lasītājiem saņēmusi pārsvarā pozitīvas atsauksmes, kas ļoti iepriecina. Vismaz vēl kāda grāmata, kur ieteikt interesentiem par Latviju. Interesanti, ka amerikāņus nav mulsinājis grāmatas nosaukums — man gan nācās interesentiem skaidrot, ka es nelasu par Ļeņina brūtēm 🙂 Varbūt Latvijas tirgum būtu bijis lietderīgi izvēlēties citu nosaukumu, jo mēs esam vairāk pieraduši pie trauksmainām metaforām un dziļdomīgām izteiksmēm. Varētu paburkšķēt arī par grāmatas vāka noformējumu, kurš vairāk atgādina kādu neveiklu bildīšu sakompilējumu ar patizlu burtu dizainu.

Makormiks ir izdarījis Latvijai lielu pakalpojumu, uzrakstot grāmatu, kura plaši un vispusīgi atspoguļo Latvijai tuvas vēstures tēmas. Cerams, ka arī latviešu lasītājs spēs novērtēt viņa pūles, jo man tiešām bija interesanti lasīt par Viktora Rūka trauksmainās dzīves līkločiem.

Vita Zelče “Nezināmā” (2002)

Atstāt komentāru

Vita Zelče. Nezināmā: Latvijas sievietes 19. gadsimta otrajā pusē. – Rīga: Latvijas Arhīvistu biedrība, 2002.

Igors Špiļenoks. Savvaļas tulpe aprīļa stepē Rostovas rezervātā.

Igors Špiļenoks. Savvaļas tulpe aprīļa stepē Rostovas rezervātā.

21. gadsimta sākumā sieviešu līdztiesība tiek uztverta kā pati par sevi saprotama parādība, šobrīd nevienam (vismaz Rietumu pasaulē) nav šaubu, ka abiem dzimumiem ir vienādas tiesības uz izglītību, vietu darba tirgū un politikā, dalību sabiedriskā un kultūras dzīvē. Tomēr vēl pirms nieka 150 gadiem sievietes vieta sabiedrībā tika strikti ierobežota: patriarhāta tradīcija gandrīz pilnībā izslēdza sievieti no publiskās sfēras, savukārt privātajā sfērā, kur ritēja sievietes esamība, viņai bija paredzēta pilnīga atkarība no vīrieša. 19. gadsimta otrajā pusē Latvijas teritorijā atbalsojās visi pasaulē notiekošie procesi – modernizācija, urbanizācija, sociālās struktūras apvērsuma sākums, lielāka izglītības pieejamība, nacionālisma ideju uzplaukums. Vitas Zelčes pētījums parāda sievietes lomas transformāciju 19.gadsimta otrās puses Latvijas sabiedrībā: kādas pārmaiņas notiek ģimenē, sabiedrībā, izglītības un darba iespējās, sadzīvē, kā arī seksualitātē un morāles normās. Grāmatas nodaļas vispārīgi ieskicē esošo situāciju, pievēršas ģimenei, sadzīvei un ikdienai, sabiedriskai dzīvei, skolai un izglītībai, darbam laukos un pilsētā un prostitūcijai.

Zelčes pētījumā 19. gadsimta sieviešu dzīves modelis ir raksturots, izmantojot vēstures materiālu tikai par Kurzemes guberņas un Vidzemes guberņas latviešu apriņķiem (izslēgta atšķirīgā Vitebskas guberņa), plaši piedāvāti statistikas dati, kā arī presē un literatūrā atrodamās laikmeta liecības. Kurzemes un Vidzemes guberņās 1861. gadā dzīvoja apmēram 568 300 cilvēku, 1897. gadā – 1 190 900, kopskaitā sieviešu bija nedaudz vairāk, bet lielajās pilsētās darba tirgus īpatnību dēļ dzīvoja vairāk vīriešu. Skaitliski lielākā kārta bija zemnieki.

Likuma skatījumā sievietes vienīgā vieta bija mājās un ģimenē. Sievietēm nebija nekādu politisko tiesību, viņas nevarēja ne vēlēt, ne tikt ievēlētas. Tās sievietes, kuras bija pamanāmas sabiedriskā telpā, lielākoties bija kāda darboņa sievas, piemēram, Luīze Valdemāra, Karolīne Kronvalda, Ludovike Kalniņa, Hermīne Zālīte u.c. Publiskā telpā “sieviešu jautājums”  plašāku iztirzājumu ieguva tikai 19. gadsimta 80. gados, tomēr tā formulējuma meklējumi notiek vēlāk, un gadsimta pēdējā desmitgade jau ir daudz bagātāka ar spriedumiem un polemiku par sieviešu dzīves dažādiem aspektiem. No 1893. gada laikraksta “Dienas Lapa” redakcija izdeva “Saimnieču un zelteņu kalendāru”, kurā parādījās jaunstrāvnieku idejas, kas aizstāvēja sievietes kā likuma priekšā un darba tirgū diskriminētu grupu. Sieviešu jautājumam pievērsās arī literārais žurnāls “Mājas Viesa Mēnešraksts” (no 1895. gada). “Baltijas Vēstnesis” savukārt nostājās pret emancipāciju un apšaubīja tās nepieciešamību latviešu sabiedrībā.

Katrīna Dombrovska (1830-1903), veiksmīga komersante un ilggadēja Rīgas latviešu labdarības biedrības priekšniece

Katrīna Dombrovska (1830-1903), veiksmīga komersante un ilggadēja Rīgas latviešu labdarības biedrības priekšniece

Tā laika sabiedrību raksturoja teiciens: “Vīriešu mājas ir pasaule; sievietes pasaule ir māja.” (Marija fon Redelīna. Haus und Herd). Ideāla sieva nodrošināja mājas dzīvi, bija “pavarda sargātāja”, viņa būtībā apmierināja citu vajadzības, savu personību atstājot novārtā. Vienīgā sabiedrības akceptētā nodarbe ārpus mājas bija labdarība, un 19. gadsimtā tika reģistrētas vairākas biedrības, kurā sievietes palīdzēja trūcīgajiem, organizēja lētu ēdamo un dibināja patversmes. Citās biedrībās līdz pat 90. gadiem sieviešu darbība bija pastarpināta. Palēnām sievietes iesaistījās tādās kultūras aktivitātēs kā kordziedāšana un teātra spēlēšana, lai gan skatuve ilgi tika uzskatīta par tikumīgai sievietei neiederīgu vietu. Kā svaiga vēsma 90. gados sieviešu kustībā ienāk jaunstrāvnieces Aspazija, Dora Pliekšāne un Nīna (Anna Ulpe), tomēr tiek atzīmēts, ka arī šīs sievietes apprecoties savu turpmāko dzīvi pilnībā pakārtoja vīra interesēm un nonāca pretrunā jaunības ideāliem. Izglītības ziņā lēnām, bet nenovēršami, sabiedrība nonāca pie pārliecības, ka arī meitenes ir jāsūta skolās, jo nepietiek ar mājmācību. To sekmēja izglītotu vīriešu pieaugums, kuriem vajadzēja izglītotas sievas, kā arī pieauga sieviešu skaits, kas izglītību ieguva, lai strādātu algotu darbu. Pirmo izglītību ieguva trīsgadīgā pamatskolā (laukos) vai elementārskolā (pilsētās), tam sekoja trīsgadīga draudzes skola, tomēr šeit meiteņu jau bija daudz mazāk. Popularitāti guva privātās meiteņu skolas. Gadsimta beigās tiek pat akceptēta sievietes vēlme studēt. Pirmā latviešu studente bija Dora Pliekšāne, kura medicīnas studijas gan nepabeidza, bet 20.gadsimta sākumā par ārstēm kļuva vismaz četras latvietes.

Dace Akmentiņa (īstajā vārdā Doroteja Šteinberga) (1858-1936), izcilākā 19. gs. latviešu aktrise

Dace Akmentiņa (īstajā vārdā Doroteja Šteinberga) (1858-1936), izcilākā 19. gs. latviešu aktrise

Likumdošanā bija nostiprinātas vīrieša vara un tiesības, būtībā sieviete un visi viņas īpašumi un kustāmā manta ar laulības palīdzību tika nodota no tēva vīram. 21 gadu vecumā meita varēja pieprasīt tiesības pārvaldīt savu īpašo mantu, tomēr patstāvīgu dzīvi viņa drīkstēja uzsākt tikai ar vecāku atļauju. Neprecētās sociāli un juridiski bija diezgan neaizsargātas, savukārt izšķirties, pirmkārt, bija grūti, otrkārt, pret šķirtenēm izturējās ar aizdomām. Saskaņā ar sociālajām normām sievietes dzīve kļuva pilnvērtīga tikai apprecoties un iegūstot savu māju un vīru, bet neprecētas uzskatīja par neveiksminiecēm. Tomēr daudzi nodrošinātie vīrieši karjeru lika pirmā vietā un uzskatīja, ka ģimenes uzturēšana maksā dārgi, tādēļ bija aktuāls bija vīra meklēšanas “drudzis”. Precējās salīdzinoši vēlu – sievietes vidēji 24-26 gadu vecumā, vīrieši pāris gadus vēlāk. Salīdzinoši liels bija arī neprecēto skaits (8-15% sieviešu), bet tās pārsvarā bija pilsētnieces, laukos neprecēti ļaudis bija reta parādība. 19. gs. otrā pusē jau bija nostiprinājušies sociālie slāņi un saimnieki ar kalpiem precējās reti. Zīmīgi, ka ļoti daudzi izglītoti latvieši paaugstināja savu sociālo statusu, apprecot vācietes.

19. gadsimtā nosodījumu par pirmslaulību dzimumdzīvi izpelnījās tikai sieviete, vīrs pat drīkstēja šķirties, ja uzzināja, ka sieva pirms laulībām gulējusi ar citu. Tika gan uzskatīts, ka sievietei seksuālas vēlmes nepiemīt, tādēļ primārās bija vīra vajadzības (ja arī sieviete guva baudu, tad tā bija jāslēpj). Sievietei seksā varēja interesēt tikai bērna ieņemšana. Atsevišķā nodaļā tiek apskatīta prostitūcija, jo šajā specifiskajā profesijā riskēja nokļūt vispirms neprecētas sievietes bez vecākiem, t.i. juridiski neaizsargātākās, un tiek secināts, ka mazināt prostitūtu skaitu var jaunas, adekvāti atalgotas darbavietas.

Vitas Zelčes grāmata spilgti parāda, ka sieviete 19. gadsimtā bija otršķirīgs cilvēks, kurš pastāvēja, lai atražotu sabiedrību un kalpotu vīrieša interesēm. Tikai pašās gadsimta beigās Jaunās strāvas idejas iedvesmoja nelielu ļaužu kopu, tomēr sociālajā realitātē tās neīstenojas. Tā kā grāmata atspoguļo visa attiecīgā laikaposma sabiedrību un tajā notiekošos procesus, ieteiktu to ne tikai sieviešu vēstures pētniekiem, bet arī visiem Latvijas vēstures interesentiem.

Portreti iegūti LNB digitālajā kolekcijā “Latvijas kultūras vēsture attēlos”.

Pirmā pietura – 2014

11 komentāri

Šodien spožā saulīte skaļi pavēstīja, ka pavasaris vairs nav aiz kalniem. Lai nu tā būtu! Ziema pagājusi rimti rušinoties un pa druskai lasot, protams, mazāk nekā bija iecerēts. Janvārī vēl lasījās diezgan labi, bet februārī manu laiku paņēma Olimpiāde. Toties es revidēju savas grāmatas un beidzot savietoju tās jaunajos grāmatplauktos!

BillyLīdz šim grāmatas man stāvēja kā pārmetošs kalns, jo pēc remonta ievilkās jauno mēbeļu pirkšana — es līdz apnikumam agonizēju mēbeļu veikalos. Grāmatplauktu sakarā gan nenonācu pie izcili oriģināla risinājuma (tas pats IKEA Billijs ar stikla durvīm), tomēr vismaz izmēros un krāsā izdevās trāpīt ideāli. Man patīk, ka Billijam iespējams koriģēt atstatumu starp plauktiem (un uzreiz ieteiktu pasūtīt vēl vienu mazo papildplauktu), tomēr milzīgs mīnuss ir tas, ka švīkas uzrodas nenormāli ātri – nevienai vecajai mēbelei vai lētajai skaidu plāksnei tas novērots netika. Arī visa tā durvju atvēršanas sistēma – piespied un durtiņa atlec – man nepatīk, tādēļ plānā ir magnētiņu un rokturīšu iegāde. Viens plaukts ir dziļais (38 cm), otrs – plānais (28 cm), bet varu teikt, ka dziļais variants ir daudz praktiskāks, jo iespējams salikt grāmatas divās rindās. Tā kā grāmatas pārsvarā nav platākas par 20 cm, tad seklākā plaukta priekšpusē kādi 5 cm tiek nelietderīgi atvēlēti putekļu audzēšanai, kas galīgi nav vajadzīgs.

Tā nu es krāmēju savas grāmatas, daļu no izlasītajām reducēju, daļu no senāk nopirktā un vēl nelasītā izvilku priekšplānā (ar to vislabāko apņemšanos). Secināju, ka grāmatu glabāšana es esmu apnicīgi racionāla, jo jaunāko laiku izlasīto daiļliteratūru par mājās paturamu atzīstu ļoti retos gadījumos (pietiek jau ar mantotajiem krājumiem), pārsvarā manus plauktus aizņem non-fiction un to-be read daiļliteratūra. Iespējams, tādēļ, šogad nonākot Baltijas Grāmatu svētkos, nenopirku nevienu pašmāju daiļliteratūru, bet aprobežojos ar divām grāmatām par mitoloģiju krieviski un diviem romāniem angliski.

BaltijasGramatu svetkiUz pavasara Grāmatu svētkiem es aizbraucu regulāri, tomēr šogad likās, ka tā jau ir rutīna. Grāmatu jaunumiem es sekoju līdz, tur pārsteigumu nav, turklāt daudzi mazie apgādi (būsim godīgi) vienkārši veģetē. Cenas nav ievērojami zemākas. Pasākumi? Trīs dienas dzīvot pa attālo Ķīpsalu un gaidīt interesējošo autoru vai diskusiju man neļauj ne darbs, ne citi pienākumi. Labprāt noskatītos sagatavotos pasākumus vēlāk internetā (galu galā cilvēki veltījuši gan laiku, gan darbu), tomēr par tādu iespēju Latvijas Grāmatnieku ģilde, šķiet, vēl nav aizdomājusies. Ja nu kāds izdevējs ir nofilmējis savu pasākumu, tad vēl ir kāda cerība to ieraudzīt. Vēl man bija pārdomas par grāmatu pārdošanas kultūru, kas pamatos neatšķiras no parastas tirdzniecības: labvēlīga, ieinteresēta, bet neuzbāzīga attieksme pret pircēju, tomēr, pārdodot grāmatas, iespējams vēl arī papildu bonuss – papļāpāšana par literatūru (gan konkrēti, gan vispārīgi) un, kā jau piedien izstādei, informēšana par izdevēja jaunumiem. Diez vai tā ir sakritība, ka Latvijas veiksmīgākie izdevēji māk arī pārdot savas grāmatas, savukārt tie, kas stāv lūpiņas sakniebuši vai – tieši otrādi – jautri triec ar paziņām, nav veiksmīgi tirgotāji.

liela-lasisanaPirms rakstīšanas speciāli sagaidīju Lielās lasīšanas otro raidījumu. Šoreiz bija labāk, iztika bez muļķībām, iepriecināja gan izvēlētie pirmrindas grāmatu lasītāji, gan pieaicinātie rakstnieki. Mani nemaz neizbrīna, ka dzeja nav trāpījusi fināla simtniekā, jo tas ir pilnīgi cits žanrs, ar sajūtām un emocijām runājošs, tomēr nedaudz izbrīnīja dīvainā, vainīgā rosīšanās un sasteigtā telefonbalsošana (lai gan nav žēl, ka tagad Ārijai Elksnei tiks veltīts sižets). Kopumā simts finālistus vērtēju normāli, lai gan rezultāts atstāj iespaidu, ka viena daļa ir balsojusi par jaunības atmiņām, bet otra par tām pāris grāmatām, ko paveicies izlasīt līdz galam. Labprāt no tā saraksta izlidinātu kādas piecas modīgās grāmatas, kuras pēc pāris gadiem jau būs aizmirstas, bet tā īsti saīgusi esmu par “Greja piecdesmit nokrāsas” nonākšanu sarakstā. Es saprotu, ka grāmatu var tulkot, izdot un lasīt (kas gan to varētu aizliegt), tomēr balsot par to kā labāko dzīves grāmatu… Un nevajag teikt, ka ar šo grāmatu latvietis uzzināja, kas ir sekss.

Vispār jau man jābūt priecīgai, jo visas manis izvēlētās piecas grāmatas ir fināla sarakstā. Tas bija grūts lēmums, bet es pirms balsošanas atcerējos par Bredberija “451 grāds pēc Fārenheita”, kurā bija tādi grāmatcilvēki, kas iemācījušies no galvas izzušanas riskam pakļautās, viņuprāt vērtīgākās grāmatas. Kuras grāmatas es gribētu iemācīties no galvas un izstāstīt nākotnes cilvēkiem? Rūdolfa Blaumaņa noveles, Kārļa Skalbes pasakas, Annas Sakses “Pasakas par ziediem”, Zigmuda Skujiņa “Gulta ar zelta kāju” un Andras Neiburgas “Stum, stum”. Jā, visas ir latviešu, jo citas tautības cilvēks latviešus no galvas nemācīsies. Nakamajā kārtā nobalsoju par Blaumani, Saksi un Skujiņu.

Lūdzu balsojiet arī otrajā kārtā par labām, saturīgām grāmatām!

Marta meitene

1 komentārs

Pablo Gallo. Mujer buscando un pasaje (2009)

Pablo Gallo. Mujer buscando un pasaje (2009)

“Pasaki man vienu,” sacīja vecākā Princese Vecajai Sievai, kad visi bija aplaudējuši viņas stāstam. Mēness spīdēja smaragdzaļās debesīs, un visi radījumi snauduļoja un čabinājās. “Pasaki man vienu. Vai tu biji tā, kuru es redzēju uz ceļa steidzamies man pa priekšu?”

“Tev pa priekšu vienmēr iet kāda veca sieva, un kāda cita tev seko arī aiz muguras, un tā nebūt nav vienmēr viena un tā pati, un šī sieva var būt ļaunestīga vai laipna, bīstama vai brīnumjauka atkarībā no tā, kā izlokās ceļš, pa kuru tu steidzies. Jā, es biju tev priekšā un aiz muguras arī, bet ne jau es viena pati un ne jau tāda, kādu tu mani redzi tagad.”

“Esmu laimīga, ka varu būt šeit kopā ar tevi tādu, kāda esi tagad.”

A.S.Baieta “Džins lakstīgalas acī” (fragments no pasakas “Vecākās Princeses stāsts”) (Atēna, 2004, tulkojusi Maija Andersone)

Elijs Vīzels “Nakts” (2001)

Atstāt komentāru

Elijs Vīzels. Nakts / no angļu val. tulk. Guntis Dišlers. – Rīga: Jumava, 2001. (Elie Wiesel. Night. 1955)

vizels_naktsElija Vīzela grāmata ir no tām, kuru izlasa vienā piegājienā. Pirmkārt, tādēļ, ka tā ir tikai nedaudz biezāka par 100 lappusēm, otrkārt, tāda veida grāmatas ir emocionāli smagi saņemties atvērt vēlreiz.  Atmiņas par koncentrācijas nometni nav nekāda pastaiga gar upi ievziedu laikā.

Elijs Vīzels (1928) ir Nobela Miera prēmijs laureāts (1986), rakstnieks un sabiedriskais darbinieks. Otrā pasaules kara laikā Rumānijas pilsēta Sigeta (tagad Sigetumarmacjeja) nonāca Ungārijas pārvaldībā, un visi ebreji tika pārvietoti uz geto. 1944. gada maijā vācu armijai tika atļauts visus geto iedzīvotājus izvest uz Aušvicas koncentrācijas nometni, Elijs un viņa ģimene – tēvs, māte un trīs māsas bija izvedamo skaitā. Kopumā no reģiona deportēja 33 tūkstošus ebreju. Nometnē vīriešus atdalīja no sievietēm, māti ar jaunāko māsu uzreiz nosūtīja uz gāzes kameru. Elijs palika kopā ar tēvu – pusaudzis un vīrs pēc piecdesmit. Es domāju, ka diez vai ir jāstāsta par koncentrācijas nometnes ikdienu, cilvēki centās izdzīvot, saglabājot cilvēcību un arī cerību – ticot, ka ļaunums nevar būt tik bezgalīgs un neaptverams. 8 mēnešus Elijs ar tēvu nostradā Bunā, bet 1945. gadā vācu armija saprot, ka beigas ir tuvu, tādēļ Bunas ieslodzītos pārdzen uz Būhenvaldi. Death march nozīmē, ka novārdzinātus cilvēkus dzen pa sniegu kilometriem tālu uz dzelceļa staciju, kur salādē vagonos un vairākas dienas bez ūdens un pārtikas ved uz nākamo punktu. Elija vagonā iekāpa simts cilvēku, izkāpa ducis, starp tiem arī Elijs ar tēvu. Būhenvaldē tēvs kļuva vārgāks ar katru dienu, līdz janvāra beigās nomira. Elijs 11. aprīlī sagaidīja ASV armijas ienākšanu.

Pieņemsim, ka mums patīk skatīties dramatisku kino par holokaustu, kurā ciešanu mākti cilvēki dalās ar pēdējām maizes drupačām. Vai tā bija arī dzīvē? Tā gadījās, bet Vīzels ir godīgs — pilnīgi nobadinātie cilvēki kādā brīdī pilnīgi zaudēja sajēgu un kļuva par dzīvniekiem. Vēl vairāk – aukstuma un sāpju mākti viņi zaudēja savu izdzīvošanas instinktu un vienkārši apgūlās sniegā, lai aizmigtu uz visiem laikiem. Vīzels ir godīgs pat pret sevi un atzīst, ka tēva nāves brīdī viņš sajūtas atvieglots, jo ir kļuvis pārāk smagi pierunāt dzīvot izmisušu vīru.

Saspiedušies cieši kopā, lai turētos pretī aukstumam, ar tukšu un tajā pašā laikā smagu galvu, smadzenēs grimstošu atmiņu atvars. Vienaldzība nokāva garu. Šeit vai citur – kāda starpība? Nomirt šodien vai rīt, vai vēlāk? Nakts bija gara, tai nebija beigu.

Holokausts ir vēstures daļa, kuru gribas apiet, jo tā ir ļoti neglīta un šausminoša. Un jāatzīst, ka ar prātu nav iespējams saprast, kā tik tālu var nonākt — vai tā bija kaut kāda hipnoze vai masveida halucinācijas, kam tika pakļauta vācu armija un izpildīgie nacisti, jo tikai zombiju ganāmpulks var darīt tādas lietas, kuras normālā stāvoklī tiek klasificētas kā masveida slepkavības. Tomēr holokaustu nevar ne aizmirst, ne uzskatīt par vēstures daļu, jo neiecietība un naids pret citādo sabiedrībā uzplaukst ātri un izraisa negaidīti postošas sekas.

 

Viljams Stairons “Sofijas izvēle” (1999)

5 komentāri

Viljams Stairons. Sofijas izvēle /no angļu val. tulk. Ilga Melnbārde. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1999. (William Styron. Sophie’s Choice. 1979.)

“Sofijas izvēle” ir grāmata, kuru es ļoti ilgi taisījos lasīt, pārāk ilgi lasīju un nekādi nevaru saņemties uzrakstīt atsauksmi. Vai tas nozīmē, ka grāmata man nepatika? Varbūt. Ne gluži.

Aina no filmas "Sophie's Choice" (1982)

Aina no filmas “Sophie’s Choice” (1982)

Janvārī ieklīdusi holokausta tēmā, es nolēmu, ka beidzot varētu būt pienācis laiks lasīt arī Stairona “Sofijas izvēli”, par kuru uzzināju jau pasen, pētot Merilas Strīpas filmogrāfiju un lasot par to, cik emocionāli grūti viņai šī loma nākusi. Sofija Zavistovska ir poliete, kura pēc Otrā pasaules kara ir emigrējusi uz ASV un pamazām pūlas iejusties citā pasaulē, citā valodā. Kara laikā viņa ir zaudējusi visu ģimeni, pabijusi Aušvicā, no kuras brīnumainā kārtā ir iznākusi dzīva, tomēr joprojām nejūtas vesela ne garīgi, ne fiziski. Amerikā Sofijai palīdz nejauši satiktais Nātans, inteliģents un bagāts ebrejs — abi kopā viņi gan kaislīgi mīlējas, gan nejauki plēšas. Romāna galvenais stāstnieks gan ir Stingo — 22 gadus jauns, garš un kalsns jauneklis, kurš ir nolēmis kļut par rakstnieku, tādēļ izmanto tēva piešķirto naudu, lai apmestos kādā Ņujorkas namā un mēģinātu uzrakstīt savu pirmo romānu. Šajā sārtajā Bruklinas mājā arī satiekas Stingo, Sofija un Nātans, lai kļūtu par tuviem draugiem.

Jau no paša sākuma ir skaidrs, ka grāmatā centrālais (un arī interesantākais) motīvs ir Sofijas dzīvesstāsts, kuru viņa pa fragmentam, negribīgi atceroties, stāsta Stingo: vispirms nāk viņas dzīve pirms kara Krakovā, attiecības ar tēvu, jaunības sapņi, agrās laulības un bērni, tam seko Vācijas iebrukums Polijā un centieni vienkārši izdzīvot vienai ar bērniem, bet vēlāk — liktenīgā nonākšana koncentrācijas nometnē, kurā viņa kādu brīdi strādā pat par Rūdolfa Hesa sekretāri. No Sofijas puses grāmatā ir daudz saistoša, pat satriecoša teksta, turklāt autors Sofiju ir izvēlējies portretēt kā vienkāršu sievieti, kura nevēlas būt pretošanās kustības varone, bet vienkārši kopā ar saviem bērniem izdzīvot karā. Viņa drīzāk ir upuris, straumē ierauta lapa, kuru nes pretim bezdibenim. Būtībā Stairons ir izvēlējies neordināru pieeju: nevis tieši rakstīt par kara šausmām, bet iedziļināties cilvēku pēckara garīgajā stāvoklī. Vai Sofija vispār ir spējīga atkal dzīvot normālu dzīvi un sadziedēt milzīgā satricinājuma radītos bojājumus?

(..) tovasar atklāju, ka viņas vārdu krājumā bieži dominēja vardi “vainas apziņa”, un šobrīd man ir skaidrs, ka piespiedu kārtā izdarīto pagātnes vērtību pārvērtējumu lielā mērā pavadīja riebuma pilna vainas apziņa. Pamazām sāku arī saprast, ka viņai piemīt slieksme, skatoties uz pašas nesenajiem pārdzīvojumiem, just pretīgumu pret sevi — acīmredzot tā nav reta parādība to vidū, kuriem bija lemts tāds pats smags pārbaudījums.

Tomēr pie Sofijas stāsta lasītājam ir jālaužas cauri galvenā varoņa Stingo pārdzīvojumiem, kurš ir iegrimis dziļā seksuālā frustrācijā, t.i. nekādi nevar dabūties, jo amerikāņu meitenēm 20. gs. 40-to gadu beigās ir konkrētas sarkanās līnijas. Ja vēl šī tēma būtu tikai nedaudz ieskicēta, to vēl varētu paciest, bet Stingo vērtību skalā tā ir līdzvērtīga koncentrācijas nometnes šausmām, līdz ar to man nācās uzzināt pārāk daudz par jauna vīrieša briestoša organisma mokām. Otra tēma, kuru rakstnieks nezin kādēļ ir ievijis, ir ASV Dienvidu verdzības vēsture, kas ir interesanta pati par sevi, bet disonē ar visu pārējo. Stairons gan pūlas vilkt paralēles starp Dienvidiem un Polijas vēsturi, tomēr manā skatījumā Eiropas vēsturē ieskaiti viņš neiegūst. Būtībā vienā romānā ir saliktas kopā veselas četras grāmatas: jauna vīrieša pieaugšanas stāsts, holokausta upura dzīve, ASV Dienvidu dzīves ainiņas un mīlas stāsts par to, kā satikās rakstnieks, mazohiste un psihopātisks sadists. Pie visa tā jāpiebilst, ka Stairons raksta piepildīti un saturīgi, ar tekstu ir iespējams līdzpārdzīvojums un saplūsme.

Stairons ir veidojis romānu pretstatos: jauns amerikānis, kurš neko nezina par Aušvicas briesmām, tiek pretstatīts nobriedušai, bet garīgi iztukšotai polietei (it kā Jaunā pasaule pret veco un nogurušo); jauna cilvēka pirmie seksuālie soļi tiek konfrontēti ar Sofijas un Nātana gultas maratoniem, kuru galvenā jēga gan nav bauda, bet aizmiršanās, realitātes atbīdīšana.

Mēs mīļojāmies visu pēcpusdienu, tā es aizmirsu sāpes, taču aizmirsu arī Dievu un Janu, un visu citu, ko biju zaudējusi. Un apzinājos, ka mēs ar Nātanu vēl kādu brīdi dzīvosim.

Iespējams, ka Stairona romāna lielākā vērtībā ir centienos parādīt pēckara pasaules garīgo nestabilitāti, kuru simboliski es saredzu Nātana personā — labilā ebreju vīrietī, kurš vispirms gatavs Sofijas priekšā nolikt zelta kalnus, bet pēc tam nosist viņu tādēļ, ka viņa ir izdzīvojusi. Un Sofija nepretojas viņa pazemojumiem, jo dziļi sirdī nespēj sev piedot savu kādreizējo izvēli.

Grāmata patiks tiem, kam patīk lauzties cauri piesātinātam tekstam, kuram ir tieksme aiziet sānceļos (man gribētos izņemt laukā vismaz trešdaļu). Tomēr Sofijas stāsts bija lasīšanas vērts.

Kailās lasītājas II

4 komentāri

Nu jau tradicionāli Valentīndienas izklaidei piedāvāju nelielu kailo lasītāju izlasi. Dzejoļi piemeklēti no krājuma “Zelta tvaiks” (sast. Imants Lasmanis, Liesma, 1969).

.

Patricia Watwood (1971) Leaves of Grass (2011)

Patricia Watwood (1971) Leaves of Grass (2011)

Es visu šo nakti klusiņām smējos

Un klausījos ziedoni vēstošos vējos.

No rīta silts lietutiņš mirgoja klusi,

Bij zaļa zālīte sadīgusi.

Un brīnums man bij, ka nav plaukuši ziedi

Tai vietā uz rokām, kur skūpstu Tu spiedi.

Elīna Zālīte. Agrā pavasarī

.

***

Miles Williams Mathis (1964) Blue Blanket

Miles Williams Mathis (1964) Blue Blanket

Sudraba papelēs cikādes dzied,

kalnos skan vakara zvani,

mīļākais, lūpas man sarkanas zied—

nāc jel un skūpsti mani!

Mēness kā bāli zaļš lotosa zieds

šūpojas debesu dzīlē,

skūpsti un roku ap augumu liec,

paliec pie manis un mīlē!

Mīlē, lai nemiers un ciešanas rimst,

dzisini dvēseles slāpes,

mīlē, pirms blāzmotās debesīs dzimst

diena un šķiršanās sāpes.

.

Leons Paegle. Aicinājums

.

.

.

***

Ishikawa Toraji. Reading (1935)

Ishikawa Toraji. Reading (1935)

Ho-Taī, draugs visjaukais,

Tavs vārds ir tējas roze,

Kas smaržo kalnu dārzos —

Es viņu visur jūtu.

Kaut mūžīgi tā būtu,

Ho-Taī.

Ho-Taī, draugs vismīļais,

Es uzplaukstu ar tevi,

Es uzziedu ar sauli —

Kaut mūžīgi tā būtu!

Es tevi visur jūtu,

Ho-Taī.

.

Linards Laicens. Ho-Taī

.

***

Francesco Hayez. Meditation (1850)

Francesco Hayez. Meditation (1850)

Tik vien man šodien prieka bij

kā norietošās saules atspulgs sārts,

kas varavīksnes svieda lietus peļķē…

Tik vien bij mīlas dzīvē manā

kā krogus skūpsts, tik lēts un pārejošs,

kā rītā citā sirds sita mierīgi kā tornī zvans.

Tik vien.

.

Austra Skujiņa. Tik vien

 

 

 

.

***

Francine van Hove (1942) Bellavista

Francine van Hove (1942) Bellavista

Še apstājāmies klusi, it kā gaidās.

Vējš viegli dvesa koku galotnēs,

Un zeltains mākons zemu, zemu laidās.

Kaut kur no zara vaļā ziediņš iris

Pār mūsu galvām lejup šūpojās,

Bet ūdens bij zem tilta it kā miris,

Tik divas ēnas dzelmē skūpstījās.

Jānis Ziemeļnieks. Uz tilta

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2014-janvāris)

Atstāt komentāru

Soču olimpiādes vērošana ir pārņēmusi manu blogošanas laiku, tomēr jāatceras vismaz par ikmēneša grāmatu apskatu. Ļoti daudz mani interesējošu jaunumu gan nav, droši vien izdevēji saspringst pirms Ziemassvētkiem un janvāris ir tāds tukšāks laiks.

Nauda ar LatvijasVarbūt joprojām nedaudz skumstat pēc aizejošā latiņa – šai naudiņai ir veltīts fotogrāfiju un stāstu albums Nauda ar Latvijas dvēseli (autora izdevums). Grāmata hronoloģiski vēsta par notikumiem, kas saistīti ar šo naudu gan pirmās, gan padomju, gan mūsdienu Latvijas laikā.

Par pagātnes notikumiem stāsta arī decembrī izdotā 13. tradīciju burtnīca “Slēgtās zonas stāsti” (starpnozaru mākslas grupa “Serde), kura būs īpaši interesanta kurzemniekiem, jo tajā apkopotas Kurzemes piekrastes iedzīvotāju atmiņas par bijušajām padomju laika slēgtajām teritorijām, kas atradās pie jūras. Stāsti un materiāli iegūti 2012. gada ekspedīcijā. Interesanti, ka stāstījumos saglabātas kurzemnieku valodas īpatnības.

Visus modes un apģērbu vēstures interesentus varētu piesaistīt divas grāmatas:  Herieta Vorslija “Mode. 100 būtiskas idejas” (Jānis Roze), kas atskatās uz sieviešu modi vairāk nekā 100 gadu garumā, un praktiski lietojamā Bredlija Beiju “Stila akadēmija” (Zvaigzne ABC), kurā apskatīti 48 figūru tipi un tiem atbilstoši stilista padomi.

Enārs_Pasakas, kas liekTā kā latviski erotika ir retums, jāpiemin franču rakstnieka Žana Pjēra Enāra pasaku krājums “Pasakas, kas liek nosarkt Sarkangalvītēm” (JLV). Kā var noprast, te tradicionālās pasakas ir pārstrādātas erotiskā gaumē.

No pieaugošā fantāzijas grāmatu klāsta jāpiemin, protams, Nīla Geimena “Okeāns ielas galā“(Zvaigzne ABC), par kuru nu jau ir uzrakstījuši gandrīz visi blogeri, kas saņem grāmatas no Zvaigznes. Pēc atsauksmēm spriežot, Geimens savu rakstītprasmi nav zaudējis. Otra fantāzijas grāmata ir Džeimss Dašners “Labirinta gūstā” (The White Book), kura Goodreads figurē kā populāra jauniešu distopija.

Kasparavičs_ZemudensParasti gan es nerakstu par bērnu grāmatām, bet šoreiz gribu atzīmēt, ka iznākusi jauna, man mīļa autora Otfrīda Preislera grāmata “Laupītājs Hocenplocs” (Zvaigzne ABC), kā arī lietuviešu rakstnieka Ķēstuta Kasparaviča “Zemūdens stāsts (Zvaigzne ABC). Lietuvieti pieminu, jo kādu laiku jau interneta bilžu krājumos satiekos ar viņa jaukajām, mīlīgajām ilustrācijām, un prieks, ka šis autors ne pirmo reizi ir iepazīstams arī latviski.

Detektīvi: Žans Luks Banaleks (īstajā vārdā Jörg Bong) “Drāma Bretaņā”  (Jumava) – pirmais romāns sērijā par komisāru Dipēnu un kārtējais Džona Grišama trilleris “Likumu pasaules valdnieks“, kurā atkal jurists cīnās ar ļaunajiem zāļu ražotājiem (Zvaigzne ABC).

Par janvārā grāmatām tas nu būtu viss.

Balsošana Lielajā lasīšanā tuvojas beigām (līdz 16. februārim) un, godīgi sakot, man viss šis process pagaidām nav radījis pārliecību, ka tas tiek darīts, lai tiešām veicinātu tautas vēlmi lasīt, drīzāk tāds pasākums, kas izdomāts par godu Kultūras galvaspilsētas titulam.  Laiks balsošanai tika atvēlēts krietni par īsu, reklāmas ir bijis pārāk maz, arī kampaņas izvēlētais laiks ir diezgan neveiksmīgs. Ceresim, ka tas viss beigās nebūs galīgi bezcerīgi – un balsojiet, kas to vēl nav izdarījis!

Older Entries Newer Entries