Sākums

Marks Soloņins “Melu tīmeklī” (2013)

Komentēt

Marks Soloņins. Melu tīmeklī: Lielā kara viltus vēsture / no krievu valodas tulkojis Dainis Poziņš. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Марк Солонин. Мозгоимение! Фальшивая история Великой войны (2008)).

Solonins_MeluKā zināms, nupat Saeima ir pieņēmusi grozījumus Krimināllikumā, kas paredz kriminālsodu par PSRS vai nacistiskās Vācijas īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma pret Latviju rupju noniecināšanu. Šis lēmums, protams, ir atbalsojies arī Krievijas medijos, jo Krievijas sabiedrībai joprojām nav pieņemama Hitlera un Staļina režīmu noziegumu vienādošana. Jāpiezīmē, ka 23. aprīlī arī Krievijas parlaments pieņēma likumu, kas paredz kriminālatbildību, pirmkārt, par nacisma reabilitāciju un, otrkārt, par ziņu, kas apšauba Krievijas militārajai vēsturei svarīgus datumus un simbolus, publisku izplatīšanu. Krievijas likuma formulējums  – распространение заведомо ложных сведений о деятельности СССР в годы Второй мировой войны, совершенные публично – būtībā rada jautājumu, kas tieši tiks uzskatīts par meliem un vai tiešām Krievija ir jau nonākusi pie patiesas un neapstrīdamas Otrā pasaules kara vēstures.

Ja kādam būtu tāda nepārvarāma vēlme, tad saskaņā ar jauno Krievijas likumu Marka Soloņina pētījumi par Otro pasaules karu (kuri nesaskan ar oficiālo versiju) šobrīd varētu diezgan viegli novest pie tiesu darbiem. Lai gan pats autors ir vienkārši gribējis uzrakstīt grāmatu, kura iepazīstinātu ar spilgtākajiem “smadzeņu čakarēšanas” piemēriem, kas līdz šim ir klāstīti padomju pilsonim par Otro pasaules karu. Kāda nesena sabiedriskās domas aptauja liecina, ka lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju atbalsta kara pētniecību, tomēr 39% nav pārliecināti, ka tās rezultātus vajadzētu publicēt. Ja tam pievieno kādas citas aptaujas rezultātus, kurā 92,5% respondentu par galvenajiem mūsdienu Krievijas svētkiem nosaukuši Uzvaras dienu, tad redzam, ka konstruktīvas vēsturiskās diskusijas iespējamība ir diezgan maza.

Soloņins šajā grāmatā neņemas pats secīgi izklāstīt savu viedokli par kara notikumiem, bet veido polemiku ar konkrētiem autoriem. No lasītāja tas pieprasa jau iepriekšējas zināšanas ne tikai par karu, bet arī tā priekšvēsturi. Liela daļa grāmatas veltīta, lai apgāztu pieņēmumu, kas attaisno PSRS neveiksmīgo kara sākumu: PSRS bija nesagatavota karam, vāji bruņota, Staļins – lētticīgs. Soloņins pauž viedokli, ka PSRS bija lieliskas kaujasspējas, tomēr karam Staļins nebija gatavs, jo, pirmkārt, uzskatīja, ka Hitlers ir aizņemts ar Lielbritāniju un, otrkārt, vācu karaspēks pie PSRS robežām (saskaņā ar izlūkziņojumiem) ir pārāk mazs. Paradokss ir tāds, ka Staļina secinājums esot bijis loģisks un tikai vēlākie padomju pētījumi ir mākslīgi palielinājuši vācu kaujasspējas, lai attaisnotu kara sākuma pilnīgo izgāšanos. Treškārt – un to padomju vēsturnieki galīgi nepieņem – Staļins pats plānoja uzbrukt Vācijai aptuveni jūlija vidū, tādēļ nebija izstrādāts rīcības plāns iebrukuma gadījumā un Hitlers viņu pārsteidza vārīgā brīdī, kad notika karaspēka izvēršana uzbrukumam, bet nebija nodrošināta piesegšana. Gadu desmitiem tika uzskatīts, ka Sarkanā armija = atbrīvotāji, tādēļ ideja par PSRS kā agresoru tiek uztverta kā zaimi.

Tā kā Soloņins pēc izglītības ir aviācijas inženieris, tad diezgan daudz vietas viņš atvēl visādiem tehniskiem kaujas tehnikas salīdzinājumiem, kas man nebija pārāk interesanti, kā arī analizē metodes, ar kādām ir iegūti padomju vēsturnieku norādītie skaitļi, kas attiecas uz visdažādākajām kara jomām. Viņaprāt, cipari ir “piedzīti”, lai samazinātu PSRS kaujas spējas. Atsevišķa nodaļa ir veltīta PSRS cilvēku resursu zaudējumiem, jo gadu desmitiem ir konsekventi ticis runāts par 20 miljonu zaudējumu, bet 80-to gadu beigās tas uzleca līdz pat 27 miljoniem – Soloņins uzskata, ka šis skaits ir milzīgs pārspīlējums. Ja es pareizi esmu sapratusi, tad ar to ir domāts gan militārais, gan civilais zaudējums. Soloņins, visādi bīdot ciparus, nosauc bruņoto spēku zaudējumu – 7,11 miljoni nogalināto un mirušo, kuru bojāeja neizraisa šaubas. Šobrīd Krievijas oficiālā versija saka: 8 668 400 karā kritušo (2014. gada dati), tādēļ pieņemu, ka joprojām neskaidrs ir civilo iedzīvotāju zudums. Soloņins uzskata, ka PSRS līderiem bija izdevīga datu mākslīga palielināšana, jo Staļins varēja noslēpt un norakstīt milzīgo pirmskara represiju upuru skaitu un civiliedzīvotāju mirstību aizmugurē kara laikā, savukārt pēckara līderiem šis skaitlis kalpoja kā ārpolitikas ierocis un attaisnojums visiem “neērtajiem” jautājumiem.

LU profesors Inesis Feldmanis saka, ka Krievijas arhīvi joprojām slēpj daudz noslēpumu, un stāsta, ka 80-to gadu beigās Krievijas vēsturnieku grupa mēģināja uzrakstīt jaunu daudzsējumu darbu par Lielo Tēvijas karu, taču 1991. gadā 1.sējums augstā līmenī tika atzīts par apsūdzības slēdzienu pret pašu PSRS kompartiju, tādēļ vēsturnieku darbs tika pārtraukts (Neatkarīgā, 2014. gada 9. maijs) — “Krievi taču nevarēja noticēt tam, ko Otrajā pasaules karā darīja Staļins un pārējie PSRS vadītāji.” Tādēļ arī šobrīd tādus pētījumus par Otro pasaules karu, kuri vienkārši nepārraksta gadu desmitiem ilgas dogmas, Krievijā raksta autsaideri, no kuriem nevar sagaidīt proefesionālu un līdzsvarotu pētniecības darbu. Soloņinu lasīt bija interesanti, tomēr viņa rakstības stils vairāk velk uz sensāciju meklēšanu un nogrimst kašķīgos sīkumos.

Asmo atsauksme šeit.

Anna Poļitkovska “Krievijas dienasgrāmata” (2007)

2 komentāri

Anna Poļitkovska. Krievijas dienasgrāmata / no angļu val. tulk. Sandra Rutmane. – Rīga: Dienas Grāmata, 2007. (Anna Politkovskaya. A Russian Diary. 2007)

Politkovskaya_Krievijas_DienasgramataAnna Poļitkovska bija talantīga un drosmīga krievu žurnāliste, kura nepiedzīvoja šīs grāmatas izdošanu, jo viņu nogalināja 2006. gada oktobrī dzīvojamās mājas kāpņu telpā. Poļitkovska kādā intervijā ir teikusi, ka viņa sapņo uzrakstīt grāmatu ar skaistām beigām, tikai diemžēl viņa savām grāmatām izvēlējās nepareizo tēmu – Krievijas iekšpolitika.

“Krievijas dienasgrāmata” atspoguļo laiku no 2003. gada decembra līdz 2005. gada augustam, sākoties ar Krievijas Domes vēlēšanām, kurās pārliecinoši uzvarēja tikai pirms diviem gadiem nodibinātā partija “Vienotā Krievija”, kas pa sevi pulcinājusi visa līmeņa funkcionārus, lai atbalstītu Putinu. Krievijas labējie – partija “Jabloko” un Labējo spēku savienība – piedzīvoja pilnīgu sagrāvi, kas izgaisināja cerības Krievijā nodibināt patiesu daudzpartiju sistēmu. (Arī pēc desmit gadiem Krievijas Domē labējie nav pārstāvēti.) Poļitkovska uzskata, ka 2003. gada vēlēšanas bija krāpniecība, kas tika rūpīgi plānota un īstenota. 2003. gada decembrī Putins sāka savas otrās prezidentūras kampaņu un 2004. martā pārliecinoši uzvarēja ar 70% balsu vairākumu. Poļitkovska par Putina Krieviju vēl 2004. gadā ir uzrakstījusi grāmatu (Putin’s Russia), bet nogalināja viņu Putina dzimšanas dienā.

Poļitkovskas grāmata ir pilna ar sāpēm un bezspēcīgām dusmām par aizvien pieaugošo varas patvaļu, neslēpto ierēdņu kāri iedzīvoties, bezatbildību visos varas līmeņos. Šķiet, ka vēl vairāk viņai sāp tas, ka liela daļa cilvēki notiekošo pieņem klusējot: Mūsu cilvēki ir paguruši no politiskajiem un ekonomiskajiem eksperimentiem, kas ar viņiem veikti. Viņi ļoti grib dzīvot labāk, bet negrib par to cīnīties. Viņi gaida, ka viss nāks no augšas, un, ja tas, kas nāk no augšas, ir represijas, viņi ar to samierinās.

2004.-2005. gads Krievijā ir ļoti nemierīgs laiks: lai arī Otrā Čečenijas kara aktīvā fāze jau kādu laiku ir noslēgusies, gan Čečenija, gan tai pieguļošā Ingušija joprojām raustās konvulsijās un dažādām drošības struktūrām šajās teritorijās būtībā likums nav jāievēro; aizvien ir aktuāls 2002. gada oktobra Maskavas “Nord-Ost” terora akts ar daudziem neskaidriem jautājumiem par ķīlnieku atbrīvošanu; 2003. gadā tiek apcietināts un 2005. gadā notiesāts Hodorkovskis; 2004. gads – 6.februārī terora akts Maskavas metro un 1.septembrī – Beslanas ķīlnieku krīze. Tie ir tikai spilgtākie notikumi, kuriem pievēršas Poļitkovska, bet pamatnoskaņa vēstījumā ir tāda, ka cilvēktiesības un elementāra tiesību normu ievērošana kļūst arvien atkarīgāka no katra indivīda pietuvinātības varai – ja gribi dzīvot labi, mierīgi un turīgi, tad esi kopā “pareiziem” cilvēkiem. Protams, ka īpaši Poļitkovsku uztrauc viņas amata brāļu nodevībā, jo tieši šajā laikā daudzi žurnālisti pāriet varas pusē, var runāt par pašcenzūras pieaugumu. Krievijā pat nauda nav galvenais – dumpīgie norimst, kad tos pietuvina varai.

Mūsu sabiedrība jau vairs nav sabiedrība. Drīzāk izolētu betona kameru sakopojums bez logiem. (..) Tūkstošiem cilvēku, kas kopīgi varētu veidot Krievijas tautu, bet mūsu kameras sienas ir necaurlaidīgas. (..) Vara dara visu, lai kameras kļūtu vēl necaurlaidīgākas, sēj nesaskaņas, uzrīda citu citam, šķeļ un valda. Un cilvēki padodas. Tā ir patiesā problēma. Tāpēc, ja Krievijā notiek revolūcija, tā ir tik galēja. Barjera starp kamerām sabrūk tikai tad. kad negatīvās emocijas tajā kļūst nevaldāmas.

Lasot par mūsdienu Krievijas notikumiem vai arī tās vēsturi, agri vai vēlu vienmēr rodas jautājums – kāpēc? Kā tas nākas, ka šī milzīgā, resursiem bagātā valsts mūžīgi krīt no viena galējības otrā un savā attīstībā vienmēr nonāk pie cara vai diktatora? Profesors Leons Taivāns intervijā “Neatkarīgai” (2014. gada 10. aprīlis) atgādina vēsturnieka Toinbija viedokli, ka Krievija pieder Austrumu civilizācijai, kuras ideoloģiskā platforma ir atšķirīga no Rietumiem. Rietumu civilizācijai galvenā ir ideju pasaule un tā vispirms tiecas panākt savu ideju izplatību un atzīšanu, piemēram, likuma virsvarenību vai cilvēka tiesības. Krievijai, savukārt, joprojām ir raksturīgs impēriskais sindroms, kurš piedevām ir atjaukts ar iracionālu ideju par valsts mesiānisko lomu. Būtībā Krievijā jau no Pētera I laikiem šad un tad mēģina iedarbināt rietumnieciskas idejas un pārvaldi, tomēr arī pēdējā laika notikumi liecina, ka Krievijā demokrātija un liberālisms ir sveši jēdzieni. Vēl jo vairāk – Putina politika ir tendēta asi nostāties pret Rietumu vērtībām un popularizē ļoti konservatīvu ideoloģiju, kuru ārpasaulei prezentē Krievijai tik mīļais vientuļa, novecojoša mačo tēls. Diemžēl spēka pozīcija ir tā, ko Krievija gan pati vislabāk prot ieņemt, gan arī citos atpazīst visātrāk.

Jāsaka, ka Poļitkovskas grāmatā ir daudz šokējošu lietu, tomēr visneizprotamākās man šķiet tās, kurās notiek varas vēršanās ne jau pret kādiem teroristiem vai pat opozīciju, bet gan tās, kurās iesaistīti pavisam vienkārši krievu cilvēki, nosacīti “savējie” – , milicijas veiktās masu tīrīšanas krievu apdzīvotās pilsētās, masveida pārkāpumi armijā, vienaldzība pret neseno karu invalīdu un veterānu likteņiem, cilvēku izdzīvošana no mājām, lai uzceltu peļņu nesošu biznesa centru. Un tāda nenormāla sabiedrības pacietība un samierināšanās – tiešām, kad vienreiz mērs būs pilns, tad sekas var būt neprognozējamas.

Kāda perestroikas laika krievu filma – Marka Zaharova “Убить дракона” – vēsta par bruņinieka Lanselota pēcteci, kurš nokļuvis pilsētiņā, kurā gadiem ilgi valda Drakons. Kā nogalināt Drakonu, ja skaidri zināms, ka viņš nav nogalināms? Atbilde ir vienkārša – Drakonu var nogalināt tikai pats Drakons, neviens cits to nevar izdarīt. Līdzība ar mūsdienu Krieviju ir acīmredzama – tikai cilvēki paši, Drakonu veidojošā substance, var kaut ko mainīt pašreizējā situācijā.

 

Maija meitene

Komentēt

Sue Foell (1956) The Reader

Sue Foell (1956) The Reader

Nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā. Dienasgaismā tevi moka šaubas. Tu  paļaujies uz citu pēdām, citu riteņu sliedi, citu atstātām zīmēm, vai arī tu ilgi domā:  paļauties? nepaļauties? iet tur? vai neiet?
Vai tie ir bijuši gudrāki, kas tur gājuši? Tu to nezini. Tu notici iebrauktajam ceļam, bet tas pēc pāris kilometriem griežas atpakaļ – redzi, visi ir tai ticējuši, tai iebrauktajai sliedei, un visi ir pievīlušies. Jo nekur tā nenoved.
Diena ir krustceļu nelaime, rādītāju šaubas, nokrituša piliena sairšana. Es eju naktī, un nekas nav tik viegli kā atrast ceļu naktī. Es paļaujos uz savām kājām, es paļaujos uz savām acīm – man nav cita, uz ko paļauties tumsā un naktī. Kas ir diena? Tā ir citu cilvēku pieredze. Ceļš ir citu cilvēku pieredze un takas. Bet naktī ir mana pieredze un tikai mans ceļš.
.
Imants Ziedonis. Epifānijas (1971)

Майя Кучерская “Тётя Мотя” (2013)

Komentēt

Майя Кучерская. Тётя Мотя. – Москва: Астрель, 2013 (2012.).

Kucherskya-TetjaRakstnieci Maiju Kučersku es pirmo reizi ieraudzīju raidījumā “Школа злословия”, kurā viņa uzrunāja ar savu inteliģento un mierīgo attieksmi, tādēļ jau kādu brīdi plauktā gaidīja romāns “Тётя Мотя”, kurš ir bijis izvirzīts visādām prēmijām un 2013. gadā ieguvis krievu nacionālās prēmijas «Большая книга» lasītāju simpātiju balvu. Varētu būt labs iemesls, lai lasītu, vai ne?

Romāna centrā ir jauna sieviete – 32-gadīgā maskaviete Marina, kurai, no malas raugoties, viss ir kā pienākas – vīrs, bērns, korektores darbs laikrakstā, tomēr iekšienē valda disharmonija. Dzīve iezaigojas, kad viņai uzmanību pievērš viens no laikraksta redaktoriem – 50-gadnieks Mihails, stabili precēts dzīves baudītājs. Un tad nu aiziet diezgan banāls pastāstiņš par laulības pārkāpšanu, kurā naiva filoloģiskā mušiņa iekrīt novecojoša, paresna zirnekļa gadiem spodrinātos tīklos, kas, protams, tiek pasniegts tādā cēlā mērcē kā beidzot atrasta īstā mīla, kas stāv uz garīgās saskaņas fundamenta.

Romāna pirmā trešdaļa atritinās gana raiti – rakstnieces valoda ir tēlaina, jaušama zināma ironija, kas ļauj cerēt, ka sižets a la Anna Kareņina tiks pasniegts kādā jaunā, mūsdienīgā rakursā. Diemžēl jau romāna vidū top skaidrs, ka Kučerska ir sapinusies pašas aizspriedumos par to, kādai jābūt sievietes lomai sabiedrībā, un viņas priekšstati ir ņemti no mājsaimnieču žurnāliem un reliģiskām brošūrām. Iespējams, ka romāna popularitāte meklējama Marinas tēlā, jo ar viņu var identificēties liela daļa Krievijas mūsdienu literatūras lasītāju – inteliģenta, bez tēva augusi meitene, kura izvēlas apprecēt “drošu un noderīgu” zēnu no ģimenes, kurā no galvas skaita nevis Cvetajevas dzeju, bet gurķu marinēšanas receptes. Savukārt zēns ir sasapņojies, ka atradis princesi, un baidās tai pieskarties līdz pat kāzu naktij. Reālā dzīvē atklājas, ka Marina nemāk normālu kotleti izcept, bet minetu no princeses jau neviens neuzdrošinās prasīt; Marinasprāt savukārt vīrs ir nelga un neko nesaprot no smalkām jūtām. Vienvārdsakot, mezalianse. Vienīgais mierinājums ir bērns, kurš ir klišejiski talantīgs un mīļš.

Pirmējā Kučerskas iecere esot bijis vēsturisks romāns par garīdznieku ģimeni 19.-20. gadsimta mijā, bet nezin kādēļ viņai šķitis, ka tas nebūs saistoši, tādēļ sākotnējā iecere romānā iekļauta daļēji kā lauku skolotāja vēstules – atmiņas par dzimtas vēsturi, kuras iedotas Marinai rediģēšanai.  Kā es saprotu, tad autores iecere bijusi konfrontēt divas pasaules un parādīt, ka mūsdienu ģimenes institūts ir galīgi izkurtējis, bet vecajos laikos – kad sievieši savas personības attīstīja mājas un bērnu virzienā – viss bija daudz harmoniskāk. Pavecais skolotājs izvirza teoriju, ka cilvēkiem dzīve ir saprotamāka un vieglāk dzīvojama, ja tā notiek noteiktas struktūras un tradīciju ietvaros, šajā gadījumā pareizticībā balstīta. Iespējams, tajā ir liela daļa patiesības, tomēr vienkārši pārcelt šo ideju uz mūsdienām vairs nav iespējams; pasaule mainās, un mainās arī ģimenes uzbūve.

Anna Siļivončika_1

Анна Силивончик (1980) “когда ты спишь, ты похож на ангела”

Par Marinas tēlu man ir ļoti daudz pārdomu. Savā ziņā šis  ir Bildungsroman jeb coming-of-age-story, jo skaidri redzams, ka stāsta laikā sieviete tiek virzīta uz jaunu attīstības līmeni; līdz šim eksistējusi autoritāšu (māte, vīrs) ēnā, Marina caur savu mīlas dēku iegūst gan ģimenē trūkstošo uzmanību un maigumu, gan apjausmu, ka sekss nav mājas spaidu darbi. Pašapziņas pieaugums mudina mainīt dzīvi, un viss virzās uz kādu loģisku, kvalitatīvu  izaugsmi. Diemžēl Kučerska savus varoņus pēkšņi apstādina, jo saprot, ka viņu rīcība nupat nekādi neiekļaujas idilliskā pareizticīgās pasaules telpā, gluži otrādi, sieviete kļūst pārāk domājoša un patstāvīga. Būtībā viņa nokļūst pretrunā ar pašas sākotnējo pozīciju: parādīt, kā no Motjas tantes ar mūžīgiem iepirkumu maisiņiem rokās izlobās mūsdienīga un pašpietiekama sieviete. Marinai uzrodas draudzene – mēreni pareizticīga daudzbērnu māte, kura savu acu pievēršanu uz vīra regulārajiem sānsoļiem attaisno ar svētulībām par laulības institūtu. Ar draudzenes muti autore iekrīt diezgan klajā moralizēšanā, kas Marinu noved pie dīvaina secinājuma, ka viņa mīlas dēkā tikusi izmantota kā lelle, kas galīgi neatbilst pašas autores parādītajai situācijai.

Romāna beigās varoņi būtībā ir ieguvusi tikai vienu atziņu – ar visu vajag samierināties, kas mani kā lasītāju galīgi neapmierina, jo ar tikpat lieliem panākumiem es būtu varējusi palasīt kādu žēlabainu sieviešu žurnālu. Tad jau daudz vērtīgāka man šķita tā romāna daļa, kas bija veltīta vecajam provinces skolotājam un viņa stāstam par ģimenes vēsturi – šeit pat bija vairākas intrigas ar atrisinājumu, nelielas vēsturiskās drāmas un izzūdošas dzimtas traģika.

Vadoties pēc atsauksmēm un romāna popularitātes, es no romāna biju gaidījusi krietni vairāk – katrā ziņā ne tik daudz bābisku noskaņu. Diez vai es ieteiktu šo romānu tulkot latviski – tajā nav tik krāšņu tēlu kā “Lāzara sievietēs” vai “Mēdejā”, kas spētu attaisnot noskaņas, kas žonglē uz dāmu romāna robežas.

Literatūras gada balva 2013

Komentēt

2014. gada 24. aprīlī paziņoja Latvijas Literatūras gada balvas 2013 ieguvējus.

.

PrintNominācija LABĀKAIS DZEJAS KRĀJUMS

UZVARĒTĀJS – Marts Pujāts Nāk gaismā pati lampa (Mansards)

NOMINANTI:

Edvīns Raups Mirklis šis (Jānis Roze);

Artis Ostups Fotogrāfija un šķēres (Mansards);

Māris Salējs Nedaudz vairāk (Mansards).

.

.

Zalite_Pieci pirkstiNominācija LABĀKAIS PROZAS DARBS

UZVARĒTĀJS – Māra Zālīte Pieci pirksti (Mansards)

NOMINANTI:

Osvalds Zebris Koka nama ļaudis (Dienas Grāmata);

Ieva Melgalve Mirušie nepiedod (Zvaigzne ABC);

Gundars Ignats Pārbaudes laiks (Dienas Grāmata).

.

Nominācija LABĀKAIS TULKOJUMS LATVIEŠU VALODĀ

DG_Vecmate_vaks_3UZVARĒTĀJS – Maima Grīnberga no somu val. tulkotais Katjas Ketu romāns Vecmāte (Dienas Grāmata)

NOMINANTI:

Māra Poļakova no angļu val. tulkotais Edvarda Vitmora romānu cikls Jeruzālemes kvartets (Dienas Grāmata)

Dace Meiere no spāņu val. tulkotais Roberto Bolanjo romāns 2666 (Zvaigzne ABC)

Edvīns Raups no spāņu val. tulkotās Federiko Garsijas Lorkas Lekcijas (Neputns)

Guntars Godiņš no igauņu val. tulkotā  Artura Alliksāra Dzeja (Mansards)

.

Pastore_maskackas-stastsNominācija LABĀKAIS LATVIJAS AUTORA DARBS BĒRNIEM

UZVARĒTĀJS – Luīze Pastore Maskačkas stāsts (Neputns)

NOMINANTI:

Laima Kota Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur un Citur (Dienas Grāmata)

Juris Zvirgzdiņš Taro, Tama un Kicune (Pētergailis)

Maritana Dimsone Rozā kvarca brālība (Dienas Grāmata)

.

Jonevs_JelgavaNominācija SPILGTĀKĀ DEBIJA

UZVARĒTĀJS – Jānis Joņevs Jelgava ’94 (Mansards)

NOMINANTI:

Henriks Eliass Zēgners Elementi (Mansards)

Jeļena Glazova Transfēri (Orbīta)

.

.

.

SPECIĀLĀS BALVAS kā īpaši notikumi Latvijas rakstniecībā 2013. gadā:

Par nozīmīgu ieguldījumu literatūrzinātniska darba tapšanā Annai Kuzinai piešķirta speciālbalva par par grāmatu “Blaumanis tuvplānā“.

Latvijas Literatūras centra specbalvu par latviešu literatūras tulkojumu svešvalodā saņēma Margita Gailītis, par Noras Ikstenas grāmatas „Dzīves stāsti” tulkojumu angļu valodā.

.

Staraste_ZiluksBALVA PAR MŪŽA IEGULDĪJUMU PIEŠĶIRTA MARGARITAI STĀRASTEI. 

Naudas balva 3000 eiro apmērā novēlēta Margaritas Stārastes ģimenei – rakstnieces mantojuma aktualizēšanai un saglabāšanai.

.“Latvijas Literatūras gada balvas 2013″ ekspertu komisijā strādāja literatūrkritiķe un tulkotāja Ieva Kolmane, dzejniece Anna Auziņa, portāla satori.lv redaktors Ilmārs Šlāpins, rakstniece Dace Rukšāne-Ščipčinska, dzejnieks, literārās izglītības programmas Literārā akadēmija vadītājs Ronalds Briedis, tulkotāja Ieva Lešinska-Geibere, dzejnieks un tulkotājs Jānis Vādons, literatūrzinātnieks Raimonds Briedis un literatūrkritiķis, dzejnieks Arvis Viguls.

Jānis Akuraters “Pēteris Danga” (1997) un “Ugunīgi ziedi” (2004)

2 komentāri

Jānis Akuraters. Pēteris Danga. – Rīga: Daugava, 1997. (1921)

Jānis Akuraters. Ugunīgi ziedi. – Rīga: Daugava, 2004. (1925)

Jānis Kalmīte (1907-1996) Ziedošā ābele

Jānis Kalmīte (1907-1996) Ziedošā ābele

Doma, ka vajadzētu izlasīt Akuratera “Ugunīgos ziedus”, manī mitinājās tik sen, ka vairs nezinu tai iemeslu; varbūt atmiņā aizķērušās trimdas izdevuma zeltītās vinjetes. Pat nezināju, ka konkrētais romāns ir pirmais, kas latviešu literatūrā atspoguļo strēlnieku tēmu, taču izskatās, ka šogad pie tās atgriezīšos ne reizi vien. “Pēteris Danga” savukārt ir priekštecis “Ugunīgajiem ziediem”, turklāt tiek pieteikts kā pirmais neatkarīgās Latvijas romāns, jo to turpinājumos sāk publicēt laikrakstā “Līdums” 1918. gada 20. novembrī. Tā nu es esmu šāvusi uzreiz uz diviem zaķiem.

Pēteris Danga ir turīga Zemgales saimnieka dēls, kurš pēc 1905. gada nemieriem aizlaidies uz Eiropu, pa kuru kārtīgi izdzīvojies. Tēva vēstule, ka viņš ir uz nāves gultas, Pēteri atrod Nicā, un pēc nelielas šaubīšanās pazudušais dēls nolemj atgriezties mājās. Tēvu viņš vairs nesatiek, bet jūsmīgā uzplūdā nolemj palikt saimniekot Dangu mājās: lai parādītu tiem iesūnojušajiem lauku mietpilsoņiem pasaules garu! Ar saimniekošanu Pēterim klājas tīri labi vai arī Akuraters vienkārši galīgi nedomā, ka lauku darbi būtu attēlošanas cienīgi – viņam daudz būtiskāk ir parādīt, ka vietējie lauķi domā šauras domas un tos tālāk par pagasta robežām nekas neinteresē (ja nu vēl cena cūkas miesai Rīgas tirgū). Tad nu autors izmanto Pētera Dangas monologus, lai sprediķotu, ka latvietim rūp tikai materiālais ieguvums, bet garīgās vērtības tas radīt pats negrib, tikai pārņemt no krieva vai vācieša; vergu tikumi vēl neesot izdzīti no latviešiem.

Jā, latvieši bija miera tauta, aiz miera kāpas augusi. Kā gauss pingvīns viņa gulēja smiltīs ar tīru un klusu dvēseli, bet nevarēja saprast kaijas straujo pārdrošību un brīvību, kad vētra to šūpo virs jūras atvariem. Sekli te ritēja dzīve un lēnām sadega mūži vecos tikumos un netikumos.

Kā teikts grāmatas ievadā, Akuraters romānu raksta divreiz, jo Pirmā pasaules kara sākumā sadeg rakstnieka bibliotēka, arī manuskripti. Otrreiz romānu raksta 1917. – 1918. gadā, un tagad vairs nav iespējams pateikt, kāds ir bijis pirmais variants; vai tikpat idejiski piepacelts un ideālu pilns? Ļoti daudz skaistu vārdu par nepieciešamību attīstīt latvju kultūru, dzīvot garīgi piepildītu dzīvi utt. Mani šis idejiskais patoss iemidzina, laikam pirms simts gadiem cilvēki vairāk “pavilkās” uz kvēlām runām vai arī es savu patriotisko runu devu jau esmu saņēmusi Trešās atmodas laikā. Akuratera vēlējums – kaut reiz likteņa roka sētu aukas un traģēdijas pār zemi un audzinātu tautu uz ko citu – gan ir bijis pravietisks, jo 20. gadsimtā Latvijas tautai tā visa ir bijis pārpārēm.

Bez idejiskuma neizpaliek arī Pētera attiecības ar pagasta izprecināmām meičām, kuras gan var uzlūkot ar krietnu jautrības devu. Pirmā brūte – kaimiņu Anna ir valšķīga būtne apaļiem pleciem, kuru jaunais Danga uzdomājis par ziedošu liepu, kuras paēnā nolikt galvu tveicējošā pusdienā. Ak vai, Annai nepaveicas, kad Pēteris nejauši ieiet tās istabā  – nosviesta veļa, parfīmi, pomādes podi un brošūra “Kā novēršama grūtniecība”. Tas nesader ar augstu kultūru! Savukārt citas saimniekmeitas – vēl viena Anna un Jūlija – ir no rātno mājas kustoņu sugas, kuras ir tik pareizas, ka provocē Dangu nolasīt lekciju par tikumības nederību, ja tā tiek audzināta un kopta un pēc formulām kultivēta kā tomāti vai salāti. Atkal nav labi. Beigās jau Pēteris iemīlas vienā Pēterburgas studentē Alisē, bet tā kā kaislības ir zemākas rases neatņemama privilēģija (un Pēteris nav zemāka rase), tad lasītājam tiek tikai ilgpilnas pastaigas mēnesnīcā.

Jāzeps Grosvalds (1891-1920) Darbs no cikla "Latviešu strēlnieki"

Jāzeps Grosvalds (1891-1920) Darbs no cikla “Latviešu strēlnieki”

Ja “Pēteri Dangu” es izmocīju, tad “Ugunīgi ziedi” šķiet labāka grāmata – ar mērķtiecīgāku sižetu, ne tik moralizējoša, lai gan romantiskais patoss kā laikmetam raksturīga parādība literatūrā, protams, pastāv. Akuratera romāns ir pirmais lielapjoma darbs, kas ataino strēlnieku cīņas. Interesanti, ka Pēteris Danga ir pozicionēts kā skeptiķis, kas atļauj nevis idealizēt, bet parādīt strēlnieku neapskaužāmo situāciju – vispirms mobilizācija un cīņas cara armijā, pēc tam vispārējais apjukums Februāra revolūcijas laikā un karotāju šķelšanās pēc pārliecības. Tos pašus zemniekus, ko Pēteris Danga uzlūkoja no augšas pirmajā romānā, tagad viņš slavē un sauc par tautas stiprajiem aizbildņiem.

Man liekas, ka mēs būsim tikai karotāji, tikai pirmā posma ziedi. Uguņaini, apžilbinoši varbūt, bet tikai nakts ziedi. Kultūrās plauks citi. Tie būs balti, smaržojoši… Kā gribētos tos piedzīvot…

Romāna pirmajā daļā Akuraters raksta par strēlniekiem postošajām Ziemassvētku kaujām, kurās viņš pats ir piedalījies. Pēteris Danga kaujās tiek ievainots un no slimnīcas iznāk pavasarī, kad Krievijā cars ir gāzts un armijas rindās valda apjukums. Apkārt staigā savādi sarkanie aģitatori, kuri musina izbeigt karu, padoties vāciešiem, bet Pēteris Danga mudina nelaist vāciešus tālāk un cīnīties par Latviju – par mūsu pašu brīvību! Kā zināms, liela daļa strēlnieku pakļāvās lielinieku propagandai, bet kaujas atsākās tikai 1917. gada septembrī, kad vācieši ieņēma Rīgu un turpināja uzbrukumu – Skaistule revolūcija ar savu mulsinošo deju bija zudusi. Romāna pēdējā daļa ir rezignēta un melanholiska -1918. gada februārī pēc zaudētām cīņām Danga ar saviem strēlniekiem atkāpjas uz Krieviju, un drosmīgos karotājus vilciens ved svešumā…

 Jaunā Latvija! Vai tāda ir kaut kur? Idejas, ideāli? Vai nav iedomu fantomi visas revolūcijas, visas idejas, visi solījumi. Viņi krīt līdz ar cilvēkiem. Visam auro pāri lielais, melnais rudens. Arī tautai. Arī tautai? Vai tauta nekritīs kā zvaigzne, lai izgaistu uz visiem laikiem?

Ja piever acis uz pacilāto stilu, tad būtībā “Ugunīgi ziedi” ir emocionāls, bet pietiekami adekvāts strēlnieku gaitu atspoguļojums latviešu daiļliteratūrā. Pēteris Danga – reizē skeptiķis un ideālists, izvada lasītāju pa strēlnieku kauju gaitām, Akurateram uzsverot notiekošā neviennozīmību un grūtās izvēles, kas bija jāizdara karavīriem.

Ludmila Uļicka “Mēdeja un viņas bērni” (2013)

Komentēt

Ludmila Uļicka. Mēdeja un viņas bērni / no krievu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Jānis Roze, 2013. (Людмила Улицкая. Медея и ее дети. 1996.)

Medeja_vāki_tipografijai_apskateiLudmila Uļicka (1943) šobrīd ir viena no pazīstamākajām krievu rakstniecēm, tulkota daudzās valodās un prēmēta dažādās valstīs. Latviski līdz šim ir izdoti divi viņas darbi – garstāsts “Soņečka” (2005) un romāns “Patiesi jūsu Šuriks” (2006), abi Talrida Ruļļa tulkojumā. “Mēdeja un viņas bērni” (1996) ir pirmais Uļickas romāns, un atliek tikai cerēt, ka tas pietiekami ieinteresēs latviešu lasītāju, lai izdevējs turpinātu tulkot un izdot arī tos Uļickas darbus, kuri dzimtenē ir ievēroti visvairāk – Казус Кукоцкого un Даниэль Штайн, переводчик.

Patiesībā par Uļickas Mēdeju es taisījos rakstīt jau nedēļu, bet paliku pie tā, ka lasīju un skatījos intervijas ar rakstnieci, kura ir inteliģenta un gudra personība, kas nevairās paust neērtas domas un būt pilsoniski aktīva. 2007. gadā Uļicka nodibināja savu fondu, kura viena no inciatīvām ir projekts «Хорошие книги», kas palīdz vērtīgām grāmatām nonākt līdz bibliotēkām. Kā arī jāpiemin viņas iniciēta bērnu grāmatu sērija “Другой, другие, о других”, kura bērniem stāsta par dažādām kultūrām ar mērķi veicināt savstarpējo iecietību. Šobrīd Uļicka ir enerģiski nostājusies tajā Krievijas inteliģences pusē, kas nosoda Krimas aneksiju un varas manipulāciju ar cilvēkiem.

Bet nu pie Mēdejas. Mēdeja Mendesa, dzimusi Sinopli, visu mūžu dzīvo Krimā, Feodosijas tuvumā. Mēdeja ir stalta, cienījama vecuma grieķiete, sen jau atraitnēs, tērpusies melnās drānās ar  ar melnu, sarežģīti savītu šalli ap galvu. Mēdeja dzimusi 1900. gadā, lielā ģimenē – viņa ir vidējā starp trīspadsmit bērniem. Kuplās ģimenes vecāki viens pēc otra nomirst 1916. gadā, un vecākie bērni un radinieki uzaudzina jaunākos. Uļicka konstanti uzsver, ka dzimta zaro un kuplo, tādēļ Mēdejas tagadējās vasaras ir radinieku piepildītas, tomēr, izpētot dzimtas koku, tā aina nav nemaz tik saulaina – divi vecākie brāļi iet bojā Pirmajā pasaules karā, vecākā māsa Aneļa uzaudzina jaunāko Natāliju, Afanasijs kļūst par mūku, Platons dzīvo Francijā, Mirons mirst maziņš, pati Mēdeja savu jaunību velta trīs jaunāko bērnu uzaudzināšanai. Tuvu trīsdesmit viņa apprecas ar ebreju zobārstu Samuīlu, ar kuru nodzīvo laimīgus 25 gadus. Mēdeja galīgi nav Samuīla gaumē, pārāk karaliska, tomēr viņš viņas klātbūtnē nejūt bailes – un tas ir sākums mīlestībai. Pēc vīra nāves Mēdeja turpina strādāt vietējā slimnīcā, regulāri iet uz baznīcu un vasaras sezonā laipni uzņemt ciemos nebeidzamas radinieku virknes no dažādām Padomju Savienības malām. Viņas dzīve no malas šķiet rimta un pacietīga, un tā vien šķiet, ka baznīcā viņa meklē mierinājumu. Tomēr Mēdeja drīzāk ir tāds starpnieks starp Dievu un pārējo ģimeni: viņa paņem divas papīra lapiņas un uz vienas uzraksta “Par piemiņu”, uz otras “Par veselību” un aizpilda tās ar savu mīļo vārdiem, lai Dievs zinātu, par ko skanēs viņas lūgšanas. Ikvienai ģimenei ir vajadzīgs kāds, kurš par to aizlūdz.

Mēdeja līdz šim brīdim visu mūžu bija dzīvojusi vienā un tajā pašā apkaimē, un šī pastāvīgā dzīve, kura pati no sevis strauji un vētraini mainījās – revolūcijas, valdību maiņas, sarkanie, baltie, vācieši, rumāņi, vienus izsūtīja, citus, svešus, bezdzimtas, iemitināja – galu galā Mēdeju bija padarījuši līdzīgu stipram kokam, kas, ieaudis saknes akmeņainā zemē, nemainīgi saulē, veic savu ikdienas un ikgada gaitu, un to appūš nemainīgs vējš ar tā gadskārtējām smaržām, vienubrīd no krastā žūstošām ūdenszālēm, citbrīd no saulē vīstošiem augļiem, vēl pēc tam no rūgtām vērmelēm.

Uz Mēdejas dzīves fona Uļicka veido kontrastainu 70-to gadu beigu stāstu, kas ir raibs un kaislībām bagāts. Krimas dāsnajā vasarā bieži uzplaukst mīlas dēkas, kuras dažkārt ir iemesls pārmaiņām ģimenē vai vismaz nopietnam kolīzijām laulāto starpā. Šoreiz tiek attīstīts mīlas trīsstūris starp divām tuvām Mēdejas radiniecēm un kādu interesantu atpūtnieku, kas turpinās arī pēc Krimas vasaras, un paralēli tiek arī izstāstīti iesaistīto personu dzīvesstāsti. Uļicka neapšaubāmi raksta ļoti saistoši – dzīvi, izteiksmīgi, ar skaistām metaforām un jaukiem sānceliņiem no galvenā stāsta. Tomēr grāmatu droši var sadalīt divās daļās – Mēdeja un jauno cilvēku mīlas trīsstūris, turklāt pēdējais aizņem krietni daudz teksta (un brīžiem arī kļūst pārāk… bābisks). Bet man gribējās Mēdeju! Viņa taču nepiedzima tāda vieda, mierīga un piedodoša, līdz tam cilvēks izaug… un Krima 20. gadsimta sākumā – tā ir vesela notikumu aka, spēj tikai smelt. Tikai garāmejot romānā parādās Krimas tatāru deportācijas, skumji aizskarot pamestās mājas, nekā nav par Otro pasaules karu. Pat Mēdejas vientuļās, novecojošās ziemas būtu pelnījušas lielāku vērību.

Mēdeja ir cilvēks, kurš reiz bērnībā iemācītās vērtības ir iznesusi cauri dzīvei un tradicionālais kristīgais uzstādījums viņu pilnībā apmierina: “Nedrīkst zagt, nedrīkst nogalināt – un nav apstākļu, kuri ļaunu padarītu par labu. Un tas, ka maldi kļūst vispārēji, mūs it nemaz neskar.” Iespējams, šī uzticība saviem principiem, iekšējā stabilitāte viņu netverami padara tik pievilcīgu apkārtējiem cilvēkiem, īpaši padomju melu un patosa piesātinātajā atmosfērā.

Tā klusā stūrgalvība, ar kādu Mēdeja audzināja bērnus, strādāja, pielūdza Dievu, ievēroja savus gavēņus, izrādās bija nevis viņas ērmotā rakstura īpatnība, bet saistības, kuras viņa bija labprātīgi uzņēmusies, viņa tā pildīja bauslību, kuru visi un visur sen bija atcēluši.

Grāmata, pie kuras es labprāt kādreiz atgrieztos.

P.S. Jāuzteic grāmatas tulkojums un skaistais noformējums, tomēr dzimtas koku gan nevajadzēja noskaust (krievu izdevumā tas pastāv), jo to radu ir varen daudz.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2014-februāris/marts)

5 komentāri

Latvieshi un LatvijaFebruāris palidoja vēja spārniem, tā arī nesavācot gana daudz grāmatu, par kuram pastāstīt. Marts šai ziņā bija ražīgāks, un jāsaka, ka izdevies negaidīti latvisks. Sākšu ar  akadēmisko rakstu krājumu četros sējumos “Latvieši un Latvija” (galvenais redaktors Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmija), kurš iznāca vien nieka 1000 eksemplāros un pēc pāris dienām vairs nebija nopērkams.  Tāds pats liktenis jau ir piemeklējis sen gaidīto “Latviešu valodas gramatiku” (LU Latviešu valodas institūts), kuru dedzīgi ir izpirkuši visi tie, kam ar latviešu valodu profesionāli jāstrādā ik dienas. Jācer, ka izdevēji jau drukā papildmetienus.

Ne katrs spēj skatīt Latviju no gaisa balona lidojumā, bet tagad to var izdarīt bez lieka stresa – iznācis Gunāra Dukštes aerofotogrāfiju albums Lidojumā! : pieskārieni LatvijaiFotogrāfijas grāmatā papildinātas ar rakstnieces Ingas Ābeles, īpaši šīm ainavām radītiem īsprozas tekstiem un paša autora aprakstiem. Teksti grāmatā ir tulkoti arī angļu valodā.  Iespējams, jauka prezentācijas grāmata.

Ja ir vēlme aizlaist uz Zemgales līdzenumiem, tad kultūrvēsturiski to var paveikt ar Ginas Viegliņas-Vallietes grāmatu “Pa votu un sēļu pēdām Zemgalē no 15. līdz 20. gadsimtam” (Jumava). Varbūt kādam senči dzīvo vai dzīvojuši šajā novadā, tad var apskatīties, vai nav sastopams kāds pazīstams uzvārds.

Var aizlaist vēl tālāk – un nedaudz papētīt, vai tie mūsu priekšteči – balti – tiešām ir atčāpojuši no Indijas, par ko visnotaļ nopietni stāstīts Viktora Ivbuļa monogrāfijā “Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi: saistībā ar Indiju un baltiem” (Zinātne). Asmo atsauksme šeit.

Tomēr varbūt nemaz nekur tālu nav jābrauc, jo Ingmārs Līdaka savā grāmatā “Zoodārzs manā pagalmā” (Zvaigzne ABC) sola visādus brīnumainus atklājumus tepat blakus. Autors saka: “Nav interesantākas vietas par dzimto māju pagalmu ar visiem tā gaidītajiem un ne tik gaidītajiem apdzīvotājiem.” Lasīju daudzas labas atsauksmes par grāmatu, tādēļ ierakstu grāmatu lasāmo sarakstā.

Ziemassvētku jaukā īpašība ir tā, ka – gribot vai negribot – tie pienāk katru gadu, tādēļ izdevniecības “Madris” izdotā grāmata Saules gads: Ziemassvētki” būtībā neko nav nokavējusi. Tiek solīts, ka grāmata būs noderīgs izziņas materiāls un padomdevējs visiem, kurus interesē latviešu tradīcijas. Grāmatai ir metodiskais pielikums, kurā izstrādāts stundu plāns sākumskolai.

Abele_klūgu mūksLatviešu dailļiteratūrā mani ieinteresēja trīs grāmatas. Pirmkārt, Ingas Ābeles “Klūgu mūks” (Dienas Grāmata), kuras galvenā varoņa prototips ir Francis Trasuns – priesteris un politiķis, kuram ir milzīga nozīme Latgales attīstībā.

Otrkārt, Ainārs Zelčs “Abrene 2002: ja Abrene būtu palikusi Latvijai…” (Lauku Avīze). Tas nav pirmais romāns, kurā autors nodarbojas ar vēsturisko fantāziju, iespējams, šādas vīzijas varētu būt saistošas.

Māra Runguļa Lapsu kalniņa mīklas (Liels un mazs) tiek reklamēta kā pirmā grāmata latviešu bērnu literatūrā, kas stāsta par nacionālo partizānu cīņām pēc Otrā pasaules kara. Pēc apraksta nedaudz atgādina Zentas Ērgles pusaudžu grāmatas, bet tas gan neliecina neko sliktu, drīzāk otrādi. Īpaši intriģē precīzs mežabrāļu bunkura uzbūves apraksts, citas ar izdzīvošanu saistītas zināšanas.

No tulkotajām grāmatām piesaistīja Edvarda Lūkasa “Maldināšana” (Zvaigzne ABC), kas beidzot iznākusi arī latviski, un vēsta par spiegošanu mūsdienās – kas to organizē un kādām interesēm tā kalpo patiesībā.

Pa drusciņai vien pie mums tiek izdoti arī poļu tulkojumi, šoreiz ar Eiropas Komisijas programmas “Kultūra” finansiālu atbalstu “Mansards” ir izdevis poļu rakstnieka Mikolaja Ložiņska 20. gadsimta ģimenes attiecību romānu “Grāmata“. Ložiņskim šis jau ir trešais tulkojums latviešu valodā, visus latviskojusi Ingmāra Balode.

Savukārt “Lauku Avīze” ir laidusi klajā vēl vienu Dainas Avotiņas tulkojumu no lietuviešu valodas – Vitauts Sirijos Gira “Sarkankoka paradīze“. Romāns ir sarakstīts vēl 1972. gadā, un Lietuvā bijis ļoti populārs, tā darbība notiek 20. gadsimta 30. gadu Kauņā un atgādinot mūsu “Cepli” un “Agro rūsu”.

No Zvaigzne ABC izdotās izklaides literatūras atzīmēšu meiteņu romānu – Adriana Trigiani “Kurpnieka sieva“, jo pirms kāda laika tas varen ņirbēja pa angļu blogiem (tiesa, ar intriģējošāku noformējumu) un divus detektīvromānus – francūža Bernāra Miņjē “Melnais taurenis” un šveicieša Žoela Dikēra “Patiesība par Harija Kebēra lietu”.

Laikam jau atsevišķu pieminēšanu pelnījusi tik ilgi gaidītā fantasy žanra klasiķu Terija Prečeta un Nīla Geimena kopdarbs “Labas zīmes“. Pasaulē ļoti populāra grāmata, redzēs, kā tai veiksies pie mums.

Šobrīd būs gana, nākamais apskats maijā.

Макс Фрай “Ключ из жёлтого металла” (2009)

2 komentāri

Макс Фрай. Ключ из жёлтого металла. – Санкт Петербург: Амфора, 2009.

Fraj__Klyuch_iz_zheltogo_metallaMakss Frajs ir tas autors, ko esmu vēlējusies nomēģināt gadiem, un jau pasen izpētīju, ko tādu labu varētu palasīt no viņa sarakstītā. Fraja rakstāmspalvai pieder ļoti liels grāmatu cikls «Лабиринты Ехо» un tā turpinājums «Хроники Ехо», kurus vieno galvenais varonis sers Makss. Par laimi, ir arī romāni bez piesaistes kādam ciklam, kuri labāk noder rakstnieka iepazīšanai.

Makss Frajs jau ar pirmajām grāmatām krieviski lasošo vidū kļuva ļoti populārs, Krievijā pat sasniedzot kulta rakstnieka statusu fantasy žanrā, tomēr ilgi laiku nebija zināma viņa īstā personība. Bija skaidrs, ka tas ir pseidonīms, tādēļ versijas izvirzījās visdažādākās. 2001. gadā beidzot tika pateikts, ka aiz šī pseidonīma slēpjas krieviski rakstošā ukrainiete Svetlana Martinčika, kurai sākotnēji sera Maksa pasaules radīšanā ar idejām palīdzēja Igors Stjopins. Nu jau gandrīz desmit gadus Martinčika dzīvo Viļņā, un pēdējos gados ir iznākuši vairāki viņas pasaku krājumi, kas veltīti Viļņai (veicas gan tai Viļņai ar apdziedātājām, tīri vai skaudība metas). Burtiski nupat, martā, Martiničika viesojās Rīgā, kur viņai bija tikšanās ar lasītājiem un gara radio intervija – sākumā viņa atstāj tādu labdabīgas dīvaines iespaidu, bet sarunas gaitā atklājas ļoti interesanta personība, kas domā tēlaini un oriģināli, ir gatava gan dažādām ekstravagancēm, gan nopietnai atbildei uz jautājumu. Piemēram, vairākus satrauktus Latvijas krievvalodīgos viņa apbēdināja ar viedokli, ka krievu bērnam nedraud kļūšana par latvieti, ja viņš mācīsies bilingvālā skolā; kāda klausītāja pat piedraudēja vairs tādēļ nelasīt viņas grāmatas. Pieņemu, ka Martinčukai kā Maksam Frajam daudz patīkamāk bija dzirdēt no vairākiem lasītājiem, ka viņas grāmatas ir palīdzējušas depresīvā brīdī vai pat devušas impulsu nopietni mainīt dzīvi.

Romāna “Ключ из жёлтого металла” galvenais varonis ir Filips, 33 gadus vecs garā brīvs pasaules pilsonis. Tēva mājas viņam ir Viļņā, pats viņš vairāk uzturas  Piemaskavas vasarnīcā, kur dzīvo par rentes naudu no vairākiem Maskavas dzīvokļiem, bet vispār viņam patīk būt brīvam un neatkarīgam. Tomēr Filipam ir uzmācies dzīves apnikums: viņaprāt, cilvēki to vien dara, kā cīnās līdz pēdējam par savām svētajām tiesībām maitāt dzīvi sev un apkārtējiem, ciest līdz sirds dziļumiem, izjusti sevi žēlot, novecot un nosprāgt – un nekas viņus nespēs novirzīt no mērķa. Īstenībā Filips baidās, ka kļūs tieši tāds pats, un apbrīno savu tēvu Karlu, talantīgu ērgeļnieku, kurš vienmēr, jebkuros apstākļos spēj saglabāt iekšējo patību. Vispār šī doma par nepieciešamību sevī glabāt īpašu, ekskluzīvu telpu, kurā netiek ielaisti svešinieki, man ir ārkārtīgi tuva, dzīves laikā izlolota – īpaši vērtīga tā ir brīžos, kad šķiet, ka pār taviem rūpīgi krātajiem kristāliem viens nupat ir pārgājies ar smagiem zābakiem.

Filipu no Maskavas izsauc tēva zvans, kurš viņam grib uzticēt uzdevumu – aizbraukt uz Prāgu un apmainīt antikvāru grāmatu pret senu atslēgu. Pirms daudziem gadiem Filips Viļņas mājas pagrabā ir atradis durvis, kas vecākas par pašu māju un uz tām rotājas trīs dievietes Hekates attēlojumi; durvju atslēga nebija atrodama, bet tagad Filipa tēvam šķiet, ka viņš to ir uzgājis. Tā nu Filips dodas uz Prāgu, lai tiktos ar savādu kolekcionāru, un sākas viņa ceļojums pa Eiropas pilsētām, kurā tiek satikti visādi dīvaiņi, noris neticami notikumi, līdz kamēr Filipam top skaidrs, ka viņš, pašam nezinot, ir iepīts kādā spēlē. Jēgu šai spēlei viņš neredz, bet dzīvot pēkšņi ir kļuvis daudz jaukāk – kamēr process ir interesants, mierīgi var iztikt bez papildjēgas, un tieši to viņam vajadzēja – ne pierādīt, bet sajust.

Viss romāns ir parafrāze par bērnu grāmatu “Zelta atslēdziņa”. Filips, protams, ir Buratino, viņa tēvs (īstenībā adoptētājs, bet mammas nav) – papa Karlo , savādais kolekcionārs Černoguks – Karabass Barabass un ar laiku uzrodas arī visi pārējie Buratino draugi un nedraugi, lapsu Alisi, runci Bazilio un zilmati Malvīni ieskaitot. Tai pašā laikā parafrāze nav uzmācīga, drīzāk uztverama kā fona rotaļa un netraucē rakstnieci radīt savu unikālo romāna noskaņu.

Romānam tiešām piemīt sava neatkārtojamā atmosfēra, tā pievilcīgākā daļa noteikti ir vieglā ironija un jaukā attieksme – dzīve ir aizraujošs ceļojums. Tas man patika, tomēr nedaudz nepatika tā sadzīves filozofija, kas spraucās caur Filipa pārdomām par dzīvi, jo vispār nepatīk jebkas moralizējošs. (Pēdējoreiz es tādu attieksmi satiku Mariņinas romānos – viņai mūžīgi vajadzēja visu salikt pa plauktiņiem. Frajam gan tas nav tik traucējoši.) Un kafijas dzeršanai arī briesmīgi daudz laika tiek veltīts. Kopumā man par grāmatu ir labs iespaids, galvenā ideja ir simpātiska, tomēr par lielās sērijas lasīšanu vēl neesmu pārliecināta. Varbūt pagaidīšu brīdi, kad man viss būs apnicis.

Lai gan – ar aprīļa gaisu tā ir vienmēr. Tas ir piesātināts ar dievsvienzinkā neizteiktiem solījumiem. Parasti jau maija beigās kļūst skaidrs, ka tas ir bijis parastais sezonālais organisma hormonu nojukums. Tomēr līdz maija beigām es laikam gan pabūšu par naivu muļķi. Aplami būtu atteikties no tādas izpriecas.

P.S. Tagad ir liela kāre atkal aizbraukt uz Viļņu, Prāgu un beidzot uz Krakovu; pilsētas Frajs apraksta lieliski.

Aprīļa meitene

Komentēt

Laura Knight (1877-1970) A Girl Reading

Laura Knight (1877-1970) A Girl Reading

 

Tu, dzidrais vējš, tu, šalcošais,

Kam spārnu galos rasa zaigo,

No kurienes tu, mirdzošais,

Nes savu puķu elpu svaigo?

.

Pār pasauli kāds maigums san,

Jo jaunu lapu balsis liegās

Un zāles dvesma tevī skan –

Un siltu straumju čala sniegā.

.

Ver zeme acis zaļganās,

Ar saldu šalkmi upes virmo;

Un tavās cirtās valganās

Dūc ievijusies bite pirmā.

Mirdza Ķempe. Pavasara vējš (1944)

Older Entries Newer Entries