Sākums

Tūve Jānsone “Mazie troļļi un lielie plūdi” (2011)

1 komentārs

Tūve Jānsone. Mazie troļļi un lielie plūdi / no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2011. (

Jansone_Mazie trolliTūve Jānsone (1914-2001) ir rakstījusi, ka augusts ir visbrīnišķākais gada mēnesis, jo tas ir kā robeža starp vasaru un rudeni. Varbūt viņai patika augusts arī tādēļ, ka tā 9. datumā viņa svinēja dzimšanas dienu, šogad − apaļus 100. Lai arī Jānsone bija daudzpusīga māksliniece − gan gleznotāja, gan rakstniece, vispirms viņas vārds vienmēr tiek saistīts ar slavenajiem trollīšiem, kuru piedzīvojumi latviešu valodā pilnībā ir izdoti salīdzinoši nesen.

Iespējams, tā ir jauka sakritība, ka 1945. gadā pasauli ieraudzīja veseli trīs bērnu un pieaugušo iemīļoti grāmatu varoņi: trollītis Mumins, Pepija Garzeķe un Mazais Stjuarts, un visiem autoriem tā bija debija bērnu literatūrā. Trollītis Mumins gan iepriekš bija dzīvojies pa Jānsones karikatūrām, bet viņa ceļojums pa grāmatu lappusēm sākās tieši 1945. gadā − nākamgad puikam jau 70 gadiņi.

“Mazie troļļi un lielie plūdi” ir īss piedzīvojumu stāsts, kurš sākumā neguva lielus panākumus, faktiski trollīšu radītā slava pie Jānsones atnāca ar otro grāmatu − “Komēta nāk” (1946). Varētu piekrist, ka, salīdzinot ar citām grāmatām, te vēl ir tikai mēģinājums sajust vidi, kurā mazajiem dzīvnieciņiem darboties, un ieskicēt galveno personāžu raksturus. Tomēr rakstnieces jaukais stils un neatkārtojamās ilustrācijas jau tobrīd varējā šķist daudzsološas. Trollītis Mumins ar māmiņu dodas meklēt sev ziemas mītni, kurai jābūt patīkamai un siltai, ceļā nonāk visādos piedzīvojumos, atrod draugu (kas nākamajā grāmatā tiek nosaukts par Snifu) un beigās pārplūdušā pasaulē atrod arī Mumintēti, kurš viņiem visiem ir uzcēlis māju. Nedaudz atgādina  pasaules radīšanas mītu, kur viss tiek salikts pa vietām, lai varētu sākt īsto stāstu.

Vispār es pie Muminu grāmatām atkal nonācu, kad izlasīju Spīganas atsauksmi, un sapratu, ka es nemaz neesmu izlasījusi visas trollīšu grāmatas un to vajadzētu labot. Tad nu sāku pētīt, un sanāk, ka tā nav gluži mana nevērība, bet gan fakts, ka vairākas Muminu sērijas grāmatas ir izdotas latviski tikai 21. gadsimtā. Nelasītas man vēl veselas četras!

Padomju laikā grāmatas tulkojusi Elija Kliene, vēlāk − Mudīte Treimane. Vispār interesanti, kāpēc padomju laikā neizdeva visas, jo krieviski tas tika izdarīts.

Muminu sērija:

muminieleja1945. Mazie troļļi un lielie plūdi (1993) (2012)

1946. Komēta nāk (1973) (1993) (2005)

1948. Burvja cepure (1999) (2005)

1950. Mumintēta memuāri (1998) (2009)

1954. Bīstamā vasara (2009) aprakstīta Burtkokos

1957. Trollīša ziema (2004)

1962. Neredzamais bērns (1968) (1993) (2005)

1965. Tētis un jūra (1994) (2009)

1970. Vēlu novembrī (2010)

Advertisements

Kormaks Makārtijs “Ceļš” (2008)

5 komentāri

Kormaks Makārtijs. Ceļš / no angļu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: AGB, 2008. (Cormac McCarthy. The Road. 2006)

Makartijs_CelsKad Sīzifs man Ziemassvētkos uzdāvināja Makārtija “Ceļu”, es nopriecājos, jo minētā grāmata jau kādu laiku bija drīzumā lasāmo sarakstā. Pirmkārt, million.com sarakstā kā viena no labākajām 21. gadsimta pirmās desmitgades grāmatām, otrkārt, kā spilgta antiutopija. Pēc izlasīšanas es saprotu, kādēļ, iespējams, gluži instinktīvi, biju bīdījusi grāmatu tālāk pa savu lasīšanas sarakstu: tas ir viens no depresīvākajiem daiļdarbiem, ko jebkad esmu lasījusi. Vispār tā ir tik depresīva, ka to varētu pārdot kopā ar ziepēm un striķi.

Pa Amerikas ceļu iet tēvs un dēls. Varbūt “iet” nebūtu pareizi teikts, jo būtībā viņi izmisīgi pūlas tikt uz priekšu. Pirms apmēram desmit gadiem pasaulē ir noticis kaut kas briesmīgs, un no iepriekšējā nekas daudz nav palicis pāri: melna, nedzīva zeme, koku skeleti, izlaupītas mājas, pamesti līķi, no debesīm birst pelni. Tēvs cenšas atrast kaut ko ēdamu, pārsvarā meklējot konservus pamestās ēkās, pūlas sasildīt sevi un dēlu. Turklāt viņiem ir ļoti jāuzmanās no citiem cilvēkiem, jo apkārt klejo mežoņi−cilvēkēdāji un uzticēties nevar nevienam. Bēdu ieleja bez sākuma un gala, bet tēvs ir ieņēmis galvā, ka viņiem ir jāaiziet līdz okeānam, un šis mērķis viņam ir kā pēdējā cerība.

Makārtijs raksta tādā īpatnējā, aprautā stilā, neļaujoties īpašai emocionalitātei, tomēr nekautrējoties no neglītām, brutālām epizodēm. Tēva un dēla dialogi ir strupi, lai arī noprotams, ka tēvs ir pūlējies stāstīt par iepriekšējo pasauli un veidot kādu leģendu par viņu tagadējo dzīvi. Dēls pazīst tikai izmisīgu cīņu par izdzīvošanu, lai gan, godīgi sakot, man vienbrīd šķita, ka viņš ir tēva izdomu auglis, tāda savdabīga personalizēta sirdsapziņa, lai saglabātu cilvēcību līdz pēdējam.

Grūti iedomāties, ka romānu varētu paņemt un izraut cauri pāris piegājienos; es lasīju nelieliem gabaliem, lai nenokļūtu pārāk drūmā noskaņojumā. Vispār jau aprakstītais TIEŠĀM var notikt, un ASV ir veselas biedrības, kas izveidojušas pazemes patvertnes ar ūdens un konservu noliktavām. Tikai − ja augsne un ūdens ir miruši, tad ar konserviem mūžu nenodzīvosi.

Nav jau viegli izdomāt, kā vērtēt grāmatu, kuras iespaidā pieklust dzīvotgriba, ļoti jau nu bezcerīga un nospiedoša ir Makārtija distopija. Mulsina atvērtais fināls, jo beigām būtu jābūt sliktām, tomēr autors izvēlējies būt maigs. Tikai − cik ilgi? Atliek tikai paļauties uz cilvēka sīksto dabu − nezāles tik viegli neiznīkst.

Ričards Meisons “Baudas meklētāja stāsts” (2014)

12 komentāri

Ričards Meisons. Baudas meklētāja stāsts / no angļu val. tulk. Ligita Lukstraupe. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (Richard Mason. History of a Pleasure Seeker. 2011)

Meisons_Baudas“Baudas meklētāja stāsts” man nejauši patrāpījās skatam bibliotēkas plauktā, un tā kā manu fantāziju rosināja pieteikums “jauna vīrieša draiskulības 1907. gada Amsterdamā” romāns tika paņemts un izlasīts. Pēc manām domām tā ir pretencioza vēsturiskā lubene ar erotiskiem elementiem, bet varbūt vienīgi vēsturiskais fons noturēja manu uzmanību līdz romāna beigām.

Autora izvēlētais laikmets ir vienkārši lielisks: 20. gadsimta sākums rakstniekam piedāvā ļoti plašas iespējas visdažādākajās sfērās. Arī sižets ir intriģējošs − jauns, nabadzīgs censonis tiek nolīgts par mājskolotāju ļoti bagātā Amsterdamas uzņēmēja ģimenē, kur pacenšas iepatikties visiem ģimenes locekļiem, bet īpaši jau namamātei. Iespējams, tieši laikmeta un sižeta potenciāls romānā pievīla, jo autoram pietrūka meistarības, lai to visu vērstu par bestsellera nosaukuma cienīgu. Pirmkārt, es nenoticēju romāna varoņu tēlojumam, kas drīzāk atgādināja tādu marionešu teātri, kurā spēlē autora raustītas lelles. Romāna galvenais varonis ir tik fascinējošs, ka viņā iemīlas visi apkārtējie, dzimumus nešķirojot, un apber ar dāvanām krīzes brīžos, lielisks mākslinieks un mūziķis. Tiešām? Citi varoņi rada iespaidu, ka ir radīti tikai, lai piespēlētu galvenajam, ne mirkli neradās ilūzija, ka romāna notikumi varētu notikt īstenībā. Otrkārt, romāna nosaukums skaidri liecina, ka autora mērķis ir bijis piesaistīt lasītājus ar erotikas palīdzību. Tai pašā laikā autors tomēr nav vēlējies nonākt erotikas plauktiņā, un tad nu visu laiku mēģina lavierēt, bieži atstājot lasītāju neziņā kopā ar galvenā varoņa “pulsējošo locekli”.

Erotiskais romāns īstenībā ir ļoti grūts žanrs, jo nepieciešams smalki sajust pikanto ainu attiecību pret romānu sižetu – tas ir kā ēdienam pareizi nomērīt garšvielas. Nemaz nerunājot par prasmi aprakstīt šīs ainas – tik skaidri, lai lasītājs saprastu, kas notiek, bet arī tik smalki, lai tas paliktu gaumes robežās. Mensona lietotie izteikumi – “stundām ilgi”, “līdz rīta gaismai”, “kamēr saule aust” diezgan skaidri norāda uz pseidoerotiku, kad rakstīt par TO gribas, bet prasmes nav. Man pat palika žēl nabaga jaunā censoņa, kuram “stundām ilgi” jālaiza saimnieces “kaķītis”, jo autoram nekam citam nav pieticis izdomas; un saimnieces vīrs – tukls 50-gadnieks, kas 10 gadus dzīvojis šķīstībā, pēkšņi atraisās kā pusaudzis un sekso “līdz rīta gaismai”. Romāna kulminācija ir aizraujošs teksts – “katrs izdzīvoja pats savu būtību, sasniedzot tādas sajūsmas dzelmes, kādas neviens no viņiem līdz šim nav pazinis”; tāds dziļdomīgs vīrieša dibena cauruma laizīšanas apraksts būtu pelnījis atrasties uz kādas meditācijas rokasgrāmatas vākiem. (Protams, tas notika līdz rīta ausmai.)

Skaidrības labad piebildīšu, ka man nav pilnīgi nekas pret erotiskām ainām vai veselu romānu, tomēr autors to visu ir pasniedzis diezgan prasti. Vispār radās iespaids, ka viņš ar sievieti nekad nav gulējis, jo, pirmkārt, dominē gejiskas izjūtas, otrkārt, gultas ainas ar sievietem ir nedabīgas, tieši tāpat kā sieviešu tēli kopumā.

Grāmatas pluss ir tas, ka viss norisinās pietiekami raiti, tādēļ arī izbrīns par varoņu brīžiem neloģisko, izveidotajam tēlam neraksturīgo rīcību vai smieklīgās seksa ainas ir pārlaižamas, un tad jau var palasīt par bagātu ļaužu dzīvi Amsterdamas savrupmājā vai lepna kruīza kuģa ikdienu. Bet vispār pasaules literatūrā ir gana daudz citu, labāku piemēru tam, kā trūcīgs un godkārīgs smukulītis cauri gultām laužas uz sabiedrības treknāko slāni.

Augusta meitene

Komentēt

 

Karen Kinser (1951) Hot Tomato (2004)

Karen Kinser (1951) Hot Tomato (2004)

Kādreiz vakarā pēc saules rieta abi draugi sēdēja uz savām kāpenēm un skatījās uz ezeru, kas kā sidraba sakta gulēja uz zemes varenajām, zaļi tērptajām krūtīm. Purvainais un asām zālēm apaugušais krasts miglā kūpēja kā karsta ēdiena trauks. Ezera dienvidu krastā, niedrēs paslēpies, dūca dumpis. Viņa dobjā dziesma bija mazliet baiga. Tepat šajā pusē, pāri pļaviņai, pūta mazais niedru putniņš. Kā divi melnie pipari bija tā augums, bet viņa dziesmu varēja dzirdēt tālu, jo viņš pūta tikai klusos vakaros. Tomam likās, ka no meža nāk šurp darvas smarša, kaut gan viņš zināja, ka te darvu neviens netecina. Varbūt tā bija smarša, kas te vēl viļņoja no tiem laikiem, kad ap iebūvieša būdu augām naktīm kauca vilku bari. Dioģens zina, ka senais vilku ceļš gājis tur, kur tagad kāpostu dārzs.

Rieta pusē apvārsnis bija vēl bāls, bet no meža jau nāca laukā melnais naktsvīrs, nesot augstu virs galvas melno karogu.

Miers krita Tomā, un tur atplauka dīvains klusums.

 

Arvīds Grigulis “Cilvēki dārzā”

Kristīne Želve “Meitene, kas nogrieza man matus” (2011)

3 komentāri

Kristīne Želve. Meitene, kas nogrieza man matus. – Rīga: Mansards, 2011.

PrintŽelves stāstu krājumu man iedāvināja MsMarii Ziemassvētkos, par ko viņai paldies, jo citādi es vēl ilgi gatavotos to lasīt. Lai gan grāmata ir neliela un to izlasīt var vienā piegājienā. Man pat šķiet, ka es ilgāk domāju, ko par to uzrakstīt.

Stāstiem nav nekāda vaina: tie izteiksmīgi atspoguļo 90-to gadu sākumu, īpaši neiedziļinoties sadzīves smagumā, bet visā saglabājot jaunības liderīgo piegājienu. Tādēļ stāsti sanākuši jancīgi, patīkami izklaidējoši. No otras puses, varbūt es esmu par vecu tam visam. Tieši tāpat kā mani kaitina 80-to gadu modes atgriešanās (es ceru, ka līdz polsteriem nenonāks), tāpat mani kaitināja arī stāstu varoņi. Gandrīz katram no jaunības tusiņiem ir atmiņā tāds Villijs, kurš dīkdienībā taisa sūdus (un gan jau nekas pēdējo 20 gadu laikā nav mainījies), tikai mana tolerance pret tādiem dzīves eksemplāriem šobrīd vienāda ar nulli. Un būtībā visi Želve varoņi ir tādi “villiji”, kas vazājas pa dzīvi kā veca nauda, un tā vien gribas pajautāt – kāpēc par tādiem fruktiem jālasa? Lai gan lasīt jaunāko laiku latviešu literatūru, kur visiem viss ir slikti, ir vēl bēdīgāk.

Lasot stāstus, atcerējos, ka reiz bija tāda mazu, vizuāli neizteiksmīgu grāmatiņu sērija “Pirmā grāmata”, kurā vairāk nekā 20 autori tika pie sava pirmā prozas vai dzejoļu krājuma.  Tur bija tādas meitenes kā Andra Neiburga, Eva Rubene, Rudīte Kalpiņa, Aija Vālodze. Lūk, man šķiet, ka Želves grāmata stilistiski ļoti labi iederētos šajā rindā gan kā pirmā grāmata, gan kā attiecīgā laikmeta liecinieks. Autorei acīmredzot nav palaimējies, ka viņas paaudzei nav bijis tāda kopuma, kurā iekļauties, zvaigznāja, kurā uzmirdzēt. Šobrīd stāsti it kā trāpa ārpus laika un atstāj mazuma piegaršu.

Želves stāstu krājums 2011. gadā ieguva Literatūras gada balvu par debiju. Vispār jau pelnīti, jo kā pirmais krājums tas noteikti ir profesionāli izstrādāts, interesanti lasāms: labāk viena lasīšanas stunda ar smaidu nekā desmit ar nesaprastu pasaules sāpi rakstnieka dvēselē.

 

 

Arvīds Grigulis “Cilvēki dārzā” (1957)

6 komentāri

Arvīds Grigulis. Cilvēki dārzā. – Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1957. (Pirmpublicējums 1940. gadā)

Grigulis_Cilvēki dārzāTai gadā bija neparasta vasara − maijā sala kā ziemassvētkos, bet jūnijā viss tika izdzīts uz reizi un ziedēja juku jukām − ābeles kopā ar ķiršiem, ķirši kopā ar ceriņiem, ceriņi kopā ar jasmīniem. Kādam šķita, ka zudusi kārtība un jēga, un vālodze jau kliedz pēc lietus. Bet kāds nobriedis vīrs kāpa pāri žogam, lai plūktu puķes skaistai vijolniecei, kuras instruments pieskandināja dārzu ar nemieru un ilgām. Pērkona naktī vijoles skaņas, vēja nestas, savaldzināja vēl kādu – jaunāku, varbūt pievilcīgāku, bet nabagāku. Tagad vijolniecei jāsaprot, uz kura sirds stīgām viņa vēlēsies spēlēt.

Mīlestība ir sveces liesma, un ir skaisti, kad tā liesmo, tikai neierādiet tai saules vietu, lai jūs pārlieku nesamazinātu pasauli. Atrodiet pareizos samērus, un viss būs labi.

Arvīda Griguļa pirmā romāna sižets ir vienkāršs − klasiskais mīlas trijstūris ar skaistu meiteni centrā, pēc kuras kāro divi pielūdzēji, no kuriem viens ir nobriedis un bagāts, bet otrs − kaislīgi iemīlējies un noslēpumains. Galvenie varoņi tiek ielikti simpātiskā darbības vidē − lielā dārzā, visiem ir piešķirtas interesantas, netriviālas profesijas, kuras zināmā mērā diktē romāna gaitu. Neizpaliek arī sava deva intrigu un slepenas darbības. Guntis Berelis “Latviešu literatūras vēsturē” romānu raksturo kā “profesionāli izstrādātu un īsti klasiskas bulvāru literatūras garā ieturētu.” Tā jau ir, ka mūsdienu uztverē romāns brīžiem balansē uz salkanības robežas, tomēr jāatceras, ka 30-to gadu literatūrā tā bija ierasta parādība − nedaudz vairāk jūsmības, pacilātības, aizrautīgu runu. Jāatzīst, ka es brīžiem pasmaidīju par teatrālismu, tomēr mani savaldzināja gan Griguļa lirisms, gan raitie sižeta pavērsieni. Teksts ir piepildīts ar darbību, nav nekādu ūdens gabalu vai “iekritienu”, kas pirmajam romānam ir ļoti labs rādītājs. Interesanti, ka, tāpat kā Akuratera romānos, var sajust, ka Grigulis ir dzejnieks − jaušams lielāks poētisms nekā parastam prozistam. Kaut vai teksts, ka rakstāmgalds ir baravikas krāsā 🙂

Pirmo reizi romāns parādījās atklātībā 1939. gada vasarā žurnāla “Atpūta” lappusēs ar nosaukumu “Liktenīgais noslēpums”. 1957. gada izdevuma ievadā Bruno Saulītis tā kā nedaudz taisnojas par pārspīlējumiem (jo tā brīža socreālisma kanonā tas noteikti neierakstās), to skaidrojot kā sākotnējā avīžu romāna vainu – lai uzturētu lasītājos intrigu līdz nākamajam numuram. Griguļa grāmatai tomēr ir laimīgs liktenis, jo tā ir pārizdota vēl samērā nesen (2007. gadā, Zvaigzne). To, iespējams, noteicis fakts, ka romāns ir ekranizēts (“Ievas paradīzes dārzs” (1990), režisors Arvīds Krievs).

Mīla rada tādu pašu sajūtu kā putni, kas dodas pāri okeānam. Tu viens stāvi uz tilta.  Tu zini, ka kuģis ir pašā okeāna vidū. Ir nakts. Spīguļo retas zvaigznes un rāda tev drošu un pareizu ceļu. Viegls vējš lodā apkārt un atnes jūras augu smaržu no tūkstoš kilometru liela tāluma. Pēkšņi tu dzirdi putnus. Klusu bez trokšņiem viņi nāk, bet vējš svilpo no viņu spārnu vēdām. Viņi atnāk, pārlido kuģi un atkal nozūd tumsā. Tu skaties gaisā un nesaproti − no kurienes tev šīs nolādētās ilgas. Gandrīz jāsakož zobi.

Tāpat tas ir ar putniem, tāpat tas ir ar mīlestību.

Ivars Jansons (1939)

Ivars Jansons (1939)

Tā kā Arvīda Griguļa prozai vairāk nepievērsīšos (viņa otro romānu “Kad lietus un vēji sitas logā” nepārlasīšu), tad gribēju kādu drusku palasīt par viņu pašu. Jaunieši noteikti nav lietas kursā, ka pēckara literārajā sabiedrībā Grigulis bija ļoti ievērojama persona, kurš ieņēma dažādus augstus amatus padomju kultūras iestādēs. Tas ir interesanti, kā dažam pirmskara literātam izdevās piemēroties jaunai situācijai, bet cits, lai arī rakstīja padomju pantiņus, tomēr svīda baiļu sviedrus. Grigulis savu priekšzīmīgā rakstnieka tēlu būvēja ar pareiziem kara laika dzejoļiem un stāstiem, bet pēc kara rakstīja arī ideoloģiski korektas lugas.

Vispārīgai attīstībai izlasīju Zigmuda Skujiņa atmiņu eseju “Valdonīgais kalps. Arvīds Grigulis” (krājums “Jātnieks uz lodes”, 1996), kurā Grigulis ir parādīts diezgan nežēlīgā gaismā kā nesimpātisks un divkosīgs cilvēks, kuram tiek parmesta pat daža latviešu rakstnieka literārā devuma sakropļošana. Varētu jau tādu attieksmi pieņemt kā aksiomu, tomēr diezgan negaidīti atklāju grāmatu − Mirdza Kļava “Kopā ar Arvīdu Griguli un bez viņa” (2009). Autore ir tā pati Kļava, kura sarakstījusi bērnu grāmatas par vāverēnu Tomu un citiem zvēriņiem Lielajā mežā, bet, izrādās, arī Griguļa atraitne. Atmiņu stāstījums bija diezgan interesants, protams, subjektīvs, bet noteikti vajadzīgs. Kļava nav pakautrējusies oponēt Skujiņam un diezgan tieši norādījusi, ka viņa raksts ir balstīts uz baumām. Griguļa personības izvērtēšana lai paliek literatūrzinātnieku ziņā, tomēr man personīgi šķiet, ka Skujiņš ir nedaudz sajaucis literatūru ar atmiņām un Griguli uzkonstruējis kā vienpusīgu negatīvo literāro tēlu. Tas īstenībā skumdina, jo no Skujiņa gaidīju plašāku skatījumu.

 

 

Alise Manro “Meiteņu un sieviešu dzīves” (2005)

Komentēt

Alise Manro. Meiteņu un sieviešu dzīves / no angļu val. tulk. Elfrīda Melbārzde. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2005. (Alice Munro. Lives of Girls and Woman. 1971.)

Christopher Pew. The Bite (2007)

Christopher Pew. The Bite (2007)

Alises Manro vārdu es pirmoreiz ieraudzīju grāmatlistē Best of Millenium, turklāt viņa bija iepatikusies gan kritiķiem, gan lasītājiem, bet, atšķirībā no citiem rakstniekiem, ar dažādām grāmatām. Tādēļ var teikt, ka Manro lasīšanu es biju plānojusi jau sen, bet līdz tai nonācu tādēļ, ka Sibilla uz Ziemassvētkiem man iedāvināja vienīgo latviski tulkoto Manro grāmatu “Meiteņu un sieviešu dzīves”.

Manro grāmata žanriski būtu pieskaitāma pie tā sauktajiem pieaugšanas stāstiem, kuros tiek parādīta galvenā varoņa personības attīstība, parasti no bērnu dienām līdz jaunībai. Šoreiz uzmanības lokā ir Dela Džordana, kura dzīvo nelielā pilsētiņā Ontārio provincē, Kanādā, 20. gadsimta 40-tajos gados. Viņas pieaugšana tiek attēlota saistītu stāstu ciklā, kuru viegli noturēt par romānu. Katrā stāstā līdztekus Delai darbojas vēl kāda sieviešu dzimuma varone, kuras dzīve atbalsojas Delā attiecīgajā laikaposmā: māte, vectantes, draudzene, skolotāja, mātes draudzene, kaimiņienes. Dela vēro un analizē apkārtējo sieviešu dzīves, kaut ko piefiksējot un nesaprotot, kaut ko iegaumējot un izmantojot. Būtībā tā jau tas dzīvē notiek − mēs vērojam apkārtējo cilvēku dzīves un, piemērot tās uz sevis, cenšamies veidot taisnāku savu dzīves ceļu.

Manro rakstības stils ir ļoti simpātisks − nekādas moralizēšanas vai snobisma, apkkārtējie cilvēki un vide tiek pieņemta bez nosodījuma vai kādām milzu ekspektācijām. Pilnīgi pieņemu, ka rakstniece diezgan precīzi attēlojusi pēckara Ontārio provinci un stāsts ir daļēji autobiogrāfisks. Lasīt man bija interesanti, tomēr, nezinu kāpēc, bet stāsti emocionāli mani atstāja diezgan vienaldzīgu. Neviens no personāžiem tā īsti nepiesaistīja, savukārt Dela pat brīžiem nepatika. Īstenībā tādas meitenes skolas laikā mani kaitināja, turklāt bez jebkāda redzama vai saprotama iemesla.

Iespējams, ka tur slēpjas rakstnieces talants, ka viņai ir izdevies radīt diezgan nomācošu kopējo iespaidu − neteiksim, ka gluži depresīvu, tomēr būtu diezgan saprotama vēlme pēc skolas pabeigšanas mēģināt laisties lapās no šīs provinciālās Džulibijas, kurā intelektuālā dzīve pastāv tikai iedīglī. Pat Delas plaukstošā seksualitāte izlaužas uz āru diezgan dīvainos veidos − līdz pat reālai seksuālai dzīvei to drīzāk varētu traktēt kā tādu eksperimentu, vīriešu reakcijas vērošanu, un pat Delas pirmajai mīlestībai piemīt kādas samiernieciskas izjūtas.

Manro ir izdevies noķert to nervozo, brīžiem trauksmaino sajūtu, kas pavada gudra bērna pieaugšanas un nobriešanas procesu; tas īstenībā nemaz nav tik patīkams, brīžiem pat diezgan traumējošs. Draudzība un skolas attiecības var provocēt  diezgan duālas izjūtas, un autore parāda Delu dažādās situācijās. Grūti ir apjaust savu vietu pieaugušo pasaulē, un brīžiem šķiet, ka jāraugās uz to pa atslēgas caurumu kā lūriķei.

Iespējams, manī neatbalsojās grāmatas būtība, jo neesmu mazpilsētas meitene un daudzās situācijās rīkotos pilnīgi atšķirīgi no Delas. Tomēr Manro ir ļoti talantīga rakstniece, ko pierāda viņai piešķirtās daudzās literārās balvas, tai skaitā 2013. gada Nobela prēmija literatūrā. (Beidzot es esmu izlasījusi kādu ieplānotu grāmatu, pirms tās autors nomirst, kā notika ar Lesingu vai Pītersu). Tādēļ es noteikti pacentīšos izlasīt kādu viņas stāstu krājumu, varbūt stāstos viņas talants izpaužas spilgtāk.

 

 

Kenets Greiems “Vējš vītolos” (1998)

Komentēt

Kenets Greiems. Vējš vītolos / no angļu val. tulk. Mārtiņš Poišs; dziesmu tekstus atdzejojusi Laima Līvena. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 1998. (Kenneth Grahame. The Wind in the Willows. 1908.)

Greiems_Vejš vitolosVasarā, kad iestājies lielais atvaļinājumu laiks, kādreiz nemaz tik labi atpūta neizdodas. Tad es atceros citātu no grāmatas “Vējš vītolos”: “Brīvdienās galu galā pats galvenais varbūt ir nevis atpūsties, bet redzēt visus citus bēdubrāļus strādājam kā kurmjus.” Citātu es zinu jau sen, bet Greiema grāmatu gan nebiju lasījusi, tādēļ nolēmu aizpildīt šo nelāgo caurumu bērnu literatūras sarakstā.

“Vējš vītolos” ir sarakstīts pirms vairāk nekā simts gadiem un patīkami sabalsojas ar citām angļu klasikas grāmatām : tajā ir kaut kas no Beatrise Poteres jaukajiem dzīvnieciņiem, kaut kas no laiskas ceļošanas pa upi kā Džeroma romānā “Trīs vīri laivā” un sava veida ekscentrisms kā Lūisa Kerola Alises grāmatās. Romāna uzmanības centrā ir četri dzīvnieciņi: Kurmis, Ūdensžurka, Krupis un Āpsis, kurus kopā saista draudzība un kopīgi piedzīvojumi. Vispirms Kurmis sapazīstas ar Žurku un viņa vadībā iepazīst aizraujošo laivošanas prieku, tad stāstā parādās viedais Āpsis, bet asu izjūtu ieviešanai − vieglprātīgais Krupis. Ja pirmie trīs grāmatas personāži darbojas laucinieciski sentimentālās noskaņās, apjūsmojot upes un meža burvību, tad Krupis ir asais džeks un ciena risku un ātrumu, iemanoties pat nokļūt cietumā un no tā aizbēgt. Nosacīti grāmatu būtu iespējams sadalīt divās daļās: mierīgi liriskā un piedzīvojumiem bagātā, kuras savstarpēji viena otru papildina.

Latviski grāmata ir izdota vairākas reizes − pirmoreiz jau 1937. gadā (Valters&Rapa, tulk. Austra Zaļā), bet pēc tam trīsreiz pārizdota Mārtiņa Poiša tulkojumā (Liesma, 1987; Jānis Roze, 1998; Zvaigzne ABC, 2007). “Liesmas” un ” Zvaigznes” izdevumiem bildes zīmējis Ernests Šepards, kas gan nav pirmais grāmatas ilustrators, bet pats populārākais, savukārt “Jāņa Rozes” izdevumam izvēlēts salīdzinoši nesenas – 1994. gada – Patrika Bensona ilustrācijas. Interesanti, ka pirmajam izdevumam bilžu nav bijis vispār, kas šobrīd pat šķiet dīvaini − tās ir tik iederīgas un papildinošas. Jāatzīst, ka Mārtiņa Poiša tulkojums man šķiet viens no skaistākajiem, kāds vispār lasīts, un ļoti žēl, ka no viņa puses nav īpaši daudz tulkotu grāmatu.

Tāds miers valda vispāri, tomēr pasaule neguļ, bet iet savu gaitu. Krietnu dzīvi jūs vadāt, mans draugs, nav šaubu, pašu labāko pasaulē, ja vien jums ir diezgan gara spēka, lai tā varētu nodzīvot…

Tā īsti pie sirds man negāja dīvainās cilvēku un dzīvnieku attiecības, piemēram, Krupis cilvēku cietumā vai zirga mugurā, bet, iespējams, bērnam tas šķistu pilnīgi dabiski. Īsti gan nezinu, vai “Vējš vītolos” vispār šobrīd būtu uzskatāma par bērnu grāmatu, jo mūsdienu bērnam tā varētu likties pārāk lēna un sentimentāla (nodaļa par Pāna dziesmu man arī šķita sentimentāla un nevajadzīgi reliģioza). Katrā ziņa kā pieaugušam cilvēkam man tā sagādāja prieku un, iespējams, līdzīgi daudziem angļu lasītājiem kādā pavasarī atkal to atšķiršu, lai kopā ar Kurmi dotos izbaudīt plaukstošo pumpuru un čalojošās upes burvību.

Jūlija meitene

1 komentārs

Jean Pierre Gibrat (1954)

Jean Pierre Gibrat (1954)

Kāds gan bagāts laika sprīdis likās aizritējis, kad pārcilāja to atmiņā! Tur bija bezgaldaudz  spilgtu redzējumu, tik krāsainu, košu! Īsta Upeskrasta skaistuma parāde cēli aizsoļoja gar acīm, atsedzoties gleznainās ainās, kas svinīgā plūdumā pavērās cita pēc citas. Pirmie nāca mēļi sarkanie vītolu vējmietiņi, purinādami ūdensspoguļa priekšā vēju samudžinātās krāšņās cirtas, un pašu sejas tad pasmējās pretim no atspulgiem. Tūdaļ pēc viņiem − kazrozes, klusas un skumjas kā saulrieta mākoņi. Tauksaknes − purpura mēļums rokrokā ar baltu − spraucās uz priekšu, lai ieņemtu rindā savu vietu, un beidzot kādurīt mežrozīte nosebojusies, apmulsusi, kautra nostājās visu priekšā, un tad ikviens zināja − it kā stīgu orķestris to būtu pavēstījis, svinīgiem akordiem pārejot gavotes ritmā, − ka nu ir pienācis jūnijs. Taču kāds svētku dalībnieks aizvien tika gaidīts − aitu gans, ko bildinās nimfas, bruņinieks, kuru ilgodamās pie sava loga gaida viņa sirdsdāma, princis, kas ar skūpstu modinās vēl miegā dusošo vasaru dzīvei un mīlestībai. Bet tad, kad vīgriezes − vējainas, smaržīgas − dzintardzeltenos ņieburos viegli aiztecēja puķu pulkā uz savām vietām, − tad svētku uzdevums nudien varēja sākties.

Kenets Greiems “Vējš vītolos” (no angļu val. tulk. Mārtiņš Poišs) (Jāņa Rozes apgāds, 1998)

Alberts Bels “Cilvēki laivās” (2007)

Komentēt

Alberts Bels. Cilvēki laivās. – Rīga: Jumava, 2007. – (Zelta klasika). Pirmpublicējums 1987. gadā

Bels_Cilvēki laivāsKuršu kāpa − smilšu strēle, kas ieliekusies kā milzīgs loks, kura galos sasieti pilsētu mezgli − Mēmele un Karaļauči. Vismaz tā šīs pilsētas sauca 1850. gadā, kad Kuršu kāpās saimniekoja Prūsija. Visas strēles garumā reiz bija izkaisīti nelieli zvejnieku ciematiņi, kurus 19. gadsimta sākumā neapdomīgas saimniekošanas rezultātā sāka aprakt smilšu kāpas. Tas pats − tikai simboliskā nozīmē − notika ar Kuršu kāpas iemītniekiem − kurseniekiem, seno kuršu pēctečiem, kuri lēnām asimilējās vācu kultūrā. Kuršu valoda, atvesta bēgļu laivās no Latvijas, pamazām, bet neatgriezeniski izzuda.

Alberta Bela romāna centrā ir Melnkrantes ciems un tā iedzīvotāji, kuru eksistenci kopš zināma laika apdraud Sventes kalns, kas īstenībā ir liela, kustēties sākusi kāpa. Melnkrantei ir mācītājs un baznīca, skolotājs un skoliņa, savs nodokļu uzraugs, pāris bagātnieku, bet pārējie − nabadzīgi zvejnieki, vārnu kodēji. Kad kļūst acīmredzams, ka Sventes kalna kustība apdraud ciemata eksistenci, ciema skolotājs Jānis Kuronis vēršas pie iedzīvotājiem un mudina apklāt kalna muguru ar mēsliem sajauktiem pakaišiem, bet neviens nepiekrīt − vienam traucē skopums, citam aprobežotība. Kalns neapturami virzās uz priekšu.

Viena no romāna tēmām – tautas identitātes zaudēšana, saplūšana ar citu nāciju. Vai to iespējams apturēt vai vismaz palēlināt? Iespējams, Bels ir bijis pazīstams ar krievu vēsturnieka Ļeva Gumiļeva pasionaritātes teoriju (Пассиона́рная тео́рия этногене́за), kura man nāca prātā, lasot romānu. Teorija saka, ka katrai tautai ir savs noteikts laiks, līdzīgi kā cilvēkam mūža garums, kad tā piesaista īpašu bioķīmisko enerģiju, kas apliecinās pasionārijos − tautas pārstāvjos, kuri izvirzās par nācijas līderiem. Iespējams, tādēļ es neuztveru traģiski faktu, ka izzuda kuršu tauta, jo manā uztverē tā nav izzušana, bet pārtapšana jaunā veidolā. Kuršiem blakus bija tautas, kurās saplūst un atdzimt − latvieši, lietuvieši, prūši. Taisnības labad jāatzīmē, ka pētniekiem ir atšķirīgas domas par kuršu valodu – vieni to sauc par līdzīgu latviešu valodai, bet citi norāda, ka visvairāk kopējo īpatnību kuršu valodai varēja būt ar senprūšu valodu. Rakstiski avoti nav saglabājušies, tādēļ arī Bela romānā norādītais, ka 19. gadsimtā Kuršu kāpā runāts kursiski, būtu jāuztver kā fikcija.

Par vēstures gaitu. Cilvēku aktīvā griba, sīkās vēlmes saplūst kopā kā ūdens pilieni, līdz savienojas vēstures straumē, kas nes uz priekšu kontinentus, zemes, valstis. Varoņi ir cilvēki laivās straumes vidū. Viņi iespēj, piepalīdzot ar airiem, apsteigt straumi, viņi spēj nosist cilvēkēdāju haizivi, laikus paziņot, ka priekšā ir bīstams ūdenskritums, bet bez straumes nav varoņa.

Vēl viena tēma, ko interesanti aplūkot romāna kontekstā, ir indivīda ietekme uz vēstures gaitu. Autors par to stāsta mācītāja un skolotāja disputā, kurā pirmais pārstāv viedokli, ka personība veido vēsturi, nevis straume. Savukārt skolotājs uzskata, ka bez straumes nav varoņu. Visticamāk, ka viņiem abiem ir taisnība, jo neviens nevar būt varonis vientulībā tuksnesī, savukārt par alternatīvo vēsturi (kas būtu, ja Čingishans/Kārlis Lielais/Napoleons/Linkolns/Hitlers būtu nomiris bērnībā?) mēs varam domāt tikai fantastikas romānu kontekstā. Iespējams, ka vēsturs gaita būtu citāda, tikai − cik citādāka tā būtu? Varbūt tomēr, ka pastāv kādi vēstures kontrolpunkti, kuros lemts nonākt neatkarīgi no darbojošos personu sastāva? Tai pašā laikā esmu pārliecinājusies, ka dzīvē ir cilvēki, kuru neesamība (tēvs, māte) vai pāragra aiziešana atstāj nozīmīgu iespaidu gan uz indivīdu, gan visu dzimtu. Varbūt tas attiecināms arī uz tautas likteni?

Tautas dzīve ir kā bulta. Ir brīdis, kad liktenis ir tautas ziņā, kad sabiedriskie spēki ir nospriegoti kā uzvilkts loks, kad pati tauta izvēlas mērķi, kad bultas lidojums un tālums ir paredzams. Kad bulta ir izšauta, to atgriezt nevar nekāds spēks, ne lūgšanas, ne pavēles.

10. gadsimtā kuršu apdzīvotajā teritorijā notika pāreja uz mirušo kremāciju, kas vietumis saglabājās līdz pat 15. gadsimtam. Varbūt to veicināja kuršu ciešā saskarsme ar skandināviem, varbūt kādas pārmaiņas pašā kuršu sabiedrībā, bet viņi izvēlējās savu ķermeni atdot sārtam. Kuršu dvēseles aizgāja debesīs kopā ar ugunskura dzirkstelēm, bet viņu pīšļi nokļuva ugunskapā, lai barotu zemi, uz kuras dzīvos viņu pēcteči − latvieši.

 

Alberts Bels nesenā intervijā (IR, 2013. gada 18. aprīlis) par saviem labākajiem darbiem nosauc romānus “Bezmiegs”(1968, publicēts 1987), “Būris” (1972), “Saucēja balss”(1973) un “Cilvēki laivās” (1987). Kā vienojošais elements tiek atzīmētas pārdomas par cilvēka izvēles iespējām, gribu un brīvību. Tā kā no minētajiem es esmu lasījusi vēl tikai “Būri”, tad, domāju, būtu vērts apgūt arī pārējos pieminētos. Interesanta portretintervija ar rakstnieku skatāma LTV portālā − 100g kultūras. Nacionālie dārgumi 2013. gada 17. oktobris.

Older Entries Newer Entries