Galvenā Lapa

Isabella Aljende “Sēpijas portrets” (2011)

4 komentāri

Isabella Aljende. Sēpijas portrets / no spāņu val. tulk. Dace Meiere. – Rīga: Zvaigzne, 2011. (Isabel Allende. Retrato en Sepia. 2000).

Aljende_SepijasMana iepazīšanās ar Aljendi notika pirms desmit gadiem, kad es izlasīju Jumavas izdoto “Fortūnas meitu”. Grāmatas vāku rotāja brūni melna jaunas sievietes fotogrāfija, kura stingri un domīgi vērās potenciālajos lasītājos. Šķiet, ka grāmatu pārāk labi nepirka, arī es to paņēmu lasīt vairāk ziņkāres vadīta, jo atmiņā bija aizķēries slavenais uzvārds. “Fortūnas meita” mani ļoti patīkami pārsteidza, jo es nebiju gaidījusi 19. gadsimta dēku romānu, kura galvenā varone ir čīliešu meitene – Aljende izrādījās īsts Džeks Londons brunčos!

1982. gadā klajā nāca pirmais un, iespējams, joprojām slavenākais Aljendes romāns “Garu nams”, kas ir daļa no triloģijas, tikai šoreiz neierasti – tā ir triloģijas pēdējā daļa. 1999. gadā Aljende publicēja nosacīto pirmo daļu – “Fortūnas meita” un 2000. gadā otro daļu – “Sēpijas portrets”. Nosacīto tādēļ, ka principā visi trīs romāni ir lasāmi arī nesaistīti, tomēr kopā tie veido ģimenes sāgu 130 gadu garumā.

“Sēpijas portretā” atkal tiekamies ar “Fortūnas meitas” galveno varoni Elīzu, tikai šoreiz viņa jau ir otrā plāna varone, jo romāns ir veltīts viņas mazmeitai Aurorai. Ar plašu vēzienu Aljende portretē 19. gadsimta beigu Sanfrancisko un gadsimta mijas Čīli, kurā viens pēc otra notiek gan asiņains karš, gan revolūcija. Aljende ir teikusi, ka gandrīz visos viņas romānos notikumu centrā atrodas stipra, garā neatkarīga sieviete – “Sēpijas portretā” tā ir Aurora del Valje, kuras liktenim tiek sekots jau no ieņemšanas brīža. Aurorā ir neparasts asiņu sajaukums – čīliešu, angļu un ķīniešu, arī audzināta viņa tiek neparasti, tomēr ļoti lielā mīlestībā. Viņas vecmāmiņas ir izcilas sievietes, katra savā veidā ir mācējusi atrast dzīvē vietu, kas tajos laikos pienācās tikai vīrietim, savukārt ķīniešu vectētiņš – unikāls dziednieks un pasaules glābējs. Piecu gadu vecumā Auroru aizved uz Čīli un tiek nolemts, ka viņu vislabāk spēs izaudzināt skarba internātskola – [skolu] uzdevums bija sniegt mums kādu drusku izglītības, lai mēs nebūtu pavisam tumsonīgas, jo laulības tirgū sava vērtība bija arī mūsu kultūras virskārtiņai, taču tika gādāts, lai mūsu zināšanas nebūtu tik lielas, ka mēs pašas spētu sākt uzdot jautājumus. Aurora nepadodas un izcīna sev mājskolotāju – agnostiķi, sufražisti un sociālisti Pinedas jaunkundzi, kuru nepieņem darbā neviena izglītības iestāde, bet Auroras vecmāmiņa skolotājas personā vēlas dod pretsprau savas ģimenes konservatīvajai un patriarhālajai liekulībai. Otrs Auroras ieguvums ir netīšs – viņai uzdāvina tiem laikiem ārkārtīgi labu fotoaparātu un fotogrāfēšanas kļūst par viņas mūža lielāko aizraušanos.

Reizēm, kad savā laboratorijā strādāju ar kādu attēlu, parādās cilvēka dvēsele, notikuma dziļākā emocija vai priekšmeta dzīvības esence, un tad krūtis man plīst pušu no pateicības un es apraudos, citādi nespēdama. Pēc tādām atklāsmēm tiecas mans darbs.

Grāmata ir veidota kā trīsdesmitgadīgās Auroras pagātnes meklējumi, cenšoties izzināt notikumus no savas bērnības un, ejot vēl tālāk, tos notikumus, kas ir noveduši pie viņas ieņemšanas. Saudzējot vai kaunoties, senči viņai nav izstāstījuši visu, un Aurora lāpa savas pagātnes tumšos caurumus – ar fotogrāfiju un rakstīta vārda palīdzību es izmisīgi cenšos uzveikt savas esības zudīgumu, notvert mirkļus, iekams tie pagaisuši, izgaismot savas pagātnes jucekli. Auroras vecmāmiņa uzskata, ka bērnībā krāpti cilvēki vēlāk ir daudz radošāki, un uz mazmeitas iebildi, ka tā jau var sajukt prātā, iedrošina: “Del Valjes ģimenē trako nav, Aurora, ir tikai daži ekscentriķi kā ikvienā sevi mīlošā ģimenē.” Iespējams, ka vecmāmiņai ir taisnība, un tajā pat slēpjas zināma burvība – ko gan darītu pasaule, ja visi būtu normāli un dzīvotu saskaņā ar Bībeles likumiem?

Lorenzo Moya (1967)

Lorenzo Moya (1967)

Līdzīgi fotogrāfam, Aljende tuvina un attālina savu skatu meklētāju, pārmaiņus pievēršoties gan asiņainai Čīles vēsturei, gan daudzo varoņu smalkai izpētei, pa starpu izstāstot arī par Sanfrancisko ķīniešu kvartāla netikumiem, Čīles vīnaudzēšanas tradīcijām un tāliem ceļojumiem no Čīles uz Eiropu. Jāatzīstas, ka Dienvidamerikas iemīlēšanai man tomēr bija nepieciešams šāds sievišķīgi draisks, ar vieglu maģiskā reālisma pieskaņu un pāris triepieniem erotikas bagātināts romāns. “Sēpijas portrets” varēja būt saturiski dziļāks un varoņi nedaudz reālāki, bet es pilnībā pieņēmu autores nostādni – “Atmiņa ir izgudrojums. Mēs izvēlamies viskrāšņāko un vistumšāko, bet atmetam to, par ko kaunamies, tā mēs noaužam savas dzīves lielo gobelēnu.”

Nobeigumā gribētu piepilināt pāris pilienus darvas un teikt, ka latviešu izdevumā ir izcili daudz neuzmanības kļūdu un arī romānu sērijas noformējums ir pilnīgi neizteiksmīgs – šie blāvi lillā vāciņi ar izguglētām vinjetēm un domīgajām meitenēm ir nepiemēroti saturiski krāšņajiem Latīņamerikāņu rakstnieces romāniem. Ceru, ka tas tomēr neatbaidīs lasītājus. Ielejiet sev glāzi aromātiska Čīles sarkanvīna un izbaudiet Auroras piedzīvojumus!

Huans Rulfo “Pedro Paramo” (2007)

11 komentāri

Huans Rulfo. Pedro Paramo / no spāņu val. tulk. Guntis Valujevs. – Rīga: Atēna, 2007. (Juan Rulfo. Pedro Paramo. 1955)

Rulfo_PedroJo ilgāk es rakstu blogu, jo vairāk es pārliecinos, ka rakstīt par ļoti labām grāmatām ir visgrūtāk. Interesanti gan, kā lai es tagad aprakstu grāmatu, kuras atstātais iespaids līdzinās smaržai – to var censties aprakstīt, bet katrs vienalga iedomāsies kaut ko savu?

Pie Huana Rulfo grāmatas es nonācu pa aplinkus ceļiem – Goodreads Bookworm Bitches lasīšanas grupā pavasara izaicinājumā bija prasīta kāda grāmata saistībā ar Meksiku. Sākumā es nopriecājos, ka te ļoti labi iederas Karlosa Fuentesa “Artemio Krusa nāve”, kura jau sen gaida grāmatplauktā, bet diemžēl jau no pirmajām lappusēm man tik ļoti riebās galvenais varonis, ka es sapratu, ka nekāda mīla nesanāks. Un tālāk man gāja grūti – nu nav mums meksikāņi tie populārākie. Bet es uzgāju savu zelta dzīslu! Rulfo ir sarakstījis tikai divas nosacīti plānas grāmatas, bet ļoti ietekmējis literatūras attīstību – iespējams, bez viņa maģiskais reālisms būtu pavisam citādāks.

Huans Presiado, pēc nelaiķa mātes vēlējuma, dodas uz viņas dzimto ciemu Komalu, lai satiktu savu tēvu Pedro Paramo, kur nekad dzīvē nav redzējis. Kāds savāds ceļinieks viņam parāda pareizo ceļu, un viņš nonāk ciemā, kurš šķiet izmiris – tikai kāda sažuvusi vecaine paver durvis un atvēl naktsmājas. Viens pēc otra Huana ceļā parādās cilvēki, kuros viņš drīzumā apjauš rēgus, kuri atnākuši pastāstīt par agrākiem laikiem.

Šis ciemats ir pilns atbalsīm. Tā vien šķiet, ka tās iemūrētas sienās vai pabāztas zem akmeņiem. Kad te staigā, jūti, ka tās tev min uz papēžiem. Visādu čaboņu dzirdi, smieklus. Gaužām vecus smieklus, tādus kā piekusušus smieties. Un balsis, kas jau nodilušas lietojot. Visu to tu dzirdi. Man liekas, reiz pienāks diena, kad visas šīs skaņas apsīks pavisam.

Huana tēvs Pedro Paramo nav bijis labs cilvēks – mantu ieguvis negodīgā ceļā, pakļāvis savai varai visu apkārtni un cilvēku atmiņās saistās ar ciešanām un žulti. Viņš mīlēja sevi un savu mīlestību uz vienu sievieti, kuru nespēja dabūt, tādēļ viņa dzīve bija kā dusmas uz likteni, atmaksa apkārtējiem par kādreizējo nabadzību – viņš auga un pletās kā tāda nezāle. Viss, kam dzīves laikā ir pieskāries Pedro Paramo, ir iznīcināts, pārtapis pelnos, nolādēts – aiz viņa palicis miris ciems, kurā dzīvo spoki.

Romāna vēstījums ir kā daudzas mazas straumītes, kā klusas balsis, kuras skan no nostūriem, lai kādā brīdī lasītāja prātā no sīkām detaļām sāktu veidoties viena kopīga aina. Par katru jaunu balsi gribas cerēt, ka tā vēl ir dzīvam piederoša, tomēr kādā brīdi saproti, ka pat tie, kas šajā grāmatā staigā pa virszemi, iespējams, vienalga ir spoki. Rūgtas atmiņas, nepiepildītas ilgas.

Dzīve jau tāpat ir sūra un grūta. Tas vien ļauj kaut kā kulties uz priekšu, ka tu vēl ceri – nomirsi, un tad tevi no šās zemes pārcels uz citu valstību, bet, kad tev tās durvis aizver un vaļā paliek vieni vienīgi elles vārti, tad jau labāk vispār nebūtu piedzimusi…

Ja kādam patīk skaidri zināt stāsta sākumu un beigas, tad šī nebūs īstā grāmata. “Pedro Paramo” ir maģiskā reālisma cienītāju saldais ēdiens, te daudzi pavedieni sākas nekurienē un aizvijas tālumā, vienlaikus atstājot gan jautājumus, gan arī sajūtu, ka atbildes ir paslēpušās starp rindām. Man nedaudz ir žēl to studentu, kuriem, iespējams, nākas analizēt Rulfo romānu, jo pats teksts ir kā Rulfo aprakstītie spoki – jūtam dvesmu, aukstu pieskārienu, bet pēc tam ilgi domājam, kas tas bija.

Torntons Vailders “Karaļa Ludviķa Svētā tilts” (2002)

10 komentāri

Torntons Vailders. Karaļa Ludviķa Svētā tilts / no angļu val. tulk. Indra Aumale. – Rīga: Preses nams, 2002. (Thornton Wilder. The Bridge of San Luis Rey. 1927)

Vailders_Karala1714. gadā sabrūk virvju tilts, kas savienojis lielceļu starp Limu un Kusko, sev līdzi bezdibenī aizraudams piecus ceļotājus. Bēdīgā notikuma aculiecinieks ir brālis Jūnipers un viņa galvā uzreiz pazib doma: kāpēc tas notika tieši ar šiem pieciem cilvēkiem? vai tā ir nejaušība, vai ir kāds loģisks izskaidrojums, ka šie pieci cilvēki sagadījās kopā uz nelaimīgā tilta? Brālis Jūnipers nolemj izpētīt bojāgājušo dzīves, cerot uzzināt, kāpēc Dievs izraudzījies šo cilvēku un šo dienu, lai paustu savu gudrību. Viņu dzīvesstāsti veido Vaildera nelielo, bet saturiski ietilpīgo romānu.

Ja domājat, ka grāmata ir par Peru tiltu būvnieku neveiksmi vai katoļu mūka dzīves jēgas meklējumiem, tad tā gluži nebūs. Grāmatas pamattēma ir mīlestības pierādīšana. Trīs galvenie varoņi – marķīze de Montemaiora, Estebans un tēvocis Pio – savā dzīve kādu ārkārtīgi, nesavtīgi, līdz sirds dziļumiem mīl. Diemžēl viņu mīlas objekti nav atsaucīgi un kaislās izjūtas uztver kā apgrūtinājumu vai vienkārši neievēro. Galvenie varoņi savas atraidītās jūtas apskalo ar ciešanām un saldi lolo, jo ciest – tas arī var būt skaisti un pacilājoši. Tomēr īsi pirms savas nāves viņi nonāk pie nozīmīgiem lēmumiem, jo katrs savā veidā nolemj sākt jaunu dzīvi – autors vispirms it kā nomet viņu izsāpēto nastu un tad uzved uz tilta, lai palaistu mūžīgā dzīvē.

Ja man kāds liktu uzminēt grāmatas autora tautību, tad es nekādi neiedomātos, ka tas ir amerikānis – kaut kas šajā grāmatā ir ļoti spānisks, kas manā izpratnē ir filozofisks dīvainību savijums ar kādu īpašu, iespējams, katoļu ticības rosinātu samierināšanos un vainas apziņu.

Uz mīlestību viņš raudzījās kā uz nežēlīgu slimību, kuru jaunības briedā aicināti pārciest izredzētie un pēc kuras tie atlabst bāli un izmocīti, tomēr gatavi uzņemties saistības, ko sauc par dzīvi. Viņš ticēja, ka tie, kas no šīs kaites atspirguši, ir visžēlīgi pasargāti no daudziem maldiem.

Vailders varoņu kaismīgos pārdzīvojumus rāda sirsnīgi, bet tomēr nedaudz ironiski, kas grāmatas vēstījumu padara līdzīgu kādai teikai vai leģendai, piešķirot tai pārlaicīgu, filozofisku noskaņu. Vai varoņu dzīve, kuras ievērojama daļa ir tērēta neatbildētām mīlas jūtām, ir bijusi velta? Vai mīlestība vispār var būt velta? Man patīk domāt, ka cēlas jūtas nekad neiet zūdībā, lai arī dažbrīd šķiet nenovērtētas, un atbilde uz tām var atnākt pavisam negaidītā veidā un brīdī.

Vai esat kādreiz lasījuši uzrakstus uz svešiem, sūnu noaugušiem kapakmeņiem, pūloties aiz pāris gadaskaitļiem apjaust cilvēka mūžu? Vai esiet kādreiz šķirstījuši vecus fotoalbumus, kuros lielāko daļu seju neviens vairs nepazīst? Tādos brīžos ir dīvaina sajūta, ka gaisā virmo kaut kas nepateikts un vairs neizzināms – nedaudz skumji un nedaudz žēl.

Taču drīz nomirsim arī mēs, un līdz ar mūsu aiziešanu jebkuras atmiņas par šiem pieciem būs izgaisušas no pasaules; tāpat arī mūs kādu brīdi mīlēs un tad aizmirsīs. Taču ar šo mīlestību būs bijis gana; visas īslaicīgi uzliesmojušās mīlestības kā dzirkstis trauksies atpakaļ uz mīlestību, kas tās radījusi.

Īss un piesātināts romāns, noderēs katram smeldzīgu dzīvesstāstu un dziļdomīgu pārdomu cienītājam.

Anna Pačeta “Bel canto” (2004)

Komentēt

Anna Pačeta. Bel canto / no angļu val. tulk. Karīna Tillberga. – Rīga: AGB, 2004. – (Vēja suņa klasika). (Anna Patchett. Bel canto. 2001.)

Pacheta_Bel cantoKādā nenosauktā Dienvidamerikas valstī viceprezidenta mājā notiek prestižas viesības par godu lielam Japānas uzņēmējam, kurās tiek gaidīts ierodamies pats valsts prezidents. Pasākumā ir lūgta uzstāties pasaulslavena operdziedātāja, jo japānis ir liels viņas cienītājs. Pēkšņi mājā ielaužas teroristi, kuru uzdevums ir saņemt gūstā prezidentu, bet liela ir viņu vilšanās, kad atklājas, ka prezidents nav ieradies. Teroristi apmulst, bet nolemj viesus ņemt par ķīlniekiem, kuriem sākas ilgs un nepatīkams gūsts.

Pačetas romāna galvenais varonis nav teroristu ģenerālis vai operdziedātāja vai bagātais japānis, bet – mūzika. Tas ir negaidīti un netradicionāli, varbūt tādēļ Pačetas romāns saņēmis vairākas literārās balvas un tiek ieteikts kā viens no spilgtākajiem 21. gadsimta mīlas romāniem. Sākumā lasīt bija vienkārši interesanti, jo sižeta uzstādījums jau pats par sevi ir tāds, ka notiek aktīva darbība, tiek izveidota slēgta darbības telpa – viceprezidenta māja un niansēti raksturoti varoņi, kā arī tiek salikti galvenie akcenti – teroristu ģenerāļi ir slikti un nesaprotami, teroristi – paklausīgi jaunieši, ķīlnieki ir pakļāvīgi un nervozi, savukārt starpnieki ar ārpasauli ir tulks Džens un Sarkanā Krusta pārstāvis. Būtībā diezgan saprotama situācija, kurā Pačeta ir ieviesusi mūziku kā neatņemamu sastāvdaļu; pēc grāmatas motīviem mierīgi varētu rakstīt pētījumu “Klasiskās mūzikas terapijas ietekme stresa situācijās”.

Viņi raudāja, mūzikas skaistuma aizgrābti, raudāja arī par to, cik neveiksmīgi pavērsusies viņu dzīve. (..) Visa mīlestība un ilgas, kas spēj ietilpt cilvēka ķermenī, tika ievītas ne vairāk kā divarpus minūtes ilgajā dziedājumā, un, kad viņa nonāca līdz visaugstākajām notīm, likās, ka visi viņu dzīvesguvumi un zaudējumi saplūduši kopā vienā smagā nastā. Kad viņa bija beigusi, visi stāvēja ap viņu, mulsa un trīsoša skaistuma pārņemti.

.

Lielu ietekmi uz manu vērtējumu atstāja Pačetas valoda un veids, kā viņa izstāsta situāciju – tas tiešām bija baudāmi un brīžiem ļoti eleganti. Tai pašā laikā es neteiktu, ka es pilnībā noticēju viņas izveidotajai pasaulei – kaut kādi mīkstčaulīgi izskatījās gan teroristi, gan ķīlnieki un visai situācijai pietrūka asiņu (lai arī objektivitātes labad jāatzīmē, ka romāna pamatā ir reāla situācija, t.s. Limas krīze 1996. gadā, kas arī beidzās bez lieliem cilvēku zaudējumiem). Nedomāju arī, ka mazizglītotos teroristus spētu momentā uzrunāt klasiskā mūzika un kur nu vēl opera. Tādēļ nevaru nosaukt grāmatu par tradicionālu trilleri, tāpat kā to nav iespējams definēt kā mīlas romānu. Daļa vērtētāju romānu ierindo pie maģiskā reālisma, tomēr arī šeit Pačetai pietrūkst spilgtu krāsu un patiesi traku elementu. Varbūt drīzāk to varētu dēvēt par attiecību romānu, jo grāmatas galvenais pluss ir niansēts dažādu attiecību atveidojums, kurā ietilpst gan mīlas jūtas, gan tēvišķums, gan draudzība, gan sava veida atkarība.

Kato aizvēra acis un iedomājās, ka atrodas mājās un spēlē pats savas klavieres. Viņa sieva ir iemigusi. Guļ arī bērni, divi neprecējušies dēli, kuri vēl dzīvoja kopā ar viņiem. Kato spēli viņi uztvēra kā gaisu, ko elpo un sen jau bija pārstājuši ievērot. Kato sēdēja pie flīģeļa un iedomājās viņus guļam, un ielika šo ainu noktirnes skaņās – dēlu vienmērīgo elpu un to, kā sievas roka apskāvusi spilvenu. Viņš pieskārās pie taustiņiem ar visu to maigumu, ko juta pret saviem mīļajiem, pieskārās tā, it kā negribētu traucēt miegā. Mūzikā atbalsojās visa tā mīlestība un vientulība, ko ikviens no viņiem juta, bet neatļāvās izpaust.

.

Pačeta aizskar vienu saistošu tēmu, par kuru, iespējams, ir aizdomājies ikviens mākslas cienītājs – kāpēc gan es esmu tikai skatītājs, klausītājs, lasītājs? vai tas liecina, ka es esmu nevērtīgāks radošā jomā? Man ļoti patika viņas sniegtā versija, ka būt skatītājam vai klausītājam arī ir savdabīgs talants. Nepietiek ar to, ka kāds ir mākslinieks, ir jābūt cilvēkiem, kas ir mākslas aculiecinieki, kas mīl un vērtē to, kas viņiem ļauts baudīt. Varbūt ar tādu attieksmi vajadzētu vērtēt radošās izglītības nozīmi – ne visi var un vēlas būt mākslinieki, bet viņi iemācas saprast universālo mākslas valodu.

Romāns ir saistošs, bet, visticamāk, visvairāk patiks klasiskās mūzikas un psiholoģiski smagu situāciju izspēles cienītājiem. Himna mūzikai, kas spēj vienot “daudzu tautību bērnus”.

Luiss Sepulveda “Sirmgalvis, kas lasīja mīlas romānus” (2009)

5 komentāri

Luiss Sepulveda. Sirmgalvis, kas lasīja mīlas romānus / no spāņu val. tulk. Edvīns Raups. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2009. (Luis Sepulveda. Un viejo que leia novelas de amor. 1989.)

Sepulveda. SirmgalvisGrāmata, kura apjoma ziņā ir pārāk maza, lai to nosauktu par romānu, tomēr saturiskais apvārsnis ir pārāk liels, lai to nodēvētu par stāstu. Sepulveda ieved Ekvadoras nomalē, kurā baltajam cilvēkam vieglāk ir nomirt nekā dzīvot – mūžamežam ir svešas cilvēka noteiktās robežas un noteikumi un tas pilnīgi noteikti netaisās padoties cilvēkam. Atliek vienīgi iemācīties sadzīvot – ar pietāti un respektu.

Stāsta galvenais varonis ir Antonio Hosē Bolivars Proanjo, mundrs večuks, kurš upes krastā uzcēlis sev niedru būdiņu. Reiz, agrā jaunībā viņš bija noticējis valdības Amazones džungļu kolonizācijas plānam un kopā ar sievu devies apgūt jaunas zemes: divi hektāri mūžameža par abu plāniem sirsnīgi pasmējās, jo tā bija bezcerīga cīņa ar lietusgāzēm, pārtikas trūkumu, pretīgiem kukaiņiem un izsalkušiem dzīvniekiem. Sieva diemžēl cīņu neizturēja, bet Proanjo palīdzēja izdzīvot vietējie indiāņi šuari – ilgus gadus viņš pavadīja kopā ar viņu cilti, kļūstot gandrīz kā savējais, bet tomēr paliekot svešais.

– Un ko cilvēki dara, ja neiet medībās?

– Strādā. No saules lēkta līdz saules rietam.

– Ir gan muļķi! Ir gan muļķi! – šuari šausminājās.

Pruanjo kļūst vecs un pamet indiāņus, bet viņš ir iemācījies baltajam neraksturīgu māku dzirdēt dabu un dzīvniekus, kas piešķir viņam detektīva cienīgas izziņas spējas. Tās lieti noder, lai izdzīvotu nu jau vairs ne dabā, bet balto cilvēku pasaulē.

Pruanjo ir viena aizraušanās – grāmatu lasīšana.

Lasīja viņš lēnām, likdams zilbi pie zilbes, purpinādams tās pusbalsī, it kā izgaršodams, un apguvis visu vārdu, atkārtoja to vienā paņēmienā. Tāpat viņš darīja ar veselu frāzi, šādā veidā uzsūkdams lappusē paslēptās domas un jūtas.

Sirmgalvja literatūras izvēle bija noformulējusies vienreiz un no tā laika palikusi nemainīga: romāniem jābūt par nelaimīgu mīlestību ar laimīgām beigām. Viņa šaurā specializācija man šķiet viekārši apskaužama – cik gan dziļi ir iespējams iepazīt žanru, ja cilvēkam ir tik konkrētas intereses un viņš ir spējis ieskatīties sevī un saprast, ko tieši sagaida no grāmatas!

Stāsta mugurkaulu veido Pruanjo pretstāve ar stulbo, resno varasvīru un satracinātas ocelotu mātītes izsekošana, kas bija aizraujoši un ļoti pamācoši. Vietējais varasvīrs pārstāv trulo, materiālo pasauli, kura grib tikai kampt un grābt un postīt, savukārt plankumainais kaķis – ocelots ir viltīgākais no dzīvniekiem, kuru pārspēt ir dzīvības un nāves jautājums. Tikai džungļu dzīvnieks ir izmisis tādēļ, ka viņa pasaulē ir iejaucies negodīgs svešinieks, un tādā cīņa nenes nekādu gandarījumu.

Sepulvedas grāmata ir dzīvesgudrs vēstījums, kurā ir džungļu piedzīvojumi un viegls humors. Ātri lasāma, bet atmiņā paliekoša.

Aprīļa meitene

4 komentāri

Daniel F. Gerhartz. The Garden Window

Daniel F. Gerhartz. The Garden Window

Feierbaha un prieka pieminēšana atsauca man atmiņā ainu, kuru pirms dažiem gadiem redzēju kādā agrā rīta ceļā uz baznīcu. Puskvartāla atālumā man pa priekšu nesteidzīgi soļoja jauns pāris. Bija nolijis spēcīgs lietus, un slapjie koki saules gaismā tagad koši laistījās. Pēkšņa impulsa vadīts, droši vien aiz tīra prieka, puisis palēcās un satvēra koka zaru, un pār abiem nolija mirdzoša ūdens šalts, un viņi smējās un sāka skriet, meitene slaucīja ūdeni no matiem un kleitas, it kā mazliet sašutusi, kaut tāda nemaz nebija. Skaists skats, gandrīz mītisks. Pats nezinu, kāpēc tas tagad ienāca prātā, varbūt tāpēc, ka tādos brīžos ir viegli noticēt – ūdens pirmām kārtām radīts kā svētības nesējs un tikai pēc tam dārzu laistīšanai un veļas mazgāšanai. Žēl, ka nepievērsu tam vairāk uzmanības. Manu nožēlu saraksts var likties neparasts, bet kurš gan zina, kā tas īstenībā ir. Šī ir interesanta planēta. Tā pelnījusi, lai veltām tai visu savu uzmanību.

Fragments no Merilinas Robinsones romāna “Gileāda” (no angļu val. tulkojusi Maija Andersone)

Merilina Robinsone “Gileāda” (2009)

Komentēt

Merilina Robinsone. Gileāda / no angļu val. tulk. Maija Andersone. – Rīga: Dienas Grāmata, 2009. (Marilynne Robinson. Gilead. 2004)

Robinsone_GileadaDžons Eimzs ir 77 gadus vecs mācītājs, kuram ārsts pateicis, ka viņa sirds ilgi vairs nevilks. Tādēļ 1957. gadā viņš raksta piezīmes savam septiņgadīgajam dēlam, lai kādreiz, tālākā nākotnē, viņa dēls varētu iepazīt savu tēvu jau kā pieaudzis cilvēks.

Kad dzīve rit ikdienišķās sliedēs, ir grūti atcerēties būtisko. Ir tik daudz lietu, kuras mums nenāk ne prātā kādam stāstīt. Un domāju, ka tās varētu būt lietas, kas mums pašiem visvairāk nozīmē un kas pat mūsu bērniem būtu jāzina, lai varētu teikt , ka mūs pazīst.

Es neesmu reliģiozs cilvēks, tomēr brīdis pirms Lieldienām bija ļoti piemērots, lai beidzot izlasītu grāmatu, kurā nopietni, bet ne nomācoši, tēvišķi, bet ne didaktiski, tiek runāts par ticību un piedošanu. Lai arī jūtos ļoti tālu no autores aprakstītās grāmatas vides, vecā mācītāja pārdomas lielākoties ir vispārcilvēciskas, arī nereliģiozus cilvēkus uzrunājošas. Eimza atmiņas vienā ķedītē savij viņa vectēvu, tēvu un viņu pašu. Viņi visi ir bijuši mācītāji mazajā pilsētā Gileādā, Aiovas štatā, un mācītāja darbs, kā jau daudzviet, te nav tikai amats, bet pastāvīga rūpē par draudzes locekļiem. Eimza vectēvs mūža beigās to saprata burtiski un atdeva prom no mājas pilnīgi visu, ko varēja izvilt no Eimza vecākiem. Pats Eimzs jaunos gados zaudēja sievu un meitiņu un savu naudu tērēja grāmatām, baznīcai un labdarībai; viņš nebija plānojis mūža beigās satikt savu mīlestību un vēl pieredzēt piedzimstam bērnu. Tagad viņu moka domās par to, kā gan pēc viņa nāves iztiks viņa sieva un dēls.

… jebkuram tēvam, it īpaši vecam, galu galā bērns būs jāatstāj tuksnesī un jāuztic Dieva gādībai. Tā var likties gandrīz kā cietsirdība – viena paaudze rada nākamo, bet vecāki saviem bērniem spēj dot tik maz un pat vislabākajos apstākļos nevar garantēt drošību.

Eimzs visu mūžu ir rakstījis sprediķus, viņa vienatnība pie baltas lapas ir bijusi kā zāles pret vientulību, un tagad viņš ir izrēķinājis, ka kopā ir uzrakstījis 67 500 lappuses. Vai vajadzētu priecāties par Eimzu vai žēlot viņa baznīcēnus? Bet viņš ir dzīvojis dievbijīgus, sakārtotus gadus, lai arī – atskatoties tie varētu likties kā gara, rūgtuma pilna lūgšana, kas beigās tomēr uzklausīta. Nav grūti nojaust,ka savu sievu Lailu un dēlēnu Džons Eimzs dievina un bieži izskan klusa vēlme, lai viņi būtu viņu satikuši kā spēka pilnu, rosīgu vīru. Tai paša laikā viņš nenožēlo, ka ir gaidījis un beidzot dzīves izskaņā ir iepazinis īstu mīlestību.

Varētu domāt, ka es salīdzinu kaut ko lielu un svētu ar kaut ko nenozīmīgu un ikdienišķu, tas ir mīlestību uz Dievu ar laicīgu mīlestību. Bet es tās neredzu kā divas atšķirīgas jūtas. Ja varam tikt dievišķi pabaroti ar kumosiņu un dievišķi svētīti ar pieskārienu, tas ārkārtīgais prieks, kādu mums sagādā viena seja, noteikti var mūs apgaismot, liekot saprast pašas cēlākās mīlestības dabu. Es patiesi ticu, ka tā ir.

Robinsonei ir izdevies radīt ļoti reālu mācītāja tēlu, kurš līdz sirmam vecumam nepārstāj domāt un šaubīties, mācīties pieņemt un saprast līdzcilvēkus. Brīžiem viņš pat ļoti cīnās ar sevi, lai pieņemtu kādu kā draudzes gans, lai gan cilvēciski viņam tādas vēlmes nav. Eimzs raksta par katra cilvēka ienākšanu dzīvē kā uzdotu jautājumu: ko es varu mācīties no šī cilvēka, vienalga, vai tas nāk ar labu vai ļaunu? varbūt saskaršanās ar aizvainojumiem un naidu ir kāds augstāka spēka plāns, kas pārbauda tavu gatavību neatbildēt uz ļaunu ar ļaunu? Robinsones mācītājam ir tuvi vidusceļa meklējumi, jo viņa vectēvs bija ticīgais radikālis, savukārt vecākais brālis pēc teoloģijas studijām kļuva par ateistu, tādējādi ļoti apbēdinot savu tēvu. Eimzs ir palicis kalpot dzimtajā pilsētā, jo – pavisam vienkārši – mīl šo miestu, un, iespējams, sajūt to kā savu īsto vietu uz zemes – nekad to nepametu, jo baidījos, ka varētu arī neatgriezties.

Grāmatā ir sava daļa teoloģisku pārdomu, kuras mani neuzrunāja vai es pat tām nepiekritu, jo nekad nav patikuši teorētiski spriedelējumi. Pieņemu, ka lasītājiem ar filozofiskāku prāta ievirzi un, vēl jo vairāk, ar teoloģisku interesi Robinsones prātojumi šķitīs interesantāki. Tomēr tas viss ir bijis mācītāja dzīves sastāvdaļa, tāds nu viņš ir, un es saprotu autores ieceri rādīt mums viena cilvēka dzīvi viņa paša skatījumā. Eimzs mums stāsta savu versiju par sevi un tas lasītāju skatu sašaurina – mēs varam tikai nojaust, kāds cilvēks viņš ir bijis.

Reizēm esmu no sirds izbaudījis parastas svētdienas mieru. Tas ir tāpat, kā stāvēt tikko iedēstītā dārzā pēc silta lietus. Un sajust kluso un neredzamo dzīvību. Tev nekas nav jādara, tikai jāuzmanās, lai to nesabradātu.

Robinsones “Gileāda” nav vienkārša ikdienas grāmata, kuru iespējams ātri izlasīt un aizmirst, bet domāta rāmai un apcerīgai lasīšanai, lai domās uzklausītu cilvēku, kurš visu mūžu sarunājies ar Dievu. Brīžiem mācītājs šķitīs kā apnicīgs večuks, brīžiem kā vieds pravietis – iedziļināšanās prasa laiku un vēlmi saprast.

Ir tūkstošiem iemeslu, lai šo dzīvi dzīvotu, kaut pietiktu arī ar vienu pašu.

Nikolass Evanss “Drosmīgie”(2011)

2 komentāri

Nikolass Evanss. Drosmīgie / no angļu val. tulk. Elfrīda Melbārzde. – Rīga: Tapals, 2011. (Nicholas Evans. The Brave. 2010.)

Evanss_DrosmigieLatviešu lasītājiem angļu rakstnieks Nikolass Evanss ir labi pazīstams – reti kuram ārzemju rakstniekam latviešu valodā ir tulkoti visi darbi. Evansam to ir pieci  – ‘”Zirgu vārdotājs”, “Vilku lokā”, “Lēkt liesmās”, “Ūdensšķirtne”, “Drosmīgie”; pirmos četrus es biju lasījusi, bet romāna “Drosmīgie” lasīšanu man Ziemassvētkos uzdāvināja Evija, par ko viņai liels paldies.

Romāna “Drosmīgie” galvenais varonis ir Toms Bredfords, un autors vienlaicīgi stāsta par diviem viņa dzīves posmiem – bērnību un dzīves briedumu. Tomijs ir nelaimīgs, iebiedēts angļu bērns, kurš iemīlējies ASV vesternu seriālu zvaigznēs un vēlas tāpat kā varonīgais Flints glābt pasauli no mežonīgajiem indiāņiem. Kad viņa māsa Diāna uzsāk kinozvaigznes karjeru 60-to gadu Holivudā un paņem Tomiju dzīvot pie sevis, viņa sapņi pārvēršas realitātē – skaista māja, interesanta dzīve un viņam pat ir sava kovboja cepure un ādas jaka. Protams, romānos tāda laimība ilgi neturpinās, un Evanss uztaisa drāmu par traģēdiju, bet lasītājam uz to nākas gaidīt visa romāna garumā, jo paralēli tiek stāstīts par 50-gadnieku Tomu, kura dzīve varēja būt daudz veiksmīgāka, bet viņš pats to ir sačakarējis – tai skaitā sabojājis attiecības ar savu dēlu, kurš Irākas karā ir iekūlies lielās nepatikšanās un viņam draud kara tiesa.

Evansa pluss ir viņa stāstnieka talants, kas ļauj romānu izlasīt pāris piegājienos. Holivudas sadaļa stipri vien atgādināja vecos Šeldona, Krancas un Kolinsas romānus, kuros cilvēku nepārvaramā tieksme pēc naudas un slavas neizbēgami noved līdz traģēdijai. Iespējams, ka romāns būtu ieguvis vairāk, ja Evanss tomēr būtu pievērsies tikai vienam laika posmam, jo Holivudas 60-to gadu glamūrs un 21. gadsimta Irākas karš ir diezgan nesavienojamas lietas. Romāna apjoms ir ļāvis tikai ieskicēt otrā plāna varoņus un laika ir pieticis tikai vispārējam raksturojumam – labs vai ļauns. Piemēram, Tomija māsa Diāna tiek pasniegta kā viennozīmīgi labais tēls, lai arī viņa ir  trakulīga un talantīga Holivudas iekarotāja, savukārt viņas vīrs – vesternu zvaigzne Rejs no sākta gala tiek virzīts uz slikto pusi; bet viena pagale taču nedeg, vai ne? Vismaz romāna beigās, kad autors īsumā izklāsta visu Holivudas stāstu, jāsecina, ka no tā izvērstā veidā būtu iznācis pilnvērtīgs romāns – tiesa, varbūt klišejisks un kaut kur jau lasīts, bet Evanss iemanās tajā visā iepīt indiāņus un zirgus, kas to patīkami atsvaidzina.

Romāna mūsdienu sadaļa par Toma atkalsalabšanu ar dēlu un Irākas lietas izskatīšanu man šķita diezgan samocīta. Evanss tomēr ir autors, kurš raksta uz chick-lit robežas, līdz ar to šādā žanrā bariņš nošautu civiliedzīvotāju ir pārāk skarba tēma, kura virspusīgi apskatīta atstāj nepatīkamas mieles par pārāk vienkāršotu pieeju. Vai tiešām Evanss pats nesajuta, ka viņš ir uzrakstījis divus disonējošus gabalus – vienā cilvēks par slepkavību sevi nosoda visu mūžu, bet otrā septiņi cilvēki aiziet bez emocijām?

Tulkotāja šoreiz bija cītīgi likusi atsauces, kas brīžiem mulsināja – tik traki jau nav, lai nezinātu, kas ir Jim Beam, Bentley vai Pateicības diena, arī visas mērvienības atzīmēt šķiet lieki. Visas atsauces uz TV un kino, protams, ir vietā. Lai gan suns, visticamāk, aizmuka ne jau kā indiāņu ierocis – reaktīvais tomahauks, bet gan kā spārnotā raķete.

Vispār atkal satikties ar Evansu bija interesanti – ja  tiek meklēta ātri lasāma literatūra ar interesantām detaļām un noslieci uz melodrāmu, tad viņš ir īstais rakstnieks. Mans mīļākais Evansa gabals gan joprojām paliks “Vilku lokā”, jo tur bija daudz gan par vilkiem, gan cilvēkiem. Iespējams, lielāks gabals par indiāņiem un viņu attiecībām ar dabu būtu nācis par labu arī “Drosmīgajiem”.

Ira Levin “Stepford Wives” (1998)

4 komentāri

Ira Levin. The Stepford Wives. – London: Bloomsbury, 1998. – (Bloomsbury Film Classics). First published 1972.

LevinIra_StepfordAira Levins ar savu īso romānu ir atstājis kultūrā apzīmējumu “Stepfordas sievas”, ar ko nu jau četrdesmit gadus apzīmē mājsaimnieci, kura savu dzīvi ir pilnībā pakļāvusi vīram, esot pakļāvīga un paklausīga kā labi noregulēta mašīna. Es domāju – ja man piedāvātu vīru, kurš būtu izskatīgs, vienmēr sakopts un smaržīgs, nemainīgi labā garstāvoklī, izteikti draudzīgs un uzmundrinošs (nemaz nerunājot par kritizēšanu), pret citām sievietēm izturētos ar vēsu pieklajību, bet gultā uzminētu katru manu vēlēšanos, par neiedzītām naglām un neiznestām eglītēm es varētu aizmirst un bonusā visam katru dienu saņemt apbrīnu, komplimentus un puķes – vai es spētu no tā attiekties? Baidos, ka kādā vājumā brīdī es varētu arī visam augšminētajām marasmam piekrist (lai arī nožņaugtu šo lelli jau pirmajā kopdzīves nedēļā). Tieši tāpat arī Džoannas Eberhardas vīrs nespēj pretoties vilinājumam iegūt ideālu sievu.

Romāna sākumā Eberhardu ģimene pārvācas no trauksmainās Ņujorkas uz mierīgo Stepfordas pilsētiņu, lai sāktu dzīvot, viņuprāt, harmoniskākā un drošākā vidē. Valters ir jurists, Džoanna bērnu audzināšanu apvieno ar fotogrāfēšanu un pat sākusi gūt pirmos ienākumus no pārdotajām fotogrāfijām. Kad pārvākšanās kņada ir pārciesta, Džoanna vēlas iekļauties sabiedrībā, būt sociāli aktīva, kā bija paradusi Ņujorkā, tomēr šeit viņu sagaida liela vilšanās – Stepfordas sievietes ir skaistas, vecmodīgi koptas lēdijas, kuras valkā garas kleitas, runā lēni, glīti un interesējas tikai par mājkopību un pavārmākslu. Sievietes Stepfordā savu dzīvi pavada mājās un lielveikalā, bet vīri – darbā un Vīriešu asociācijā. Drīz vien šī mistiskā asociācija Džoannai ir kā dadzis acīs, jo arī Valters tur iesaistās un Džoannai pievērš aizvien mazāku uzmanību. Džoanna tomēr atrod sev domubiedres – arī nesen Stepfordā ienākušās Bobiju un Šermeinu, kuras ir dzīvelīgas, feministiski noskaņotas sievietes. Kad kādu dienu Džoanna un Bobija atnāk pie Šermeinas un satiek to pilnībā pārvērtušos tradicionālā Stepfordas sievas veidolā, viņas saprot, ka šajā pilsētā notiek kaut kas nelāgs.

Lai pareizi novērtētu grāmatu, ir jāatceras, ka tā ir sarakstīta 20. gs. 70-to gadu sākumā, kad ASV bija ļoti aktīvs t.s. second-wave feminism. Sievietes vairs nevēlējās ilustrēt masu mediju popularizētos mājsaimnieču un ideālo, paklausīgo sievu tēlus un postulēja, ka ierobežotā mājas dzīve iznieko viņu izglītību un potenciālu. Arī Airas Levina Džoanna bija iesaistījusies Women’s liberation movement, iespējams, ar to nobiedējot savu konservatīvo vīru. Manā iepriekšējā lasītā grāmatā psiholoģe Debora Kamerona aprakstīja vēsturisko situāciju: agrāk ģimenēs sieva un vīrs dzīvoja nodalītās pasaulēs un satikās pie ēdamgalda un gultā; tas bija normāli, ka sieva varēja pilnīgi neko nezināt par vīra darbu, bet vīrs nejaucās “sieviešu lietās”. Līdz ar to sieva neuzskatīja vīru par savu draugu un visās problēmās meklēja atbalstu savu tuvāko sieviešu – radinieču vai draudzeņu vidū; vīrs savukārt vērsās pie citiem vīriešiem. Mainoties sociālajai situācijai, vīrs un sieva tika spiesti veidot ciešākas saites un kļūt par līdzvērtīgiem partneriem. Levina varonis Valters Eberhards varonīgi katru otro vakaru mazgā traukus un uzklausa sievas brīvdomīgās idejas – bet romāna gaitā mēs redzam, ka tas viņam nebūt nav paticis.

Levina romānam ir vairākas ekranizācijas, pirmā no tām – 1975. gada ar Katarinu Rosu galvenā lomā ir ļoti veiksmīga. Īstenībā tā man pat zināmā mērā patīk pat labāk par grāmatu, jo vairāk ir atklāts Valtera raksturs un pārējie vīriešu tēli. Grāmatas fināls gan man patika labāk, jo pēdējās lappusēs tā vien gribas saukt: bēdz, Džoanna, bēdz! Aira Levins māk kāpinat spriedzi, kas tika pierādīts jau “Rozmarijas bērnā”.  Galīgi neiesaku bojāt iepaidu ar otro ekranizāciju – 2004. gada ar Nikolu Kidmenu, jo tajā ir sajaukti visi akcenti un drāma pataisīta par farsu.

Diemžēl nevar teikt, ka Levina romāns būtu kļuvis vecmodīgs un tajā paustās idejas vairs nav aktuālas. Joprojām ir vīrieši, kuri uzskata, ka sievietēm ir pilnībā jāziedojas ģimenei un jāinteresējas tikai par Kinder, Küche, Kirche und Kleider, un – ak, vaitai sievietei, kura no laulības gaida kaut ko pilnīgu citu.

 

 

Дебора Кэмерон “Миф о Марсе и Венере” (2008)

Komentēt

Дебора Кэмерон. Миф о Марсе и Венере: Правда ли, что мужчины и женщины говорят на разных языках? / перевод с английского. – Санкт-Петербург: Питер, 2008.  (Deborah Cameron. The Myth of Mars and Venus. 2007)

kamerona_Marss un VeneraIespējams, man vajag sākt ar atzīšanos, ka agrā jaunībā mani drausmīgi satrauca jautājums: kāpēc Viņš mani nesaprot? Nē, tiešām, saruna ar vīrieti brīžiem šķita neiespējama. 90-to gadu beigās manās rokās nonāca Džona Greja grāmata “Vīrieši ir no Marsa, sievietes – no Venēras”, es to izlasīju un nedaudz nomierinājos, jo izrādījās, ka dzimumu nesaprašanās esot normāla parādība. Laiks gāja, manas kritiskās analīzes spējas pieauga, un no tā laika es esmu lasījusi dažādus pētījumus par dzimumu psiholoģiju, un manas domas ir stipri mainījušās.

Debora Kamerone ir sociolingviste, kura pēta valodas un dzimtes sakarības. Viņas grāmata struktūrāli veidota kā atbilde uz vairākām populārās psiholoģijas grāmatās paustām tēzēm. 20. gs. 90-to gadu sākumā ASV iznāca divas grāmatas, kuras attīstīja teoriju, ka dzimumu nesaprašanos nosaka bioloģiskās atšķirības un būtībā tā ir dabiska (D. Tannen. You Just Don’t Understand: Men and Women in Conversation (1990); John Gray. Men Are from Mars, Women Are from Venus (1992)). Minēto teoriju autore nodēvējusi par mītu un savā grāmatā konsekventi pierāda tās neatbilstību zinātniskiem pētījumiem.

Tanenas grāmata nav tulkota latviski, bet Greja spārnotais sauklis gan jau gadus divdesmit ir noturīgi ienācis Latvijas medijos un sarunās. Bieži pilnīgi kā aksioma tiek pavēstīta ideja, ka “mēs runājam dažādās valodās”, kā rezultātā speciāli tiek meklētas atšķirības, bet acīmredzami kopīgais netiek ievērots. Cilvēki ir pieradināti pie stereotipiem, kuros sievietes un vīrieši tiek pretstatīti, un masu mediji spekulē ar skaļiem virsrakstiem, kuri šos stereotipus popularizē. Piemēram, plaši izplatītais stereotips, ka sievietes runā vairāk par vīriešiem, kurš parādās grāmatā “The Female Brain” (2006). Kamerone stāsta par fonētikas profesoru Libermanu, kurš ir ieinteresējies par šo apgalvojumu, bet, pētot atsauces, izrādījies, ka neviens nekad nav veicis zinātnisku pētījumu, kas liecinātu, ka sievietes runā vairāk par vīriešiem. Nav iespējams principā salīdzināt dzimumu runas apjomu, jo ir pārāk daudz papildu faktoru, kas to ietekmē, savukārt pētījums, kas salīdzinājis vienas profesijas pārstāvjus – žurnālistus – apliecina, ka izrunāto vārdu daudzums ir aptuveni vienāds. Runas apjomam ir sakars ar citu faktoru – personas sociālo statusu grupā, kas nozīmē, ka persona ar augstāku sociālo statusu runā vairāk; uzreiz jāatzīmē, ka statuss var mainīties atkarībā no sarunas apstākļiem, apspriežamā objekta un mērķa.

Manu uzticību autore iekaroja ar 3.nodaļā aprakstīto metanalīzi (daudzu pētījumu salīdzinošā analīze) (J.S.Hyde „The Gender Similarities Hypothesis” (2005)), kurā tiek secināts, ka vīriešu un sieviešu spējas būtiski neatšķiras ne valodas prasmē un lietošanā, ne saskarsmē. Kāpēc cilvēki turpina ticēt dzimumu atšķirībai šajās jomās, ja tas nav zinātniski pamatoti? Saskaņā ar Džona Greju apgalvojumu vīrieši, kuri vada auto, savu ceļa nezināšanu vai apmaldīšanos pacentīsies noslēpt, bet es esmu pārliecinājusies, ka neviens manis novērotais vīrietis to nav uzskatījis par kaunpilnu faktu. Vai man vajadzētu ticēt arī citiem Greja apgalvojumiem, ka vīrietis ir tik neaptēsts, ka klausa tikai tiešām komandām: „Iznes miskasti! Iedzen naglu! Panes somu!”

sexbehaviourPatiesā problēma slēpjas faktā, ka ticība stereotipiem apgalvojumiem veicina rīcību, kas it kā apstiprina to patiesumu. Piemēram, vīriešiem tiek piedēvēts, ka viņiem ir mazākas saskarsmes spējas, ar ko attaisno netaktiskumu, nevēlēšanos sarunāties, neprasmi paust savas jūtas un emocijas utt., līdz ar to daļa sieviešu nemaz nemēģina izrunāt situāciju vai pastāstīt par savām problēmām, jo „viņš jau ir vīrietis – tāpat nesapratīs.” Sociālajā jomā tas var izveidot situāciju, kad vīrietim atsaka darbu, kurā nepieciešamas labas komunikatīvās iemaņas, priekšroku dodot sievietei, vai – bēdīgāka situācija – pret vīrieti attiecas pielaidīgāk izvarošanas gadījumā, ja sieviete nav kliegusi „nē” tik skaļi, lai dzird liecinieki, jo „vīrietis nemāk tik labi iztulkot signālus”. Savukārt sievietēm, kuras vēlas iegūt augstāku amatu ar tradicionālu autoritatīvo stilu vai darbu ar prasmi publiski uzstāties, to var atteikt, jo viņas tiek pozicionētas kā miermīlīgas un draudzīgas saskarsmē. Kamerone stāsta par vairākiem pētījumiem, kuros tiek analizētas atšifrētas viena dzimuma grupu sarunas, un secinājumi liecina, ka praktiski nav iespējams noteikt, kuram dzimumam pieder grupa, jo abos ir iespējams gan autoritatīvs, gan draudzīgs sarunu stils.

Mīts par sievietēm un vīriešiem vēlas iestāstīt, ka dzimumu sadalīšana divās antagoniskās grupās ir normāla, tomēr nekādi neņem vērā faktu, ka īstenībā grupu starpā var būt mazāka atšķirība, nekā starp indivīdiem grupas iekšienē. Piemēram, dažādu kultūru, sociālo slāņu, reliģiju vai etnisko grupu saskarsme – tas viss cilvēkus var šķirt daudz vairāk nekā piederībā vienam vai otram dzimumam. 20. gadsimtā zināmā pasaules daļā iegūtā nosacītā dzimumu vienlīdzība ir ievērojami mainījusi vīriešu un sieviešu attiecības, bet kultūras pārmaiņas nenotiek viegli, kas ir iemesls Marsa un Venēras mīta popularitātei. Es pieturēšos pie autores atgādinātā Džordža Kerlina teiciena: „Men are from Earth, women are from Earth. Deal with it.”

Lai arī salīdzinoši neliela, Kamerones grāmata ir ļoti saturīga, diemžēl daudzus interesantus pētījumus un faktus man neiznāca pieminēt. Kamerone nepostulē, ka vīrietis un sieviete ir pilnīgi vienādi, tomēr pierāda, ka mēs esam daudz līdzīgāki, nekā to pūlas parādīt masu mediji un populārās psiholoģijas grāmatiņas. Iesaku ikvienam, kas interesējas par  dzimumu psiholoģiju.

Older Entries Newer Entries

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 97 other followers