Sākums

Keita Mortone “Aizmirstais dārzs” (2013)

2 komentāri

Keita Mortone. Aizmirstais dārzs / no angļu val. tulk. Ligita Lanceniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Kate Morton. Forgotten Garden. 2008)

Mortone_aizmirstais-darzsTieši pirms gadsimta vējš iepūta burās, un kāda maza meitene devās ilgā braucienā ar kuģi no Londonas uz tālo Austrālijas krastu. Neparasti bija tas, ka meitene bija viena – viņu nepavadīja ne vecāki, ne tuvinieki, pat ne kāda uzticamības persona. Arī Meriboro kuģu piestātnē viņa bija viena – vientuļais bērns sēdēja uz balta koferīša, līdz par viņu apžēlojās ostas pārvaldnieks, kurš meiteni pieņēma savā ģimenē. Meiteni nosauca par Nellu, jo savu īsto vārdu viņa teicās nezinam. Tikai pēc tēva nāves jau cienījamā vecumā Nella sāka meklēt savus īstos vecākus Anglijā, bet palika pusceļā, un jau pēc viņas nāves to centās paveikt mazmeita Kasandra.

Keita Mortone iedvesmu romānam smēlusies savas dzimtas vēsturē, angļu literatūras bērnu klasiķes Frānsisas Bērnetas grāmatā “Noslēpumainais dārzs” un pastaigās pa Kornvolas botānisko dārzu Lost Gardens of Heligan. Tie ir uzrādītie avoti, bet Mortones romānam cauri vīd arī Dikensa drūmie dzīves pabērni, vieglas gotiskas drebelības, sirdi plošoša Kurts-Mālere, senas pasakas un visa klasiskā angļu literatūra. Jāsaka, ka grāmatu es vēlējos izlasīt, kopš pirmo reizi to ieraudzīju angļu valodā, jo tā mani uzpirka ar vilinošo nosaukumu un solījumu stāstīt par krāšņu dārzu un dzimtas noslēpumu − diezgan izdevies mārketinga triks, jāatzīst. Jo vispār es romānā pievīlos un nekas vairāk par jauku pludmales grāmatu tas nav.

Mortones romāna visa ir ļoti daudz: pirmkārt, darbība notiek trijos laika posmos Austrālijā un Anglijā, un katram laikam ir sava galvenā varone; otrkārt, te ir ļoti daudz saistošu, klišejisku elementu: atradenis, dvīņi, labirints, slepens dārzs, drūma māja, aizliegta mīla, bērnu darbs, okeāna kuģis, traģiska nāve (rindām vien), veca dienasgrāmata, grāmata ar izrautām lapām, aizslēgtas durvis, pirātu ala, nodevība (daudzas), noslēptas dārglietas, vājprāts, mīla stiprāka par nāvi, mātes naids, atmiņu klade, ārsta eksperiments… un tas vēl noteikti nav viss; treškārt, grāmatu caurvij vienas no galvenām varonēm − Elīzas Meikpīsas − rakstītas pasakas. Būtībā ar visu uzskatīto mierīgi pietiek kādam daudzsējumniekam vai vismaz kārtīgai daudzēriju ziepenei, bet nieka 500 lappusēs visas minētās sastāvdaļas viena otru vienkārši nokauj un sanāk nevis intriģējoša lubenīte, bet gan kaut kāds mūžīgais salūts, kura troksnī grabēdamas veras kārtējās skapja durvis, lai pa tām izkristu vēl viens skelets.

Var jau būt, ka rakstnieces iecere ir bijusi ne tikai veidot alūziju ar labi zināmu bērnu klasiku, bet arī iekrāsot romānu gotiskās krāsās un apzināti tēlus veidot kā labā un ļaunā pretstatu (lai gan es apšaubu, ka autore varētu būtu tik stilistiski izsmalcināta). Tomēr tad efekta panākšanai romānam ir jāpaliek melnbaltam, bet Mortone dāsni triepj rozā krāsu, kas varoņus padara banālus un viņu rīcību − paredzamu. Saistošākais romāna tēls ir hronoloģiski vecākais – rakstniece Elīza Meikpīsa ar Olivera Tvista cienīgu bērnību un Džeinas Eiras jaunību, bet tām pa starpu viņa kā mežonīgs kumeļš auļo pa Kornvolas jūrmalu un lauku muižas dārziem. Nākamie tēli – Nella un viņas mazmeita Kasandra ir zīmēti jau krietni bālāki, viņu rīcību bieži gribas apšaubīt, tajā trūkst racionālas loģikas. Turklāt reāli kaitina tā patosainā traģika, kas piešķirta visiem tēliem − vai tad tiešām vajag nogalināt radinieku baru, lai lasītāju piespiestu iemīlēt galveno varoni? Man no sirds kļuva žēl visus tos cilvēkus, kurus rakstniece ar nasku spalvas vēzienu ir aizsūtījusi traģiskā nāvē, lai izklaidētu lasītāju.

Redziet, tas viss sākās tik daudzsološi: grezna, milzīga māja, kuras teritorija no vienas puses robežojas ar sarežģītu dzīvžoga labirintu, kuram katrs nemaz nevar izkļūt cauri; labirinta galā ir paslēpusies mājiņa, kurā dzīvo rudmataina pasaku rakstniece un viņai ir pašai savs noslēpumainais dārzs ar ābeli. Pasaciņai tas ir labs ievads, un romānā iekļautās pasakas arī man patika. Tomēr viss pārējais bija pārāk zināms, iepriekš jau kaut kur lasīts, tādēļ pat mana mīļā Anglija ar gotisku detektīvu neko nespēja saglābt. Nebija gan tik slikti, lai nevarētu izlasīt līdz galam − vilcienā un pludmalē noderēs.

The_Enchanted_Garden_of_Messer_Ansaldo_by_Marie_Spartali_Stillman_(1889)

Marie Spartali Stillman (1844-1927) The Enchanted Garden of Messer Ansaldo (1890)

Otrā pietura-2014

2 komentāri

William Nicholson. Flowers with Books (1927)

William Nicholson. Flowers with Books (1927)

Saulīte staigā pa zemes virsu, un vasara ir sākusies!  Lai būtu pavisam banāli, teikšu, ka laiks rit ļoti ātri: nupat vēl pavasaris kā untumaina meitene grozījās spoguļa priekšā, nespēdams vien izvēlēties starp silto mētelīti un plāno kleitiņu, bet nu jau ābeļziedi un kastaņu sveces ir pagātnē. Šis pavasaris man bija emocionāli grūts, ko lielā mērā saistu ar eksistenciālo krīzi sakarā ar pāreju jaunā vecumposmā, bet var jau būt vienkārši manās individuālajās debesīs bija izveidojusies kāda īpaši nīgra planētu parāde, kura iemanījās pārbraukt ar traktoru pa vārīgākajām vietām un paspļaut akā, no kuras vēlāk būs jādzer. Mana lasāmo grāmatu izvēle arī jau no gada sākuma ir apliecinājusi mazohisma uzplūdu, jo gana daudz gan emocionāli smagu grāmatu, gan vienkārši tādu, kas liek domāt par dzīves niecību un nīcību.

Salīdzinot ar citiem gadiem, es esmu rakstījusi pamaz – tik vien cik saņēmusies aprakstīt izlasīto, kura gan arī ir bijis mazāk. Tādēļ ir tēmas, kuras uzrakstītas tapa galvā, bet līdz emuāram nenonāca. Varbūt īsumā varētu nepateikto noformulēt ar atsauksmi uz vienu Andas Buševicas rakstu – “Kas visu izteic bez mēles?” (Latvijas Avīze, Kultūrzīmes #5, 04.02.2014.) – kuram es lielā mērā piekrītu. Šobrīd vēl vairāk nekā februārī šķiet, ka projekts “Lielā lasīšana” ir bijis kā sasteigts ķeksītis Eiropas galvaspilsētas kultūras programmā un nav pārkāpis lokāla, vienas televīzijas šova ietvarus. Otra aizskartā problēma ir Latvijā izdoto grāmatu saturiskā kvalitāte. Nezinu, vai es teiktu tik skarbi kā Buševica – “vismaz trešā daļa grāmatveikalu piedāvājuma ir garīgs noziegums pret tautu un valodu”, tomēr zināma stagnācija ir pilnīgi noteikti vērojama. Izdevniecības labāk izvēlas izdot tulkotus bestsellerus, dažādas padomu grāmatas, pārizdot klasiku, bet kūtri strādā ar pašmāju autoriem un meklē vietējam tirgum jaunus, bet pasaulē zināmus, kvalitatīvas daiļliteratūras ārzemju autorus (esmu piefiksējusi, ka lielākā daļa no nosacīti nopietnās tulkotās daiļliteratūras iznāk tikai ar grantu palīdzību). Par jaunizdotās literatūras reklamēšanu nemaz nerunāšu – ar to vispār sistēmiski nodarbojas tikai viens apgāds.

Anda Buševica: Par patiesi būtiskajām lietām nav iespējams runāt ikdienas valodā – ja nav literatūras klātbūtnes, nav arī lielo domu ikdienas lietojumā.

Pie labajām lietām jāpiemin jauna literārā žurnāla “Tīrraksts” iznākšana, kura pirmais numurs mani patiesi iepriecināja – te ir sabalansēta gan jaunāka proza un dzeja, gan kritika un intervijas, gan arī kultūrvēsturiski raksti. Darvas karote gan ir Facebook publicētā ziņa, ka VKKF ir atteicis otrā numura finansējumu un tas tiks izdots pašu spēkiem jūnija vidū: “Lūdzu, pērciet mūsu pirmo un otro numuru, jo no tā ir atkarīga “Tīrraksta” izdzīvošana. Redakcija.” Redzēsim, kāds būs otrais numurs ar citu redakcijas sastāvu.

Šogad lasītais visu laiku ir vedinājis 20. gadsimta pirmās puses vēsturisko notikumu virzienā, kas ģeogrāfiski novirzījis uz Krievijas pusi. Martā gan es gribēju pievērsties citai tēmai, bet Ukrainas notikumu kontekstā gan intereses, gan vajadzības vadīta es daudz lasīju visādu aktuālo informāciju, un arī realitāte – gan esošā, gan vēsturiskā – šķita daudz interesantāka par romāniem. Diemžēl es nepabeidzu Bulgakova “Balto gvardi”, jo tulkojums šķita dīvains (būs jālasa krieviski), bet kopumā iedziļināšanās visā krieviskajā ir radījusi drūmu iespaidu – mums kaimiņos mīt tauta, kura joprojām svaidās identitātes meklējumos un diemžēl tās vēsturiskā pieredze vienmēr ir novedusi pie galējībām. Maijā sāku lasīt Timotija Snaidera “Asinszemes”, tomēr gana laicīgi sapratu, ka tā ir grāmata, kas jālasa nelielās devās, citādi tie nevērīgie līķu miljonu aprēķini un cilvēku ciešanu apraksti var novest depresijā vislielāko optimistu. Tā nu šobrīd jau esmu pievērsusies pavieglākiem žanriem un nolēmusi bez nekādiem tematiskiem izlēcieniem jūnijā pamēģināt pieveikt Goodreads Bookworm Bitches grupas otrā kvartāla TBR Clean Up izaicinājumu, proti, nedaudz samazināt mājas grāmatkaudzes apjomu. Varu arī pavēstīt, ka, lai arī slinkuma dēļ neesmu to anonsējusi bloga sānu slejā, tomēr es arī esmu to pulciņā, kas spēlē Grāmatu bingo (atrodams pie Izaicinājumi 2014) un man ir atlikuši neaizpildīti vēl 7 lauciņi.

Jūnijs man ir atnācis jaunās, saulainās noskaņās, jo jebkurai īgņošanai ir reiz jāliek punkts. Esmu nomainījusi savu Gravatar bildīti no puķītes uz ābolīti – tādas nu man tās iekšējās sajūtas – un jūtos nobriedusi jauniem varoņdarbiem 🙂

Timothy Jones. Strawberries in china dish.

Timothy Jones. Strawberries in china dish.

 

Jū Nesbē “Sniegavīrs” (2012) un “Leopards” (2014)

1 komentārs

Ю Несбё. Снеговик /  пер. с норвежского Екатерины Гудовой. – Москва: Иностранка, 2011. – (Harijs Hole; 7). (Jo NesbøSnømannen. 2007).

Jū Nesbē. Leopards / no norvēģu val. tulk. Ilmars Briška. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. – (Harijs Hole; 8). ( Jo Nesbø. Panserhjerte. 2009).

Nesbe_LeopardsNorvēģu detektīvu rakstnieks Nesbē jau sarakstījis desmit grāmatas sērijā par dažādu atkarību plosīto policistu Hariju Holi. Ziemā, kā jau pienākas, lasīju par Sniegavīru, bet nupat – par neremdināmu slepkavu, kurš piezogas upuriem klusu kā leopards.

Pastāv tāda likumsakarība, kas spēlē par labu rakstniekam un izdevējam – ja ir izdevies lasītāju iemīlināt galvenaja varonī, tad, neatkarīgi no žanra, lasītājs vēlēsies zināt, kas notiek ar varoni tālāk. Nesbē detektīvā tas principā nozīmē – kādu vēl garīgu un/vai fizisku traumu nāksies izciest Harijam Holem. Nabadziņš jau iepriekš ir ziedojis savu sirdsmieru, skaidro prātu un guvis dažādas dziedējamas traumas, bet šajos romānos tiek kropļots jau nopietnāk. Jācer, ka līdz romānu sērijas nobeigumam Hole nebūs pazaudējis visus locekļus un orgānus.

Rakstīt par abiem romāniem kopā ir diezgan loģiska izvēle, jo fabula būtībā ir līdzīga – Oslo ir uzradies maniaks, kurš slaktē vienu sievišķi pēc otra, bet vienīgais, kurš Norvēģijas policijā spēj atrisināt šo noziegumu, ir Hole, jo viņš ir mācījies par to FIB kursos Amerikā. (It kā nabadzīgā Norvēģija vēl kādu nevarētu apmācīt.) Iespējams, gan arī, ka Norvēģijas policija ir gudra un saprot, ka psihopātu var noķert tikai psihopāts, par kādu Hole tiek cītīgi prezentēts, tādēļ visi piecieš viņa drūmo garastāvokli, iedzeršanas lēkmes un dīvainās darba metodes. Jau piektā romāna (“Pentagramma”) izskaņā Harijs izšķīrās ar savu iemīļoto Rakeli, bet tas netraucē viņai regulāri parādīties romānos gan kā potenciālajam upurim, gan kā Harija iedomu tēlam – neaizmirstamai femme fatale; bet lasītājam nevajag uztraukties par Harija seksuālās dzīves tukšumu, jo regulāri uzplaukst kāda cibiņa, kas nogrimst viņa nodzertajās acīs.

Ja godīgi, tad tā īsti no Harija Holes sērijas man kā pēdējais patika sestais romāns “Glābējs”, kas bija konstruēts priekš Nesbē netradicionāli – paralēli varēja sekot gan Harija, gan slepkavas gaitām, kas, protams, noņēma no dienas kārtības jautājumu – kurš ir vainīgais? – tomēr interesanti preparēja noziedznieka sajūtas un motīvus. Pēdējās divās grāmatās man bija pārāk daudz līķu un pārāk samākslots nozieguma veids – pilnīgi sailgojos pēc kāda vecmodīga nozieguma, kurā būtu vecie labie nogalināšanas motīvi – mīla, nauda vai vara, savukārt nozieguma ieroči – šaujamais, inde vai duncis. Nē, tiešām, asinīm pilošs cirvis, kas atstāj dekoratīvas pēdas sniegā vai āfrikāņu mutes bumbiņa ar dzeloņiem ir interesanta parādība, bet nu man tā šķiet stipri sadomāti un pārāk slimi.

Ja ir sākta lasīt Nesbē sērija, tad tur jau neko vairs nevar neko darīt − atkarība ir iestājusies, un agri vai vēlu tiks izlasīti arī atlikušie divi Holes romāni. Tomēr jāatzīmē, ka autoram izveidojot spilgtu galveno varoni, tas bieži vien sāk diktēt savus noteikumus un ierobežo autora iztēli; iespejams, tādēļ Nesbē ir spiests gan izdomāt visādus “jautrus” nogalināšanas veidus, gan mocīt Hariju ar jauniem dēmoniem, gan arī ieviest iespaidīgas fināla ainas ar labā un ļaunā pēdējo cīniņu (turklāt abos romānos fatāls ir kritiens). Varbūt Harija Holes iespaidīgās personības neierobežots Nesbē varētu atraisīties radošāk (kā viņam tas sanāca Hodejegerne/Headhunters, 2008), tādēļ mani ļoti interesē jaunākā Nesbē grāmata −Sønnen/The Son (2014).

Jūnija meitene

Komentēt

Kathleen Ward. Morning Reading

Kathleen Ward. Morning Reading

Savos memuāros Bērtrands Rasels raksta par to, kas padara viņa dzīvi dzīvošanas vērtu, proti:

  • kāre pec zināšanām;
  • ilgas pēc mīlestības;
  • empātija pret tiem, kam klājies grūti.

Viņš to uzrakstīja, balstoties uz personisko, individuālo viedokli. Es domāju, ka brīžos, kad cilvēks spēj dzīvot atbilstoši šīm trim vērtībām, viņš ir “tagad” un “šeit”. Ja cilvēks nespēj to izdzīvot realitātē, tad var − ja viņam piemīt iztēles spējas − ieiet savā iekšējā telpā.

Bodila Jensone “Desmit domas par laiku” (“Atēna”, 2003)

 

Nikolajs Ņikuļins “Atmiņas par karu” (2012)

1 komentārs

Nikolajs Ņikuļins. Atmiņas par karu / no krievu val. tulk. Juris Ciganovs. – Rīga: Jumava, 2012. (Николай Никулин. Воспоминания о войне. 2008)

Nikulins_AtminasKatru gadu Uzvaras dienas kontekstā grāmatmīļu forumos parādās tematiskie saraksti, kas veltīti Otram pasaules karam un karam vispār. Vienmēr atceras par tādiem krievu rakstniekiem kā Viktors Astafjevs, Viktors Ņekrasovs, Jurijs Bondarevs, Vasilijs Grosmans, Vasils Bikovs, Boriss Vasiļjevs, Konstantins Simonovs un daudziem citiem, savukārt memuāru klāsts nu jau gandrīz 70 gadu laikā ir tapis bagātīgs. Kādēļ tad Nikolaja Ņikuļina nelielā atmiņu grāmata, kura izdota salīdzinoši nesen, jau pēc autora nāves, tiek dēvēta par labāko, kas ir uzrakstīts par Lielo Tēvijas karu, par patiesāko no karam veltītajām grāmatām?

Nikolajs Ņikuļins (1923-2009) bija Otrā pasaules kara veterāns, 1941. gadā kā 18-gadīgs jauneklis brīvprātīgi pieteicās armijā, izgāja karu no Ļeņingradas līdz Berlīnei. Pēc kara viņš pabeidza Ļeņingradas universitāti, kļuva par mākslas vēsturnieku un visu mūžu strādāja Ermitāžā, rakstīja monogrāfijas par Rietumeiropas glezniecību. Neapšaubāmi inteliģents cilvēks, kuram paveicās iziet cauri karam bez nopietniem fiziskiem ievainojumiem, tomēr garīgi viņš bija tādā pašā situācijā kā visi Otrā pasaules kara veterāni, kas cīnījās ar tolaik nezināmo posttraumatiskā stresa sindromu. Iespējams, ka memuāru rakstīšana Ņikuļinam bija izdzīvošanas jautājums, sava veida pašpalīdzība; tieši tāpat viņš darīja kara laikā, kad jebkurā brīvajā brīdī glābās no skarbās realitātes kaut uz mirkli aizverot acis un atceroties mājas, saulainu vasaru, ziedus, Ermitāžu, pazīstamās grāmatas, zināmās melodijas – tas bija cerību stars cietsirdības, bada un nāves drūmajā, ledainajā pasaulē.

Kara sākumā Ņikuļins sevi raksturo kā nonīkušu, utainu distrofiķi, kuram vispirms palaimējās ar to, ka viņš tika apmācīts par radio speciālistu, bet pēc tam tika piekomandēts smagās artilērijas pulkam. Kājniekos viņš būtu kritis jau pirmajos mēnešos, jo tur zaudējumi bija katastrofāli. Ņikuļins dienēja 54.armijas sastāvā, kura divus gadus cīnījās Ļeņingradas frontē. 1942. gada janvārī tā sauktā “Ļubļanas operācija” izgāzās, kā raksta autors – kara sākumā vācu armija iegāja mūsu teritorijā kā nazis sviestā, bet krievu puses vienīgais risinājums bija aizliet šo nazi ar asinīm. Grāmatā ļoti daudz rūgtu vārdu ir veltīts ir krievu kaujas prasmei un komandieru profesionalitātei, jo karavīri gūlās tūkstošiem, bet to vietā dzina aizvien jaunus. Daudzi padevās gūstā, daudzi dezertēja, bija pašsakropļošanās gadījumi. (Slavenā Staļina pavēle nr.270 (1941. gada 16. augusts) jau kara sākumā postulēja, ka visus komandierus un politdarbiniekus, kuri iedomājas dezertēt vai padoties gūstā, ir jānošauj, bet to ģimenes jāarestē.) Kad 70-to gadu vidū Ņikuļins pirmoreiz ķērās pie savu atmiņu pierakstīšanas, viņš skaudri konstatēja, ka notiek koķetēšana un pat lepošanās ar milzīgo karā kritušo skaitu, bet tikko runa ir par kādiem konkrētiem notikumiem frontē, reālie fakti apstulbina un visi klusē, nemin toreiz vēl dzīvos, konkrētos vainīgos.

Vēlāk, pavasarī, kad sniegs nokusa, skatam atklājās viss, kas bija zemāk. Pie pašas zemes gulēja nogalinātie, ietērpti vasaras uniformā, − tie bija 1941. gada rudens kauju upuri. Virs viņiem klājās jūras kājnieku līķi melnos kamzoļos un melnās, platās jūrnieku biksēs. Virs viņiem gulēja sibīrieši puskažokos un velteņos vai tie, kas bija tur palikuši pēc 1942. gada janvāra−februāra uzbrukumiem. Vēl virs viņiem − politiskie darbinieki vateņos un lupatu cepurēs. Virs tiem − ķermeņi šineļos, maskēšanās halātos, ar bruņucepurēm galvās vai bez tām. Šeit sajaukušies daudzu divīziju karavīru ķermeņi, to, kas gāja uzbrukumā dzelzceļa līnijai 1942. gada pirmajos mēnešos. Mūsu “panākumu” šausmu diagramma!

Kara otrajā pusē Ņikuļina kara daļa virzās cauri Pleskavas apgabalam, Igaunijai un Latvijai, kamēr nokļūst Vācijā. Te nu autors nokļūst līdz tai stāsta daļai, kurā Sarkanā armija lielu daļu savas enerģijas velta marodierismam un izvarošanām. Tie ir ārkārtīgi nepatīkami fakti, kurus padomju pusei atzīt nekad nav gribējies, jo “atbrīvotāji” nāca ar kara gados sakropļotu psihi un vēlmi propagandas demoralizēti sagraut “fašistisko midzeni” un visus tā iedzīvotājus. Ņikuļins sevi norobežo no apkārtējā haosa, nosodot notiekošo, tomēr pats vienlaikus izstāsta gan sirdi plosošu stāstu par savas iemīļotās vācietes pašnāvību pēc grupveida izvarošanas, gan lepojas ar kādas meitene paglābšanu, un turpat blakus ir teikums: “Vispār jau vācietes ļoti labprāt stājās sakaros ar mūsu karavīriem, un no šī fakta neviens netaisīja lielas problēmas.” Iespējams, to var izskaidrot ar faktu, ka memuāri ir rakstīti divos piegājienos un pirmajā, kā atzīmējis autors, viņš ir pakļāvies pašcenzūrai.

Ņikuļina aprakstītais karš ir tikai un vienīgi no vienkāršā karavīra skatu punkta, te nav nekādas militāro operāciju analīzes vai taktikas iztirzājums. Tomēr šī ir ārkārtīgi iedarbīga grāmata tiem, kuriem karš šķiet jautrs piedzīvojums – te viss ir neglīti, asiņaini un ļoti traģiski. Arī tad, ja kādam šķiet nepieņemams autora viedoklis, to nevar atstāt bez ievērības. Iespējams, ka šiem nelielajiem memuāriem būs lielāka ietekme uz cilvēku prātiem nekā biezām vēstures grāmatām. Domāju, ka grāmatu būtu vērts izlasīt ne tikai vēstures interesentiem, bet jebkuram saprātīgi domājošam cilvēkam.

Karā cilvēks zaudē visu, ar ko līdz tam ir dzīvojis, − vecākus, sievu, bērnus, īpašumu, grāmatas, draugus, pierasto sabiedrību un pazīstamo apkārtni. Cilvēkam tiek iedota uniforma − tāda pati kā visiem citiem, lai visi būtu vienādi, − un ierocis, lai ar to varētu darīt ļaunu. Cilvēks ir beztiesīgs priekšniecības priekšā, kas gandrīz vienmēr ir netaisna un piedzērusies, kas spiež viņu nedomāt, darīt ļaunu, slepkavot, pastrādāt dažādus varasdarbus. Citiem vārdiem − cilvēki karā zaudē savu cilvēcisko seju un pārvēršas par mežonīgiem dzīvniekiem: viņi ēd, guļ un nogalina sev līdzīgos. Bet tai pašā laikā Dieva dotā cilvēka dvēsele visādi pretojas šādām pārvērtībām. Tomēr bija ļoti maz, kas uzvarēja šajā briesmīgajā mazā cilvēka cīņā ar nežēlīgo karu!

 

Marks Soloņins “Melu tīmeklī” (2013)

Komentēt

Marks Soloņins. Melu tīmeklī: Lielā kara viltus vēsture / no krievu valodas tulkojis Dainis Poziņš. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Марк Солонин. Мозгоимение! Фальшивая история Великой войны (2008)).

Solonins_MeluKā zināms, nupat Saeima ir pieņēmusi grozījumus Krimināllikumā, kas paredz kriminālsodu par PSRS vai nacistiskās Vācijas īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma pret Latviju rupju noniecināšanu. Šis lēmums, protams, ir atbalsojies arī Krievijas medijos, jo Krievijas sabiedrībai joprojām nav pieņemama Hitlera un Staļina režīmu noziegumu vienādošana. Jāpiezīmē, ka 23. aprīlī arī Krievijas parlaments pieņēma likumu, kas paredz kriminālatbildību, pirmkārt, par nacisma reabilitāciju un, otrkārt, par ziņu, kas apšauba Krievijas militārajai vēsturei svarīgus datumus un simbolus, publisku izplatīšanu. Krievijas likuma formulējums  – распространение заведомо ложных сведений о деятельности СССР в годы Второй мировой войны, совершенные публично – būtībā rada jautājumu, kas tieši tiks uzskatīts par meliem un vai tiešām Krievija ir jau nonākusi pie patiesas un neapstrīdamas Otrā pasaules kara vēstures.

Ja kādam būtu tāda nepārvarāma vēlme, tad saskaņā ar jauno Krievijas likumu Marka Soloņina pētījumi par Otro pasaules karu (kuri nesaskan ar oficiālo versiju) šobrīd varētu diezgan viegli novest pie tiesu darbiem. Lai gan pats autors ir vienkārši gribējis uzrakstīt grāmatu, kura iepazīstinātu ar spilgtākajiem “smadzeņu čakarēšanas” piemēriem, kas līdz šim ir klāstīti padomju pilsonim par Otro pasaules karu. Kāda nesena sabiedriskās domas aptauja liecina, ka lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju atbalsta kara pētniecību, tomēr 39% nav pārliecināti, ka tās rezultātus vajadzētu publicēt. Ja tam pievieno kādas citas aptaujas rezultātus, kurā 92,5% respondentu par galvenajiem mūsdienu Krievijas svētkiem nosaukuši Uzvaras dienu, tad redzam, ka konstruktīvas vēsturiskās diskusijas iespējamība ir diezgan maza.

Soloņins šajā grāmatā neņemas pats secīgi izklāstīt savu viedokli par kara notikumiem, bet veido polemiku ar konkrētiem autoriem. No lasītāja tas pieprasa jau iepriekšējas zināšanas ne tikai par karu, bet arī tā priekšvēsturi. Liela daļa grāmatas veltīta, lai apgāztu pieņēmumu, kas attaisno PSRS neveiksmīgo kara sākumu: PSRS bija nesagatavota karam, vāji bruņota, Staļins – lētticīgs. Soloņins pauž viedokli, ka PSRS bija lieliskas kaujasspējas, tomēr karam Staļins nebija gatavs, jo, pirmkārt, uzskatīja, ka Hitlers ir aizņemts ar Lielbritāniju un, otrkārt, vācu karaspēks pie PSRS robežām (saskaņā ar izlūkziņojumiem) ir pārāk mazs. Paradokss ir tāds, ka Staļina secinājums esot bijis loģisks un tikai vēlākie padomju pētījumi ir mākslīgi palielinājuši vācu kaujasspējas, lai attaisnotu kara sākuma pilnīgo izgāšanos. Treškārt – un to padomju vēsturnieki galīgi nepieņem – Staļins pats plānoja uzbrukt Vācijai aptuveni jūlija vidū, tādēļ nebija izstrādāts rīcības plāns iebrukuma gadījumā un Hitlers viņu pārsteidza vārīgā brīdī, kad notika karaspēka izvēršana uzbrukumam, bet nebija nodrošināta piesegšana. Gadu desmitiem tika uzskatīts, ka Sarkanā armija = atbrīvotāji, tādēļ ideja par PSRS kā agresoru tiek uztverta kā zaimi.

Tā kā Soloņins pēc izglītības ir aviācijas inženieris, tad diezgan daudz vietas viņš atvēl visādiem tehniskiem kaujas tehnikas salīdzinājumiem, kas man nebija pārāk interesanti, kā arī analizē metodes, ar kādām ir iegūti padomju vēsturnieku norādītie skaitļi, kas attiecas uz visdažādākajām kara jomām. Viņaprāt, cipari ir “piedzīti”, lai samazinātu PSRS kaujas spējas. Atsevišķa nodaļa ir veltīta PSRS cilvēku resursu zaudējumiem, jo gadu desmitiem ir konsekventi ticis runāts par 20 miljonu zaudējumu, bet 80-to gadu beigās tas uzleca līdz pat 27 miljoniem – Soloņins uzskata, ka šis skaits ir milzīgs pārspīlējums. Ja es pareizi esmu sapratusi, tad ar to ir domāts gan militārais, gan civilais zaudējums. Soloņins, visādi bīdot ciparus, nosauc bruņoto spēku zaudējumu – 7,11 miljoni nogalināto un mirušo, kuru bojāeja neizraisa šaubas. Šobrīd Krievijas oficiālā versija saka: 8 668 400 karā kritušo (2014. gada dati), tādēļ pieņemu, ka joprojām neskaidrs ir civilo iedzīvotāju zudums. Soloņins uzskata, ka PSRS līderiem bija izdevīga datu mākslīga palielināšana, jo Staļins varēja noslēpt un norakstīt milzīgo pirmskara represiju upuru skaitu un civiliedzīvotāju mirstību aizmugurē kara laikā, savukārt pēckara līderiem šis skaitlis kalpoja kā ārpolitikas ierocis un attaisnojums visiem “neērtajiem” jautājumiem.

LU profesors Inesis Feldmanis saka, ka Krievijas arhīvi joprojām slēpj daudz noslēpumu, un stāsta, ka 80-to gadu beigās Krievijas vēsturnieku grupa mēģināja uzrakstīt jaunu daudzsējumu darbu par Lielo Tēvijas karu, taču 1991. gadā 1.sējums augstā līmenī tika atzīts par apsūdzības slēdzienu pret pašu PSRS kompartiju, tādēļ vēsturnieku darbs tika pārtraukts (Neatkarīgā, 2014. gada 9. maijs) — “Krievi taču nevarēja noticēt tam, ko Otrajā pasaules karā darīja Staļins un pārējie PSRS vadītāji.” Tādēļ arī šobrīd tādus pētījumus par Otro pasaules karu, kuri vienkārši nepārraksta gadu desmitiem ilgas dogmas, Krievijā raksta autsaideri, no kuriem nevar sagaidīt proefesionālu un līdzsvarotu pētniecības darbu. Soloņinu lasīt bija interesanti, tomēr viņa rakstības stils vairāk velk uz sensāciju meklēšanu un nogrimst kašķīgos sīkumos.

Asmo atsauksme šeit.

Anna Poļitkovska “Krievijas dienasgrāmata” (2007)

2 komentāri

Anna Poļitkovska. Krievijas dienasgrāmata / no angļu val. tulk. Sandra Rutmane. – Rīga: Dienas Grāmata, 2007. (Anna Politkovskaya. A Russian Diary. 2007)

Politkovskaya_Krievijas_DienasgramataAnna Poļitkovska bija talantīga un drosmīga krievu žurnāliste, kura nepiedzīvoja šīs grāmatas izdošanu, jo viņu nogalināja 2006. gada oktobrī dzīvojamās mājas kāpņu telpā. Poļitkovska kādā intervijā ir teikusi, ka viņa sapņo uzrakstīt grāmatu ar skaistām beigām, tikai diemžēl viņa savām grāmatām izvēlējās nepareizo tēmu – Krievijas iekšpolitika.

“Krievijas dienasgrāmata” atspoguļo laiku no 2003. gada decembra līdz 2005. gada augustam, sākoties ar Krievijas Domes vēlēšanām, kurās pārliecinoši uzvarēja tikai pirms diviem gadiem nodibinātā partija “Vienotā Krievija”, kas pa sevi pulcinājusi visa līmeņa funkcionārus, lai atbalstītu Putinu. Krievijas labējie – partija “Jabloko” un Labējo spēku savienība – piedzīvoja pilnīgu sagrāvi, kas izgaisināja cerības Krievijā nodibināt patiesu daudzpartiju sistēmu. (Arī pēc desmit gadiem Krievijas Domē labējie nav pārstāvēti.) Poļitkovska uzskata, ka 2003. gada vēlēšanas bija krāpniecība, kas tika rūpīgi plānota un īstenota. 2003. gada decembrī Putins sāka savas otrās prezidentūras kampaņu un 2004. martā pārliecinoši uzvarēja ar 70% balsu vairākumu. Poļitkovska par Putina Krieviju vēl 2004. gadā ir uzrakstījusi grāmatu (Putin’s Russia), bet nogalināja viņu Putina dzimšanas dienā.

Poļitkovskas grāmata ir pilna ar sāpēm un bezspēcīgām dusmām par aizvien pieaugošo varas patvaļu, neslēpto ierēdņu kāri iedzīvoties, bezatbildību visos varas līmeņos. Šķiet, ka vēl vairāk viņai sāp tas, ka liela daļa cilvēki notiekošo pieņem klusējot: Mūsu cilvēki ir paguruši no politiskajiem un ekonomiskajiem eksperimentiem, kas ar viņiem veikti. Viņi ļoti grib dzīvot labāk, bet negrib par to cīnīties. Viņi gaida, ka viss nāks no augšas, un, ja tas, kas nāk no augšas, ir represijas, viņi ar to samierinās.

2004.-2005. gads Krievijā ir ļoti nemierīgs laiks: lai arī Otrā Čečenijas kara aktīvā fāze jau kādu laiku ir noslēgusies, gan Čečenija, gan tai pieguļošā Ingušija joprojām raustās konvulsijās un dažādām drošības struktūrām šajās teritorijās būtībā likums nav jāievēro; aizvien ir aktuāls 2002. gada oktobra Maskavas “Nord-Ost” terora akts ar daudziem neskaidriem jautājumiem par ķīlnieku atbrīvošanu; 2003. gadā tiek apcietināts un 2005. gadā notiesāts Hodorkovskis; 2004. gads – 6.februārī terora akts Maskavas metro un 1.septembrī – Beslanas ķīlnieku krīze. Tie ir tikai spilgtākie notikumi, kuriem pievēršas Poļitkovska, bet pamatnoskaņa vēstījumā ir tāda, ka cilvēktiesības un elementāra tiesību normu ievērošana kļūst arvien atkarīgāka no katra indivīda pietuvinātības varai – ja gribi dzīvot labi, mierīgi un turīgi, tad esi kopā “pareiziem” cilvēkiem. Protams, ka īpaši Poļitkovsku uztrauc viņas amata brāļu nodevībā, jo tieši šajā laikā daudzi žurnālisti pāriet varas pusē, var runāt par pašcenzūras pieaugumu. Krievijā pat nauda nav galvenais – dumpīgie norimst, kad tos pietuvina varai.

Mūsu sabiedrība jau vairs nav sabiedrība. Drīzāk izolētu betona kameru sakopojums bez logiem. (..) Tūkstošiem cilvēku, kas kopīgi varētu veidot Krievijas tautu, bet mūsu kameras sienas ir necaurlaidīgas. (..) Vara dara visu, lai kameras kļūtu vēl necaurlaidīgākas, sēj nesaskaņas, uzrīda citu citam, šķeļ un valda. Un cilvēki padodas. Tā ir patiesā problēma. Tāpēc, ja Krievijā notiek revolūcija, tā ir tik galēja. Barjera starp kamerām sabrūk tikai tad. kad negatīvās emocijas tajā kļūst nevaldāmas.

Lasot par mūsdienu Krievijas notikumiem vai arī tās vēsturi, agri vai vēlu vienmēr rodas jautājums – kāpēc? Kā tas nākas, ka šī milzīgā, resursiem bagātā valsts mūžīgi krīt no viena galējības otrā un savā attīstībā vienmēr nonāk pie cara vai diktatora? Profesors Leons Taivāns intervijā “Neatkarīgai” (2014. gada 10. aprīlis) atgādina vēsturnieka Toinbija viedokli, ka Krievija pieder Austrumu civilizācijai, kuras ideoloģiskā platforma ir atšķirīga no Rietumiem. Rietumu civilizācijai galvenā ir ideju pasaule un tā vispirms tiecas panākt savu ideju izplatību un atzīšanu, piemēram, likuma virsvarenību vai cilvēka tiesības. Krievijai, savukārt, joprojām ir raksturīgs impēriskais sindroms, kurš piedevām ir atjaukts ar iracionālu ideju par valsts mesiānisko lomu. Būtībā Krievijā jau no Pētera I laikiem šad un tad mēģina iedarbināt rietumnieciskas idejas un pārvaldi, tomēr arī pēdējā laika notikumi liecina, ka Krievijā demokrātija un liberālisms ir sveši jēdzieni. Vēl jo vairāk – Putina politika ir tendēta asi nostāties pret Rietumu vērtībām un popularizē ļoti konservatīvu ideoloģiju, kuru ārpasaulei prezentē Krievijai tik mīļais vientuļa, novecojoša mačo tēls. Diemžēl spēka pozīcija ir tā, ko Krievija gan pati vislabāk prot ieņemt, gan arī citos atpazīst visātrāk.

Jāsaka, ka Poļitkovskas grāmatā ir daudz šokējošu lietu, tomēr visneizprotamākās man šķiet tās, kurās notiek varas vēršanās ne jau pret kādiem teroristiem vai pat opozīciju, bet gan tās, kurās iesaistīti pavisam vienkārši krievu cilvēki, nosacīti “savējie” – , milicijas veiktās masu tīrīšanas krievu apdzīvotās pilsētās, masveida pārkāpumi armijā, vienaldzība pret neseno karu invalīdu un veterānu likteņiem, cilvēku izdzīvošana no mājām, lai uzceltu peļņu nesošu biznesa centru. Un tāda nenormāla sabiedrības pacietība un samierināšanās – tiešām, kad vienreiz mērs būs pilns, tad sekas var būt neprognozējamas.

Kāda perestroikas laika krievu filma – Marka Zaharova “Убить дракона” – vēsta par bruņinieka Lanselota pēcteci, kurš nokļuvis pilsētiņā, kurā gadiem ilgi valda Drakons. Kā nogalināt Drakonu, ja skaidri zināms, ka viņš nav nogalināms? Atbilde ir vienkārša – Drakonu var nogalināt tikai pats Drakons, neviens cits to nevar izdarīt. Līdzība ar mūsdienu Krieviju ir acīmredzama – tikai cilvēki paši, Drakonu veidojošā substance, var kaut ko mainīt pašreizējā situācijā.

 

Maija meitene

Komentēt

Sue Foell (1956) The Reader

Sue Foell (1956) The Reader

Nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā. Dienasgaismā tevi moka šaubas. Tu  paļaujies uz citu pēdām, citu riteņu sliedi, citu atstātām zīmēm, vai arī tu ilgi domā:  paļauties? nepaļauties? iet tur? vai neiet?
Vai tie ir bijuši gudrāki, kas tur gājuši? Tu to nezini. Tu notici iebrauktajam ceļam, bet tas pēc pāris kilometriem griežas atpakaļ – redzi, visi ir tai ticējuši, tai iebrauktajai sliedei, un visi ir pievīlušies. Jo nekur tā nenoved.
Diena ir krustceļu nelaime, rādītāju šaubas, nokrituša piliena sairšana. Es eju naktī, un nekas nav tik viegli kā atrast ceļu naktī. Es paļaujos uz savām kājām, es paļaujos uz savām acīm – man nav cita, uz ko paļauties tumsā un naktī. Kas ir diena? Tā ir citu cilvēku pieredze. Ceļš ir citu cilvēku pieredze un takas. Bet naktī ir mana pieredze un tikai mans ceļš.
.
Imants Ziedonis. Epifānijas (1971)

Майя Кучерская “Тётя Мотя” (2013)

Komentēt

Майя Кучерская. Тётя Мотя. – Москва: Астрель, 2013 (2012.).

Kucherskya-TetjaRakstnieci Maiju Kučersku es pirmo reizi ieraudzīju raidījumā “Школа злословия”, kurā viņa uzrunāja ar savu inteliģento un mierīgo attieksmi, tādēļ jau kādu brīdi plauktā gaidīja romāns “Тётя Мотя”, kurš ir bijis izvirzīts visādām prēmijām un 2013. gadā ieguvis krievu nacionālās prēmijas «Большая книга» lasītāju simpātiju balvu. Varētu būt labs iemesls, lai lasītu, vai ne?

Romāna centrā ir jauna sieviete – 32-gadīgā maskaviete Marina, kurai, no malas raugoties, viss ir kā pienākas – vīrs, bērns, korektores darbs laikrakstā, tomēr iekšienē valda disharmonija. Dzīve iezaigojas, kad viņai uzmanību pievērš viens no laikraksta redaktoriem – 50-gadnieks Mihails, stabili precēts dzīves baudītājs. Un tad nu aiziet diezgan banāls pastāstiņš par laulības pārkāpšanu, kurā naiva filoloģiskā mušiņa iekrīt novecojoša, paresna zirnekļa gadiem spodrinātos tīklos, kas, protams, tiek pasniegts tādā cēlā mērcē kā beidzot atrasta īstā mīla, kas stāv uz garīgās saskaņas fundamenta.

Romāna pirmā trešdaļa atritinās gana raiti – rakstnieces valoda ir tēlaina, jaušama zināma ironija, kas ļauj cerēt, ka sižets a la Anna Kareņina tiks pasniegts kādā jaunā, mūsdienīgā rakursā. Diemžēl jau romāna vidū top skaidrs, ka Kučerska ir sapinusies pašas aizspriedumos par to, kādai jābūt sievietes lomai sabiedrībā, un viņas priekšstati ir ņemti no mājsaimnieču žurnāliem un reliģiskām brošūrām. Iespējams, ka romāna popularitāte meklējama Marinas tēlā, jo ar viņu var identificēties liela daļa Krievijas mūsdienu literatūras lasītāju – inteliģenta, bez tēva augusi meitene, kura izvēlas apprecēt “drošu un noderīgu” zēnu no ģimenes, kurā no galvas skaita nevis Cvetajevas dzeju, bet gurķu marinēšanas receptes. Savukārt zēns ir sasapņojies, ka atradis princesi, un baidās tai pieskarties līdz pat kāzu naktij. Reālā dzīvē atklājas, ka Marina nemāk normālu kotleti izcept, bet minetu no princeses jau neviens neuzdrošinās prasīt; Marinasprāt savukārt vīrs ir nelga un neko nesaprot no smalkām jūtām. Vienvārdsakot, mezalianse. Vienīgais mierinājums ir bērns, kurš ir klišejiski talantīgs un mīļš.

Pirmējā Kučerskas iecere esot bijis vēsturisks romāns par garīdznieku ģimeni 19.-20. gadsimta mijā, bet nezin kādēļ viņai šķitis, ka tas nebūs saistoši, tādēļ sākotnējā iecere romānā iekļauta daļēji kā lauku skolotāja vēstules – atmiņas par dzimtas vēsturi, kuras iedotas Marinai rediģēšanai.  Kā es saprotu, tad autores iecere bijusi konfrontēt divas pasaules un parādīt, ka mūsdienu ģimenes institūts ir galīgi izkurtējis, bet vecajos laikos – kad sievieši savas personības attīstīja mājas un bērnu virzienā – viss bija daudz harmoniskāk. Pavecais skolotājs izvirza teoriju, ka cilvēkiem dzīve ir saprotamāka un vieglāk dzīvojama, ja tā notiek noteiktas struktūras un tradīciju ietvaros, šajā gadījumā pareizticībā balstīta. Iespējams, tajā ir liela daļa patiesības, tomēr vienkārši pārcelt šo ideju uz mūsdienām vairs nav iespējams; pasaule mainās, un mainās arī ģimenes uzbūve.

Anna Siļivončika_1

Анна Силивончик (1980) “когда ты спишь, ты похож на ангела”

Par Marinas tēlu man ir ļoti daudz pārdomu. Savā ziņā šis  ir Bildungsroman jeb coming-of-age-story, jo skaidri redzams, ka stāsta laikā sieviete tiek virzīta uz jaunu attīstības līmeni; līdz šim eksistējusi autoritāšu (māte, vīrs) ēnā, Marina caur savu mīlas dēku iegūst gan ģimenē trūkstošo uzmanību un maigumu, gan apjausmu, ka sekss nav mājas spaidu darbi. Pašapziņas pieaugums mudina mainīt dzīvi, un viss virzās uz kādu loģisku, kvalitatīvu  izaugsmi. Diemžēl Kučerska savus varoņus pēkšņi apstādina, jo saprot, ka viņu rīcība nupat nekādi neiekļaujas idilliskā pareizticīgās pasaules telpā, gluži otrādi, sieviete kļūst pārāk domājoša un patstāvīga. Būtībā viņa nokļūst pretrunā ar pašas sākotnējo pozīciju: parādīt, kā no Motjas tantes ar mūžīgiem iepirkumu maisiņiem rokās izlobās mūsdienīga un pašpietiekama sieviete. Marinai uzrodas draudzene – mēreni pareizticīga daudzbērnu māte, kura savu acu pievēršanu uz vīra regulārajiem sānsoļiem attaisno ar svētulībām par laulības institūtu. Ar draudzenes muti autore iekrīt diezgan klajā moralizēšanā, kas Marinu noved pie dīvaina secinājuma, ka viņa mīlas dēkā tikusi izmantota kā lelle, kas galīgi neatbilst pašas autores parādītajai situācijai.

Romāna beigās varoņi būtībā ir ieguvusi tikai vienu atziņu – ar visu vajag samierināties, kas mani kā lasītāju galīgi neapmierina, jo ar tikpat lieliem panākumiem es būtu varējusi palasīt kādu žēlabainu sieviešu žurnālu. Tad jau daudz vērtīgāka man šķita tā romāna daļa, kas bija veltīta vecajam provinces skolotājam un viņa stāstam par ģimenes vēsturi – šeit pat bija vairākas intrigas ar atrisinājumu, nelielas vēsturiskās drāmas un izzūdošas dzimtas traģika.

Vadoties pēc atsauksmēm un romāna popularitātes, es no romāna biju gaidījusi krietni vairāk – katrā ziņā ne tik daudz bābisku noskaņu. Diez vai es ieteiktu šo romānu tulkot latviski – tajā nav tik krāšņu tēlu kā “Lāzara sievietēs” vai “Mēdejā”, kas spētu attaisnot noskaņas, kas žonglē uz dāmu romāna robežas.

Literatūras gada balva 2013

Komentēt

2014. gada 24. aprīlī paziņoja Latvijas Literatūras gada balvas 2013 ieguvējus.

.

PrintNominācija LABĀKAIS DZEJAS KRĀJUMS

UZVARĒTĀJS – Marts Pujāts Nāk gaismā pati lampa (Mansards)

NOMINANTI:

Edvīns Raups Mirklis šis (Jānis Roze);

Artis Ostups Fotogrāfija un šķēres (Mansards);

Māris Salējs Nedaudz vairāk (Mansards).

.

.

Zalite_Pieci pirkstiNominācija LABĀKAIS PROZAS DARBS

UZVARĒTĀJS – Māra Zālīte Pieci pirksti (Mansards)

NOMINANTI:

Osvalds Zebris Koka nama ļaudis (Dienas Grāmata);

Ieva Melgalve Mirušie nepiedod (Zvaigzne ABC);

Gundars Ignats Pārbaudes laiks (Dienas Grāmata).

.

Nominācija LABĀKAIS TULKOJUMS LATVIEŠU VALODĀ

DG_Vecmate_vaks_3UZVARĒTĀJS – Maima Grīnberga no somu val. tulkotais Katjas Ketu romāns Vecmāte (Dienas Grāmata)

NOMINANTI:

Māra Poļakova no angļu val. tulkotais Edvarda Vitmora romānu cikls Jeruzālemes kvartets (Dienas Grāmata)

Dace Meiere no spāņu val. tulkotais Roberto Bolanjo romāns 2666 (Zvaigzne ABC)

Edvīns Raups no spāņu val. tulkotās Federiko Garsijas Lorkas Lekcijas (Neputns)

Guntars Godiņš no igauņu val. tulkotā  Artura Alliksāra Dzeja (Mansards)

.

Pastore_maskackas-stastsNominācija LABĀKAIS LATVIJAS AUTORA DARBS BĒRNIEM

UZVARĒTĀJS – Luīze Pastore Maskačkas stāsts (Neputns)

NOMINANTI:

Laima Kota Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur un Citur (Dienas Grāmata)

Juris Zvirgzdiņš Taro, Tama un Kicune (Pētergailis)

Maritana Dimsone Rozā kvarca brālība (Dienas Grāmata)

.

Jonevs_JelgavaNominācija SPILGTĀKĀ DEBIJA

UZVARĒTĀJS – Jānis Joņevs Jelgava ’94 (Mansards)

NOMINANTI:

Henriks Eliass Zēgners Elementi (Mansards)

Jeļena Glazova Transfēri (Orbīta)

.

.

.

SPECIĀLĀS BALVAS kā īpaši notikumi Latvijas rakstniecībā 2013. gadā:

Par nozīmīgu ieguldījumu literatūrzinātniska darba tapšanā Annai Kuzinai piešķirta speciālbalva par par grāmatu “Blaumanis tuvplānā“.

Latvijas Literatūras centra specbalvu par latviešu literatūras tulkojumu svešvalodā saņēma Margita Gailītis, par Noras Ikstenas grāmatas „Dzīves stāsti” tulkojumu angļu valodā.

.

Staraste_ZiluksBALVA PAR MŪŽA IEGULDĪJUMU PIEŠĶIRTA MARGARITAI STĀRASTEI. 

Naudas balva 3000 eiro apmērā novēlēta Margaritas Stārastes ģimenei – rakstnieces mantojuma aktualizēšanai un saglabāšanai.

.“Latvijas Literatūras gada balvas 2013″ ekspertu komisijā strādāja literatūrkritiķe un tulkotāja Ieva Kolmane, dzejniece Anna Auziņa, portāla satori.lv redaktors Ilmārs Šlāpins, rakstniece Dace Rukšāne-Ščipčinska, dzejnieks, literārās izglītības programmas Literārā akadēmija vadītājs Ronalds Briedis, tulkotāja Ieva Lešinska-Geibere, dzejnieks un tulkotājs Jānis Vādons, literatūrzinātnieks Raimonds Briedis un literatūrkritiķis, dzejnieks Arvis Viguls.

Older Entries Newer Entries