Galvenā Lapa

Oktobra meitene

3 komentāri

Paul Kelley (1955) The Moonstone (2010)

Paul Kelley (1955) The Moonstone (2010)

— Kā noprotat, mums visiem iekšā ir daļiņas, kas nepieciešamas, lai ražotu fosforu. Vēl vairāk, ļaujiet jums pateikt ko tādu, ko nevienam neesmu uzticējis. Manai vecmāmiņai bija kāda interesanta teorija, viņa teica, ka, lai gan katrā no mums piedzimstot ir sērkociņu kastīte, mēs to nevaram aizdedzināt vieni paši, mums, tāpat kā eksperimentā, nepieciešams skābeklis un arī sveces palīdzība. Tikai šai gadījumā skābeklim jānāk, piemēram,no mīļotā cilvēka elpas; svece var būt jebkurš ēdiens, mūzika, glāsts, vārds vai skaņa, kas liktu sprāgt detonatoram un tādējādi aizdedzināt vienu no sērkociņiem. Kādu mirkli mēs jutīsimies spēcīgu emociju apžilbināti. Mums iekšā radīsies patīkams siltums, kas maz pamazām ar laiku zudīs, līdz nāks kāds jauns sprādziens, kas to atdzīvinās. Katram cilvēkam jāatklāj savi detonatori, lai varētu dzīvot, jo aizdegšanās, kas rodas, vienam no tiem uzliesmojot, ir tas, kas uztur dvēseli. Citiem vārdiem, šī aizdegšanās ir dvēseles barība. Ja kāds laikā neatklāj, kādi ir viņa detonatori, sērkociņu kastīte kļūst mitra un mēs nekad vairs nevarēsim aizdegt nevienu sērkociņu.

Ja tā notiek, dvēsele aizbēg no mūsu ķermeņa, tā maldās visdziļākajā krēslā, veltīgi cenšoties pati atrast barību, nezinot, ka tikai ķermenis, ko viņa atstājusi neaizsargātu, aukstuma pārņemtu, ir vienīgais, kas viņai spēj to dot.

Fragments no Lauras Eskivelas romāna “Saldi rūgtā šokolāde”, no spāņu val. tulk. Māra Rozenberga (Jumava, 2000)

Jenny Colgan “The Loveliest Chocolate Shop in Paris” (2013)

Komentēt

Jenny Colgan. The Loveliest Chocolate Shop in Paris. – London: Sphere, 2013.

Colgan_LoveliestDženijas Kolganas grāmatu iesāku Bookworm Bitches pavasara izaicinājuma ietvaros — jūnijā sāku lasīt un tā arī nevarēju līdz Jāņiem pabeigt. Anotācijā bija solīts, ka romāna darbība notiks Parīzē, mazā šokolādes ražotnē, bet es nekādi nevarēju sagaidīt, kad beidzot sāksies tā Parīze un šokolāde, jo galvenā varone mīcijās pa Anglijas miestu un sūkstījās par grūto likteni. Tagad nolēmu grāmatu tomēr pabeigt, jo atcerējos par savu angļu valodas lasīšanas programmu.

Angliete Anna Trenta savā darba vietā — šokolādes fabrikā — cieš negadījumā un zaudē divus kājas pirkstus. It kā jau nekas fatāls, bet Annai šī trauma apvienojas ar eksistenciālo krīzi, un viņa jutas ļoti slikti. Slimnīcā Anna sadraudzējas ar savu veco franču valodas skolotāju, kurai diemžēl ir vēzis, un tā Annai piedāvā aizbraukt uz Parīzi, pastrādāt kāda paziņas šokolādnīcā. Nobijusies un nervoza, Anna dodas ceļā, un, protams, Parīzē atrod dvēseles mieru, garīgu piepildījumu, lielu mīlestību, mūža aizraušanos… vai es kaut ko aizmirsu no tā, ko cilvēks var atrast Parīzē?

Jāsaka, ka Annai nepaveicās, jo nupat man jau ir apnikuši visi tie angļi/amerikāņi, kuri ierodas Francijā/Itālija vai galējā gadījumā kāda Āzijas valstī, un kļūst nu tik laimīgi, ka sāk laist purkšķus ar ziedu aromātu. Lielāka māksla jau nu būtu atrast laimi pašu mājās, bet Annas miestā nav ne labu, cienīgu vīriešu, ne arī šokolādes, kas būtu cienījama saukties šajā cēlajā vārdā. Līdzīgi ir noticis ar Annas skolotāju Klēru, kura 17 gadu vecumā vienu vasaru ir strādājusi par auklīti Parīzē un satikusi lielo mīlu – šokolādes meistaru Tjerī, kurš tagad ir superzvaigzne pie Francijas šokolādes debesīm. Klēras un Tjerī mīla ilga tikai vienu vasaru, pārpratumi viņus izšķīra, bet… nu jūs saprotiet, īsta mīlestība iztur jebkuru laika pārbaudi. Lai arī Kolganas romāns nepārprotami ir puņķains chik-lit, tomēr Klēras liktenis ir žanram neraksturīgi skaudrs: meitene neuzdrošinājās īstenot savus sapņus, bet izvēlējās būt tāda kā visi. Klēra varēja braukt mācīties universitātē, kļūt par tulku, ceļot un varbūt pat atrast savu Tjerī, bet tā vietā viņa apprecēja pirmo jauko puisi, izmācījās skolotāju koledžā un dzemdēja dēlus. Viss būtu kartībā, ja viņai pašai tas patiktu, bet viņa tā vietā ilgojās pēc nesasniedzamā, mītiskā Tjerī, kurš diez vai viņu būtu darījis laimīgu. Nu tad mūža izskaņā grāmatas autore Klērai cenšas kompensēt visas dzīves netaisnības, kaut gan sen jau viss ir par vēlu…

Abi paralēlie mīlas stāsti – Annas un Klēras – man šķita pārāk saldi, sižets — paredzams. Ja pārējās foodie grāmatās šķita, ka ēdiens ir nozīmīga stāsta sastāvdaļa, it kā viens no varoņiem, tad Kolganas grāmatā šokolāde bija vienā pusē, bet darbojošās personas — otrā. Lasīju, ka pat tie, kam nepatika šī grāmata, iepriekš bijuši sajūsmā par citiem Kolganas foodie romāniem: Meet me at the Cupcake Cafe (2011), Welcome to Rosie Hopkins’ Sweetshop of Dreams (2012), Christmas at the Cupcake Cafe (2012), bet nu es diez vai mēģināšu.

Mans ceļojums ēdelīgo grāmatu pasaulē ir galā, laiks mainīt virzienu, tad nu gribēju, tēmai beidzoties, ielikt kādu smalku šokolādes recepti. Diemžēl no tām, kas minētas Kolganas grāmatā, es neiedvesmojos (šķita drausmīgi saldas), tādēļ uzrakstīšu recepti, kuru ieguvu pie Ņinas Tarasovas (http://niksya.ru). Ņina ir mācījusies slavenā franču konditoru skolā, kā arī strādājusi franču konditorejā; tieši viņas blogā izlasītais man lika apšaubīt Kolganas rakstīto par franču šokolādnīcas ikdienu, jo realitātē darbs ir daudz, daudz smagāks.

Tātad – Šokomaskarpone!

via niksya.ru

via niksya.ru

200 g šokolādes (66%-70% kakao)

200 g sviesta

200 g cukura

 5 olas

140 g miltu

1 tējkarote cepamā pulvera

500 g maskarpones siera

1 tējkarote vaniļas ekstrakta

Krāsns temperatūra – 180ºC

Sajauc miltus ar cepamo pulveri. Šokolādi kausē ūdens peldē un procesā pievieno sviesta kubiciņus, pamaisa un, tikko ir viendabīga masa, noceļ no uguns, lieki nekarsē. Sakuļ 3 olas un 150 g cukura, lai sanāk smukas, baltas putas (lielā miksera ātrumā 8-10 minūtes). Vidējā miksera ātrumā olu masai mazā strūkliņā pievieno šokolādes masu. Minimālā miksera ātrumā pa vienai karotei masai pievieno miltus ar cepamo pulveri. Tikko masa ir viendabīga, procesu beidz.

Atsevišķā traukā saputo maskarponi ar 2 olām, 50 g cukura un vaniļas ekstraktu.

Tortes formu (24-26 cm) iesmērē ar sviestu un viegli pārkaisa ar miltiem. Izliek pusi no šokolādes masas, izlīdzina. Tad izliek maskarpones masu, izlīdzina. Pa virsu liek atlikušo šokolādes masu. Liek cepeškrāsnī 180ºC uz vienu stundu.

Gatavu apkaisa ar pūdercukuru. Pasniedz siltu, ar saldējuma bumbiņu piedevās.

Kūku uzglabāt istabas temperatūrā.

Lai labi garšo, mīļie šokoholiķi!

Ēdamais kino: trīs filmas

4 komentāri

Tjalf Sparnaay (1954) De moorkop

Tjalf Sparnaay (1954) De moorkop

Par pavāriem, konditoriem, ēst gatavošanas entuziastiem, kulināriem piedzīvojumiem un visādiem citādiem notikumiem, kuros dažādos veidos iesaistīts ēdiens, ir gana daudz filmu. Ēdam mēs katru dienu, pārtikas tabletes vēl nav ieviestas, tādēļ tēma ir aktuāla visos laikos. Pēc dažādu filmu sarakstu pārrakšanas esmu izveidojusi arī pati savējo (saite uz letterboxd.com), no kura vēl visas redzējusi neesmu, bet redzētās pārliecina par ēdienu pārliecinošo aktiermākslu un iederību uz lielā ekrāna.  Šoreiz gribu pastāstīt par trim filmām, kuras jau ilgāku laiku ir manas favorītes, un dažādu iemeslu (skumjas, drēgnums, garantēts baudījums) mudināta tās regulāri pārskatu.

Bella Martha aka Mostly Martha (2001) Ēdiens kā profesionāļu pašizpausme

Eiropas kopražojums, galvenajās lomās vāciete Martina Gedeka un itālis Serdžio Kastelito. Marta ir darbaholiķe, kura sevi uzskata (un, iespējams, arī tāda ir) par labāko pavāri kādā Vācijas ziemeļu pilsētā, var pat teikt, ka ēdiena gatavošana viņu interesē daudz vairāk par pašas dzīvi. Marta ir perfekta, vāciski precīza un īstenībā diezgan nūģīga; vientuļniece, kura gan nešķiet īpaši alkstam pēc ģimenes, tomēr savu māsu un māsasmeitu viņa sirsnīgi gaida atbraucam ciemos. Diemžēl autoavārijā māsa iet bojā, un Martai jāuzņemas rūpes par astoņgadīgo māsameitu. Tas nav viegli ne vienai, ne otrai, īstenībā viņām iet diezgan raibi — pēc mātes nāves Līna neraud, bet atsakās ēst. Kādā brīdī uz skatuves uznāk itāļu pavārs Mario, kurš attēlots kā dzīvespriecīgs, iejūtīgs un vācietes acīm arī brīžiem bezatbildīgs subjekts. Lēnam abi pretpoli — Marta un Mario tuvinās, bet katalizators abu attiecībās ir mazā Līna.

Filma vienlaikus ir gan drāma, gan romantiska komēdija, tāda rūgtensalda kā pati dzīve, un laimīgas beigas nešķiet pašsaprotamas. Gedeka un Kastelito ir izveidojuši ļoti saskanīgu duetu, bet arī pārējie aktieri neliek vilties un atstāj vienota ansambļa iespaidu.

Eksistē arī amerikāņu rimeiks No Reservations ar Ketrīnu Zetu-Džonsu un Āronu Ekhartu, bet šī filma nav ieteikšanas vērta. Kāpēc gan ēst no plastmasas traukiem, ja pieejams porcelāns?  Skatieties gudro un nedaudz smeldzīgo Bella Martha!

.

Como aqua para chocolate aka Like Water for Chocolate (1992) Ēdiens kā emociju atspulgs

Meksikāņu rakstnieces Lauras Eskivelas romāna “Saldi rūgtā šokolāde” ekranizējums. Labas grāmatas reti pārvēršas labās filmās, bet šis ir izņēmums. Dienvidamerikāņu maģiskais reālisms uz ekrāna ir pārvērties kaislīgā meksikāņu teiksmā, kura brīžiem atgādina nedaudz naivu un tiešu pasaku. Uz 20.gs. sākuma Meksikas revolūcija fona norisinās senas ģimenes drāma:  Tita un Pedro kvēli mīl viens otru, bet viņiem nav lemts būt kopā, jo Titas māte savu trešo meitu vēlas paturēt sev par kopēju līdz mūža beigām. Tita ir praktiski uzaugusi virtuvē, brīnišķīgi prot gatavot ēst, tomēr dzimtajās mājās viņai nav balsstiesību. Savas emocijas un jūtas Tita pauž ar ēdiena palīdzību, tās mistiskā veidā pārceļo uz ēdienu un tās sajūt ēdiena baudītāji. Vizuāli skaista filma, kas rosina ēst un mīlēties.

.

Babettes gæstebud aka Babete’s Feast (1987) Ēdiens kā izsmalcināta pateicība

Pirmoreiz es šo filmu skatījos franču valodā ar nīderlandiešu subtitriem vai kādā citā, tikpat dīvainā kombinācijā, no kuras nesapratu ne vārda. Tā šķita tāds dīvains, lēnīgs vēstījums, Kārenas Bliksenas stāsta ekranizācija, bet laikam jau ar savu burvību, ja jau es to noskatījos. 19. gadsimtā kādā Dānijas aizkaktē dzīvo divas māsas – Martina un Filipa, kuru nu jau mirušais tēvs bija protestantu mācītājs, pašizveidotas stingru tikumu sektas dibinātājs. Māsas joprojām tur godā tēva piemiņu, cenšas uzturēt pie dzīvības nu jau nosirmojušo, nelielo sektantu pulciņu. Smukās māsas nav apprecējušās, jo tēva ietekme un audzināšana aizbaidījusi visus kavalierus, bet viņas nežēlojas un dzīvo pieticīgi un dievbijīgi. Pirms 14 gadiem pie viņām ir ieradusies francūziete Babete, kura toreiz bēga no revolucionārās Parīzes. Babete ir mājkalpotāja, par kuru neviens nenojauš, ka reiz viņa bija slavena šefpavāre Parīzes restorānā.

Lēnā un detalizētā filmas gaita atklāj abu māsu dzīvesstāstu, parāda ciema dzīvi un cieminiekus, kuriem Babete ir eksotiska, bet gadu laikā iemīļota parādība. Viņi ēd briesmīgas kaltētas plekstes un maizi, kuru savāra neglīta izskata virumā. Kad Babete vinnē loterijā un piedāvā sarīkot “īstas franču vakariņas” par godu tētiņa 100. jubilejai, vispirms māsas piekrit, bet pēc tam nobīstas – vai gan tāda miesiska baudīšana iederas viņu katķismā? Tādēļ sektanti nolemj vakariņas ēst, bet neteikt par tām ne vārda. Vienīgais, kurš klaji pauž sajūsmu, ir kādreizējais Martinas pielūdzējs, tagad slavens ģenerālis un Dānijas galminieks, kurš nejauši ciemojas pie savas tantes.

Filmas pirmā, askētiskā daļa izmainās, kad Babete atved mielasta produktus un sāk no tiem gatavot — akurāti, prasmīgi. Ak, jel, neskatieties šo filmu ar tukšu vēderu, vislabāk ielejiet kādu vīna glāzi un sagrieziet garšīgu sieru, jo izskaņā jums gribēsies ēst kā badīgam sunim. Babetes mielasts pabaro ne tikai miesu, bet arī dvēseli.

Mielasta ēdienkarte: Turtle Soup. Amontillado Sherry — Buckwheat cakes with caviar. Veuve Clicquot Champagne — Quail in Puff Pastry Shell with Foie Gras and Truffle Sauce. Clos de Vougeot — La Salade. Pelligrino — Cheese Selection. Port — Rum Infused Yeast Cake with Dried Figs. Coffee

 

 

Guntis Berelis “Neēd šo ābolu. Tas ir mākslas darbs” (2001)

4 komentāri

Guntis Berelis. Neēd šo ābolu. Tas ir mākslas darbs: postmodernisms un latviešu literatūra. – Rīga: Atēna, 2001.

Berelis_NeedĪstenībā Bereļa darbu es paņēmu, lai paskatītos, kas tajā rakstīts par Marģeru Zariņu un viņa saistību ar postmodernismu, bet sāku lasīt un izlasīju visu. Neteiksim, ka mani ļoti interesē literatūras teorija vai postmodernisms, arī Bereļa analizētie latviešu autori ne tuvu nav manis iecienītākie, tomēr labi uzrakstītai literatūrzinātnes grāmatai jāmāk ieinteresēt ne tikai ar konkrēto, bet arī vispārīgo — un tāda priekš manis bija Bereļa sarakstītā: iespēja padomāt par literatūru plašākā kontekstā un mēģināt saprast, kāpēc tāda pastāv un kādā virzienā attīstās. Tālāk manas domas par dažām Bereļa tēzēm.

Viens no autora izteikumiem: Literatūrā jebkurā brīdī var atrast tekstus, kas atrodas centrā, un tekstus, kas atrodas perifērijā. Vienlaikus tiek atzīmēts, ka centra un perifērijas jēdziens ir subjektīvs, atkarīgs no vērtētāja. No mana skatupunkta ir diezgan ierobežojoši literatūru novietot plaknē, kāpēc gan to nevērtēt kā sfēru? Iespējams, smieklīgi ir iztēloties kā milzu globusa vidū sēž māte-literatūra, barojas no nebeidzamās rakstnieku iztēles un nepārtraukti te nogremdē jau esošus kontinentus, te būvē jaunus. Literatūra kā process, kurā būtībā nav “centrālo” vai “perifēro” autoru, jo laika okeāns ir nesaudzīgs soģis. Kā raksta pats autors: “Procesi literatūrā ir neprognozējami un iracionāli, sākot jau ar pašu literatūras pastāvēšanas faktu. Literatūra noliedz visas loģiskās sistēmas un koncepcijas un attīstās tikai pēc pašai sev vien zināmām likumsakarībām.”

Literatūras vērtētājiem neizbēgama ir vēlme saklasificēt lasāmo, pie viena “centrālo” literatūru nosakot par vērtīgāku un iekļaujot mācību grāmatās. Tai pašā laikā vienmēr atrodas kāds rakstnieks, kurš paplašina “centru” un pārbīda to uz savu sākotnējo perifēriju. Berelis uzsver: “Jēga piemīt tikai tiem tekstiem, kuros tiek pārkāptas robežas. Kuriem fonā allaž jūtams jautājums par to, vai attiecīgais teksts piederīgs literatūrai.” Kā saprotu, runa ir par to jēgu, kas attiecināma uz literatūras attīstību, jo citādi jau robežas var pārkāpt tik tālu, ka neviens vairs tekstu nesapratīs un radīšanas procesu tikpat labi varēs uzticēt datoram. Jāsaka, ka es nekad (iespējams, tā parādot savu aprobežotību) neesmu īpaši augstu vērtējusi tos darbus, par kuriem rodas iepaids, ka tā ir mākslas taisīšana mākslas pēc. Man patīk konkrēts stāsts, kura pirmsākumi meklējami laika kavēšanā pie mežoņu ugunskura, un tās modernās apziņas plūsmas bez konkrēta sižeta uztveru kā apgrūtinošas.

Berelis izsaka domu, ka autoram, apsēžoties pie baltas lapas, ir viens mērķis: uzrakstīt tekstu, kuru autors uzskata par labu, un šis pieticīgais mērķis īstenībā ir pašas literatūras pamatos. Ko gan īsti var saprast ar vārdiem “labs teksts”? Ja es gribētu rakstīt, vai man būtu svarīgs šīs jēdziens? Man šķiet, ka nē — svarīgāk par visu būtu panākt, lai mana iztēlē dzimusī vārdu gūzma adekvāti pārplūstu uz papīra un es uzrakstītu iecerēto. Galu galā pat šobrīd es rakstu un domāju par to, kā man pareizāk nodot teksta jēgu, nevis koncentrējos uz to, vai mans teksts ir “labs”. Iespējams, ka vārds “labs” ir pārāk subjektīvs, lai spētu raksturot vispārīgas lietas.

Viens no autora interešu objektiem ir rakstnieks. Šaubu nav, ka katrs rakstnieks rada savu individuālo, neatkārtojamo pasauli, kuru var arī nodēvēt par “pašradītu būri”. Berelis saka, ka rakstnieks rakstīšanas procesā nemaz nesaskarās ar realitāti (kaut arī būtu viskonservatīvākais reālists), bet īstenībā strādā ar savu atmiņu. Aprakstot reāli iedomājamus notikumus, viņš patiesībā apraksta savas iespējamās atmiņas par tiem. Nezinu, kāpēc Berelis izvēlējies terminu ‘atmiņa’, jo tas tomēr raksturo atcerēšanās procesu, reproducēšanu; es drīzāk runātu par iztēli, kas definē procesu, kad uz veco tēlu pārstrādes pamata veidojas jauni tēli (dies’ nedod rakstniekiem piedzīvot visu, ko viņi ir sarakstījuši!). Katrā ziņā mani uzrunāja doma par rakstnieka būri, ierobežoto telpu, jo bieži esmu domājusi par to, ka neviens mēs nevaram aizbēgt paši no sevis un būtībā mūžu esam spiesti pavadīti ne tikai noteiktā fiziskā ķermenī, bet arī sava veida garīgā ķermenī, kurš arī mums diktē savus, grūti maināmos nosacījumus. Rakstnieka individuālās pasaules saskaņotība ar lasītāja iekšējām vajadzībām nosaka tā pieņemšanu vai atgrūšanu, un abos gadījumos nav slikts ne rakstnieks, ne lasītājs.

Autors rada tekstu — bet būtībā viņš rada sevi. Lasītājs lasa — bet viņš jau tekstu “nenorij”. Teksts iemājo viņa apziņā, varbūt izgaist konkrētas personas, izplūst sižets, zūd detaļas un intonācijas, bet kaut kādos apziņas zemslāņos teksts turpina darboties un pārveidot lasītāju, kurš par šiem procesiem droši vien neko nenojauš, jo viņš nezina, kāds viņš būtu tad, ja attiecīgo tekstu nebūtu lasījis.

Berelis raksta, ka pasaulē ir pārāk daudz labas literatūras, ar to saprotot rakstnieka profesionālismu, spēju uzrakstīt kvalitatīvu tekstu. Viņa doma ir tāda, ka nozares pārsātinājums ar labu literatūru neļauj tai attīstīties, veicina stagnāciju. Gan jau, ka tas ir tāds Bereļa jociņš — vai tad labas literatūras var būt par daudz? (No otras puses, tajos laikos, kad zemnieku mājās bija Bībele, kalendārs un pāris lubenes, izvēles mokas nepastāvēja.) Cilvēki raksta un rakstīs, ne visi rakstītāji būs rakstnieki, literatūras tiešām kļūst aizvien vairāk. Varbūt 21. gadsimtā daudz grūtāk būt lasītājam, nevis rakstniekam?

Žans Antelms Brijā-Savarēns “Garšas fizioloģija” (2012)

Komentēt

Žans Antelms Brijā-Savarēns. Garšas fizioloģija jeb meditācijas par transcedento gastronomiju / no franču val. tulk. Gita Grīnberga. — Rīga: Rīgas Laiks, 2012. (Jean Anthelme Brillat-Savarin. La Physiologie du goût. 1825.)

Brija_Garsas fiziologija19. gadsimta sākumā kāds franču jurists un politiķis, vārdā Brijā-Savarēns, uzrakstīja grāmatu, kurā sakopoja savas dzīves laikā veiktos novērojumus par galda baudām — tā vienkāršoti varētu nodēvēt autora gastronomiskās esejas. Sākotnēji nedaudz stīvais, akadēmiski ieturētais stils lēnām pārvēršās brīvākā ēšanas un dzeršanas baudu izklāstā, kuru atsvaidzina pat dažs labs jautrs atgadījums. Lai arī grāmata pieder pie tām, kuras jālasa lēni un dziļdomīgi (jo to pieprasa pati grāmatas noskaņa), tomēr kopumā iegūtā aina par attiecīgā laikmeta cilvēku ēšanas tikumiem bija interesanta un informatīva.

Ēšanas bauda ir vienīgā, kurai nododoties ar mēru neseko nogurums.

Sākumā autors pēta vispārīgas lietas: kas ir gastronomija, kas nosaka cilvēka garšu un apetīti, kādas barības vielas ir sastopamas un lietderīgas. Tālāk viņš apskata tradicionālos ēdienus, pārsvarā gan rakstot par saviem novērojumiem un ātri vien novirzoties no tēmas, lai atkal pievērstos tādām zinātnēm kā cepšanas teorija un slāpju dzesēšana. Brijā-Savarēna daiļrunība patiesi atplaukst, kad viņš sāk aprakstīt gardēdību, šo brīnumaino un aizraujošo tikumu, kas nekādā veidā nav draugos ar pārmērībām, bet pelnījusi tikai uzslavas un uzmundrinājumus — izrīko ar apdomu, liek pagatavot ar gudrību, bauda ar prieku un novērtē ar izpratni.

Trifele nebūt nav izteikts afrodīzijs; tomēr dažos gadījumos tā var padarīt sievietes pielaidīgākas un vīriešus patīkamākus.

Brijā-Saverēns uzskata, ka franču gardēdības kultūra ir ļāvusi valstij strauji  atkopties pēc revolūcijām un kariem, jo ēšanas bizness ir nemitīgi darbinājis ekonomiku un nesis strauju ekiju plūsmu. Diemžēl, viņaprāt, ne visi ir dzimuši gardēži un apraksta savus ilgos gados uzkrātos novērojumus par ēdējiem, te viņam ir izveidota sava fizioloģijas teorija, kurā saskaņots ēdēja ārējais izskats un viņa attieksme pret ēdienu. Atsevišķi tiek izdalītie tie gardēži, kas par tādiem kļūst, pateicoties stāvoklim sabiedrībā: finansisti, ārsti, literāti un svētuļi. Pēdējais nebūt nav negaidīts apgalvojums, jo zināms, ka Francijas klosteri bija izslavēti ar savu virtuvu un jāatceras, ka daudzi smalki alkoholiskie dzērieni ir tieši mūku radīti.

Vincenzo Campi. Kitchen (1580)

Vincenzo Campi. Kitchen (1580)

Atsevišķas nodaļas veltījis gremošanai un uztura ietekmei uz miegu un sapņiem, autors pievēršas ne mazāk svarīgai tēmai — tuklumam, kas, izrādās, bija aktuāla arī pirms diviem gadsimtiem. Grāmatas pirmajā pusē aprakstītas ēdiena baudas tiek nomainītas ar izklāstu, kā izvairīties no aptaukošanās, pieminot arī paša autora pieredzi. Brijā-Savarēns tiek uzskatīts par pirmo, kurš popularizē diētu ar zemu ogļhidrātu saturu, uzskatot, ka viens no iemesliem tulkumam ir pārmērīga miltu, cietes un cukura lietošana uzturā. Lieko svaru viņš piedāvā ārstēt ar mērenību ēšanā, ierobežotu miegu un fiziskiem vingrinājumiem, kā papildu līdzekļus iesakot pretaptaukošanās jostu un hinīnu.

Ticis galā ar praktiskām lietām, autors pievēršas kulinārijas filozofiskai vēsturei, kurā atskatās grieķu un romiešu sasniegumos, nesenā franču pagātnē, barbaru paradumos, ik pa laikam topot lirisks un citējot pa dzejas rindai. Brijā-Saverēns ir izdomājis jaunu, desmito mūzu — Gastereju, kura pārrauga garšas baudas, un dīvainas sakritības rezultātā šo grāmatas apskatu es rakstu dienā, kas veltīta īpaši viņai — 21. septembrī, sauktā par lielo gastronomisko upurmielastu. Autora iedomā jau no agra rīta tauta iziet ielās, dziedot slavas dziesmas dievietei, un noliktā stundā dodas uz svētku mielastu templī. Te ir klāti milzīgi galdi, uz kuriem dāsni servēts viss, ko daba savā izšķērdībā ir radījusi cilvēka uzturam. Ar cēlu patosu pabeidzis grāmatas pirmo daļu, autors tālāk piedāvā nelielus stāstiņus par dažādiem gastronomiskiem atgadījumiem no savas dzīves.

Nadežda Illarionova (1985).  Šarla Pero pasakas ilustrācija

Nadežda Illarionova (1985).
Šarla Pero pasakas ilustrācija

Es pametu astronomiju,

Jo debesīs maldījos;

Es neveiksmīgs ķīmiķis biju

Un parādos iekūlos.

Bet cienu es gastronomiju,

Pret to tik sirds tieksmi man jūt.

Cik jauki ir gardēdim būt!

“Garšas fizioloģija” ir lēni un pamatīgi baudāma literatūra, kas īpaši priecēs tos lasītājus, kam patīk vēsturiska iedziļināšanās un nedaudz arhaiskas formas, kas mūsdienu kontekstā iegūst savdabīgu šarmu, bet nemazina izteikto atziņu patiesīgumu. Brijā-Savarēna grāmata no tās iznākšanas brīža ir tikusi nemitīgi pārizdota un tulkota arvien jaunās valodās, kas norāda uz tās nezūdošo aktualitāti. Latviešu tulkojuma inteliģentais noformējums ar oriģinālajām ilustrācijām un paskaidrojumiem pilnībā ataino grāmatas gastronomisko meditāciju izsmalcināto noskaņu.

Brijā-Savarēna vārdā ir nosaukta siera šķirne un īpašs kūkas rum baba paveids; šobrīd par savarēnu dēvē rumā svaidītu, apaļu kūku, kuru pavada putukrējums un augļi. Ak, jāiet man arī par godu šodienas dievietes Gasterejas svētkiem nokaut kādu ābolu, lai būtu ko uzlikt mielasta galdā.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2013-jūlijs/augusts)

4 komentāri

Pēdējais laiks atskatīties, ko jaunu es esmu ieraudzījusi vasaras mēnešos grāmatnīcās.

Sākšu ar pāris psiholoģiskās pašpalīdzības grāmatām, kādas man dažbrīd patīk nopirkt, bet ne vienmēr izlasīt (iespējams, ka kļūst labāk jau no nopirkšanas vien). Pirmā jau kādu brīdi ir pirktāko grāmatu sarakstā — Igors Kudrjavcevs. Miera ārsta padomi: kā mazināt spriedzi, palēnināt iekšējo ritmu un iegūt mieru (Zvaigzne ABC). Īstenībā tīri vai brīnums, ka Kudrjavcevs tikai tagad izdod grāmatu, jo sen Vera_Piecas lietasjau raksta un intervējas presē. Otrā grāmata — Bronija Vēra. Piecas lietas, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves (Zvaigzne ABC); paliatīvās aprūpes darbiniece savas dzīves gūtās atziņas pierakstīja blogā, kurš kļuva ļoti populārs, tādēļ tās tika apkopotas un izdotas grāmatā. Nezinu, cik šīs atziņas būs oriģinālas, varbūt man vienkārši patīk grāmatas noformējums.

Grāmatu lasīšana būtība nav nekāda ekstravertā nodarbe, tādēļ grāmatmīļiem, iespējams būs saistošs populārās psiholoģijas izdevums Sūzana Keina. Klusie ūdeņi: introverto spēks ektravertajā pasaulē (Jānis Roze).

Vai jums patīk bākas? Man patīk, jo tās šķiet vienas no romantiskākajām un reizē lietderīgākajām celtnēm. Par Latvijas bākām jau pirms kāda laika ir iznākusi liela formāta grāmata, paralēlizdevums latviešu un angļu valodā Andris Cekuls. Latvijas bākas (Latvijas jūras administrācija), tajā rakstīts par Latvijas ievērojamākajām bākām pēdējo gadu simtu gaitā, ietverot gan tās, kuras savu eksistenci jau beigušas, gan tās, kuru tehniskie ekspluatācijas parametri patlaban vairs neatbilst bākas definīcijai, gan joprojām Latvijas darbojošās bākas. Bet pagājušogad ir izdota fotogrāmata Bākas (noosfera), kas atspoguļo mākslas foto projektu, kura ietvaros tika pētītas 12 vēsturiskās bākas, kas atrodas visā Latvijas piekrastes garumā.

Hanovs-gramataGrāmata, kuru es noteikti gribētu izlasīt − Deniss Hanovs. Eiropas aristokrātijas kultūra 17.-19. gadsimtā (Zinātne). Kultūrvēsturisks, oriģināls pētījums par Eiropas vēsturi latviski ir diezgan reta parādība, to nevajadzētu laist garām. Lasītājs viesosies Luija XIV galmā, pavadīs vakaru itāļu operā, apmeklēs balles, muižas un novēros aristokrātu spožuma un ietekmes norietu 20. gadsimta sākumā.

Valodniekiem un vienkārši valodas entuziastiem varbūt šķitīs interesanti, ka pavasarī iznāca otrais, papildinātais izdevums vārdnīcai Īs ventiņ gramatik un tāmnik vārdnic 2 jeb Bliņķs ventiņmēle. Pirmais 2010. gadā tika izdots 500 eksemplāros, bet laikam jau ir pieprasījums.

Savukārt teātra entuziastiem lieti noderēs uzziņu grāmata Viktors Hausmanis. Latviešu lugu rādītājs (LU LFMI), kas ietver lugas, kas izrādītas vai publicētas no 1804. līdz 2011. gadam ieskaitot. Var jau cerēt, ka kāda rokās šī grāmata pamudinās iestudēt kādu vecāku, bet nepelnīti aizmirstu latviešu autora lugu.

Kalnina_Senie dzintaraKādreiz es izjusti pētīju Arnolda Spekkes trimdā izdoto grāmatu “Senie dzintara ceļi un Austrum-Baltijas ģeografiskā atklāšana”, bet, izrādās, tā iedvesmojusi ārzemju latvieti Māru Kalniņu uzrakstīt grāmatu “Senie dzintara ceļi: no Rīgas līdz Bizantijai” (Pētergailis). Bagātīgi ilustrētajā grāmatā aprakstīti divi lielākie senās pasaules dzintara ceļi, kas no Latvijas veduši cauri Eiropas vidienei uz Vidusjūru un pa Daugavu un Dņepru – līdz Melnajai jūrai. Iespējams nopirkt arī angliski un audioversiju. (Īstenībā varētu būt laba dāvana inteliģentam ārzemniekam.)

Ja jau esmu nonākusi līdz ģeogrāfijai, tad jāatzīmē kārtējā Lato Lapsas ceļojumu grāmata Trīspadsmit Amerikas (Dienas Grāmata), kas šoreiz veltīta Dienvidamerikas apceļošanai. Kā atzīmēts, tur gadu simteņiem ilgi ir dzīvojuši cilvēki, kuri nesamierinās ar to, kā viņiem iet. Cilvēki, kuriem galva pilna ar visādām blēņām, bet to vidū ir arī ticība, cerība un mīlestība, ko šeit nav pieņemts pārdot par lēcu virumu. Man Dienvidamerika šķiet traki interesanta vieta, bet vairāk gan no attāluma, tādēļ grāmata ir īsti laikā.

Nav jau gan jābrauc tik tālu — pašmāju novadpētniekiem noderēs Annas Rancānes Divpadsmit Latgales loki (Zvaigzne ABC), kurā dzejniece aicina iepazīt savu Latgali – tādu, kas viņai pazīstama, tuva un mīļa; apmeklēt dažādus apskates objektus, priecāties par jaukām dabas ainavām un sastapt kolorītas personības.

Kā pēdējā no non-fiction grāmatām — Anna Arutunjana. Mistērija Putins (Zvaigzne ABC). Autore jau desmit gadus dzīvo Maskavā, bet izaugusi ASV, mācījusies Ņujorkā, tādēļ savas grāmatas raksta angļu valodā. Tā nav akadēmiska grāmata, tomēr analizē Krievijas tautas un valsts varas attiecības šībrīža politiskajā kontekstā.

Ja paskatās uz nesen izdoto daiļliteratūru, tad šķietams ir iespaids, ka somugri sarosījušies — izdotas vairākas interesantas grāmatas, kas tulkotas no somu un igauņu valodas. Somu tulkojumi: Anja Snellmane. Balkonu dievi (Mansards) stāsta par Eiropai aktuālu tēmu — musulmaņu imigrantu iekļaušanos Rietumu vērtību ietekmētā sabiedrībā, savukārt otras somu rakstnieces Katjas Ketu grāmata Vecmāte (Dienas Grāmata) vēsta par kara skartajiem notikumiem Lapzemē 1944. gadā.

Igauņu tulkojumi: Andruss Kivirehks. Skaistais dzīvnieks (Mansards) un Vīvi Luika. Es esmu grāmata (Mansards). Kivirehks daļai lasītāju jau ir pārbaudīta vērtība, bet otru grāmatu veido igauņu dzejnieces un prozistes Vīvi Luikas (pie mums iznākušas vairākas viņas grāmatas) un igauņu žurnālistes Hedi Rosmas saruna.  Laikam jau man nāksies ieplānot grāmatu ceļojumu pie somugriem, pēdējo gadu laikā ir iznākušas arī citas saistošas igauņu un somu grāmatas, par ko laikam gan vispirms būtu jāpateicas attiecīgo valstu piešķirtajiem atbalstiem tulkotājām.

Mirolla_BerlineVēl viena grāmata, kuru gribētu pieminēt — Maikls Mirolla. Berlīne (Dienas Grāmata), kura pieder pie “dīvainajām” grāmatām — Mirolla jauc kopā reālo ar sirreālo, lai meklētu atbildi uz jautājumu, vai cilvēks var aizbēgt no sevis, cik lielu lomu mūsu apziņā spēlē vēsture un kurš no daudzajiem šķietamajiem “es” ir “īstāks”.

No Zvaigznes ABC izdotajām esmu sev atķeksējusi lasīšanai:  Stīvens Kings Mirdzums, Erina Morgensterna Nakts cirks, varbūt Gregorijs Deivids Robertss. Šantarāms, kuras mani cītīgie lasīšanas kolēģi jau vairākkārt ir apskatījuši savos blogos. Jāpiemin vēl Silvijas Brices no vācu valodas tulkoto Nataša Dragniča. Ik dienu, ik stundu, jo tā ir pie mums tik reto horvātu rakstnieku pārstāve.

 

Rakstnieks un delveris Marģeris Zariņš

Komentēt

Lita Silova. …rakstnieks Marģeris Zariņš / LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. – Rīga: Zinātne, 2004. – (Personība un daiļrade).

Marģeris Zariņš. Optimistiska dzīves enciklopēdija. – Rīga: Liesma, 1975.

Marģeris Zariņš (1910-1993) ir savdabīga un saistoša personība latviešu literatūrā. Vispirms jau jāatzīmē, ka Zariņa pamatnodarbošanās mūža garumā ir bijusi komponēšana. Viņš nāk no muzikālas ģimenes un pēc Jelgavas skolotāju institūta beigšanas studējis konservatorijā, kuru gan nav pabeidzis slimības dēļ. 59 gadu vecumā pēc ilgas un sekmīgas muzikālās karjeras komponists publicē savu pirmo stāstu, kā pats saka: „dvēselē noslāņojusies proza. Apziņā uzkrājies reāls un blīvs konkrētums.” Bet īpašs nav tikai tas, ka literatūrā debitē komponists jau ļoti nobriedušā vecumā, drīzāk īpašs ir viņa literārais pienesums – Zariņu dēvē gan par dokumentāli fantastiskā žanra nodibinātāju latviešu literatūrā, gan latviešu postmodernisma tēvu.

LPSR Tautas mākslinieks Marģeris Zariņš. 1975.gads, autors nav zināms.

LPSR Tautas mākslinieks Marģeris Zariņš. 1975.gads, autors nav zināms.

Silovas grāmata strukturāli ir vienkārša: pirmajā nodaļā ir pastāstīta Zariņa biogrāfija, bet nākamajās Zariņa grāmatas ir sadalītas nosacītos četros posmos un tiek attiecīgi iztirzātas: pirmā nodaļa veltīta pirmajiem diviem stāstu krājumiem, otrā romānam “Viltotais Fausts…”, trešā – diviem romāniem par kapelmeistaru Kociņu, ceturtā – atlikušajām grāmatām. Īstenībā par grāmatu man nav daudz ko teikt, jo Zariņa biogrāfiju es izlasīju, bet tālāk seko grāmatu analīze, kura izklāstīta tādā formā, ka kaut cik interesanta varētu būt vienīgi tiem, kas ir lasījuši attiecīgās Zariņa grāmatas. Tā kā apcerējums būtībā domāts Zariņa daiļrades pētniekiem, lai gan nevaru sacīt, ka, rakstot par “Viltoto Faustu”, es būtu to daudz izmantojusi.

Zarins_OptimistiskaMarģeris Zariņš man šķita lielākas ievērības cienīgs par vienu grāmatu, tadēļ sameklēju viņa paša sarakstīto “Optimistisku dzīves enciklopēdiju”, kurā viņš atceras savu bērnību, stāsta par vecākiem un dzimtu, atminas skolas un jaunības gadus, līdz pat Otrā pasaules kara sākumam. Neliela grāmatiņa, bet ar jestru humoriņu pilna, kā jau visa jancīgā Zariņa daiļrade. Dzimis Jaunpiebalgā, bet drīz tēvam piedāvāta skolmeistara un ērģelnieka vieta Āraišos, kuri kļuva par teiksmainu un noslēpumainu bērnudienu brīnumpasauli. Tas nekas, ka apkārt ir Pirmais pasaules karš – Marģerim kopā ar brāli apkaime ir viens liels spēļu laukums.

Es biju Trāķijas valdnieks, brālim pēc lozes iznāca būt Spartas karalim. Trāķijā tika radīti upes sadambējumi, kuros dejoja nimfas un vardes, no šūnakmeņiem tika celti gaiši tempļi. Kas tur pāri tiltiņam Spartā notika, par to es nekā nezinu un neinteresējos. Spartas karalis ļoti maz turējās savā guberņā, viņš līda pie manis un strādāja tā kā par būvuzņēmēju, tā kā par prorabu, un tikai tad, kad viņš man galīgi apnika un sāka krist uz nerviem, es viņu pasūtīju uz Spartu atpakaļ – pie visām sfinksām un himenejiem!

Zariņa tēvs ir dzimis āraišnieks, bet viņš brauc vēl dziļāk savā ciltskokā un stāsta par tēva senčiem, kas 300 gadus dzīvojuši Autīnes novadā. Savukārt Zariņa mātes dzimtā puse ir Mazsalaca, un viņa nāk no ļoti muzikālas ģimenes. Marģeris ar brāli pie mūzikas mācīšanās tika pielikti pēc tam, kad tēvs ieraudzīja, ka viņi kādu brīdi pēc kara Drabešu muižas šķūnī ir savilkuši īstu sprāgstvielu muzeju — tēvs, ieraudzījis izstādi, nobālēja kā krīts, pa nakti nāves ieročus apraka tuvējā kūdras daņavā, sadeva mums pa koko un teica šādus neapdomātus vārdus: Pēdējais laiks mācīties klavieres spēlēt! Nekāda sajūsma jau sākumā abiem puikām nebija, bet pamazām mūzika ievilka.

Pusaudžu gados Marģeris atklāj poēziju un literatūru un sāk aizgūtnem lasīt. Viņa draugs Voldemārs raksta arī pats, bet Marģeri tas neaizrauj —  Kāda vajadzība rakstīt, ja pasaulē tik daudz interesanta, ko lasīt?  Grāmatas, kuras Zariņš ir lasījis, līdz tās izjukušas, ir divi Olivereto dzejas krājumiņi (“Trubadūrs uz ēzeļa”,”Džentlmenis ceriņu frakā”), par kuru stilu un eleganci Zariņš bija sajūsmā, jo uztvēra tajos sev garā tuvu, ironisku, bet romantisku smeldzi.

Marģeris Zariņš kodolīgi un saturīgi raksta par saviem pedagogiem un dzīves skolotājiem, arī Jāzepu Vītolu un Eduardu Smiļģi, draugu Volfgangu Dārziņu. Žēl, ka tās ir tikai īsas piezīmes, padomju cenzūras apspiesti uzmetumi, jo Zariņa trāpīgais vērojums būtu pelnījis plašāku izvērsumu. Taču stāstījums arī pārtrūkst it kā pusvārdā – par padomju gadiem turpinājuma nav.

Marģeris Zariņš “Viltotais Fausts” (1973)

6 komentāri

Marģeris Zariņš. Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata: romāns. – Rīga: Liesma, 1973.

Zarins_Viltotais FaustsReiz tāltālajā 19. gadsimtā brāļi Kaudzītes uzrakstīja pirmo latviešu romānu, un kopš tā laika ritinājās pa lielceļu mūsu literatūras kamolītis, bēdu nezinādams; neiztika jau bez peļķēm un dangām, bet tas pie ceļojuma pienākas. Līdz pienāca 1973. gads un izdomāja latvju komponists Zariņš, ka viņam nepietiek tikai niekoties ar stāstiņiem, romānu sagribēja drukāt. Vienkāršu nevarēja, raksturs tāds, ka iznešanās prātā, tādēļ sākumā gribēja rakstīt alķīmiķa piezīmes, bet vēlāk atrada Misiņa bibliotēkā vecas pavārgrāmatas un nolēma rakstīt pavārgrāmatu, tak atkal ne vienkāršu, bet mistifikācijām pilnu. Vienvārdsakot, savārīja tas Zariņš tādu zupu, ka šobrīd tiek dēvēts par latvju postmodernisma tēvu, un pēc viņa romāna varot apgūt postmodernisma īso kursu (©Berelis).

Man vienkārši prieks, ka daža dāmiņa teiks: šis pseidorakstnieks patvarīgi jauc un maisa stilus, gadsimtus un notikumus, viņš rīkojas kā zilonis ar snuķi, viņam nekas nav svēts!

Man no literatūras teorijas ir diezgan maza sajēga (un tikpat maza interese), tādēļ smalko apzīmējumu ‘postmodernisms’ es glīti laidīšu gar ausīm. Varētu vienkārši atzīties, ka pēc pirmajām grāmatas lappusēm man bija sajūta, ka esmu iebraukusi dziļās auzās — tas bija interesanti…bet kas tas bija? Lielais senvārdu apjoms (un vai tie vispār senvārdi vai autora darinājums?) reizē ievilka un baidīja, bet romāna sižets jau no pirmajām lappusēm liecināja par lieliem jokiem. Kā raksta kritiķe Lita Silova grāmatā “…rakstnieks Marģeris Zariņš” — romāna konceptuālo pamatu veido Gētes traģēdija “Fausts” (1808) un Kristofera Mārlova luga “Traģiskais notikums ar doktoru Faustu” (1587), bet nevajag bīties no tik seniem vārdiem, jo romāna labākai izpratnei vajadzētu zināt tikai sižeta esenci par Faustu un Mefistofeli.

Zariņa romānā 20. gs. 30-to gadu sākumā satiekas abi galvenie varoņi — Jānis Vidriķis Trampedahs, 70 gadus vecs farmācijas maģistrs un Kristofers Mārlovs, 20-gadīgs jauneklis, kurš nolēmis pārstrādāt pirms 50 gadiem sarakstīto Trampedaha pavārgrāmatu. Par samaksu Kristofers piedāvā Trampedaham mistisku jaunības eliksīru, un tad nu abi ar asinīm paraksta līgumu. Kristofers ķeras klāt pie brīnumdziras KM-30 gatavošanas, savukārt Trampedahs, kurš paspējis sapīties ar Uriānu-Aurehanu un Nirnbergas meistardziedoņiem (aka Hitlers un nacisti) savā aptiekā gatavo nāves zāles T-1.  Zīmīgi, ka Zariņs jau romāna sākumā nojauc paša izvēlētos noteikumus un Kristoferam (ļaunajam Mefistofelim) piešķir dzīvības eliksīru, bet Trampedaham (zinātniekam Faustam) — indi, un būtībā visu romānu turpina lasītājam jaukt galvu, lai nebūtu iespējams saprast, kurš labs, kurš ļauns, un vispār par abiem tēliem tā smalki zvaigājas.

Romāna otrā daļā Trampedahs un Mārlovs nobrauc uz Rīgu un izglābj Mārgarētu no slīcināšanās Daugavā — zeltaini blondu, brīnišķīgs pietupiens, slaida, mazdrusciņ poliete; kā jau slāvietei pienākas, nevainojamas kājas, krūtis kā pampelmūži, prot ģērbties… Mārgarēta, kā solīts, kļūst par Trampedaha brūti, bet pašam Kristoferam viņa, ai, kā patīk… Lai nu tie abi dzīvo glaunā centra dzīvoklī, bet Kristoferam rit strauja, aizņemta, bet diemžēl nabadzīga muzikanta dzīve — un te nu Zariņš var attīstīt visas pārdomas par mūzikas radīšanas procesiem un mokām, pie viena attēlojot arī 30-to gadu Rīgas bohēmisko dzīvi. Līdz pienāk 1939. gads, un Trampedahs grib repatriēties kopā ar saviem vācu draugiem un Margarētu, ko pēdējā, savukārt nemaz negrib. Ak, ka neiznāk liela skāde…

Daži muļķīgā kārtā mēģina lāpīt pasauli, bet pasaule ir kā caurs maiss: lāpi vienā, plīst otrā vietā.

Romāna trešā daļa vēsta par Otrā pasaules kara gadiem, kuru izskaņā atkal satiekas abi varoņi. Jāsaka, ka visa romāna gaitā ir ironiskas atsauces par Namplēša (Namejs+Lāčplēsis aka Ulmanis) režīmu, it kā pa  jokam iemesta draugu—sarkano strādnieku tēma, kara laikā parādās varonīgie krievu partizāni un finālā arī harčo zupa, tomēr nevienu brīdi nav iespējams saprast, ko Zariņš patiesībā domājis ar visu šo padomju grotesku, jo patoss ir tik slimīgs (kas, piemēram, viņa tā brīža stāstiem nemaz nav raksturīgs), ka drīzāk velk uz slēptu ironiju. Kas to vairs šobrīd skaidri pateiks…

Romāna pirmo daļu lasīt bija pagrūti, tādēļ iesaku izvēlēties lasīt Atēnas izdevumu (2003. gada), kuram pēc lasītāju kvēliem lūgumiem pievienota skaidrojošā vārdnīca. Pēc tam, manuprāt, autors iedzīvojās pats savā pasaulē un teksta blīvums mazinājās, kļuva vieglāk uztverams. Man šķiet, ka Marģeris Zariņš lieliski izklaidējās, rakstīdams šo romānu, un arī lasītājiem jānovēl neskumt un iesaistīties rotaļā — literatūra var būt arī vienkārši spēle.

*******

Postāža ar nospiķotu jaunu zaķi, veselīga un garšīga uzrikte

Ņemi smalki nospiķētu zaķi, comblā garāniski un saķermē trijos līdz četros gabalos, bez tam vēl rāmītu gaili vai kādas labi papūdētas irbītes, jauna teļa mīkstumus, visus iztīrītus un sīkās daivās sakapātus. Met gabalu sviesta kastrolī, lai staipans un rusls paliek, liec klāt tos zaķa gabalus un visas tās citas lietas, ko par postāžu gribi savārīt. Uzvādē labi klāru gaļas zupi, liec vērpsnē, lai uzcilst, piemet smalki sagrieztas dārza lietas: Savojas kāpostus, selerijas un skostiņas jeb spinačus; pēc tam salej mazos sudraba žeiros, lai atdziest. Visu to gastažu pasniedz galdā aukstu.

Andriaen van Utrecht

Andriaen van Utrecht (1599-1652) Küchenstillleben mit erlegtem Wild und Gemüse, 1640.

Sandra Kalniete “Prjaņiks. Debesmannā. Tiramisū” (2012)

4 komentāri

Sandra Kalniete. Prjaņiks. Debesmannā. Tiramisū. – Rīga: Zelta grauds, 2012.

Kalniete. PrjaniksSandru Kalnieti (1952) šobrīd visi pazīst kā politiķi, Eiroparlamenta deputāti, bet viņas dzīve sadalāma vairākos posmos – šuvēja, mākslas zinātniece, Tautas Frontes aktīviste, diplomāte… vai varbūt Sibīrijas bērns, padomju sieviete un māte, sabiedriskā darbiniece. Kalniete ir pamanāma personība Latvijas politiskajā telpā, turklāt jāpiezīmē, ka viņa ir no tiem cilvēkiem, kuri nevar palikt mierā un iekļauties masā. Vēlme strādāt tik labi, cik vien iespējams, spēja iziet ārpus ierastā, oriģinalitāte apvienojumā ar racionālo –  tādi cilvēki konservatīviem, komfortabla status quo mīlētājiem, ir diezgan neērti; varbūt tādēļ Kalnietes dzīvē ir vairāki piespiedu “lēcieni nezināmajā”, kuri gan izvērtušies par uzvarām. Sandra Kalniete man vienmēr ir simpatizējusi – esmu apbrīnojusi gan viņas izšūtos tērpus, gan arī politiķes drosmi. Iespējams, tādēļ izvēlējos pastāstīt tieši par viņas pavārgrāmatu, lai gan pēdējā laikā tādas ir izdevušas vairākas latviešu rakstnieces.

Grāmatā “Prjaņiks. Debesmannā. Tiramisū” ir apkopotas daudzas receptes (aptuveni 250), kuras Kalniete vākusi gadu garumā, un viņa tās pavada ar izsmeļošiem komentāriem, tomēr grāmatas papildu bonuss manā skatījumā ir tās nerecepšu daļā, kurā autore dalās ar savu dzīvesstāstu caur ēdienu gatavošanu un baudīšanu. Kalniete ir dzimusi izsūtījumā, Tomskas apgabalā, kas nozīmē, ka viņas bērnības gastronomiskie gardumi bija pieticīgi – svētdienas pacietais prjaņiks un gogelmogelis. Pēdējais pieder arī pie maniem bērnības kārumiem, omīte man to šad un tad uzkūla (pašai man nepietika pacietības sagaidīt, kad ola un cukurs taps bāli dzelteni). Tālāk jau seko padomju gadi, kad saimniecēm vajadzēja būt izveicīgām un izdomas bagātām, lai pabarotu savu saimi – iespējams, šo sadaļu Kalniete ir vairāk rakstījusi saviem mazbērniem un ārzemniekiem, tik detalizēts ir stāstījums. Man patīk, ka šībrīža pavārgrāmatās ienāk vecās receptes – debesmanna, buberts, ķīselis, piena salas – jo uz mūsdienu daudzvedības fona brīžiem šķiet, ka tās jau ir aizmirsušās. Padomju jaunās ģimenes ēdienkarte bija vienkārša – makaroni, kartupeļi, kāposti, grūbas, siļķe, jo tas bija lēti un pieejami. Kalniete pat piedāvā veco rasola recepti ar siļķi (tiesa, bez bietēm), kotletes, dažādas zupas un putras, kas it kā ir vienkāršas, bet arī tās ir jāprot pagatavot garšīgi.

Jaukākais, ar ko būtu jāsāk katram ceļotājam vai potenciālajam gardēdim, ir stingra apņemšanās būt ziņkārīgam, uzņēmīgam un piedzīvojumu kāram jaunu garšu, smaržu un ēdienu iepazīšanā. Varbūt ne tūlīt tas sagādās baudu, taču nevajag padoties. Pēc kāda laika garšas kārpiņas attīstīsies un pašas sarosīsies iepazīt un baudīt nepazīstamas lietas, tiklīdz tās būs pieejamas.

Foto: F64

Sandra Kalniete grāmatas atvēršanas svētkos (foto: F64)

Kalniete spilgti apraksta savu padomju cilvēka ieiešanu Rietumu pasaulē 80-to gadu beigās, un gastronomiskās atšķirības te, protams, ir grandiozas. Tikpat interesants, cik ēdieni, ir stāstījums par Latvijas atgriešanos smalkajā diplomātijas pasaulē, un šoreiz vairāk no ķēķa puses tiešā nozīmē. Diplomātam maltītes ir darba instruments, neaizstājamas personīgo sakaru tīkla veidošanā – “maltīte cilvēku atraisa un dod iespēju vienam otru labāk novērtēt un saprast. Šādu personīgumu ar e-vēstulēm un dienesta ziņojumiem vien sasniegt nav iespējams.” Kalnietei dzīvē ir sanācis būt celmlauzei un iekārtot gan Ženēvas pārstāvniecību, gan Parīzes vēstniecību, kā arī organizēt pirmās diplomātiskās pieņemšanas un vakariņas, turklāt to izdarīt atbilstošā līmenī. Bija arī jāņem vērā, ka franču smalkie vēderi nav sajūsmā par virtuvi, kas balstīta vācu tradīcijās, tādēļ autore centusies atrast produktus, kurus franči uzskatītu par delikatesēm – skābenes, nēģi, lasis, medījumi, žavēta vista, baravikas un gailenes. Pēdējos gados Latvijā notiek intensīvi “Latvijas garšas” meklējumi (kā jums patīk Riškovas mazsālīto gurķu sorbets ar mārrutku un gurķu putām un svaigām dillēm?), bet 90-to gadu vidū latvieši tikai sāka iepazīt jogurtu, kivi un citus ārzemju brīnumus, kas zināmā mērā padara Kalnieti par celmlauzi arī šajā nozarē.

Pēc izlasītā šķiet, ka Kalnietei raksturīgi iemīļoto ēdienu apgūt vispusīgi, tādēļ grāmatā bieži sastopams kads ēdiens visdažādākajos veidos. Kalniete pati atzīst, ka ir vairākas ēdienu grupas, kuras viņu aizrauj: zupas, saldējums un pastētes. Grāmatā ir vairākas oriģinālas saldējuma receptes, bet īpaši Kalniete lepojas par rupjmaizes kūku ar smiltsērkšķu krēmu. Te atrodami autentiski sklandarauši! Tiešām, daudz interesantu recepšu, kuras gribētos izmēģināt savā virtuvē.

Manuprāt, ka vienīgais mīnuss visādi citādi saturiski interesantajā grāmatā ir fotogrāfijas. Ēdiens ir gatavots un fotogrāfēts 2012. gada vasarā pašu spēkiem, un uz grāmatas kvalitatīvā iesējuma un papīra fona bildes izskatās diezgan amatieriski – kas pieļaujams blogosfērā, nav labs papīra formātam. Tādēļ mans ieteikums ikvienam pavārgrāmatu izdevējam (jo autoram tādas nianses var pat neienākt prātā) būtu tomēr algot ēdienu bildēšanas profesionāli. Jā, tas sadārdzina projektu, bet tas ir tā vērts.

Nobeigumā Kalniete atzīst, ka ilgojas pēc vispārējā līmeņa izmaiņām latviešu virtuvē, pēc laba virtuves entuziasta (līdzīga amerikāņu Džūlijai Čaildai un britu Elizabetei Deividai), kas spētu iespaidot mūsu ēšanas paradumus un izpratni par labu ēdienu. Es personīgi domāju, ka Romu neuzcēla vienā dienā un gan jau ar latviešu virtuvi viss būs kārtībā – mēs vienkārši esam ceļa sākumā.

Kerry Greenwood “Earthly Delights” (2008)

2 komentāri

Kerry Greenwood. Earthly Delights. – Scottsdale: Poisoned Pen, 2008. (1992.) (Corinna Chapman #1)

Greenwood_Earthly DelightsAustrālijas rakstnieces Kerijas Grīnvudas izvēlētais žanrs ir cosy mystery, ko varētu tulkot kā mājīgu, nevardarbīgu detektīvu ar humora piedevu, kura darbība notiek salīdzinoši nelielā personu lokā. Parasti tādā detektīvā galvenā varone ir sieviete, un pie mums vislabāk šādas varones ir pazīstamas no TV seriāliem – mis Mārpla, Džesika Flečere, Rozmarija un Timiāna, Hetija Veintropa u.tml. Arī pati Kerija Grīnvuda jau ir radījusi vienu tādu varoni – Frainiju Fišeri, kura mūsu platuma grādos ir pazīstama no seriāla Miss Fisher’s Murder Mysteries (par to esmu rakstījusi šeit un tuvākajās dienās Austrālijā sāksies otrā sezona). Acīmredzot Grīnvudai ar vienu Frainiju bija par maz, tādēļ viņa izdomāja vēl vienu romānu sēriju par sievieti, kuras ceļā nemitīgi gadās kriminālas likstas – un šoreiz tā ir maizniece Korinna Čepmena.

Korinna ir 38 gadus veca izbijusi grāmatvede, kurai kādā brīdī dziļi noriebās korporatīvā pasaule un pašas vīrs, un viņa apgrieza savu dzīvi ar kājām gaisā, kļūstot par vientuļu maiznieci. Viņa dzīvo Melburnā, kādā dīvaini dekorētā romiešu stila daudzdzīvokļu mājā Insula, kuras pirmajā stāvā atrodas viņas ceptuve un neliels veikaliņš “Pasaulīgās baudas”, kura nosaukums radies no Hieronīma Bosa gleznas. Korinna ceļas četros no rīta, nomazgā muti, pabaro savus kaķus un dodas cept maizi, bulciņas un mafinus, lai astoņos varētu atvērt veikaliņu ar svaigu, aromātisku bakaleju. Tas ir diezgan smags darbs, bet Korinna to uzskata par radošu un nekad vairs negribētu atgriezties kantorī.

Romānā diezgan daudz laika ir veltīts gan Korinnai, gan maiznieka darbam, savukārt detektīva līnija tajā ienāk ļoti lēnām, un – kas raksturīgs cosy mystery – neizpaliek arī dark, tall, handsome parādīšanās. Kādā rītā Korinna savu durvju priekšā atrod mirstošu narkomāni un tai pašā dienā saņem draudu vēstuli; nav skaidrs, vai tie ir saistīti notikumi, bet draudu vēstules turpina pienākt un narkomāni turpina mirt. Negaidīta priekš tāda mājīga romāna ir bomžu un narkomānu tēma, kura īstenībā tiek atspoguļota gana plaši – ja nu kādam bija iespaids, ka Melburnā nav ne pirmo, ne otro, tad tas bija maldīgs, jo Grīnvuda savu varoni ir pat iesaistījusi t.s. Soup Run, kas pēc manas saprašanas ir mobilā zupas virtuve, t.i. autobuss, kurš vakaros un naktī braukā pa Melburnu un piedāvā trūcīgajiem un bezpajumtniekiem zupu, sendvičus un medicīnisko palīdzību. Man par lielu prieku Korinnas labākā draudzene ir ragana, kurai turpat netālu ir mazs burvju lietu veikaliņš, tādēļ visādas maģiskās zīmes un amuleti neuzbāzīgi parādās visas grāmatas garumā, tāpat kā to dara veseli četri kaķi (raganai, protams, pieder melnā Belladonna).

Romāna stiprākā puse ir tā, ko agrāk sauca par ražošanas romānu – mazas ražotnes darbība, kuras centrā ir stipra personība ar lielisku humora izjūtu. Detektīvlīnija bija OK, neko dižu es arī negaidīju, savukārt mīlas dēka – salda (tak nav jau žēl, lai viņai tiek tas nenormāli smukais, noslēpumainais vīrietis). Kopumā ļoti patīkama, izklaidējoša grāmata, mērķauditorija – sievietes pēc trīsdesmit. Ja man nākotnē sagribēsies vieglu, pēc svaigi ceptas maizes smaržojošu detektīvu, es zināšu, kur to meklēt, jo Korinnas Čepmenes sērijā ir izdotas vēl piecas grāmatas.

*****************************

Kas gan būtu “garšīgā” literatūra bez ēdienu receptēm? Šoreiz grāmatas beigās dota Plum Pudding Muffins recepte, kuru romāna gaitā izdomā Korinnas asistents Džeisons:

2 cups plain flour, 1/2 cup sugar, 1 1/2 teaspoons baking powder, 1 1/2 teaspoons bicarb of soda, 1 cup chopped candied peel, sultanas, chopped dried fruit, 1 teaspoon of cinnamon, pinch of allspice, 1 beaten egg, 1 cup milk, 2 tablespoons melted butter, 1 tablespoon rum or brandy.

Heat the oven to 300ºF. Spray the muffin tins with oil. Mix all the dry ingredients together in a large bowl. Mix the egg, milk, butter and alchohol together. Pour it all at once into the muffin mix, stir it with a fork and put it into the prepared tins. Bake for about 15 minutes until they smell cooked but before they are burned on the bottom.

Alexandra Nea. Cranberry Mini Muffins

Alexandra Nea. Cranberry Mini Muffins

Mani nu jau ierastie MAFINI, kurus cepu vairākus gadus, ir gatavoti pēc Džeka Hansena receptes, un tie tiešām sanāk īsti mafinīgi, t.i. pufīgi un sātīgi.

2 lielas olas, 275 g miltu, 175 g cukura, 125 g mīksta sviesta, 100 ml 35% saldā krējuma, 1 tējk. vaniļas cukura, 1,5 tējk. cepamā pulvera. Piedevās – ogas vai šokolāde vai sukādes.

Sakuļ mīkstu sviestu ar cukuru. Iesit olas un sakuļ. Atsevišķā traukā miltos iemaisa vaniļas cukuru un cepamo pulveri. Lēnām, vairākos piegājienos pirmajai masai piesijā miltus un pielej saldo krējumu. Svarīgi ir miltus mēģināt iecilāt, lai mafini pēc iespējas vairāk saglabātu gaisīgo struktūru. Nepārmaisīt! Beigās pievieno, ko nu katrs vēlas – ziemā man patīk pielikt žavētas upenes vai dzērvenes, kuras nedaudz pamirkušas rumā. Mafinu formiņas piepilda par 3/4 un cep 200ºC 15-20 minūtes.

Older Entries Newer Entries

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 111 other followers