Sākums

Ērihs fon Dēnikens “Zeva vārdā” (2005)

5 komentāri

Ērihs fon Dēnikens. Zeva vārdā: Piedzīvojumi pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Sensacionāli atradumi un atziņas. Antīkās Hellādas kultūra jaunā gaismā / no vācu val. tulk. Juris Veiss. – Rīga: Avots, 2005. (Erich von Däniken. In Namen von Zeus. 1999.)

denikens_Zeva vardaLai arī Dēnikens ir diezgan populārs autors, pat varētu teikt – skandalozs, līdz šim es viņa darbus lasījusi nebiju, jo šķita, ka aptuveni nojaušu, ko no tiem varētu sagaidīt − vienīgi popzinātni. Tikai Grieķijas tēma mani pievērsa šai grāmatai, likās, ka tā varētu būt iespēja uz zināmām lietām paskatīties no cita aspekta.

Kā visiem zināms, Šlīmanis iespējamo Troju atraka, punktuāli sekojot norādījumiem, kas pausti Homēra “Iliādā”. Tā nu arī Dēnikens savu grāmatu uzsāk ar argonauta Jāsona gaitu atstāstu un zinātniskai fantastikai līdzīgos objektus un notikumus mēģina izskaidrot ar tehnoloģijām, kas tikai salīdzinoši nesen ir pazīstamas mūsdienu civilizācijai. Ja esmu pareizi sapratusi, tad Dēnikens pieturās pie paleokontaktu teorijas, kas balstās pieņēmumā, ka aizlaikos uz zemes nolaidās citplanētieši un, protams, iezemiešiem ar savām iespējām šķita līdzīgi dieviem. “Dievi” apmetās te uz dzīvi, pārojās ar vietējiem, radot “dieva dēlus un meitas”, un pierādīja savu pārākumu ar citplanētiešu tehniskām iespējām. Dēnikens apstiprinājumu savai teorijai redz gan mītos, gan senlietu atradumos; viņš uzskata, ka seno pasauli ir nopietni ietekmējusi ārpasaules civilizācija.

Dēnikens atzīmē (un tam varētu piekrist), ka daudzas lietas un parādības, kas neiekļaujas vispārpieņemtajā vēstures gaitā, ir pieņemts atstāt bez ievērības, izvēloties par tām aizmirst. Tomēr diez vai ir nepieciešams uzreiz krist otrā galējībā un visam piedēvēt kādu mistisku, supersensacionālu nozīmi, jo atrisinājumi bieži vien ir diezgan loģiski, ģeniāli savā vienkāršībā. Katrā ziņā ir pazuduši tik daudzi senās vēstures mozaīkas fragmenti, ka šobrīd iespējamas visādas spekulācijas. Un vajadzētu tomēr arī novērtēt mūsu senču iztēles spējas − ja jau mūsdienās ir izdomāts robots, tad gan jau arī senā cilvēka smadzenes vismaz fantāzijas līmenī spēja aizdomāties līdz Talojam − bronzas gigantam, kas riņķoja ap Krētu un peilēja svešus kuģus, lai mestu uz tiem akmeņus.

Dīvainā kārtā Dēnikens labprāt pievēršas citplanētiešiem, bet savos prātojumos nekad neietver tikpat ārpuszinātnisku tēmu kā ekstrasensorika. Piemēram, stāstot par Epidauru kā dziedinošu vietu, viņš nepieļauj domu, ka šeit dziedināja ekstrasensi vai dabas enerģija, bet atkal piesauc kādu ārpuszemes “dievu”, kurš reiz te nolaidies no debesīm. Tieši tāpat nodaļā “Dievu tīkls” tiek pastāstīts, ka pastāv gigantisks ģeometrisks tīkls, kas savieno sengrieķu kulta vietas un neizprotamā kārtā tās ir organizētas precīzos atstatumos viena no otras. Dēnikena ideja, ka svētvietas ir degvielas uzpildes stacijas “dievu” lidojošajiem agregātiem, man šķiet drīzāk smieklīga: tādēļ jau nevajag svētvietas būvēt striktos attālumos − ja jau “dievi” spēja uzbūvēt tādu mašīnu, tad gan jau pietiktu prāta arī degvielas indikatoram. Tomēr norādījums par tāda tīkla eksistenci šķiet interesants, labprāt uzzinātu, vai tāds apgalvojums ir patiess.

Grāmatas otrajā pusē Dēnikens pievēršas Trojai, lielākoties prāto par Cangera teoriju, ka Troja īstenībā ir Atlantīda. Dēnikens Cangeram nepiekrīt, diemžēl tālāk viņa pārdomas aiziet aizvien tālāk no Grieķijas un pievēršas Atlantīdai, kas jau ir pilnīga fantāzijas tēma, un pēdējā nodaļā ar mistiskās 16. gadsimta admirāļa Pīrija Reisa kartes palīdzību to atrod pat Antarktīdā (kas jau ir ļoti tālu no Grieķijas). Varēja jau Dēnikens palikt nodefinētajā tēmā ilgāk, bet laikam jau sensāciju makšķerētājam Atlantīda bija pārāk garda ēsma, lai spētu noturēties Dienvideiropas ietvaros.

Grūti pateikt, cik šāda grāmata būtu interesanta cilvēkam, kam nav nekādu zināšanu par sengrieķu mitoloģiju un vēsturi (visticamāk, viņš tādu nemaz nelasītu), taču kā izklaidējoša lasāmviela tā var noderēt. Galu galā katram ir tiesības uz savu teoriju, un Dēnikens to izklāsta gana raiti un neuzmācīgi. (O, jāpameklē Stargate paskatīties!)

Advertisements

Lorenss Darels “Prospero celle” (2006)

4 komentāri

Lorenss Darels. Prospero celle: ceļvedis pa Korfu salas ainavu un paradumiem / no angļu val. tulk. Ieva Melgalve un Valda Melgalve. – Rīga: Nordik, 2006. (Lawrence Durrell. Prospero’s Cell. 1945.)

Darels_prosperoVecākais no braļiem Dareliem līdz šim man bija palicis neiepazīts, jo nezin kādēļ biju viņu pieskaitījusi pie dziļdomīgiem un grūti lasāmiem autoriem. Man bija ļoti patīkama vilšanās, kad, lasot grāmatu par Korfu, iepazinu vienlaikus poētisku un draisku rakstnieku, kas spējis it kā neviļus, netīšām lasītāju iemīlināt brīnumainajā Grieķijas salā.

Ja lasīta Džeralda Darela Korfu triloģija, tad aptuveni jau zināms Darelu ģimenes stāsts − viņi bija Indijas angļi, kas nespēja iedzīvoties Anglijas mitrajā klimatā, un Lorensa draugu mudināti 1935. gada pavasarī pārcēlās dzīvot uz Grieķijas salu Korfu jeb Kerkīru. Džeralds savās grāmatās nepiemin, ka tobrīd Lorenss jau bija precējies un būtībā dzīvoja atsevišķi no ģimenes, tomēr abu grāmatām ir kopēji personāži − erudītais profesors Teodors Stefanidis un kolorītais taksists Spiro. Lorenss stāstījumā piemin arī savus intelektuālos draugus − dzejnieku Zarjanu un ekscentrisko grāfu D. Visi iepriekšminētie, katrs savā veidā, palīdzēja rakstniekam veidot iecerēto grāmatu par Korfu, tomēr pie rakstīšanas Darels ķērās tikai Otrā pasaules kara laikā, kad viņš jau bija pametis okupēto salu un strādāja britu vēstniecībā Ēģiptē.

Grāmatu veido nelielu − gan poētisku, gan filozofisku, gan smieklīgu miniatūru kopums, kas rada mozaīkas iespaidu: it kā no nelieliem, pat savstarpēji kontrastējošiem gabaliņiem tiktu salikta vienota ainava. Tas ir tik skaisti: kā Lorensa sieva uznirst no dzidrās lagūnas ar ķiršogu lūpās… kā sveces gaismā siltas tumsas un vīnstīgu apvītā terasē tiek tērzēts līdz vēlai naktij un dārzā no kokiem dobjiem būkšķiem krīt apelsīni… kā ciema svētkos ceptas jērgaļas un vīna smaržas mākulīši plūst pāri klajumam, kur jauni ļaudis griežas daudzkrāsainā aplī… It kā garāmejot Darels izstāsta arī salas vēsturi, kuru gan viņš salīdzina ar dambretes galdiņu, kas, par spīti detaļu daudzveidībai, nerosina interesi, jo vispārējais raksts ir un paliek stūrgalvīgi vienveidīgs. Iespējams, ar to viņš domājis, ka sala ar savdabīgu regularitāti bija cīņas objekts starp venēciešiem un turkiem, tomēr pēdējiem nekad neizdevās Korfu pakļaut un gandrīz 400 gadus (1401-1797) tā piederēja Venēcijai.

Iespējams, šeit, kādā no Kalami ciema nogāzes mājām dzīvojis Lorenss Darels ar sievu Nensiju (2014. gada septembris)

Iespējams, šeit, kādā no Kalami ciema nogāzes mājām dzīvojis Lorenss Darels ar sievu Nensiju. Toreiz gan šī nogāze nebija tik apdzīvota. (2014. gada septembris)

Šī baltā māja kā spēļu kauliņš novietota uz klints, kas lepojas ar vēja un ūdens rētām. Tūlīt aiz mājas kalns slejas tieši debesīs tā, ka cipreses un olīvkoki līkst pāri telpai, kurā es rakstu un lasu. Mēs atrodamies uz kaila zemesraga, kura tīrā, skaistā akmens virsma ir klāta ar olīvkokiem un vīteņiem un atgādina kaunuma pauguru. Mēs nenožēlojam, ka šīs ir mūsu mājas. Vesela pasaule. Korkīra.

Izlasot Lorensa Darela grāmatu, izskaņā paliek skumji. Varbūt tas nemaz nav objektīvs ceļvedis pa Korfu, bet ļoti skaists atmiņu virmojums par jaunību − saules lutinātu, olīvkoku čaboņas un viļņu šalku piepildītu Jonijas jūras krastā. Korfu līčos taču joprojām atbalsojas glaimīgās sirēnu dziesmas, kas valdzināja Odiseju un noveda postā ne vienu vien ceļinieku. Lorensa Darela dzīvē tie bija skaisti pieci gadi, kurus pārtrauca karš, kas pārvērta visus cilvēkus un nekas vairs nebija kā agrāk.

***

Ko ēda Nikolaja mazdēls?

via grecianparadise.com

via grecianparadise.com

Tēvs Nikolajs pastumj malā ingveralus tirgotāju, skaļi izšņauc degunu sarkanā mutautā, tad pavēloši uzkliedz pāri ielai krodziņa īpašniekam: − Eu, tu, Niko, “zemūdeni” manam mazdēlam, esi tik labs! − “Zemūdene” ir apburošs iztēles auglis; Nikolaja mazais mazdēls daudz labprātāk dzertu ingveralu, taču ir pārāk taktisks un daudz pieredzējis bērns, lai iebilstu vecajam. Viņš sēž un mīklaini smaida, kamēr oficiants no tavernas traucas pāri ielai pie viņiem ar “zemūdeni” − tā sastāv no vienas karotes baltas masas ūdens glāzes dibenā. Ne vairāk, ne mazāk. Ēšana notiek vienkārši. Vispirms jāapēd baltā masa, pēc tam jāuzdzer ūdens, lai noskalotu pārlieko saldumu mutē.

Grieķiem patiešām ir tāds vienkāršs, bet oriģināls saldais – karote vaniļas masas tiek iemērkta vēsā ūdenī, un tad saldums tiek nosūkāts kā cukurgailītis, pa virsu uzdzerot saldeno ūdeni. Deserta nosaukums ir “υποβρυχιο”, izrunā ipovrihio (kas nozīmē − zemūdene), tas ir nopērkams nelielos trauciņos, savukārt angliski jāmeklē burciņa ar uzrakstu “Vanilla fondant”.

Pavisam čakli cilvēki šo saldo masu savāra paši: 640 g cukura, ½ tases ūdens, 2 tējkarotes citrona sulas, 1 nepilna tējkarote vaniļas cukura. No cukura un ūdens izvāra sīrupu, pievieno citrona sulu un ļauj vēl nedaudz pavārīties. Noņem no uguns, ielej emaljētā traukā un ļauj atdzist. Pievieno vaniļas cukuru, rūpīgi izmaisot.

Oktobra meitene

Komentēt

Fulvio de Marinis (1971) Liseuse

Fulvio de Marinis (1971) Liseuse

Kādā vēlā rudens rītā tu pamosties un pamani, ka viss ir mainījis krāsas − debesīm ir pērļaini dziļa nokrāsa, un saule lec kā asiņaina lode, − jo Albānijas kalnu galotnēs parādījies sniegs. Jūra ir kļuvusi gausa un pelēka kā svins, olīvkoki − pelēka platīna krāsā. Ciemos deg ugunis, un gaisā redzama balta Marijas elpa, kad viņa dzen aitas uz pļavu. Visu rītu viņa sarāvusies sēž starp mirtēm un ērgļpapardēm, dziedādama savā augstajā nogurušas burves balsī, kamēr apkārt neskanīgi šķind aitu zvārgulīši. Viņa valkā ielāpainas skrandas un ādas kurpes. Marijai rokās vārpstiņa, viņa vērpj resnu vilnas dziju. Vēlāk noliktavā Helēna ar kājminamajām stellēm audīs raupjas, krāsainas segas, kuras ganu puiši ņems līdzi kalnos, kur, ziemai pienākot, viņi ganīs aitas. Marijas grumbās iegrimušās violetās acis vēro, kā jaunākās sievietes plūc olīvas, viņa nicīgi nospļaujas un sāk dziesmiņu par diviem kraukļiem olīvkokā. Pelēkajās debesīs lidinās zeltaini ērgļi. Cipreses plešas pār saviem atspulgiem kā sasalušu pelēku dūmu vērpetes. Tālu jūras šaurumā nekustīgi stāv melnas laivas siluets − vai arī, airu dzīts, tas lēni un neveikli virzās uz priekšu − gluži kā kukainis pa lapu. Nu ir laiks skaldīt malku lielajam kamīnam, ko esam paši uzbūvējuši, un ieelpot silto, bagātīgo cipreses koka malkas, darvas, lakas un linsēklu eļļas smaržu. Ir laiks sagatavoties pirmajām aukām un saulrietiem no Albānijas un Austrumiem.

Lorenss Darels “Prospero celle”, no angļu val. tulk. Ieva Melgalve un Valda Melgalve  (Nordik, 2006)

Vladislavs Todorovs “Dzifts” (2013)

3 komentāri

Vladislavs Todorovs. Dzifts: melnais detektīvs / no bulgāru valodas tulk. Dens Dimiņš. – Rīga: Mansards, 2013. (Владислав Тодоров. Дзифт: черен роман. 2006.)

dzift-DRUKAVispār jau tāda stila literatūra nav mana ierastā izvēle, bet šoreiz tieši tas bija noteicošais: kādā lasīšanas izaicinājumā bija prasība izlasīt grāmatu, kādu parasti nelasa. Tieši tādēļ es niekojos ar visādiem izaicinājumiem, ka tie mani noved pie neierastā; kādreiz tas ir galīgi garām, bet kādreiz − patīkams atklājums. Otrs lasīšanas iemesls ir tāds, ka man tomēr gribētos izlasīt visus tos darbus, kas pēdējā laikā tiek tulkoti par ES piešķirto finansējumu, jo pastāv cerība, ka tā nebūs gluži vienas dienas literatūra.

Grāmata “Dzifts” (2006) ir slavena un godalgota, tās ekranizācija (2008) arī, tādēļ vārds ‘dzifts’ jau kādu brīdi grozījās pa manu literāro perifēriju un šķita, ka grāmata uzrakstīta krietni senāk. Arī pats romāns, lai arī autora literārā debija, atstāj ļoti nobriedušu un pat virtuozu iespaidu − rodas sajūta, ka šajā daudzslāņainajā un prasīgajā noir fiction žanrā Todorovs jūtas kā zivs ūdenī un lasītājam atliek tikai nesties iepakaļ viņa trauksmainajai fantāzijai.

Kode − iedomājieties paši, kā tā lido. Nevis lido, bet haotiski plivinās. Ja mēģināsiet uzzīmēt kodes trajektoriju, jūsu skice būs pilnīgi nesaprotama. Mana dzīve ir aprakstāma tāpat, un būtībā to var teikt par pilnīgi jebkuru dzīvi.

Romāna darbība sākas 1963. gada decembrī, kad no cietuma pēc 20 gadu ieslodzījuma iznāk Levs Žeļazkovs jeb Kode, un lasītājs turpina sekot viņa gaitām turpmākās 12 stundas. Leva plānos ir aiziet uz Sofijas kapiem, tad preču vilcienā uz Varnu, un tad ar kuģi uz dienvidiem, kur atlikušo mūža daļu laiskoties šupuļkrēslā un “izkopt mūžīgo iedegumu”. Leva pastrādātā nozieguma līdzdalībniekam Gliemim ir savi plāni attiecībā uz Kodi, kurus viņš pasteidzas īstenot, bet Kode − laisties lapās, ko kājas vien nes. Trillera cienīgo sižetu − bēgšanu ar pakaļdzīšanos − autors dažādojis galveno varoni ievedot dīvainās, groteskās vietās: pirts moku kambaris, slimnīcas uzņemšanas telpas, kapraču kantoris, kurā tiek satikti tikpat dīvaini cilvēki, kas uzvedas kā farsa varoņi un stāsta ciniskas anekdotes. Todorovs nav aizmirsis arī par tādu noir fiction literāro štampu kā liktenīgā sieviete, un uz skatuves uznāk Kodes mīļotā sieviete Ada, kura arī piedalījās noziegumā.

Protams, varētu mēģināt analizēt romāna daudzos slāņus un simbolus, ko Todorovs kā izglītots kulturologs ir iepinis tekstā, kā arī sasaistīt to visu ar socreālisma Bulgārijas drūmo noskaņu, tomēr es neesmu literatūrkritiķis, tādēļ vienkārši teikšu, ka romānu lasīt bija ārkārtīgi interesanti. Tai brīdī, kas drusku apnika pakaļdzīšanās un Leva dziļdomīgais monologs, autors piedāvāja jautrus pastāstiņus, kas tika pasniegti jaukā satīriskā formā. Arī galvenā varoņa tēls − mūžīgais nelaimes putns it kā būtu pelnījis līdzjūtību un tādu kā kauna sajūtu par viņa stulbajiem gājieniem, tomēr viņš ir pārāk grotesks, lai būtu uztverams pilnā nopietnībā. Ko gan var gaidīt no cilvēka, kurš košļā piķa gabalu un talismanam izvēlējies sava kameras biedra stikla aci? Turklāt visa romāna garumā viņam uz pēdām ir nāve un tautas republikas iekšlietu struktūras.

Vulgaritāte, sulīgi izteicieni, melns humors, piesātināts trilleris, socreālisma atraugas − tas viss tiek dāsni dāvāts lasītājam romāna “Dzifts” lappusēs. Lai nu mēs visi būtu pozitīvi cilvēki, labi kā Ļeņins, tieši un ne ar pliku roku ņemami, kuru stāsti nav kleini… Reāli labs gabaliņš, ko iesaku lasīt visiem, kas meklē nestandarta lasāmvielu.

***

Ko dzēra Kode?

White-Russian− Nav ne vainas, un ko tu dzersi?

− Kaut ko niknu, jo man ir sūdīgi.

− “Balto verdzeni”. (..) Vispieprasītākais padzēriens mākslinieku un inteliģences pārstāvju aprindās.

(..)

Viegli un nevērīgi viņa piegāja pie bufetes, atbīdīja nelielu stikla sienu un izņēma no plaukta divas kristāla vāzes un resnvēderainu pudeli ar melnu, biezu dziru, iepilināja to glāzēs, tad pielēja vēl tikpat saldo krējumu un pa virsu šņabi, visu samaisīja ar sudraba karotīti un pienesa man dzeramo ar vārdiem:

− “Baltā verdzene”.

Kodes dzertais koteilis ļoti atgādina populāro “White Russian”, kura klasiskā recepte ir piecas daļas vodkas, divas daļas kafijas liķiera (Kahlua) un trīs daļas saldā krējuma. Tomēr šis kokteilis parādās tikai 1965. gadā, kas ir nedaudz vēlāk par romānā norādīto. Interesanti, vai 1963. gada Bulgārijā tiešām tika dzerta “Baltā verdzene” vai arī tā ir tikai autora izdomāta kultūratsauce, vai pat vienkārša spēle ar kokteiļa nosaukumu.

 

10 grāmatas, kuras visvairāk ietekmējušas tavu dzīvi

18 komentāri

Daniela Zekina (1960)

Daniela Zekina (1960)

Ar Sibillas un Ulda laipnu uzaicinājumu pie manis ir nonākusi Spīganas uzsāktā akcija par 10 grāmatām, kuras visvairāk ir ietekmējušas manu dzīvi. Loģiski, ka tikko es izlasīju akcijas preambulu, man prātā jau sāka virknēties sava izlase, tādēļ saraksts tapa ātri. Es piekrītu Sibillai, ka grāmatu nozīme dzīvē varbūt tiešām ir pārspīlēta un daudzi citi notikumi mani ir ietekmējuši vairāk par izlasīto. Tai pašā laikā, pateicoties pārdomām par šo sarakstu, es izsecināju, ka grāmatām ir bijusi savdabīga katalizatora loma manā dzīvē. Iespējams, es līdz kaut kādam konkrētam secinājumam tāpat būtu nonākusi, tomēr grāmata šo procesu ir veicinājusi vai vienkārši veidojusi krāšņāku.

Ja man vajadzētu veidot sarakstu “10 mīļākās grāmatas”, tad tas būtu citāds un tur iekļūtu tikai divas no sarakstā minētajām (Darels un Lindgrēne). Pārējās jau sen ir pagātnē, izpildījušas savu lomu, bet ir labi, ka ir iemesls par tām atcerēties.

1. Ļevs Tolstojs “Bērnība”

Es atceros, ka biju ciemos pie vecāsmātes un pirms iemigšanas, ieģērbta mierlaiku zīda naktskreklā, lasīju Tolstoja grāmatu. Tās finālā nomirst galvenā varoņa māte un tiek smalki aprakstīta bēru aina un sēras. Tobrīd man nevarēja būt vairāk par 10 gadiem un es pirmoreiz skaidri apjautu, ka nāve attiecas arī uz mani un vispār – mēs visi nomirsim.

2. Jans Parandovskis “Mitoloģija”

No visas “Apvāršņa” sērijas man šī grāmata ir vismīļakā. Es ieviesu sev burtnīciņu, uz kuras glīti uzrakstīju “Dievi” un cītīgi izrakstīju visus grieķu un romiešu mitoloģijas varoņus, cenšoties veidot arī kādu nebūt ciltskoku (un tas nebūt nebija viegli, jo dievi nebija rātni un godīgi). Iespējams, tā ir pirmā reize, kad es sev uzskatāmi parādīju, kas īsti mani dzīvē varētu interesēt (es domāju vēsturi, nevis dievu seksu 🙂 ).

3. Jeļena Iļjina “Ceturtā augstiene”

Šī grāmata ir no padomju bērnības, kad tika lasīts viss pēc kārtas, kas nu bija mājās. Visticamāk, ka konkrēto grāmatu es izzvejoju no kādas radu pažobeles, jo diezin vai tik spilgta propaganda mums mājās stāvētu goda vietā. Bet grāmatu es drīzāk izvēlējos kā simbolu visām tām padomju bērnu grāmatām, kurās pozitīvi un līksmi lielās valsts gados jaunajiem pilsoņiem centās iemācīt pareizi dzīvot. Daudzas no šīm grāmatām bija sarakstītas naivi, bet bērnam aizraujoši, un konkrētā – “Ceturtā augstiene” vēstīja par reālu personu – Guļu Koroļovu, jauku un draisku meiteni, kas filmējās kino, slimoja ar angīnu, brauca uz Arteku, trenejās daiļlēkšanā un gribēja izaugt par labu un godīgu cilvēku. Reālajā dzīvē Guļa 20 gados aizgāja karā par sanitāri un krita kaujā pie Staļingradas. Kas viņu dzina karot, ja varēja dzīvot evakuācijā ar savu mazo dēliņu? Laikam jau tas pats ideālisms, kas manī joprojām šad tad pavīd kā atblāzma no šādām grāmatām.

4. Boriss Poļevojs “Stāsts par īstu cilvēku”

Vēl viens padomju grāvējs. Es gan lasīju nesātīgi, tomēr tieši šo konkrēto grāmatu atceros kā pirmo un, iespējams, vienīgo, ko lasīju līdz rītam, kamēr pabeidzu. Kā Maresjevs pa mežu ar nosaldētām kājām rāpoja… un pēc ilgas cīņas ar sevi un slimību sēdēja lidmašīnas kabīnē un no laimes raudāja…

5. Džeralds Darels “Mana ģimene un citi zvēri”

Iespējams, viena no visu laiku priecīgākajām grāmatām, kuru lasot var smieties pilnā balsī. Tikai nedaudz no tās atpaliek citas Darela grāmatas. Cik ļoti es mīlēju šīs grāmatas, apliecina fakts, ka mans brālis arī bija Darela fans un tad, kad viņš izgāja pie sievas un izvācās no ģimenes mājokļa, mana galvenā rūpe bija paturēt grāmatas mājā. Es tās noslēpu tukšā katlā zem virtuves galda 🙂

6. Ērvins Šovs “Vienam daudz, otram maz”

Ak, šī samaitātā kapitālisma dzīve, kas no 80-to gadu vidus pamazām parādījās arī izdotajās grāmatās. Neba jau nu pūstošā iekārta mani šajā romānā interesēja, bet savas seksuālās izglītības paplašināšana. (Atgadināšu, ka toreiz bērnu žurnālos nerakstīja par kontracepciju vai labākajām pozām.) Līdz šai grāmatai es jau biju iepazinusies ar “Laulības dzīves noslēpumiem”, bet bija detaļas, kas nebija līdz galam skaidras. Ērvins Šovs ar frāzi “man gan uz viņu nestāv” atklāja erekcijas nozīmi dzimumdzīvē.

7. Žurnāls “Avots” (1987-1992) un žurnāls “Grāmata”

Šis punkts laikam jau ir blēdīšanās, bet tomēr − tā bija pilnīgi cita, savā ziņa pat elitāra literatūra, ar kuru es pirmo reizi satikos šajos žurnālos. Dziļi nožēloju, ka “Avots” tika sadalīts pa sastāvdaļām, bet “Grāmata” netika nofenderēta bibliotēkā. Man joprojām būtu interesanti tos lasīt.

8. Синклер Льюис. Кингсблад, потомок королей

Kad es bibliotēkā paņēmu šo grāmatu, man nebija ne jausmas, ka tā ir amerikāņu klasika, veltīta antirasismam. Kāds afroamerikāņu nīdējs, ASV baltais pilsonis atklāj savā ciltskokā “melno” senci un maina savu attieksmi pret dzīvi. Iespējams, ka tagad man tas liktos didaktisks gabaliņš, bet toreiz romāns galīgi izgaisināja negatīvu attieksmi pret citas rases pārstāvjiem.

9. Patricija Nella Vorena. Skrējējs

Šī jau ir salīdzinoši jauna grāmata, kas gan iznāca latviski īstajā brīdī − kad pie mums sāka atklāti runāt par homoseksuālismu. Varbūt teorētiski man jau bija lojāla attieksme, tomēr tieši Vorenas grāmata man palīdzēja sakārtot savu emocionālo attieksmi: mīlestībai nav dzimuma.

10. Astrida Lindgrēne “Brāļi Lauvassirdis”

Tas ir bērnības raudāmgabals, un ļoti, ļoti pieaugusi pasaka par dzīvi pēc nāves. Ja Bībele sola aizsaulē eņģeļus un elles ugunis, tad Lingrēne aizved cīņas pilnā pasaku pasaulē Nangijālā, kurā dzīvo ļaunais Tengīls ar nezvēru Katlu, un brāļi Lauvassirdis ir tie, kuri izglābs Ērkšķrožu ieleju. Lindgrēnes versija par pēcnāves dzīvi man šķiet daudz stiprāka par visām reliģiskajām konstrukcijām un ir saglabājusi savu ietekmi joprojām.

Paldies Spīganai par akcijas izveidošanu un aizsākšanu! Savu stafetes kociņu tālāk nododu Aigai no Aiga ēd vārdus, Līvai Alksnei un Vilim Kasimam.

 

 

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2014-jūnijs/augusts)

1 komentārs

Sen neesmu rakstījusi par jaunākajām grāmatām, bet tikai nupat kāds ievērības cienīgs kopums ir salasījies.

Uzule_KapusvetkiDaudzi cilvēki Latvijā savos ikdienas plānotājos ieraksta kapusvētku datumus, jo tas ir savdabīgs, joprojām aktuāls rituāls daudziem latviešiem. Līdz šim biju lasījusi dažādus kvazipētījumus žurnālos, bet nupat apgāds “Mansards” ir laidis klajā profesores Vitas Zelčes un Lauras Uzules daudzpusīgo grāmatu Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls“. Šeit aplūkota kapusvētku tradīcijas ģenēze un vēsture, kas analizēta, sistematizēta un izklāstīta laiksecīgi tematiski strukturēta stāsta veidā. Iztirzāta arī kapusvētku šā laika tradīcija. Pētījums ietver materiālu, kas iegūts trīs gadu laikā, veicot kapusvētku novērojumus, anketējot un intervējot kapusvētku dalībniekus.  Manā ģimenē gan kapusvētku rituāls netiek uzturēts, tomēr esmu dzirdējusi pat no cilvēkiem, kas ir galīgi tālu no visādām tradīcijām, ka viņi labprāt aizbrauc vasarā uz lauku kapiņiem un tur satiekas ar tuviniekiem.

Otra monogrāfija, kas veltīta latviešu dzīvesziņai, ir Inetas Lipšas “Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914-1939″. Vēsturniece jau pasen par savu ir izvēlējusies tādu mazpētītu tēmu kā dažādi seksuālās dzīves aspekti Latvijā. Autores apskatītajā laika periodā notika gan militārie konflikti, gan politiskās iekārtas maiņas, tādēļ būtu tikai loģiski pieņemt, ka tas ir ietekmējis arī iedzīvotāju uzskatus par seksuālo uzvedību un valsts attieksmi pret to.

Labi zināmais ābeču kolekcionārs Juris Cibuļs ir izdevis grāmatu “Tautu brīnumainās pasaules” kurā sniegta informācija par 60 tautām, to dzīvesveidu, tradīcijām, paražām, ticējumiem u.tml. Par lielāko daļu no šīm tautām es esmu tikai dzirdējusi, tādēļ būtu ļoti interesanti uzzināt par kādām pavisam eksotiskām, bet kādā pasaules daļā pat ļoti ierastām tradīcijām. Atgādināšu, ka līdz 16. novembrim Gaismas pilī apskatāma Jura Cibuļa ābeču kolekcijas izstāde “Sākums”.

Biznesa augstskolas “Turība”izdevniecība ir izveidojusi jaunu sēriju “Uz zaļa zara”, kas stāstīs par veiksmīgiem Latvijas uzņēmējiem. Pirmā grāmata veltīta saldumu ražotājam Vilhelmam Ķuzem: “Vilhelms Ķuze. Šokolādes karalis“, savukārt otrā pievēršas vēl senākai pagātnei un veltīta 18. gadsimta latviešu uzņēmēju dzimtai: “Šteinhaueri un viņu laiks“. Trešā sērijas grāmata ir Arvīda Deģa biogrāfiskais romāns “Kristaps Morbergs. No baskāja par multimiljonāru.”

Daži interesanti tulkojumi:

Hagena_ZivjuKatarinas Hāgenas “Zivju gārņa sauciens (Jumava, no vācu val. tulk. Irēna Gransberga) visticamāk visātrāk uzrunās tos, kas atceras Hāgenas pirmo latviski tulkoto romānu “Ābolu sēkliņu garša”. Neteikšu, ka es biju lielā sajūsmā, bet kaut kas tai Hāgenai bija tāds, lai gribētos pie viņas atgriezties. Un lielisks grāmatas vāks;

Risto Isomeki “Jūras pūķa sala” (Dienas Grāmata, no somu valodas tulk. Emīlija Petraškeviča), atkal viens somu tulkojums, tapis ar Somijas literatūras centra atbalstu. Piesaista apzīmējums − ekotrilleris, Vjetnama un milzu nezvēra solījums;

Endrū Millers “Tīrs” (Jānis Roze, no angļu valodas tulk. Māra Poļakova), romāns stāsta par 18. gadsimta pirmsrevolūcijas Parīzi, kurā kādam inženierim ministrs uztic pārveidot vecu kapsētu par “mīlīgāku vietu”. Tēma skaista, romāns godalgots. Izdevniecība turpina apgūt 2013. gada iegūto Eiropas Komisijas naudu.

No latviešu prozas pieminēšu, ka iznācis pirmais romāns Gundegas Repšes iniciētajā sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” − Osvalds Zebris “Gaiļu kalna ēnā”, kas veltīts 1905. gada notikumiem. Man ir ļoti skeptiska attieksme pret romāniem, kas tiek rakstīti pēc pasūtījuma, jo nezin kādēļ, atšķirībā no mūzikas, tāds uzstādījums daiļdarba līmeni ierobežo. Bet vienmēr jau var cerēt uz izņēmumu.

Vē gribu uzrakstīt par pāris “Zvaigzne ABC” pārizdevumiem. Pirmkārt, Annas Sakses “Pasakas par ziediem” un Rabindranata Tagores ““Gāju putni. Zelta laiva” ir pārizdoti to skaistākajos variantos ar Karļa Sūniņa ilustrācijām. Manā skatījumā Sakses pasakas un Sūniņa zīmējumi vispār ir saplūduši vienkopus, un es tos uztveru kā vienotu daiļdarbu.

Otrkārt, ir pārizdota cietos vākos Zigmunda Skujiņa “Gulta ar zelta kāju”, kurai pievienots Gunta Bereļa ievads. Tiesa, romāns jau ir pārizdots Skujiņa kopoto rakstu ietvaros (Mansards, 2008. gadā, 6. sējums), bet nu par ļaunu tas nenāks, jo padomju izdevums sen jau visiem ir sadalījies pa sastāvdaļām. Vienīgi žēl, ka nācies zaudēt mākslinieka Gunāra Cīlīša gleznoto vāku.

Tas arī viss, nākamreiz jaunumi oktobrī.

Greiems Svifts “Ūdenszeme” (2008)

Komentēt

Greiems Svifts. Ūdenszeme / no angļu val. tulk. Ieva Elsberga. – Rīga: Zvaigzne, 2008.  (Graham Swift. Waterland. 1983.)

Svifts_UdenszemeĪstenībā ir pat interesanti, cik daudz par šo grāmatu es spēšu uzrakstīt, jo pamatdoma to lasot, man bija: garlaicība. Tas ir diezgan nežēlīgi teikts par grāmatu, bet es tiešām to izlasīju līdz galam tikai aiz principa un tādēļ, ka tā man bija ielikta izaicinājumā, kur jālasa mājās sakrātās, nelasītās grāmatas. Ja es būtu iesācēja, tad droši vien mulsi pūlētos atrast romānam kādas slēptās vērtības, bet tā kā esmu jau kļuvusi par vecu nekauņu, tad rakstīšu vien to, ko tiešām sajutu.

Svifta romānam ir visas īpašības, lai tas varētu priekš manis būt aizraujoša lasamviela: novadpētnieciskās noskaņās izvērsts Anglijas austrumu puses apraksts, kādas bagātas dzimtas uzplaukums un noriets gadsimtu laikā, vēstures skolotāja filozofiskas pārdomas par vēstures jēgu un uztveri, samezglots jauniešu mīlas stāsts, dzīves pabērna traģiskais liktenis. Vispār jau diezgan daudz tēmu, bet vismaz jāatzīst, ka Sviftam ir izdevies tās veiksmīgi savērpt vienkopus un tās harmoniski sasaucas viena ar otru. Romāna galvenais varonis ir vēstures skolotājs Toms Kriks, kuram pēc gariem darba gadiem ir jādodas piespiedu priekšlaicīgā pensijā. Viņš to nevēlas darīt, uzskata tādu lēmumu par negodīgu, bet zināmu apstākļu spiests tam padodas. Īpaši viņu tas sarūgtina tādēļ, ka savās mācības stundās viņš beidzot ir atmetis mācību programmu un sācis stāstīt par to, kas viņu tiešām satrauc − gan par savu ģimeni, gan vēsturi kā tādu.

Kas ir vēstures skolotājs? Viņš ir cilvēks, kas māca kļūdas. Kad citi saka: “Šādi tas ir jādara,” – viņš runā: “Un šādi viss noiet greizi.” Kad citi saka: “Šis ir īstais ceļš, šī ir īstā taka,” – viņš iespraucas:  “Un šeit ir dažas paviršības, juceklis, misēkļi un fiasko…” (..) Varbūt viņa ietekme ir slikta. Varbūt nav labi, ka viņš ir te.

Toma Krika dzimtas vēsture ir ilga un līkumaina, viņa senči reiz bija novada bagātākie cilvēki, kas varēja atlauties sponsorēt ceļu un tiltu celtniecību, tomēr viņš, pēdējā Kriku dzimtas atvase, ir vienkārša slūžu uzrauga dēls, kas varēja kļūt par skolotāju tikai dēļ teicamām sekmēm un gaišas galvas. Daļa no romāna stāsta par Toma pusaudžu gadiem, par kuriem stāstījums tiek uzsākts ar līķa atrašanu slūžās. Tam, protams, seko vainīgā meklējumi, kas sasaistās ar pusaudžu hormonu vētrām. Faktiski tam visam vajadzēja būt gana intriģējošām, bet, kā jau minēju, man bija garlaicīgi un neizsakāmi kaitināja autora stils − tā vien acu priekšā rēgojās kāds vecs, senils učuks, kurš, acis pievēris, no klases katedras vēsta nākamajām paaudzēm.

Bērni, esiet zinātkāri! Nav nekā ļaunāka (es to zinu) par brīdi, kad zinātkāre izsīkst. Nav nekā nospiedošāka par zinātkāres apspiešanu. Zinātkāre rada mīlestību. Tā mūs saprecina ar pasauli. Tā ir daļa mūsu slimīgās, mežonīgās mīlestības pret planētu, ko apdzīvojam. Cilvēkiem ir jāizzina, cilvēkiem ir jāzina. Kā var radīt īstu revolūciju, nezinot, no kurienes esam radušies?

Autors daudz laika ir veltījis Anglijas dūksnāju aprakstiem vai, precīzāk sakot, to nosusināšanas vēsturei. Bet viņam ir izdevies arī visā romānā radīt tādu drūmu dūksnāju noskaņu. It kā visa raženā Kriku dzimta lēnām tiek iesūkta un aprīta zemē, bet lasītājs detalizēti var vērot pēdējās dzimtas atvases mokošo grimšanas agoniju. Varbūt tieši šī bezcerība, kas bagātināta ar izplūdušām atziņām par esamības fatalitāti un apkārtējo nolemtību, mani piebeidza.

Lai arī romānā ir par zušiem, incestu un pusaudžu seksu, tomēr pāršķirot grāmatas pēdējo lapu es jutos atvieglota. Pie tā arī paliksim.

Septembra meitene

Komentēt

Hettinger, David (1946) New book

David Hettinger (1946) New book

Dārza koki stāvēja zemu liektiem zariem, dārza koki tiecās atdot zemei no zemes ņemto citā, košākā veidā. Zem ābelēm gulēja balts un rožains augļu birums, dzeltāni bumbieri krita paukšķēdami, plūmēs sēdēja gada laikus sajaucis strazds un vīteroja aprīļa balsī.

Rūsiņš vilka Meiju garām ābelēm un plūmēm, cauri ķiršu rindai, kas aušīgi svaidīja sen atvieglotos, iztukšotos zarus. Garām dobēm ar izbalējušām zemeņu lapām, aiz ogulājiem, kur pie sētas glaudās maza lapene.

“Lapenē ir sols. Tur tu apsēdīsies, un es nesīšu tev ābolus klāt.”

Meija nometās uz augstā sola, un Rūsiņš skaļi čukstēja:

“Šite ir tik labi, ka negribas dikti runāt… bet nē, es iešu, kā tie sūtņi esot reiz izgājuši uz Kānāna zemi, un atgriezīšos ar tās zemes augļiem… “

Laiciņu pēc tam viņi sēdēja uz sola līdzās, un Meija turēja klēpī lielu daudzumu ābolu. Viņa ēda un smējās, ēda un klausījās Rūsiņa čalas par Svēteļu māju brīnumiem pļavā un silā.

“Tikai tevis te trūka!”

 Fragments no Mirdzas Bendrupes noveles “Tā labā lūgšana” (krājums “Smieklīgais un viņa sirds” (1950))

Трейси Шевалье “Прелестные создания” (2011)

3 komentāri

Трейси Шевалье. Прелестные создания / пер. с английского Г.Яропольского. – Москва: Эксмо, 2011. (Tracey Chevalier. Remarkable Creatures. 2009)

Shevalje__Prelestnye_sozdaniyaCilvēkiem ir dažādi vaļasprieki: kāds iedzer šņabīti pēc darba, kāds audzē dārzā gurķus, bet vēl kāds triviāli kolekcionē sērkociņu kārbiņas. Elizabetes Filpotas (Elizabeth Philpot) aizraušanās (varētu pat teikt − kaislība) bija senu fosīliju meklēšana Anglijas pludmalē. Jāpiebilst, ka tas notika 19. gs. sākumā, kad sievietēm, kur nu vēl lēdijām, rakņāšanās pa smiltīm netika uzskatīta par piedienīgu nodarbošanos. Elizabetei nebija bail no dīvaines slavas, tādēļ viņa savāca izcilu senu, pārakmeņojušos zivju kolekciju, kura šobrīd atrodas Oksfordas muzejā. Iespējams, Elizabetei pārvarēt apkārtējo aizspriedumus bija vieglāk tādēļ, ka viņas kaislībai bija līdzgaitniece − vietējā meitene Mērija Eninga (Mary Anning). Elizabete iepazinās ar Mēriju, kad tā bija tikai desmit gadus veca, bet jau pieredzējusi fosīliju meklētāja. 19. gs. sākumā paleozooloģija bija bērna autiņos, un tieši Mērija Eninga vēsturē iegājusi ar ihtiozaura un pleziozaura skeleta atrašanu. Ševaljē romāns, kas balstīts uz reāliem notikumiem, stāsta par divu neordināru sieviešu draudzību mūža garumā, kuras pamatos ir aizraušanās ar fosīlijām.

Lielākai daļai lasītāju Treisija Ševaljē, protams asociējas ar romānu un filmu “Meitene ar pērļu auskaru”. Filma man patika, grāmata − mazāk, tomēr pietiekoši, lai es izlasītu arī otru latviski tulkoto Ševaljē romānu “Dāma ar vienradzi” un pat papūlētos krieviski sameklēt Ševaljē debiju “The Virgin Blue”. Viņas pirmais romāns mani neiespaidoja, savukārt stāsts par viduslaiku Francijas paklāju audējiem gan ir palicis atmiņā. Tādēļ manā grāmatplauktā jau kādu laiku gaida “Burning Bright”, kura lasīšanu gan bremzē neglaimojošas atsauksmes. Bet no nejauši bibliotēkā ieraudzītās “Прелестные создания” es gan nespēju atturēties − tik intriģējoša un, galvenais neizsmelta, šķita pieteiktā tēma. Šobrīd lūkojos uz nesen iznākušo “The Last Runaway” par anglieti-kvēkeri, kas pārceļas uz ASV 19. gadsimta vidū.

Grāmata par sieviešu draudzību var būt diezgan nomācoša, jo bieži tiek uzskatīts, ka tāda nemaz nav iespējama (kam es nepiekrītu). Iespējams, sākumā Mērijas un Elizabetes draudzībai bija neliela mātišķuma pieskaņa, jo pēdējā ir gandrīz 20 gadus vecāka, tomēr dzīves laikā tā pāraug patiesā biedriskumā, pārdzīvojot arī nopietnus pārbaudījumus. Elizabete ir dzimusi londoniete, taču 25 gadu vecumā viņa kopā ar divām māsām pārceļas dzīvot uz Anglijas ziemeļu piekrastes pilsētiņu Laimrīdžisu (Lyme Regis). Iemesls ir skumjš − sieviešu vecāki ir miruši, savukārt brālis apprecas un māsu gada uzturnauda nesedz Londonas izdevumus. Izeja ir precības. Tomēr − ja lasīti Džeinas Ostinas romāni, tad aptuveni jābūt nojausmai, ka attiecīgajā laikmetā dižciltīga, bet nabadzīga jaunava nav pieprasīta prece laulību tirgū. Filpotiem pūra naudas pietiek tikai vienai māsai (jo tai ir smukas krūtis), tādēļ pārējās var cerēt tikai uz veiksmi.

Ja nu ir kaut kas, par ko mēs varam pateikties emancipācijai, tad tādu sieviešu kā Elizabete Filpota atbrīvošana no nepilnvērtības sajūtas: Elizabete nav skaista, bet viņai ir pētniecisks, ass prāts un zinātnieka tvēriens. Diemžēl 19. gadsimta pirmajā pusē viņa nevarēja iegūt izglītību un pilntiesīgi piedalīties akadēmiskā darbā, tādēļ pašmācības ceļā studēja tobrīd pieejamās grāmatas par paleozooloģiju, mudinot to darīt arī savu draudzeni Mēriju Eningu. Mērija ir citas šķiras cilvēks − nabadzīga galdnieka meitene, kurai fosīliju vākšana nav vaļasprieks, bet gan peļņas avots. Toreizējā Anglijā aizvēsturisko atlieku kolekcionēšana bija modē, lai gan vēl nemaz nebija skaidrs, kas tie īsti par kauliem. Interesanti, ka papildus stāstam par abu sieviešu dzīvi un situāciju fosīliju tirgū Ševaljē savus varoņus mudina uz pārdomām par zinātnes un reliģijas attiecībām. Tiešām, pierādījumi par tik senas pasaules eksistenci apšauba bībeliskās patiesības, tādēļ agrīnajiem paleontologiem vajadzēja pašiem priekš sevis izskaidrot arī morālas dabas pretrunas.

Grāmata man ļoti patika, jo laikam jau biju noilgojusies gan pēc laba vēsturiskā romāna, gan arī pēc jauniem stipro sieviešu tēliem, kuri turklāt balstīti reālās personībās. Visticamāk, ka mums ir grūti iedomāties, cik daudz apņēmības nepieciešams sievietei, lai veiktu iemīļotu, bet sabiedrības nesaprastu darbu laikmetā, kad vienai pastaigāties pa Londonas ielām skaitījās nepieklājīgi. Visi tie murgainie dzimumu un šķiriskie aizspriedumi…  Protams, grūti pateikt, vai abas sievietes bija laimīgas dzīvē, tomēr autore ar diezgan lielu pārliecību vēsta, ka meklējot un vācot fosīlijas aukstā un vējainā pludmalē, bet pēc tam identificējot un liekot kopā atrastās detaļas, viņas tādas bija gan.

Vēsturiskais romāns, kurā Džeinas Ostinas cienīgas varones tukšas nopūtas par neizdevušos mīlas dēku aizstāj ar pārakmeņojušos atlieku pulēšanu. Un dara to sekmīgi, jo 2010. gadā Londonas Karaliskā biedrība nosauca desmit britu sievietes, kuras visvairāk ietekmējušas zinātnes attīstību, un to skaitā bija arī Mērija Eninga.

Trešā pietura – 2014

5 komentāri

margrieta_gramata

Oksanas Nazarčukas foto

Karstums ir norimis, un augusta naktis uzvējo rudenīgas vēsmas. Ezis atnāk pārbaudīt ēdamā trauciņu, kaķi izklaidē naktstauriņš pie lampas. Dārzā būkšķ āboli, briest gurķi un kabači, sārtojas tomāti. Pie mums viss ir mierīgi, un no tumšajām debesīm krīt tikai ierastās augusta zvaigznes. Perseīdu laiks. Bet kaut kur pamalē pasaule trokšņo, un “šonakt aiz loga ir karš”. Tāda sajūta, ka tā pamale nāk aizvien tuvāk, it kā pāri noteiktiem pasaules reģioniem būtu izsēta asiņainu driģeņu sēkla. Nepatīkama kustība.

Šogad reizēm palasīju blogu expateyeonlatvia, kurā pārsvarā atraodami ironiski un neglaimojoši rakstiņi par latviešiem. Bloga autore ir īriete, kas nu jau trīs gadus šeit strādā par angļu valodas skolotāju, un sarkasmu uzskata par savu īpašo stilu. Vispirms es blogā centos atrast kādu racionālu graudu – iemācīties pasmieties pašam par sevi vai rast pārdomu vērtu kritiku. Tomēr lielākoties es jutos kā latvju bauris, kuru augstprātīgi pamāca vācu barons, vai tas latvietis, kuru padomju laikā nicīgi nosauca par gansu. Es ticu, ka bloga autore nav ļauns cilvēks, bet brīžiem viņa tik cītīgi izmin usnes mūsu labības laukā, ka nomin arī tos kultūraugus, par kuriem viņai nav ne mazākās nojausmas. No vienas puses, ir derīgi, ka uzmanība tiek vērsta uz tām lietām, kas ir atkarīgas no pašiem cilvēkiem, jo mēs parasti sūdzamies par to, kas nekādi nav ietekmējams − īsu vasaru, vēsu jūru, skābām ogām. No otras puses, nav iespējams vērtēt šejienes cilvēkus un notikumus, pilnīgi neņemot vērā vēsturiskos apstākļus. Pirms zināma laika kādā forumā tika apspriests Dziesmu svētku repertuārs, un tika minēta šobrīd reti dzirdama skaista un skumja dziesma “Kur tu biji, bāleliņi…”, kas skanēja 1990. gadā Mežaparka estrādē. Es aizrāvos un skatījos arī citus video no tā gada svētkiem un ieraudzīju, cik ļoti pa šiem nepilniem 25 gadiem mēs esam mainījušies − 1990. gadā cilvēki sēž ar stingām sejām, iekšēji sarāvušies, nospiesti. Lai kā mēs šodien sūdzētos par grūtiem laikiem, bet sejas ir mainījušās. Tādēļ mana pārliecība ir tāda, ka gan cilvēkam, gan sabiedrībai vispirms vajag vērtēt savu progresu un tikai tad objektīvi salīdzināties ar apkārtējiem.

Atkāpties pagātnē kādreiz ir ļoti derīgi, jo gadās, ka kādas vajadzīgas sajūtas dzīves ceļā ir izkaisītas un nozudušas. Šovasar blogeru vidū vērojama parādība “atpakaļ bērnībā”, kas izpaužas vecu grāmatu pārlūkošanā, lasīšanā un pārlasīšanā. Lasot šo grāmatu apskatus, man pašai mācas virsū tāda nostaļģija… kur gan palikuši tie laiki, kad katra jauna grāmata bija kā piedzīvojums, vilšanās izlasītajā tika reti piedzīvota (un vienmēr pastāvēja iespēja, ka vienkārši esi vēl pārāk jauns un nepieredzējis kādai izslavētai daiļliteratūrai)? Toreiz grāmata bija pašsaprotams un aizraujošs ceļojums ārpus ikdienas, bet tagad man tā gadās aizvien retāk. Īstenībā es šaubos, vai 21. gadsmita daiļliteratūra vispār mani vēl spēj aizkustināt līdz sirds dziļumiem un kaut ko mainīt uzskatos, varbūt tādēļ es uzsāku projektu “Latviešu grāmatu gadsimts” un ceru atrast kādu pērli pašmāju pagātnes jūrmalā.

Hans Zatzka (Austrian, 1859-1945) «Autumnal Still Life with a Basket of Blackberries»

Hans Zatzka (1859-1945) Autumnal Still Life with a Basket of Blackberries

Šobrīd es lasu cītīgāk nekā rakstu aprakstus, laikam jau mana blogošanas mūza ir atvaļinājumā. Vasaras pirmajā pusē lasīju grāmatas, kas vairāk izklaidē, jūlijā atcerējos par blogeru Ziemassvētku dāvanām (bet visas vēl nav izlasītas). Augusts man ir sanācis ar novirzienu Lielbritānijas virzienā− Treisija Ševaljē pastaigājās pa Anglijas dienvidu pludmali un vāca fosilijas (ļoti patika), Greiems Svifts aizveda uz Anglijas rietumu dūksnājiem (traki garlaicīgs gabals), savukārt par paralēlo Angliju stāstīja Filips Pulmans un triloģija “Tumšās matērijas” man diemžēl beidzās ar vilšanos. Trīs grāmatas esmu ieplānojusi par spiegu tēmu − Foleta “Adatas acs” bija krietns trilleris, šobrīd lasu Benvila “Neaizskaramo” un esmu patīkami pārsteigta, bet plānā vēl Lūkasa “Maldināšana”. No latviešu literatūras izlasīju Mirdzas Bendrupes noveļu krājumu, un tas bija negaidīti labs un noteikti nepelnīti aizmirsts. Augustā planoju vēl izlasīt Veseļa “Dienas krustu”.

Man gan vēl padomā pāris Britu salu iemītniekiem veltītas grāmatas, bet nezinu, vai spēšu noturēties pretī Vidusjūras vilinājumam. Jau paspēju izklaides nolūkos izlasīt jauno grāmatu “Simts soļu ceļojums” par indiešu izcelsmes franču pavāra karjeras līkločiem (neviendabīgs iespaids), bet tagad jau esmu Spānijā ar Krisu Stjuartu un gribētu tur vēl pakavēties ar pāris citām grāmatām, lai pēc tam aizklīstu uz Egejas jūras pusi. No latviešu grāmatām meklēju tādas, kas iznākušas 20. gs. 30-tajos gados − gribas šogad aizpildīt vismaz vienu desmitgadi.

Jācer, ka rudenīgās noskaņas atsauks manu rakstīšanas kāri un tad jau pastāstīšu vairāk par visu izlasīto.

Older Entries Newer Entries