Galvenā Lapa

Žans Antelms Brijā-Savarēns “Garšas fizioloģija” (2012)

Komentēt

Žans Antelms Brijā-Savarēns. Garšas fizioloģija jeb meditācijas par transcedento gastronomiju / no franču val. tulk. Gita Grīnberga. — Rīga: Rīgas Laiks, 2012. (Jean Anthelme Brillat-Savarin. La Physiologie du goût. 1825.)

Brija_Garsas fiziologija19. gadsimta sākumā kāds franču jurists un politiķis, vārdā Brijā-Savarēns, uzrakstīja grāmatu, kurā sakopoja savas dzīves laikā veiktos novērojumus par galda baudām — tā vienkāršoti varētu nodēvēt autora gastronomiskās esejas. Sākotnēji nedaudz stīvais, akadēmiski ieturētais stils lēnām pārvēršās brīvākā ēšanas un dzeršanas baudu izklāstā, kuru atsvaidzina pat dažs labs jautrs atgadījums. Lai arī grāmata pieder pie tām, kuras jālasa lēni un dziļdomīgi (jo to pieprasa pati grāmatas noskaņa), tomēr kopumā iegūtā aina par attiecīgā laikmeta cilvēku ēšanas tikumiem bija interesanta un informatīva.

Ēšanas bauda ir vienīgā, kurai nododoties ar mēru neseko nogurums.

Sākumā autors pēta vispārīgas lietas: kas ir gastronomija, kas nosaka cilvēka garšu un apetīti, kādas barības vielas ir sastopamas un lietderīgas. Tālāk viņš apskata tradicionālos ēdienus, pārsvarā gan rakstot par saviem novērojumiem un ātri vien novirzoties no tēmas, lai atkal pievērstos tādām zinātnēm kā cepšanas teorija un slāpju dzesēšana. Brijā-Savarēna daiļrunība patiesi atplaukst, kad viņš sāk aprakstīt gardēdību, šo brīnumaino un aizraujošo tikumu, kas nekādā veidā nav draugos ar pārmērībām, bet pelnījusi tikai uzslavas un uzmundrinājumus — izrīko ar apdomu, liek pagatavot ar gudrību, bauda ar prieku un novērtē ar izpratni.

Trifele nebūt nav izteikts afrodīzijs; tomēr dažos gadījumos tā var padarīt sievietes pielaidīgākas un vīriešus patīkamākus.

Brijā-Saverēns uzskata, ka franču gardēdības kultūra ir ļāvusi valstij strauji  atkopties pēc revolūcijām un kariem, jo ēšanas bizness ir nemitīgi darbinājis ekonomiku un nesis strauju ekiju plūsmu. Diemžēl, viņaprāt, ne visi ir dzimuši gardēži un apraksta savus ilgos gados uzkrātos novērojumus par ēdējiem, te viņam ir izveidota sava fizioloģijas teorija, kurā saskaņots ēdēja ārējais izskats un viņa attieksme pret ēdienu. Atsevišķi tiek izdalītie tie gardēži, kas par tādiem kļūst, pateicoties stāvoklim sabiedrībā: finansisti, ārsti, literāti un svētuļi. Pēdējais nebūt nav negaidīts apgalvojums, jo zināms, ka Francijas klosteri bija izslavēti ar savu virtuvu un jāatceras, ka daudzi smalki alkoholiskie dzērieni ir tieši mūku radīti.

Vincenzo Campi. Kitchen (1580)

Vincenzo Campi. Kitchen (1580)

Atsevišķas nodaļas veltījis gremošanai un uztura ietekmei uz miegu un sapņiem, autors pievēršas ne mazāk svarīgai tēmai — tuklumam, kas, izrādās, bija aktuāla arī pirms diviem gadsimtiem. Grāmatas pirmajā pusē aprakstītas ēdiena baudas tiek nomainītas ar izklāstu, kā izvairīties no aptaukošanās, pieminot arī paša autora pieredzi. Brijā-Savarēns tiek uzskatīts par pirmo, kurš popularizē diētu ar zemu ogļhidrātu saturu, uzskatot, ka viens no iemesliem tulkumam ir pārmērīga miltu, cietes un cukura lietošana uzturā. Lieko svaru viņš piedāvā ārstēt ar mērenību ēšanā, ierobežotu miegu un fiziskiem vingrinājumiem, kā papildu līdzekļus iesakot pretaptaukošanās jostu un hinīnu.

Ticis galā ar praktiskām lietām, autors pievēršas kulinārijas filozofiskai vēsturei, kurā atskatās grieķu un romiešu sasniegumos, nesenā franču pagātnē, barbaru paradumos, ik pa laikam topot lirisks un citējot pa dzejas rindai. Brijā-Saverēns ir izdomājis jaunu, desmito mūzu — Gastereju, kura pārrauga garšas baudas, un dīvainas sakritības rezultātā šo grāmatas apskatu es rakstu dienā, kas veltīta īpaši viņai — 21. septembrī, sauktā par lielo gastronomisko upurmielastu. Autora iedomā jau no agra rīta tauta iziet ielās, dziedot slavas dziesmas dievietei, un noliktā stundā dodas uz svētku mielastu templī. Te ir klāti milzīgi galdi, uz kuriem dāsni servēts viss, ko daba savā izšķērdībā ir radījusi cilvēka uzturam. Ar cēlu patosu pabeidzis grāmatas pirmo daļu, autors tālāk piedāvā nelielus stāstiņus par dažādiem gastronomiskiem atgadījumiem no savas dzīves.

Nadežda Illarionova (1985).  Šarla Pero pasakas ilustrācija

Nadežda Illarionova (1985).
Šarla Pero pasakas ilustrācija

Es pametu astronomiju,

Jo debesīs maldījos;

Es neveiksmīgs ķīmiķis biju

Un parādos iekūlos.

Bet cienu es gastronomiju,

Pret to tik sirds tieksmi man jūt.

Cik jauki ir gardēdim būt!

“Garšas fizioloģija” ir lēni un pamatīgi baudāma literatūra, kas īpaši priecēs tos lasītājus, kam patīk vēsturiska iedziļināšanās un nedaudz arhaiskas formas, kas mūsdienu kontekstā iegūst savdabīgu šarmu, bet nemazina izteikto atziņu patiesīgumu. Brijā-Savarēna grāmata no tās iznākšanas brīža ir tikusi nemitīgi pārizdota un tulkota arvien jaunās valodās, kas norāda uz tās nezūdošo aktualitāti. Latviešu tulkojuma inteliģentais noformējums ar oriģinālajām ilustrācijām un paskaidrojumiem pilnībā ataino grāmatas gastronomisko meditāciju izsmalcināto noskaņu.

Brijā-Savarēna vārdā ir nosaukta siera šķirne un īpašs kūkas rum baba paveids; šobrīd par savarēnu dēvē rumā svaidītu, apaļu kūku, kuru pavada putukrējums un augļi. Ak, jāiet man arī par godu šodienas dievietes Gasterejas svētkiem nokaut kādu ābolu, lai būtu ko uzlikt mielasta galdā.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2013-jūlijs/augusts)

4 komentāri

Pēdējais laiks atskatīties, ko jaunu es esmu ieraudzījusi vasaras mēnešos grāmatnīcās.

Sākšu ar pāris psiholoģiskās pašpalīdzības grāmatām, kādas man dažbrīd patīk nopirkt, bet ne vienmēr izlasīt (iespējams, ka kļūst labāk jau no nopirkšanas vien). Pirmā jau kādu brīdi ir pirktāko grāmatu sarakstā — Igors Kudrjavcevs. Miera ārsta padomi: kā mazināt spriedzi, palēnināt iekšējo ritmu un iegūt mieru (Zvaigzne ABC). Īstenībā tīri vai brīnums, ka Kudrjavcevs tikai tagad izdod grāmatu, jo sen Vera_Piecas lietasjau raksta un intervējas presē. Otrā grāmata — Bronija Vēra. Piecas lietas, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves (Zvaigzne ABC); paliatīvās aprūpes darbiniece savas dzīves gūtās atziņas pierakstīja blogā, kurš kļuva ļoti populārs, tādēļ tās tika apkopotas un izdotas grāmatā. Nezinu, cik šīs atziņas būs oriģinālas, varbūt man vienkārši patīk grāmatas noformējums.

Grāmatu lasīšana būtība nav nekāda ekstravertā nodarbe, tādēļ grāmatmīļiem, iespējams būs saistošs populārās psiholoģijas izdevums Sūzana Keina. Klusie ūdeņi: introverto spēks ektravertajā pasaulē (Jānis Roze).

Vai jums patīk bākas? Man patīk, jo tās šķiet vienas no romantiskākajām un reizē lietderīgākajām celtnēm. Par Latvijas bākām jau pirms kāda laika ir iznākusi liela formāta grāmata, paralēlizdevums latviešu un angļu valodā Andris Cekuls. Latvijas bākas (Latvijas jūras administrācija), tajā rakstīts par Latvijas ievērojamākajām bākām pēdējo gadu simtu gaitā, ietverot gan tās, kuras savu eksistenci jau beigušas, gan tās, kuru tehniskie ekspluatācijas parametri patlaban vairs neatbilst bākas definīcijai, gan joprojām Latvijas darbojošās bākas. Bet pagājušogad ir izdota fotogrāmata Bākas (noosfera), kas atspoguļo mākslas foto projektu, kura ietvaros tika pētītas 12 vēsturiskās bākas, kas atrodas visā Latvijas piekrastes garumā.

Hanovs-gramataGrāmata, kuru es noteikti gribētu izlasīt − Deniss Hanovs. Eiropas aristokrātijas kultūra 17.-19. gadsimtā (Zinātne). Kultūrvēsturisks, oriģināls pētījums par Eiropas vēsturi latviski ir diezgan reta parādība, to nevajadzētu laist garām. Lasītājs viesosies Luija XIV galmā, pavadīs vakaru itāļu operā, apmeklēs balles, muižas un novēros aristokrātu spožuma un ietekmes norietu 20. gadsimta sākumā.

Valodniekiem un vienkārši valodas entuziastiem varbūt šķitīs interesanti, ka pavasarī iznāca otrais, papildinātais izdevums vārdnīcai Īs ventiņ gramatik un tāmnik vārdnic 2 jeb Bliņķs ventiņmēle. Pirmais 2010. gadā tika izdots 500 eksemplāros, bet laikam jau ir pieprasījums.

Savukārt teātra entuziastiem lieti noderēs uzziņu grāmata Viktors Hausmanis. Latviešu lugu rādītājs (LU LFMI), kas ietver lugas, kas izrādītas vai publicētas no 1804. līdz 2011. gadam ieskaitot. Var jau cerēt, ka kāda rokās šī grāmata pamudinās iestudēt kādu vecāku, bet nepelnīti aizmirstu latviešu autora lugu.

Kalnina_Senie dzintaraKādreiz es izjusti pētīju Arnolda Spekkes trimdā izdoto grāmatu “Senie dzintara ceļi un Austrum-Baltijas ģeografiskā atklāšana”, bet, izrādās, tā iedvesmojusi ārzemju latvieti Māru Kalniņu uzrakstīt grāmatu “Senie dzintara ceļi: no Rīgas līdz Bizantijai” (Pētergailis). Bagātīgi ilustrētajā grāmatā aprakstīti divi lielākie senās pasaules dzintara ceļi, kas no Latvijas veduši cauri Eiropas vidienei uz Vidusjūru un pa Daugavu un Dņepru – līdz Melnajai jūrai. Iespējams nopirkt arī angliski un audioversiju. (Īstenībā varētu būt laba dāvana inteliģentam ārzemniekam.)

Ja jau esmu nonākusi līdz ģeogrāfijai, tad jāatzīmē kārtējā Lato Lapsas ceļojumu grāmata Trīspadsmit Amerikas (Dienas Grāmata), kas šoreiz veltīta Dienvidamerikas apceļošanai. Kā atzīmēts, tur gadu simteņiem ilgi ir dzīvojuši cilvēki, kuri nesamierinās ar to, kā viņiem iet. Cilvēki, kuriem galva pilna ar visādām blēņām, bet to vidū ir arī ticība, cerība un mīlestība, ko šeit nav pieņemts pārdot par lēcu virumu. Man Dienvidamerika šķiet traki interesanta vieta, bet vairāk gan no attāluma, tādēļ grāmata ir īsti laikā.

Nav jau gan jābrauc tik tālu — pašmāju novadpētniekiem noderēs Annas Rancānes Divpadsmit Latgales loki (Zvaigzne ABC), kurā dzejniece aicina iepazīt savu Latgali – tādu, kas viņai pazīstama, tuva un mīļa; apmeklēt dažādus apskates objektus, priecāties par jaukām dabas ainavām un sastapt kolorītas personības.

Kā pēdējā no non-fiction grāmatām — Anna Arutunjana. Mistērija Putins (Zvaigzne ABC). Autore jau desmit gadus dzīvo Maskavā, bet izaugusi ASV, mācījusies Ņujorkā, tādēļ savas grāmatas raksta angļu valodā. Tā nav akadēmiska grāmata, tomēr analizē Krievijas tautas un valsts varas attiecības šībrīža politiskajā kontekstā.

Ja paskatās uz nesen izdoto daiļliteratūru, tad šķietams ir iespaids, ka somugri sarosījušies — izdotas vairākas interesantas grāmatas, kas tulkotas no somu un igauņu valodas. Somu tulkojumi: Anja Snellmane. Balkonu dievi (Mansards) stāsta par Eiropai aktuālu tēmu — musulmaņu imigrantu iekļaušanos Rietumu vērtību ietekmētā sabiedrībā, savukārt otras somu rakstnieces Katjas Ketu grāmata Vecmāte (Dienas Grāmata) vēsta par kara skartajiem notikumiem Lapzemē 1944. gadā.

Igauņu tulkojumi: Andruss Kivirehks. Skaistais dzīvnieks (Mansards) un Vīvi Luika. Es esmu grāmata (Mansards). Kivirehks daļai lasītāju jau ir pārbaudīta vērtība, bet otru grāmatu veido igauņu dzejnieces un prozistes Vīvi Luikas (pie mums iznākušas vairākas viņas grāmatas) un igauņu žurnālistes Hedi Rosmas saruna.  Laikam jau man nāksies ieplānot grāmatu ceļojumu pie somugriem, pēdējo gadu laikā ir iznākušas arī citas saistošas igauņu un somu grāmatas, par ko laikam gan vispirms būtu jāpateicas attiecīgo valstu piešķirtajiem atbalstiem tulkotājām.

Mirolla_BerlineVēl viena grāmata, kuru gribētu pieminēt — Maikls Mirolla. Berlīne (Dienas Grāmata), kura pieder pie “dīvainajām” grāmatām — Mirolla jauc kopā reālo ar sirreālo, lai meklētu atbildi uz jautājumu, vai cilvēks var aizbēgt no sevis, cik lielu lomu mūsu apziņā spēlē vēsture un kurš no daudzajiem šķietamajiem “es” ir “īstāks”.

No Zvaigznes ABC izdotajām esmu sev atķeksējusi lasīšanai:  Stīvens Kings Mirdzums, Erina Morgensterna Nakts cirks, varbūt Gregorijs Deivids Robertss. Šantarāms, kuras mani cītīgie lasīšanas kolēģi jau vairākkārt ir apskatījuši savos blogos. Jāpiemin vēl Silvijas Brices no vācu valodas tulkoto Nataša Dragniča. Ik dienu, ik stundu, jo tā ir pie mums tik reto horvātu rakstnieku pārstāve.

 

Rakstnieks un delveris Marģeris Zariņš

Komentēt

Lita Silova. …rakstnieks Marģeris Zariņš / LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. – Rīga: Zinātne, 2004. – (Personība un daiļrade).

Marģeris Zariņš. Optimistiska dzīves enciklopēdija. – Rīga: Liesma, 1975.

Marģeris Zariņš (1910-1993) ir savdabīga un saistoša personība latviešu literatūrā. Vispirms jau jāatzīmē, ka Zariņa pamatnodarbošanās mūža garumā ir bijusi komponēšana. Viņš nāk no muzikālas ģimenes un pēc Jelgavas skolotāju institūta beigšanas studējis konservatorijā, kuru gan nav pabeidzis slimības dēļ. 59 gadu vecumā pēc ilgas un sekmīgas muzikālās karjeras komponists publicē savu pirmo stāstu, kā pats saka: „dvēselē noslāņojusies proza. Apziņā uzkrājies reāls un blīvs konkrētums.” Bet īpašs nav tikai tas, ka literatūrā debitē komponists jau ļoti nobriedušā vecumā, drīzāk īpašs ir viņa literārais pienesums – Zariņu dēvē gan par dokumentāli fantastiskā žanra nodibinātāju latviešu literatūrā, gan latviešu postmodernisma tēvu.

LPSR Tautas mākslinieks Marģeris Zariņš. 1975.gads, autors nav zināms.

LPSR Tautas mākslinieks Marģeris Zariņš. 1975.gads, autors nav zināms.

Silovas grāmata strukturāli ir vienkārša: pirmajā nodaļā ir pastāstīta Zariņa biogrāfija, bet nākamajās Zariņa grāmatas ir sadalītas nosacītos četros posmos un tiek attiecīgi iztirzātas: pirmā nodaļa veltīta pirmajiem diviem stāstu krājumiem, otrā romānam “Viltotais Fausts…”, trešā – diviem romāniem par kapelmeistaru Kociņu, ceturtā – atlikušajām grāmatām. Īstenībā par grāmatu man nav daudz ko teikt, jo Zariņa biogrāfiju es izlasīju, bet tālāk seko grāmatu analīze, kura izklāstīta tādā formā, ka kaut cik interesanta varētu būt vienīgi tiem, kas ir lasījuši attiecīgās Zariņa grāmatas. Tā kā apcerējums būtībā domāts Zariņa daiļrades pētniekiem, lai gan nevaru sacīt, ka, rakstot par “Viltoto Faustu”, es būtu to daudz izmantojusi.

Zarins_OptimistiskaMarģeris Zariņš man šķita lielākas ievērības cienīgs par vienu grāmatu, tadēļ sameklēju viņa paša sarakstīto “Optimistisku dzīves enciklopēdiju”, kurā viņš atceras savu bērnību, stāsta par vecākiem un dzimtu, atminas skolas un jaunības gadus, līdz pat Otrā pasaules kara sākumam. Neliela grāmatiņa, bet ar jestru humoriņu pilna, kā jau visa jancīgā Zariņa daiļrade. Dzimis Jaunpiebalgā, bet drīz tēvam piedāvāta skolmeistara un ērģelnieka vieta Āraišos, kuri kļuva par teiksmainu un noslēpumainu bērnudienu brīnumpasauli. Tas nekas, ka apkārt ir Pirmais pasaules karš – Marģerim kopā ar brāli apkaime ir viens liels spēļu laukums.

Es biju Trāķijas valdnieks, brālim pēc lozes iznāca būt Spartas karalim. Trāķijā tika radīti upes sadambējumi, kuros dejoja nimfas un vardes, no šūnakmeņiem tika celti gaiši tempļi. Kas tur pāri tiltiņam Spartā notika, par to es nekā nezinu un neinteresējos. Spartas karalis ļoti maz turējās savā guberņā, viņš līda pie manis un strādāja tā kā par būvuzņēmēju, tā kā par prorabu, un tikai tad, kad viņš man galīgi apnika un sāka krist uz nerviem, es viņu pasūtīju uz Spartu atpakaļ – pie visām sfinksām un himenejiem!

Zariņa tēvs ir dzimis āraišnieks, bet viņš brauc vēl dziļāk savā ciltskokā un stāsta par tēva senčiem, kas 300 gadus dzīvojuši Autīnes novadā. Savukārt Zariņa mātes dzimtā puse ir Mazsalaca, un viņa nāk no ļoti muzikālas ģimenes. Marģeris ar brāli pie mūzikas mācīšanās tika pielikti pēc tam, kad tēvs ieraudzīja, ka viņi kādu brīdi pēc kara Drabešu muižas šķūnī ir savilkuši īstu sprāgstvielu muzeju — tēvs, ieraudzījis izstādi, nobālēja kā krīts, pa nakti nāves ieročus apraka tuvējā kūdras daņavā, sadeva mums pa koko un teica šādus neapdomātus vārdus: Pēdējais laiks mācīties klavieres spēlēt! Nekāda sajūsma jau sākumā abiem puikām nebija, bet pamazām mūzika ievilka.

Pusaudžu gados Marģeris atklāj poēziju un literatūru un sāk aizgūtnem lasīt. Viņa draugs Voldemārs raksta arī pats, bet Marģeri tas neaizrauj —  Kāda vajadzība rakstīt, ja pasaulē tik daudz interesanta, ko lasīt?  Grāmatas, kuras Zariņš ir lasījis, līdz tās izjukušas, ir divi Olivereto dzejas krājumiņi (“Trubadūrs uz ēzeļa”,”Džentlmenis ceriņu frakā”), par kuru stilu un eleganci Zariņš bija sajūsmā, jo uztvēra tajos sev garā tuvu, ironisku, bet romantisku smeldzi.

Marģeris Zariņš kodolīgi un saturīgi raksta par saviem pedagogiem un dzīves skolotājiem, arī Jāzepu Vītolu un Eduardu Smiļģi, draugu Volfgangu Dārziņu. Žēl, ka tās ir tikai īsas piezīmes, padomju cenzūras apspiesti uzmetumi, jo Zariņa trāpīgais vērojums būtu pelnījis plašāku izvērsumu. Taču stāstījums arī pārtrūkst it kā pusvārdā – par padomju gadiem turpinājuma nav.

Marģeris Zariņš “Viltotais Fausts” (1973)

6 komentāri

Marģeris Zariņš. Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata: romāns. – Rīga: Liesma, 1973.

Zarins_Viltotais FaustsReiz tāltālajā 19. gadsimtā brāļi Kaudzītes uzrakstīja pirmo latviešu romānu, un kopš tā laika ritinājās pa lielceļu mūsu literatūras kamolītis, bēdu nezinādams; neiztika jau bez peļķēm un dangām, bet tas pie ceļojuma pienākas. Līdz pienāca 1973. gads un izdomāja latvju komponists Zariņš, ka viņam nepietiek tikai niekoties ar stāstiņiem, romānu sagribēja drukāt. Vienkāršu nevarēja, raksturs tāds, ka iznešanās prātā, tādēļ sākumā gribēja rakstīt alķīmiķa piezīmes, bet vēlāk atrada Misiņa bibliotēkā vecas pavārgrāmatas un nolēma rakstīt pavārgrāmatu, tak atkal ne vienkāršu, bet mistifikācijām pilnu. Vienvārdsakot, savārīja tas Zariņš tādu zupu, ka šobrīd tiek dēvēts par latvju postmodernisma tēvu, un pēc viņa romāna varot apgūt postmodernisma īso kursu (©Berelis).

Man vienkārši prieks, ka daža dāmiņa teiks: šis pseidorakstnieks patvarīgi jauc un maisa stilus, gadsimtus un notikumus, viņš rīkojas kā zilonis ar snuķi, viņam nekas nav svēts!

Man no literatūras teorijas ir diezgan maza sajēga (un tikpat maza interese), tādēļ smalko apzīmējumu ‘postmodernisms’ es glīti laidīšu gar ausīm. Varētu vienkārši atzīties, ka pēc pirmajām grāmatas lappusēm man bija sajūta, ka esmu iebraukusi dziļās auzās — tas bija interesanti…bet kas tas bija? Lielais senvārdu apjoms (un vai tie vispār senvārdi vai autora darinājums?) reizē ievilka un baidīja, bet romāna sižets jau no pirmajām lappusēm liecināja par lieliem jokiem. Kā raksta kritiķe Lita Silova grāmatā “…rakstnieks Marģeris Zariņš” — romāna konceptuālo pamatu veido Gētes traģēdija “Fausts” (1808) un Kristofera Mārlova luga “Traģiskais notikums ar doktoru Faustu” (1587), bet nevajag bīties no tik seniem vārdiem, jo romāna labākai izpratnei vajadzētu zināt tikai sižeta esenci par Faustu un Mefistofeli.

Zariņa romānā 20. gs. 30-to gadu sākumā satiekas abi galvenie varoņi — Jānis Vidriķis Trampedahs, 70 gadus vecs farmācijas maģistrs un Kristofers Mārlovs, 20-gadīgs jauneklis, kurš nolēmis pārstrādāt pirms 50 gadiem sarakstīto Trampedaha pavārgrāmatu. Par samaksu Kristofers piedāvā Trampedaham mistisku jaunības eliksīru, un tad nu abi ar asinīm paraksta līgumu. Kristofers ķeras klāt pie brīnumdziras KM-30 gatavošanas, savukārt Trampedahs, kurš paspējis sapīties ar Uriānu-Aurehanu un Nirnbergas meistardziedoņiem (aka Hitlers un nacisti) savā aptiekā gatavo nāves zāles T-1.  Zīmīgi, ka Zariņs jau romāna sākumā nojauc paša izvēlētos noteikumus un Kristoferam (ļaunajam Mefistofelim) piešķir dzīvības eliksīru, bet Trampedaham (zinātniekam Faustam) — indi, un būtībā visu romānu turpina lasītājam jaukt galvu, lai nebūtu iespējams saprast, kurš labs, kurš ļauns, un vispār par abiem tēliem tā smalki zvaigājas.

Romāna otrā daļā Trampedahs un Mārlovs nobrauc uz Rīgu un izglābj Mārgarētu no slīcināšanās Daugavā — zeltaini blondu, brīnišķīgs pietupiens, slaida, mazdrusciņ poliete; kā jau slāvietei pienākas, nevainojamas kājas, krūtis kā pampelmūži, prot ģērbties… Mārgarēta, kā solīts, kļūst par Trampedaha brūti, bet pašam Kristoferam viņa, ai, kā patīk… Lai nu tie abi dzīvo glaunā centra dzīvoklī, bet Kristoferam rit strauja, aizņemta, bet diemžēl nabadzīga muzikanta dzīve — un te nu Zariņš var attīstīt visas pārdomas par mūzikas radīšanas procesiem un mokām, pie viena attēlojot arī 30-to gadu Rīgas bohēmisko dzīvi. Līdz pienāk 1939. gads, un Trampedahs grib repatriēties kopā ar saviem vācu draugiem un Margarētu, ko pēdējā, savukārt nemaz negrib. Ak, ka neiznāk liela skāde…

Daži muļķīgā kārtā mēģina lāpīt pasauli, bet pasaule ir kā caurs maiss: lāpi vienā, plīst otrā vietā.

Romāna trešā daļa vēsta par Otrā pasaules kara gadiem, kuru izskaņā atkal satiekas abi varoņi. Jāsaka, ka visa romāna gaitā ir ironiskas atsauces par Namplēša (Namejs+Lāčplēsis aka Ulmanis) režīmu, it kā pa  jokam iemesta draugu—sarkano strādnieku tēma, kara laikā parādās varonīgie krievu partizāni un finālā arī harčo zupa, tomēr nevienu brīdi nav iespējams saprast, ko Zariņš patiesībā domājis ar visu šo padomju grotesku, jo patoss ir tik slimīgs (kas, piemēram, viņa tā brīža stāstiem nemaz nav raksturīgs), ka drīzāk velk uz slēptu ironiju. Kas to vairs šobrīd skaidri pateiks…

Romāna pirmo daļu lasīt bija pagrūti, tādēļ iesaku izvēlēties lasīt Atēnas izdevumu (2003. gada), kuram pēc lasītāju kvēliem lūgumiem pievienota skaidrojošā vārdnīca. Pēc tam, manuprāt, autors iedzīvojās pats savā pasaulē un teksta blīvums mazinājās, kļuva vieglāk uztverams. Man šķiet, ka Marģeris Zariņš lieliski izklaidējās, rakstīdams šo romānu, un arī lasītājiem jānovēl neskumt un iesaistīties rotaļā — literatūra var būt arī vienkārši spēle.

*******

Postāža ar nospiķotu jaunu zaķi, veselīga un garšīga uzrikte

Ņemi smalki nospiķētu zaķi, comblā garāniski un saķermē trijos līdz četros gabalos, bez tam vēl rāmītu gaili vai kādas labi papūdētas irbītes, jauna teļa mīkstumus, visus iztīrītus un sīkās daivās sakapātus. Met gabalu sviesta kastrolī, lai staipans un rusls paliek, liec klāt tos zaķa gabalus un visas tās citas lietas, ko par postāžu gribi savārīt. Uzvādē labi klāru gaļas zupi, liec vērpsnē, lai uzcilst, piemet smalki sagrieztas dārza lietas: Savojas kāpostus, selerijas un skostiņas jeb spinačus; pēc tam salej mazos sudraba žeiros, lai atdziest. Visu to gastažu pasniedz galdā aukstu.

Andriaen van Utrecht

Andriaen van Utrecht (1599-1652) Küchenstillleben mit erlegtem Wild und Gemüse, 1640.

Sandra Kalniete “Prjaņiks. Debesmannā. Tiramisū” (2012)

4 komentāri

Sandra Kalniete. Prjaņiks. Debesmannā. Tiramisū. – Rīga: Zelta grauds, 2012.

Kalniete. PrjaniksSandru Kalnieti (1952) šobrīd visi pazīst kā politiķi, Eiroparlamenta deputāti, bet viņas dzīve sadalāma vairākos posmos – šuvēja, mākslas zinātniece, Tautas Frontes aktīviste, diplomāte… vai varbūt Sibīrijas bērns, padomju sieviete un māte, sabiedriskā darbiniece. Kalniete ir pamanāma personība Latvijas politiskajā telpā, turklāt jāpiezīmē, ka viņa ir no tiem cilvēkiem, kuri nevar palikt mierā un iekļauties masā. Vēlme strādāt tik labi, cik vien iespējams, spēja iziet ārpus ierastā, oriģinalitāte apvienojumā ar racionālo –  tādi cilvēki konservatīviem, komfortabla status quo mīlētājiem, ir diezgan neērti; varbūt tādēļ Kalnietes dzīvē ir vairāki piespiedu “lēcieni nezināmajā”, kuri gan izvērtušies par uzvarām. Sandra Kalniete man vienmēr ir simpatizējusi – esmu apbrīnojusi gan viņas izšūtos tērpus, gan arī politiķes drosmi. Iespējams, tādēļ izvēlējos pastāstīt tieši par viņas pavārgrāmatu, lai gan pēdējā laikā tādas ir izdevušas vairākas latviešu rakstnieces.

Grāmatā “Prjaņiks. Debesmannā. Tiramisū” ir apkopotas daudzas receptes (aptuveni 250), kuras Kalniete vākusi gadu garumā, un viņa tās pavada ar izsmeļošiem komentāriem, tomēr grāmatas papildu bonuss manā skatījumā ir tās nerecepšu daļā, kurā autore dalās ar savu dzīvesstāstu caur ēdienu gatavošanu un baudīšanu. Kalniete ir dzimusi izsūtījumā, Tomskas apgabalā, kas nozīmē, ka viņas bērnības gastronomiskie gardumi bija pieticīgi – svētdienas pacietais prjaņiks un gogelmogelis. Pēdējais pieder arī pie maniem bērnības kārumiem, omīte man to šad un tad uzkūla (pašai man nepietika pacietības sagaidīt, kad ola un cukurs taps bāli dzelteni). Tālāk jau seko padomju gadi, kad saimniecēm vajadzēja būt izveicīgām un izdomas bagātām, lai pabarotu savu saimi – iespējams, šo sadaļu Kalniete ir vairāk rakstījusi saviem mazbērniem un ārzemniekiem, tik detalizēts ir stāstījums. Man patīk, ka šībrīža pavārgrāmatās ienāk vecās receptes – debesmanna, buberts, ķīselis, piena salas – jo uz mūsdienu daudzvedības fona brīžiem šķiet, ka tās jau ir aizmirsušās. Padomju jaunās ģimenes ēdienkarte bija vienkārša – makaroni, kartupeļi, kāposti, grūbas, siļķe, jo tas bija lēti un pieejami. Kalniete pat piedāvā veco rasola recepti ar siļķi (tiesa, bez bietēm), kotletes, dažādas zupas un putras, kas it kā ir vienkāršas, bet arī tās ir jāprot pagatavot garšīgi.

Jaukākais, ar ko būtu jāsāk katram ceļotājam vai potenciālajam gardēdim, ir stingra apņemšanās būt ziņkārīgam, uzņēmīgam un piedzīvojumu kāram jaunu garšu, smaržu un ēdienu iepazīšanā. Varbūt ne tūlīt tas sagādās baudu, taču nevajag padoties. Pēc kāda laika garšas kārpiņas attīstīsies un pašas sarosīsies iepazīt un baudīt nepazīstamas lietas, tiklīdz tās būs pieejamas.

Foto: F64

Sandra Kalniete grāmatas atvēršanas svētkos (foto: F64)

Kalniete spilgti apraksta savu padomju cilvēka ieiešanu Rietumu pasaulē 80-to gadu beigās, un gastronomiskās atšķirības te, protams, ir grandiozas. Tikpat interesants, cik ēdieni, ir stāstījums par Latvijas atgriešanos smalkajā diplomātijas pasaulē, un šoreiz vairāk no ķēķa puses tiešā nozīmē. Diplomātam maltītes ir darba instruments, neaizstājamas personīgo sakaru tīkla veidošanā – “maltīte cilvēku atraisa un dod iespēju vienam otru labāk novērtēt un saprast. Šādu personīgumu ar e-vēstulēm un dienesta ziņojumiem vien sasniegt nav iespējams.” Kalnietei dzīvē ir sanācis būt celmlauzei un iekārtot gan Ženēvas pārstāvniecību, gan Parīzes vēstniecību, kā arī organizēt pirmās diplomātiskās pieņemšanas un vakariņas, turklāt to izdarīt atbilstošā līmenī. Bija arī jāņem vērā, ka franču smalkie vēderi nav sajūsmā par virtuvi, kas balstīta vācu tradīcijās, tādēļ autore centusies atrast produktus, kurus franči uzskatītu par delikatesēm – skābenes, nēģi, lasis, medījumi, žavēta vista, baravikas un gailenes. Pēdējos gados Latvijā notiek intensīvi “Latvijas garšas” meklējumi (kā jums patīk Riškovas mazsālīto gurķu sorbets ar mārrutku un gurķu putām un svaigām dillēm?), bet 90-to gadu vidū latvieši tikai sāka iepazīt jogurtu, kivi un citus ārzemju brīnumus, kas zināmā mērā padara Kalnieti par celmlauzi arī šajā nozarē.

Pēc izlasītā šķiet, ka Kalnietei raksturīgi iemīļoto ēdienu apgūt vispusīgi, tādēļ grāmatā bieži sastopams kads ēdiens visdažādākajos veidos. Kalniete pati atzīst, ka ir vairākas ēdienu grupas, kuras viņu aizrauj: zupas, saldējums un pastētes. Grāmatā ir vairākas oriģinālas saldējuma receptes, bet īpaši Kalniete lepojas par rupjmaizes kūku ar smiltsērkšķu krēmu. Te atrodami autentiski sklandarauši! Tiešām, daudz interesantu recepšu, kuras gribētos izmēģināt savā virtuvē.

Manuprāt, ka vienīgais mīnuss visādi citādi saturiski interesantajā grāmatā ir fotogrāfijas. Ēdiens ir gatavots un fotogrāfēts 2012. gada vasarā pašu spēkiem, un uz grāmatas kvalitatīvā iesējuma un papīra fona bildes izskatās diezgan amatieriski – kas pieļaujams blogosfērā, nav labs papīra formātam. Tādēļ mans ieteikums ikvienam pavārgrāmatu izdevējam (jo autoram tādas nianses var pat neienākt prātā) būtu tomēr algot ēdienu bildēšanas profesionāli. Jā, tas sadārdzina projektu, bet tas ir tā vērts.

Nobeigumā Kalniete atzīst, ka ilgojas pēc vispārējā līmeņa izmaiņām latviešu virtuvē, pēc laba virtuves entuziasta (līdzīga amerikāņu Džūlijai Čaildai un britu Elizabetei Deividai), kas spētu iespaidot mūsu ēšanas paradumus un izpratni par labu ēdienu. Es personīgi domāju, ka Romu neuzcēla vienā dienā un gan jau ar latviešu virtuvi viss būs kārtībā – mēs vienkārši esam ceļa sākumā.

Kerry Greenwood “Earthly Delights” (2008)

2 komentāri

Kerry Greenwood. Earthly Delights. – Scottsdale: Poisoned Pen, 2008. (1992.) (Corinna Chapman #1)

Greenwood_Earthly DelightsAustrālijas rakstnieces Kerijas Grīnvudas izvēlētais žanrs ir cosy mystery, ko varētu tulkot kā mājīgu, nevardarbīgu detektīvu ar humora piedevu, kura darbība notiek salīdzinoši nelielā personu lokā. Parasti tādā detektīvā galvenā varone ir sieviete, un pie mums vislabāk šādas varones ir pazīstamas no TV seriāliem – mis Mārpla, Džesika Flečere, Rozmarija un Timiāna, Hetija Veintropa u.tml. Arī pati Kerija Grīnvuda jau ir radījusi vienu tādu varoni – Frainiju Fišeri, kura mūsu platuma grādos ir pazīstama no seriāla Miss Fisher’s Murder Mysteries (par to esmu rakstījusi šeit un tuvākajās dienās Austrālijā sāksies otrā sezona). Acīmredzot Grīnvudai ar vienu Frainiju bija par maz, tādēļ viņa izdomāja vēl vienu romānu sēriju par sievieti, kuras ceļā nemitīgi gadās kriminālas likstas – un šoreiz tā ir maizniece Korinna Čepmena.

Korinna ir 38 gadus veca izbijusi grāmatvede, kurai kādā brīdī dziļi noriebās korporatīvā pasaule un pašas vīrs, un viņa apgrieza savu dzīvi ar kājām gaisā, kļūstot par vientuļu maiznieci. Viņa dzīvo Melburnā, kādā dīvaini dekorētā romiešu stila daudzdzīvokļu mājā Insula, kuras pirmajā stāvā atrodas viņas ceptuve un neliels veikaliņš “Pasaulīgās baudas”, kura nosaukums radies no Hieronīma Bosa gleznas. Korinna ceļas četros no rīta, nomazgā muti, pabaro savus kaķus un dodas cept maizi, bulciņas un mafinus, lai astoņos varētu atvērt veikaliņu ar svaigu, aromātisku bakaleju. Tas ir diezgan smags darbs, bet Korinna to uzskata par radošu un nekad vairs negribētu atgriezties kantorī.

Romānā diezgan daudz laika ir veltīts gan Korinnai, gan maiznieka darbam, savukārt detektīva līnija tajā ienāk ļoti lēnām, un – kas raksturīgs cosy mystery – neizpaliek arī dark, tall, handsome parādīšanās. Kādā rītā Korinna savu durvju priekšā atrod mirstošu narkomāni un tai pašā dienā saņem draudu vēstuli; nav skaidrs, vai tie ir saistīti notikumi, bet draudu vēstules turpina pienākt un narkomāni turpina mirt. Negaidīta priekš tāda mājīga romāna ir bomžu un narkomānu tēma, kura īstenībā tiek atspoguļota gana plaši – ja nu kādam bija iespaids, ka Melburnā nav ne pirmo, ne otro, tad tas bija maldīgs, jo Grīnvuda savu varoni ir pat iesaistījusi t.s. Soup Run, kas pēc manas saprašanas ir mobilā zupas virtuve, t.i. autobuss, kurš vakaros un naktī braukā pa Melburnu un piedāvā trūcīgajiem un bezpajumtniekiem zupu, sendvičus un medicīnisko palīdzību. Man par lielu prieku Korinnas labākā draudzene ir ragana, kurai turpat netālu ir mazs burvju lietu veikaliņš, tādēļ visādas maģiskās zīmes un amuleti neuzbāzīgi parādās visas grāmatas garumā, tāpat kā to dara veseli četri kaķi (raganai, protams, pieder melnā Belladonna).

Romāna stiprākā puse ir tā, ko agrāk sauca par ražošanas romānu – mazas ražotnes darbība, kuras centrā ir stipra personība ar lielisku humora izjūtu. Detektīvlīnija bija OK, neko dižu es arī negaidīju, savukārt mīlas dēka – salda (tak nav jau žēl, lai viņai tiek tas nenormāli smukais, noslēpumainais vīrietis). Kopumā ļoti patīkama, izklaidējoša grāmata, mērķauditorija – sievietes pēc trīsdesmit. Ja man nākotnē sagribēsies vieglu, pēc svaigi ceptas maizes smaržojošu detektīvu, es zināšu, kur to meklēt, jo Korinnas Čepmenes sērijā ir izdotas vēl piecas grāmatas.

*****************************

Kas gan būtu “garšīgā” literatūra bez ēdienu receptēm? Šoreiz grāmatas beigās dota Plum Pudding Muffins recepte, kuru romāna gaitā izdomā Korinnas asistents Džeisons:

2 cups plain flour, 1/2 cup sugar, 1 1/2 teaspoons baking powder, 1 1/2 teaspoons bicarb of soda, 1 cup chopped candied peel, sultanas, chopped dried fruit, 1 teaspoon of cinnamon, pinch of allspice, 1 beaten egg, 1 cup milk, 2 tablespoons melted butter, 1 tablespoon rum or brandy.

Heat the oven to 300ºF. Spray the muffin tins with oil. Mix all the dry ingredients together in a large bowl. Mix the egg, milk, butter and alchohol together. Pour it all at once into the muffin mix, stir it with a fork and put it into the prepared tins. Bake for about 15 minutes until they smell cooked but before they are burned on the bottom.

Alexandra Nea. Cranberry Mini Muffins

Alexandra Nea. Cranberry Mini Muffins

Mani nu jau ierastie MAFINI, kurus cepu vairākus gadus, ir gatavoti pēc Džeka Hansena receptes, un tie tiešām sanāk īsti mafinīgi, t.i. pufīgi un sātīgi.

2 lielas olas, 275 g miltu, 175 g cukura, 125 g mīksta sviesta, 100 ml 35% saldā krējuma, 1 tējk. vaniļas cukura, 1,5 tējk. cepamā pulvera. Piedevās – ogas vai šokolāde vai sukādes.

Sakuļ mīkstu sviestu ar cukuru. Iesit olas un sakuļ. Atsevišķā traukā miltos iemaisa vaniļas cukuru un cepamo pulveri. Lēnām, vairākos piegājienos pirmajai masai piesijā miltus un pielej saldo krējumu. Svarīgi ir miltus mēģināt iecilāt, lai mafini pēc iespējas vairāk saglabātu gaisīgo struktūru. Nepārmaisīt! Beigās pievieno, ko nu katrs vēlas – ziemā man patīk pielikt žavētas upenes vai dzērvenes, kuras nedaudz pamirkušas rumā. Mafinu formiņas piepilda par 3/4 un cep 200ºC 15-20 minūtes.

Septembra meitene

Komentēt

Nataļja Tura (1972) Ābolu ievārījums (fragments)

Nataļja Tura (1972) Ābolu ievārījums (fragments)

Bet dārzā paukstēdami krita āboli, krita zālē un melnajā, mēslotajā zemē, un tie, kuri palika guļam zālē, rādīja visiem savus sārtos, tīros vaigus, bet tie, kas melnzemē tikuši, kautrējās, jo to vaigi bija ar melnām strīpām kā palaidņa puikām. Mamma žēlojās:
– Es teicu, vajadzēja vairāk ziemas šķirņu stādīt!
Tā viņa sacīja ik gadus, un arī tagad, tāpat kā ik gadus, tēvs viņai atbildēja:
– Ko tad tu ar tiem ziemniekiem darītu? Uz tirgu brauktu, vai?
(..)
Un uz pavarda pļepēja liels, sarkansānains katls ar āboliem, mamma žēlojās, ka ābolu ievārījumam cukuru vien nevarot piepirkt, tāpat tas neesot stāvētājs, bet nevarēja laist mantu postā, cik tad iespējams apēst, īrnieku bērniem arī zobi rādījās nomizoti. Ābolu trakums gāja pāri Āgenskalnam, ābeles, pāri sētām cita citā saskatījušās, ar steigu raisījās vaļā no savas šīsvasaras nastas, un āboli paukstēja zemē, dienu un nakti ik pa brīdim bija dzirdams klusais troksnis, un mamma pamodusies grozījās gultā, iztēlē viņa atkal skatīja pilnus grozus. Dārzā krita āboli, rudens nāca pāri tāliem laukiem, tik tāliem, ka vēl to nevarēja ieraudzīt. Un ik rītu kokos augļu palika mazāk, un ik jaunu rītu ābeles varēja atliekt savus zarus taisnākus.

Fragments no Dagnijas Zigmontes romāna “Adieņi” (1993)

***

Ābolu pudiņa recepte no grāmatas “Mājturības un virtuves māksla ar 516 receptēm, aizrādījumiem un zīmējumiem”, sastādījusi K. Breikše, izdevis Valters un Rapa 1935. gadā.

10-12 lielākus saldskābus ābolus nomizo, sagriež četrkantainos sīkos gabaliņos un sajauc ar drusku cukura. Tad ņem sešus olu dzeltenumus ar 3 karotēm cukura, kuļ 1/2 stundu; pieliek 200 g sakulta sviesta, vēl krietni sakuļ, pēc tam pielej 1/2 litra piena, piemaisa 4 karotes rīvmaizes. Beidzot ar putās sakulto olbaltumu izmaisa ābolus un liek formā, pārlejot ar sagatavoto maisījumu. Cept var nevisai karstā krāsnī.

P. S. Recepti izmēģināju, jāprecizē vēl proporcijas, bet citādi šķiet patīkami atšķirīga no pudiņa ar baltmaizi. Noteikti jācep zemā temperatūrā!

Vasaras seriāls “Адская кухня”

Komentēt

Pekelna kuhnaPar kulināro mākslu ir gana daudz filmu un seriālu, tomēr visiem zināms, ka labākais teātris ir dzīve, tādēļ nolēmu uzrakstīt par ukraiņu un krievu realitātes šoviem “Пекельна кухня” un “Адская кухня”, kurus vasarā skatījos ar lielu aizrautību.

Kulināro sacensību Hell’s Kitchen ideja esot piedzimusi Jaunzēlandē, pēc tam to pārņēma Anglija (2004-2009), bet īstu triumfu piedzīvoja ASV ar izslavēto britu pavāru Gordonu Ramziju priekšgalā, kur piedzīvojis jau 11 sezonas (no 2005. gada). Šova būtība ir savākt pavāru komandu, ievietot tos ierastajā realitātes šovu 24h novērošanas akvārijā un izveidot psiholoģiski spraigu sacensību par lielu naudas balvu.

Tiesības veidot attiecīgā formāta šovu ir nopirkušas daudzas valstis, tai skaitā Ukraina un Krievija, kurās pirmizrādi attiecīgi piedzīvoja 2011. gadā (3 sezonas) un 2012. gadā (2 sezonas). Protams, ka vispirms es paskatījos ASV variantu, bet tālāk par pirmo sezonu netiku – nepatīk man Ramzijs un amerikāņi, ēdieni šķita neinteresanti, bet dalībnieku savstarpējās attiecības vispār nošokēja (kā var naktī iet pačurāt un vēsi pārkāpt pāri komandas biedram, kurš guļ uz grīdas, sarāvies no nieru kolikām?). Iespējams, ka Ramzijam vajadzēs dod vēl otru iespēju, tomēr ukraiņu un krievu versijas mani aizrāva uzreiz un bija daudz saprotamākas un pieņemamākas.

adskaja kuhnaGan ukraiņu, gan krievu šova vadītājs un galvenais “velns” ellīgajā virtuvē ir Arams Mnacakanovs (1962) – harizmātisks un valdonīgs azerbaidžānis, kurš pēdējos gados ir izveidojis vairākus veiksmīgus un prestižus restorānus. Interesanti, ka Mnacakanovs savu karjeru sāka kā biznesmenis un apsviedīgs cilvēks, jo 90-to gadu sākumā bija Sanktpēterburgas tenisa federācijas prezidents (kas viņam ļāva nodibināt daudzus ietekmīgus sakarus), vēlāk pievērsās vīna biznesam, bet tikai 2001. gadā atvēra nelielu itāļu vīna bāru “Probka”. No tā laika viņa bizness ir tikai zēlis un plaucis, ir atvērta vesela rinda restorānu. Visticamāk, ka pats Mnacakanovs kā pavārs nav izcils (atšķirībā no Ramzija viņš šovā gatavo minimāli), tomēr kā restorators viņš savas spējas ir pierādījis pilnībā – un te viena no biznesa veiksmes sastāvdaļām ir māka savai virtuvei atrast īsto šefu.

Iespējams, ka bijušajā PSRS teritorijā šim konkursam nav tikai vienkārša izklaides funkcija, bet iespēja izglītot cilvēkus, par ko runā arī Mnacakanovs. Pirmkārt, cilvēkiem parāda, ka ēdiena gatavošana var būt ļoti radoša, stilīga un skaista un vajag aizmirst salipušus makaronus un glīzdainas kotletes. Otrkārt, Mnacakanovs gribējis parādīt, ka pavārs ir prestiža profesija, kas ar smagu darbu var nest lielu gandarījumu (arī naudiskā izteiksmē). Savā ziņā ar šādu šovu palīdzību tiek veidota jauna attieksme pret profesiju kā tādu un jaunas prasības pret ēdiena gatavotājiem. Iespējams, ka mūsu platuma grādos tas nav bijis tik izteikti, bet jebkurš, kurš atceras padomju ēdnīcu, sapratīs, kāds mantojums ir pārvarāms krievu un ukraiņu pavāriem.

Dalībnieki šovā savas dienas pavada konkursos, bet vakaros viņi strādā improvizētā šefa restorānā, kur uz viņiem kliedz, lamājas, met ar dažādiem priekšmetiem un visādi citādi mēģina pierādīt, ka viņi ir nekam nederīgi pavāri. Katra vakara noslēgumā notiek darba analīze un kādam no pavāriem šovs ir jāpamet. Tā ir mākslīgi izveidota grūta dzīve, kurā galvenais ir nepadoties, ticēt sev un pieradīt šefam (ar labu darbu un garšīgiem ēdieniem), ka esi galvenās balvas cienīgs.

Mnacakanova palīgi dalībnieku izvērtēšanā ir divi tiesneši. Viens no tiem ir Sergejs Gusovskis, ukraiņu restorators un vīnzinis; otrs – pirmajās divās ukraiņu sezonās pazīstamā Jūlija Visocka, bet krievu un ukraiņu trešajā sezonā – restorānu kritiķe Darja Civina. Tiesneši spēlē komandā – Mnacakanovs ir nežēlīgs soģis, tāds bargā tēva tēls, kas dažreiz skopi uzslavē, Gusovskis ir pareizais nūģis, vienlaikus arī šefa restorāna zāles pārzinis. Tiesnese-sieviete vakariņu laikā parasti sagaida VIP viesus, tos izklaidē un mēģina glābt situāciju, ja ēdiens neatbilst gaidītajam. Jūlija Visocka trešā tiesneša lomā man ļoti patika, jo viņas dzirkstošais temperaments patīkami atsvaidzina šefa uzspēlēto bargumu un Gusovska stīvumu, savukārt Civina ir diezgan ieturēts cilvēks, tiešām vairāk kritiķe.

Sākotnēji mani šovs šokēja ar attieksmi pret sievietēm – vispirms jau ar to, ka dalībnieki tika sadalīti sieviešu un vīriešu komandā. ASV nekas tāds nav iespējams pēc definīcijas. Pēc tam sekoja diezgan nicīga attieksme pret meitenēm gan no pavāru-vīriešu puses, gan diemžēl arī no šefa (apsaukāt meiteņu komandu par vistukūti galīgi nav smuki, jo puišus par gailīšiem viņš apsaukāt neriskēja). Stereotips, ka sieviete nevar būt labs pavārs Ukrainā un Krievijā ir ārkārtīgi noturīgs, lai gan tas ne tuvu nenozīmē, ka šajā profesijā nestrādātu daudz sieviešu, tieši otrādi. Lai arī šovā meitenēm klājas grūtāk par puišiem, tomēr tā viņām ir lieliska iespēja parādīt savas spējas, spītīgi ejot līdz pat uzvarai. Protams, ka šefpavāra profesija ir fiziski grūta, garas darba stundas vakaros, bet nav nekāda objektīva pamata teikt, ka vīrieši ir labāki pavāri – šo teicienu 21. gadsimtā nāksies aizmirst.

Sākotnējais pieņēmums, ka uzvarētājam ir jābūt tikai labam pavāram, sabruka diezgan ātri, jo īstenībā šefpavāram ir jāprot izcili gatavot, jāpārzina visi virtuves procesi, jāmāk komandēt, organizēt un disciplinēt padotā pavāru komandā, jāsaglabā miers stresa situācijā. Tādēļ uzvarētājs pārsvarā nav vislabākais pavārs, bet tas dalībnieks, kurš nākotnē būtu spējīgs stāties pavāru komandas priekšgalā. Šovu laikā ir pierādījies, ka galveno balvu var iegūt arī dalībnieks, kurš sākotnēji šķitis blāva komandas sastāvdaļa, bet šovā parādījis radošumu, darbaspējas, stingru mugurkaulu, bet – galvenais – ticējis sev!

 

Мария Парр “Вафельное сердце” (2010)

4 komentāri

Мария Парр. Вафельное сердце / пер. О. Дробот, илл. С. Касьян. — Москва: Самокат, 2010. (Maria Parr. Vaffelhjarte. 2005)

Parr_VafelhjarteNorvēģiete Marija Parra ir jauna zvaigzne pie skandināvu bērnu literatūras debesīm, viņu pat sauc par jauno Astrīdu Lindgrēnu. Ļoti drosmīgs salīdzinājums, bet īstenībā pamatots – es sen nebiju lasījusi tik draisku, smieklīgu un vietumis aizkustinošu bērnu grāmatu.

Trille (pilnā vārdā Teobalds Rodriks Danielsens Utergords) dzīvo mazā Norvēģijas ciematā, fjorda krastā, viņam ir liela ģimene – mamma, tētis, brālis un divas māsas, kā arī vectēvs un ciemos nākoša vectante. Kaimiņos dzīvo klasesbiedrene Lēna, kura dzīvo ar mammu, bet tik bieži viesojas Trilles mājās, ka kļuvusi jau pati sev par kaimiņieni. Deviņi gadi ir ļoti jauks vecums – vecāki vairs nestāv klāt kā maziem bērniem, bet radošums burbuļo smadzenēs pārpārēm; galvenais ir dabūt savām blēņām īsto pārinieku. Trillem tas ir izdevies, jo kaimiņiene Lēna ir dulls skuķis – tievais meitēns ar mazajām, melnajām peļastēm ir īsts velnēns; ko tikai viņa neizdomā! Jāt uz govs un staigāt pa virvi otrā stāva augstumā ir vienkāršākās blēņas.

Trille un Lēna ir labi bērni, tikai tāpat kā Lennebergas Emīlam viņu labos nodomus ne vienmēr novērtē pieaugušie, ja nu vienīgi Trilles vectēvs labprāt piedalās viņu rotaļās un atļauj darīt to, ko vecāki stingri nolieguši. Šitie bērni pieder pie tiem, kuru fantāziju labāk nerosināt (tas gan ir neapturams process) – Bībeles stundās padzirdējuši par Noasa šķirstu, viņi nolemj uztaisīt savējo uz onkuļa kutera (līdz brīdim, kad viņi uzdabū uz klāja govi, viss iet labi), savukārt māsas izstāstītā teika par dzimto ciematu, tiek izvērsta par peldošu inscenējumu, kura rezultātā Lēna ar galvu ietriecas molā. Lēnai gan traumas ir ikdiena – viņa ir regulārs slimnīcas pacients, bet nav no ņuņņām, tieši otrādi – pat izcīnījusi godu būt par klases futbola vārtsargu. Lēnai gan nedaudz sāp sirds, ka viņai nav tēta, bet kopīgā sapulcē ar Trilli tiek nolemts izkārt sludinājumu tuvējā veikalā: „Labās rokās paņemsim tēti. Obligāti: jābūt ļoti labam. Un jāmīl bērni.” To, ka tētim jāizēd vārīti kāposti (no bērna šķīvja), viņi nolemj priekšlaikus nerakstīt.

Bet nav jau tikai dullības un blēņas vien: grāmata it kā nejaušiem pieskarieniem pavēsta arī par ilgām pēc īstā, vienīgā drauga, žēlsirdību pret vājāko un pirmo saskarsmi ar nāvi, kura, izrādās, ir neatņemama dzīves daļa. Tieši tādēļ jau Parras grāmata liek sirsniņai sarauties, jo izraisa īstas, patiesas emocijas. Ne tikai bērnam, bet arī pieaugušam cilvēkam un varbūt pēdējam to vajag vairāk.

Marijai Parrai ir iznākusi vēl viena bērnu grāmata – “Tonje Glimmerdal” (2009), un es ceru, ka abas grāmatas kādreiz tiks pārtulkotas arī latviski un kļūs tikpat iemīļotas kā citi skandināvu bērnu autoru darbi.

********************************

Trilles un Lēnas lielākais gardums ir vectantes ceptās vafeles, kuru dēļ viņi ir spējīgi pārtraukt vislielākās blēņas un traukties uz garšīgo, kārdinošo aromātu. Rakstniece Marija Parra beigās pievieno vafeļu recepti:

1 glāze miltu, 3 olas, 200 g sviesta, 1 glāze cukura, 1 glāze piena.

Sakuļ olas ar cukuru, pielej izkausētu sviestu, pienu, kā pēdējo – miltus. Visu labi samaisīt, lai nav kunkuļu. Cep vafeles, līdz gatavas.

.
vaffel1Grāmatas iedvesmota, atcerējos, ka kaut kur virtuves plauktos put vafeļu panna, un pat atradu veco recepti.

VAFELES

6 olas, 300 g cukura, 250 g miltu, 200 g izkausēta sviesta, vaniļas cukurs, 2. ēd.k. citrona sulas, 10 ml piena.

Izkausētu sviestu saputo ar olām, pievieno cukuru un miltus, piejauc vaniļas cukuru, citrona sulu un pienu. Visu kārtīgi samaisa, mīklai jābūt stingrai un tekošai.

Mmmm… vienkārši un garšīgi!

Джоанн Харрис “Ежевичное вино” (2012)

2 komentāri

Джоанн Харрис. Ежевичное вино / пер. с английского А.Килановой. – Москва: Эксмо, 2012.  (Joanne Harris. Blackberry Wine. 2000)

Harris_JezhevichnojeAngļu rakstniece Džoanna Harisa pasaules slavu ieguva ar romānu “Šokolāde” (kura ekranizācija, iespējams, bija labāka par grāmatu). Lai arī “Šokolādei” ir divi tiešie turpinājumi (“Saldās kurpītes” un “Peaches for Monsieur le Curé“), tā ievada arī Harisas tā saukto “ēdamo” triloģiju – seko Blackberry Wine un Five Quarters of the Orange – kuras kopā gan saista tikai darbības vieta un pāris otrā plāna personāži. Grūti pateikt, kāpēc Harisa, kuras grāmatu skaits nu jau sniedzas otrā desmitā, ir kritusi nežēlastībā pie Latvijas izdevējiem (tulkotas tikai divas grāmatas), jo, manuprāt, ar viņas grāmatām varētu pat nopelnīt –  lasītāju loks varētu būt gana plašs.

Romāna sižets ir diezgan tradicionāls – kāds angļu rakstnieks Džejs Makintošs ir nonācis daiļrades un dzīves krīzē, tādēļ spontāni nolemj visu pamest, nopērk māju nelielā Francijas miestā un uz karstām pēdām, padusē iežmiedzis somu ar vecām vīna pudelēm, ierodas jaunajā mājvietā. Te viņš lēnā garā sakopj māju un dārzu, iepazīstas ar vietējiem, izbauda “īsto” dzīvi un, protams, pie viņa atgriežas mūza un top ģeniāla grāmata. Paralēli lasītājs tiek iepazīstināts ar 20 gadus veciem notikumiem Anglijā, kuros tiek stāstīts par Džeja pusaudža gadiem Jorkšīrā un viņa draudzību ar pavecu dārznieku. Bez Džeja romānam ir vēl viens stāstnieks – vīns, kurš spēj runāt miljons balsīs, atraisīt mēles,atklāt noslēpumus, vēstīt par ģeniāliem plāniem, klusi ķiķināt zem deguna un zviegt pilnā balsī. Vīna runas pārstāv romāna mistisko, maģiskā reālisma sastāvdaļu, un tās dīvainā kārtā šķiet reālākas un pieņemamākas par dažiem citiem romāna pavērsieniem.

Kādreiz rakstniekiem ļoti gribas demonstrēt, kādi viņi ir malači un parādīt visu, uz ko viņi ir spējīgi. Iespējams, ka Harisai pēc “Šokolādes” labajiem panākumiem arī gribējās nepievilt un vēlreiz šaut no visiem lielgabaliem uzreiz – diemžēl lielgabalu viņai bija pārāk daudz. No pieminētajām divām sižeta līnijām par mūsdienu rakstnieku Francijā un pusaudzi Anglijā mierīgi varēja uzveidot divas atsevišķas grāmatas un tad būtu iespēja smalki izzīmēt visus tēlus, padarīt tos ticamākus. Viens no romāna centrālajiem tēliem ir vecais angļu vīrs Džo, kurš pēc ogļrača darba ir pilnībā pievērsies dārzkopībai un labprāt uzņem viesos kaimiņu puišeli, lai to mācītu visādām dārza gudrībām. Lai arī Džo tēlu un viņa attiecības ar pusaudzi Džeju rakstniece ir izveidojusi ļoti simpātiskas, tomēr es tām nenoticēju, tās priekš manis tā arī palika samākslotas, tikai uz papīra pastāvošas. Ļoti jau patika visa tā Džo saimniekošana pēc Mēness fāzēm ar amuletiem apkarinātā dārzā un sēklu kolekcionēšana un visa “mazā mājas maģija”, bet nu iedoma, ka pusaudzis tajā aktīvi piedalās, man šķita aiz matiem pievilkta.

Raymond Campbell (1959)

Raymond Campbell (1959)

Harisai ļoti patīk iespraust tekstā visādus maģiskā reālisma elementus, bet ar tiem jābūt uzmanīgiem, lai maģiskais nepārmāc reālismu. Šoreiz pietiktu ar runājošu vīnu, citādi rakstnieks Džejs izskatā pēc tāda vēja zieda, kurs tikai atkorķē kārtējo “īpašo” pudeli un tad savecējušais augļu vīns iznes galveno sižeta smagumu. Un saldi, saldi tas viss… par daudz cukura. Viss romāns kā pieauguša vīrieša dzīšanās pēc bērnības sapņa, kuru, izrādās, īstenot sanāk neticami viegli. Jājautā, kur tad Džejs bija visu šo laiku un ko lai dara tie cilvēki, kuriem nav iespēja nopirkt un atjaunot māju Francijā.

Mans personiskais jautājums rakstniecei būtu tāds: kāpēc romānu izskaņā gan “Šokolādē”, gan “Kazeņu vīnā” viņas galvenie varoņi nobīstas pieņemt tik ilgi kāroto un ilgoto? Kāpēc viņi nespēj pieņemt likteņa dāvanu, kuru būtībā ir pelnījuši? Interesanti, vai arī citi Harisas varoņi izdara tādu izvēli, un kāpēc rakstniecei vajadzīga šāda izskaņa. Personiska trauma? Atteikšanās saldme? Bailes no piepildīta sapņa?

Lai arī man grāmata bija par saldu, es domāju, ka daudziem tā varētu patikt – lauku romantika ar samezglotiem likteņiem, kura ietverta koķetā maģijas aurā, varētu būt patīkams lasāmais gan vasarā, gan aukstā ziemā. Domāju, ka kādā sentimentam noskaņotā brīdī palasīšu vēl kādu Harisas grāmatu.

*****************************

Javier Mulio (1957)

Javier Mulio (1957)

Vīna gatavošana ir diezgan gara un ķēpīga padarīšana, bet Harisas romāna ir viens varonis – vecais Narciss, kura ierastais dzēriens ir creme de cassis – upeņu liķieris (tas ir arī Erkila Puaro iecienītākais alkohols). Mūsmājās upeņu ievārījumu pārāk nemīl, pietiek ar pāris burciņām, tomēr upeņu uzlējumu taisām regulāri: vienkārši sastūķē trīslitru burkās ogas pamīšus ar cukuru, liek ledusskapī un kādu mēnesi gaida sīrupu; pēc tam sīrupu 1:1 atšķaida ar šņabi un lieto gada garumā. (Var darīt arī otrādi – vispirms upenes aplej ar šņabi, iztur un tad pieliek cukuru.)

Tomēr creme de casis ir nedaudz smalkāka padarīšana. Vārds ‘Creme’ norāda, ka liķierī  ir mazāk alkohola, bet vairāk cukura (apmēram 40%). Ņem kilogramu ogu, tās nedaudz pašķaida un pārlej ar litru šņabja. Mēnesi iztur, tad rūpīgi izkāš. Šķidrumu nosver – ja vēlas liķieri, pievieno no nosvertā daudzuma 20% cukura, ja vēlas creme – 45 %. Šķidrumu maisa, līdz cukurs izkusis.

Esmu lasījusi arī tādu interesantu recepti, kurā burkā pamīšus liek 1 kg upenes, sagrieztu ingvera gabaliņu (40 g), sadalītu vaniļas pāksti un 500 g karameļu cukura (gabaliņos). Visu pārlej ar 1 litru šņabja un tumšā vietā iztur vismaz divas nedēļas, pēc tam filtrē un pilda pudelēs.

Jebkurā gadījumā man šķiet, ka upene alkoholā vislabāk spēj saglabāt savu skaisto aromātu – var baudīt tīrā veidā, uzliet saldējumam vai izmantot kokteiļos (auksts baltvīns un creme de casis 5:1 vai 10:1). Priekā!

Older Entries Newer Entries

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 109 other followers