Sākumlapa

Jānis Akuraters “Pēteris Danga” (1997) un “Ugunīgi ziedi” (2004)

2 komentāri

Jānis Akuraters. Pēteris Danga. – Rīga: Daugava, 1997. (1921)

Jānis Akuraters. Ugunīgi ziedi. – Rīga: Daugava, 2004. (1925)

Jānis Kalmīte (1907-1996) Ziedošā ābele

Jānis Kalmīte (1907-1996) Ziedošā ābele

Doma, ka vajadzētu izlasīt Akuratera “Ugunīgos ziedus”, manī mitinājās tik sen, ka vairs nezinu tai iemeslu; varbūt atmiņā aizķērušās trimdas izdevuma zeltītās vinjetes. Pat nezināju, ka konkrētais romāns ir pirmais, kas latviešu literatūrā atspoguļo strēlnieku tēmu, taču izskatās, ka šogad pie tās atgriezīšos ne reizi vien. “Pēteris Danga” savukārt ir priekštecis “Ugunīgajiem ziediem”, turklāt tiek pieteikts kā pirmais neatkarīgās Latvijas romāns, jo to turpinājumos sāk publicēt laikrakstā “Līdums” 1918. gada 20. novembrī. Tā nu es esmu šāvusi uzreiz uz diviem zaķiem.

Pēteris Danga ir turīga Zemgales saimnieka dēls, kurš pēc 1905. gada nemieriem aizlaidies uz Eiropu, pa kuru kārtīgi izdzīvojies. Tēva vēstule, ka viņš ir uz nāves gultas, Pēteri atrod Nicā, un pēc nelielas šaubīšanās pazudušais dēls nolemj atgriezties mājās. Tēvu viņš vairs nesatiek, bet jūsmīgā uzplūdā nolemj palikt saimniekot Dangu mājās: lai parādītu tiem iesūnojušajiem lauku mietpilsoņiem pasaules garu! Ar saimniekošanu Pēterim klājas tīri labi vai arī Akuraters vienkārši galīgi nedomā, ka lauku darbi būtu attēlošanas cienīgi – viņam daudz būtiskāk ir parādīt, ka vietējie lauķi domā šauras domas un tos tālāk par pagasta robežām nekas neinteresē (ja nu vēl cena cūkas miesai Rīgas tirgū). Tad nu autors izmanto Pētera Dangas monologus, lai sprediķotu, ka latvietim rūp tikai materiālais ieguvums, bet garīgās vērtības tas radīt pats negrib, tikai pārņemt no krieva vai vācieša; vergu tikumi vēl neesot izdzīti no latviešiem.

Jā, latvieši bija miera tauta, aiz miera kāpas augusi. Kā gauss pingvīns viņa gulēja smiltīs ar tīru un klusu dvēseli, bet nevarēja saprast kaijas straujo pārdrošību un brīvību, kad vētra to šūpo virs jūras atvariem. Sekli te ritēja dzīve un lēnām sadega mūži vecos tikumos un netikumos.

Kā teikts grāmatas ievadā, Akuraters romānu raksta divreiz, jo Pirmā pasaules kara sākumā sadeg rakstnieka bibliotēka, arī manuskripti. Otrreiz romānu raksta 1917. – 1918. gadā, un tagad vairs nav iespējams pateikt, kāds ir bijis pirmais variants; vai tikpat idejiski piepacelts un ideālu pilns? Ļoti daudz skaistu vārdu par nepieciešamību attīstīt latvju kultūru, dzīvot garīgi piepildītu dzīvi utt. Mani šis idejiskais patoss iemidzina, laikam pirms simts gadiem cilvēki vairāk “pavilkās” uz kvēlām runām vai arī es savu patriotisko runu devu jau esmu saņēmusi Trešās atmodas laikā. Akuratera vēlējums – kaut reiz likteņa roka sētu aukas un traģēdijas pār zemi un audzinātu tautu uz ko citu – gan ir bijis pravietisks, jo 20. gadsimtā Latvijas tautai tā visa ir bijis pārpārēm.

Bez idejiskuma neizpaliek arī Pētera attiecības ar pagasta izprecināmām meičām, kuras gan var uzlūkot ar krietnu jautrības devu. Pirmā brūte – kaimiņu Anna ir valšķīga būtne apaļiem pleciem, kuru jaunais Danga uzdomājis par ziedošu liepu, kuras paēnā nolikt galvu tveicējošā pusdienā. Ak vai, Annai nepaveicas, kad Pēteris nejauši ieiet tās istabā  – nosviesta veļa, parfīmi, pomādes podi un brošūra “Kā novēršama grūtniecība”. Tas nesader ar augstu kultūru! Savukārt citas saimniekmeitas – vēl viena Anna un Jūlija – ir no rātno mājas kustoņu sugas, kuras ir tik pareizas, ka provocē Dangu nolasīt lekciju par tikumības nederību, ja tā tiek audzināta un kopta un pēc formulām kultivēta kā tomāti vai salāti. Atkal nav labi. Beigās jau Pēteris iemīlas vienā Pēterburgas studentē Alisē, bet tā kā kaislības ir zemākas rases neatņemama privilēģija (un Pēteris nav zemāka rase), tad lasītājam tiek tikai ilgpilnas pastaigas mēnesnīcā.

Jāzeps Grosvalds (1891-1920) Darbs no cikla "Latviešu strēlnieki"

Jāzeps Grosvalds (1891-1920) Darbs no cikla “Latviešu strēlnieki”

Ja “Pēteri Dangu” es izmocīju, tad “Ugunīgi ziedi” šķiet labāka grāmata – ar mērķtiecīgāku sižetu, ne tik moralizējoša, lai gan romantiskais patoss kā laikmetam raksturīga parādība literatūrā, protams, pastāv. Akuratera romāns ir pirmais lielapjoma darbs, kas ataino strēlnieku cīņas. Interesanti, ka Pēteris Danga ir pozicionēts kā skeptiķis, kas atļauj nevis idealizēt, bet parādīt strēlnieku neapskaužāmo situāciju – vispirms mobilizācija un cīņas cara armijā, pēc tam vispārējais apjukums Februāra revolūcijas laikā un karotāju šķelšanās pēc pārliecības. Tos pašus zemniekus, ko Pēteris Danga uzlūkoja no augšas pirmajā romānā, tagad viņš slavē un sauc par tautas stiprajiem aizbildņiem.

Man liekas, ka mēs būsim tikai karotāji, tikai pirmā posma ziedi. Uguņaini, apžilbinoši varbūt, bet tikai nakts ziedi. Kultūrās plauks citi. Tie būs balti, smaržojoši… Kā gribētos tos piedzīvot…

Romāna pirmajā daļā Akuraters raksta par strēlniekiem postošajām Ziemassvētku kaujām, kurās viņš pats ir piedalījies. Pēteris Danga kaujās tiek ievainots un no slimnīcas iznāk pavasarī, kad Krievijā cars ir gāzts un armijas rindās valda apjukums. Apkārt staigā savādi sarkanie aģitatori, kuri musina izbeigt karu, padoties vāciešiem, bet Pēteris Danga mudina nelaist vāciešus tālāk un cīnīties par Latviju – par mūsu pašu brīvību! Kā zināms, liela daļa strēlnieku pakļāvās lielinieku propagandai, bet kaujas atsākās tikai 1917. gada septembrī, kad vācieši ieņēma Rīgu un turpināja uzbrukumu – Skaistule revolūcija ar savu mulsinošo deju bija zudusi. Romāna pēdējā daļa ir rezignēta un melanholiska -1918. gada februārī pēc zaudētām cīņām Danga ar saviem strēlniekiem atkāpjas uz Krieviju, un drosmīgos karotājus vilciens ved svešumā…

 Jaunā Latvija! Vai tāda ir kaut kur? Idejas, ideāli? Vai nav iedomu fantomi visas revolūcijas, visas idejas, visi solījumi. Viņi krīt līdz ar cilvēkiem. Visam auro pāri lielais, melnais rudens. Arī tautai. Arī tautai? Vai tauta nekritīs kā zvaigzne, lai izgaistu uz visiem laikiem?

Ja piever acis uz pacilāto stilu, tad būtībā “Ugunīgi ziedi” ir emocionāls, bet pietiekami adekvāts strēlnieku gaitu atspoguļojums latviešu daiļliteratūrā. Pēteris Danga – reizē skeptiķis un ideālists, izvada lasītāju pa strēlnieku kauju gaitām, Akurateram uzsverot notiekošā neviennozīmību un grūtās izvēles, kas bija jāizdara karavīriem.

Ludmila Uļicka “Mēdeja un viņas bērni” (2013)

Komentēt

Ludmila Uļicka. Mēdeja un viņas bērni / no krievu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Jānis Roze, 2013. (Людмила Улицкая. Медея и ее дети. 1996.)

Medeja_vāki_tipografijai_apskateiLudmila Uļicka (1943) šobrīd ir viena no pazīstamākajām krievu rakstniecēm, tulkota daudzās valodās un prēmēta dažādās valstīs. Latviski līdz šim ir izdoti divi viņas darbi – garstāsts “Soņečka” (2005) un romāns “Patiesi jūsu Šuriks” (2006), abi Talrida Ruļļa tulkojumā. “Mēdeja un viņas bērni” (1996) ir pirmais Uļickas romāns, un atliek tikai cerēt, ka tas pietiekami ieinteresēs latviešu lasītāju, lai izdevējs turpinātu tulkot un izdot arī tos Uļickas darbus, kuri dzimtenē ir ievēroti visvairāk – Казус Кукоцкого un Даниэль Штайн, переводчик.

Patiesībā par Uļickas Mēdeju es taisījos rakstīt jau nedēļu, bet paliku pie tā, ka lasīju un skatījos intervijas ar rakstnieci, kura ir inteliģenta un gudra personība, kas nevairās paust neērtas domas un būt pilsoniski aktīva. 2007. gadā Uļicka nodibināja savu fondu, kura viena no inciatīvām ir projekts «Хорошие книги», kas palīdz vērtīgām grāmatām nonākt līdz bibliotēkām. Kā arī jāpiemin viņas iniciēta bērnu grāmatu sērija “Другой, другие, о других”, kura bērniem stāsta par dažādām kultūrām ar mērķi veicināt savstarpējo iecietību. Šobrīd Uļicka ir enerģiski nostājusies tajā Krievijas inteliģences pusē, kas nosoda Krimas aneksiju un varas manipulāciju ar cilvēkiem.

Bet nu pie Mēdejas. Mēdeja Mendesa, dzimusi Sinopli, visu mūžu dzīvo Krimā, Feodosijas tuvumā. Mēdeja ir stalta, cienījama vecuma grieķiete, sen jau atraitnēs, tērpusies melnās drānās ar  ar melnu, sarežģīti savītu šalli ap galvu. Mēdeja dzimusi 1900. gadā, lielā ģimenē – viņa ir vidējā starp trīspadsmit bērniem. Kuplās ģimenes vecāki viens pēc otra nomirst 1916. gadā, un vecākie bērni un radinieki uzaudzina jaunākos. Uļicka konstanti uzsver, ka dzimta zaro un kuplo, tādēļ Mēdejas tagadējās vasaras ir radinieku piepildītas, tomēr, izpētot dzimtas koku, tā aina nav nemaz tik saulaina – divi vecākie brāļi iet bojā Pirmajā pasaules karā, vecākā māsa Aneļa uzaudzina jaunāko Natāliju, Afanasijs kļūst par mūku, Platons dzīvo Francijā, Mirons mirst maziņš, pati Mēdeja savu jaunību velta trīs jaunāko bērnu uzaudzināšanai. Tuvu trīsdesmit viņa apprecas ar ebreju zobārstu Samuīlu, ar kuru nodzīvo laimīgus 25 gadus. Mēdeja galīgi nav Samuīla gaumē, pārāk karaliska, tomēr viņš viņas klātbūtnē nejūt bailes – un tas ir sākums mīlestībai. Pēc vīra nāves Mēdeja turpina strādāt vietējā slimnīcā, regulāri iet uz baznīcu un vasaras sezonā laipni uzņemt ciemos nebeidzamas radinieku virknes no dažādām Padomju Savienības malām. Viņas dzīve no malas šķiet rimta un pacietīga, un tā vien šķiet, ka baznīcā viņa meklē mierinājumu. Tomēr Mēdeja drīzāk ir tāds starpnieks starp Dievu un pārējo ģimeni: viņa paņem divas papīra lapiņas un uz vienas uzraksta “Par piemiņu”, uz otras “Par veselību” un aizpilda tās ar savu mīļo vārdiem, lai Dievs zinātu, par ko skanēs viņas lūgšanas. Ikvienai ģimenei ir vajadzīgs kāds, kurš par to aizlūdz.

Mēdeja līdz šim brīdim visu mūžu bija dzīvojusi vienā un tajā pašā apkaimē, un šī pastāvīgā dzīve, kura pati no sevis strauji un vētraini mainījās – revolūcijas, valdību maiņas, sarkanie, baltie, vācieši, rumāņi, vienus izsūtīja, citus, svešus, bezdzimtas, iemitināja – galu galā Mēdeju bija padarījuši līdzīgu stipram kokam, kas, ieaudis saknes akmeņainā zemē, nemainīgi saulē, veic savu ikdienas un ikgada gaitu, un to appūš nemainīgs vējš ar tā gadskārtējām smaržām, vienubrīd no krastā žūstošām ūdenszālēm, citbrīd no saulē vīstošiem augļiem, vēl pēc tam no rūgtām vērmelēm.

Uz Mēdejas dzīves fona Uļicka veido kontrastainu 70-to gadu beigu stāstu, kas ir raibs un kaislībām bagāts. Krimas dāsnajā vasarā bieži uzplaukst mīlas dēkas, kuras dažkārt ir iemesls pārmaiņām ģimenē vai vismaz nopietnam kolīzijām laulāto starpā. Šoreiz tiek attīstīts mīlas trīsstūris starp divām tuvām Mēdejas radiniecēm un kādu interesantu atpūtnieku, kas turpinās arī pēc Krimas vasaras, un paralēli tiek arī izstāstīti iesaistīto personu dzīvesstāsti. Uļicka neapšaubāmi raksta ļoti saistoši – dzīvi, izteiksmīgi, ar skaistām metaforām un jaukiem sānceliņiem no galvenā stāsta. Tomēr grāmatu droši var sadalīt divās daļās – Mēdeja un jauno cilvēku mīlas trīsstūris, turklāt pēdējais aizņem krietni daudz teksta (un brīžiem arī kļūst pārāk… bābisks). Bet man gribējās Mēdeju! Viņa taču nepiedzima tāda vieda, mierīga un piedodoša, līdz tam cilvēks izaug… un Krima 20. gadsimta sākumā – tā ir vesela notikumu aka, spēj tikai smelt. Tikai garāmejot romānā parādās Krimas tatāru deportācijas, skumji aizskarot pamestās mājas, nekā nav par Otro pasaules karu. Pat Mēdejas vientuļās, novecojošās ziemas būtu pelnījušas lielāku vērību.

Mēdeja ir cilvēks, kurš reiz bērnībā iemācītās vērtības ir iznesusi cauri dzīvei un tradicionālais kristīgais uzstādījums viņu pilnībā apmierina: “Nedrīkst zagt, nedrīkst nogalināt – un nav apstākļu, kuri ļaunu padarītu par labu. Un tas, ka maldi kļūst vispārēji, mūs it nemaz neskar.” Iespējams, šī uzticība saviem principiem, iekšējā stabilitāte viņu netverami padara tik pievilcīgu apkārtējiem cilvēkiem, īpaši padomju melu un patosa piesātinātajā atmosfērā.

Tā klusā stūrgalvība, ar kādu Mēdeja audzināja bērnus, strādāja, pielūdza Dievu, ievēroja savus gavēņus, izrādās bija nevis viņas ērmotā rakstura īpatnība, bet saistības, kuras viņa bija labprātīgi uzņēmusies, viņa tā pildīja bauslību, kuru visi un visur sen bija atcēluši.

Grāmata, pie kuras es labprāt kādreiz atgrieztos.

P.S. Jāuzteic grāmatas tulkojums un skaistais noformējums, tomēr dzimtas koku gan nevajadzēja noskaust (krievu izdevumā tas pastāv), jo to radu ir varen daudz.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2014-februāris/marts)

5 komentāri

Latvieshi un LatvijaFebruāris palidoja vēja spārniem, tā arī nesavācot gana daudz grāmatu, par kuram pastāstīt. Marts šai ziņā bija ražīgāks, un jāsaka, ka izdevies negaidīti latvisks. Sākšu ar  akadēmisko rakstu krājumu četros sējumos “Latvieši un Latvija” (galvenais redaktors Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmija), kurš iznāca vien nieka 1000 eksemplāros un pēc pāris dienām vairs nebija nopērkams.  Tāds pats liktenis jau ir piemeklējis sen gaidīto “Latviešu valodas gramatiku” (LU Latviešu valodas institūts), kuru dedzīgi ir izpirkuši visi tie, kam ar latviešu valodu profesionāli jāstrādā ik dienas. Jācer, ka izdevēji jau drukā papildmetienus.

Ne katrs spēj skatīt Latviju no gaisa balona lidojumā, bet tagad to var izdarīt bez lieka stresa – iznācis Gunāra Dukštes aerofotogrāfiju albums Lidojumā! : pieskārieni LatvijaiFotogrāfijas grāmatā papildinātas ar rakstnieces Ingas Ābeles, īpaši šīm ainavām radītiem īsprozas tekstiem un paša autora aprakstiem. Teksti grāmatā ir tulkoti arī angļu valodā.  Iespējams, jauka prezentācijas grāmata.

Ja ir vēlme aizlaist uz Zemgales līdzenumiem, tad kultūrvēsturiski to var paveikt ar Ginas Viegliņas-Vallietes grāmatu “Pa votu un sēļu pēdām Zemgalē no 15. līdz 20. gadsimtam” (Jumava). Varbūt kādam senči dzīvo vai dzīvojuši šajā novadā, tad var apskatīties, vai nav sastopams kāds pazīstams uzvārds.

Var aizlaist vēl tālāk – un nedaudz papētīt, vai tie mūsu priekšteči – balti – tiešām ir atčāpojuši no Indijas, par ko visnotaļ nopietni stāstīts Viktora Ivbuļa monogrāfijā “Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi: saistībā ar Indiju un baltiem” (Zinātne). Asmo atsauksme šeit.

Tomēr varbūt nemaz nekur tālu nav jābrauc, jo Ingmārs Līdaka savā grāmatā “Zoodārzs manā pagalmā” (Zvaigzne ABC) sola visādus brīnumainus atklājumus tepat blakus. Autors saka: “Nav interesantākas vietas par dzimto māju pagalmu ar visiem tā gaidītajiem un ne tik gaidītajiem apdzīvotājiem.” Lasīju daudzas labas atsauksmes par grāmatu, tādēļ ierakstu grāmatu lasāmo sarakstā.

Ziemassvētku jaukā īpašība ir tā, ka – gribot vai negribot – tie pienāk katru gadu, tādēļ izdevniecības “Madris” izdotā grāmata Saules gads: Ziemassvētki” būtībā neko nav nokavējusi. Tiek solīts, ka grāmata būs noderīgs izziņas materiāls un padomdevējs visiem, kurus interesē latviešu tradīcijas. Grāmatai ir metodiskais pielikums, kurā izstrādāts stundu plāns sākumskolai.

Abele_klūgu mūksLatviešu dailļiteratūrā mani ieinteresēja trīs grāmatas. Pirmkārt, Ingas Ābeles “Klūgu mūks” (Dienas Grāmata), kuras galvenā varoņa prototips ir Francis Trasuns – priesteris un politiķis, kuram ir milzīga nozīme Latgales attīstībā.

Otrkārt, Ainārs Zelčs “Abrene 2002: ja Abrene būtu palikusi Latvijai…” (Lauku Avīze). Tas nav pirmais romāns, kurā autors nodarbojas ar vēsturisko fantāziju, iespējams, šādas vīzijas varētu būt saistošas.

Māra Runguļa Lapsu kalniņa mīklas (Liels un mazs) tiek reklamēta kā pirmā grāmata latviešu bērnu literatūrā, kas stāsta par nacionālo partizānu cīņām pēc Otrā pasaules kara. Pēc apraksta nedaudz atgādina Zentas Ērgles pusaudžu grāmatas, bet tas gan neliecina neko sliktu, drīzāk otrādi. Īpaši intriģē precīzs mežabrāļu bunkura uzbūves apraksts, citas ar izdzīvošanu saistītas zināšanas.

No tulkotajām grāmatām piesaistīja Edvarda Lūkasa “Maldināšana” (Zvaigzne ABC), kas beidzot iznākusi arī latviski, un vēsta par spiegošanu mūsdienās – kas to organizē un kādām interesēm tā kalpo patiesībā.

Pa drusciņai vien pie mums tiek izdoti arī poļu tulkojumi, šoreiz ar Eiropas Komisijas programmas “Kultūra” finansiālu atbalstu “Mansards” ir izdevis poļu rakstnieka Mikolaja Ložiņska 20. gadsimta ģimenes attiecību romānu “Grāmata“. Ložiņskim šis jau ir trešais tulkojums latviešu valodā, visus latviskojusi Ingmāra Balode.

Savukārt “Lauku Avīze” ir laidusi klajā vēl vienu Dainas Avotiņas tulkojumu no lietuviešu valodas – Vitauts Sirijos Gira “Sarkankoka paradīze“. Romāns ir sarakstīts vēl 1972. gadā, un Lietuvā bijis ļoti populārs, tā darbība notiek 20. gadsimta 30. gadu Kauņā un atgādinot mūsu “Cepli” un “Agro rūsu”.

No Zvaigzne ABC izdotās izklaides literatūras atzīmēšu meiteņu romānu – Adriana Trigiani “Kurpnieka sieva“, jo pirms kāda laika tas varen ņirbēja pa angļu blogiem (tiesa, ar intriģējošāku noformējumu) un divus detektīvromānus – francūža Bernāra Miņjē “Melnais taurenis” un šveicieša Žoela Dikēra “Patiesība par Harija Kebēra lietu”.

Laikam jau atsevišķu pieminēšanu pelnījusi tik ilgi gaidītā fantasy žanra klasiķu Terija Prečeta un Nīla Geimena kopdarbs “Labas zīmes“. Pasaulē ļoti populāra grāmata, redzēs, kā tai veiksies pie mums.

Šobrīd būs gana, nākamais apskats maijā.

Макс Фрай “Ключ из жёлтого металла” (2009)

2 komentāri

Макс Фрай. Ключ из жёлтого металла. – Санкт Петербург: Амфора, 2009.

Fraj__Klyuch_iz_zheltogo_metallaMakss Frajs ir tas autors, ko esmu vēlējusies nomēģināt gadiem, un jau pasen izpētīju, ko tādu labu varētu palasīt no viņa sarakstītā. Fraja rakstāmspalvai pieder ļoti liels grāmatu cikls «Лабиринты Ехо» un tā turpinājums «Хроники Ехо», kurus vieno galvenais varonis sers Makss. Par laimi, ir arī romāni bez piesaistes kādam ciklam, kuri labāk noder rakstnieka iepazīšanai.

Makss Frajs jau ar pirmajām grāmatām krieviski lasošo vidū kļuva ļoti populārs, Krievijā pat sasniedzot kulta rakstnieka statusu fantasy žanrā, tomēr ilgi laiku nebija zināma viņa īstā personība. Bija skaidrs, ka tas ir pseidonīms, tādēļ versijas izvirzījās visdažādākās. 2001. gadā beidzot tika pateikts, ka aiz šī pseidonīma slēpjas krieviski rakstošā ukrainiete Svetlana Martinčika, kurai sākotnēji sera Maksa pasaules radīšanā ar idejām palīdzēja Igors Stjopins. Nu jau gandrīz desmit gadus Martinčika dzīvo Viļņā, un pēdējos gados ir iznākuši vairāki viņas pasaku krājumi, kas veltīti Viļņai (veicas gan tai Viļņai ar apdziedātājām, tīri vai skaudība metas). Burtiski nupat, martā, Martiničika viesojās Rīgā, kur viņai bija tikšanās ar lasītājiem un gara radio intervija – sākumā viņa atstāj tādu labdabīgas dīvaines iespaidu, bet sarunas gaitā atklājas ļoti interesanta personība, kas domā tēlaini un oriģināli, ir gatava gan dažādām ekstravagancēm, gan nopietnai atbildei uz jautājumu. Piemēram, vairākus satrauktus Latvijas krievvalodīgos viņa apbēdināja ar viedokli, ka krievu bērnam nedraud kļūšana par latvieti, ja viņš mācīsies bilingvālā skolā; kāda klausītāja pat piedraudēja vairs tādēļ nelasīt viņas grāmatas. Pieņemu, ka Martinčukai kā Maksam Frajam daudz patīkamāk bija dzirdēt no vairākiem lasītājiem, ka viņas grāmatas ir palīdzējušas depresīvā brīdī vai pat devušas impulsu nopietni mainīt dzīvi.

Romāna “Ключ из жёлтого металла” galvenais varonis ir Filips, 33 gadus vecs garā brīvs pasaules pilsonis. Tēva mājas viņam ir Viļņā, pats viņš vairāk uzturas  Piemaskavas vasarnīcā, kur dzīvo par rentes naudu no vairākiem Maskavas dzīvokļiem, bet vispār viņam patīk būt brīvam un neatkarīgam. Tomēr Filipam ir uzmācies dzīves apnikums: viņaprāt, cilvēki to vien dara, kā cīnās līdz pēdējam par savām svētajām tiesībām maitāt dzīvi sev un apkārtējiem, ciest līdz sirds dziļumiem, izjusti sevi žēlot, novecot un nosprāgt – un nekas viņus nespēs novirzīt no mērķa. Īstenībā Filips baidās, ka kļūs tieši tāds pats, un apbrīno savu tēvu Karlu, talantīgu ērgeļnieku, kurš vienmēr, jebkuros apstākļos spēj saglabāt iekšējo patību. Vispār šī doma par nepieciešamību sevī glabāt īpašu, ekskluzīvu telpu, kurā netiek ielaisti svešinieki, man ir ārkārtīgi tuva, dzīves laikā izlolota – īpaši vērtīga tā ir brīžos, kad šķiet, ka pār taviem rūpīgi krātajiem kristāliem viens nupat ir pārgājies ar smagiem zābakiem.

Filipu no Maskavas izsauc tēva zvans, kurš viņam grib uzticēt uzdevumu – aizbraukt uz Prāgu un apmainīt antikvāru grāmatu pret senu atslēgu. Pirms daudziem gadiem Filips Viļņas mājas pagrabā ir atradis durvis, kas vecākas par pašu māju un uz tām rotājas trīs dievietes Hekates attēlojumi; durvju atslēga nebija atrodama, bet tagad Filipa tēvam šķiet, ka viņš to ir uzgājis. Tā nu Filips dodas uz Prāgu, lai tiktos ar savādu kolekcionāru, un sākas viņa ceļojums pa Eiropas pilsētām, kurā tiek satikti visādi dīvaiņi, noris neticami notikumi, līdz kamēr Filipam top skaidrs, ka viņš, pašam nezinot, ir iepīts kādā spēlē. Jēgu šai spēlei viņš neredz, bet dzīvot pēkšņi ir kļuvis daudz jaukāk – kamēr process ir interesants, mierīgi var iztikt bez papildjēgas, un tieši to viņam vajadzēja – ne pierādīt, bet sajust.

Viss romāns ir parafrāze par bērnu grāmatu “Zelta atslēdziņa”. Filips, protams, ir Buratino, viņa tēvs (īstenībā adoptētājs, bet mammas nav) – papa Karlo , savādais kolekcionārs Černoguks – Karabass Barabass un ar laiku uzrodas arī visi pārējie Buratino draugi un nedraugi, lapsu Alisi, runci Bazilio un zilmati Malvīni ieskaitot. Tai pašā laikā parafrāze nav uzmācīga, drīzāk uztverama kā fona rotaļa un netraucē rakstnieci radīt savu unikālo romāna noskaņu.

Romānam tiešām piemīt sava neatkārtojamā atmosfēra, tā pievilcīgākā daļa noteikti ir vieglā ironija un jaukā attieksme – dzīve ir aizraujošs ceļojums. Tas man patika, tomēr nedaudz nepatika tā sadzīves filozofija, kas spraucās caur Filipa pārdomām par dzīvi, jo vispār nepatīk jebkas moralizējošs. (Pēdējoreiz es tādu attieksmi satiku Mariņinas romānos – viņai mūžīgi vajadzēja visu salikt pa plauktiņiem. Frajam gan tas nav tik traucējoši.) Un kafijas dzeršanai arī briesmīgi daudz laika tiek veltīts. Kopumā man par grāmatu ir labs iespaids, galvenā ideja ir simpātiska, tomēr par lielās sērijas lasīšanu vēl neesmu pārliecināta. Varbūt pagaidīšu brīdi, kad man viss būs apnicis.

Lai gan – ar aprīļa gaisu tā ir vienmēr. Tas ir piesātināts ar dievsvienzinkā neizteiktiem solījumiem. Parasti jau maija beigās kļūst skaidrs, ka tas ir bijis parastais sezonālais organisma hormonu nojukums. Tomēr līdz maija beigām es laikam gan pabūšu par naivu muļķi. Aplami būtu atteikties no tādas izpriecas.

P.S. Tagad ir liela kāre atkal aizbraukt uz Viļņu, Prāgu un beidzot uz Krakovu; pilsētas Frajs apraksta lieliski.

Aprīļa meitene

Komentēt

Laura Knight (1877-1970) A Girl Reading

Laura Knight (1877-1970) A Girl Reading

 

Tu, dzidrais vējš, tu, šalcošais,

Kam spārnu galos rasa zaigo,

No kurienes tu, mirdzošais,

Nes savu puķu elpu svaigo?

.

Pār pasauli kāds maigums san,

Jo jaunu lapu balsis liegās

Un zāles dvesma tevī skan –

Un siltu straumju čala sniegā.

.

Ver zeme acis zaļganās,

Ar saldu šalkmi upes virmo;

Un tavās cirtās valganās

Dūc ievijusies bite pirmā.

Mirdza Ķempe. Pavasara vējš (1944)

Pavasara seriāls “Laimīgie cilvēki” (2008)

3 komentāri

Skatoties kādu asiņainu kino, kādreiz nākas sev atgādināt: “Tā nav dzīve, tas ir kino.” Šobrīd ir tieši otrādi: TV ekrānā rādītie notikumi austrumos no robežas brīžiem šķiet tik iluzori, ka nekaiš atminēties, ka tas nav kino, tā ir dzīve. Krievijas un Ukrainas saķeršanās ir atbalsojusies katrā mājā arī Latvijā, tikai viens to lasa kā distopiju, bet cits kā evakuācijas instrukciju. Katram savs uztveres līmenis. Ukrainai jāizdzīvo revolūcija, bet tikmēr Krievijā sabiedrība ir sašķēlusies opozicionārās nometnēs, ko inteliģence ir manifestējusi divos konkrētos sarakstos. Šajā sajukumā, kad uzputo agresija un stulbums, gribas sagalabāt cerību, ka kaut kur Krievijā vēl pastāv līdzsvarots miers un rimta gaita. To es atradu brīnišķīgā dokumentālajā filmā par vienkāršiem Sibīrijas cilvēkiem.

“Счастливые люди” ir četru stundu garš dokumentālais stāsts par Sibīrijas ciemu Bahtu, kurš atrodas pašā Krievijas centrā, lielās Jeņisejas upes krastā. Kādreiz šo teritoriju apdzīvoja mazās Ziemeļu tautas, un visām upēm joprojām ir  evenku dotie nosaukumi, bet šobrīd pārsvarā te mīt ieceļotāju un izsūtīto pēcteči. Sibīrijā nedzīvo vārguļi, jo klimats te ir skarbs – ziemā temperatūra zem 30 grādiem ir ierasta, bet vasaras ir īsas un knišļiem bagātas. Toties upes ir pilnas ar zivīm, bet mežs ar zvēriem, ogām, sēnēm un riekstiem. Lielākajai daļai bahtiešu dzīvošana saskaņā ar dabas noteikto gadalaiku ritējumu ir izdzīvošanas jautājums, jo no 300 iedzīvotājiem algu vai pensiju saņem apmēram 70, pārējiem par iztiku jādomā pašiem.

Bahtu ar ārpasauli pa ūdens ceļu savieno Jeņiseja, bet sauszemes ceļu nav, apkārt taiga. Jeņiseja ir kuģojama tikai četrus mēnešus gadā, tādēļ pārējā laikā pie bahtiešiem reizi nedēļā lido pasta helikopters, te nav ne ārsta, ne miliča, sakari pa rāciju. Pilsētniekam tas šķiet neomulīgi, bet vietējie prom nebēg un dzīvo nost. Bijušais maskavietis, kādreizējais biologs, tagadējais Bahtas mednieks un rakstnieks Mihails Tarkovskis ir viens no filmas veidotājiem un varoņiem – tieši viņš ieinteresēja režisoru Dmitriju Vasjukovu par nošķirto Sibīrijas ciemu. Vasjukovs atbrauca ar operatoru, nopirka mājiņu un apmetās Bahtā uz veselu gadu. Filma izvērtās par daudz lielāku projektu nekā sākotnēji iecerētais tēlojums par Jeņisejas zvejniekiem – te ir Sibīrijas dāsnais skaistums, cilvēku sadzīvošana ar skarbajiem dabas apstākļiem, izzūdošu tautas amatu prasmju dokumentējums un vienkāršā, pieticīgā šodiena. Filmas devīze vēsta: “Te paļaujas tikai uz sevi un arī prasa tikai no sevis.”

laimigi_cilveki_1

Vēstījums sākas pavasarī, kas no mūsu puses gan izskatās pēc dziļas ziemas. Ļoti lēnām iesilst gaiss, atgriežas putni, atkūst Jeņiseja. Ledus iešanu lielajā upē bahtieši gaida kā svētkus, tas ir milzu notikums: pirmajā plūstošajā ūdenī vajag nomazgāt muti un iemest maizes riku kā ziedokli. Upe no ledus ir brīva tikai maija sākumā, bet tad gan darba pilnas rokas: vīri iet vesnovkā, kad uzkrājumiem zvejo līdakas, asarus un ālantus, medī un kūpina mežapīles – citādi vasarā gaļas nebūs. Pāris dienas pa Jeņiseju tiek pludināti baļķi, tad nu neesi slinks un izzvejo ziemai malciņu. Taigas zeme ir mālaina un akmeņaina, bet dārzeņi aug labi un ātri – vismaz mēnesi ir baltās naktis. Labību Bahtā gan neaudzē, tam laika apstākļi nav piemēroti, tādēļ miltus atved kuģītis–veikals. Tāpat kā putraimus, benzīnu, ķieģeļus, laivas motoru, veļas mašīnu un visu pārējo, kas pasūtīts vēl rudenī.

Zivis ir bahtiešu pamatēdiens, katram gadalaikam te ir pat sava delikatese – vasarā reņģveidīgā тугун, kuru kūpina melnajā pirtī, rudenī sāla siļķei līdzīgo ряпушка, savukārt ziemā katru dienu ēd налим – saldūdens mencu jeb vēdzeli. Kādreiz zivis zvejoja un nodeva vairumā, tagad tās nevienu neinteresē, bet delikatešu – storu un sterlešu ieguvei uzlikts aizliegums. Iedzīvotāji par to ir apvainojušies, jo neredz iemeslu šādam likumam, savukārt uzraugi no Ribnadzor viltīgi nekonfiscē nelegālos zvejas rīkus samolov, bet noāķē zivis savām vajadzībām.

laimigi_cilveki_2

Īsā vasara paiet ātri, un rudenī medniekiem laiks gatavoties ziemas sezonai. Aptuveni desmit ciema vīrieši ir profesionāli mednieki, kas specializējas sabuļu ieguvē. Daļa no filmas ir veltīta viņu rūpalam. Katram medniekam ir iedalīts taigas iecirknis, kas robežojas ar upi; iecirknis ir milzīgs – no 800 līdz 15000 km². Savos iecirkņos mednieki nokļūst pa upi, līdz dažam jābrauc pat 200 km. Katrā iecirknī ir saceltas mājiņas, kurās mednieks pamīšus dzīvo trīs ziemas mēnešus. Vispirms mājiņas sagatavo dzīvošanai: ved pārtiku, instrumentus, cērt malku, uz vietas ķer un saldē zivis, putnus, iekārto pārtikas glabātuves. Svarīgi ir izgatavot un atjaunot dažādas lamatas. Sabuli medī no oktobra līdz janvārim, kad kažociņš vissmukākais. Sezonā noķer apmēram 100 sabuļu, pie uzpircējiem mazākā cena par vienu sabuli ir 1300 rubļu (27 eiro), bet pilsētā var pārdot labāk. No šīs naudas mednieks pats pērk sev visu vajadzīgo – tehniku, degvielu, pārtiku, uztur suņus, tādēļ no medniecības vēl neviens nav nav kļuvis stāvus bagāts.

Daļa filmas veltīta tradicionālajām amatu prasmēm: parādīts, kā mednieks pats sev izgatavo vieglas un izturīgas slēpes, kā meistari no apses koka ar speciāliem cirvjiem izgrebj vienkoci vesnu, kā izgatavo vienīgo glābiņu no vasaras knišļiem – bērzu darvu, kā ziemā ar dzīvās ēsmas palīdzību tiek ķertas dienišķās vēdzeles, kā mednieks izgatavo “humānās” lamatas utt.

Novembra pirmajā pusē Jeņiseja ir pilnībā aizsalusi, un atkal sākas barga ziema, kad pat vienkāršākais darbs kļūst sarežģīts. Sibīrieti ar to nenobaidīsi, šeit dzīvo stūrgalvīgi, izturīgi ļaudis, un pēc filmas autora domām – arī laimīgi. Šeit likumus nosaka pati daba, un sliņķi vienkārši neizdzīvo. Tomēr tieši darbā cilvēki rod dzīves jēgas sajūtu un mieru.

Visam daba ir atradusi savu vietu: gan zvēram, gan putnam. Lūk, tikai cilvēkam sava vieta un dzīves darbs jāmeklē pašam. Ja atradīs, tad arī būs īsti laimīgs.

Pastāv divi filmas varianti: oriģinālais, četru stundu, režisors Dmitrijs Vasjukovs “Счастливые люди” un 2010. gada režisora Vernera Hercoga saīsinātais pusotras stundas variants Happy People: A Year in Taiga”, abi ir pieejami YouTube. Taisnības labad jāpiezīmē, ka īstais filmas iniciators ir Mihails Tarkovskis, un viņš gala versijā saskata daudz labojamu lietu un lieka patosa, kā arī paši sibīrieši par savu “laimīgumu” ironizē. Tomēr filma ir gan izzinoša, gan informējoša, gan vienkārši skaista.

 

Марина Степнова “Женщины Лазаря” (2011)

4 komentāri

Марина Степнова. Женщины Лазаря. – Мосва: АСТ, Астрель, 2011. (Latviski: Marija Stepnova. Lāzara sievietes. Jānis Roze, 2013.)

Æåíùèíû Ëàçàðÿ 97185.cdrGrāmatu “Lāzara sievietes” man Ziemassvētkos uzšķiņķoja Sibilla, bet es jau pati pagājušā gada nogalē grāmatnīcā lūkojos uz nesen izdoto latviešu valodas tulkojumu. Romānu lasīju gan krieviski, kāpēc – par to vēlāk.

2012. gadā Stepnovas romāns ieguva trešo vietu prestižajā krievu nacionālās literārās prēmijas «Большая книга» konkursā, kā arī tika iekļauts citu literāro prēmiju īsajos sarakstos. Būtiskākais gan, protams, ir tas, ka “Lāzara sievietes” ir guvušas arī daudz pozitīvu lasītāju atsauksmju. Stepnovai šis ir otrais romāns, 2005. gadā iznāca «Хирург», bet pirms tam rakstniece bija niekojusies ar stāstiem dažādos literāros žurnālos.

Romāna centrālais tēls ir Lāzars Linds, ievērojams un ekscentrisks padomju atomfiziķis, kurš dzimis ļoti ērtā gadā – 1900. Kādā saltā 1918. gada novembra rītā viņš materializējas Maskavas centrā uz universitātes sliekšņa. Viņu negribīgi pieņem Čaldonovs, universitātes dekāns, lai pēc neilga brīža konstatētu – pārsteigts un apjucis, ka viņa priekšā ir ģēnijs, prāta gigants, neapstrādāts dimants. Lāzara mazajā, subtilajā un dzīslainajā ķermenī dzīvoja īsta zinātnes jaunatklājēja dzirksts, mistiskā kārtā radusies ebreju senču, vienkāršu ļaužu, gēnu rotaļās. Lāzara ģēnijs (un PSRS kodolprogramma) visā viņa dzīves garumā nodrošināja drošu un turīgu dzīvi gan viņam pašam, gan viņa tuviniekiem, tomēr romāna saturiskais āķis aizķeras pie domas, ka izcili zinātnieki gudri un asredzīgi ir tikai savā darbā, kamēr privātā dzīve ir tikai pakārtots jēdziens. Lāzaram ir daudz sieviešu. Tehniski. Bet mīl viņš sava skolotāja Čaldonova sievu Marusju, kura ir par viņu 30 gadus vecāka. Platoniski un visu mūžu. Marusja ir ideāla sieva – reizē maiga un reālistiska būtne, kuras laulība nav svētīta ar pēcnācējiem, bet, ieraugot uz savas mājas sliekšņa nošņurkušo Ļesiku, viņa saprot, ka Dievs viņai beidzot ir atsūtījis bērnu. Varētu jau teikt, ka Lāzars Marusjā ierauga mātes tēlu, tomēr viņa ilgas ir cita rakstura. Ar laiku viņš samierinās, ka Čaldonovu pāris ir nešķirami un laimīgi un vienkārši mīl.

Да, ему двадцать девять и он влюблен в женщину, которой шестьдесят. Нет, не влюблен — он любит женщину, которой шестьдесят, и любил ее, когда ей было сорок девять. И пятьдесят пять. И будет любить ее и в ее восемьдесят лет, и, это уже совершенно ясно, что и в свои. Пусть бросит в него камень тот, кто считает это чувство ненормальным, — Линдт взамен с наслаждением вырвет мерзавцу кадык. Потому что не было на свете ничего нормальнее, яснее и проще его любви, и вся эта любовь была свет, и верность, и желание оберегать и заботиться. Просто быть рядом. Любоваться. Слушать. Следить восхищенными глазами. Злиться. Ссориться. Обожать. Засыпать, изо всех сил прижав к себе. Просыпаться вместе. Никому и никогда не отдавать.

Алексей Какало «Галя» (1979)

Алексей Какало «Галя» (1979)

Pēc Marusjas nāves un neskaitāmām sievietēm jau cienījamā 60 gadu vecumā pār Lāzaru nolīst karsta mīla astoņpadsmitgadīgas Galočkas iemiesojumā. Galočka tiek izprecināta Lāzaram, dzemdē dēlu un drīz kļūst par staltu un uzpūtīgu Gaļinu Petrovnu, kas gan netrauce Lāzaram viņu dievināt līdz pēdējam elpas vilcienam. Gaļinai ir savs, ļoti sāpīgs stāsts, tomēr sabuļādas kažoki, briljanti un viss pārējais, ko var nopirkt par naudu, kā arī pieaugošā varas apziņa, sāpes dara aizvien trulākas, līdz ārējais sasalums sasniedz viņas dvēseli.

Trešā Lāzara sieviete ir Ļidočka, Lāzara mazmeita, kuru viņš nekad nav saticis. Liktenis lēmis, ka Ļidočku uzaudzina Gaļina Petrovna, kura pret bērnu izturās kā pret labu šķirnes kucīti: paēdināt, izstaidzināt, izguldīt. Ļidočka vīst kā ēnā iestumts sauli mīlošs istabas augs, bet atveldzi rod nejauši atrastā grāmatā, kuru Lāzars paņēmis no Marusjas pēc viņas nāves – Елена Молоховец «Подарок молодым хозяйкам или средство к уменьшению расходов в домашнем хозяйстве». Tā ir reāla grāmata, pirmoreiz izdota 1861. gadā, 1000 lappušu biezs bestsellers, pārizdots daudzas reizes. Ļidočkai grāmata nozīmē Mājas – tādas, kurās taisa saldējumu un dzīvo Mamma, bet tās arī ir vienīgās meitenes mājas nākamos desmit gadus.

Romāna lielais pluss ir valoda – tik ļoti skaista un krāšņa valoda, ka nedaudz apskatījusi latviešu izdevumu, es nopirku grāmatu krievu valodā. “Lāzara sievietes” pieder pie tām grāmatām, kuras jātulko ar sviedriem, dusmām un notirpušu dibenu, tikai tad iespējams panākt valodas vieglo rotaļīgumu un maldīgo vieglumu. Tas ir grūti, bet citādi tulkot nav vērts.

Pirmkārt, man patika valoda, otrkārt, autores prasme izveidot tēlus, kas iespiežas atmiņā. Vai jūs domājat, ka es uz ielas paiešu garām splīnīgajai Gaļinai Petrovnai? Nekā, es viņu uzreiz atpazinu, kad ieraudzīju gleznā! Lāzars Linds, šis rosīgais ebreju ģēnijs, kuru nemulsina atomzinātnes ļaunais gars, Marusja – gādīga un pazemīga Dieva priekšā, bet vienlaikus ļoti vitāla un rosīga cilvēkos, Ļidočka – maldīgi trausla balerīna, kuras sapnis par Mājām izrādās arī sapnis par Dzīvi.

Iepriekšminēto iemeslu dēļ es esmu gatava autorei piedot to, ko es nepieņēmu – nepatīk man tāda sieviešu pazemība apstākļiem, lelles tēls, kuru vīrietis ieliek paša izvēlētā plauktā. Autores intervijā lasīju domas, ka sievietei ir jāspēj piedot viss, jo tāpēc jau viņa ir sieviete; sievietei liels trūkums ir pārāk daudz domāt; atriebīga un nikna sieviete nav dabiska utt. Tam visam es nepiekrītu, bet paradoksālā kārtā Stepnovas romānā ļoti labi var redzēt, kur noved nespēja pretoties, pārprasta padevība un pakļaušanās: Galočkai izravēja pašas vēlmes kā nezāles, un izauga zombijs Gaļina Petrovna, kura savai mazmeitai nespēja dot nekā no ģimenes sajūtas, pat ne vienkāršu apskāvienu. Otra lieta, kas mani nedaudz sarūgtināja, ir mūsdienu krievu literatūrā tik bieži sastopamā tīksme sabiezināt krāsas un visu dramatizēt līdz melniem toņiem: bērnības ir drūmas, tuvinieki – nodevēji; ja kādam iet labi, tad drīz ies slikti vai arī viņš ir tik truls, ka nemaz nesaprot, ka viņam ir labi; ja kādreiz ir noticis kaut kas slikts, tas noteikti izbojās VISU dzīvi kā plēve virs silta piena, utt. Interesanti, vai šī konstantā, fatāliskā attieksme ir kāda slāviska īpatnība vai arī rakstniekiem šķiet, ka literatūra citādi nebūs “vērtīga”?

Bet vispār man patika, es lasīju ilgi un kārīgi. Labprāt lasīšu Stepnovu vēl.

Viljams Bērtons Makormiks “Ļeņina harēms” (2014)

Komentēt

Viljams Bērtons Makormiks. Ļeņina harēms / no angļu val. tulk. Andžela Šuvajeva. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (William Burton McCormick. Lenin’s Harem. 2012).

Makormiks_Lenina haremsGrāmata, kuru sarakstījis amerikāņu rakstnieks par latviešu strēlniekiem, man šķita ļoti intriģējoša. Tomēr izturējos pret to piesardzīgi, jo gadīties jau var visādi. Par lasīšanu mani pārliecināja intervija ar autoru (“Ar Latviju apsēstais”, Kultūras Diena, 6. marts), kurā stāstīts, ka grāmata uzrakstīta pēc septiņu gadus ilgiem pētījumiem un materiālu krāšanas par Latvijas 20. gs. pirmās puses vēsturi. Turklāt izlasīju, ka manuskriptu pirms publicēšanas lasījuši vēsturnieki, kas gaisināja šaubas par romāna vēsturisko precizitāti.

Grāmatas galvenais varonis ir baltvācu barona jaunākais dēls Viktors Rūks, kura mūžs ir raibs kā dzeņa vēders — 1905. gada revolūciju viņš pieredz kā mazs zēns, tam seko dienests Krievijas armijā un baltvācietim neierasta piesliešanās Sarkanajai armijai, dienot Kremlim pietuvinātajos latviešu strēlnieku pulkos. Pēc kara Viktors vēlas dzīvot mierīgu augstskolas pasniedzēja dzīvi, tomēr tai nav lemts būt ilgai — viņu atrod arī 1941. gada 14. jūnijs. Autors ir izvēlējies par romāna galveno varoni attēlot baltvācieti, jo uzskatījis, ka viņam kā ārzemniekam būs vieglāk izpausties caur cilvēku, kas it kā stāv ārpusē. Grūti pateikt, cik lielā mērā baltvāciešiem ir iespējams stāvēt ārpusē, jo Latvijas vēsturē viņi ir iestiguši dziļi un pamatīgi, turklāt no savas ģimenes ietekmes un audzināšanas atkratīties arī nevar – to romāna garumā autors uzsver kā vienu no Viktora rakstura šķautnēm: duālisms, svaidīšanās starp ģimenes principiem un paša iegūto pieredzi.

Kopumā romāns lasījās raiti, Viktora strēlnieka gaitas bija pat diezgan aizraujošas. Man patika, ka autors necenšas ar varītēm izskaidrot katrai ainai vēsturisko kontekstu, bet diezgan harmoniski ievij tekstā norādes uz notiekošo, tādējādi romāns nepārvēršas par literāri—vēsturisku mācību grāmatu. No otras puses, tā tomēr ir bijusi milzu drosme — pirmajam romānam ņemt ārkārtīgi smagu un sarežģītu vēstures posmu un mēģināt to pieradināt — vienā katlā censties savienot baltvācu muižniecību, kara cīņas, latviešu atbrīvošanas cīņu idejas,  komunistus, deportāciju, padomju varu Latvijā… te ir materiāls pāris bieziem sējumiem, nevis nieka 300 lappusēm. Iespējams, labāka ideja būtu bijusi izvērst romāna darbību līdz Pirmā pasaules kara beigām, līdz ar to visam strēlnieku posmam varētu veltīt galveno uzmanību, tai skaitā arī pašam Ļeņina harēmam. Romāna otrā puse par starpkaru perioda Latviju man patika mazāk, jo bieži sevi pieķēru domājot, vai dzīvē tas vispār varētu notikt. Varbūt baltvācieša Viktora Rūka un viņa sievas — komunistes Kaivas personību dziļāka atklāšana spētu pārliecināt, ka tādas ideoloģiski dīvainas laulības vispār ir iespējamas, kā arī Viktora brāļa Otomāra mefistofeliskajam tēlam nekaitētu kādas cilvēcīgākas iezīmes. Visumā es varētu teikt, ka autors ir veiksmīgi ticis galā ar vēsturisko materiālu, tomēr personību raksturojumam pietrūkst dziļuma un rīcības motivācijas.

Makormika grāmata vispirms ir iznākusi angļu valodā un no amerikāņu lasītājiem saņēmusi pārsvarā pozitīvas atsauksmes, kas ļoti iepriecina. Vismaz vēl kāda grāmata, kur ieteikt interesentiem par Latviju. Interesanti, ka amerikāņus nav mulsinājis grāmatas nosaukums — man gan nācās interesentiem skaidrot, ka es nelasu par Ļeņina brūtēm 🙂 Varbūt Latvijas tirgum būtu bijis lietderīgi izvēlēties citu nosaukumu, jo mēs esam vairāk pieraduši pie trauksmainām metaforām un dziļdomīgām izteiksmēm. Varētu paburkšķēt arī par grāmatas vāka noformējumu, kurš vairāk atgādina kādu neveiklu bildīšu sakompilējumu ar patizlu burtu dizainu.

Makormiks ir izdarījis Latvijai lielu pakalpojumu, uzrakstot grāmatu, kura plaši un vispusīgi atspoguļo Latvijai tuvas vēstures tēmas. Cerams, ka arī latviešu lasītājs spēs novērtēt viņa pūles, jo man tiešām bija interesanti lasīt par Viktora Rūka trauksmainās dzīves līkločiem.

Vita Zelče “Nezināmā” (2002)

Komentēt

Vita Zelče. Nezināmā: Latvijas sievietes 19. gadsimta otrajā pusē. – Rīga: Latvijas Arhīvistu biedrība, 2002.

Igors Špiļenoks. Savvaļas tulpe aprīļa stepē Rostovas rezervātā.

Igors Špiļenoks. Savvaļas tulpe aprīļa stepē Rostovas rezervātā.

21. gadsimta sākumā sieviešu līdztiesība tiek uztverta kā pati par sevi saprotama parādība, šobrīd nevienam (vismaz Rietumu pasaulē) nav šaubu, ka abiem dzimumiem ir vienādas tiesības uz izglītību, vietu darba tirgū un politikā, dalību sabiedriskā un kultūras dzīvē. Tomēr vēl pirms nieka 150 gadiem sievietes vieta sabiedrībā tika strikti ierobežota: patriarhāta tradīcija gandrīz pilnībā izslēdza sievieti no publiskās sfēras, savukārt privātajā sfērā, kur ritēja sievietes esamība, viņai bija paredzēta pilnīga atkarība no vīrieša. 19. gadsimta otrajā pusē Latvijas teritorijā atbalsojās visi pasaulē notiekošie procesi – modernizācija, urbanizācija, sociālās struktūras apvērsuma sākums, lielāka izglītības pieejamība, nacionālisma ideju uzplaukums. Vitas Zelčes pētījums parāda sievietes lomas transformāciju 19.gadsimta otrās puses Latvijas sabiedrībā: kādas pārmaiņas notiek ģimenē, sabiedrībā, izglītības un darba iespējās, sadzīvē, kā arī seksualitātē un morāles normās. Grāmatas nodaļas vispārīgi ieskicē esošo situāciju, pievēršas ģimenei, sadzīvei un ikdienai, sabiedriskai dzīvei, skolai un izglītībai, darbam laukos un pilsētā un prostitūcijai.

Zelčes pētījumā 19. gadsimta sieviešu dzīves modelis ir raksturots, izmantojot vēstures materiālu tikai par Kurzemes guberņas un Vidzemes guberņas latviešu apriņķiem (izslēgta atšķirīgā Vitebskas guberņa), plaši piedāvāti statistikas dati, kā arī presē un literatūrā atrodamās laikmeta liecības. Kurzemes un Vidzemes guberņās 1861. gadā dzīvoja apmēram 568 300 cilvēku, 1897. gadā – 1 190 900, kopskaitā sieviešu bija nedaudz vairāk, bet lielajās pilsētās darba tirgus īpatnību dēļ dzīvoja vairāk vīriešu. Skaitliski lielākā kārta bija zemnieki.

Likuma skatījumā sievietes vienīgā vieta bija mājās un ģimenē. Sievietēm nebija nekādu politisko tiesību, viņas nevarēja ne vēlēt, ne tikt ievēlētas. Tās sievietes, kuras bija pamanāmas sabiedriskā telpā, lielākoties bija kāda darboņa sievas, piemēram, Luīze Valdemāra, Karolīne Kronvalda, Ludovike Kalniņa, Hermīne Zālīte u.c. Publiskā telpā “sieviešu jautājums”  plašāku iztirzājumu ieguva tikai 19. gadsimta 80. gados, tomēr tā formulējuma meklējumi notiek vēlāk, un gadsimta pēdējā desmitgade jau ir daudz bagātāka ar spriedumiem un polemiku par sieviešu dzīves dažādiem aspektiem. No 1893. gada laikraksta “Dienas Lapa” redakcija izdeva “Saimnieču un zelteņu kalendāru”, kurā parādījās jaunstrāvnieku idejas, kas aizstāvēja sievietes kā likuma priekšā un darba tirgū diskriminētu grupu. Sieviešu jautājumam pievērsās arī literārais žurnāls “Mājas Viesa Mēnešraksts” (no 1895. gada). “Baltijas Vēstnesis” savukārt nostājās pret emancipāciju un apšaubīja tās nepieciešamību latviešu sabiedrībā.

Katrīna Dombrovska (1830-1903), veiksmīga komersante un ilggadēja Rīgas latviešu labdarības biedrības priekšniece

Katrīna Dombrovska (1830-1903), veiksmīga komersante un ilggadēja Rīgas latviešu labdarības biedrības priekšniece

Tā laika sabiedrību raksturoja teiciens: “Vīriešu mājas ir pasaule; sievietes pasaule ir māja.” (Marija fon Redelīna. Haus und Herd). Ideāla sieva nodrošināja mājas dzīvi, bija “pavarda sargātāja”, viņa būtībā apmierināja citu vajadzības, savu personību atstājot novārtā. Vienīgā sabiedrības akceptētā nodarbe ārpus mājas bija labdarība, un 19. gadsimtā tika reģistrētas vairākas biedrības, kurā sievietes palīdzēja trūcīgajiem, organizēja lētu ēdamo un dibināja patversmes. Citās biedrībās līdz pat 90. gadiem sieviešu darbība bija pastarpināta. Palēnām sievietes iesaistījās tādās kultūras aktivitātēs kā kordziedāšana un teātra spēlēšana, lai gan skatuve ilgi tika uzskatīta par tikumīgai sievietei neiederīgu vietu. Kā svaiga vēsma 90. gados sieviešu kustībā ienāk jaunstrāvnieces Aspazija, Dora Pliekšāne un Nīna (Anna Ulpe), tomēr tiek atzīmēts, ka arī šīs sievietes apprecoties savu turpmāko dzīvi pilnībā pakārtoja vīra interesēm un nonāca pretrunā jaunības ideāliem. Izglītības ziņā lēnām, bet nenovēršami, sabiedrība nonāca pie pārliecības, ka arī meitenes ir jāsūta skolās, jo nepietiek ar mājmācību. To sekmēja izglītotu vīriešu pieaugums, kuriem vajadzēja izglītotas sievas, kā arī pieauga sieviešu skaits, kas izglītību ieguva, lai strādātu algotu darbu. Pirmo izglītību ieguva trīsgadīgā pamatskolā (laukos) vai elementārskolā (pilsētās), tam sekoja trīsgadīga draudzes skola, tomēr šeit meiteņu jau bija daudz mazāk. Popularitāti guva privātās meiteņu skolas. Gadsimta beigās tiek pat akceptēta sievietes vēlme studēt. Pirmā latviešu studente bija Dora Pliekšāne, kura medicīnas studijas gan nepabeidza, bet 20.gadsimta sākumā par ārstēm kļuva vismaz četras latvietes.

Dace Akmentiņa (īstajā vārdā Doroteja Šteinberga) (1858-1936), izcilākā 19. gs. latviešu aktrise

Dace Akmentiņa (īstajā vārdā Doroteja Šteinberga) (1858-1936), izcilākā 19. gs. latviešu aktrise

Likumdošanā bija nostiprinātas vīrieša vara un tiesības, būtībā sieviete un visi viņas īpašumi un kustāmā manta ar laulības palīdzību tika nodota no tēva vīram. 21 gadu vecumā meita varēja pieprasīt tiesības pārvaldīt savu īpašo mantu, tomēr patstāvīgu dzīvi viņa drīkstēja uzsākt tikai ar vecāku atļauju. Neprecētās sociāli un juridiski bija diezgan neaizsargātas, savukārt izšķirties, pirmkārt, bija grūti, otrkārt, pret šķirtenēm izturējās ar aizdomām. Saskaņā ar sociālajām normām sievietes dzīve kļuva pilnvērtīga tikai apprecoties un iegūstot savu māju un vīru, bet neprecētas uzskatīja par neveiksminiecēm. Tomēr daudzi nodrošinātie vīrieši karjeru lika pirmā vietā un uzskatīja, ka ģimenes uzturēšana maksā dārgi, tādēļ bija aktuāls bija vīra meklēšanas “drudzis”. Precējās salīdzinoši vēlu – sievietes vidēji 24-26 gadu vecumā, vīrieši pāris gadus vēlāk. Salīdzinoši liels bija arī neprecēto skaits (8-15% sieviešu), bet tās pārsvarā bija pilsētnieces, laukos neprecēti ļaudis bija reta parādība. 19. gs. otrā pusē jau bija nostiprinājušies sociālie slāņi un saimnieki ar kalpiem precējās reti. Zīmīgi, ka ļoti daudzi izglītoti latvieši paaugstināja savu sociālo statusu, apprecot vācietes.

19. gadsimtā nosodījumu par pirmslaulību dzimumdzīvi izpelnījās tikai sieviete, vīrs pat drīkstēja šķirties, ja uzzināja, ka sieva pirms laulībām gulējusi ar citu. Tika gan uzskatīts, ka sievietei seksuālas vēlmes nepiemīt, tādēļ primārās bija vīra vajadzības (ja arī sieviete guva baudu, tad tā bija jāslēpj). Sievietei seksā varēja interesēt tikai bērna ieņemšana. Atsevišķā nodaļā tiek apskatīta prostitūcija, jo šajā specifiskajā profesijā riskēja nokļūt vispirms neprecētas sievietes bez vecākiem, t.i. juridiski neaizsargātākās, un tiek secināts, ka mazināt prostitūtu skaitu var jaunas, adekvāti atalgotas darbavietas.

Vitas Zelčes grāmata spilgti parāda, ka sieviete 19. gadsimtā bija otršķirīgs cilvēks, kurš pastāvēja, lai atražotu sabiedrību un kalpotu vīrieša interesēm. Tikai pašās gadsimta beigās Jaunās strāvas idejas iedvesmoja nelielu ļaužu kopu, tomēr sociālajā realitātē tās neīstenojas. Tā kā grāmata atspoguļo visa attiecīgā laikaposma sabiedrību un tajā notiekošos procesus, ieteiktu to ne tikai sieviešu vēstures pētniekiem, bet arī visiem Latvijas vēstures interesentiem.

Portreti iegūti LNB digitālajā kolekcijā “Latvijas kultūras vēsture attēlos”.

Pirmā pietura – 2014

11 komentāri

Šodien spožā saulīte skaļi pavēstīja, ka pavasaris vairs nav aiz kalniem. Lai nu tā būtu! Ziema pagājusi rimti rušinoties un pa druskai lasot, protams, mazāk nekā bija iecerēts. Janvārī vēl lasījās diezgan labi, bet februārī manu laiku paņēma Olimpiāde. Toties es revidēju savas grāmatas un beidzot savietoju tās jaunajos grāmatplauktos!

BillyLīdz šim grāmatas man stāvēja kā pārmetošs kalns, jo pēc remonta ievilkās jauno mēbeļu pirkšana — es līdz apnikumam agonizēju mēbeļu veikalos. Grāmatplauktu sakarā gan nenonācu pie izcili oriģināla risinājuma (tas pats IKEA Billijs ar stikla durvīm), tomēr vismaz izmēros un krāsā izdevās trāpīt ideāli. Man patīk, ka Billijam iespējams koriģēt atstatumu starp plauktiem (un uzreiz ieteiktu pasūtīt vēl vienu mazo papildplauktu), tomēr milzīgs mīnuss ir tas, ka švīkas uzrodas nenormāli ātri – nevienai vecajai mēbelei vai lētajai skaidu plāksnei tas novērots netika. Arī visa tā durvju atvēršanas sistēma – piespied un durtiņa atlec – man nepatīk, tādēļ plānā ir magnētiņu un rokturīšu iegāde. Viens plaukts ir dziļais (38 cm), otrs – plānais (28 cm), bet varu teikt, ka dziļais variants ir daudz praktiskāks, jo iespējams salikt grāmatas divās rindās. Tā kā grāmatas pārsvarā nav platākas par 20 cm, tad seklākā plaukta priekšpusē kādi 5 cm tiek nelietderīgi atvēlēti putekļu audzēšanai, kas galīgi nav vajadzīgs.

Tā nu es krāmēju savas grāmatas, daļu no izlasītajām reducēju, daļu no senāk nopirktā un vēl nelasītā izvilku priekšplānā (ar to vislabāko apņemšanos). Secināju, ka grāmatu glabāšana es esmu apnicīgi racionāla, jo jaunāko laiku izlasīto daiļliteratūru par mājās paturamu atzīstu ļoti retos gadījumos (pietiek jau ar mantotajiem krājumiem), pārsvarā manus plauktus aizņem non-fiction un to-be read daiļliteratūra. Iespējams, tādēļ, šogad nonākot Baltijas Grāmatu svētkos, nenopirku nevienu pašmāju daiļliteratūru, bet aprobežojos ar divām grāmatām par mitoloģiju krieviski un diviem romāniem angliski.

BaltijasGramatu svetkiUz pavasara Grāmatu svētkiem es aizbraucu regulāri, tomēr šogad likās, ka tā jau ir rutīna. Grāmatu jaunumiem es sekoju līdz, tur pārsteigumu nav, turklāt daudzi mazie apgādi (būsim godīgi) vienkārši veģetē. Cenas nav ievērojami zemākas. Pasākumi? Trīs dienas dzīvot pa attālo Ķīpsalu un gaidīt interesējošo autoru vai diskusiju man neļauj ne darbs, ne citi pienākumi. Labprāt noskatītos sagatavotos pasākumus vēlāk internetā (galu galā cilvēki veltījuši gan laiku, gan darbu), tomēr par tādu iespēju Latvijas Grāmatnieku ģilde, šķiet, vēl nav aizdomājusies. Ja nu kāds izdevējs ir nofilmējis savu pasākumu, tad vēl ir kāda cerība to ieraudzīt. Vēl man bija pārdomas par grāmatu pārdošanas kultūru, kas pamatos neatšķiras no parastas tirdzniecības: labvēlīga, ieinteresēta, bet neuzbāzīga attieksme pret pircēju, tomēr, pārdodot grāmatas, iespējams vēl arī papildu bonuss – papļāpāšana par literatūru (gan konkrēti, gan vispārīgi) un, kā jau piedien izstādei, informēšana par izdevēja jaunumiem. Diez vai tā ir sakritība, ka Latvijas veiksmīgākie izdevēji māk arī pārdot savas grāmatas, savukārt tie, kas stāv lūpiņas sakniebuši vai – tieši otrādi – jautri triec ar paziņām, nav veiksmīgi tirgotāji.

liela-lasisanaPirms rakstīšanas speciāli sagaidīju Lielās lasīšanas otro raidījumu. Šoreiz bija labāk, iztika bez muļķībām, iepriecināja gan izvēlētie pirmrindas grāmatu lasītāji, gan pieaicinātie rakstnieki. Mani nemaz neizbrīna, ka dzeja nav trāpījusi fināla simtniekā, jo tas ir pilnīgi cits žanrs, ar sajūtām un emocijām runājošs, tomēr nedaudz izbrīnīja dīvainā, vainīgā rosīšanās un sasteigtā telefonbalsošana (lai gan nav žēl, ka tagad Ārijai Elksnei tiks veltīts sižets). Kopumā simts finālistus vērtēju normāli, lai gan rezultāts atstāj iespaidu, ka viena daļa ir balsojusi par jaunības atmiņām, bet otra par tām pāris grāmatām, ko paveicies izlasīt līdz galam. Labprāt no tā saraksta izlidinātu kādas piecas modīgās grāmatas, kuras pēc pāris gadiem jau būs aizmirstas, bet tā īsti saīgusi esmu par “Greja piecdesmit nokrāsas” nonākšanu sarakstā. Es saprotu, ka grāmatu var tulkot, izdot un lasīt (kas gan to varētu aizliegt), tomēr balsot par to kā labāko dzīves grāmatu… Un nevajag teikt, ka ar šo grāmatu latvietis uzzināja, kas ir sekss.

Vispār jau man jābūt priecīgai, jo visas manis izvēlētās piecas grāmatas ir fināla sarakstā. Tas bija grūts lēmums, bet es pirms balsošanas atcerējos par Bredberija “451 grāds pēc Fārenheita”, kurā bija tādi grāmatcilvēki, kas iemācījušies no galvas izzušanas riskam pakļautās, viņuprāt vērtīgākās grāmatas. Kuras grāmatas es gribētu iemācīties no galvas un izstāstīt nākotnes cilvēkiem? Rūdolfa Blaumaņa noveles, Kārļa Skalbes pasakas, Annas Sakses “Pasakas par ziediem”, Zigmuda Skujiņa “Gulta ar zelta kāju” un Andras Neiburgas “Stum, stum”. Jā, visas ir latviešu, jo citas tautības cilvēks latviešus no galvas nemācīsies. Nakamajā kārtā nobalsoju par Blaumani, Saksi un Skujiņu.

Lūdzu balsojiet arī otrajā kārtā par labām, saturīgām grāmatām!

Older Entries Newer Entries