Sākums

Jūlija meitene

1 komentārs

Jean Pierre Gibrat (1954)

Jean Pierre Gibrat (1954)

Kāds gan bagāts laika sprīdis likās aizritējis, kad pārcilāja to atmiņā! Tur bija bezgaldaudz  spilgtu redzējumu, tik krāsainu, košu! Īsta Upeskrasta skaistuma parāde cēli aizsoļoja gar acīm, atsedzoties gleznainās ainās, kas svinīgā plūdumā pavērās cita pēc citas. Pirmie nāca mēļi sarkanie vītolu vējmietiņi, purinādami ūdensspoguļa priekšā vēju samudžinātās krāšņās cirtas, un pašu sejas tad pasmējās pretim no atspulgiem. Tūdaļ pēc viņiem − kazrozes, klusas un skumjas kā saulrieta mākoņi. Tauksaknes − purpura mēļums rokrokā ar baltu − spraucās uz priekšu, lai ieņemtu rindā savu vietu, un beidzot kādurīt mežrozīte nosebojusies, apmulsusi, kautra nostājās visu priekšā, un tad ikviens zināja − it kā stīgu orķestris to būtu pavēstījis, svinīgiem akordiem pārejot gavotes ritmā, − ka nu ir pienācis jūnijs. Taču kāds svētku dalībnieks aizvien tika gaidīts − aitu gans, ko bildinās nimfas, bruņinieks, kuru ilgodamās pie sava loga gaida viņa sirdsdāma, princis, kas ar skūpstu modinās vēl miegā dusošo vasaru dzīvei un mīlestībai. Bet tad, kad vīgriezes − vējainas, smaržīgas − dzintardzeltenos ņieburos viegli aiztecēja puķu pulkā uz savām vietām, − tad svētku uzdevums nudien varēja sākties.

Kenets Greiems “Vējš vītolos” (no angļu val. tulk. Mārtiņš Poišs) (Jāņa Rozes apgāds, 1998)

Alberts Bels “Cilvēki laivās” (2007)

Komentēt

Alberts Bels. Cilvēki laivās. – Rīga: Jumava, 2007. – (Zelta klasika). Pirmpublicējums 1987. gadā

Bels_Cilvēki laivāsKuršu kāpa − smilšu strēle, kas ieliekusies kā milzīgs loks, kura galos sasieti pilsētu mezgli − Mēmele un Karaļauči. Vismaz tā šīs pilsētas sauca 1850. gadā, kad Kuršu kāpās saimniekoja Prūsija. Visas strēles garumā reiz bija izkaisīti nelieli zvejnieku ciematiņi, kurus 19. gadsimta sākumā neapdomīgas saimniekošanas rezultātā sāka aprakt smilšu kāpas. Tas pats − tikai simboliskā nozīmē − notika ar Kuršu kāpas iemītniekiem − kurseniekiem, seno kuršu pēctečiem, kuri lēnām asimilējās vācu kultūrā. Kuršu valoda, atvesta bēgļu laivās no Latvijas, pamazām, bet neatgriezeniski izzuda.

Alberta Bela romāna centrā ir Melnkrantes ciems un tā iedzīvotāji, kuru eksistenci kopš zināma laika apdraud Sventes kalns, kas īstenībā ir liela, kustēties sākusi kāpa. Melnkrantei ir mācītājs un baznīca, skolotājs un skoliņa, savs nodokļu uzraugs, pāris bagātnieku, bet pārējie − nabadzīgi zvejnieki, vārnu kodēji. Kad kļūst acīmredzams, ka Sventes kalna kustība apdraud ciemata eksistenci, ciema skolotājs Jānis Kuronis vēršas pie iedzīvotājiem un mudina apklāt kalna muguru ar mēsliem sajauktiem pakaišiem, bet neviens nepiekrīt − vienam traucē skopums, citam aprobežotība. Kalns neapturami virzās uz priekšu.

Viena no romāna tēmām – tautas identitātes zaudēšana, saplūšana ar citu nāciju. Vai to iespējams apturēt vai vismaz palēlināt? Iespējams, Bels ir bijis pazīstams ar krievu vēsturnieka Ļeva Gumiļeva pasionaritātes teoriju (Пассиона́рная тео́рия этногене́за), kura man nāca prātā, lasot romānu. Teorija saka, ka katrai tautai ir savs noteikts laiks, līdzīgi kā cilvēkam mūža garums, kad tā piesaista īpašu bioķīmisko enerģiju, kas apliecinās pasionārijos − tautas pārstāvjos, kuri izvirzās par nācijas līderiem. Iespējams, tādēļ es neuztveru traģiski faktu, ka izzuda kuršu tauta, jo manā uztverē tā nav izzušana, bet pārtapšana jaunā veidolā. Kuršiem blakus bija tautas, kurās saplūst un atdzimt − latvieši, lietuvieši, prūši. Taisnības labad jāatzīmē, ka pētniekiem ir atšķirīgas domas par kuršu valodu – vieni to sauc par līdzīgu latviešu valodai, bet citi norāda, ka visvairāk kopējo īpatnību kuršu valodai varēja būt ar senprūšu valodu. Rakstiski avoti nav saglabājušies, tādēļ arī Bela romānā norādītais, ka 19. gadsimtā Kuršu kāpā runāts kursiski, būtu jāuztver kā fikcija.

Par vēstures gaitu. Cilvēku aktīvā griba, sīkās vēlmes saplūst kopā kā ūdens pilieni, līdz savienojas vēstures straumē, kas nes uz priekšu kontinentus, zemes, valstis. Varoņi ir cilvēki laivās straumes vidū. Viņi iespēj, piepalīdzot ar airiem, apsteigt straumi, viņi spēj nosist cilvēkēdāju haizivi, laikus paziņot, ka priekšā ir bīstams ūdenskritums, bet bez straumes nav varoņa.

Vēl viena tēma, ko interesanti aplūkot romāna kontekstā, ir indivīda ietekme uz vēstures gaitu. Autors par to stāsta mācītāja un skolotāja disputā, kurā pirmais pārstāv viedokli, ka personība veido vēsturi, nevis straume. Savukārt skolotājs uzskata, ka bez straumes nav varoņu. Visticamāk, ka viņiem abiem ir taisnība, jo neviens nevar būt varonis vientulībā tuksnesī, savukārt par alternatīvo vēsturi (kas būtu, ja Čingishans/Kārlis Lielais/Napoleons/Linkolns/Hitlers būtu nomiris bērnībā?) mēs varam domāt tikai fantastikas romānu kontekstā. Iespējams, ka vēsturs gaita būtu citāda, tikai − cik citādāka tā būtu? Varbūt tomēr, ka pastāv kādi vēstures kontrolpunkti, kuros lemts nonākt neatkarīgi no darbojošos personu sastāva? Tai pašā laikā esmu pārliecinājusies, ka dzīvē ir cilvēki, kuru neesamība (tēvs, māte) vai pāragra aiziešana atstāj nozīmīgu iespaidu gan uz indivīdu, gan visu dzimtu. Varbūt tas attiecināms arī uz tautas likteni?

Tautas dzīve ir kā bulta. Ir brīdis, kad liktenis ir tautas ziņā, kad sabiedriskie spēki ir nospriegoti kā uzvilkts loks, kad pati tauta izvēlas mērķi, kad bultas lidojums un tālums ir paredzams. Kad bulta ir izšauta, to atgriezt nevar nekāds spēks, ne lūgšanas, ne pavēles.

10. gadsimtā kuršu apdzīvotajā teritorijā notika pāreja uz mirušo kremāciju, kas vietumis saglabājās līdz pat 15. gadsimtam. Varbūt to veicināja kuršu ciešā saskarsme ar skandināviem, varbūt kādas pārmaiņas pašā kuršu sabiedrībā, bet viņi izvēlējās savu ķermeni atdot sārtam. Kuršu dvēseles aizgāja debesīs kopā ar ugunskura dzirkstelēm, bet viņu pīšļi nokļuva ugunskapā, lai barotu zemi, uz kuras dzīvos viņu pēcteči − latvieši.

 

Alberts Bels nesenā intervijā (IR, 2013. gada 18. aprīlis) par saviem labākajiem darbiem nosauc romānus “Bezmiegs”(1968, publicēts 1987), “Būris” (1972), “Saucēja balss”(1973) un “Cilvēki laivās” (1987). Kā vienojošais elements tiek atzīmētas pārdomas par cilvēka izvēles iespējām, gribu un brīvību. Tā kā no minētajiem es esmu lasījusi vēl tikai “Būri”, tad, domāju, būtu vērts apgūt arī pārējos pieminētos. Interesanta portretintervija ar rakstnieku skatāma LTV portālā − 100g kultūras. Nacionālie dārgumi 2013. gada 17. oktobris.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2014-aprīlis/maijs)

5 komentāri

apple-bookJāņi vēl nav pienākuši, bet derētu uzrakstīt par aprīlī 🙂 Šoreiz jauniznākušās grāmatiņas vācu pa vienai vien, jo liels birums nesanāca.

Vispirms par pāris kultūrvēsturiskām grāmatām.

Maijā tika atvērta vēsturnieka Ulda Neiburga grāmata “Dievs, Tava zeme deg! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti (Lauku Avīze), kurā vienkop savākti pārstrādāti un papildināti 33 raksti, kas savulaik publicēti “Latvijas Avīzē” un “Mājas Viesī” (1999–2009). Grāmatā attēlotie notikumi aptver laika posmu no Vācijas un PSRS kara sākuma 1941.gada 22.jūnijā līdz Otrā pasaules kara beigām Eiropā 1945.gada 8.maijā.

Arheologs Andris Caune turpina rakstīt grāmatas sērijā par Rīgas pilsētu. Iznākusi piektā sērijas grāmata Rīgas Vidzemes priekšpilsēta pirms 100 gadiem (LU Latvijas Vēstures institūta apgāds), kas veidota pēc principa – vēsturisks foto un tā apraksts vienas lappuses formātā. Vidzemes priekšpilsēta ir gana liels Rīgas rajons, tādēļ grāmata atklāj Rīgu no Miera ielas līdz pat Berģiem.

Aprīlī latviski iznāca lietuviešu valodnieka Aļģirda Sabaļauska grāmataMēs−balti (Latviešu valodas aģentūra), kura saistoši, ar interesantiem piemēriem apraksta, kā attīstījušās baltu valodas, kā tapuši baltu valodu pirmie raksti, grāmatas, kā veidojusies baltu literatūra un valodniecība.

Diemžēl no latviešu autoru daiļliteratūras man nekas neieinteresēja, bet, rindojot tulkojumus, ievēroju, ka lielākā daļa ir izdota ar 2012. gada Eiropas Komisijas programmas “Kultūra” finansiālu atbalstu. Jāatzīst, ka ES piešķirtajai naudai tomēr ir jēga, jo citādi diez vai šīs grāmatas tiktu tulkotas un izdotas latviski. Pavasarī iznāca šādi tulkojumi:

Olafsdotira_8ZiedlapuRozeSandro Veronēzi “Pagātnes spēks (Jānis Roze) no itāļu valodas Dace Meiere

Oidira Ava Olafsdotira Astoņu ziedlapu roze (Jānis Roze) no islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš

Mika Valtari “Turms, nemirstīgais (Jānis Roze) no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga

Juli Cē “Ērgļi un eņģeļi (Mansards) no vācu valodas tulkojusi Anita Muitiniece

Riku Korhonens “Ārstu romāns (Mansards) no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga

Vladislavs Todorovs “Dzifts (Mansards) no bulgāru valodas tulkojis Dens Dimiņš

Havjers Mariass “Tik balta sirds (Zvaigzne ABC) no spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere.

Šobrīd no 2012. gada saraksta ir palicis neizdots: Luiss Ferdinands Selīns (Louis-Ferdinand Celine) – Voyage au bout de la nuit (Jānis Roze)

Intereses pēc pameklēju, vai Eiropas Komisija ir piešķīrusi naudu tulkojumiem arī 2013. gadā. Jā, naudu ir saņēmušas izdevniecības “Jānis Roze” un “Mansards” un ieplānots tulkot un izdot šādas grāmatas:  Jaroslav Seifert. 100 poems (Czech), Olli Jalonen. 14 solmua Greenwichiin (Finnish), Ene Mihkelson. Katkuhaud (Estonian), Jaan Kaplinski. Kirjutatud. Valitud luuletused (Estonian), Eugène Green. La communauté universelle (French), Gunstein Bakke. Maud og Aud – ein roman om trafikk (Norwegian), Tomáš Zmeškal. Milostný dopis klínovým písmem (Czech), Josef Škvorecký. Příběh inženýra lidských duší (Czech), Umberto Eco. L’isola del giorno prima (Italian), Andrew Miller. Pure (English), The Poetic Edda (Icelandic), Luis Martin-Santos. Tiempo de silencio (Spanish), Volfgangs Herndorfs. Čiks (Jānis Roze, 2014), Hedi Kaddour. Waltenberg (French). Jāpiezīmē, ka no Baltijas valstīm Eiropas mēlē tiek tulkots viens darbs – Jana Krosa, attiecīgi tiek pārcelts no igauņu valodas itāliešu.

Tas arī šoreiz būtu viss, varbūt vasara nesīs vairāk jaunumu.

Anita Amirrezvani “Ziedu asinis” (2013)

5 komentāri

Anita Amirrezvani. Ziedu asinis / no angļu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Zvaigzne, 2013. (Anita Amirrezvani. The Blood of Flowers. 2007)

Amirrezvani_ZieduKatram stāstam ir pirmais teikums, kas atver durvis uz nezināmu pasauli. Anita Amirrezvani romānu uzsāk ar tradicionālo izteicienu, kas ievada irāņu teiksmas un pasakas: “Visupirms nebija, un pēc tam bija. Pirms Dieva nebija neviena.”

Sākšu arī es. Reiz dzīvoja meitene, kuras dzīves ceļš likās jau nosprausts: agras laulības un rāma sievas dzīve nabadzīgā Irānas ciemā. Tomēr ļaunā asteszvaigzne izkaisīja debesīs aukstas, baltas bēdu sēklas, un visa dzīve sagriezās šķērsām. Meitene meklēja glābiņu tālā pilsētā pie bagāta radinieka, kur katru dienu vajadzēja pierādīt savu lietderību. Tam līdzēja viņas mērķtiecīgais raksturs un zinātkāre, kas palīdzēja apgūt paklāju aušanas mākslu.

Persija 17. gadsimta sākumā nav tā valsts un periods, par kuru ierasts rakstīt mūsu vēstures grāmatās. Kamēr Eiropu plosa Trīsdesmitgadu karš, bet Rīgu ieņem zviedri, tālajā Austrumu zemē jau pāris gadu desmitus ir nostiprinājies viens no ievērojamākiem Savafīdu dinastijas pārstāvjiem šāhs Abass (1571-1629). Abass bija enerģisks, tālredzīgs valdnieks, veiksmīgs karavadonis, kura laikā sekmīgi attīstījās dažādi mākslas veidi. Šāha jaunā galvaspilsēta – Isfahāna tika uzcelta praktiski no jauna un līdz pat šim laikam ir slavena ar islāmisko arhitektūru un mākslu. Grāmatas galvenā varone ieiet pilsētā, kurā burtiski nupat ir pabeigts milzīgais Pasaules atspulga laukums (Naqsh-e Jahan Square), kura malās atrodas šāha personiskā mošeja (Sheikh Lutfollah Mosque), šāha pils (Ālī Qāpū), ieeja Lielajā bazārā (Isfahan Bazaar) un Piektdienas mošeja ((The Shah Mosque). Tik skaistām celtnēm ir vajadzīgas skaists iekārtojums, un viena no tā rotām ir paklāji, kuru darināšanas māksla šāha Abasa laikā sasniedza ziedu laikus.

Lūkojoties uz liela meistara darinātu paklāju, mēs redzam bezgalības krāšņumu − aizplīvurotu, taču bezgala tuvu, tuvāku nekā pulss dzīslā pie kakla. Ziedi un koki stāsta par paradīzes priekiem, un paklāja vidū ir kaut kas tāds, kas allaž dāvā sirdij mieru. Tur tirkīzzilā ūdenī peld balts lotoszieds, un šis baltais brīnums uzrunā labāko sirdī, tas mūs iesaista lielās vienotības lokā.

A Sickle-Leaf Vine Scroll and palmette “Vase” Technique rug probably Kirman South East Persia $33,765,000 at Sotheby’s NY (June, 2013)

A Sickle-Leaf Vine Scroll and palmette “Vase” Technique rug probably Kirman South East Persia, first half 17th century (2.67 by 1.96m.) $33,765,000 at Sotheby’s NY (June, 2013)

Galvenā varone, kurai stāsta sākumā ir tikai 14 gadi, jau ir prasmīga paklāju darinātāja, tomēr, nokļūstot sava mirušā tēva pusbrāļa Gostahama paspārnē, kurš ir šāha paklāju darbnīcas meistara palīgs krāsu piemeklēšanā (tikpat smalks amats, cik visa paklāju darināšana), viņa saprot, cik daudz vēl jāmācās. Meitene ir apsēsta ar paklāju darināšanu, bet… viņa ir meitene un ceļš uz profesionālu darbnīcu viņai ir liegts. Gostahams viņu māca mājas kārtībā, pa starpu saimniecības darbiem atļaujot aust savu paklāju, tomēr 17. gadsimta Persijā piecpadsmitgadīgai meitenei ir pēdējais laiks precēties. Te nu sākas stāsts par vienu no islāma laulību variācijām − pagaidu laulības sīge, kas islāmā tiek juridiski atzītas, bet būtībā ir aizsegs konkubinātam vai pat prostitūcijai. Dižciltīgas un bagātas ģimenes savas meitas sīgē neprecinātu, bet varonei nav lielas izvēles: viņai nākas gan pieņemt vīru, gan arī apgūt gultas prasmes, kas tam liktu pagarināt laulību līgumu.

Romāna gaitā galvenā varone no bērna pārtop par jaunu sievieti, kurai jāapgūst smalkā izdzīvošanas prasme daudzslāņainajā un prasīgajā islāma pasaulē. Apkārtējie cilvēki vēlas, lai varone būtu paklausīgs ierocis viņu vēlmju izpildīšanā, bet  viņai ir pārāk neatkarīgs raksturs, lai pazemīgi apglabātu savas vēlmes. Jaunības maksimālismā viņa pieļauj kļūdas, kas ir gandrīz liktenīgas, bet laikus attopas un turpina ceļu uz savu mērķi.

Arī tu kaut ko esi vēlējies, bet esi sapratusi, ka ne vienmēr ir iespējams dabūt to, ko sirds kāro. Tagad tu vēlies izlabot savas kļūdas. Dari to – un esi kā datele, kas pieņemas saldmē, lai cik akmeņaina un skarba ir zeme, kas to baro.

Jāatzīst, ka paklāji kā interjera priekšmets man ir vienaldzīgi, tomēr paklāju darināšana un jebkuri citi rokdarbi ļoti interesē. Paklāju darinātāja 17. gadsimta Irānā šķiet pavisam eksotisks salikums, kas šajā romānā ir izaudzis ļoti patīkamā – izglītojošā un izklaidējošā stāstā. Vislielākais paldies autorei, ka viņa ne mirkli nav nolaidusies līdz tīksmainam aprakstam par Austrumu sievietes sūro likteni, bet radījusi ilūziju, kas ļauj uz brīdi ieskatīties persiešu mājās, pirtīs, tirgos un mošejās un ļauj lasītājam pašam izveidot viedokli. Galvenā varone ir stipra un radoša personība, kas romāna izskaņā ar savu rīcību patīkami pārsteidz.

Viens no persiešu tradicionālajiem cienastiem ir gooshfil (elephant ears) − salda maizīte, kuru pasniedz kopā ar sāļu piparmētru jogurta dzērienu doogh. Saldais un sāļais kopā veido interesantu kombināciju, un tā ir noticis arī šajā romānā: saldā, pasakām un erotiskām vēsmām bagātinātā maizīte ir sajukusies ar rūgtenu, asarām slacītu dzīves īstenību. Grāmata, kuru es biju gatava pieskaitīt meiteņu romānu pulkam, atklājās kā skaists ceļojums Tuvo Austrumu vēsturē un kādas jaunas mākslinieces dzīvē.

 

Keita Mortone “Aizmirstais dārzs” (2013)

2 komentāri

Keita Mortone. Aizmirstais dārzs / no angļu val. tulk. Ligita Lanceniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Kate Morton. Forgotten Garden. 2008)

Mortone_aizmirstais-darzsTieši pirms gadsimta vējš iepūta burās, un kāda maza meitene devās ilgā braucienā ar kuģi no Londonas uz tālo Austrālijas krastu. Neparasti bija tas, ka meitene bija viena – viņu nepavadīja ne vecāki, ne tuvinieki, pat ne kāda uzticamības persona. Arī Meriboro kuģu piestātnē viņa bija viena – vientuļais bērns sēdēja uz balta koferīša, līdz par viņu apžēlojās ostas pārvaldnieks, kurš meiteni pieņēma savā ģimenē. Meiteni nosauca par Nellu, jo savu īsto vārdu viņa teicās nezinam. Tikai pēc tēva nāves jau cienījamā vecumā Nella sāka meklēt savus īstos vecākus Anglijā, bet palika pusceļā, un jau pēc viņas nāves to centās paveikt mazmeita Kasandra.

Keita Mortone iedvesmu romānam smēlusies savas dzimtas vēsturē, angļu literatūras bērnu klasiķes Frānsisas Bērnetas grāmatā “Noslēpumainais dārzs” un pastaigās pa Kornvolas botānisko dārzu Lost Gardens of Heligan. Tie ir uzrādītie avoti, bet Mortones romānam cauri vīd arī Dikensa drūmie dzīves pabērni, vieglas gotiskas drebelības, sirdi plošoša Kurts-Mālere, senas pasakas un visa klasiskā angļu literatūra. Jāsaka, ka grāmatu es vēlējos izlasīt, kopš pirmo reizi to ieraudzīju angļu valodā, jo tā mani uzpirka ar vilinošo nosaukumu un solījumu stāstīt par krāšņu dārzu un dzimtas noslēpumu − diezgan izdevies mārketinga triks, jāatzīst. Jo vispār es romānā pievīlos un nekas vairāk par jauku pludmales grāmatu tas nav.

Mortones romāna visa ir ļoti daudz: pirmkārt, darbība notiek trijos laika posmos Austrālijā un Anglijā, un katram laikam ir sava galvenā varone; otrkārt, te ir ļoti daudz saistošu, klišejisku elementu: atradenis, dvīņi, labirints, slepens dārzs, drūma māja, aizliegta mīla, bērnu darbs, okeāna kuģis, traģiska nāve (rindām vien), veca dienasgrāmata, grāmata ar izrautām lapām, aizslēgtas durvis, pirātu ala, nodevība (daudzas), noslēptas dārglietas, vājprāts, mīla stiprāka par nāvi, mātes naids, atmiņu klade, ārsta eksperiments… un tas vēl noteikti nav viss; treškārt, grāmatu caurvij vienas no galvenām varonēm − Elīzas Meikpīsas − rakstītas pasakas. Būtībā ar visu uzskatīto mierīgi pietiek kādam daudzsējumniekam vai vismaz kārtīgai daudzēriju ziepenei, bet nieka 500 lappusēs visas minētās sastāvdaļas viena otru vienkārši nokauj un sanāk nevis intriģējoša lubenīte, bet gan kaut kāds mūžīgais salūts, kura troksnī grabēdamas veras kārtējās skapja durvis, lai pa tām izkristu vēl viens skelets.

Var jau būt, ka rakstnieces iecere ir bijusi ne tikai veidot alūziju ar labi zināmu bērnu klasiku, bet arī iekrāsot romānu gotiskās krāsās un apzināti tēlus veidot kā labā un ļaunā pretstatu (lai gan es apšaubu, ka autore varētu būtu tik stilistiski izsmalcināta). Tomēr tad efekta panākšanai romānam ir jāpaliek melnbaltam, bet Mortone dāsni triepj rozā krāsu, kas varoņus padara banālus un viņu rīcību − paredzamu. Saistošākais romāna tēls ir hronoloģiski vecākais – rakstniece Elīza Meikpīsa ar Olivera Tvista cienīgu bērnību un Džeinas Eiras jaunību, bet tām pa starpu viņa kā mežonīgs kumeļš auļo pa Kornvolas jūrmalu un lauku muižas dārziem. Nākamie tēli – Nella un viņas mazmeita Kasandra ir zīmēti jau krietni bālāki, viņu rīcību bieži gribas apšaubīt, tajā trūkst racionālas loģikas. Turklāt reāli kaitina tā patosainā traģika, kas piešķirta visiem tēliem − vai tad tiešām vajag nogalināt radinieku baru, lai lasītāju piespiestu iemīlēt galveno varoni? Man no sirds kļuva žēl visus tos cilvēkus, kurus rakstniece ar nasku spalvas vēzienu ir aizsūtījusi traģiskā nāvē, lai izklaidētu lasītāju.

Redziet, tas viss sākās tik daudzsološi: grezna, milzīga māja, kuras teritorija no vienas puses robežojas ar sarežģītu dzīvžoga labirintu, kuram katrs nemaz nevar izkļūt cauri; labirinta galā ir paslēpusies mājiņa, kurā dzīvo rudmataina pasaku rakstniece un viņai ir pašai savs noslēpumainais dārzs ar ābeli. Pasaciņai tas ir labs ievads, un romānā iekļautās pasakas arī man patika. Tomēr viss pārējais bija pārāk zināms, iepriekš jau kaut kur lasīts, tādēļ pat mana mīļā Anglija ar gotisku detektīvu neko nespēja saglābt. Nebija gan tik slikti, lai nevarētu izlasīt līdz galam − vilcienā un pludmalē noderēs.

The_Enchanted_Garden_of_Messer_Ansaldo_by_Marie_Spartali_Stillman_(1889)

Marie Spartali Stillman (1844-1927) The Enchanted Garden of Messer Ansaldo (1890)

Otrā pietura-2014

2 komentāri

William Nicholson. Flowers with Books (1927)

William Nicholson. Flowers with Books (1927)

Saulīte staigā pa zemes virsu, un vasara ir sākusies!  Lai būtu pavisam banāli, teikšu, ka laiks rit ļoti ātri: nupat vēl pavasaris kā untumaina meitene grozījās spoguļa priekšā, nespēdams vien izvēlēties starp silto mētelīti un plāno kleitiņu, bet nu jau ābeļziedi un kastaņu sveces ir pagātnē. Šis pavasaris man bija emocionāli grūts, ko lielā mērā saistu ar eksistenciālo krīzi sakarā ar pāreju jaunā vecumposmā, bet var jau būt vienkārši manās individuālajās debesīs bija izveidojusies kāda īpaši nīgra planētu parāde, kura iemanījās pārbraukt ar traktoru pa vārīgākajām vietām un paspļaut akā, no kuras vēlāk būs jādzer. Mana lasāmo grāmatu izvēle arī jau no gada sākuma ir apliecinājusi mazohisma uzplūdu, jo gana daudz gan emocionāli smagu grāmatu, gan vienkārši tādu, kas liek domāt par dzīves niecību un nīcību.

Salīdzinot ar citiem gadiem, es esmu rakstījusi pamaz – tik vien cik saņēmusies aprakstīt izlasīto, kura gan arī ir bijis mazāk. Tādēļ ir tēmas, kuras uzrakstītas tapa galvā, bet līdz emuāram nenonāca. Varbūt īsumā varētu nepateikto noformulēt ar atsauksmi uz vienu Andas Buševicas rakstu – “Kas visu izteic bez mēles?” (Latvijas Avīze, Kultūrzīmes #5, 04.02.2014.) – kuram es lielā mērā piekrītu. Šobrīd vēl vairāk nekā februārī šķiet, ka projekts “Lielā lasīšana” ir bijis kā sasteigts ķeksītis Eiropas galvaspilsētas kultūras programmā un nav pārkāpis lokāla, vienas televīzijas šova ietvarus. Otra aizskartā problēma ir Latvijā izdoto grāmatu saturiskā kvalitāte. Nezinu, vai es teiktu tik skarbi kā Buševica – “vismaz trešā daļa grāmatveikalu piedāvājuma ir garīgs noziegums pret tautu un valodu”, tomēr zināma stagnācija ir pilnīgi noteikti vērojama. Izdevniecības labāk izvēlas izdot tulkotus bestsellerus, dažādas padomu grāmatas, pārizdot klasiku, bet kūtri strādā ar pašmāju autoriem un meklē vietējam tirgum jaunus, bet pasaulē zināmus, kvalitatīvas daiļliteratūras ārzemju autorus (esmu piefiksējusi, ka lielākā daļa no nosacīti nopietnās tulkotās daiļliteratūras iznāk tikai ar grantu palīdzību). Par jaunizdotās literatūras reklamēšanu nemaz nerunāšu – ar to vispār sistēmiski nodarbojas tikai viens apgāds.

Anda Buševica: Par patiesi būtiskajām lietām nav iespējams runāt ikdienas valodā – ja nav literatūras klātbūtnes, nav arī lielo domu ikdienas lietojumā.

Pie labajām lietām jāpiemin jauna literārā žurnāla “Tīrraksts” iznākšana, kura pirmais numurs mani patiesi iepriecināja – te ir sabalansēta gan jaunāka proza un dzeja, gan kritika un intervijas, gan arī kultūrvēsturiski raksti. Darvas karote gan ir Facebook publicētā ziņa, ka VKKF ir atteicis otrā numura finansējumu un tas tiks izdots pašu spēkiem jūnija vidū: “Lūdzu, pērciet mūsu pirmo un otro numuru, jo no tā ir atkarīga “Tīrraksta” izdzīvošana. Redakcija.” Redzēsim, kāds būs otrais numurs ar citu redakcijas sastāvu.

Šogad lasītais visu laiku ir vedinājis 20. gadsimta pirmās puses vēsturisko notikumu virzienā, kas ģeogrāfiski novirzījis uz Krievijas pusi. Martā gan es gribēju pievērsties citai tēmai, bet Ukrainas notikumu kontekstā gan intereses, gan vajadzības vadīta es daudz lasīju visādu aktuālo informāciju, un arī realitāte – gan esošā, gan vēsturiskā – šķita daudz interesantāka par romāniem. Diemžēl es nepabeidzu Bulgakova “Balto gvardi”, jo tulkojums šķita dīvains (būs jālasa krieviski), bet kopumā iedziļināšanās visā krieviskajā ir radījusi drūmu iespaidu – mums kaimiņos mīt tauta, kura joprojām svaidās identitātes meklējumos un diemžēl tās vēsturiskā pieredze vienmēr ir novedusi pie galējībām. Maijā sāku lasīt Timotija Snaidera “Asinszemes”, tomēr gana laicīgi sapratu, ka tā ir grāmata, kas jālasa nelielās devās, citādi tie nevērīgie līķu miljonu aprēķini un cilvēku ciešanu apraksti var novest depresijā vislielāko optimistu. Tā nu šobrīd jau esmu pievērsusies pavieglākiem žanriem un nolēmusi bez nekādiem tematiskiem izlēcieniem jūnijā pamēģināt pieveikt Goodreads Bookworm Bitches grupas otrā kvartāla TBR Clean Up izaicinājumu, proti, nedaudz samazināt mājas grāmatkaudzes apjomu. Varu arī pavēstīt, ka, lai arī slinkuma dēļ neesmu to anonsējusi bloga sānu slejā, tomēr es arī esmu to pulciņā, kas spēlē Grāmatu bingo (atrodams pie Izaicinājumi 2014) un man ir atlikuši neaizpildīti vēl 7 lauciņi.

Jūnijs man ir atnācis jaunās, saulainās noskaņās, jo jebkurai īgņošanai ir reiz jāliek punkts. Esmu nomainījusi savu Gravatar bildīti no puķītes uz ābolīti – tādas nu man tās iekšējās sajūtas – un jūtos nobriedusi jauniem varoņdarbiem 🙂

Timothy Jones. Strawberries in china dish.

Timothy Jones. Strawberries in china dish.

 

Jū Nesbē “Sniegavīrs” (2012) un “Leopards” (2014)

1 komentārs

Ю Несбё. Снеговик /  пер. с норвежского Екатерины Гудовой. – Москва: Иностранка, 2011. – (Harijs Hole; 7). (Jo NesbøSnømannen. 2007).

Jū Nesbē. Leopards / no norvēģu val. tulk. Ilmars Briška. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. – (Harijs Hole; 8). ( Jo Nesbø. Panserhjerte. 2009).

Nesbe_LeopardsNorvēģu detektīvu rakstnieks Nesbē jau sarakstījis desmit grāmatas sērijā par dažādu atkarību plosīto policistu Hariju Holi. Ziemā, kā jau pienākas, lasīju par Sniegavīru, bet nupat – par neremdināmu slepkavu, kurš piezogas upuriem klusu kā leopards.

Pastāv tāda likumsakarība, kas spēlē par labu rakstniekam un izdevējam – ja ir izdevies lasītāju iemīlināt galvenaja varonī, tad, neatkarīgi no žanra, lasītājs vēlēsies zināt, kas notiek ar varoni tālāk. Nesbē detektīvā tas principā nozīmē – kādu vēl garīgu un/vai fizisku traumu nāksies izciest Harijam Holem. Nabadziņš jau iepriekš ir ziedojis savu sirdsmieru, skaidro prātu un guvis dažādas dziedējamas traumas, bet šajos romānos tiek kropļots jau nopietnāk. Jācer, ka līdz romānu sērijas nobeigumam Hole nebūs pazaudējis visus locekļus un orgānus.

Rakstīt par abiem romāniem kopā ir diezgan loģiska izvēle, jo fabula būtībā ir līdzīga – Oslo ir uzradies maniaks, kurš slaktē vienu sievišķi pēc otra, bet vienīgais, kurš Norvēģijas policijā spēj atrisināt šo noziegumu, ir Hole, jo viņš ir mācījies par to FIB kursos Amerikā. (It kā nabadzīgā Norvēģija vēl kādu nevarētu apmācīt.) Iespējams, gan arī, ka Norvēģijas policija ir gudra un saprot, ka psihopātu var noķert tikai psihopāts, par kādu Hole tiek cītīgi prezentēts, tādēļ visi piecieš viņa drūmo garastāvokli, iedzeršanas lēkmes un dīvainās darba metodes. Jau piektā romāna (“Pentagramma”) izskaņā Harijs izšķīrās ar savu iemīļoto Rakeli, bet tas netraucē viņai regulāri parādīties romānos gan kā potenciālajam upurim, gan kā Harija iedomu tēlam – neaizmirstamai femme fatale; bet lasītājam nevajag uztraukties par Harija seksuālās dzīves tukšumu, jo regulāri uzplaukst kāda cibiņa, kas nogrimst viņa nodzertajās acīs.

Ja godīgi, tad tā īsti no Harija Holes sērijas man kā pēdējais patika sestais romāns “Glābējs”, kas bija konstruēts priekš Nesbē netradicionāli – paralēli varēja sekot gan Harija, gan slepkavas gaitām, kas, protams, noņēma no dienas kārtības jautājumu – kurš ir vainīgais? – tomēr interesanti preparēja noziedznieka sajūtas un motīvus. Pēdējās divās grāmatās man bija pārāk daudz līķu un pārāk samākslots nozieguma veids – pilnīgi sailgojos pēc kāda vecmodīga nozieguma, kurā būtu vecie labie nogalināšanas motīvi – mīla, nauda vai vara, savukārt nozieguma ieroči – šaujamais, inde vai duncis. Nē, tiešām, asinīm pilošs cirvis, kas atstāj dekoratīvas pēdas sniegā vai āfrikāņu mutes bumbiņa ar dzeloņiem ir interesanta parādība, bet nu man tā šķiet stipri sadomāti un pārāk slimi.

Ja ir sākta lasīt Nesbē sērija, tad tur jau neko vairs nevar neko darīt − atkarība ir iestājusies, un agri vai vēlu tiks izlasīti arī atlikušie divi Holes romāni. Tomēr jāatzīmē, ka autoram izveidojot spilgtu galveno varoni, tas bieži vien sāk diktēt savus noteikumus un ierobežo autora iztēli; iespejams, tādēļ Nesbē ir spiests gan izdomāt visādus “jautrus” nogalināšanas veidus, gan mocīt Hariju ar jauniem dēmoniem, gan arī ieviest iespaidīgas fināla ainas ar labā un ļaunā pēdējo cīniņu (turklāt abos romānos fatāls ir kritiens). Varbūt Harija Holes iespaidīgās personības neierobežots Nesbē varētu atraisīties radošāk (kā viņam tas sanāca Hodejegerne/Headhunters, 2008), tādēļ mani ļoti interesē jaunākā Nesbē grāmata −Sønnen/The Son (2014).

Jūnija meitene

Komentēt

Kathleen Ward. Morning Reading

Kathleen Ward. Morning Reading

Savos memuāros Bērtrands Rasels raksta par to, kas padara viņa dzīvi dzīvošanas vērtu, proti:

  • kāre pec zināšanām;
  • ilgas pēc mīlestības;
  • empātija pret tiem, kam klājies grūti.

Viņš to uzrakstīja, balstoties uz personisko, individuālo viedokli. Es domāju, ka brīžos, kad cilvēks spēj dzīvot atbilstoši šīm trim vērtībām, viņš ir “tagad” un “šeit”. Ja cilvēks nespēj to izdzīvot realitātē, tad var − ja viņam piemīt iztēles spējas − ieiet savā iekšējā telpā.

Bodila Jensone “Desmit domas par laiku” (“Atēna”, 2003)

 

Nikolajs Ņikuļins “Atmiņas par karu” (2012)

1 komentārs

Nikolajs Ņikuļins. Atmiņas par karu / no krievu val. tulk. Juris Ciganovs. – Rīga: Jumava, 2012. (Николай Никулин. Воспоминания о войне. 2008)

Nikulins_AtminasKatru gadu Uzvaras dienas kontekstā grāmatmīļu forumos parādās tematiskie saraksti, kas veltīti Otram pasaules karam un karam vispār. Vienmēr atceras par tādiem krievu rakstniekiem kā Viktors Astafjevs, Viktors Ņekrasovs, Jurijs Bondarevs, Vasilijs Grosmans, Vasils Bikovs, Boriss Vasiļjevs, Konstantins Simonovs un daudziem citiem, savukārt memuāru klāsts nu jau gandrīz 70 gadu laikā ir tapis bagātīgs. Kādēļ tad Nikolaja Ņikuļina nelielā atmiņu grāmata, kura izdota salīdzinoši nesen, jau pēc autora nāves, tiek dēvēta par labāko, kas ir uzrakstīts par Lielo Tēvijas karu, par patiesāko no karam veltītajām grāmatām?

Nikolajs Ņikuļins (1923-2009) bija Otrā pasaules kara veterāns, 1941. gadā kā 18-gadīgs jauneklis brīvprātīgi pieteicās armijā, izgāja karu no Ļeņingradas līdz Berlīnei. Pēc kara viņš pabeidza Ļeņingradas universitāti, kļuva par mākslas vēsturnieku un visu mūžu strādāja Ermitāžā, rakstīja monogrāfijas par Rietumeiropas glezniecību. Neapšaubāmi inteliģents cilvēks, kuram paveicās iziet cauri karam bez nopietniem fiziskiem ievainojumiem, tomēr garīgi viņš bija tādā pašā situācijā kā visi Otrā pasaules kara veterāni, kas cīnījās ar tolaik nezināmo posttraumatiskā stresa sindromu. Iespējams, ka memuāru rakstīšana Ņikuļinam bija izdzīvošanas jautājums, sava veida pašpalīdzība; tieši tāpat viņš darīja kara laikā, kad jebkurā brīvajā brīdī glābās no skarbās realitātes kaut uz mirkli aizverot acis un atceroties mājas, saulainu vasaru, ziedus, Ermitāžu, pazīstamās grāmatas, zināmās melodijas – tas bija cerību stars cietsirdības, bada un nāves drūmajā, ledainajā pasaulē.

Kara sākumā Ņikuļins sevi raksturo kā nonīkušu, utainu distrofiķi, kuram vispirms palaimējās ar to, ka viņš tika apmācīts par radio speciālistu, bet pēc tam tika piekomandēts smagās artilērijas pulkam. Kājniekos viņš būtu kritis jau pirmajos mēnešos, jo tur zaudējumi bija katastrofāli. Ņikuļins dienēja 54.armijas sastāvā, kura divus gadus cīnījās Ļeņingradas frontē. 1942. gada janvārī tā sauktā “Ļubļanas operācija” izgāzās, kā raksta autors – kara sākumā vācu armija iegāja mūsu teritorijā kā nazis sviestā, bet krievu puses vienīgais risinājums bija aizliet šo nazi ar asinīm. Grāmatā ļoti daudz rūgtu vārdu ir veltīts ir krievu kaujas prasmei un komandieru profesionalitātei, jo karavīri gūlās tūkstošiem, bet to vietā dzina aizvien jaunus. Daudzi padevās gūstā, daudzi dezertēja, bija pašsakropļošanās gadījumi. (Slavenā Staļina pavēle nr.270 (1941. gada 16. augusts) jau kara sākumā postulēja, ka visus komandierus un politdarbiniekus, kuri iedomājas dezertēt vai padoties gūstā, ir jānošauj, bet to ģimenes jāarestē.) Kad 70-to gadu vidū Ņikuļins pirmoreiz ķērās pie savu atmiņu pierakstīšanas, viņš skaudri konstatēja, ka notiek koķetēšana un pat lepošanās ar milzīgo karā kritušo skaitu, bet tikko runa ir par kādiem konkrētiem notikumiem frontē, reālie fakti apstulbina un visi klusē, nemin toreiz vēl dzīvos, konkrētos vainīgos.

Vēlāk, pavasarī, kad sniegs nokusa, skatam atklājās viss, kas bija zemāk. Pie pašas zemes gulēja nogalinātie, ietērpti vasaras uniformā, − tie bija 1941. gada rudens kauju upuri. Virs viņiem klājās jūras kājnieku līķi melnos kamzoļos un melnās, platās jūrnieku biksēs. Virs viņiem gulēja sibīrieši puskažokos un velteņos vai tie, kas bija tur palikuši pēc 1942. gada janvāra−februāra uzbrukumiem. Vēl virs viņiem − politiskie darbinieki vateņos un lupatu cepurēs. Virs tiem − ķermeņi šineļos, maskēšanās halātos, ar bruņucepurēm galvās vai bez tām. Šeit sajaukušies daudzu divīziju karavīru ķermeņi, to, kas gāja uzbrukumā dzelzceļa līnijai 1942. gada pirmajos mēnešos. Mūsu “panākumu” šausmu diagramma!

Kara otrajā pusē Ņikuļina kara daļa virzās cauri Pleskavas apgabalam, Igaunijai un Latvijai, kamēr nokļūst Vācijā. Te nu autors nokļūst līdz tai stāsta daļai, kurā Sarkanā armija lielu daļu savas enerģijas velta marodierismam un izvarošanām. Tie ir ārkārtīgi nepatīkami fakti, kurus padomju pusei atzīt nekad nav gribējies, jo “atbrīvotāji” nāca ar kara gados sakropļotu psihi un vēlmi propagandas demoralizēti sagraut “fašistisko midzeni” un visus tā iedzīvotājus. Ņikuļins sevi norobežo no apkārtējā haosa, nosodot notiekošo, tomēr pats vienlaikus izstāsta gan sirdi plosošu stāstu par savas iemīļotās vācietes pašnāvību pēc grupveida izvarošanas, gan lepojas ar kādas meitene paglābšanu, un turpat blakus ir teikums: “Vispār jau vācietes ļoti labprāt stājās sakaros ar mūsu karavīriem, un no šī fakta neviens netaisīja lielas problēmas.” Iespējams, to var izskaidrot ar faktu, ka memuāri ir rakstīti divos piegājienos un pirmajā, kā atzīmējis autors, viņš ir pakļāvies pašcenzūrai.

Ņikuļina aprakstītais karš ir tikai un vienīgi no vienkāršā karavīra skatu punkta, te nav nekādas militāro operāciju analīzes vai taktikas iztirzājums. Tomēr šī ir ārkārtīgi iedarbīga grāmata tiem, kuriem karš šķiet jautrs piedzīvojums – te viss ir neglīti, asiņaini un ļoti traģiski. Arī tad, ja kādam šķiet nepieņemams autora viedoklis, to nevar atstāt bez ievērības. Iespējams, ka šiem nelielajiem memuāriem būs lielāka ietekme uz cilvēku prātiem nekā biezām vēstures grāmatām. Domāju, ka grāmatu būtu vērts izlasīt ne tikai vēstures interesentiem, bet jebkuram saprātīgi domājošam cilvēkam.

Karā cilvēks zaudē visu, ar ko līdz tam ir dzīvojis, − vecākus, sievu, bērnus, īpašumu, grāmatas, draugus, pierasto sabiedrību un pazīstamo apkārtni. Cilvēkam tiek iedota uniforma − tāda pati kā visiem citiem, lai visi būtu vienādi, − un ierocis, lai ar to varētu darīt ļaunu. Cilvēks ir beztiesīgs priekšniecības priekšā, kas gandrīz vienmēr ir netaisna un piedzērusies, kas spiež viņu nedomāt, darīt ļaunu, slepkavot, pastrādāt dažādus varasdarbus. Citiem vārdiem − cilvēki karā zaudē savu cilvēcisko seju un pārvēršas par mežonīgiem dzīvniekiem: viņi ēd, guļ un nogalina sev līdzīgos. Bet tai pašā laikā Dieva dotā cilvēka dvēsele visādi pretojas šādām pārvērtībām. Tomēr bija ļoti maz, kas uzvarēja šajā briesmīgajā mazā cilvēka cīņā ar nežēlīgo karu!

 

Marks Soloņins “Melu tīmeklī” (2013)

Komentēt

Marks Soloņins. Melu tīmeklī: Lielā kara viltus vēsture / no krievu valodas tulkojis Dainis Poziņš. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Марк Солонин. Мозгоимение! Фальшивая история Великой войны (2008)).

Solonins_MeluKā zināms, nupat Saeima ir pieņēmusi grozījumus Krimināllikumā, kas paredz kriminālsodu par PSRS vai nacistiskās Vācijas īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma pret Latviju rupju noniecināšanu. Šis lēmums, protams, ir atbalsojies arī Krievijas medijos, jo Krievijas sabiedrībai joprojām nav pieņemama Hitlera un Staļina režīmu noziegumu vienādošana. Jāpiezīmē, ka 23. aprīlī arī Krievijas parlaments pieņēma likumu, kas paredz kriminālatbildību, pirmkārt, par nacisma reabilitāciju un, otrkārt, par ziņu, kas apšauba Krievijas militārajai vēsturei svarīgus datumus un simbolus, publisku izplatīšanu. Krievijas likuma formulējums  – распространение заведомо ложных сведений о деятельности СССР в годы Второй мировой войны, совершенные публично – būtībā rada jautājumu, kas tieši tiks uzskatīts par meliem un vai tiešām Krievija ir jau nonākusi pie patiesas un neapstrīdamas Otrā pasaules kara vēstures.

Ja kādam būtu tāda nepārvarāma vēlme, tad saskaņā ar jauno Krievijas likumu Marka Soloņina pētījumi par Otro pasaules karu (kuri nesaskan ar oficiālo versiju) šobrīd varētu diezgan viegli novest pie tiesu darbiem. Lai gan pats autors ir vienkārši gribējis uzrakstīt grāmatu, kura iepazīstinātu ar spilgtākajiem “smadzeņu čakarēšanas” piemēriem, kas līdz šim ir klāstīti padomju pilsonim par Otro pasaules karu. Kāda nesena sabiedriskās domas aptauja liecina, ka lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju atbalsta kara pētniecību, tomēr 39% nav pārliecināti, ka tās rezultātus vajadzētu publicēt. Ja tam pievieno kādas citas aptaujas rezultātus, kurā 92,5% respondentu par galvenajiem mūsdienu Krievijas svētkiem nosaukuši Uzvaras dienu, tad redzam, ka konstruktīvas vēsturiskās diskusijas iespējamība ir diezgan maza.

Soloņins šajā grāmatā neņemas pats secīgi izklāstīt savu viedokli par kara notikumiem, bet veido polemiku ar konkrētiem autoriem. No lasītāja tas pieprasa jau iepriekšējas zināšanas ne tikai par karu, bet arī tā priekšvēsturi. Liela daļa grāmatas veltīta, lai apgāztu pieņēmumu, kas attaisno PSRS neveiksmīgo kara sākumu: PSRS bija nesagatavota karam, vāji bruņota, Staļins – lētticīgs. Soloņins pauž viedokli, ka PSRS bija lieliskas kaujasspējas, tomēr karam Staļins nebija gatavs, jo, pirmkārt, uzskatīja, ka Hitlers ir aizņemts ar Lielbritāniju un, otrkārt, vācu karaspēks pie PSRS robežām (saskaņā ar izlūkziņojumiem) ir pārāk mazs. Paradokss ir tāds, ka Staļina secinājums esot bijis loģisks un tikai vēlākie padomju pētījumi ir mākslīgi palielinājuši vācu kaujasspējas, lai attaisnotu kara sākuma pilnīgo izgāšanos. Treškārt – un to padomju vēsturnieki galīgi nepieņem – Staļins pats plānoja uzbrukt Vācijai aptuveni jūlija vidū, tādēļ nebija izstrādāts rīcības plāns iebrukuma gadījumā un Hitlers viņu pārsteidza vārīgā brīdī, kad notika karaspēka izvēršana uzbrukumam, bet nebija nodrošināta piesegšana. Gadu desmitiem tika uzskatīts, ka Sarkanā armija = atbrīvotāji, tādēļ ideja par PSRS kā agresoru tiek uztverta kā zaimi.

Tā kā Soloņins pēc izglītības ir aviācijas inženieris, tad diezgan daudz vietas viņš atvēl visādiem tehniskiem kaujas tehnikas salīdzinājumiem, kas man nebija pārāk interesanti, kā arī analizē metodes, ar kādām ir iegūti padomju vēsturnieku norādītie skaitļi, kas attiecas uz visdažādākajām kara jomām. Viņaprāt, cipari ir “piedzīti”, lai samazinātu PSRS kaujas spējas. Atsevišķa nodaļa ir veltīta PSRS cilvēku resursu zaudējumiem, jo gadu desmitiem ir konsekventi ticis runāts par 20 miljonu zaudējumu, bet 80-to gadu beigās tas uzleca līdz pat 27 miljoniem – Soloņins uzskata, ka šis skaits ir milzīgs pārspīlējums. Ja es pareizi esmu sapratusi, tad ar to ir domāts gan militārais, gan civilais zaudējums. Soloņins, visādi bīdot ciparus, nosauc bruņoto spēku zaudējumu – 7,11 miljoni nogalināto un mirušo, kuru bojāeja neizraisa šaubas. Šobrīd Krievijas oficiālā versija saka: 8 668 400 karā kritušo (2014. gada dati), tādēļ pieņemu, ka joprojām neskaidrs ir civilo iedzīvotāju zudums. Soloņins uzskata, ka PSRS līderiem bija izdevīga datu mākslīga palielināšana, jo Staļins varēja noslēpt un norakstīt milzīgo pirmskara represiju upuru skaitu un civiliedzīvotāju mirstību aizmugurē kara laikā, savukārt pēckara līderiem šis skaitlis kalpoja kā ārpolitikas ierocis un attaisnojums visiem “neērtajiem” jautājumiem.

LU profesors Inesis Feldmanis saka, ka Krievijas arhīvi joprojām slēpj daudz noslēpumu, un stāsta, ka 80-to gadu beigās Krievijas vēsturnieku grupa mēģināja uzrakstīt jaunu daudzsējumu darbu par Lielo Tēvijas karu, taču 1991. gadā 1.sējums augstā līmenī tika atzīts par apsūdzības slēdzienu pret pašu PSRS kompartiju, tādēļ vēsturnieku darbs tika pārtraukts (Neatkarīgā, 2014. gada 9. maijs) — “Krievi taču nevarēja noticēt tam, ko Otrajā pasaules karā darīja Staļins un pārējie PSRS vadītāji.” Tādēļ arī šobrīd tādus pētījumus par Otro pasaules karu, kuri vienkārši nepārraksta gadu desmitiem ilgas dogmas, Krievijā raksta autsaideri, no kuriem nevar sagaidīt proefesionālu un līdzsvarotu pētniecības darbu. Soloņinu lasīt bija interesanti, tomēr viņa rakstības stils vairāk velk uz sensāciju meklēšanu un nogrimst kašķīgos sīkumos.

Asmo atsauksme šeit.

Older Entries Newer Entries