Galvenā Lapa

Augusta meitene

Komentēt

Cécile Mancion (1983)

Cécile Mancion (1983)

“Bērnības medus ir salds, bet rozes nesmaržo; tās sāk smaržot tikai reizē ar pirmo mīlestību.”

Valdemārs Kārkliņš. Romantiski iemesli (1962; 1994)

Nīls Geimens “Zvaigžņu putekļi” (2007)

5 komentāri

Nīls Geimens. Zvaigžņu putekļi /  no angļu val. tulk. Ieva Zālīte. – Rīga: AGB, 2007. – (Vēja suņa klasika).  (Neil Gaiman. Stardust. 1999)

Geimens_Zvaigznu1991. gadā Nīls Geimens bija aizbraucis uz Arizonu, lai saņemtu World Fantasy Award. Negaidot viņam gadījies novērot, kā Arizonas tuksnesī nokrīt meteorīts, kas esot daudz iespaidīgāka aina par mūsu ierastajām ātri krītošajām zvaigznēm. Meteorīts nācis zemē ar ugunīgu sliedi, un Geimenam šķitis, ka nupat jālec mašīnā un jābrauc meklēt nokritusī zvaigzne. Bet – ja nu zvaigzne nav vienkāršs akmens gabals? ja nu tā ir meitene, kura ir salauzusi kāju un tagad sēž un dusmojas? Tas jau ir stāsts, kurš nāca klajā 1999. gadā ar Čārlza Vesa ilustrācijām.

“Zvaigžņu putekļi” ir pasaka pieaugušajiem. Nezin kādēļ ierasts teikt, ka pieaugušo pasakas ir domātas viņu iekšējam bērnam, bet Geimens uzskata, ka pieaugušajiem vienkārši neviens neraksta saturīgas, saistošas pasakas, kuras sniegtu tikpat lielu baudu kā tās, ko mēs lasījām bērnībā. Domāju, ka šībrīža fantasy literatūras uzplaukums ir pierādījis, ka pieaugušajiem ne tikai vajag pasakas, bet viņi pēc tām ir izslāpuši. Tai pašā laikā uzrakstīt pasaku ir daudz grūtāk nekā šķiet pirmajā mirklī – tai jāveido netverama klātbūtnes ilūzija, bet vienlaikus lasītājam jāsaglabā distances sajūta (jo elfi un burvju spēks tomēr nav realitāte); jaunai pasakai jābūt oriģinālai, bet tai pašā laikā tā nedrīkst aiziet pārāk tālu no ierastajām shēmām, jo tad jau tā vairs nebūtu pasaka.

“Zvaigžņu putekļos” lasītājs tiek iepazīstināts ar parastu ciemu, kura austrumos slejas pelēka klints siena ar vienu robu – sešas pēdas platu atveri. Ikdienā nevienam nav ļauts iziet ārpus sienas, tikai reizi deviņos gados zaļajā pļavā notiek gadatirgus, kurš, protams, ir maģisks.

Stardust_thefairymarket

The Faerie market day by Charles Vess

– Acis, acis! Jaunas acis pret vecajām! – kliedza maza sieviete, stāvēdama pie galda, ko noklāja pudeles un krūkas, pilnas ar visu veidu un krāsu acīm.

– Mūzikas instrumenti no simt zemēm!

– Penija svilpieni! Divpeniju dungošana! Trīspeniju kora korāļi!

– Izmēģiniet veiksmi! Nāciet, stājieties šeit! Atminiet vienkāršu mīklu un iegūstiet anemones vēja ziedu!    (..)

Tika pārdoti pesteļi un zintes, un brīnumi; tur bija mantas, kas pat sapņos nav rādījušās, un neiedomājami priekšmeti (“Kāda vajadzība,” Danstans prātoja, “varētu būt pēc olu čaumalām, pildītām ar vētru?”).

Tirgus saved kopā cilvēku un raganas sagūstītu feju, un pēc deviņiem mēnešiem Danstans grozā saņem savu jaundzimošo dēlu Tristranu. Pēc septiņpadsmit gadiem Tristrans dodas burvju pasaulē aiz sienas, jo ir mīļotajai zvērējis atnest nokritušo zvaigzni. Ak, jauneklis nemaz nezina, ka burvju pasaulē zvaigznes nav tādas kā mācīts skolā un viņa paša liktenis jau kādā burvju grāmatā ir ierakstīts.

Iemesls, kādēļ es tagad atcerējos par “Zvaigžņu putekļiem”, protams, ir raganas – brīnišķīgā raganu trijotne, kuras dzīvo mazā mājiņā mežā vidū. Tās ir padzīvojušas, nevīžīgas sievas, kuru vienīgā tīrā manta mājā ir liels, melna stikla spogulis cilvēka augstumā. Spogulī dzīvo trīs citas sievietes – slaidas, tumsnējas un jautras un viņu māja ir liela un grezna. Geimens viņas nosaucis par Lilimu – raganu karalieni (es sapratu, ka viņas trijatā jeb, precīzāk, sešatā veido karalieni). Lilima meklē nokritušas zvaigznes, lai tām, vēl dzīvām esot, izgrieztu sirdi un to ēstu pa mazam gabaliņam, tādējādi iegūstot papildu gadus, jaunību un skaistumu. Romāna sākumā jau 200 gadus nav bijis nevienas zvaigznes, un raganas ir ļoti izbadējušās.

"The Witch Woman Cracked Her Whip" by Charles Wess

“The Witch Woman Cracked Her Whip” by Charles Wess

Krustcelēs stāvēja gara sieviete. Karmīnsarkanajā bruņucepurē, kas ietvēra tumšos matus, atradās sudraba diadēma, un kleita viņai bija tikpat šarlaksarkana kā lūpas.

– Kā tevi sauc, zēn? – viņa jautāja balsī, kas līdzinājās muskusbrūnam medum.

– Par Brevi, kundze, – Brevis atbildēja un sievietei aiz muguras ievēroja ko savādu. Tie bija mazi divriči, tomēr neviens nebija iejūgts ilksī. Viņš prātoja, kā rati nokļuvuši tik tālu.

– Brevis, – viņa gluži vai nomurrāja. – Cik jauks vārds. Vai vēlies man pārdot savu kazu, Brevi, dēliņ?

Kā jau redzams, angļu pirmizdevumam ir brīnišķīgas Čārlza Vesa ilustrācijas. Diemžēl latviski grāmata ir iznākusi bez bildēm. Varbūt laiks padomāt par kādu pārizdevumu?

Ja runā par ekranizāciju, tad esmu no tiem, kuriem grāmata patika daudz vairāk. Ar visu raganu Pfeiferi un dancojošo de Niro filma man šķita pārāk standartizēta – visas tās pierakstītās kauju ainas un pārveidotais fināls, kur nomirst pareizie, ir jau redzēts pārāk daudz reižu (man arī nepatika Tristrana lomas tēlotājs, bet tā jau ir personiska antipātija). Vienīgais, kas iepriecināja – karaļa aptrakušie dēli un īpaši Septimus (saka gan, ka daudzas labas dēlu ainas palikušas DVD pielikumā).

“Zvaigžņu putekļi” ir labsirdīga, viegli ironiska pasaka, kuru, iespējams, varēja rakstīt biezāku, daudzu varoņu dzīves izstāstīt smalkāk, tomēr man šķiet, ka tieši šī vieglā nepabeigtības sajūta arī raisa asociācijas ar grāmatas nosaukumu – tāda sudraba putekļu sajūta, kuru laiku pa laikam gribas atkal atsaukt atmiņā.

Роберт Маккаммон “Голос ночной птицы” (2010)

2 komentāri

Роберт Маккаммон. Голос ночной птицы / Переводчик: М. Левин. – Москва: АСТ, 2010. (Robert McCammon. Speaks the Nightbird. 2002 (Matthew Corbett #1))

Makkammon__Golos_nochnoj_ptitsyKad 17. gadsimta beigās ambiciozs angļu kuģubūvētājs nopērk lielu zemes gabalu ASV Dienvidkarolīnas štatā, lai īstenotu savu grandiozo sapni – uzcelt pilsētu okeāna krastā, kas izkonkurētu netālu esošo, plaukstošo Čārlztaunu (vēlāko Čārlstonu), viņš neapzinās, ka tāda pilsēta būs kā dadzis acīs daudziem. 1699. gadā Fauntrojālā valda panika un bailes – varbūt būtu iespējams pārciest neražas gadus, varbūt pārietu postošais lietus, varbūt iemācītos ārstēt purva izraisītās slimības, tomēr divu cienījamu kopienas iedzīvotāju slepkavības palaiž vaļā civilizācijas uzliktās bremzes ļaužu prātiem. Kas pie visa vainīgs? Tā ir ragana!

Roberts Makkamons (1952) ir amerikāņu rakstnieks, kurš ilgu laiku rakstīja lasītāju iecienītas šausmenes, bet, piedzimstot meitai, paņēma pauzi un atgriezās tikai pēc desmit gadiem ar pilnīgi cita žanra darbu – vēsturisko detektīvu. Ja man būtu jāpiesauc līdzības, tad Makkamons man atgādina krieva Akuņina ciklu par Erastu Fandorinu, jo arī šeit romāna centrā ir jauns, sākotnēji panaivs puisis, kuram lemts atšķetināt sarežģītu, daudzslāņainu notikumu mudžekli. Makkamona galvenais varonis ir Metjū Korbets, kurš kalpo par klerku pie kāda tiesneša Vudvorda. Romāna sākumā Fauntrojālas saimnieks Bidvels ir izsaucis uz miestu tiesnesi, lai tas pēc visiem likumiem ātri piespriež taisnu tiesu ļaundarei raganai, kuru ciema ļaudis sen jau būtu nolinčojuši, tādēļ Fauntrojālā tiesnesis ar klerku tiek steidzināti no visām pusēm – gan Bidvels, gan cieminieki grib redzēt uz sārta mirstošu raganu. Tiesnesis ar klerku nesteidzas, vēl jo vairāk – Metjū saprot, ka par raganu nodēvētā sieviete ciema nelaimēs nav vainojama. Tomēr viņu izpestīt no cietuma var tikai pierādījumi pret īsto ļaundari, kurš ir ļoti slīpēts tips – īsta lapsa vistukūtī.

Makkamona grāmata ir no tām, kuru lasot nav miera, līdz uzzināts vainīgais. Man diemžēl sanāca to lasīšanu pastiept nedaudz ilgāku par pāris dienām, līdz ar to brīžiem šķita, ka autors apzināti pavelk gumiju (faktiski labs scenārijs daudzsēriju filmai), tomēr kopumā es paliku ļoti apmierināta.  Tas ir īsts vēsturiskais detektīvs ar kolorītu galveno varoni, kurā gaumīgās daļās iekļauta neliela mistikas un seksa porcija. Metjū Korbeta dzīves galvenais jautājums ir – ‘kāpēc?’  Ja necīnās par patiesību, tad dzīvei nav jēgas. Viņa acīs ragana Reičela kļūst par savdabīgu karogu, ar kuru rokās izcīnīt cīņu par taisnīgu spriedumu. Nevar gan noliegt, ka ragana ir ārkārtīgi simpātiska, jauna sieviete, kas šo cīņu padara vēl patīkamāku. Reičelas nelaime ir viņas portugāļu asinis no mātes puses, kas viņas ārieni darījušas tumsnēju, bet acis – melnas kā ogles, visu vēl pasliktinājis viņas neatkarīgais, drošais raksturs, kas nokaitinājis ciema aprobežotās sievas. Savā cietuma krātiņā Reičela drīzāk atgādina lepnu zvēru, nekā sagrautu cilvēku, un tas uzkurina gan vīriešu iekāri, gan sieviešu greizsirdību.

Vēsturiska romāna vērtību parasti nosaka tas, vai iespējams sajust attiecīgā laikmeta “drēbi”, iejusties tā laika cilvēka ādā – Makkamons to nodrošina pilnībā. Viņš ļauj sajust katra tēla iekšējo dzīvi, lēnām atklāj tā pārdzīvojumus un slēptos nodomus. Cik ārēji cēli romāna sākumā stāv Fauntrojālas saimnieks Bidvels savā parūkā, muļķīgi ticot, ka viena cilvēka nogalināšana uzplaucēs viņa mirstošos augļu dārzus un sapuvušos sējumus – un cik izmisis viņš beigās lūdzas pie cieminieku furgoniem, kas viens pēc otra pamet Sātana apsēsto vietu.

Bruņurupuča kuņģī atrasts gredzens, degošas mājas, žurkas, zem grīdas paslēptas vudū lelles, viltvārži, hipnoze, indiāņi un viduslaiku ārstniecības metodes ir tikai ārējais apvalks stāstam par māņticību, aizspriedumiem, labā un ļaunā cīņu. Metjū skolotājs viņu brīdina, ka ir bīstami ilgi klausīties naktsputna balsī, jo tas viņu novedīs no pareizā ceļa, tomēr – ja nu tas ir patiesības putns?

Roberts Makkamons turpina rakstīt par Metjū Korbeta piedzīvojumiem, šobrīd iznākuši jau trīs turpinājumi (The Queen of Bedlam, Mister Slaughter, The Providence Rider), tiek gatavots ceturtais (The River of Souls). Domāju, ka lasīšu arī turpinājumus, lai arī raganas vietā tajos esot 18. gadsimta Ņujorka.

Bērnu raganiņas: vācu, angļu un spāņu

7 komentāri

Bērnu literatūrā ragana ir ļoti iemīļots personāžs, tai pašā laikā tās tēls laika gaitā ir stingri mainījies. Sākotnēji tās bija pasaku raganas – viennozīmīgi ļaunas, naidīgas, nenovīdīgas, no kurām vajadzēja uzmanīties un baidīties. Pasaku žanram ienākot literatūrā, protams, pēc kāda laika parādījās arī literārās raganas, kuras autori vēlējās portretēt niansētāk un saistošāk, ne tikai no tumšās puses. Piemēram, ASV rakstnieka Bauma sērijā par burvi no Oza zemes (1900) ir četras raganas – divas labas, divas ļaunas, turklāt vārds ir dots tikai vienai no labajām – baltajai Glindai.

Interesanti, ka tikai pētot bērnu raganu grāmatas, es iedomājos, ka angļu un krievu bērnu literatūrā pastāv atšķirīga attieksme pret raganām, kas izpaužas jau apzīmējuma izvēlē: tam pašam Baumam ir „witches”, bet viņa darba atražotājam Volkovam – „labās un ļaunās burves”. Iespējams tādēļ, ka es bērnībā lasīju grāmatas par ļaunajām raganām un labajām burvēm, man kā bērnam bija diezgan grūti sākumā pieņemt vācu rakstnieka Preislera raganiņu, kuru autors izvēlējies portretēt kā labo darbu veicēju.

Otfrīds Preislers. Mazā raganiņa / no vācu val. tulk. Ingus Liniņš. – Rīga: Liesma, 1981. (Otfried Preußler. Die Kleine Hexe. 1957)

Preislers_Mazā raganiņaKādu vakaru skolotāja Preislera jaunākā meita viņam atzinās, ka viņai ir bail no ļaunām raganām, uz ko tētis viņai mundri atbildēja, ka tādu vairs nav. Kāpēc? – jautāja bērnelis. Tiešām, kur palikušas ļaunās raganas? Tā nu nācās Preisleram izdomāt ikvakara stāstus par mazās raganiņas piedzīvojumiem, kas pēc tam tika stāstīti un patika arī viņa skolēniem, bet vēlāk tika apkopoti grāmatā.

“Mazā raganiņa” man ir ļoti mīļa bērnības grāmata, par kuru man gribējās uzrakstīt pat zinot, ka lielākā daļa to noteikti ir lasījusi. Raganiņa dzīvo mežā kopā ar viedu, melnu kraukli Abraksu un ir tikai nieka 127 gadus veca – daudz par jaunu, lai piedalītos pieaugošo raganu saietos. Bet viņai tā gribas uzdejot ap Valpurģu nakts lielo ugunskuru! Tā nu viņa slepus aizlavās uz balli, bet tiek pieķerta, un tagad viņai nākamā gada laikā ir jākļūst par “labu raganu”. Raganiņa ar kraukli gan, izrādās, nav sapratuši, ka raganu mēlē “labs = ļauns”, un tad nu raganiņas uzraudzei negaisa raganai Rumpumpelei gada laikā  ir dikti daudz ko pierakstīt savā melnajā grāmatā.

Ko dara maza raganiņa, kurai ir noberztas kājas? Viņa sataisa ziedi no krupja olām un peļu mēsliem, piejauc klāt sauju samaltu sikspārņu zobu un liek ziedei uguns liesmās pavārīties. Kad viņa apsmērē noberztās vietas ar šo ziedi un vēl nopurpina dažus vārdus no buramās grāmatas, kājas sadzīst dažos acumirkļos.

Domāju, ka Preislera grāmata ne mirkli nav novecojusi un joprojām patīk visa vecuma bērniem.  Pēc tās motīviem ir uzņemtas divas multenes – čehoslovāku/VFR (1986) (youtube meklēt die kleine hexe) un krievu (1991) (youtube meklēt Маленькая колдунья).

“Mazā raganiņa” gan šogad kļuva bēdīgi slavena ar to, ka vācu izdevniecība to nolēma pārizdot, lai nomainītu vārdus ar negatīvu pieskaņu, t.i. Neger, wichsen un Zigeuner, bet tā jau tāda globāla tekstu pārrakstīšanas mānija.

.

Roalds Dāls. Raganas / no angļu val. tulk. Karīna Gretere. – Rīga: Madris, 1997. (Roald Dahl. The Witches. 1983)

Dals RaganasKad Roaldu Dālu sāka tulkot latviski, es jau biju liela meitene un bērnu grāmatas nelasīju. Tādēļ pirmo Dāla grāmatu lielā cerībā izlasīju tikai pagājušogad, un tā bija “Matilde” – par meiteni grāmattārpu, kura man nepatika. “Raganas” man arī nepatika, un domāju, ka vairāk es Dālu nelasīšu – nesakrīt mums tās humora izjūtas.

Dāla raganas ir ļaunas, nu dikti ļaunas. Viņas valkā cimdus, lai slēptu savas neglītās rokas, un nēsā parūkas, jo viņām nav matu, un regulāri kasa iekaisušo galvas ādu; viņu kājām nav pirkstu, bet viņas vienalga valkā neērtās cilvēku kurpes, jo grib noslēpties starp cilvēkiem. Jā, par raganu var izrādīties ikviena ārēji mīlīga sieviešu kārtas būtne. Viņu galvenie ienaidnieki ir – bērni! Raganuprāt smirdīgie, mazie radījumi ir jāiznīdē no pasaules. Vēlams, vienu bērnu nedēļā. Kāpēc? Nu tas priekš Dāla ir pārāk grūts jautājums. Galvenais varonis un viņa vecmāmiņa man šķita tik samākslotas  būtnes, ka viņu darbībā un arī viss stāsts likās plakans un neizteiksmīgs. Ak, ko nu tur daudz… nepatika un viss.

Nezinu, vai es bērnam šo grāmatu dotu lasīt – ja nu vienīgi rūdītam šausmeņu cienītājam. Savukārt pieaugušam cilvēkam tas viss galīgi nav ne šausmīgi, ne aizraujoši (kā var neatpazīt raganu, ja tai ir zilas siekalas?) Beigas ir diezgan muļķīgas, visticamāk, ka ir bijis domāts turpinājums.

.

Džozefs Gregorijs. Teresita – mazā raganiņa / no spāņu val. tulk. Edvīns Raups. – Rīga: Rasa, 2001. – (Sprīdīša bibliotēka; 22). (Josep Gregory. Tereseta la bruixeta. 1995.)

Gregorijs_TeresitaRaganiņu meklējumos atradu, ka Sprīdīša bibliotēkā ir viens spāņu rakstnieka stāsts, kura galvenā varone ir vēl viena mazā raganiņa. Viņas piedzimšana raganu ģimenē izraisa traģēdiju, jo Teresita ir īsts briesmonis, viņa galīgi neizskatās pēc raganas: deguntiņš ir atbaidoši sīks un daiļš (kur ir kārpa?!), mati laistās kā zelts, bet no acīm vispār var galu dabūt. Nabaga izmisušie vecāki tomēr samierinās ar likteni un ved vien mājās savu šausmonīti. Teresita izaug un iet raganu skolā, tikai joprojām ir drausmīgi smuka, ļoti zinātkāra un galīgi negrib ēst tik garšīgas lietas kā prusaku sviestmaize un skudru mērce, viņai, redziet, svaigi augļi pie dūšas iet vairāk.

Stāsta galvenais notikums ir visu raganu slotu pazušana, kas nozīmē haosu jau tā nemierīgajā raganu ciemā. Teresita nolemj būt detektīve un sadzīt pēdas pazudušajiem transportlīdzekļiem. Sižets nav īpaši oriģināls (ja nu vienīgi tas, ka Teresita lido uz putekļsūcēja), tomēr autors ir izgudrojis visādas jancīgas lietas un tulkotājs labi to visu pārtulkojis – tāds smieklīgs un mīļš bērnu stāsts ar negaidīti feministiskām beigām.

Ja baudīt gribi ko smalku

ļauj, es tev uzklāšu galdu:

būs žurkas, slieciņas smalkas,

bet saldajā – zāģu skaidas.

Mihails Bulgakovs “Meistars un Margarita” (2005)

3 komentāri

Mihails Bulgakovs. Meistars un Margarita / no krievu val. tulk. Ojārs Vācietis. – Rīga: Jumava, 2005. (Михаил Булгаков. Мастер и Маргарита. Sarakstīts 1929.-1940.)

Viktora Jefimenko ilustrācija

Viktora Jefimenko ilustrācija

Pirmo reizi “‘Meistaru un Margaritu” es lasīju krieviski vēl vidusskolā. Neteiksim, ka toreiz romāns atstāja kādu paliekošu iespaidu, daudz spilgtāk atmiņa palicis Bulgakova satīriskais garstāsts “Suņa sirds”, kuru izlasīju pirmo, publicētu turpinājumos žurnālā “Avots” (šķiet, ka latviski grāmatas veidolā tas tā arī nav iznācis). Jau kādu laiku likās, ka vajadzētu izlasīt romānu vēlreiz kā pieaugušam cilvēkam, un raganu tēma tam bija labs iemesls – jo Margarita neapšaubāmi ir spilgts raganas tēls 20. gs. literatūrā, nerunājot nemaz par to, ka iespējams izsekot viņas tapšanai par raganu. Ja godīgi – iespaids par grāmatu pēc izlasīšanas man nav mainījies. Acīmredzot nav no svara ne mans vecums, ne lasīšanas valoda, es šo grāmatu spēju vērtēt tikai ar prātu, bet emocionāli tā mani nekādi neskar.

Mihails Bulgakovs (1891-1940) ir rakstnieks ar smagu likteni, bet paradoksālā kārtā ir pētnieki, kuri saka, ka viss viņa dzīvē ir virzīts uz to, lai sekmētu Bulgakova galvenā darba “Meistars un Margarita” uzrakstīšanu, jo laimīgs cilvēks tādu grāmatu neuzrakstītu. Jāatzīst, ka, grāmatu lasot, es sevi pieķēru pie domas, ka tekstu rakstījis cilvēks, kurš dzīvē ir it kā iedzīts stūrī, jo man viņa satīra nešķiet smieklīga, bet drīzāk atgādina tāda cilvēka jokus, kuram vairs nav, ko zaudēt. Jau 1930. gadā Bulgakovs nokļūst nevēlamo rakstnieku skaitā, viņu nepublicē un iestudētās lugas noņem no repertuāra, un tikai pēc vēstules Staļinam Bulgakovs var strādāt Maskavas teātrī, bet viņam neklājas viegli. 1936. gadā, līdzīgi kā Meistars par savu romānu, Bulgakovs par lugu «Кабала святош» saņem iznīcinošu recenziju “Pravdā” un aiziet no teātra. Bulgakovam bija daudz ienaidnieku, jo viņš bija  smaga rakstura cilvēks ar asu mēli, ar padomju varu viņš nevarēja sadzīvot, to nepieņēma, bet emigrēt viņam neļāva, un tāds apstākļu kopums viņu pamazām salauza – ne velti kādā Bulgakova dienasgrāmatā ir rakstīts: “es esmu kā līķis, kurš guļ krastā, bet pāri tam veļas viļņi”. Uz visu šo notikumu fona 1929. gadā Bulgakovs sāk rakstīt “Meistaru un Margaritu”, kura pirmo manuskriptu sadedzina, bet ļoti drīz atsāk rakstīt un turpina to rediģēt līdz pat savai nāvei 1940. gadā.

Bulgakova romānā apvienojušies vairāki žanri – dēku romāns ar Ilfam un Petrovam līdzīgu satīru, Bībeles teksta parafrāze un pilsētas fantāzija, kas kopā veido dīvainu sajaukumu, kuru iespējams kaut cik adekvāti var saprast tikai tad, ja zināma tā laika Krievijas vēsture (domāju, ka tie angļu lasītāji, kuri pametuši grāmatu puslasītu, visticamāk, nespēja saprast padomju farsu, kurš tikai daļēji ir izdomāts). Kāds krievu lasītāju viedoklis pauž, ka tieši šis žanru mikslis palīdz uzrunāt visdažādākos lasītājus, t.i. katrs atradīs kaut ko priekš sevis. Man tāda eklektika pie sirds neiet, un domāju, ka grāmatas panākumi slēpjas, pirmkārt, viegli uztveramajā farsa slānī un, otrkārt, virspusējos reliģiski morālajos pārspriedumos, kas lasītājam ļauj sajusties uz brīdi kā filozofam; treškārt, grāmata, protams, ir romantiska un vispār jau nevienu nevar atstāt vienaldzīgu kailas, uz slotas lidojošas sievietes. Nevajag aizmirst, ka ilgu laiku grāmata bija aizliegto statusā, kas tai piedeva papildu šarmu. Nemaz nebrīnītos, ja Bulgakovs, kurš vispār dzīvē alka pēc atzinības un negribēja rakstīt atvilktnei, savu pēdējo grāmatu būtu rakstījis ar domu “es jums visiem parādīšu, kas es par velnišķīgu rakstnieku”, un viņam bija taisnība – viņš rāda joprojām.

Viktora Jefimenko ilustrācija

Viktora Jefimenko ilustrācija

Kas attiecas uz Margaritu, godīgu bagāta inženiera sievu – kādēļ viņa kļuva par raganu? Savā atvadu zīmītē vīram viņa raksta: “Aiz bēdām un posta, kas mani piemeklējis, esmu kļuvusi ragana.” Margaritas nabaga vīrs, kuram nebija nekādas nojausmas par sievas mīļāko un sirdēstiem – iespējams, viņš joprojām domā, kas tas īsti bija par postu! Lai kā kritiķi un lasītāji Margaritu romantizētu, Bulgakovs viņu nekādi nav parādījis kā cēlu būtni – viņa krāpj savu vīru un pēc Meistara aiziešanas drīzāk skumst par savu vienmuļo dzīvi, nevēlas “būt izslēgtai no dzīves”. Ko tad šī sieviete īsti gribēja? Kas bija vajadzīgs šai sievietei, kuras acīs vienmēr dega kaut kāda neizprotama uguntiņa, kas bija vajadzīgs šai ar vienu aci mazliet šķielējošai raganai, kura topavasar bija izgreznojusies ar mimozām? Kad Margarita iesmērējas ar burvju krēmu, viņa ir stāvā sajūsmā par iespēju neredzami atriebties visiem un no sirds priecājas Volanda ballē. Un to viņa ir gribējusi jau sen…

Bulgakova romāns neapšaubāmi ir pelnījis, lai to vismaz reizi izlasa katrs, jo attieksme pret to, iespējams, var pārsteigt pašu lasītāju. Es domāju, ka “Meistars un Margarita”, neskatoties uz absurdi jautro anturāžu, ir ļoti skumjš romāns, kurā pasaule ir zaudējusi morālos orientierus un tiek attaisnots liels ļaunums, jo tas iznīcina mazāku ļaunumu.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2013-jūnijs)

9 komentāri

apple-bookDziesmu svētki aizripinājušies, atstājot aiz sevis daudz pozitīvu emociju un patīkamu atmiņu. Grāmatplauktā piemiņai (un arī turpmākai praktiskai lietošanai) varēsim ielikt Latvieša lielo dziesmu kladi (izdevusi Mūzika Baltika), kurā apkopotas 360 dziesmas. Būtu vēl labi tās visas iemācīties :) !

Jau kādu laiku grāmatnīcās ir nopērkama apgāda “Jānis Roze” izdotā Eiropas literatūras vēsture”, kura ir tulkota no franču valodas un sola iepazīšanos “ar Eiropas literatūras vēsturi sistemātiskā un strukturētā veidā“. Pagaidām es vēl domāju, vai tāda grāmata man ir vajadzīga savā īpašumā – tā ir gana dārga un bieza (gandrīz 1000 lappuses), kā arī Vīķe-Freiberga recenzijā (žurnāls “Ir” 2013. g. 6. jūnijs) norāda, ka “tiecoties uz aptverošu plašumu un tematisko pilnību, neizbēgami ir bijis jāupurē dziļums un konkrētība.” Tomēr ar visām nepilnībām tas varētu būt vērtīgs informācijas avots.

Izdevniecība “Jumava” ir izdevusi vairākas biogrāfiskās grāmatas, kādas man vienmēr ir paticis lasīt.

Vispirms jāmin žurnālistes Līgas Blauas krājums “Dzīves stāsti” (Jumava), kurā apkopoti agrāk presē publicētie raksti par rakstniekiem un aktieriem. Visticamāk, ka šis krājums nepretendē uz dziļu daiļrades analīzi, tomēr Blauas rakstīto žurnālos es vienmēr esmu lasījusi ar interesi.

Bijusī aktrise Mudīte Šneidere ir uzrakstījusi kārtējo grāmatu par Latvijas teātra mākslinieku – “Lilita Bērziņa. Dēļ tavu acu liesmām” (Jumava). Uz Šneideres grāmatām es skatos ar diezgan lielām aizdomām (jo atmiņas par aktrisi Antru Liedskalniņu viņa varēja atstāt nepublicētas), tomēr Lilitas Bērziņas personība mani ir valdzinājusi vēl kā bērnu, kad nezin kāpēc man ļoti patika lasīt Hausmaņa monogrāfiju “Lilita Bērziņa” (laikam jau dēļ tām izteiksmīgajām bildēm un smukajām kleitām).

Par godu rakstnieka Ērika Hānberga nesenajai jubilejai ir izdota Andžila Remesa grāmata “Nezināmais Hānbergs” (Jumava). Hānbergs ir oriģināls un dzīvesgudrs latviešu rakstnieks, domāju, būs vērts palasīt.

Imanta Ziedoņa jubilejas gadā tiek izdotas un pārizdotas viņa grāmatas: “Zvaigzne” ir pārizdevusi gan “Epifānijas”, gan “Kurzemīti”, gan no jauna izdevusi Lijas Brīdakas sakārtotu veltījumu grāmatu “Mans Ziedonis”, savukārt “Dienas Grāmata” ir laidusi klajā Imanta Ziedoņa pēdējo grāmatu, kura tapusi sadarbībā ar Aivaru Berķi “No Jāņiem līdz Murjāņiem”.

zebris_koka namaNo latviešu rakstniekiem vēl interesants man šķiet Oskara Zebra jaunais romāns “Koka nama ļaudis”, vismaz vāka dizains (autors Jānis Esītis) tāds lasīt aicinošs.

Klajā nācis Gunāra Priedes kopoto rakstu pirmais sējums, kurā “attēlots laiks no Gunāra Priedes bērnības līdz 1958. gadam. Te ir gan biogrāfijas dati, gan dienasgrāmatas un vēstules laikabiedriem, gan arī daiļrades paraugi – tēlojumi, raksti, runas, arī pirmās lugas – “Jaunākā brāļa vasara”, “Lai arī rudens”, “Normunda meitene” un “Pozitīvais tēls“. Priede gan tagad ir nedaudz piemirsts, bet daudziem par viņa lugām Jaunatnes teātrī joprojām ir mīļas atmiņas.

Ja runā par literatūrzinātni, tad ieraudzīju, ka ir aizstāvēts interesants doktora darbs: Linda Kusiņa “Sieviešu jautājums un sievietes tēls latviešu rakstniecībā 1870-1920”. Lūk, ko es varētu kaut kur izmakšķerēt un nākamgad uz 8. martu izlasīt :)

Leona Brieža dzejolis "Dievgosniņa"

Leona Brieža dzejolis “Dievgosniņa”

Ar savu formu mani piesaistīja Leona Brieža dzejoļu krājums “Mariagrammas” (Neputns), kuri tiek raksturoti kā vizuālie dzejoļi – tāds dzejas krājums Latvijā esot pirmo reizi.

Iespējams, ceļojumu aprakstu cienītājus ieinteresēs, ka pārizdota pretrunīgi vērtētā Herberta Cukura grāmata “Mans lidojums uz Gambiju” (izdevis Herberta Cukura piemiņas fonds). Savukārt, novadpētniekus un Rīgas vēstures mīļotājus iepriecēs Andra Caunes “Rīgas Latgales priekšpilsēta pirms 100 gadiem: priekšpilsētas ielas, celtnes un iedzīvotāji 20. gs. pirmās puses atklātnēs” (Latvijas vēstures institūta apgāds) (jau ir iznākušas grāmatas “Rīgas vecpilsēta pirms 100 gadiem”, “Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem”, “Rīgas Ziemeļu priekšpilsēta pirms 100 gadiem”).

Jau agrāk, pavasarī iznākusi, bet tikai tagad manis pamanīta ir Andra Rubeņa “Varas politika Senajā Romā: pilsoņu kopiena, reliģija, tiesības, valsts” (autora izdevums). Iespējams, ka tieši šobrīd ir vajadzīga grāmata par “varas sagrābšanu, tās noturēšanu un nostiprināšanu visiem iespējamajiem līdzekļiem“.

Šoreiz sanācis, ka gandrīz visas apskatītās grāmatas ir latviešu autoru radītas – tas nebija tīšām, nevienu ārzemnieku speciāli neizmetu. Nekas, gan jau nākammēnes bilde būs cita.

Николай Гоголь “Вий” (1835)

Komentēt

Николай Гоголь. Вий: повесть // Миргород: сборник (1835)

Наталья Варлей в фильме «Вий» (СССР, 1967)

Наталья Варлей в фильме «Вий» (СССР, 1967)

Šķiet, ka raganu tēlu galerija nebūtu pilnīga, ja tajā izpaliktu slavenā Gogoļa pannočka no klasiskā šausmu stāsta “Vijs”. Stāsta galvenie varoņi ir seminārists Homa un ragana, un parasti aprakstos koncentrējas uz viņu abu slaveno pretstāvi baznīcā trīs nakšu garumā, tomēr nevajadzētu piemirst, ka Gogolis ir paspējis attēlot (un izsmiet) gan garīgā semināra audzēkņus, gan kazaku ciema iemītniekus. Stāsta garumā lēnām audzētā šausmu un baiļu atmosfēra, beigās kulminē baznīcā ar lidojošu zārku, augšāmcēlušos mironi un ļauno garu parādīšanos.

Nikolajs Gogolis, dzimis un uzaudzis Ukrainā, ierosmi saviem pirmajiem stāstiem smēlās ukraiņu folklorā – gan viņa pirmais krājums «Вечера́ на ху́торе близ Дика́ньки» (1831-1832), gan nākamais – «Миргород» (1835) skaistā un krāsainā valodā stāsta par kolorītiem un ļoti dzīvelīgiem Ukrainas ciemu iemītniekiem. Gogoļa interese par folkloru un uz tās pamata balstīti stāsti ir raksturīga 19. gadsimta pirmās puses rakstnieku daiļrades iezīme, jo tieši šajā laikā tiek sākts aktīvi vākt folkloru un apzināt tās vērtību.

“Vijs” pirmoreiz ir publicēts četru garstāstu krājumā “Mirgoroda”, un tā titulvaronis ir mītisks šausmonis, kura acis ir tik ļoti aizaugušas ar skropstām un uzacīm, ka nepieciešams kāds palīgs, kurš tam paceļ plakstus. Vija skatiens ir visuredzošs un nogalinošs. Lai arī pats autors stāsta beigās raksta, ka tā ir tautā pierakstīta leģenda, tomēr folkloras pētnieki norāda, ka Vijs visticamāk ir Gogoļa fantāzijas auglis, kas radies apkopojot dažādus mitoloģiskos tēlus. Ļoti tuvs Vijam ukraiņu folklorā ir svētais Kasjāns (Касьян), kura dēmoniskais raksturs ir atjaukts ar pareizticīgo mitoloģiju, tomēr saglabājis raksturīgo īpašību – visuredzošo, ļaunu nesošo skatienu.

…раздались тяжелые шаги… какого-то приземистого, дюжего, косолапого человека. Весь он был в черной земле. Как жилистые, крепкие корни, выдавались его, засыпанные землею, ноги и руки. Тяжело ступал он, поминутно оступаясь. Длинные веки опущены были до самой земли. …лицо было на нем железное…

— Подымите мне веки: не вижу! — сказал подземным голосом Вий.

Otrs mitoloģiskais tēls – ragana sākotnēji parādās vecenes veidolā, kura ar burvestību palīdzību uzlec semināristam Homam kamiešos un jāj ar to pār laukiem. Vēlāk viņa pārmainās par skaistuli, kas atbilst tradicionālajam raganas “skaistajam” vai “atbaidošajam” tēlam un spējai to mainīt pēc vajadzības. Šādas raganas slāvu folklorā sauca par “стрига”  vai “мора” un to izpausmes būtībā ir analogas Sanda Laimes aprakstītajām latviešu “nakts raganām”. Gogoļa radītā панночка ir skaists, bet baismīgs sievietes tēls, kurā skaistums apvienots ar nešķīsta gara viltību un niknumu.

Krieviski stāstu var izlasīt šeit. Gribēju norādīt arī, kur to var izdarīt latviski, bet tas ir atrodams tikai senizdotās Gogoļa izlasēs (1946., 1948., 1952. gadā), visticamāk, A. Čaka tulkojumā. Būtu interesanti palasīt, kā Čaks to ir pārtulkojis, jo Gogolim ir ļoti skaista, protams, senatnīga krievu valoda. Žēl, ka Gogolim 200 gadu jubilejā būs tikai 2021. gadā, jo labprāt ieraudzītu pārizdotus tieši viņa pirmos, folkloras iedvesmotos stāstus.

Stāsts “Vijs”ir vairākas reizes ekranizēts, pagaidām slavenākā ir 1967. gada ekranizācija ar Leonīdu Kuravļovu un Natāliju Varleju galvenajās lomās. 2014. gada janvārī beidzot notiks ilgi gaidītā jauno laiku ekranizācija 3D formātā, kuras treileris gan izskatās diezgan murgains. Vēl viena ekranizācija datējama ar 2006. gadu – šausmene “Ведьма, kura gan pārsvarā izpelnījusies sliktas atsauksmes no krievu skatītājiem, tomēr man šķiet simpātisks kāda filmas cienītāja veidotais klips.

Барбара Майклз “Ведьма” (1993)

1 komentārs

Барбара Майклз. Ведьма / перeвела Е.Годунова. – Москва: ЭКАМ, 1993. (Barbara Michaels. Witch. 1973)

Galla Abdel Fatah (1970) Girl in Lotus

Galla Abdel Fatah (1970) Girl in Lotus

20./21. gadsimta populārajā literatūrā raganas tēls ir izmantots intensīvi – grūti saprast, ko tieši būtu vērts izlasīt no plašā klāsta. Barbaras Maiklzas romāns “Ragana” ir izdots pirms 40 gadiem, tomēr joprojām populārs un lasīts – iespējams, tas noteica izvēli.

Kad amerikāņu eģiptoloģe Barbara Merca vēlējās publicēt savu pirmo romānu, viņa izvēlējās pseidonīmu Barbara Maiklza un turpmāk ar šo vārdu rakstīja mistiskos trillerus. Savukārt ar Elizabetes Pītersas vārdu viņa rakstīja detektīvus, pie kam gan vienu, gan otru darīja gana ražīgi, īpaši iemīļota ir viņas detektīvsērija par Amēliju Pībodiju.

Kā uzrakstīt standarta mistisko trillerīti? Ņemam vienu 200 gadus vecu māju, kuras pirmo saimnieci apvij nelāga raganas slava, novietojam šo māju nomaļā provinciālā miestā. Miesta iedzīvotāji lielākoties ir vietējās kristīgās sektas piekritēji, bet dažādībai jāpiesviež kāds pārītis “melno avju”, ciema noziedznieks un dumpīgu pusaudžu bariņš. Tad ņemam galveno varoni – simpātisku vidēja vecuma sievieti ar kaķi, kura nolēmusi uzsākt jaunu dzīvi, un ievietojam viņu raganas mājā, neaizmirstot arī par viņas nemitīgi uzpeldošajiem radiem un draugiem. Ja visu labi samaisa kopā, sanāk diezgan efektīgs kokteilis, kuru varētu nodēvēt par asa sižeta mīlas romānu ar vieglu mistikas piesitienu.

Romānam ir vājās puses – pietiekami labi var just, ka tas ir rakstīts 70-to gadu sākumā, paņēmieni ir diezgan klišejiski, atrisinājums – melodramatisks. Tomēr es nebrīnos, ka romāns nav nogrimis aizmirstībā, jo tam piemīt savs šarms un sižeta attīstība ir gana dinamiska, lai pēc iespējas ātrāk gribētos zināt, ar ko gan viss beidzas. Papildu bonusu romāns no manis dabūja par māju un kaķi. Nezinu, kas tās man par zemapziņas plūsmām, bet satiekot stāstu par vecu māju, kurā ienāk jauni iemītnieki un nodarbojas ar tās labiekārtošanu un pakļaušanu savām interesēm, mana kritiskā domāšana atslābst. Kaķi varētu būt otra vājība, jo galvenās varones untumainā siāmiete Ištara ir aprakstīta tik smalki, ka ir pilnvērtīga romāna varone.

Mailzas aprakstītās raganas tipu varētu klasificēt kā svešā, nezināmā, nesaprotamā, tādēļ dēmoniskā un ļaunā. 18. gadsimta sākumā visi ciema ļaudis bija ieceļotāji no Eiropas, puritāniskie vācieši vai holandieši, savukārt ciema bagātākais cilvēks sev par sievu apņēma melnīgsnēju, šmaugu būtni ar lielām, melnām acīm, kura vietējā baznīcā negāja (jo, visticamākais, bija katoliete), ar ciema sievām nedraudzējas, bet sēdēja mājās un dziedāja nesaprotamā valodā dziesmiņas un izšuva (tā vietā, lai lāpītu vīram zeķes vai kautu sivēnu). Mērija ārkārtīgi mīlēja visus dzīvniekus, bet viņas īpašais mīlulis bija balts, pūkains kaķis. Pēc vīra nāves par raganu nosauktā Mērija pārņēma saimniecību savās rokās un tapa par veiksmīgu biznesa lēdiju, ar to izpelnoties apkārtējo skaudību un, protams, aizdomas par sadarbību ar nešķīsto  – šeit autore atspoguļo vēsturisku faktu, ka raganu vajāšanu laikā patiešām viena no riska grupām bija sievietes bez vīra, jo tās bija juridiski neaizsargātākas. Mērija neņēma labu galu, jo kādu dienu tika atrasta pakārta vai pakārusies savā mājā, un kopš tā laika, protams, māja ieguva nelabu slavu. Romāna galvenajai varonei māja gan šķiet ārkārtīgi pievilcīga, un liekas, ka arī mājai viņa patīk, un ne tikai mājai, bet arī tās pirmajai saimniecei.

“Ragana” ir patīkams mistiskais trilleris uz pāris dienām, kurā ir interesanti parādīts provinciāls amerikāņu miests un tā attieksme pret jaunpienācēju, kura lēnām tiek dēmonizēta un izstumta. Nekādas izcilas vērtības grāmatai nav, bet tā bija izklaidējoša, nedaudz pamācoša un labs iemesls lasīt arī citas autores grāmatas, kuras esmu iemarinējusi savā grāmatplauktā.

Jūlija meitene

2 komentāri

Sebastia Boada (1935)

Sebastia Boada (1935)

“Bet lielākoties viss bija labi un vasara – viena vienīga bauda. Pelle jau sāka baiļoties par to briesmīgo dienu, kad viņiem būs jābrauc atpakaļ uz pilsētu. Viņam bija veca matu suka ar tikpat daudziem zobiem, cik vasarai dienu. Katru rītu viņš izlauza vienu zobu un sadrūmis vēroja, ka zobu rinda saplok.

Kādu rītu, ieturot brokastis, Melkers ieraudzīja Pelles suku, paņēma to un aizsvieda projām. Raizēties par nākamajām dienām esot kļūda, viņš sacīja. Jābauda pašreizējā diena. Saulainie rīti, kāds, piemēram, esot šodien, tad dzīve būšot laimīga, tā domāja Melkers. Iedomājieties tikai – iziet kailām kājām ārā, just zāli, noskaloties pie steķiem, pēc tam apsēsties pie paša krāsota dārza galda, lasīt grāmatu vai laikrakstus, dzert kafiju, kamēr apkārt čalo bērni, vairāk viņš no dzīves neprasa. Un lai Pelle neiedomājas nākt te ar kādu vecu suku. Viņš to paņēma un iesvieda mēslainē.”

Fragments no Astrīdas Lindgrēnas grāmatas “Mēs – Sālsvārnas salas vasarnieki”

(no zviedru val. tulk. Elija Kliene)

Dubravka Ugrešiča “Ragana izdēja olu” (2013)

6 komentāri

Dubravka Ugrešiča. Ragana izdēja olu / no horvātu val. tulk. Anete Simanovska. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2013. (Dubravka Ugrešić. Baba Jaga je snijela jaje. 2007.)

Ugresica_RaganaIzdejaOluPa ilgiem laikiem latviešu valodā ir iznākusi kāda horvātu rakstnieka grāmata, kas tāpēc vien ir uzmanības cienīgs fakts. Dubravka Ugrešiča (1949) ir pazīstama persona horvātu literatūrā, krievu literatūras tulkotāja un pasniedzēja, vairāku prestižu Eiropas literāro prēmiju ieguvēja. Kad sākās Dienvidslāvijas karš, Ugrešiča skaļi pauda uzskatus gan pret karu kā tādu, gan pret abu karojošo pušu nacionālismu, savā dzimtenē izpelnoties plašu nosodījumu, kas bija iemesls viņas emigrācijai 1993. gadā. Viens no epitetiem, ar ko tika apveltīta Ugrešiča, bija ‘ragana’, varbūt tādēļ viņa piekrita piedalīties Skotijas izdevniecības Canongate grāmatu sērijā Canongate Myth Series, kura ideja – mūsdienu rakstnieku skatījums uz senajiem mītiem. (Šobrīd sērijā ir iznākušas 18 grāmatas (no 2005. gada), latviski tulkotas – pirmās četras un tagad – Ugrešičas darbs, kurš gan netiek norādīts kā sērijas sastāvdaļa.)

“Ragana izdēja olu” pēc struktūras ir triptihs, kurā apvienotas trīs, savstarpēji neatkarīgas daļas, kuras saista vienīgi kopīgā tēma (manā uztverē) – sieviete un vecums. Pirmajā daļā autore stāsta par savu māti un viņas paradumiem, ko skāris vecums un slimība (visticamāk, tā ir autobiogrāfiska); otrā daļa ir savdabīgs, jancīgs garstāsts par trīs večām, kas ierodas čehu kūrortā, lai par pēdējo naudu vēl kārtīgi izbaudītu dzīvi; trešā daļa ir kādas folkloristes stāstījums par raganas, konkrēti – slāvu Babas Jagas tēlu un tā dažādajām nozīmēm un atsaucēm kultūrā. Man ļoti patika pirmā daļa, kurā autores stāstījums par mammu ir vienlaikus mīļš un aizkustinošs un pat viņas brauciens uz mammas bērnības pilsētu Bulgārijā kopā ar dīvaino folkloristi sniedz līdzpārdzīvojumu un pārdomas par tēmu “Vai vajag atgriezties pagātnē”. Otrā daļa mani brīžiem garlaikoja, jo farss nekad nav bijis mans mīļākais žanrs un klajās atsauces uz mitoloģiskajām paralēlēm bija apnicīgas. No trešās daļas es gaidīju visvairāk, jo šķita, ka tā man piedāvās izsmeļošu stāstu par slāvu raganām, bet saņēmu vismazāk. Pirmkārt, man autores pieeja šķita ļoti virspusēja un no dažādiem avotiem māksloti sakompilēta, otrkārt es nejutu kādu mērķtiecīgu, gudri virzītu mīta izmantošanu, kas atklātu kādu autores “izsēdētu” atklāsmi par viņas acīmredzamo vēlmi vēstīt par sievietes novecošanu un vecuma vietu kā tādu mūsdienu kultūrā. Drīzāk otrādi – viņas manifestam līdzīgais epilogs “…lai ceļas sieviešu miljoni…” šķita nepārdomāts un neiederīgs konkrētās grāmatas kontekstā.

Lai arī es te purpinu par visādām nepatikām, Ugrešičas valoda un izteiksmes līdzekļi man patika un sagādāja dažu labu jautru brīdi. Viņa māk izcelt komisko tur, kur gribas raudāt, un parādīt skumjo pat izteikti laimīgā stāstā.

Kas zina, varbūt Likteņa pavēlnieces birokrātiskais aparāts līdzinās Holivudai vai Bolivudai, varbūt tajā rūpīgu ierēdņu miljonu vietā strādā miljoni haltūristu – pārraksta, pārmuļļā, skribelē, smērē papīru. Varbūt pat starp viņiem pastāv darbu dalīšana, proti, vieni sacer dialogus, otri – sižetu, bet trešie – personāžus, un varbūt tieši tāpēc mūsu dzīves ir tāda neaprakstāma putra. Tikko piedzimušiem mums katram iegrūž rokās neredzamu tīstokli, un mēs aizskrienam pa savā dzīvēm kā skauti, vadīdamies pēc mums dotajām neredzamajām koordinātēm. Un varbūt tieši no tā, no tās nervozās skriešanas rodas tā šausminošā nezināšana par citu dzīvēm, par savu pašu tuvāko cilvēku dzīvēm…

Par tulkojumu vienīgā piezīme būtu tāda, ka tas man brīžiem šķita pārāk cītīgs: nav nekādas vajadzības tulkot Zahertorti kā Vīnes šokolādes biskvītkūku, jo tekstā būtisks ir tikai vārds torte, kā arī citviet šķiet burtiski tulkots tas, ko labāk būtu bijis aizstāt ar latviešu izteicienu. Bet tas jau ir tulkotāja gaumes jautājums. Visticamāk, ka izdevējs ir izvēlējies nosaukumā oriģinālo Baba Jaga aizstāt ar ‘ragana’, kas man tomēr neliekas piemēroti. Babas Jagas – ļaunas un nesmukas mitoloģiskas būtnes – tēls ir gana plaši pazīstams arī latviešu kultūrtelpā, savukārt raganas nozīme ir daudz plašāka. Galugalā, arī autore taču pati izvēlējās darboties ar vienu konkrētu raganas tēlu, kādēļ gan lieki atņemt grāmatas nosaukumam precizitāti.

Neskatoties uz iebildēm, grāmata man tomēr patika – savdabīgs skatījums uz sievieti, vecumu un Babu Jagu. Iespējams, ka viņas esejas varētu būt vēl saistošākas.

Older Entries Newer Entries

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 108 other followers