Galvenā Lapa

Oldess Hakslijs “Brīnišķīgā jaunā pasaule” (1999)

1 komentārs

Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Atēna, 1999.  (Aldous Huxley. Brave New World. 1932).

Hakslijs_BrniskigaKas notiktu, ja mēs visi būtu laimīgi? Apmierināti ar savu dzīvi, t.i. dabūtu to, ko gribam, un nekad negribētu to, ko nevar dabūt; nebūtu ne karu, ne slimību, ne baiļu no nāves; nebūtu stipru kaislību, jo nebūtu stipras pieķeršanās — neviens nepiederētu nevienam; katram būtu sava vieta dzīvē,un viņš tur justos labi. Utopija? Vai tomēr distopija? No katra personīgās attieksmes pret laimi ir atkarīgs, kur ierindot Oldesa Hakslija romānu “Brīnišķīgā jaunā pasaule”.

1931. gadā, rakstīdams romānu, Hakslijs nebija pārliecināts, vai viņš raksta satīru, pareģojumu vai projektu. Varbūt vīziju par 26. gadsimta sabiedrību, kurā bērni tiek mākslīgi audzēti mēģenēs, un atbilstoši gēnu programmai piedzimstot sadalīti alfās, betās, gammās, deltās un epsilonos. Katrai kastai ir atšķirīgs attīstības līmenis, bet — galvenais — ir iznīdēta spēja ilgoties, ikviens indivīds ir laimīgs tur, kur viņš iedalīts. Reiz cilvēki piekusa karot un cīnīties par varu un nolēma savu izvēles brīvību apmainīt pret stabilitāti un absolūto laimi.

Īsta laime vienmēr izskatās nedaudz amorāla, salīdzinājumā ar pārmērīgu postu. Un, bez šaubām, stabilitāte neizskatās ne tuvu tik iespaidīga kā nestabilitāte.

Lasīju žurnālā, ka amerikāņu gēnu pētnieks Jūdžins Makartijs ir izveidojis teoriju, ka cilvēks radies, sakrustojoties šimpanzes mātītēm ar cūku tēviņiem. Citādi nevarot izskaidrot īpašības, kas galīgi nav raksturīgas šimpanzēm: cilvēku bezspalvas ādu, biezo zemādas tauku slāni, gaišo acu krāsu, uz priekšu izvirzīto degunu un biezās skropstas. Lūk, cūka reiz izvaroja pērtiķi, un radās cilvēks. Šī teorija kādā dīvainā veidā sasaucas ar Hakslija izveidoto nākotnes pasauli, kurā dzīvās šūnas tiek izvarotas ar zinātnieka pirkstu un rodas dīvainas būtnes, kuras drīzāk būtu jāsauc par biorobotiem, ne cilvēkiem, jo lielākā daļa cilvēcisko izjūtu tām ir svešas.

Ja indivīds jūt, kopiena grīļojas.

Savdabība apdraud ne tikai indivīda dzīvību; tā satricina pašu Sabiedrību.

Hakslija romāna stiprā puse ir distopiskais pasaules modelis, kurš tiek izklāstīts grāmatas pirmajā pusē. Pēc tam romāna gaitā ir tāds kā atslābums, un lasītājs tiek iepazīstināts ar Mežoni — cilvēku no Rezervāta, kurš nav pazīstams ar “civilizēto” pasauli. Sekojošā Mežoņa un brīnišķīgās pasaules konfrontācija beidzas ar daudziem jautājumiem, kurus Mežonis uzdod vienam no pasaules pārvaldniekiem un saņem savdabīgu sabiedrības izskaidrojumu.

Neteiksim, ka Hakslija pasaule mani būtu īpaši pārsteigusi (ja sabiedrības uzbūvi salīdzina ar Zamjatina “Mēs”). No latviešu literatūras prātā nāk Kārļa Skalbes “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, tajā arī “mežonis” nokļūst sātīgā labklājības zemē, bet nekādi nevar tajā iedzīvoties un jūtas laimīgs tikai tad, kad beidzot ir izkļuvis no paēdušās un kūtrās kopienas.

Varbūt laime īstenībā ir inde, kuru mēs spējam panest tikai stingri dozētās devās, bet pārāk liels laimes malks ilgtermiņā mums īstenībā nāk tikai par sliktu. Arī Hakslija sabiedrība taču īstenībā dzīvo uz somas – legālajām narkotikām, tikai tās absurdā kārtā ir vajadzīgas, lai aizmirstos vidē, kas taču ir radīta harmonijā un stabilitātē.

Hakslija romāns mani uzvedināja uz domām, ka daudz lielāka laime par tās absolūto izpausmi ir iespēja gan katram pašam izvēlēties, ko viņš uzskata par laimi, gan arī ceļu, pa kuru to sasniegt.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2013-novembris)

2 komentāri

apple-bookVisiem sveiciens pirmajā baltajā ziemas dienā! Cilvēkiem uzreiz kļūst gaišāks prāts un gribas sākt rosīties un gatavoties svētkiem. Skaidri zināms, ka Ziemassvētku vakarā un naktī vajag daudz ēst, lai nākošais gads būtu bagāts. Tad nu rosīgi ļaudis jau laikus kauj cūku un taisa garšīgas ēdmaņas. Tam veltīta starpnozaru mākslas grupas “Serde” tradīciju burtnīca “Cūku bēres” (biedrība ir izdevusi jau 13 izdevumus, kas veltīti dažādām senām prasmēm, tradīcijām un pieredzes stāstiem). “Cūku bēres” ir izdotas arī angliski, un vimeo.com varat apskatīties, kā šis asiņainais process notiek zemnieku sētā.

Katru gadu izdevniecības uz Ziemassvētkiem cenšas izdot kādu tematisku, svētkiem veltītu izdevumu. Pagājušogad mani iepriecināja Ērikas Mālderes izdomātā un Zvaigznes ABC izdotā grāmata “3×3 Ziemassvētki”, kas bija domāta kā rakstiski padomi tradicionālu Ziemassvētku svināšanai 21.gadsimtā. Šogad veikalā ieraudzīju interesantu folkloras izdevumu “Saules gadskārta latviskajā dzīvesziņā” (izdevējs “Māras loks”). Grāmata ne vien skaidro Saules gadskārtas nozīmi un galvenos ritus, bet piedāvā iespēju katram jau šodien, pielietojot kalendāro apli, dzīvot saskaņā ar mūžīgo Saules ritu (pielikumā apaļš grozāmais kalendārs, video par kalendāru).

Ja kādam padziļināti interesē tautas tērpa tradīcijas, tad “Zinātne” ir izdevusi Anetes Karlsones pētījumu “Dziesmu svētki un tautiskā tērpa attīstība Latvijā 19. gs. beigās un 20. gadsimtā“, kurā izsekots tautas tērpa attīstībai no 19./20. gs. mijas modernisma modes ierosmēm līdz tradicionālā apģērba rekonstrukcijām 30. gados, cauri padomju perioda stilizācijām, no jauna atgriežoties pie “autentiskā” tautas tērpa 20.gs. nogalē.

Ja pagājušajā grāmatu apskatā pieminēju Jāņa Šiliņa “Padomju Latvija 1918-1919”, tad būtu tikai godīgi informēt, ka iznākusi vēl viena grāmata, kas veltīta šim sarežģītajam vēstures periodam: Juris Ciganovs “Latvijas neatkarības karš, 1918—1920“. Noderēs gan skolēniem, gan studentiem, gan vienkārši atmiņas atsvaidzināšanai.

Turpinot latviešu tēmu, izdevniecība “Ascendum” ir laidusi klajā Ilmāra Šlāpina grāmatu “Jauno latviešu valoda“, kurā apkopotas žurnālā “Rīgas Laiks” jau no 1999. gada rubrikā Jauno latviešu valoda publicētie jaunvārdi un jaunu vārdu lietojumu piemēri. Ilmārs Šlāpins: “Šis skaidrojums ir ironisks, taču iecietīgs, zinātniski pamatots, taču neakadēmisks, to var lietot kā žargona vārdnīcu, bet var lasīt arī kā anekdotisku stāstu krājumu par mūsdienu vārdu slepeno dzīvi.”

Vēl viena grāmata, kas veltīta Latvijas vēstures jaunākiem laikiem, ir Andas Rožkalnes pētījums “Kam pieder Latvijas mediji?” Autore uzsver, ka īpašnieki ir mediju sistēmas mugurkauls, tādēļ būtiski zināt, kas ir Latvijas mediju dibinātāji un īpašnieki nu jau vairāk nekā 20 gadus un kādas ir to intereses un stratēģija.

Man jau patīk visādi literatūrzinātniski izdevumi, tādēļ atzīmēšu Ojāram Vācietim veltīto grāmatu “Dzīves dziesma sarkanā. Ojārs Vācietis un viņa laiks“. Grāmata turpina programmas “Nacionāla identitāte” projekta ar drausmīgi garu nosaukumu izdoto sēriju “Latviešu pamattekstu pētījumi” un tās pamatā ir konferencē nolasīti referāti. Izklausās ļoti zinātniski, bet parasti lasāmais ir gana interesants.  Ojārā Vācieša pētniekiem un piekritējiem jau noteikti.

Citas latviešu rakstnieces — Māras Zālītes bērnības atmiņu grāmata “Pieci pirksti” (Mansards) — jau nu noteikti būs daudz vieglāks lasāmais un varbūt pat noderēs kādam par Ziemassvētku dāvanu. Attiecīgās paaudzes Ziemassvētku vecīša maisā labi iederēsies arī Ārijas Iklāvas atmiņu grāmata “Ir visādi gājis” (Zvaigzne ABC). Vēl vienas cienījamas kundzes atmiņas un papildinājums aktieru dzīvesstāstu plauktiņam — Ingas Jērumas “Ilze Vazdika. Saldā katorga” (Zvaigzne ABC).

Izdevniecība “Lietusdārzs”nu jau septīto gadu pārsvarā izdod bērnu grāmatas un izzinošas, filozofiskas un psiholoģiskas ievirzes grāmatas. Vairākas grāmatas esmu jau sev atlikusi lasīšanai, nu klāt varētu nākt vēl pāris. Pirmkārt, Brūsa Liptona “Medusmēneša efekts“. Liptons ir bioloģijas zinātņu doktors, un latviski jau ir izdotas divas viņa grāmatas. “Medusmēneša efektā” viņš ir pievērsies tam, kā saglabāt šo smadzenēs radušos bioķīmijas efektu uz ilgāku laiku. Otra izdevniecības nesen izdotā grāmata ir Džima Bagota “Higss“. Visiem, kuri interesējas par Higsa bozona medībām, tiek skaidrots, kas īsti ir šī daļiņa, kādēļ tā ir tik svarīga un ko tā atklāj par Visumu.

Rakstu krājums, ko es varētu izlasīt kāda 8. marta kontekstā, ir “Dzimtes konstruēšana” (Avens un partneri), kurā dažādu nozaru Latvijas zinātnieki raksta par dzimtes studiju tēmām no dažādiem rakursiem. Piemēram, dzimtes lomas pionieru organizācijā Padomju Latvijā vai zilās identitātes naratīvs postpadomju Latvijā.

Šoreiz man ir sanācis daudz izrakstīties par visādiem non-fiction izdevumiem, bet vispār jau pārsvarā tiek lasīta daiļliteratūra, tādēļ vismaz jāpiemin tie romāni, kurus man gribētos izlasīt:

1) divi krievu valodas tulkojumi — Ludmila Uļicka “Mēdeja un viņas bērni” (Jānis Roze, tulkojusi M.Poļakova) un Marija Stepnova “Lazara sievietes” (Jānis Roze, tulkojusi M. Stīpniece);

2) grāmatas, kurās tā vai citādi parādās ēšana un ēdieni (patīk man šī tēma visādos izpildījumos) — Elizabete Barda “Pusdienas Parīzē” (Zvaigzne ABC, tulkojusi Ingrīda Krūmiņa), Kajsa Ingemarsone “Citroni dzeltenie” (Zvaigzne ABC, tulkojusi Karīna Tillberga). Garā radniecīga grāmata par angli, kurš nopērk māju Andalūzijā un atrod laimi kalnu saimniecībā — Kriss Stjuarts “Pāri citroniem” (pilnīgi jauna izdevniecība “BaibaBooks”, tulkojusi Ilze Burnovska).

3) trilleri — Lī Čailds “Viens šāviens” (Zvaigzne ABC, tulkojusi Aija Čerņevska) un Deivids Morels “Slepkavība kā smalka māksla” (Kontinents, tulkojis Ulds Šēns).

Nobeigumā teikšu, ka nupat iznākusi Bila Braisona trešā grāmata latviešu valodā “Mājās. Īsa privātās dzīves vēsture” ir lieliska! Šobrīd lasu un nespēju vien nopriecāties🙂

Tas arī viss, nākamais apskats janvārī.

 

Latvieši PSRS varas virsotnēs (2013)

1 komentārs

Latvieši PSRS varas virsotnēs: ilūzijas un traģēdija, 20. gs. 20.—30. gadi / sast. un red. Juris Goldmanis. – Rīga: Zvaigzne, 2013.

Latvieši PSRS varasJa kāds ceļotājs laikā domātu, kuru valsti un laika periodu viņam izvēlēties par ceļojuma galamērķi, tad Krievija 20. gadsimta pirmajā pusē nebūtu tā labākā izvēle: Pirmais pasaules karš, Pilsoņu karš, padomju valsts dibināšana ar asiņaina terora palīdzību, piespiedu kolektivizācija, staļiniskā totalitārisma uzplaukums, tautas ienaidnieku iznīcināšana, Otrais pasaules karš… Uzskaitītais nebūt nav viss, kas noticis nepilnos piecdesmit gados. Grāmatas “Latvieši PSRS varas virsotnēs” autori ir pievērsušies vēl nepietiekami pētītam tematam — latviešiem PSRS varas struktūrās, kas padomju laikos tika apskatīts tendenciozi, bet vēlāk — spekulatīvi.

Grāmatas ievadā sastādītājs ieskicē vispārējo situāciju, kādēļ Krievijā 20. gadsimta sākumā bija tik daudz latviešu. Jau pirms Pirmā pasaules kara Krievijā bija vairāk nekā 500 latviešu zemnieku koloniju, latvieši brauca meklēt darbu industriālajos centros un mācīties augstskolās. Kara laikā tiem piepulcējās bēgļi un karavīri abās frontes pusēs, kā arī visi idejiskie cīnītājie, t.s. vecie partijas kadri. (Saskaņā ar tautas skaitīšanas datiem 1897. gadā Krievijas impērijā dzīvoja 112 000 latviešu, 1926. gada PSRS dzīvoja 151 410 latviešu (60% — laukos), 1939. gadā to skaits ir krities līdz 128 345.) Šī vēstures lappuse skar arī manu ģimeni, jo gadsimta sākumā uz Krieviju pārcēlās dzīvot daļa mana vectēva radinieku, bet kara gados tiem piepulcējās visa lielā ģimene (mans vectēvs bija devītais, jaunākais bērns). Dzimtas vārdā ir pat nosaukta apdzīvota vieta, tādēļ arī šajā pētījumā meklēju dzimtas uzvārdu (un atradu!), varbūt arī citiem dzimtas vēstures pētniekiem var paveikties.

Monogrāfija sastāv no vairākiem pētījumiem: vispirms tiek apskatīts iespējamais latviešu skaits Maskavas elitē (autors Vitālijs Šalda), tad latvieši armijā un iekšlietu struktūras (Ēriks Jēkabsons), atsevišķi analizēts Krievijā dzimušo latviešu īpatsvars padomju iestādēs (Toms Ķikuts), kā arī raksti par Jukumu Vācieti (Ēriks Jēkabsons), Jāni Rudzutaku (Vitālijs Šalda) un Robertu Eihi (Jānis Riekstiņš).

Es rakstu šīs rindas decembra pirmajā svētdienā, kas kalendāra atzīmēta kā Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīdu upuru piemiņas diena, un šodien tiek pieminēti Staļina represijās cietušie 20. gs. 30-to gadu beigās. Lai arī monogrāfija nav tieši veltīta šai tēmai, tomēr nepārprotams ir daudzu latviešu traģiskās nāves gads — 1938. 30-to gadu beigās Krievijas Lielā terora ietvaros tika organizētas t.s. nacionālās operācijas, 1956. gada PSKP CK ziņojums vēsta, ka to gaitā līdz 1938. gada 10. IX nošauti gandrīz 14 tūkstoši latviešu (skat. Latviešu iznīcināšana PSRS (1937-1938)), turklāt par iemeslu tam varēja būt tikai tautība ‘latvietis’ (čekistu atmiņās tiekot minēts, ka aresti notika pat pēc telefonu grāmatām). Pat paši ortodoksālākie, režīmam uzticīgākie latvieši nevarēja būt pārliecināti par savu drošību, īstenībā tieši viņi gandrīz visi tika nogalināti. Vēsturnieks Jēkabsons min, ka no pētījumā aplūkotajām 117 augstākajām militārpersonām 1937.-1938. gadā tika apcietināti vismaz 111 cilvēki, lielākai daļai izpildīts nāvessods, tai skaitā pirmajam Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlniekam Jukumam Vācietim.

Latviešu izvirzīšanos padomju varas struktūrās lielā mērā noteica tas, ka viņi (protams, tie, kuri atbilda jaunās varas izvirzītajām prasībām) bija izglītotāki par vietējiem (arī strādnieki un zemnieki), zināja svešvalodas un turpināja pašizglītoties. Protams, ka latviešu skaits varas struktūras tiek vērtēts proporcionāli visam latviešu skaitam, tādēļ to pieņemts uzskatīt par augstu, bet latvieši nekādā veidā nav uzskatāmi par noteicošo nāciju padomju varas gaiteņos. Interesanti, ka vēsturnieks Ķikuts atzīmē, ka to latviešu vidū, kuri pēc lielinieku apvērsuma veidoja jaunā režīma civilās, militārās, iekšlietu un saimnieciskās sistēmas eliti, ļoti maz bija tādu, kuri Krievijā bija dzīvojuši jau pirms Pirmā pasaules kara. Tāpat vēsturnieks Jēkabsons apgāž priekšstatu, ka starp latviešu izcelsmes Sarkanās armijas un NKVD augstākajiem virsniekiem būtu bijušo latviešu strēlnieku dominance — no 113 tādu bija tikai 22.

Nozīmīgs, bet diegan grūti izsverams moments šadā monogrāfijā ir latviešu darbība staļiniskā terora pusē. Daļa latviešu (piemēram, Maskavas inteliģence) tika nošauti safabricētu lietu rezultātā, bet daļa tomēr paši bija varas pārstāvji, līdz Staļins tos nolēma iznīcināt. Īpaši spilgts piemērs ir Rūdolfs Eihe — boļševiku fanātiķis, nelokāms partijas zaldāts, kuru sauca par Staļina “Sibīrijas vietvaldi” un tieši viņam piedēvē slaveno “troiku” izveidošanas iniciatīvu. 1938. gadā Eihes asiņainie darbi pagriezās pret viņu pašu, un apraksts par viņa spīdzināšanām ir patiesi šausminošs. Jāpiemin arī tadas personības kā Leonīds Zakovskis, Pēteris Maggo, Ernests Mačs un gan jau vēl bija citi, kuri fanātiski nīdēja “tautas ienaidniekus”, līdz režīms iznīdēja viņus pašus.

Monogrāfija “Latvieši PSRS varas virsotnēs” ir interesants un vajadzīgs zinātniskais darbs, bet, protams, lasītājam ir jābūt ieinteresētam attiecīgajā tēmā un lasīšana nebūs nekāda vieglā izklaide. Tā kā autori stāsta ne tikai par virsrakstā pieteikto tematu, bet cenšas iezīmēt arī vispārīgu laikmeta ainu, grāmata sniedz gan plašu ieskatu Krievijas vēsturē starpkaru periodā, gan pavēsta interesantas nianses, (piemēram, pirmā sieviete, kas apbalvota ar nozīmi “Goda čekiste” bija latviete Elza Grundmane, Staļina personiskās apsardzes priekšniece), gan atklāj jaunus personāžus (piemēram, brāļus Mežlaukus un Voldemāru Āziņu). Rudzutaka biogrāfija gan atstāja daudzus neatbildētus jautājumus.

Asmo atsauce par grāmatu.

Decembra meitene

Komentēt

Jahaziel Minor. Reading

Jahaziel Minor. Reading

Ču karalistē kāds zaglis nokļuva armijā pie ģenerāļa Dzifa. Karavadonis bija izslavēts par māku pilnībā izmantot savu kareivju spējas.

Pēc kāda laiciņa Ču uzbruka Cji karalistes karaspēks. Dzifa karavīri devās pretuzbrukumā, taču pretinieki trīs reizes viņus atsita. Ču stratēģi lauzīja galvas, ko darīt tālāk, bet ienaidnieka spēki tikmēr kļuva arvien stiprāki.

Tajā brīdī pieteicās zaglis un lūdza, lai ļaujot viņam pielikt roku Ču aizsardzībai. Ģenerālis izpildīja zagļa lūgumu.

Tajā naktī zaglis ielavījās Cji nometnē, iegāja ienaidnieku ģenerāļa teltī un noņēma gultas aizkarus. Nākamajā rītā Dzifa ar īpašu sūtni aizsūtīja aizkarus atpakaļ, klāt pielicis zīmīti, ka tos atraduši karavīri, lasot malku ugunskuram.

Nākamajā vakarā zaglis aiznesa Cji ģenerāļa spilvenu. Kad atausa rīts, to nosūtīja atpakaļ ar līdzīga satura vēstuli.

Trešajā naktī zaglis izvilka ģenerālim no matiem nefrīta matadatu. Nākamajā rītā to nogādāja atpakaļ Cji karavadonim.

Tajā dienā Cji ģenerālis sasauca savus virsniekus.

— Vēl viena nakts, — viņš tos brīdināja, — un viņi aiznesīs manu galvu! — Karavīriem pavēlēja nojaukt nometni un atgriezties mājās. Tas rāda, ka cilvēka prasme nevar būt ne sevišķi lietderīga, ne pārāk samaitāta vai sīka. No svara ir tikai tas, kā jūs to liekat lietā. Kā teicis Laodzi, slikto var izmantot kā izejvielu labajam.

Fragments no Bendžamina Hofa grāmatas “Pūka Dao” (apgāds “Alis” (2005) no angļu val. tulk. Ingus Josts)

Diāna Gabaldone “Svešzemniece” (2013)

20 komentāri

Diāna Gabaldone. Svešzemniece / no angļu val. tulk. Alda Vāczemniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Diana Gabaldon. Outlander. 1991.)

Gabaldon_OutlanderSen neviena romāna tulkojumu nebiju gaidījusi tik ļoti kā Gabaldones Outlander, tādēļ sāku to lasīt pie pirmas izdevības, atbīdot tālāk visus citus lasīšanas plānus. Grūti pateikt, kādēļ tas mani tik ļoti vilināja, varbūt piesaistīja ceļošana laikā, varbūt darbības vieta — Skotija, varbūt sieviete galvenā lomā biezā daudzsējumu seriālā. Laikam jau vienreiz pa ilgiem laikiem gaidītajā neesmu vīlusies, jo tieši tādu izklaides romānu es jau sen biju gaidījusi.

Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet romānu ir grūti iebīdīt kādā vienā žanrā un pat noteikt tā literāro vērtību. Domāju, ka diezgan precīzi to būtu nosaukt par romantisku dēku romānu meitenēm, tai pašā laikā nekādi negribas to ielikt lubeņu plauktiņā, jo tas ir pārāk labi uzrakstīts. Romāna sākumā darbības laiks ir 1945. gads, norises vieta — Skotijas kalniene, uz kuru savā otrajā medusmēnesī ir aizbraukuši atpūsties Klēra un Frenks Rendeli. Abi ir piedalījušies Otrā pasaules karā, Klēra kā medmāsa, tagad viņu plānos ir atjaunot attiecības un beidzot uzsākt normālu ģimenes dzīvi. Var just, ka pēc spraigā, notikumiem piesātināta kara laika Klēra jūtas kā izmesta no laivas — viņu garlaiko vīra aizraušanās ar dzimtas vēstures pētniecību, bet nedaudz palīdz aizraušanās ar herbārija vākšanu. Kādā pievakarē Klēra dodas pēc reti sastopamas puķītes uz kalnu, kur joprojām notiek seni pagānu rituāli, un dīvainu, nesaprotamu spēku sagrābta tiek iesviesta 1743. gadā.

Laiks un vieta, kurā Gabaldone ievietojusi galveno varoni — Skotija 18. gs. vidū — ir gana dramatisks un piesātināts, lai te varētu izvērsties visi notikumos iesaistītie. 1707. gadā tika noslēgta Anglijas un Skotijas ūnija, kas izveidoja Lielbritāniju. Abās valstīs bija gan apvienošanās pretinieki, gan aizstāvji: Skotija tajā bija ieinteresēta ekonomisku apsvērumu dēļ, savukārt Anglija vēlējās novērst Francijas protežēta Stjuartu dinastijas pēcteča, kuru Skotijā atbalstīja t.s. jakobīti, nonākšanu Anglijas tronī. Klēras ierašanās gadā — 1743. — jakobīti slepeni turpina vākt līdzekļus un militāro spēku, lai sagatavotu “smukā prinča” Čārlza, Stjuartu pēcteča, vadīto jakobītu sacelšanos. Lai nebaidās tie, kam nepatīk izvērsti vēsturiskie romāni, jo tas būtībā arī ir viss, kas jāzina par attiecīgā laikmeta situāciju: angļi pret jakobītiem. Lai arī Klēra neaizraujas ar vēsturi, tik daudz no vīra stāstītā viņa atceras, ka 1746.gada 13. aprīlī “smukais princis” Kalodenas kaujā cietīs iznīcinošu sakāvi, kuras sekas ilgtermiņā būs pilnīga Skotijas tradicionālās sabiedrības struktūras sagrāve. Vai viņai ir tiesības iejaukties notikumu norisē, lai mainītu vēstures gaitu? Tas ir intriģējošs jautājums, kuru agri vai vēlu uzdod visi laika ceļotāji.

Iztēlojieties dvēseli, kundze, kura pēkšņi iemesta svešā zemē, izmisusi, bez draugiem un mājām, bez līdzekļiem , kurai ir tikai tas, ko var nodrošināt jaunā zeme. Šāds notikums nudien ir katastrofa, tomēr tas var būt sākums lielām iespējām un dāvanām.

Iemesls, kādēļ man negribētos “Svešzemnieci” nodēvēt par lubeni, vispirms ir galvenā varone Klēra. Autore ir darījusi gudri Klērai piešķirot medmāsas kvalifikāciju un reālu pieredzi ar kaujas ievainojumiem, līdz ar to Klērai ir zināšanas, kas būtībā ir vērtīgas jebkurā laikmetā, un viņa var kļūt par dziednieci arī 18. gs. Skotijā. Klērai ir neatkarīga, patīkami feministiska personība, kura sevi nedefinē no vīriešu skatupunkta, bet vispirms domā pati par sevi, tādēļ pat iemīlēšanās smukajā Džeimijā viņu nepadara par padevīgu un pakļāvīgu būtni. Drosmīga un patstāvīga galvenā varone vienmēr iegūs sieviešu auditorijas simpātijas.

Otrs arguments pret lubeni ir tāds, ka romāns nav stulbs. Tam ir savas vājās vietas, piemēram, zināms melodramatisms un daža baltiem diegiem šūta situācija, kā arī pastieptas erotikas ainas un pārāk smalki miesas sodu apraksti, tomēr kopumā gan pati Skotija, gan iesasitītie cilvēki ir attēloti ļoti dzīvelīgi, valoda ir raita un tēlaina. Izbrīnu raisa, ka tāda apjoma romāns Gabaldonei ir rakstniecības debija (var jau būt, ka jāņem vērā autores PhD grāds, lai arī bioloģijas nozarē), un viņa cītīgi turpina iesākto — nākamgad jūnijā plānots izdot jau astoto grāmatu Outlander sērijā, turklāt viņa raksta darbus arī ārpus šīs sērijas. Man patika Gabaldones teiktais, ka viņa nolēmusi sākt rakstīt grāmatu, neveicot milzu pētījumus par attiecīgo laikmetu, jo dažs rakstnieks tā pēta visu mūžu un tā arī nesāk rakstīt pašu grāmatu.

… katrā cilvēkā laikam ir kāda maza vietiņa, kur varbūt kaut kas tiek noglabāts, ko tu paturi pie sevis. Kā tāds mazs cietoksnis, kur dzīvo tavs slepenākais “es” — varbūt tā ir tava dvēsele, varbūt tikai tas, kas padara tevi par to cilvēku, kāds esi.

Man ir pārdomas par to, vai latviešu izdevuma vāks (kurš pats par sevi ir skaists) uzrunās īsto auditoriju: jo pamatžanrs tomēr ir vēsturisks dēku romāns, daudz mazāk romantiska fantāzija. Kā arī neizprotu izdevēja izvēli romānu nosaukt par “Svešzemnieci”, jo tekstā tiek konsekventi lietota ‘ārmaliete’, kas manuprāt ir ļoti veiksmīgs un būtībā precīzs apzīmējums Klēras statusam.

Varbūt subjektīvi, bet man šķiet, ka romāns netiek plaši reklamēts (iespējams, mulsina erotikas daudzums), tādēļ es varētu nedaudz piepalīdzēt un teikt: mīļās meitenes, ja ilgojaties pēc kvalitatīvas vakara pasaciņas, tad izvēlieties lasīt “Svešzemnieci”!

Patriotiskās lasīšanas projekts

20 komentāri

Kādā nesenā ierakstā komentāros iznāca parunāt par lasīšanas plāniem — lieliem, diženiem, piecgades utt. Lai arī blogošanas sākumā emuārā saliku visādas grāmatlistes, pēc kurām orientēties lasīšanā, tomēr nekad neesmu domājusi, ka man tās visas A/Z būtu jāizlasa. Bet var jau būt, ka tāds liels plāns ir vajadzīgs…

Šis projekts ir briedis ilgāku laiku, iedvesmojoties no angļu blogera Stuck in a Book, kurš sev 2012. gadā izvirzīja mērķi izlasīt pa vienai grāmatai no katra gada 20. gadsimtā. Viņa piemēram sekoja citi blogeri, un diezgan daudzi iesaistījās projektā A Century of Books. Izdomāju, ka manā gadījumā lasīšana varētu tikt veltīta latviešu rakstniekiem, no kuriem joprojām neesmu lasījusi tik daudz, cik gribētos. (Un diezgan daudzas grāmatas man gribas pārlasīt un pastāstīt par tām.) Tātad — 20. gadsimts latviešu literatūrā, katrs gads pa grāmatai.

Couarraze_2 - Copy

Es neesmu tik čakla lasītāja, lai kaut ko tādu paveiktu viena gada laikā, tas drīzāk ir plāns tuvākai piecgadei vai pat desmitgadei (optimistiskā variantā tas varētu tikt paveikts uz Latvijas simtgadi). Negrasos arī izsvītrot kādu interesantu grāmatu no lasīšanas saraksta tikai tāpēc, ka no attiecīgā gada jau būšu paspējusi kaut ko izlasīt. Kādas desmit latviešu rakstnieku grāmatas es esmu jau emuārā aprakstījusi, tās savu vietu sarakstā ir ieņēmušas (atlikušas vēl 90🙂 ).

Gads, uz ko tiek attiecināta grāmata, ir grāmatas pirmizdevuma iznākšanas gads (ne periodikā, bet tieši grāmatā). Saraksts turpmāk būs atrodams augšējā joslā zem grāmatlistēm, bet projekta logo ar lasīšanas progresu — lapas labajā joslā.

Ja kāds izdomā pievienoties, laipni lūgts ņemt logo un veidot savu patriotisko lasīšanas projektu.

Daudz laimes Latvijas dzimšanas dienā!

Sūzana Keina “Klusie ūdeņi” (2013)

3 komentāri

Sūzena Keina. Klusie ūdeņi: introverto spēks ekstravertajā pasaulē / no angļu val. tulk. Maija Brīvere. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2013.

Keina_KlusieKad mūsu zemē kļuva aktuāla tāda zinātne kā psiholoģija, viens no pirmajiem testiem, kas kļuva pieejams, bija Aizenka temperamenta tests. Toreiz vajadzēja cītīgi skaitīt punktus un koordinātu plaknē savilkt kopā X un Y ass rezultātus, lai uzzinātu atbilstību kādam no četriem temperamentiem. Cik nu esmu pildījusi to testu, vienmēr trāpīju kaut kur pa vidu, tā arī paliekot neziņā, kā tad man sevi klasificēt. Empīriskos pašnovērojumus esmu secinājusi, ka dzīve mani no mērena ekstraverta ir pārvērtusi par diezgan izteiktu introvertu un īstenībā tā es arī jūtos diezgan ērti. Iespējams, tādēļ izvēlējos lasīt Keinas grāmatu, kura pēta introversiju.

Grāmatas uzmanības centrā ir cilvēks, uz kuru var attiecināt sekojošus vārdus: domīgs, intelektuāls, aizraujas ar grāmatām, pieticīgs, jūtīgs, apcerīgs, nopietns, vērojošs, uzmanīgs pret sīkumiem, introspektīvs, virzīts uz iekšējo pasauli, maigs, mierīgs, atturīgs, tendēts uz vientulību, kautrīgs, noraidošs pret risku, viegli aizvainojams. Pēc manām domām, daļa no šīm īpašībām pilnīgi mierīgi piederas arī ekstravertiem, bet autore atrunā (nezin kādēļ grāmatas noslēgumā), ka introversija tiek skatīta plašākā nozīmē, būtībā strikti neņemot vērā šā brīža psihologu definīcijas, bet vērtējot introvertus no kultūras viedokļa (ko nu katrs ar to saprot). Faktiski jau ir skaidrs, ka daļa cilvēku būs izteikti introverti vai ekstraverti no dzimšanas, bet lielākā daļa tomēr parasti pielāgosies (pēc manām domām) attiecīgā dzīves posma prasībām.

Galvenais dzīves noslēpums ir nonākšana pareizajā gaismā. Dažiem tā ir Brodvejas prožektoru gaisma, citiem — lampas gaismas aplis uz rakstāmgalda.

Keina nav psiholoģe, bet juriste, kas ilgu laiku strādājusi ar korporatīvajiem klientiem un darbojusies arī kā mediators. ASV sabiedrība, kā viņa raksta, ir komfortabla ekstravertiem un praktiski no visiem sagaida smaidu, atvērtību, skaļumu, gatavību draudzēties, strādāt komandas darbu utt. Keina analizē, kāpēc šāds uzvedības stils ir tik pieprasīts un kāpēc atturība un nopietnība tiek vērtēta piesardzīgi, pat negatīvi. Viņa atskatās pagātnē un meklē tam iemeslus 20. gadsimta sākuma urbanizācijā un straujā patērniecības kulta uzplaukumā. Reklāmas industrija un Holivuda plaši tiražēja apburošas, pievilcīgas, valdonīgas, spēcīgas un enerģiskas personas tēlu, tā saukto “rīcības cilvēku”. Jāatzīst, ka ASV situācija nebija unikāla, jo arī citur pasaulē tobrīd modē bija enerģiski jaunas pasaules cēlāji, tādēļ es drīzāk to dēvētu par laikmeta tendenci. Interesanti man šķita, ka Keina spēj attīstīt hipotēzi par ekstravertisma kulta postošo ietekmi uz ASV ekonomiku. Viņa ir pētījusi Hārvarda biznesa skolas studentus un atklājusi, ka no viņiem visiem tiek prasīts ekstravertums. Jā, tieši prasīts, pat uzņemšanas komisija sijā psiholoģiskos testus un apzināti neņem introvertus. Hārvarda skolas absolventi veido ietekmīgu daļu no ASV biznesa vides, kas nozīmē, ka tā ir nomācoši ekstraverta. Keina uzskata, ka lielāks intravertu procents (t.i., tie, kas vispirms domā un tad dara) būtu spējis novērst vai mazināt 2008. gada lielo krīzi. Tā ir interesenta doma, lai gan tās novērtēšanai es pārāk maz interesējos par finanšu tirgus notikumiem.

Liela daļa teksta ir veltīta intraversijas slavināšanai, lai lasītājs saprastu, ka lieli atklājumi ir iespējami tikai vientulībā un koncentrācijā, bet nācijas diženākie cilvēki bieži ir introverti. Keina ir uzskatījusi arī par pienākumu pastāstīt par pētījumiem, kas pierāda, ka introversija ir iedzimta personības iezīme un īstenībā nav cilvēka izvēle. Man šķiet, ka latviešu lasītājam aktuāla varētu būt tā daļa, kas veltīta mācību procesam, kas ir atšķirīgs introvertiem un ekstravertiem. Latvijas skolās diezgan strauji ir ienākusi mode uz semināriem, grupu darbiem, kas īstenam introvertam ir īstas mocības, bet pat pedagogi dažkārt nesaprot, ka ne jau visi spēj runāt nesagatavojušies, spontāni, pa vidu pārējiem. Keina arī atzīmē, ka saskaņā ar testu rezultātiem ekstravertās mācību metodes nedod labākus rezultātus, tieši otrādi, un tam es varu tikai piekrist pati pēc savas pieredzes: noturīgām zināšanām nekas nav labāks par veco labo eksāmenu ar biļetēm, kamēr viss smalkais grupu darbs, esejas, testi utml. ļoti ātri nogrimst aizmirstībā.

Grāmatas beigu daļā Keina pievēršas intravertu salabināšanai ar apkārtējo pasauli un pavēsta, ka intraverti ļoti labi spēj sadarboties ar pasauli, ja viņi to dara kādas idejas vārdā, labi motivēti, aizrautīgi. Tam jāpiekrīt, tādēļ es īsti neizprotu viņas padomus intravertiem nedaudz patēlot ekstraversiju, “radīt ekstraverta cilvēka tēlu, kas atvieglos dzīvi.” Varbūt tas ASV tiešām ir nepieciešams, man šķiet, ka Latvijā mums drīzāk ir jātrenējas ekstravertismā.

Autore ir vispusīgi un azartiski pētījusi introvertisma aspektus, bet grāmatas mīnuss tomēr ir tas, ka viņa nav psiholoģijas profesionāle, ir manāms zināms haotisms un jaukšanās pa tēmām. Bet ASV publikai, t.i. ekstravertiem, ja ne dzimušiem, tad par tādiem izaudzinātiem, tas noteikti netraucēja. Pozitīva, protams, ir šīs tēmas aktualizācija, centieni pateikt, ka cilvēkiem nav jābūt visiem vienādi smaidošiem un aktīviem, kāds drīkst arī sēdēt kaktiņā un lasīt grāmatu🙂

Ja kādam ir radusies lielāka interese par Sūzenas Keinas grāmatu, tad youtube var noklausīties viņas uzstāšanos TED Susan Cain: The power of introverts. Bet es nobeigumā ielikšu to, kas man saistās ar vārdu introverts: Lems & Tarkovskis & Bahs Artemjeva apdarē & Baņonis.

 

 

 

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2013-septembris/oktobris)

5 komentāri

apple-bookOktobra sākumā neatradu neko daudz, par ko rakstīt jaunumos, iespējams, izdevēji pēc vasaras vēl nebija vēl iešūpojušies. Bet nu jau atkal jaunumu plaukts ir strauji piepildījies, tādēļ šoreiz ir daudz par ko rakstīt.

Tā kā šī nedēļa ir valsts svētku noskaņās, sākšu ar grāmatām, kas veltītas Latvijas vēstures un militārām tēmām.

Vasaras beigās klajā nāca izdevniecības “Zelta grauds” izdots fotoalbums, kas veltīts latviešu strēlniekiem “Pulcējaties zem latviešu karogiem!” Grāmata tiem, kam patīk pētīt senas fotogrāfijas, klāt pievienoti arī divi CD ar strēlnieku dziesmām.

Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība ir izdevusi savu otro grāmatu — Jānis Šiliņš “Padomju Latvija, 1918-1919”, kas ir veltīta ļoti sarežģītam posmam Latvijas vēsturē. Par šo posmu ir grūti gan mācīt, gan mācīties, tādēļ, iespējams, monogrāfija labāk ļaus izprast notikumus attiecīgajā periodā. Intervija ar autoru.

Vēstures interesentiem tikpat saistoša varētu būt “Zvaigznes” izdotā “Latvieši PSRS varas virsotnēs”, kas stāsta par 20. gadsimta 20. un 30. gadu Krievijas augstākajiem varas ešeloniem. Tēma ir mazpētīta, un jaunākā paaudze varētu pat nezināt, cik liels skaits latviešu Krievijā tobrīd bija augstos posteņos, un gandrīz visiem par liktenīgu kļuva 1937. gads. Asmo atsauksme šeit.

Klauzevis_par karuBeidzot latviski pilnībā ir iznācis pazīstamā prūšu militārā teorētiķa Kārļa fon Klauzevica apjomīgais darbs “Par karu” (Jumava). Diez vai nu kāds bez īpašas vajadzības tagad metīsies to pirkt un lasīt, bet tomēr jāatzīmē, ka tāds tulkojums ar zinātnisko redaktoru sen jau bija vajadzīgs.

Vēl viena monogrāfija šauram interesentu lokam varētu būt Ineses Runces Mainīgās divspēles. Valsts un Baznīcas attiecības Latvijā, 1906-1940 (LU Filozofijas un socioloģijas institūts). Satversmē Latvija ir definēta kā sekulāra valsts, bet praksē redzams, ka nosķirtība ir formāla, tādēļ vēsturiskā pieredze varētu būt interesanta.

Kā pieskaņojoties Latvijas novembra svētkiem, “Zvaigzne” ir izdevusi Valda Rūmnieka un Andreja Miglas biogrāfisko romānu “Trīs zvaigznes”, kas stāsta par latviešu tēlnieku Kārli Zāli. Lai arī biogrāfiskos romānus pēdējos gados esmu lasījusi tikai par latviešu rakstniekiem, tomēr mani iepriecina jebkurš darbs, kas veltīts kādam talantīgam latvietim.

Tas gan nav nekāds jaunums, tomēr gribētu pieminēt, ka “Zvaigzne” nupat ir pabeigusi atkārtoti izdot Aivara Kļavja vēsturisko romānu ciklu “Viņpus vārtiem” („Adiamindes āksts“, “Rīgas kuprītis”, “Piesmietais karavīrs” un “Ceļojošā cirka gūstekņi”). Spriežot pēc lasītāju un kritiķu atsauksmēm, tā varētu būt laba, konkurētspējīga alternatīva tulkotai literatūrai.

Balodis.vaks.inddPēdējos gados salīdzinoši daudz tiek tulkots no igauņu valodas, savukārt mūsu dienvidu kaimiņi it kā palikuši novārtā (izņemot “Silva Rerum” panākumus). “Lauku Avīze” ir izdevusi vēl no padomju gadiem pazīstamā Vītauta Bubņa romānu “Krustā sistais balodis”. Romāna darbības vieta ir intriģējoša — Dienvidslāvija 20. gadsimta 90. gadi.

Rudenim piestāv neliela spriedzes atmosfēra, ko iespējams radīt ar gotiku un detektīviem. Negaidīti, bet, pareizāk sakot, sen jau gaidīti, sērijā “XIX gadsimta romāns” “Daugava” ir laidusi klajā Annas Redklifas, vienas no gotiskās literatūras aizsācējām, romānu “Sicīlijas romance”. Savukārt “Zvaigzne” burtiski šajās dienās grāmatnīcās izliek Annas Raisas Interviju ar vampīru”, pirmo romānu no daudzskaitlīgās sērijas “Vampīru hronikas”. Jāsaka, ka es tā arī neesmu sapratusi, kāpēc vampīru žanra ziedu laikos tika tulkoti visādi mazsvarīgi romāni, bet būtībā pirmais literārais darbs, kas vampīrus izcēla no otršķirīgās literatūras plaukta, tobrīd palika nepamanīts.

Detektīvi: zviedru Hennings Mankells “Slepkavas bez sejas” (Mansards, pirmais romāns no sērijas par Kurtu Valanderu);  dāņu Lēne Koberbēla, Agnete Frīsa “Zēns koferī” (Zvaigzne ABC);  latviešu Māra Svīre “…un neuzzinās neviens” (Zvaigzne ABC).

Vēl gribētu pieminēt, ka iznākusi pēdējā, noslēdzošā grāmata “Jērikas mozaīka” Edvarda Vitmora tetraloģijā “Jeruzālemes kvartets” (Dienas Grāmata). Līdzīgas kvalitātes daiļliteratūra man šķiet Paskāla Mersjē “Nakts vilciens uz Lisabonu” (Zvaigzne ABC), par kuru atsauksmes gan ir diametrāli pretējas — no garlaicības līdz sajūsmai. Vēl no neseniem Zvaigznes izdevumiem esmu sev atķeksējusi Roberta Bolano “2666” un Deivida Mičela “Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi“. Taisnības labad jāsaka, ka pēdējo es vēl varu iedomāties kādā Japānai veltītā grāmatu ceļojumā, bet Bolano ķieģelis būs smagi ceļams — pirms pāris gadiem vēroju angļu valodas blogos īpašu kolektīvo lasījumu, kur cilvēki cīnījās cauri “2666” pa nodaļai nedēļā.

Staraste_Zelta pasakasDesertam es esmu pietaupījusi divas grāmatas, par kuru iznākšanu man ir īpašs prieciņš. Pirmā — Stārastes “Zelta pasakas”. Krietnu laiku vairs neesmu Margaritas Stārastes ilustrēto pasaku mērķauditorija, bet mākslinieces zīmējumi ir daļa no manas un vēl ļoti daudzu lasītāju bērnības. Viņas zīmēto zaķīti es esmu pat rūpīgi pārzīmējusi un izšuvusi bērna spilventiņam!

Otra grāmata ir Sanda Laimes “Raganu priekšstati Latvijā: nakts raganas”, kuras atvēršana notika 31.oktobrī. Ja atceraties, tad vasaras sākumā es atreferēju autora disertāciju “Raganu tradīcija ziemļaustrumu Latvijā” un izteicu cerību, ka kādreiz būs grāmata. Un te nu tā ir! Tiešām priecē, ka doktora disertācijas, kurās tiek ieguldīts daudz darba un laika, neieguļas putekļainā arhīvā, bet iegūst plašāku lasītāju loku.

Tas arī šoreiz viss, nākamreiz par jaunumiem rakstīšu decembrī.

Elizabeth Peters “Crocodile on the Sandbank” (2002)

Komentēt

Elizabeth Peters. Crocodile on the Sandbank. – New York: Grand Central, 2002. – (An Amelia Peabody Mystery #1). First published 1975.

Peters_Crocodile“Crocodile on the Sandbank” ir apjomā salīdzinoši neliels romāniņš, piederīgs pie cosy mystery pasugas. Vispār es prātoju, ka man te nemaz nebūtu daudz par ko rakstīt, tomēr kaut kā neērti, ka tas tik ilgi gaidīja rindā uz lasīšanu, ka rakstniece paspēja nomirt (šogad augustā). (Tas man atgādināja kaunpilnu situāciju no studiju laikiem, kad es tik ilgi nespēju saņemties nokārtot parādu līdz nebija pie kā kārtot, jo pasniedzējs nomira.)  Elizabete Pītersa ir tā pati Barbara Maiklza, kuras “Raganu” es lasīju vasarā, bet īstā vārdā Barbara Merca, skolota eģiptoloģe.

Savu kaislību pret Seno Ēģipti Barbara Merca ir parādījusi grāmatu sērijā par Amēliju Pībodiju, kuras piedzīvojumi atainoti 19 grāmatas, kurās notikumi norisinās gandrīz 40 gadu garumā (1884-1923). Pirmajā grāmatā lasītājs tiek iepazīstināts ar galveno varoni Amēliju — splīnīgu anglieti pēc trīsdesmit, kurai nupat nomiris tēvs. Lai arī viņas tēvs bija apcerīgs zinātnieks, visiem par brīnumu izrādās, ka viņš ir atstājis apjomīgu mantojumu, kas ir novēlēts Amēlijai, vecākos dēlus atstājot bešā. Tagad Amēlija ir bagāta līgava, bet viņa nebūt nekāro apprecēties, toties grib izzināt pasauli un doties ceļojumā. Amēlija sevi neuzskata par smuku, bet gudru gan, tādēļ sastāda plānu Ēģiptes zinātniskai izpētei, Romā atrod sev ceļabiedri Evelīnu (jo tolaik sievietēm vienām neklājās ceļot) un abas dodas uz Kairu, kur nolīgst kuģi ceļošanai pa Nīlu. Tālākā darbība jau notiek izrakumu vietā ar noslēpumainas mūmijas vairākkārtīgu parādīšanos.

Īsumā izklāstot, romāna sižets šķiet diezgan cerīgs, tādēļ sagaidīju gana interesantu, izklaidējošu lasījumu — ne jau nu gluži Agatu Kristi (kura arī bija iecienījusi Ēģipti kā nozieguma vietu), bet kaut ko uz to pusi. Pītersas stiprā puse ir tās rakstīšanas stils — ar vieglu ironiju, patīkamu humoriņu, konkrētā romāna vājā puse — gumijas vilkšana garumā; kādā brīdī es jau biju ar mieru pati nogalināt to stulbo mūmiju, kuru nav spējīgi notvert vesels bars it kā sakarīgu cilvēku. Un tad vēl tā romantiskā puse, kas tika atspoguļota dāmu ģīboņos, mīcoties garās kleitās ar velci pa tuksneša smiltīm un pūloties izlikties pietiekami smalkām. Milzīgs mīnuss bija tas, ka īsto vainīgo es uzminēju jau tai brīdī, kad notikumi tikai vēl sāka vērpties par noziegumu, kas atņēma romānam lielu daļu spriedzes. Lai arī man ļoti patika Amēlijas dedzīgā, dzīvelīgā personība un arī šķita saistošas Senās Ēģiptes ainavas, kā arī daudziem lasītājiem visa sērija ir ārkārtīgi iemīļota, domāju, ka man pietiks ar vienu romānu no sērijas par Amēliju Pībodiju.

Trīs lietas – labas lietas

18 komentāri

Happy Happy Birthday Cake Dog Hat (made by Sweethoots, etsy.com)

Happy Happy Birthday Cake Dog Hat (made by Sweethoots, etsy.com)

Sveicināti mana emuāra trešajā dzimšanas dienā! Laiks skrien tik ātri, bet lasāmo grāmatu kaudzes neplok — ko gan tas varētu nozīmēt? Īstenībā vienīgi to, ka izlasāmo grāmatu skaits pieaug daudz ātrāk par lasīšanas ātrumu. Pesimists teiktu, ka viss šis pasākums ir viena nebeidzama, donkihotiska cīņa ar vējdzirnavām, bet optimists priecātos, ka izziņas prieks un lasītkāre joprojām nav rimusi.

Pirms kāda laika (iespējams, pagājušajā ziemā) Baltais Runcis aka Uldis savā emuārā uzdeva dziļdomīgu jautājumu par to, vai grāmatu blogeri varētu darīt kaut ko vairāk lasīšanas popularizēšanas labā (atvainojos, ka visticamāk es atceros neprecīzi). Ilgstoši pārdomājot šo jautājumu, es esmu secinājusi, ka nekas liels mums nav jādara — vienkārši jābūt. Tādēļ, lai cilvēks, kurš daudz lasa grāmatas, var internetā pārliecināties, ka viņš nav dīvains, viņam ir domubiedri. Tādēļ, lai cilvēks, kurš tikko iepazinis grāmatu pasauli, ieraudzītu, ka var lasīt ļoti dažādi un arī grāmatas ir visādas, bet tas nenozīmē, ka kāda no tām ir obligāta vai vislabākā. Tādēļ, lai cilvēks, kurš apsver kādas grāmatas lasīšanu un tādēļ meklē atsauksmes par to, atrastu ne tikai izdevniecības reklāmrakstu, bet arī “vienkāršo” lasītāju domas.

Godīgi sakot, blogošana par grāmatām ir laikietilpīgs vaļasprieks. Viena lieta ir grāmatu izlasīt, bet vēl par to uzrakstīt… dažbrīd ir diezgan grūti, jo gribas adekvāti pavēstīt par tām domām un emocijām, kas radušās lasīšanas laikā, pašam priekš sevis noformulēt guvumu un arī lasītājiem pavēstīt kaut ko interesantu. Ja nu ir tāda nepārvarāma vēlme izpausties virtuālajā vidē rakstiski, tad pilnīgi noteikti būtu vieglāk un daudz populārāk rakstīt par ēst gatavošanu vai hokeju vai kino vai tamborēšanu. Bet ir cilvēki, kuriem patīk savu dzīvi sarežģīt, un tā nu tam būs būt un palikt.

Blogojot es esmu lēnā garā ieguvusi jaunu virtuālo draugu un paziņu loku; visiem, arī nejaušiem ienācējiem, esmu pateicīga par interesi (ja vēl uzraksta kādu komentāru, tad ir pavisam jauki). Laika gaitā esmu jau pieradusi pie noteiktiem personāžiem un kaut kā nedaudz pietrūkst, ja viņi nozūd uz ilgāku laiku. Tas nekas, ja gadās, ka mūsu gaumes nesakrīt — grāmatu pietiks mums visiem, un pasaules skaistums noteikti slēpjas tās daudzveidībā! Gandrīz droši varu teikt, ka 95% no emuāra lasītājiem mani personiski nepazīst, jo sākumā es vienkārši nevēlējos savu hobiju afišēt, bet vēlāk man kļuva interesanti, cik daudz cilvēkus spēju ieinteresēt vienkārši rakstot par grāmatām. Tāda maza sacensība pašai ar sevi.

Mans emuārs sākotnēji tika iecerēts kā četru gadu projekts, kas nozīmē, ka vēl vismaz gadu es šeit grozīšos. Pēc tam — skatīšos pēc apstākļiem, vai būs vēlme pašai ar sevi pagarināt kontraktu🙂

Ja bildē redzamajai sievietei nomainītu matu krāsu un aizstātu vārnu ar melnbaltu minci, tad šī varētu būt ainiņa no manas ideālās mājas dzīves:

Kay Ritter. Molly (2005)

Kay Ritter. Molly (2005)

Paldies, jums, visi mani lasītāji! Ceru, ka Burtkokos atrodat kaut ko noderīgu un saistošu! Bet es turpināšu domāt, ko jaunu sevis izklaidēšanai emuārā ieviest nākamgad🙂

Older Entries Newer Entries