Sākums

Jānis Jaunsudrabiņš “Baltā grāmata” (1957)

11 komentāri

Jānis Jaunsudrabiņš. Baltā grāmata. – Rīga: LVI, 1957.

Lūcija Ķuzāne. Saule mūžam mana: Jāņa Jaunsudrabiņa dzīves literārs konturējums. – Rīga Liesma, 1986.

Jaunsudrabins_Balta gramataTā nu ir sanācis, ka “Balto grāmatu” es nebiju lasījusi. Neba jau kādas netīksmes dēļ pret latviešu rakstnieku bērnības atmiņām, jo “Pastariņa dienasgrāmata” un “Anneles stāsti” man joprojām ir mīļas grāmatiņas. Laikam jau tādēļ, ka mājās no Jaunsudrabiņa bija tikai “Aija”, kura kādā brīdī tika izlasīta, savukārt Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu” es uzskatīju apgūtu ar filmas “Puika” noskatīšanos. Bet teikšu godīgi — labi vien ir, ka dažu labu grāmatu, kas bērniem tiek uzspiesta kā obligātā literatūra, mēs izlasām tikai kā pieaugušie.

Ja es būtu bērns, tad mani interesētu mazā Janča rotaļas un nodarbes, bet skolotāja droši vien pievērstu uzmanību lauku sētas ikdienai, kā mainās gadalaiki un zemniekiem veicamie darbi. Kā pieaugušajam mani saistīja Jaunsudrabiņa milzīgā spēja ar bērna acīm parādīt 19. gadsimta beigu lauku cilvēku dzīvi — ļoti grūtu, darbiem piepildītu un arī nabadzīgu. Patiesībā nabadzība pārsteidza visvairāk, jo visi taču tik ļoti strādā, bet mūža galā no kalpa cilvēka tik vien paliek kā salīmēts šķīvis un vecs, izļurkāts galdiņš. Tai pašā laikā Janča bērnību tas nav aptumšojis: oi, draiskulībām un blēņām taču bagātību nevajag, tikai kādreiz sirsniņa nosāp, ka nav naudiņas puiša cienīgai cepurei un ziemas zābakiem. Visādi citādi Janča dienas ir ārkārtīgi piepildītas un darbīgas: viņš labi dzīvojas gan vienatnē, izdomājot savas rotaļas, gan ciemojas ar kaimiņbērniem, gan draudzējas ar pieaugušajiem. Jancim lielie ir draugi — gan Klibais Jurka, gan Dauņiene, gan vecvecāki, gan mīļā un stingrā mamma. Tēvs ir miris jau maziņam, un tieši tādēļ Jancis ar mammu atnākuši dzīvot pie mammas vecākiem un brāļa, laikam jau tomēr nedaudz vieglāk kopā ar savējiem. Lauku mājās nevienam nav īpašas vaļas skatīt bērnu, tādēļ Jānis bieži dzīvojas savā nodabā vai arī pēc iespējas piedalās lielo cilvēku darbos, turklāt ir lepns, ja izdodas būt noderīgam.

Iedomājieties tikai! Saule ir nogājusi. Vakars ir dzeltenizaļš un silts. Tikai pļavās vietvietām noklājušies miglas ielāpi, un no zāles ceļas vēss valgums. Mēs sēžam augstu zirgos un jājam svilpodami. Mēs esam lieli puiši un jājam pieguļā. Apkārtnē šur tur atskan sīkas un rupjas balsis, un mēs atkliedzamies. Meži un birzis aizlaiž mūsu kliedzienus tālumā… Tikuši zirgudārzā, īstajā vietā, mēs nošļūcam gar zirgu sāniem zemē un sapinam savus kumeļus. Sapinuši nomaucam apaušus un ar pavadu uzšaujam zirgiem. Tie trūkstas un aizlec, ka zeme vien nodimd… Nu mēs esam pieguļā.

Jaunsudrabins_BG_1

Jāņa Jaunsudrabiņa ilustrācija “Baltajai grāmatai”. Stāsts “Pļavā”.

Tā kā gribēju nedaudz vairāk palasīt par Jaunsudrabiņa bērnību, kā arī noskaidrot, kad īsti ir izdota “Baltā grāmata”, paņēmu apskatīt Lūcijas Ķuzānes grāmatu “Saule mūžam mana” (1986) — sāku lasīt un izlasīju visu. Neteiksim, ka man ļoti patīk tāds poētiski piepaceltais stils, kas ir uz robežas starp literatūrzinātnisku pētījumu un daiļliteratūru, jo tas dažreiz norāda, ka autors nav varējis/gribējis noskaidrot rakstnieka dzīves nezināmās lappuses, tomēr Ķuzāne raksta ļoti ietilpīgi, diezgan prasmīgi attēlojot Jaunsudrabiņa dzīves gaitu uz noteiktu vēsturisko notikumu fona. Ievadā Ķuzāne atrunā, ka ļoti īsi tiks stāstīts par Jaunsudrabiņa dzīves pēdējiem astoņpadsmit gadiem, jo trimdā tie esot bijuši pārāk smeldzīgi. Visticamāk, ka 80-to gadu sākumā viņa jau neko īsti par tiem nevarēja uzrakstīt (nerakstīs taču, ka Vācijā viņam klājās tīri labi). Būtībā gan visā tekstā ir uzmanīgi apieti visi politiskie jautājumi, tādēļ Jaunsudrabiņš parādīts kā diezgan apolitisks pilsonis, kurš cenšas pielāgoties visiem režīmiem. Var jau būt, ka Jaunsudrabiņš tiešām bija kā viltīgs zemnieks, kuram galvenais ir darbs, t.i. gleznošana un rakstīšana, bet pārējais tikai otršķirīgs. Ķuzānes attieksme pret rakstnieku, protams, ir slavējoša, tomēr viņa nekautrējas parādīt Jaunsudrabiņa privāto dzīvi — galugalā viņam bija četras sievas, arī daža “mēnessmeitiņa”, par ko tenkoja sabiedrība, kā arī raksturā viņš jaušas tāds diezgan splīnīgs un iecirtīgs. Būtībā normāls egocentrisks mākslinieks, kas visu apkārtējo pakārto radošajam darbam. Jaunsudrabiņš pie tā ir pieradis, jo visi viņa radi un labvēļi no mazām dienām viņu ir bīdījuši un atbalstījuši gan morāli, gan materiāli — tikai tā vienkāršam kalpu zēnam izdevās “izsisties” cilvēkos. Laikam jau tas bija tā vērts.

1910. gada rudenī Jaunsudrabiņš ar ģimeni pārvācās dzīvot uz Burtnieku namu Mīlgrāvī (Augusta Dombrovska atbalstīto mākslinieku māju), kur sāka rakstīt “Baltās grāmatas” tēlojumus. Aptuveni 70 tēlojumi (no simts) vispirms publicēti žurnālos, bet 1914. gadā tiek nolemts publicēt tos vienkopus un uzzīmēt arī ilustrācijas. Ķuzāne raksta, ka sākotnēji tika plānots, ka izdevējs būs “Valters un Rapa”, kurš 1911. gadā jau izdevis “Aiju” (LNB katalogā gan kā izdevējs “Aijai” norādīts J. Brigadera apgahdiba, bet to var izskaidrot ar to, ka Brigaders tai pašā 1911. gadā to pārdeva J.Rapam), tomēr Valters un Rapa diņģējās par honorāru, tādēļ Jaunsudrabiņs aizgāja pie Ernesta Birznieka-Upīša izdevniecības “Dzirciemnieki”. Sākotnēji domāja izdot vienkopus visus simts tēlojumus, bet izdevējs raizējās, ka biezu grāmatu kara laikā nepirks, tādēļ izdeva tikai pirmo daļu ar 40 tēlojumiem. Otro daļu izdeva tikai 1921. gadā Valters un Rapa. No šejienes arī radušies divi izdošanas gadi: 1914. un 1921. Kopš tā laika “Baltā grāmata” ir pārizdota daudzas reizes visādos variantos un dažādās izdevniecībās.

Jaunsudrabiņš ir rakstījis, ka viņš cenšas atrast ceļu uz cilvēku sirdīm: “Ar katru jaunu darbu gribu kļūt vienkāršāks un skaidrāks, pie tam nepalikdams pārāk reāls un sauss.” Mazais Jancis iekaroja manu sirdi ar skaidru, kādreiz bērnišķīgi tiešu skatījumu uz cilvēkiem un lietām sev apkārt. “Baltā grāmata” ir skaista savā vienkāršībā un patiesumā.

Februāra meitene

Komentēt

Илья Галкин (1860—1915) «За чтением» (1890)

Илья Галкин (1860—1915) «За чтением» (1890)

“Vēl pēc dažām klusuma pārpilnām dienām es jutu, ka nu jānāk kādai pārmaiņai, ka ilgi sirds krūtīs nevar turēties kā diegā pakārta. Un tiešām — te jau viņa bija klāt! Kādā rītā es ieraudzīju tukšos laukus apsegtus ar baltu, spīdīgu segu. Vēl aizvienam lēnām laidās lejup mīkstas pūkas un lipa man pie rokām, pie sejas, pie basajām kājām, kad izskrēju ārā. Debesis bija atkal nolaidušās pavisam zemu. Brīžam tas sakusa pat ar viszemākajiem jumtiem. Nu es nejutos vairs tik vientuļš un mazs. Gluži otrādi: nu es manīju sevī daudz siltuma un briestoša spēka.”

Fragments no Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” tēlojuma “Zem plašām debesīm”

Inesis Feldmanis “Latvija Otrajā pasaules karā” (2012)

Komentēt

Inesis Feldmanis. Latvija Otrajā pasaules karā (1939-1945): jauns konceptuāls skatījums. – Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012. – (Latvijas vēstures mazā bibliotēka).

Feldmanis-LatvijaLai atsvaidzinātu zināšanas par vācu laiku Latvijā Otrā pasaules kara laikā, atradu nelielu, nesen izdotu grāmatiņu, kuras autors ir Latvijas Universitātes pasniedzējs. Grāmata nav bieza, un tās saturu veido trīs nosacītas lekcijas: Molotova—Ribentropa pakts un Latvija; Latvijas okupācija un aneksija; Vācu laiks Latvijā. Autors īsi un saturīgi ieskicē galvenos tā laika Latvijas notikumus, raksturo pamatproblēmas, kā arī piedāvā savu skatījumu uz strīdīgiem jautājumiem. Būtībā nekādu grāmatas analīzi jau es nerakstīšu, vienkārši gribēju parādīt, ka ir izdota šāda grāmata, kurā jebkurš vēstures interesents var iegūt jaunāko informāciju par attiecīgo vēstures posmu, turklāt autors sev raksturīgā stilā ir spējis to pasniegt gana saistoši, nenogrimstot sausos faktos.

Otrkārt, gribēju pievērst uzmanību šai izdevumu sērijai: “Latvijas vēstures mazā bibliotēka”, kurā šobrīd iznākušas 15 grāmatas. Kā rakstīts sērijas atbalsta fonda mājaslapā, sērija iecerēta kā avots, kas arī turpmāk veicinās kvalitatīvu diskusiju par Latvijas un Eiropas vēstures jautājumiem nozares profesionāļu starpā, kā arī ļaus iegūt pilnīgāku skatījumu ikvienam vēstures interesentam.  Brošūras iznāk gaiši zaļos (20. gadsimts), dzeltenos (jaunie laiki), oranžos (viduslaiki) un sarkanīgos (aizvēsture) vākos. Lielākā daļa no grāmatām bez maksas pieejama portālā demoshistoria.lv, daļa par nelielu samaksu kā Zvaigznes ABC izdevumi (arī e-formātā).

Turpmāk sekos īss konspekts no izlasītā manis pašas vajadzībām, citiem nav jālasa.

1939. gadā Polija nevēlējās kļūt par Vācijai paklausīgu satelītu, tādēļ aši pieņēma britu premjera Čemberlena garantijas, kas solīja atbalstu Polijai vācu uzbrukuma gadījumā. Šādā situācijā gan vāciešiem, gan britiem bija nozīmīga PSRS izvēle — kurā pusē tā nostāsies. Visi iespējamie scenāriji bija draudīgi Baltijas valstīm, jo tās riskēja kļūt gan par lielās politikas “maiņas objektiem”, gan par kara norises placdarmu. Iespējams, ka tieši Polijas spītīgā nepiekāpība piespieda Hitleru mainīt plānus un sākt karu agrāk (iebrukt Polijā 1. septembrī), nekā plānots, kā arī pirms tam steigšus noslēgt ar PSRS savstarpēju neuzbrukšanas līgumu un tā slepeno protokolu, t.s. Molotova—Ribentropa paktu (23. augustā). Pakts sadalīja Austrumeiropu vācu un padomju interešu zonās: Latviju, Igauniju un Somiju atdeva PSRS. 1939. gada rudenī Latvijas realitāte bija Vācijas vienaldzība un PSRS spēka spiediens, ko pēdējā īstenoja, uzspiežot savstarpējās palīdzības līgumus (5. oktobrī), savukārt 6. oktobrī Hitlers paziņoja par vācbaltiešu izceļošanu no Baltijas. Tomēr Vācijas kara saimniecībai vajadzēja Baltiju, un 1940. gada pavasarī 70% Baltijas eksporta ceļoja uz Vāciju. PSRS neiebilda, pat noslēdza pati ar Vāciju tirdzniecības  līgumu, lai tikai vācieši turpina karot un novājināt Rietumus. Saskaņā ar 5. oktobra bāzu līgumu PSRS Latvijā ieveda vairāk nekā 25 000 karavīru, ierīkoja karabāzes, bloķēja Kurzemes neaizsalstošās ostas.

1940. gada 9. jūnijā PSRS Aizsardzības tautas komisārs izdeva direktīvu par darbību pret Baltijas valstīm. 15. jūnijā notika uzbrukums Latvijas robežsargiem Masļenkos. 16. jūnijā Ulmaņa valdība pieņēma padomju ultimātu un atkāpās, kā arī 17. jūnijā ielaida padomju karaspēku Latvijā. Šo notikumu kontekstā ir neizprotams šī brīža Ulmaņa “gaišais tēls”, jo viņš pat neizteica Maskavai diplomātisku protestu, nedeva rīkojumus Latvijas sūtnim Lielbritānijā par ārkārtas pilnvaru iedarbināšanu, vēl jo vairāk — viņš palika amatā līdz pat 21. jūlijam (Latvijas pievienošanai PSRS) un paspēja izsludināt 50 likumus. Saskaņā ar Satversmes 52. pantu Ulmanis vismaz varēja atteikties no amata (Lietuvas Smetona devās trimdā 15. jūnijā). Šobrīd Ulmaņa kolaboracionismu izmanto krievu vēsturnieki, lai noliegtu okupācijas faktu. Okupācijai nav jābūt tiešas karadarbības faktam, Latvijā notika vardarbīga okupācija miera laika apstākļos. No 21. jūlija notika Latvijas sovetizācija, bet radās arī pretošanās kustība, tomēr tā nebija gana vienota un konspirēta, tādēļ 1941. gada pavasarī tika sagrauta. 1941. gada 14. jūnijā deportēja 15 424 “tautas ienaidnieku”; pēc Vācijas iebrukuma 22. jūnijā čekisti paspēja izrēķināties ar politielodzītajiem cietumos (nogalināja 349, deportēja un nogalināja vēlāk 3458). Vāciju pārsteidza nesagatavotu Baltijas valstu okupācija un darīja uzmanīgu, ka PSRS Baltijā koncentrē ievērojamu skaitu divīziju. Turklāt PSRS bija pārkāpusi slepeno protokolu un okupēja Vācijai iedalīto Lietuvu un Ziemeļbukovinu, kas bija abpusējo atkārtoto sarunu objekts 1940. gada rudenī.

1941. gada 23. jūnijā karš sasniedza Latviju, bet 5. jūlijā karadarbība jau faktiski bija beigusies: Sarkanā armija steigšus evakuējās. Sākotnējo vācu militāro pārvaldi Latvijā no 1. septembra aizstāja civilpārvalde. Baltiju (un daļu Baltkrievijas) pārvaldīja Ostlandes reihskomisariāts. Pirmējais prieks par padomju okupācijas beigām gan ātri beidzās, jo nacisti nekādi neņēma vērā latviešu intereses. Sākās plašas represijas, krasi politiski un rasistiski motivētas: nogalināja aptuveni 70 000 Latvijas ebreju un 20 000 atvesto, iznīcināja arī čigānus un garīgi slimos, kā arī komunistus, padomju aktīvistus, vēlāk — nacionālās pretošanās kustības dalībniekus. Akcentēts, ka par pretošanās grupām jāuzskata grupas, kas pretojās abiem okupantu režīmiem, jo t.s padomju partizāni būtībā bija kolaboranti. Tāds apzīmējums piedien arī tiem latviešiem, kas palīdzēja īstenot holokaustu. Sākotnēji vācieši negatīvi uztvēra baltiešu idejas iesaistīties bruņotā cīņā pret PSRS (cerībā uz vietu nacistu “Jaunajā Eiropā”), bet pēc neveiksmēm Austrumu frontē pārdomāja. Igauņi SS leģionu izveidoja jau 1942. gada augustā, bet latviešiem deva mutisku atļauju 1943. gada janvārī. Pakāpeniski Ieroču SS sastāvā izveidoja 15. un 19. divīziju, kopā — 52 000 personu. Latviešu un igauņu leģionu piederība pie SS ir formāla un atzīts, ka šīs vienības nav vienādojamas ar vācu SS leģioniem. Leģionu darbība nekādi nav saistāma ar represīvām darbībām Latvijā, jo tās bija frontes vienības. Nacistu plānos suverēna Latvija neietilpa, tomēr plāni par autonomiju tika izstrādāti, bet Hitlers šo jautājumu atlika līdz kara beigām. Ar autonomiju tika spekulēts, lai aktivizētu latviešu pievienošanos leģionam, bet pašu vāciešu vidū nebija vienprātības.

Lilianna Lungina “Parindenis” (2012)

2 komentāri

Lilianna Lungina. Parindenis: Lilianna Lungina stāsta par savu dzīvi Oļega Dormana dokumentālajā filmā “Parindenis” / no krievu val. tulk. M. Poļakova. – Rīga: Jānis Roze, 2012. (Подстрочник. Жизнь Лилианны Лунгиной, рассказанная ею в фильме Олега Дормана. 2009)

parindenis-cover.inddMeditējot uz savu lasāmo grāmatu kaudzi, es ieraudzīju izdevumu, kura apraksts ļoti līdzinājās nupat lasītajai Freimanes “Ardievu, Atlantīda”. Valentīna Freimane un Lilianna Lungina ir vienaudzes, ebrejietes, un abas jau cienījamā vecumā stāsta (tieši — stāsta) savas atmiņas. Dīvainā kārtā, lasot grāmatu, sakritību atklājās aizvien vairāk, tādēļ bija vēl jo interesantāk lasīt un salīdzināt ebreju meiteņu dzīvesstāstus Latvijā un Padomju Krievijā.

Lilianna Lungina (1920-1998) bija pazīstama tulkotāja, inteliģents un gudrs cilvēks, visu mūžu nodzīvojusi kopā ar Semjonu Lunginu, pazīstamu kinoscenāristu, izaudzinājusi divus dēlus, viens no tiem — kinorežisors Pāvels Lungins. No Lunginas tulkojumiem vispopulārākie bija Lindgrēnes darbu krieviskojumi — vispirms Karlsons, tad Pepija un Emīls. Lungina pati gan bija franču valodas speciāliste, tulkoja arī no vācu valodas, tomēr, kā viņa pati saka, šajās valodās pietika arī krievu tautības tulkotāju, ebrejiem vajadzēja tulkot no retākām valodām.

Ja Lunginas stāstījumā turpina vilkt paralēles ar Freimanes dzīvi — abas meitenes piedzima ebreju ģimenē, kurā tēvs bija nopietnais, atbildīgais balsts, bet māte — šarmanta dzīves māksliniece. Gan Valentīnai, gan Liliannai bija netradicionāla bērnība, kurā vienīgajam bērnam tika veltīta liela mīlestība, bet vienlaikus arī liela uzticēšanās, uztraucoties par meitas izglītības kvalitāti, bet neierobežojot radošo garu.  Liliannas tēvs strādāja padomju ārlietu resorā, un 1925. gadā Markoviču ģimene pārcēlās uz Berlīni. 1930. gadā tēvs izdomāja aizbraukt uz Maskavu, bet atpakaļ vairs netika palaists — ģimene būtībā izjuka, mamma ar Ļiļu aizbrauca dzīvot uz Parīzi. Tomēr 1934. gada maijā, par spīti visiem brīdinājumiem, viņas atgriezās dzimtenē pie tēva, un pirmais iespaids Liliannai bija graujošs: “Es tur [stacijā] stāvēju zilā mētelī ar teju sudraba vai zelta pogām un karakula apkakli, un man priekšā — viss melns, skrandas.” Ļiļa nonāca brīnišķīgā eksperimentālā skolā, un ar laiku dzīve sakārtojās (vairāk pārtikas, labāka apgāde, brīvāks gars), tomēr 1937. gadā jau palēnām sākās Staļina “tīrīšanas”. Visi tika turēti aizdomās par pretvalstisku darbību, arī Ļiļas tēvs.

Bailes ir sajūta, ko grūti iztēloties, ja pats neko tādu neesi izjutis; tās nekad tevi nepametīs, ja reiz esi tās pieredzējis, tomēr iztēloties ir grūti. (..) Iespējams, tas ir viens no visspēcīgākajiem stresa stāvokļiem: kad tu nezini, kas ar tevi notiks — pēc minūtes, pēc stundas nākamajā dienā.

Stāstījuma gaitā Lungina piemin daudzus cilvēkus, dažādus faktus (kā noskaidroju recenzijās, ne visi ir precīzi, daži pat klaji sagrozīti), tomēr grāmatas lielākā vērtība varētu būt tā laika emocionālā noskaņojuma portretējums. Pagātnes notikumi iegūst pavisam citu nokrāsu, kad uzzina, kā cilvēki mēnešiem sēdēja un katru nakti (jo parasti nāca naktīs) klausījās piebraucošas mašīnas skaņās, trepju telpas trokšņos, lifta čīkstoņā: pie kurām durvīm klauvēs šoreiz? Pa Maskavu klīda čuksti par prāvām, nošautajiem. Ļiļas tēvam palaimējās nomirt savā nāvē, tīrīšanas norima, tomēr cilvēkos iesētā baiļu sēkla auglīgi zēla visus padomju gadus.

Valentīna Freimane Rīgā savas tautības dēļ trīs gadus slēpās no fašistiem, savukārt paradoksālā kārtā arī pretējā puse kara laikā attīstīja antisemītismu – padomju armijā ebreji reti tika paaugstināti vai apbalvoti. Pēc kara tas kļuva par vispārēju parādību, krievu patriotismu būvēja ar iekšēja ienaidnieka tēla palīdzību. Tā kā 1948. gadā izveidotā Izraēla nekļuva par PSRS satelītvalsti, tad ebreju inteliģenci bija visvienkāršāk pasludināt par pašlabuma meklētājiem un ārzemju aģentiem. Bija vairākas akcijas: cīņa ar bezdzimtenes kosmopolītismu (1948-1953), ebreju ārstu lieta (1952-1953), kas gan pēc Staļina nāves pieklusa, tomēr antisemītisms visu padomju laiku būtiski ierobežoja ebreju iespējas.

Liliannai Lunginai dzīvot padomju vidē palīdzēja vīrs un draugi; viņa stāsta, ka vispār dzīvojuši tādā īpatnējā, teatrālā noskaņā, vienmēr kādi joki un āzēšanas. Rakstnieks Voinovičs atceras, ka Lunginu māja bija vienmēr atvērta visiem, tajā visu dienu nāca ciemos: ēda, dzēra, biedrojās, ar katru aprunājās; šajā mājā varēja satikt visus tā laika literātus, teatrāļus un kino cilvēkus. Inteliģence turējās kopā un centās uzturēt cilvēciskumu, lai arī ik brīdi atkal nācās vilties kādā režīma pakļautā līdzbiedrā.

Psihes deformācija, personības iznīcināšana ir kaut kas nelabojams. Pilsoņu kara, kolektivizācijas, masu slepkavību un pēc tam baismīga kara rezultātā mainījās nācijas ģenētiskais fonds. Bojā gāja labākie, godīgākie, drosmīgākie, lepnākie. Lai izdzīvotu, vajadzēja pielāgoties, melot un pakļauties.

Tradicionālā vēsture bieži runā ar sausiem faktiem un cipariem, bet atstāj novārtā cilvēku motivāciju, rīcības pamatojumu, kas bieži nav izskaidrojams bez sabiedrības un konkrētu indivīdu emocijām, sajūtām. Lunginas grāmatā var atrast plašu emociju gammu: traģiski zaudējumi, brīnumainas tikšanās, nežēlīga nodevība, laimīga mīlestība. Kā saka Lilianna Lungina: “Dzīve ir traka, un tomēr skaista. Tā ir traka, baiga, briesmīga, bet reizē arī skaista, un es tomēr domāju, ka dzīvē labā ir vairāk nekā ļaunā. Vairāk nekā briesmīgā. Es par to esmu pārliecināta. Vismaz mana pieredze tā māca.”

Kaspars Zellis “Ilūziju un baiļu mašinērija” (2012)

Komentēt

Kaspars Zellis. Ilūziju un baiļu mašinērija. Propaganda nacistu okupētajā Latvijā: vara, mediji un sabiedrība (1941-1945). – Rīga: Mansards, 2012.

Zellis_IluzijuPēc Valentīnas Freimanes atmiņu grāmatas izlasīšanas manī radās lielāka interese par vācu okupācijas režīmu Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Vispārzināms, ka Hitlera režīmam bija raksturīga augstas raudzes, profesionālā līmenī nostādīta propaganda un nacisti spēja veiksmīgi pakļaut sev vācu tautas prātus. Vēsturnieka Zeļļa grāmata pievēršas nacistu īstenotajai propagandai pret latviešu civiliedzīvotājiem pēc Latvijas teritorijas okupācijas Otrā pasaules kara laikā.

Lai pakļautu kādu sabiedrību, nepietiek tikai ar represīvām akcijām, daudz efektīvāk pakļaušana norisinās, ja tā tiek kombinēta ar dažādiem “smadzeņu skalošanas” pasākumiem, t.i. tiek īstenota formula “terors+propaganda”. Tā vai citādi, bet ideoloģiskas sabiedrības ietekmēšanas metodes ir pazīstamas jau kopš cilvēces pirmsākumiem, tomēr Pirmais pasaules karš tiek uzskatīts par jaunu līmeni propagandas attīstībā. Šajā laikā (1914-1918) Lielbritānija, ASV un Vācija radīja propagandu pārraugošas institūcijas, un atzīts, ka briti šajā “cīņā par cilvēku prātiem” bija vissekmīgākie. Iespējams, tieši atziņa, ka vācu propagandas izgāšanās ir saistāma ar kara zaudējumu, radīja Hitlerā vēlmi turpmāk kara propagandu “pareizi nostādīt”. Tiek pat teikts, ka nacionālsociālistu partijas ideoloģija savā būtībā bija propaganda, kas to faktiski padara par propagandas kustību, ne programmas partiju.

Jau no pirmā vācu karaspēka ienākšanas brīža Latvijā darbojās konkrētas okupācijas režīma institūcijas, kas bija atbildīgas par propagandas plānošanu un realizāciju — darbojās gan Vācijas Propagandas ministrijas Austrumu nodaļas atzari, gan Austrumu ministrijas Preses un izglītošanas daļa, kā arī sava interese bija Vācijas Ārlietu ministrijai. Vācu ieviestā Latviešu pašpārvalde radīja propagandiski manipulatīvu ilūziju, ka ir palikušas vēl kādas latviskas pārvaldes institūcijas, kā arī tās darbinieki piedalījās propagandas akcijās. Līdztekus civilajām institūcijām propagandu īstenoja arī vācu armijas jeb vērmahta propagandas daļas, sava nozīme bija arī SS struktūru darbībai. Vācu propagandas institūciju darbība pārklājās, dažkārt radot interešu konfliktus, tomēr atzīmēts, ka kopumā tie neietekmēja propagandas saturu.

Propaganda iedalāma piecos tipos: drukātie izdevumi (prese, grāmatas, brošūras), vizuālie materiāli (plakāti, dažādi attēli, foto, karikatūras), audio materiāli (skaļruņu propaganda, radio, mūzika), kinodokumenti un verbālā propaganda (amatpersonu runas, lektoru darbība, baumu izplatīšana). Latvijā lielākais akcents tika likts uz preses izdevumiem: jau 1941. gada septembrī bija 15 avīzes un 4 žurnāli. Neformālais vācu oficiozs latviešu valodā bija laikraksts “Tēvija” (metiens – virs 200 000), bet netika likvidēti arī provinces izdevumi, jo bieži tie bija vienīgais informācijas avots (palikšana bez jebkādas informācijas tika atzīta par nevēlamu). Turpmākos gados preses klāstu papildināja vairāki populāri izdevumi: 1941. gada decembrī sāka iznākt ilustrētais žurnāls “Laikmets”, kas turpmāk bija nozīmīgs propagandas līdzeklis (metiens – 1xned. 100 000); politiskās satīras laikraksts “Humorists; žurnāls sievietēm “Mana Māja” (2xmēn. 60 000).

Vācu okupācijas laikā ar plašu vērienu tika iznīcinātas aizliegtās grāmatas, viennozīmīgi aizliedza ebreju rakstnieku daiļradi un PSRS izdotās grāmatas. Biezā slānī iznāca antisemītiska un pretboļševistiska literatūra. Pietiekami aktīvi tika darbināti arī pārējie ietekmes avoti, tādēļ autors secina, ka latviešu sabiedrība visu okupācijas laiku atradās intensīvā nacistu propagandas ietekmē.

Nacistu propagandas saturs izteikts šādi: “Latvijas politiķu kļūdas noveda valsti pie padomju okupācijas, kuras galvenie nesēji bija ebreji, kuri tad arī realizēja Latvijā represīvo politiku, pamatojoties uz “starptautiskā žīdisma” izstrādāto pasaules varas saglābšanas plānu. No šīm briesmām latviešus izglāba Lielvācijas armija (..).” Šajā tēzē skaidri redzams viens no vācu propagandas stūrakmeņiem — ārējā ienaidnieka tēla konstrukcija, t.i., pirmkārt, “žīdiskais boļševisms”, otrkārt, “angloamerikāņu plutokrātija”. Pastāvēja arī “iekšējais ienaidnieks”, kura tēls palīdzēja apkarot režīmam nepieņemamu uzvedību (spekulācijas, baumošanu,  nestrādāšanu). Autors analizē plašo antisemītisma propagandu Latvijas sabiedrībā, secinot, ka vācu plānos bija visu atbildību par ebreju kopienas iznīcināšanu novelt uz latviešiem. Autors norāda uz vēl vienu latviešu maldu ceļu: vācu propaganda sevi pozicionēja kā “atbrīvotājus” un daudzi latvieši naivi ticēja, ka iespējama pat Latvijas neatkarības atjaunošana (lai gan nekas tāds nekad nav ticis solīts). Nacisti veikli manipulēja ar bailēm no boļševiku atgriešanās, veicinot naidu pret komunistiem un pūloties iegūt atbalstu savam režīmam.

Monogrāfijā “Ilūziju un baiļu mašinērija” tiek vispusīgi analizēts vācu propagandas veikums Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Grāmata ir faktiem un atsaucēm bagāta, pievienotas arī izteiksmīgas ilustrācijas. Nenoliedzot tās vērtību un neapšaubāmo nepieciešamību, es tomēr mudinātu disertāciju autorus savu darbu publikācijās vairāk padomāt par lasītāju, kura ikdienas dzīve nav saistīta (vai vairs nav saistīta) ar akadēmiskiem tekstiem. Jāpiekrīt, ka saistošs un populārzinātniskāks vēstījums mazinātu izdevuma zinātnisko vērtību, tomēr, iespējams, ka attiecīgo tēmu apgūtu vairāk lasītāju.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2013-decembris)

2 komentāri

2014. gads jau ieskrējies braucienam gada garumā, bet vēl jāatskatās, kas labs pievienojies grāmatu pulciņam gada nogalē. Vairāki izdevumi tā vien prasījās iekāpt Ziemassvētku vecīša dāvanu maisā.

Naudas_laiki_LatvijaPieņemu, ka, latam aizejot pagātnē, daudzi jau saņēmuši  dāvanā (vai kā “Latvijas Avīzes” abonenti) Latvijas Nacionālā vēstures muzeja numismātikas speciālistu Kristīnes Ducmanes un Andas Ozoliņas sagatavoto grāmatu Naudas laiki Latvijā (Lauku Avīze), kas stāsta par naudas vēsturi Latvijā no pašiem senākajiem laikiem. Grāmatas faktoloģisko vērtību ceļ pie atsevišķām tēmām izveidotās pamatīgas faktu tabulas, kas palīdz ne vienmēr viegli iegaumējamo informāciju par naudas vēsturi dažādos posmos sistematizēt.

Apgāds “Zvaigzne ABC” ir izdevis klasisku lielformāta uzziņu grāmatu ar bildēm Latvijas 100 skaistākās vietas. Šī grāmata aizved lasītājus aizraujošā ceļojumā pa mūsu zemes skaistākajām, interesantākajām un iedvesmas bagātākajām vietām. Gan jau, ka katram no mums ir sava skaistākā Latvijas vieta, bet vienmēr ir patīkami atklāt vēl kādu jauku dzimtās zemes stūrīti un ieplānot vasaras izbraucienu.

Kā gards kumoss visiem Umberto Eko cienītājiem ir iznācis jauns Daces Meieres tulkojums  — Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma(Jānis Roze). Šī ir devītā Eko grāmata latviešu valodā, sarakstīta 2004. gadā, un stāsta par kādu 60-gadīgu grāmatu antikvāru, kurš pēc triekas pūlas atcerēties savu dzīvi. Asmo atsauksme šeit.

Latviski iznākusi jauna grāmata vēl vienam mūsdienu klasiķim — Salmanam Rušdi. “Lūka un dzīvības uguns” (Atēna) ir nosacīts turpinājums grāmatai “Hārūns un stāstu jūra”, un Lūka ir Hāruna jaunākais brālis. Lirisks, vārdu spēlēm piesātināts stāsts ar spriedzes pilnu sižetu labākajās šādu stāstu par meklējumiem tradīcijās.

Izdevniecība “Omnia Mea” turpina izdot Daniela Penaka grāmatas, šoreiz pirmā grāmata  sērijā par Malosēnu ģimeni un viņu Belvilas draugiem Cilvēkēdāju paradīze. Romāns sola būt asprātīgs un smieklīgs.

Aleksejevs_SvetcelojumsUn atkal igauņi… bet šoreiz divas grāmatas par viduslaikiem. Pirmā ir detektīvs — Indreka HarglaAptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums” (Zvaigzne ABC), kā saprotu, tas ir pirmais romāns sērijā par detektīvu Melhioru no 15. gadsimta. Otrā — vēsturisks romāns Tits AleksejevsSvētceļojums” (Mansards), kas lasītāju aizved līdzi Pirmā krusta kara svētceļnieku pūlim. (Asmo atsauksme šeit.) Gribētu atzīmēt, ka pirmais romāns tulkots ar Igaunijas Kultūrkapitāla tulkojumu programmas TRADUCTA atbalstu, bet otrais ar Eiropas Komisijas programmas «Kultūra» finansiālu atbalstu.

Atgriežoties pie latviešu grāmatām, gribas pieminēt Zvaigznes ABC izdoto Ineses KrūmiņasZīme. Raksts. Nozīme“, kurā autore apvienojusi savu aušanas pieredzi ar zīmju jēgas izpratni. Diez vai tuvākā laikā pievērsīšos jostu aušanai, bet senie latviešu ornamenti pēdējā laikā kļūst aizvien populārāki, iznākusi ne viena vien grāmata, kas norāda uz dziļāku interesi par tradicionālo kultūru. Šādā noskaņā iekļaujas arī Agra Liepiņa grāmata “Zīmju sargs“(Jumava), kas stāsta par slavenā Lielvārdes jostu audēja Arveda Paegles likteni, kurš bijis gan karā, gan izsūtījumā. Dzīves sparu un spēku Arveds rod senajās latviešu zīmēs, ko, atgriezies no Gulaga, ieauž savās Lielvārdes jostās.

Savu pārizdevumu ir sagaidījis arī kāds trimdas romāns — Kārlis StrazdsNāves ielenkumā“, kurš stāsta par leģionāru gaitām Kurzemē Otrā pasaules kara beigās un pirmajos pēckara gados. Uzmanību piesaistīja dīvainais izdevējs — “Hotel Kolumbs”, bet laikam jau tā gluži nebūs jauna izdevniecība, bet kādas iestādes vienreizējs veikums.

Mazliet negaidīta, bet tādēļ ne mazāk interesanta ir Latvijas Kara muzeja Pirmā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājas Ilzes Krīgeres izveidota brošūra Labs karavīrs — paēdis karavīrs” (Latvijas Kara muzejs), kas vēsta par strēlnieku ikdienu, kura lielajās vēstures grāmatās reti tiek pieminēta. Brošūra tulkota arī angliski ” A good soldier — a satiated soldier: what the Latvan riflemen ate and drank in the First World War”.

Smolijs_Aizliegta_ticibaNo tulkotā non-fiction šoreiz divas grāmatas, viena no reliģiju vēstures plaukta, otra par tādu vēsturi, kuru dažs labs ir gribējis likt reliģijas vietā.

Pirmkārt, Ričards Smolijs “Aizliegtā ticība“(Lietusdārzs), kas pievēršas tādam kristietības novirzienam kā gnosticisms. Nezin kādēļ man tie gnostiķi tīri bieži nāk priekšā daiļliteratūras grāmatās, šeit ir solīts atklāt gnostiķu būtību un viņu gadsimtu ilgo ietekmi uz garīgām idejām.

Marks Soloņins, grāmatas “Melu tīmeklī” (Zvaigzne ABC) autors, gan nav diplomēts vēsturnieks, bet ir pārliecināts, ka par Otro pasaules karu pastāv daudzi pseidovēsturiski izdomājumi, viņa mērķis ir kritiski analizēt piedāvāto informāciju un strikti turēties pie faktiem. Pēdējā laikā tā ir tāda jauka rotaļa — meklēt  negludumus un šķirbas oficiālajā vēsturē; ja arī lasītājam ir savs viedoklis par attiecīgo tēmu, tad tas var būt diezgan interesanti. Asmo atsauksme šeit.

Tas arī šoreiz viss!

Valentīna Freimane “Ardievu, Atlantīda!” (2010)

5 komentāri

Valentīna Freimane. Ardievu, Atlantīda! / sadarbībā ar Guntu Strautmani. – Rīga: Atēna, 2010.

Freimane_ArdievuMan piemīt tāda neliela māņticība, kas klusībā vēlas jaunā gada pirmo grāmatu īpaši labu. Tādēļ nopriecājos, ka zirdziņš, kas nosacīti tika iegriezts virs manas mājaskaudzes nelasītajām grāmatām, apstājās pie “Ardievu, Atlantīda!”. Kinozinātnieci Valentīnu Freimani es atceros no TV raidījumiem kā ļoti simpātisku un erudītu kundzi, par kuras atmiņu grāmatu nu jau vairākus gadus lasu tikai tās labākās atsauksmes.

Valentīna Freimane ir dzimusi 1922.gadā Rīgā. Viņas tēvs bija veiksmīgs jurists, specializējies starptautiskajās tiesībās, bet māte — šarmanta dzīves māksliniece, ģimene dzīvoja brīžiem Rīgā, brīžiem Berlīnē, pa vidam arī Parīzē. Valentīnai bija laimīga, lai arī neordināra bērnība un pusaudžu gadi, bet jaunību pāragri pārcirta Otrais pasaules karš. Visa Valentīnas ģimene un tuvinieki tika nogalināti Rīgas geto 1941. gada nogalē, bet viņai pašai izdevās izglābties un turpmākos trīs gadus pavadīt slēpjoties pie dažādiem cilvēkiem. Valentīna Freimane uzskata, ka savu mūžu var sadalīt septiņās atšķirīgās dzīvēs, kuras vieno tikai viņa pati. “Ardievu, Atlantīda!” stāsta par viņas pirmo un otro dzīvi — bērnību un agro jaunību.

Memuāru pirmā daļa veltīta autores bērnībai, kura šķiet ar tādu kā zelta maliņu apvilkta – laikmetam neraksturīga liberāla audzināšana, dažādu tautību auklītes, dzīve dažādās valstīs, tikšanās ar interesantiem cilvēkiem, labāko skolu izvēle utt. Vecāku mīlestība nav ierobežojoša, dogmatiska, kas Valentīnas gadījumā ļauj augt kā puķei rūpīga dārznieka koptā dārzā. Kad Valentīnas mātei kāda tenku vācele cenšas iedzelt, ka meita redzēta sliktā sabiedrībā, māte lepni atteic: “Kur ir mana meita, tur vienmēr ir laba sabiedrība!” Savukārt tēvs jau no desmit gadu vecuma meitai ir atvēris kontu Brīvības bulvāra grāmatnīcā, kur drīkstēts pirkt visu, ko sirds kāro.

Autore uzskata, ka daudz vērtīgāk ir audzināt jauno cilvēku brīvi attīstot visas bērna augošās personības spējas, daudz neprātojot par to noderību praktiskajā dzīvē, pavērt bērnam pēc iespējas plašu garīgo apvārsni, lai viņš nākotnē pats izlemj savu dominanti. Man ir simpātisks autores skatījums, kas cilvēku nevērtē pēc konkrētiem sasniegumiem, bet priekšplānā ir viņa patības kvalitātes, kas, protams, vēlāk izpaužas arī darbībā. Naudai un mantai ir tikai otršķirīga vērtība, kas palīdz vieglāk pārlaist trūcīgus laikus. Iespējams, ka Freimanes bērnības atmiņas var šķist pārāk saulainas, tomēr, pirmkārt, laimīgā ģimenē tās nevar būt citādas, otrkārt, arī man pašai, pētot vecvecāku fotogrāfijas no starpkaru perioda, ir radies iespaids, ka viņiem ļoti patika svētki, pikniki un viesības — un cilvēki bildēs ir tādi priecīgi un laimīgi, it kā beidzot atguvušies pēc Pirmā pasaules kara, labākas nākotnes gaidās.

valentina freimane

Valentīna Freimane

Lai arī pastarpināti, bērna acīm, tomēr lasītājam tiek sniegts ieskats gan Latvijas laika sabiedrībā, gan Vācijas noteiktu aprindu sadzīvē. Rīgas mājas allaž dūca kā bišu strops. Ģimenes ir liela, klāt nāk vēl vesels pulks dažādu tautību draugu un paziņu, tiek runāts gan vācu, gan krievu, gan latviešu valodā. Autore savu bērnību nosauc par pasargātu un tikai teorētiski nojauš par pasaulē pastāvošo judofobiju un antisemītismu. Pieaugušie, protams, atzīmē, ka vācbalti, Baltijas ebreji, krievi un latvieši dzīvo relatīvi nošķirtās kopienās, tomēr asi konflikti nepastāv.

Pirms 1941. gada vasarā Rīgu okupē hitlerieši, veselais saprāts teic: ebrejiem jābrauc prom! Tomēr Valentīnas ģimene vilcinās kopā ar Sarkano Armiju atkāpties uz valsti, kura drīzāk saistās ar kādu antipasauli. Par masveida ebreju slepkavošanu vēl nekas nav zināms — neviens nevarēja iedomāties, ka jau gada beigās Rīgas geto tiks nošauti gandrīz 30 000 ebreju. Valentīnu Freimani liktenis pasaudzēs, bet ne viņas tēvu, māti, vecvecākus un tantes ar mazajiem brālēniem. Pēc kāda laika tiks apcietināts viņas pirmais vīrs, kurš vēlāk cietumā mirs, bet Valentīnai atliks paļauties uz svešu ļaužu žēlastību vairāku gadu garumā. Viņas slēpšanā piedalījās vairāki desmiti cilvēku un galvenais — perfer et obdura, izturēt un noturēties.

Iespējams, ka grāmatas pirmo daļu interesantāk būs lasīt tiem, kam ir interese par starpkaru periodu Latvijā, kā arī kaut ko izteiks visi tie kultūras darbinieku uzvārdi, kurus nosauc Freimane. Savukārt, otrā daļa uzskatāmi parāda Otrā pasaules kara vēstures dzirnu nežēlīgo malumu. Skumji ir domāt, kāda varētu būt Latvija šodien, ja nebūtu iznīcināta unikālā, daudzkulturālā Latvijas vide. Baltvācu, krievu inteliģences, iznīcināto ebreju un izvesto latviešu vietā atnāca mazizglītoti pašlabuma meklētāji, kuri ar spēku lika sekot uzspiestām vērtībām un svešiem elkiem.

Valentīna Freimane savas atmiņas ir rakstījusi ilgi, jo atcerēties ir smagi. Pirmos desmit gadus pēc kara viņa neatļāva sev domāt par pagātni, centās dzīvot citā vidē un sabiedrībā. Es biju jauns cilvēks ar lielu potenciālu – daudz enerģijas, ar prieku metos jaunās zināšanās, visu ātri apguvu. Ar laiku paguru. Bet goda lieta bija – nedrīkst ļaut sevi iznīcināt. Es dzīvoju daudzu bojā gājušo vērtīgo cilvēku vietā. Tas ir pienākums. Ar mierīgu sirdsapziņu varu dzīvot tikai tad, ja dzīvoju godam (“Diena”, 2011. g. 14. janv.). Bez rūgtuma un sevis žēlošanas Valentīna Freimane ir izstāstījusi skaistu un stipru stāstu, lasītājam atliek tikai mācīties no pagātnes un izdarīt secinājumus, lai neatkārtotu iepriekšējo paaudžu kļūdas.

2014. gada lasīšanas plāni

5 komentāri

Catherine Alexandre

Catherine Alexandre

Pienācis jaukais mirklis, kad atkal var nospraust cēlus mērķus un saņemties varoņdarbiem. Pagājušā gada nogalē pēc zināmām pārdomām nonācu pie secinājuma, ka man vairs negribas skaitīt izlasītās grāmatas un uztraukties, vai paspēšu iekļauties visādos ciparos un sarakstos. Pirmkārt, tas nokauj lasītprieku, otrkārt, atbīda biezāku grāmatu lasīšanu uz nenoteiktu laiku. Tādēļ šogad es nolēmu noteikt pieticīgu un drīzāk simbolisku mērķi — 52 grāmatas gadā (jo gadā ir 52 nedēļas).

Arī pārējiem maniem nodomiem nebūs saistības ar noteiktu ciparu sasniegšanu, cik gribēsies un sanāks izlasīt, tik arī būs labi. Vienkārši nospraudīšu sev lasīšanas virzienus, lai gada laikā neaizmirstas🙂

Pirmkārt, protams, blogeru Ziemassvētku dāvanas — šogad piecas un vēl divas, kas aizķērušās no pagājušā gada.

Otrkārt, mans ilgtermiņa latviešu literatūras izaicinājums “Grāmatu gadsimts, 1900-1999”. Izaicinājumā man ir pievienojusies Ms Marii, bet varbūt vēl kādam ir vēlēšanās vairāk lasīt 20. gadsimta latviešu literatūru — laipni lūgts pulciņā!

Treškārt, tiek turpināti vairāki mani lasīšanas virzieni, kurus es gribētu aktivizēt: non-fiction grāmatas, kauna staba grāmatas jeb tās, ko jau sen vajadzēja izlasīt, un arī daiļliteratūra angļu valodā. Papildus esmu atcerējusies, ka man sen jau krājas visādi interesanti memuāri un atmiņu grāmatas, tādēļ vajadzētu beidzot arī tās izlasīt.

Vienīgais konkrētais izaicinājums, kurā es šobrīd piedalos, ir Goodreads Bookworm Bitches TBR Clean Up Challenge (1st Quarter 2014), kura galvenā jēga ir sākt tukšot savus labo lasīšanas nodomu plauktiņus, konkrēti — trīs mēnešos izlasīt septiņas grāmatas no to-read saraksta. Es par atskaites punktu paņēmu to, kas man Goodreads atzīmēts kā ‘mājaskaudze’, t.i. grāmatas, kuras nevis vienkārši gribas izlasīt, bet tās, kuras jau sen jau mājās kaudzītē saliktas un sērdienīgi cenšas sev pievērst uzmanību.

Ja runā par tematiskajām lasīšanas iecerēm, tad ir iecere turpināt lasīšanu par raganām, jo pagājušovasar es tikai drusciņ ieskrējos. Vēl jau ir izdomātas citas tematiskās izlases, bet pagaidām tās nepopularizēšu. Vienīgais — gribas nonākt līdz krievu daiļliteratūrai un tuvīno somugru lasīšanai, kuriem nesen iznākuši daudzi interesanti tulkojumi.

Kā līdz šim, katru mēnesi būs mēneša meitene un subjektīvs skatījums uz iepriekšējā mēneša grāmatu jaunumiem, un gan jau laiku pa laikam mani urdīs kāda neapturama vēlme izteikties par grāmatām, lasīšanu un visu ar to saistīto.

 Lai mums labs grāmatu gads!

Janvāra meitene

Komentēt

Dario Campanile. Liberazione

Dario Campanile (1948). Liberazione (fragments) (2011)

“Kad maltīte bija galā un trauki novākti, mēs stāvējām pie atvērta loga, un ārā tumsa nakts. Izdziestot pēdējam gaismas staram, Otori kungs pamāja uz dārza galu. Straume, veidojot ūdenskritumus, vijās dārzam cauri, lauzās ārā pa spraudziņām dakstiņos un krita lejā upē. Upe izgrūda dziļu, nepārtrauktu rēcienu, un pelēkzaļie ūdeņi spraugā atgādināja apgleznotu audeklu.

— Ir tik labi atgriezties mājās, — Otori kungs klusā balsī sacīja. — Bet, tāpat kā durvju priekšā allaž ir upe, tāpat arī tur ārā vienmēr ir pasaule. Un tā ir pasaule, kurā mums jādzīvo.”

Fragments no Liānas Hērnas grāmatas “Pāri lakstīgalu grīdai” (no angļu val. tulk. Vanda Tomaševica)

Sestā pietura – 2013

11 komentāri

Inge Löök. Old Ladies #19

Inge Löök. Old Ladies #19

Šogad martā man bija izveidojusies alerģija uz sniegu. Nu cik var? Kā decembra sākumā uzsniga, tā līdz pat aprīlim nespēja nozust no zemes virsas. Vēl jūlijā mani skurināja vien pati doma par sniegotu ziemu, bet tagad… tagad Ziemassvētkus un Jauno gadu bez sniega es uztveru kā sodu: aukstais, saldējošais lietus atnes tikai  skumjas. Morāle šīm īsajām pārdomām ir tāda, ka kādreiz cilvēks saprot, cik viņam bija labi, kad ir jau par vēlu.

Bet ne jau par bēdīgām lietām ir jāraksta gada pēdēja ierakstā — laiks apkopot izlasīto un izdarīt secinājumus. Brīvajās dienās saliku Goodreads senāk izlasītas grāmatas un atklāju, ka pēdējos trīs gadus esmu nemainīgi lasījusi 80+ grāmatas gadā, tomēr šogad izlasīto lappušu skaits ir patīkami audzis. Pastāv tādas klusas aizdomas, ka augusi arī izlasīto grāmatu kvalitāte, un visādus niekus aizstājusi vērtīgāka daiļliteratūra un non-fiction. Saskaņā ar wordpress laipni atsūtīto statistiku emuāra skatītākā grāmata bijusi Armanda Pučes “Slazds”, kas gan liecina tikai par hokeja lielo popularitāti. Ja man kādreiz savajadzēsies uzmundrinājumam lielāku bloga statistiku, es noteikti pameklēšu atkal kādu grāmatu par sportu🙂

2013. gadu es uzsāku ar viesošanos pie Skandināvijas autoriem, tad nobraucu uz Lielbritāniju, bet no turienes pārcēlos uz Amerikas kontinentu, drusku cītīgāk pievēršoties Dienvidamerikas autoriem. Aprīļa beigās notika gatavošanās Itālijas braucienam. Pēc Jāņiem savu uzvaras gājienu sāka raganas, kuras izplosījās pa veselām 10 grāmatām. Vasaras otrajā pusē pievērsos “garšīgām” grāmatām un atļāvos grāmatu apskatiem piesviest arī pa kādai ēdienu receptei. Rudenī notika visādu spontānu, mirkļa iegribu lasīšana un neliela nodarbošanās ar RIP izaicinājuma grāmatām. Gada beigās iznāca vairāk domāt par to, lai pabeigtu visādas izaicinājumu astes, tomēr izskaņā sanāca palasīt arī pāris Ziemassvētku noskaņas grāmatas.

Priecē tas, ka labu grāmatu noteikti ir bijis vairāk nekā sliktu, un tagad ir diezgan grūti izdomāt, kas būtu bijis tik labs, ka vērts īpaši pieminēt.

Kārenas Bliksenas “Ziemas pasakas” noteikti kādreiz tiks lasītas vēlreiz.

Džozefa O’Konora romāns par Īrijas vēsturi “Jūras zvaigzne” bija padrūms, bet radīja interesi par citiem autora darbiem.

Tieši tas pats sakāms par Sandro Veronēzi “XY”, kurš izraisīja īstu “prāta vētru”.

Ceru, ka kādreiz latviski tiks iztulkota Marijas Parras jautrā un sirsnīgā bērnu grāmata “Vafeļu sirds”.

Nepacietīgi gaidīšu turpinājumu Diānas Gabaldones “Svešzemniece” (visticamāk gan, ka man nāksies saņemties uz varoņdarbu un nākamos ķieģeļus lasīt angliski).

Šķiet, ka labprāt iegūtu savā īpašumā nupat izlasīto “Правдивая история Деда Мороза”, jo viens no grāmatas izdevumiem ir īpaši krāšņs un svētku noskaņu veicinošs.

Esmu ļoti apmierināta, ka šogad man izdevās izkustināt non-fiction lasīšanu, un neticamā kārtā es tiešām esmu izlasījusi veselas 12 grāmatas. Visas ir bijušas lasīšanas vērtas, un tā gribētos turpināt.

Tikai daļēji izdevās sakustināt lasīšanu angļu valodā, bet ieguvu pieredzi, ka nesaprotamu iemeslu dēļ man tā vislabāk veicas e-lasīklī. Tādēļ nākamgad vajadzētu domāt šajā virzienā.

Šogad diezgan negaidīts ieguvums (lai gan īstenībā uz to cerēju jau kādu laiku) bija secinājums, ka man vislabāk patīk reālistiska daiļliteratūra (gan klasika, gan mūsdienu), kuru vislabāk lasīt pārmaiņus ar labiem non-fiction. Kaut kā krietnu laiku centos sevi pieradināt pie šobrīd tik populārās fantasy, bet — jāatzīst godīgi — tas nav mans žanrs; bērnu grāmatas vēl patīk, bet pārējais bieži garlaiko. Vēl manējais ir vēsturiskā daiļliteratūra, detektīvi un kādreiz kāda sakarīga meiteņu grāmata.

Viss ir labs, kas ir izlasīts, par nākamā gada plāniem un izaicinājumiem es pastāstīšu nākamgad. Bet gada pēdējā dienā es gribētu novēlēt, lai viss šogad apgūtais noteikti atrod turpinājumu jaunajā, 2014. gadā. Pagātni mainīt nav iespējams, tomēr savus nākotnes lēmumus mēs pieņemam šobrīd.

Domās izvēlieties un noplēsiet vienu lapiņu apakšā redzamajā bildē!

Ticiet, darbojieties un jūsu vēlēšanās piepildīsies! Laimīgu Jauno gadu!

Take whatt you need

Older Entries Newer Entries