Galvenā Lapa

Дебора Кэмерон “Миф о Марсе и Венере” (2008)

Komentēt

Дебора Кэмерон. Миф о Марсе и Венере: Правда ли, что мужчины и женщины говорят на разных языках? / перевод с английского. – Санкт-Петербург: Питер, 2008.  (Deborah Cameron. The Myth of Mars and Venus. 2007)

kamerona_Marss un VeneraIespējams, man vajag sākt ar atzīšanos, ka agrā jaunībā mani drausmīgi satrauca jautājums: kāpēc Viņš mani nesaprot? Nē, tiešām, saruna ar vīrieti brīžiem šķita neiespējama. 90-to gadu beigās manās rokās nonāca Džona Greja grāmata “Vīrieši ir no Marsa, sievietes – no Venēras”, es to izlasīju un nedaudz nomierinājos, jo izrādījās, ka dzimumu nesaprašanās esot normāla parādība. Laiks gāja, manas kritiskās analīzes spējas pieauga, un no tā laika es esmu lasījusi dažādus pētījumus par dzimumu psiholoģiju, un manas domas ir stipri mainījušās.

Debora Kamerone ir sociolingviste, kura pēta valodas un dzimtes sakarības. Viņas grāmata struktūrāli veidota kā atbilde uz vairākām populārās psiholoģijas grāmatās paustām tēzēm. 20. gs. 90-to gadu sākumā ASV iznāca divas grāmatas, kuras attīstīja teoriju, ka dzimumu nesaprašanos nosaka bioloģiskās atšķirības un būtībā tā ir dabiska (D. Tannen. You Just Don’t Understand: Men and Women in Conversation (1990); John Gray. Men Are from Mars, Women Are from Venus (1992)). Minēto teoriju autore nodēvējusi par mītu un savā grāmatā konsekventi pierāda tās neatbilstību zinātniskiem pētījumiem.

Tanenas grāmata nav tulkota latviski, bet Greja spārnotais sauklis gan jau gadus divdesmit ir noturīgi ienācis Latvijas medijos un sarunās. Bieži pilnīgi kā aksioma tiek pavēstīta ideja, ka “mēs runājam dažādās valodās”, kā rezultātā speciāli tiek meklētas atšķirības, bet acīmredzami kopīgais netiek ievērots. Cilvēki ir pieradināti pie stereotipiem, kuros sievietes un vīrieši tiek pretstatīti, un masu mediji spekulē ar skaļiem virsrakstiem, kuri šos stereotipus popularizē. Piemēram, plaši izplatītais stereotips, ka sievietes runā vairāk par vīriešiem, kurš parādās grāmatā “The Female Brain” (2006). Kamerone stāsta par fonētikas profesoru Libermanu, kurš ir ieinteresējies par šo apgalvojumu, bet, pētot atsauces, izrādījies, ka neviens nekad nav veicis zinātnisku pētījumu, kas liecinātu, ka sievietes runā vairāk par vīriešiem. Nav iespējams principā salīdzināt dzimumu runas apjomu, jo ir pārāk daudz papildu faktoru, kas to ietekmē, savukārt pētījums, kas salīdzinājis vienas profesijas pārstāvjus – žurnālistus – apliecina, ka izrunāto vārdu daudzums ir aptuveni vienāds. Runas apjomam ir sakars ar citu faktoru – personas sociālo statusu grupā, kas nozīmē, ka persona ar augstāku sociālo statusu runā vairāk; uzreiz jāatzīmē, ka statuss var mainīties atkarībā no sarunas apstākļiem, apspriežamā objekta un mērķa.

Manu uzticību autore iekaroja ar 3.nodaļā aprakstīto metanalīzi (daudzu pētījumu salīdzinošā analīze) (J.S.Hyde „The Gender Similarities Hypothesis” (2005)), kurā tiek secināts, ka vīriešu un sieviešu spējas būtiski neatšķiras ne valodas prasmē un lietošanā, ne saskarsmē. Kāpēc cilvēki turpina ticēt dzimumu atšķirībai šajās jomās, ja tas nav zinātniski pamatoti? Saskaņā ar Džona Greju apgalvojumu vīrieši, kuri vada auto, savu ceļa nezināšanu vai apmaldīšanos pacentīsies noslēpt, bet es esmu pārliecinājusies, ka neviens manis novērotais vīrietis to nav uzskatījis par kaunpilnu faktu. Vai man vajadzētu ticēt arī citiem Greja apgalvojumiem, ka vīrietis ir tik neaptēsts, ka klausa tikai tiešām komandām: „Iznes miskasti! Iedzen naglu! Panes somu!”

sexbehaviourPatiesā problēma slēpjas faktā, ka ticība stereotipiem apgalvojumiem veicina rīcību, kas it kā apstiprina to patiesumu. Piemēram, vīriešiem tiek piedēvēts, ka viņiem ir mazākas saskarsmes spējas, ar ko attaisno netaktiskumu, nevēlēšanos sarunāties, neprasmi paust savas jūtas un emocijas utt., līdz ar to daļa sieviešu nemaz nemēģina izrunāt situāciju vai pastāstīt par savām problēmām, jo „viņš jau ir vīrietis – tāpat nesapratīs.” Sociālajā jomā tas var izveidot situāciju, kad vīrietim atsaka darbu, kurā nepieciešamas labas komunikatīvās iemaņas, priekšroku dodot sievietei, vai – bēdīgāka situācija – pret vīrieti attiecas pielaidīgāk izvarošanas gadījumā, ja sieviete nav kliegusi „nē” tik skaļi, lai dzird liecinieki, jo „vīrietis nemāk tik labi iztulkot signālus”. Savukārt sievietēm, kuras vēlas iegūt augstāku amatu ar tradicionālu autoritatīvo stilu vai darbu ar prasmi publiski uzstāties, to var atteikt, jo viņas tiek pozicionētas kā miermīlīgas un draudzīgas saskarsmē. Kamerone stāsta par vairākiem pētījumiem, kuros tiek analizētas atšifrētas viena dzimuma grupu sarunas, un secinājumi liecina, ka praktiski nav iespējams noteikt, kuram dzimumam pieder grupa, jo abos ir iespējams gan autoritatīvs, gan draudzīgs sarunu stils.

Mīts par sievietēm un vīriešiem vēlas iestāstīt, ka dzimumu sadalīšana divās antagoniskās grupās ir normāla, tomēr nekādi neņem vērā faktu, ka īstenībā grupu starpā var būt mazāka atšķirība, nekā starp indivīdiem grupas iekšienē. Piemēram, dažādu kultūru, sociālo slāņu, reliģiju vai etnisko grupu saskarsme – tas viss cilvēkus var šķirt daudz vairāk nekā piederībā vienam vai otram dzimumam. 20. gadsimtā zināmā pasaules daļā iegūtā nosacītā dzimumu vienlīdzība ir ievērojami mainījusi vīriešu un sieviešu attiecības, bet kultūras pārmaiņas nenotiek viegli, kas ir iemesls Marsa un Venēras mīta popularitātei. Es pieturēšos pie autores atgādinātā Džordža Kerlina teiciena: „Men are from Earth, women are from Earth. Deal with it.”

Lai arī salīdzinoši neliela, Kamerones grāmata ir ļoti saturīga, diemžēl daudzus interesantus pētījumus un faktus man neiznāca pieminēt. Kamerone nepostulē, ka vīrietis un sieviete ir pilnīgi vienādi, tomēr pierāda, ka mēs esam daudz līdzīgāki, nekā to pūlas parādīt masu mediji un populārās psiholoģijas grāmatiņas. Iesaku ikvienam, kas interesējas par  dzimumu psiholoģiju.

Mārgareta Atvuda “Pēnelopiāde” (2005)

Komentēt

Mārgarēta Atvuda. Pēnelopiāde / no angļu val. tulk. Ingūna Beķere. – Rīga: Jānis Roze, 2005. (Margaret Atwood. The Penelopiad. 2005)

Atvuda_PenelopiadeVisi zina grieķu mītu par Itakas valdnieku Odiseju – viltnieku un asprāti, sieviešu un dievu mīluli. Tomēr pastāv arī stāsts par Odiseja sievu Pēnelopi, kura vēsturē iegājusi kā uzticīga sieva, kura divdesmit gadus gaidījusi vīru pārnākam mājās no Trojas kara, bet viņam visu laiku gadījās kaut kur aizķerties… Atvuda ir vēlējusies pierakstīt Pēnelopes teikto, lai mums būtu iespēja uzzināt ne tikai his-story, bet arī her-story.

Pēnelope teic savu stāstu no Aīda valstības – kā ēna viņa klejo pa asfodeļu pļavām, kas saaugušas tālu rietumos, Okeāna upes apskalotas. Pēnelopei ir iespēja šad un tad pārdzimt dzīvo pasaulē, tomēr viņa to nekad nav izmantojusi – manā bijušā dzīvē bija daudz grūtību, bet kur ir teikts, ka nākamā nebūs vēl ļaunāka? Odiseju gan nekas neattur, viņš atkal dodas kādā dēkainā dzīvē, tāpat kā Pēnelopes daiļa un iedomīgā māsīca Helēna, kuras dēļ izcēlās Trojas karš. Dzīvē Pēnelope nebija traģiska persona – nevienu nenogalināja un pati nenogalinājās, viņa nebija īpaši skaista, tomēr kā Odiseja potenciālā bagātā atraitne viņa bija gana iekārojama. Tādēļ Odiseja prombūtnē uzrodas tie precinieku pūļi, kuri dzīvojas pa viņas pili un nekādi nav aizdabūjami projām.

… gudrība ir tā īpašība, ko vīrs grib savā sievā redzēt tikai tad, ja viņa ir zināmā attālumā no vīra. Ja nekas vilnošāks nebūtu dabūjams, tad tuvumā viņš labprātāk izvēlēsies laipnību.

Tradicionālais stāsts vēsta par Pēnelopi kā uzticīgu sievu, kura ar viltu māna savus preciniekus, tomēr Atvuda atļaujas par šo nevainojamās sievas tēlu šaubīties – varbūt arī Pēnelope bija tikai cilvēks un savas naktis nepavadīja ārdot ārā pa dienu uzausto, bet dāvāja savus glāstus kādam iekārojamam grieķu varonim. Pēnelope ir uzaudzinājusi divpadsmit uzticīgas kalpones, kuras pilī ir viņas acis un ausis, viņa liek tām atrasties precinieku tuvumā, būt laipnām pret tiem, mēļot par saimniekiem un izspiegot. Šo norunu zina tikai Pēnelope un kalpones, tādēļ Odisejs atgriežoties visas kalpones nogalina kā nodevējas. Atvudu ir ļoti satraucis nelaimīgo kalpoņu liktenis, tādēļ viņa tām piešķirusi balsis, kas atskan grieķu kora veidolā. Tiešām, kapēc Odisejs ar tādu bardzību vērsās pret nabadzītēm, bet svarīgākais – kāpēc Pēnelope par viņām neiestājās?

Nu, aukle – visu tavā ziņā dodu – Glāb mani, glāb arī Odiseja godu!

Nevarētu teikt, ka Atvudai būtu sava, ļoti konkrēta versija par Odiseja mītu, viņas Pēnelope pat mirusi runā pustoņos un mīklās, un autore rotaļājas ar iespējām. Varbūt autori ļoti vilināja iespēja salauzt Pēnelopes labās sievas tēlu un parādīt arī viņas tumšo pusi, to darot līdzīgāku cilvēkam, ne didaktiskam mīta tēlam. Lai gan man patika Atvudas vieglais, asprātīgais stils, kurš piezemē gan dievus, gan varoņus, tomēr vienlaikus arī tas piezemē iespēju izstāstīt grieķu traģēdiju par divpadsmit pakārtajām kalponēm. Tās stāstījuma beigās tā arī paliek pakārtas starp zemi un debesīm. Atvudas stāsts nav slikts, bet pieņemu, ka daudzi no viņas, atzītas novatores, bija gaidījuši vairāk. Viņa pati piemin versiju, kurā Pēnelope ir mēness dievietes Artemīdas iemiesojums, bet divpadsmit kalpones – tās priesterienes, kuras pretojas patrarhālajiem dieviem; lūk, tāda notikumu izspēle būtu bijusi daudz interesantāka, lai arī, protams, daudz riskantāka.

 

Pirmā pietura – 2013

9 komentāri

http://valscrapbook.tumblr.com

via valscrapbook.tumblr.com

Pilns tirgus piebiris pūpoliem, lielveikalu plauktos sasēduši šokolādes zaķi un šur tur uzņirb krāsainu sēklu paciņu stendi. Tas liecina, ka kaut kur, iespējams, tepat aiz stūra, ir paslēpies pavasaris, kuru šogad nekādi nevar sagaidīt. Ziemā tika ieņemta nosalušās vāveres poza (skat. pa kreisi), bet šobrīd ceturtais mēnesis ar noturīgu sniegu šķiet jau par daudz. Pilnīgi sirds sāp, kad lasi, ka kaut kur pasaulē šajos platuma grādos plaukst narcises un tulpes.

Bet – pietiks gremzties! – saule ir spoža un debesis zilas. Ko gan es esmu sadarījusi pirmajos divarpus mēnešos? Janvāra sākumā ļoti gribējās nomainīt bloga “ādiņu”, tad nu vienā brīdī es sajutos kā sieviete, kura ir izkrāvusi visu sava drēbju skapja saturu uz gultas un tagad stāv un lauza rokas, jo kārtējo reizi nav ko vilkt mugurā. Mana galvenā vēlme bija nonākt pie kaut kā tāda, uz ko es gribētu skatīties vismaz pāris gadus, un šobrīd rezultāts man patīk. Kā jau gada sākumā, formulēju savus izaicinājumus (un man jau tagad šķiet, ka es esmu pārāk ieskrējusies). Šogad pilnīgi negaidīti (kā gan man viss tā negaidīti notiek :) ) esmu sākusi lasīt pēc teritoriālā principa – janvārī bija skandināvi, bet februārī vecā, labā Anglija. Nezinu, kur tas mani novedīs, bet vispār man patīk pārmaiņas labad ilgāku laiku izjust viena reģiona rakstnieku stilu.

Februārī domāju par vērtēšanas sistēmu. No vienas puses, man patīk, ja grāmatu aprakstos autori beigās pievieno vērtējumu ciparos, nu tur 7 no 10 vai 4 no 5, īpaši ērti tas ir tad, ja netīšām iebrien kādā svešā blogā un ātri gribi noskaidrot, vai ar autoru sakrīt gaumes. No otras puses – man pašai tas vienmēr ir sagādājis grūtības, jo es vienkārši nespēju ielikt piecas zvaigznītes detektīvam, kuru otrreiz noteikti nelasīšu, jo tas nozīmētu to vienādot ar kādu meistardarbu, kas pārlasāms ne reizi vien. Tai pašā laikā savā žanrā detektīvs varbūt patiešām būtu pelnījis tās piecas zvaigznītes. Tā nu es Goodreads mokos ar vērtēšanu. Nesen piereģistrējos kino forumā Letterboxd – tur situācija ir vieglāka, jo drīkst piešķirt arī puszvaigznīti.

Marta sākums man ir pagājis rakstot par iepriekš izlasīto, kā arī pievēršoties 8. marta tēmai. Šogad es biju izdomājusi palasīt žurnālus un pārdomāt lietas, kas tajos tiek prasītas no Latvijas sievietēm. Traki slidens temats, es jums teikšu, nākamgad noteikti drošāk būs rakstīt par afgāņu meiteni, kura gribēja mācīties, bet viņai iešāva galvā vai par to, ka šogad ASV atļāva sievietēm dienēt kaujas vienībās. Šodien (14. martā) atkal “Ievā” tiek jautāts Ilzei Jurkānei: “Vai jūs apzināti sevī kultivējat sievišķību?” Kāpēc nākamā lapā intervijā māksliniekam Fišeram netiek jautāts, vai viņš apzināti sevī kultivē vīrišķību? Ja grib sirsnīgi pabesīties, tad raksts “Sievišķības meklējumos” ir tieši tam domāts: tiešām, kāpēc meitenēm skolā eksakto zinātņu vietā netiek mācīti “sievišķie spēka centri”? Paziņojums, ka “emocijas un spēja tās pārvaldīt ir dabas dāvana sievietei, vīriešiem tā nepiemīt” man vienkārši liek kļūt par agresīvu vīriešu tiesību aizstāvi… bet OK, par šito jābeidz, jo man te galu galā ir grāmatu blogs.

via shpilenok.livejournal.com

via shpilenok.livejournal.com

Ar savu pēdējo aprakstīto grāmatu es iekāpu kuģī un aizbraucu no Liverpūles uz Ņujorku, kas nozīmē, ka turpmākās divas nedēļas es dzīvošos pa Amerikas kontinentu – kaut kas par mīlu un sievietēm, kaut kas no dzimtes studijām, kaut kas no iekavētā plauktiņa. Aprīlī man zīmējas Itālija un itāļi un kaut kas garšīgs. Jācer, ka tobrīd jau pilnā sparā kokos ritēs dzīvības sulas, ritināsies jaunās lapiņas un raisīsies pumpuri, bet cilvēks būs izstaipījis savus iestāvējušos kaulus un kļuvis možs un rosīgs :) !

Džozefs O’Konors “Jūras zvaigzne” (2002)

4 komentāri

Džozefs O’Konors. Jūras zvaigzne / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, 2005.

konors_jūras zvaigzne„Jūras zvaigzne” latīniski ir Stella maris, tā kādreiz titulēja Jaunavu Mariju, visu katoļu jūras braucēju aizgādni. Kuģim “Jūras zvaigzne”, kurš 1847. gada atiet no Īrijas krastiem, Dievmātes aizgādība nekaitētu, tomēr šķiet, ka tobrīd Īriju un tās iedzīvotājus ir nolādējis pats nelabais.

19. gadsimta sākumā Īrija nonāca Anglijas pakļautībā, un īru tautas stāvoklis ar katru gadu pasliktinājās. Par lielajiem zemes īpašniekiem pamazām kļuva angļu un skotu protestanti, bet īru zemnieki nonāca viņu atkarībā. Agrārā reformas rezultātā mazie nomnieki vairs nebija izdevīgi, un cilvēkus izlika no viņu dzimtajām mājām. 1845. gadā Īrijas kartupeļus inficēja puve, kas iznīcināja tautas pamatēdienu, un sekoja vairāki neražas gadi – sākās an Gorta Mór jeb Lielais bads, kurš ilga četrus gadus (1845-1849). Tos, kas nenomira no bada, nogalināja daudzās epidēmijas; nepilnīgās iedzīvotāju uzskaites dēļ nav iespējams pateikt, cik tieši cilvēku nomira, bet tas tiek lēsts robežās no viena līdz pusotram miljonam. Ļaudis bēga prom no savas dzimtenes uz ASV un Kanādu, un emigrantu skaits bija milzīgs. Līdz Lielajam badam uz Amerikas kontinentu jau bija aizbraucis vismaz miljons īru, bet bada gados emigrantu apjoms bija aptuveni 250 000 gadā. Kopumā Īrijas iedzīvotāju skaits no 1841. līdz 1901. gadam saruka no 8 miljoniem iedzīvotāju gandrīz uz pusi.

Grūti iedomāties, ka par šo vēstures posmu būtu iespējams uzrakstīt kādu dzīvespriecīgu romānu, tādēļ ilgu laiku grāmatām par šo tēmu es metu līkumu. Tomēr Goodreads grupas Bookworm Bitches ziemas izaicinājumā bija prasīta viena grāmata par Īriju – tā nu vajadzēja saņemties. Jāteic, ka O’Konors ir uzrakstījis teicamu darbu par ļoti smagu tēmu, piedevām izdarījis to saistoši, atklājot gan dažādus vēstures faktus, gan niansētus galveno varoņu pārdzīvojumus. Dīvainā kārtā Lielais bads pārņem līdz kaulam, tomēr īru varoņi labāk mirs, nekā pieļaus, ka tos žēlo.

1847. gadā no Īrijas krastiem atiet kuģis “Jūras zvaigzne”, uz kura atrodas 37 cilvēku apkalpe, 402 ar pusi parastie lēto vietu pasažieri un 15 pirmās klases pasažieri. Kuģis ir pārlādēts, pārtikas trūkst, nožēlojamā higiēna veicina slimību izplatīšanos. Braucēju vienīgā cerība ir Ņujorka – kuģa galamērķis, daudzus otrā krastā gaida radinieki, kuri ir sakrājuši un atsūtījuši ceļa naudu. Uz kuģa atrodas trīs romāna galvenie varoņi – lords Kingskorts, viņa bērnu aukle Mērija un apšaubāmas izcelsmes skrandainis Pijs Malvejs. Īrijā tos netur vairs pilnīgi nekas un neviens – visa Mērijas ģimene ir mirusi, lords Kingskorts ir aizslēdzis savu bankrotējušo muižu, bet Pijs bēg no savas pagātnes un pats no sevis.

Jūra ieplūst cilvēkā iekšā, gluži kā sava veida narkotikas. Reizēm es attopos, ka runāju (un pat domāju) tādos kā viļņveida ritmos. Tas ir dīvaini. Un visi jūrasbraucēji pēc zināma laika, šķiet dara tāpat. It īpaši naktīs okeāns liekas melanholijas pārņemts. Viļņu šļaksti pret kuģa korpusu, un tā tālāk.  Debesis ir tik tumšas, ka zvaigznes izskatās vēl spožākas, pat mirdzošākas un skaistākas nekā Golvejā. Reizēm man šķiet, ka es labprāt paliktu šeit uz visiem laikiem.

Romāna struktūra ir nedaudz neierasta – autora stāstījums mijas ar kapteiņa dienasgrāmatas fragmentiem, lorda vēstulēm, žurnālista nākotnes grāmatas izvilkumiem, kā arī nodaļu beigās un sākumā tiek citēti reāli dažādu personu izteikumi par Īriju un tās stāvokli, ko papildina arī bildes. Viss romāns tiek virzīts uz to, lai lasītājs saņemtu iespējami pilnīgu ainu un izprastu katru personāžu.  Piedevām autors ir parūpējies, lai lasītājs katrā nodaļa atklātu kādu jaunu pavērsienu un iepriekšējie notikumi pavērtos jaunā gaismā. Sākumā varoņi tiek mīlēti, tad ienīsti un nesaprasti, bet izskaņā – viņiem tiek piedots. Fakti šķita spiežamies cauri virskārtas maskām kā senseni koki, ko ar dzīvu mizu pēc piecsimt gadiem atrod zem purva zemes.

Īrijas vēsture varēja būt citādāka. Anglijas palīdzība bija mazefektīva, neregulāra; uzskata, ka 1846. gadā būtu pieticis ar aizliegumu eksportēt graudus no Īrijas, lai kompensētu milzīgo kartupeļu ražas kritumu. Šobrīd šausminošs liekas fakts, ka visus bada gadus turpinājās un pat pieauga pārtikas eksports no Īrijas uz Angliju.

Kā valdība izturas pret cietumniekiem un emigrantiem, kā izturas pret nabadzīgajiem un pret tiem, kuriem nav ietekmes, tāpat šī valdība slepenībā vēlētos izturēties pret mums visiem.

“Jūras zvaigzne” ir nežēlīgi skaista drāma, kurā varoņu dzīves iztek kā smiltis caur pirkstiem, bet viņi cīnās, jo ikviena traģēdija var būt iemesls varonībai. Man šķiet, ka es esmu uzrakstījusi pārāk maz, lai atklātu, cik ļoti grāmata mani saviļņoja, izklaidēja un pamācīja.

Īstas sievietes meklējumos

21 komentāri

via sun-star-n-moon.tumblr.com

via sun-star-n-moon.tumblr.com

Šogad es biju nolēmusi, ka 8. marts mani neskars, jo esmu jau pāris reižu izrakstījusies par šo tēmu – ko tad nu vairs taustiņus klabināt! Redziet, kādu brīdi jau tiek malts, ka jāatceras šo svētku vēsturiskā nozīme un, domāju, var prognozēt, ka nākotnē 8.martā Latvijā mierīgi varēs sagaidīt kaut ko konstruktīvāku kā primitīvu naidu pret tulpītēm.

Sēdēju es un šķirstīju žurnālus (kā par nelaimi). Ja ikdienā visi šie formulējumi arī pastāv, bet tiek gana atšķaidīti, tad 8. marta sakarā jau nu visi ir gribējuši kaut ko pateikt.

Lūk, atveram 6. marta žurnālu “Ieva” un redaktores vēstulē lasām, ka viņa runājusi ar gudrām sievietem un smēlusies šādas atziņas: A) retrīta vadītāja Inta teikusi, ka “Visu sieviešu pienākums bija radīt skaistumu gan iekšpusē, gan ārpusē.”; B) tantras skolotāja saka: “Sevi kopt un labi izskatīties ir viens no sievietes pienākumiem. Ja sieviete par sevi nerūpējas, viņa nav vairs sievišķīga. (..) Sievietei ir jābūt koptai, lai uz viņu ir prieks [!!!] skatīties.” OK, fascinējoši secinājumi. Turpinam ar rakstu par etiķeti, kurā dzimumu saskarsmi autore salīdzina ar tango: “Sievietei dejas soļi, protams, ir jāzina (varbūt pat vēl pārliecinošāk nekā vīrietim), tomēr būtu jāļauj vīrieša stiprajām rokām sevi vadīt.” Hei, atgādiniet man, kurā gadsimtā tas tiek teikts?!

Labi, es sev teicu, tas ir sieviešu žurnāls un normāli, ka daļa no šī segmenta joprojam producē tādus murgus. Atveram 8. marta “Patieso dzīvi”, kur rakstā par attiecībām (“Kā zempaziņa izvēlas partneri?”) ar piemēriem parādīts, ka koša, pašapzinīga sieviete vīrietim nav vajadzīga, viņiem, redziet vajag “pelēkās peles”. Vai kāds ir pajautājis šīm košajām sievietēm, vai viņas vispār vēlas par katru cenu to vīrieti sev pie sāniem? Vispirms tiek postulēts: “… tas, ka vīrietis var sajust, ko patiesībā domā sieviete, izklausās neticami. Bet vīrieši kā suņi – jūt“, bet nākamā lapā teikts: “Bieži to, kas pateikts caur puķēm, vīrietis nesaprot, jo viņa smadzenes funkcionē mazliet citādāk, nespējot interpretēt tik labi, kā tas dots sievietēm.” Grūti pateikt, kurš dzimums ar šiem tekstiem tiek “nolikts”, jo sievietei taču ir “zemapziņas šifri” un “smalkās iekšējās vibrācijas”. Un kur nu vēl seksologa teiktais: “… ja sieviete arī nopietnu attiecību vārdā nav gatava vai pat vairs nespēj ļauties piedzīvojumam kaut vai uz vienu stundu, viņa nebūs gatava būt kopā uz mūžu.“, ar ko acīmredzot tiek norāta sievietes pretošanās vīrieša mednieka instinktiem, bet pārmērīga aizraušanās ar sociāliem un materiāliem sasniegumiem.

Tālāk atveram 8. marta “Mājas Viesi”, kurā jauna sieviete popularizē 1. maija sieviešu skrējienu un vienlaikus teic: “Vīrieši ir materializētāji, bet mēs – mīlestības devējas. Tad jāpadomā, kā mēs dzīvojam, kāpēc vīrieši mirst agrāk, vai mēs dodam mīlestību tik, cik mums tās ir?” Ir gana daudz objektīvu iemeslu, kāpēc vīriešu mūžs ir statistiski īsāks, bet meitene ir izvēlējusies atražot tēzi, kurā sievietes ir vainīgas pat pie vīriešu mirstības. Objektivitātes labad jāpiebilst, ka tālāk žurnālā ir raksts “Sākumā bija sieviete…”, kurā zinātnieki stāsta par dzimumu atšķirībām bez kategoriskiem apgalvojumiem un vispārinājumiem.

Šāda veida izteicienus es pastāvīgi satieku visdažādākajos masu medijos, pie kam jāatzīmē, ka visbiežāk to autores ir pašas sievietes, kuras aizvien no jauna atkārto jau gatavas tēzes. Kāpēc? Vai tiek meklēts kāds sievietes ideāls, 21. gadsimta modelis, kuram līdzināties?

Kur gan lai meklē to īsto sievieti, kuras piemēram līdzināties? Varbūt tā ir mana vecvecmāmiņa, kuru Pirmā pasaules kara bēgļu gaitas aizveda uz kādu Krievijas mazpilsētu un viņa šujot izvilka gan sevi, gan savus trīs mazgadīgos bērnus? Varbūt tā ir otra mana vecvecmāmiņa, kura 30-to gadu Pierīgā viena pati  vadīja saimniecību ar cūkām, govīm un kāpostu laukiem? Varbūt jālūkojas tuvākā pagātnē – mana omīte bija dievbijīgs, sirsnīgs cilvēks, kuru ar labu vārdu piemin joprojām, bet mana otra vecāmamma mīlēja priecīgas pasēdēšanas, iešanu ciemos un nevienam savus kreņķus nerādīja un uz pleca neraudāja. Vai viņas bija tās īstās sievietes? Varbūt sāksim ar to, ka viņas bija cilvēki, kuri dzīvoja saskaņā ar savu sirdsapziņu un lieki nedomāja par to, lai atbilstu kādam mistiskam standartam, prasībām, iedomātam veidolam. Grūti iedomāties, ka viņas varētu atvērt kādu modīgu žurnālu, uzšķirt rakstu “10 īstas sievietes pazīmes” un tad nu vilkt ar pirkstu līdz un lauzīt galvu, vai viņas ir pietiekami labas, lai sauktos par sievieti.

Mēs neesam izvēlējušās piedzimt par sievieti, to noteica apaugļošanās process, tādēļ visi šie mākslotie identitātes meklējumi, no cilvēciskā viedokļa skatoties, šķiet diezgan smieklīgi. Sieviete būs sieviete arī neuzkrāsota, neepilēta, bez silikona un liftinga efekta, viņu var ieģērbt vai izģērbt, sēdināt uz diētas vai nobarot – to nevar izmainīt vai izdzēst. Un nevajag runāt par kaut kādu maigumu, pakļaušanos, sapņainu skropstu mirkšķināšanu un vīra galvas grozīšanu un mētāšanos ar āboliem. Sievietei ir tiesības būt ļoti dažādai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka vispirms viņa ir Cilvēks un tikai pēc tam sekundāro dzimumpazīmju nēsātāja.

Mīļās sievietes (un īpaši jaunietes)! Tai brīdī, kad kāds grib jums iestāstīt, kādai tad īsti ir jābūt Īstai sievietei, droši parādiet trīspirkstu kombināciju un soļojiet tālāk. Tikai pati sieviete drīkst noteikt, kas tieši viņu definē par sievieti.

Pēters Hēgs “Divdesmitā gadsimta sapņu vēsture” (2005)

12 komentāri

Pēters Hēgs. Divdesmitā gadsimta sapņu vēsture / no dāņu valodas tulk. Inga Mežaraupe. – Rīga: Atēna, 2005. ( Peter Høeg. Forestilling om det Tyvende århundrede. 1988)

Hegs_SapnuVesturePēters Hēgs ir slavenās Smillas jaunkundzes radītājs, un tāds viņš man arī līdz šim bija palicis, jo nevienu citu viņa romānu es lasīt nebiju saņēmusies. Jāsaka paldies MsMarii, kura man šīs grāmatas lasīšanu uzdāvināja Ziemassvētku apdāvināšanā, citādi es līdz tai diez vai kādreiz būtu nonākusi.

Latviešu lasītājam (vai varbūt izdevējam – “Atēnai”) Hēgs ir mīļs rakstnieks, man pat šķiet, ka latviski varētu būt izdots gandrīz viss Hēga sarakstītais. “Divdesmitā gadsimta sapņu vēsture” ir Hēga debijas romāns, un kā tāds tas ir apbrīnojami nobriedis un saturiski piepildīts. Hēga daiļradi saista ar viņa tautietes Bliksenas un maģiskā reālisma pārstāvja Markesa darbiem, un tam noteikti ir pamats, jo Hēga fantāzijas un sižeta savērpumi nekad neizmirst savu skandināvisko izcelsmi. Rakstnieka sapņu vēsture ir ļoti dīvaina ģimenes sāga, kura sākas 1520. gadā, bet beidzas 20. gadsimta beigās, un lasītājs tiek iepazīstināts ar vienas ģimenes četrām paaudzēm, nevienai no tām neatstājot iespēju iekļauties normalitātes robežās.

Man ar  Hēgu negāja viegli, jo stāsta blīvums ir tāds, ka… man par biezu. Izlasot pārdesmit lapas, es sāku justies kā tāda franču aristokrāte Marijas Antuanetes galmā, jo man bija sajūta, ka uz galvas ir uztaisīta grandioza frizūra, kurā sasprausta puse Dānijas floras un pāris putnu būrīšu piedevām. Ar prātu es sapratu, ka tas ir uzrakstīts labi, saistoši un pat brīžiem fantastiski, tomēr emocionāli man bija garlaicīgi. Mani ļoti iepriecināja trešā nodaļa par Lavnesas mācītāju Torvaldu un viņa meitu Annu – fanātisks, jauns mācītājs dodas uz dabas apdalītu miestu, izolētu no ārpasaules, kura iemītnieki ir apdulluši no pusbada un par vienīgo drošo lietu savā dzīvē uzskata ciešanas. Gadiem ilgi un pacietīgi Torvalds sprediķo, kamēr ļautiņi atskārst, ka ir izredzēti, lai ciestu vairāk nekā visi, lai tiktu pārbaudīta viņu pacietība. (Vai nav dievīga reliģioza atklāsme visiem dzīves apdalītajiem?) Pēc trešās nodaļas es nopriecājos, ka nupat jau autors ir ierakstījies, bet man par nožēlu teksts atgriezās sākotnējās sliedēs un atkal interesanti  kļuva tikai grāmatas beigu nodaļā.

Es ilgi lauzīju galvu, kāpēc man ar Hēgu nepaveicās, un izdomāju, ka man viņā pietrūka tā netveramā viegluma, kas maģisko reālismu padara tik simpātisku. Hēgs vienkārši ir pārāk liels skandināvs, savā ziņā perfekcionists un urķis, kas nav savienojams ar tauriņa prieku, to bezsvara neprātu, kas maģiskajā reālismā paceļ augšup vissmagākās lietas. Līdz ar to viņa stils bija nevainojams “Smillas jaunkundzē” – precīzā, preparējoša detektīvā, bet diemžēl mani neuzrunājošs Hēga debijas romānā. (Var jau būt, ka es vienkārši Hēgam nevaru piedot to, ka viss šķita pagalam bezcerīgi. Lūk, tas jau ir skandināvu gaumē.)

Lai kā, bet vienu savu vēlmi (pateicoties MsMarii) – izlasīt vēl kaut ko no Hēga, es esmu īstenojusi. Visticamāk, ka vairāk pie viņa arī neatgriezīšos, bet tas, ja ņem vērā manu lasāmo grāmatu sarakstu, nav slikts lēmums.

 

Marta meitene

Komentēt

Pietro Rotaru (1707-1762) Girl with a Book

Pietro Rotari (1707-1762) Girl with a Book

Ar ko gan viņš mīlējies, ko viņš mīlējis līdz šim? – jūtu vētras sagrābts, viņš sev vaicāja. Vecu sievu, – viņš pats sev atbildēja, – sievu, kurai ir tikai āda un kauli. Sarkanvaidzes padauzas, pārlieku daudzas, lai būtu vērts pieminēt katru atsevišķi. Raudulīgu mūķeni. Skarbu dēkaini ar nežēlīgu muti. Mežģīņu un ceremoniju blāķi, kas jēdz vienīgi pamāt ar galvu. Mīlestība nebija nozīmējusi viņam neko vairāk par zāģu skaidām un pelniem. No tās gūtajām baudām bija augstākā mērā pliekana garša. Viņš brīnījās, kā spējis to visu izturēt bez žāvāšanās. Jo tagad, kamēr viņš tā lūkojās, viņa biezās asinis atkusa, ledus viņa vēnās pārvērtās vīnā, viņš dzirdēja ūdeņus plūstam un putnus dziedam, pavasaris gāzās pāri stingajai ziemas ainavai, atmodās Orlando vīrestība, viņš satvēra rokās zobenu, viņš stājās pretī daudz pārdrošākam ienaidniekam nekā Poļi vai Mauri, viņš nira dziļos ūdeņos, viņš redzēja aizā uzplaukušo briesmu puķi, viņš pastiepa roku pēc tās – taisnību sakot, viņš rīmēja vienu no saviem viskaislīgākajiem sonetiem, kad kņaze viņu uzrunāja:

- Vai jūs nebūtu tik bezgala laipns un nepasniegtu man sāli?

Viņš tumši pietvīka.

Fragments no Virdžīnijas Vulfas romāna “Orlando” (tulkojusi Amanda Aizpuriete)

Pelhems Grenvils Vudhauzs “Labs i’, Džīvs!” (2004)

4 komentāri

Pelhems Grenvils Vudhauzs. Labs i’, Džīvs! / no angļu val. tulk. Valda Melgalve. – Rīga: Tapals, 2004. (P. G. Wodehouse. Right Ho, Jeeves. 1934.)

Vudhauzs_Labs iMazs ieraksts par Vudhauzu, kuru laikam jau vajadzēs pieskaitīt pie maniem kauna staba piederīgajiem – jau sen lasu par viņa smieklus raisošajiem varoņiem Džīvsu un Vusteru, bet līdz šim tos nebiju iepazinusi. Kā noskaidroju, angļu aristokrāts Bērtijs Vusters un viņa kalpotājs Džīvs ir piedzimuši gandrīz pirms 100 gadiem un pirmoreiz parādījušies kādā Vudhauza stāstu krājumā 1915. gadā. Bērtijs ir bagāts dīkdienis, kura galvenais uzdevums ir piepildīt dzīvi ar kvalitatīvu izklaidi un veikt visus augstākās sabiedrības rituālus. Nevarētu gan teikt, ka viņš būtu ļoti attapīgs vai izveicīgs, bet to pilnībā kompensē viņa kambarsulaiņa Džīvsa gudrais un taktiskais prāts, kas Bērtijam palīdz izkļūt no daudzām kļūmīgām situācijām.

Bērtijs Vusters (OK, Bertram Wilberforce Wooster) ir galvenais varonis desmit romānos un vairāk nekā 30 stāstos, tomēr viņa sulainis Džīvs savu kungu nedaudz pārspēj, jo Vudhauzs vispirms esot izdomājis attapīgo sulaiņa tēlu. Vispirms tika sarakstīti vairāki stāstu krājumi, bet tikai 1934. gadā iznāca pirmais romāns – Thank You, Jeeves, kurš latviski nav tulkots. “Labs i’, Džīvs!” ir otrais romānu sērijā, bet tas nekādi netraucē grāmatas lasīšanā. Latviski vēl ir iznācis devītais sērijas romāns “Drošu dūšu, Džīvs!” (Stiff Upper Lip, Jeeves) un viens stāstu krājums “Strihnīns zupā”. Visus tulkojusi Valda Melgalve.

Sākotnēji kunga un kalpa duets man šķita vienkārši jauks pārītis, kam šad un tad izdodas izmest smieklīgu frāzi un iekļūt podīgās situācijās. Šobrīd varu teikt, ka lielā mērā ir izklīdusi mana februāra ikgadējā īgņošanās, tādēļ varu novērtēt Vudhauzu kā tiešām jautru rakstnieku, kura frāzes ir vērts iegaumēt un atkārtot. Bērtijs, būdams “džentlmenis līdz pat aizdeguna mandelēm”, ar vislabākiem nodomiem pūlas palīdzēt savam draugam saieties ar īsto meiteni, bet tikai Džīvsa smalkjūtīgā (gan ne pret savu kungu) un psiholoģiski motivētā iejaukšanās izglābj pasauli no divu mīlas pāri izjukšanas. Un Bērtijam atliek tikai teikt: “Labs i’, Džīvs!”

Laba, humoristiska literatūra kvalitatīvai izklaidei.

Oskars-2013

14 komentāri

Oscars2013Tā kā šogad ir sanācis noskatīties visas deviņas Oskaram nominētās filmas, man arī gribas par to parunāt. No 2010. gada kategorijā ‘labākā filma’ var nominēt līdz desmit filmām, tādēļ ir interesanti paanalizēt, kas tiek nominēts un kādēļ.

Šajā gadā nominētās filmas liecina, ka amerikāņi ir ķerušies klāt savai vēsturei – Argo, Django Unchained, Lincoln, Zero Dark Thirty stāsta par kādu no ASV vēstures posmiem. Ja pieņem, ka Beasts of the Southern Wild atspoguļo viesuļvētras “Katrīna” notikumus, tad te arī ir vēsture. Trīs no deviņām filmām nopietni skar afroamerikāņu tēmu. Pilnīgs autsaiders tiešā nozīmē ir austriešu Amour, kas ir nominēta arī labākās ārzemju filmas nominācijā (un manā izpratnē tikai tur tai arī vajadzētu būt). Nav pārsteigums, ka nominēti Les Miserables, jo mūziklam ir gadu desmitiem ilga, ļoti veiksmīga dzīve uz Brodveja skatuves. Arī Anga Lī vizuālajam pārsteigumam Life of Pi ir ļoti pelnīta vieta starp nominantiem. Pilnībā nesaprotu Silver Linings Playbook nominēšanu nevienā kategorijā.

Tikpat interesanti kā nominētie, ir tie, kas nav nominēti, bet būtu pelnījuši. Rolling Stones kinokritiķis Peter Travers uzskata, ka nepelnīti nav nominēti Bigelova kā režisore, Afleks kā režisors, Kristofera Nolana The Dark Knight Rises, John Hawkes no The Sessions kā galvenais aktieris, Paul Thomas Anderson kā filmas The Master režisors un arī pati filma, Tarantino kā režisors un mūzika no Django Unchained, Leonardo di Kaprio par Django, Javier Bardem par Skyfall. Citi sūkstās, ka apietas ir Marion Cotillard par De rouille et d’ os un Maggie Smith par The Best Exotic Marigold Hotel, kā arī Tom Hooper par Les Miserables režiju. Sarakstu, protams, var turpināt, bet man visdīvainākā šķiet The Master neiekļūšana labākās filmas nominācijā, lai gan ir nominēti veseli trīs aktieri no šīs filmas un vienai nominācijai vēl vieta bija.

Pirms nosaukšu savu favorītus, gribu apcerēt vēl pāris momentus. Filmas Argo, kura šobrīd jau ir saņēmusi vairākas balvas arī Eiropā, darbība pamatā notiek Teherānā un daudz stāsta par irāņiem, kuri filmā ir viennozīmīgi parādīti kā sliktie. Šajā brīdī nav svarīgi, ka filmas notikumi ir 40 gadus veca pagātne, te tiek veidota noteikta nostāja pret vienu valsti. Salīdzinājumam, Zero Dark Thirty tomēr ienaidniekiem piešķir cilvēciskākus vaibstus.  Otra moments  – pirms gada 8. martā es rakstīju par Behdelas testu (filmā sieviete runā ar sievieti par lietām, kas neskar vīriešus). Šogad ir vairāk filmu, kas formāli iziet testu, tomēr manā skatījumā tikai Les Miserables ar Fantīnes dzīvesstāstu un Maija no Zero Dark Thirty ir sievietes, kas atrodas notikumu centrā (nezinu, kā vērtēt Amour, jo te centrā drīzāk ir miršana).

Mani Oskari: Labākā filma - Zero Dark Thirty; Labākais režisors – Stīvens Spīlbergs (Lincoln); Labākais aktieris – Joaquin Phoenix (The Masters); Labāka aktrise – Jessica Chastain (Zero Dark Thirty); Labākais otrā plāna aktieris – Christoph Waltz (Django); Labākā otrā plāna aktrise - Amy Adams (The Master); Labākais operators – Life of Pi; Labākā montāža - Zero Dark Thirty; Labākais adaptētais scenārijs – Life of Pi; Labākais oriģinālais scenārijs – Kventins Tarantino (Django); Labākie kostīmi – Snow White and the Huntsman; Labākie vizuālie efekti - Life of Pi.

Domāju, ka pirmdien no rīta varēšu kārtējo reizi pārliecināties, ka manas domas absolūti nesakrīt ar akadēmijas laureātiem (kas gan mani galīgi nesarūgtinās).

Papildināts 2013.02.25.

And the Oscar goes to: BEST PICTURE – Argo; BEST DIRECTOR – Ang Lee (Life of Pi); BEST ACTOR – Daniel Day-Lewis (Lincoln); BEST ACTRESS – Jennifer Lawrence (Silver Linings Playbook); BEST SUPPORTING ACTOR – Christoph Waltz (Django Unchained); BEST SUPPORTING ACTRESS – Anne Hathaway (Les Miserables); CINEMATOGRAPHY – Life of Pi – Claudio Miranda; FILM EDITING – Argo; BEST ADAPTED SCREENPLAY – Argo; BEST ORIGINAL SCREENPLAY – Quentin Tarantino (Django Unchained); COSTUME DESIGN – Anna Karenina; VISUAL EFFECTS  – Life of Pi; BEST ORIGINAL SCORE – Skyfall – from Skyfall.

Zemāk var izlasīt manas īsās domas par deviņām Oskaram nominētajām filmām.

Vēl tikai, manuprāt, labākā dziesma – Pi’s Lullaby no Life of Pi.

***

amourAmour - 5 nominācijas (Actress in a Leading Role, Best Picture, Directing, Foreign Language Film, Writing (Original Screenplay)

Ļoti smags Eiropas kino par gados vecu pāri – mūzikas skolotājiem, kuri dzīvo mierīgas, piepildītas vecumdienas. Annu ķer trieka, operācija nav veiksmīga, un viņa atgriežas mājās daļēji paralizēta. Stāsts par to, kā saglabāt cilvēcisku cieņu progresējošas slimības priekšā. Nezinu, vai es kinoteātrī būtu spējusi noskatīties filmu līdz galam, jo tas ir pārāk reāli. Tādas lietas izdzīvo dzīvē, mīlot un cienot mirstošo un reizē klusībā vēloties kaut tas ātrāk beigtos. Asaras ir rūgtas. Filma ir tik eiropeiska, ka laikam Oskaros iekļauta kā auksta duša amerikāņiem, kuriem vecums un nāve bez saldiem plīvuriem ir reta parādība.

argo01Argo  – 7 nominācijas (Best Picture, Actor In a Supporting Role (Alan Arkin), Film Editing, Music (Original Score), Sound Editing, Sound MixingWriting (Adapted Screenplay))

Bena Afleka režisēta filma ar viņu pašu galvenajā lomā. 1979. gada novembrī irāņi iebruka ASV vēstniecībā Teherānā un saņēma tās darbiniekus par ķīlniekiem. Filma seko sešiem amerikāņiem, kuriem izdevās aizmukt no vēstniecības un patverties Kanādas vēstniecības paspārnē, notikums pazīstams kā Canadian Caper. Filma man stipri atgādināja padomju patriotisko kino, kas sakrustots ar kādu no Džemsa Bonda sāgām – viens supervaronis, kurš cīnās ar ļaunajiem irāņiem un savu nesaprotošo priekšniecību, par spīti visam izved savas sešas aitas no vilku aplenkuma. Kā arī, protams, man nepatika, ka vēsturiskā patiesība ir izkropļota un īstenībā bez Afleka tēlotā Tonija Mendeza bija vēl divi cilvēki, kuri piedalījās riskantajā operācijā. Filma nominēta Oskaram kā propagandas kino.

beasts of the southern wildBeasts of the Southern Wild – 4 nominācijas (Best Picture, Actress In a Leading Role (Quvenzhané Wallis ), Directing, Writing (Adapted Screenplay))

Es ļoti labi spēju šo filmi iedomāties Sandensas filmu festivālā, tomēr tās nokļūšana Oskara sarakstā ir negaidīta. Iespējams, ka kādam tā ir šķitusi varen oriģināla, jo kopā savītas iespaidīgas ūdens ainas un bērna fantāzijas par dabas spēkiem un dzīvniekiem. Stāsts par sešgadīgu afroamerikāņu meiteni, kura kopā ar tēvu dzīvo ASV dienvidos, vietā, kuru pastāvīgi apdraud plūdi. Te visiem vajag vairāk izglītības un mazāk alkohola. Varbūt tas ir veids, kā skaistā veidā parādīt neglītas lietas, tomēr priekš manis tas viss kopā nesaslēdzās, nebija nekāda īpašā līdzpārdzīvojuma. Visticamāk, ka filma ir nominēta, jo tajā atspoguļotas attiecīgā reģiona afroamerikāņu problēmas (un Obamam ar sievu un Ofrai arī patika).

DjangoDjango Unchained – 5 nominācijas (Actor In a Supporting Role, Best Picture, Cinematography, Sound Editing, Writing (Original Screenplay))

Apburošs kino – ironisks vesterns ar daudziem pagātnes reveransiem. Es neesmu liela Tarantino cienītāja un man ir morālas dabas aizspriedumi pret viņa līķu kaudzēm un estetizētajām asiņu šaltīm, tomēr šī filma man tiešām patika. Ļoti labs scenārijs, režija, aktieru darbi un, protams, jau atkal fantastisks saundtreks (Kukluksklana jājiens Verdi Dies irae pavadījumā ir ģeniāls). Negaidīts di Kaprio – viņa pirmā ļaunā loma karjerā un man pat viņš patika. Savdabīgi, ka vārdu “nigger” jau kādu laiciņu ar entuziasmu pārveido visās vecajās grāmatās, bet Tarantino filmā tas tiek lietots veselas 110 reizes – Kventins tomēr ir labs jokdaris.

Les MiserablesLes Miserables – 8 nominācijas (Actor In a Leading Role, Actress In a Supporting Role, Best Picture, Costume Design, Makeup and Hairstyling, Music (Original Song), Production Design, Sound Mixing)

80-to gadu mūzikls pēc Viktora Igo romāna, sen jau dzīvo uz Brodveja skatuves. It kā bija skaisti, bet nekādas asaras nesanāca. Kaut gan iespējams, ka, skatoties tu uz reālas teātra skatuves, es būtu varen aizgrābta, bet filmā man šī teatralitāte traucēja. Pārsteidza montāža, kura parasti tāda līmeņa filmās ir ļoti organiska, šeit bija kaut kāda dīvaina kadru maiņā no panorāmas uz tuvplāniem, tad vēl “drebošie” kadri un ritma maiņa. Patika Eponīne (Samanta Barks) un Mariuss (Edijs Redmeins) un mazais Gavrošs.

Life of PiLife of Pi – 11 nominācijas (Best Picture, Cinematography, Directing, Film Editing, Music (Original Score), Music (Original Song), Production Design, Sound Editing, Sound Mixing, Visual Effects, Writing (Adapted Screenplay)

Man bija liela ziņkāre, kā gan ir izdevies ekranizēt grāmatu, kuras centrālā daļa stāsta par zēnu un tīģeri vienā laivā, okeāna vidū. Protams, tīģeris lielākoties bija datorgrafikas radīts, bet viņš bija tik skaists! pilnīgi neticas, ka tas nebija pa īstam. Filma – izcils baudījums vizuālistiem, vienkārši fantastiskas ainavas un nezin kāpēc šķiet, ka kaut kur nekurienes vidū, okeānā tiešām notiek spraiga un skaista, bet cilvēkam nezināma dzīve. Scenārists ir godbijīgi sekojis grāmatai, tādēļ notikumi nebija pārsteidzoši, tomēr pēdējais teikums gan mani satrieca – tiešām, patiesība var būt tikai viena, bet stāstīt par to var dažādi; tāpat kā Dievs ir viens, bet ceļu uz to ļoti daudz.

LincolnLincoln – 12 nominācijas (Actor In a Leading Role, Actor in a Supporting Role, Actress In a Supporting Role, Best Picture, Cinematography, Costume Design, Directing, Film Editing, Music (Original Score), Production Design, Sound Mixing. Writing (Adapted Screenplay))

Ļoti cienījams kino, tāds ir vajadzīgs katrai nācijai, lai katra jauna paaudze varētu iemīlēt savas vēstures varoņus. Protams, bez minimālām ASV vēstures priekšzināšanām šai filmā nav ko darīt, un ne-amerikānim tā var būt diezgan garlaicīgs pārbaudījums. Tomēr attiecīgā laikmeta atmosfēru tā pārnes pilnībā un, ja nu kādreiz dzīvē uznāk interese par verdzības vēsturi un ASV Pilsoņu kara izskaņu, tad filmā būs labs mācību līdzeklis. Te ir daudz labu, interesantu aktierdarbu, tomēr Deja-Lūisa Linkolns, protams, stāv pāri visam – pilnīga pāriemiesošanās.

SilverLiningsPlaybookSilver Linings Playbook – 8 nominācijas (Actor In a Leading Role,  Actor In a Supporting Role, Actress In a Leading Role, Actress in a Supporting Role, Best Picture, Directing, Film Editing, Writing (Adapted Screenplay))

Kino, kurš atstāja pilnīgi vienaldzīgu. Divi infantili psihopāti, kuriem apkārt ir tādi paši, ja ne vēl trakāki, tikai nedzer tabletes. Vienīgais normālais tēls – galvenā varoņa mamma, kura man šķita vienīgā patiesā būtne šai kompānijā. Daudz bla-bla-bla un visāds galīgi neinteresants amerikāņu futbols. Ja filma nebūtu nominēta Oskaram, visticamāk, es to nebūtu skatījusies līdz galam.

ZeroDarkThirtyZero Dark Thirty – 5 nominācijas (Actress In a Leading Role, Best Picture, Film Editing, Sound Editing, Writing (Original Screenplay))

Filma par Osama bin Ladena meklēšanu 10 gadu garumā. Es tiešām baidījos no šīs tēmas, bet tas izrādījās lieki – režisore Ketrīna Bigelova  nelika vilties. Pirmkārt, man bija interesanti visas filmas garumā ar kārtīgu spriedzi finālā; otrkārt, es labāk saprotu amerikāņu sajūsmu par bin Ladena noķeršanu un nogalināšanu. Filmai tiek pārmesta neviennozīmība, it kā tiekot attaisnota gūstekņu spīdzināšana, jo tieši tādā veidā tiek iegūta pirmā nozīmīgā informācija. Manuprāt, tieši pretēji, – visi taču zina, ka spīdzināšanas notika un atkratīties no tā visa būtu nepatiesi. Galvenā varone Maija ir simpātiska savā apsēstībā, labs Džesikas Časteinas tēlojums.

Virdžīnija Vulfa “Orlando” (2001)

Komentēt

Virdžīnija Vulfa. Orlando / no angļu val. tulk. Amanda Aizpuriete. – Rīga: Hekate, 2011. (Virginia Woolf. Orlando. 1928)

Edward Burne-Jones. Galvas zīmējums (apm.1870)

Edward Burne-Jones. Galvas zīmējums (~1870.)

No Virdžīnijas Vulfas es biju lasījusi tikai “Deloveja kundzi”, un toreiz gāja man diezgan pagrūti. “Orlando” tiek uzskatīts par vienu no vieglāk lasāmajiem Vulfas darbiem, kaut gan būs cilvēki, kas jautās, cik grūtiem jābūt parējiem Vulfas darbiem, ja jau “Orlando” tiek uzskatīts par izklaidējošu.  Bet “Orlando” tiešām ir skaists – kāda cilvēka dzīve kā rotaļa, spoža fantāzija, trauksmains domas lidojums.

Stāstījums par jaunekli Orlando sākas 1500. gadā – karalienes Elizabetes valdīšanas laikā. Toreiz saulrieti bija sarkanāki un spilgtāki, rītausmas baltākas un blāzmainākas, vīrieši valkāja cieši pieguļošas zeķubikses un izrādīja savas skaistās kājas, bet sieviete nevarēja ne potīti izbāzt no svārku apakšas, lai kāds bārdainis nekristu sajūsmas ģībonī.

Meitenes bija rozes, un ziedu laiks tām bija tikpat īss kā puķēm. Tās vajadzēja noplūkt, pirms iestājas nakts, jo diena bija īsa un diena nozīmēja visu.

Orlando ir bagāts galminieks, kurš krāšņi draiskojas ar augstdzimušām rozēm, domājot precēt te vienu, te otru, te trešo, līdz kāda saltā un sniegotā dienā satiek Viņu – melone, smaragds, lapsa sniegā! – noslēpumainu krievu kņazi, kura salauž Orlando sirdi. Bet ko gan var gribēt no noslēpumainās slāvu dvēseles – viņa aizlaižas, tikko atsalst Temza, bet Orlando gods un labā slava ir pagalam, viņu izraida no galma. Atgriezies dzimtajās mājās, viņš piedzīvo pirmo mīklaino aizmigšanu uz veselu nedēļu, bet pamodies pievēršas vēl vienai savai kaislībai – literatūrai. Orlando raksta dzejoļus, poēmas, lugas un klusībā apbrīno visus dzejniekus, kuri viņam šķiet pārāki par visiem zilasiņu aristokrātiem.

Teiksma par Orlando lido pāri laikam, un lai nevienu neizbrīna, ka stāsts, kurš sācies 1500. gadā, lasītāju atved līdz 1928. – tie ir tikai nieka četri gadsimti ar astīti, bet Orlando mūžā – pāris dēkainas desmitgades, kurās smuks jauneklis pārtop par piemīlīgu lēdiju. Jā, un kāpēc gan ne?  Cilvēka garā – šai dīvainā elementā – iekļuvusi stunda var izstiepties piecdesmit vai simt reižu garāka par sava pulksteņa nomērīto ilgumu; no otras puses, uz prāta ciparnīcas stundai var atbilst viena sekunde. Neviens jau nevar ar pilnu atbildību novērtēt, cik ātri vai lēni kādā brīdī rit katra subjektīvais laiks un varbūt tiešām cilvēka dzīves ilguma noteikšana sniedzas pāri mūsu spēkiem, jo, tikko esam pateikuši, ka tā ir gadsimtiem ilga, mums tiek atgādināts, ka tā ir īsāka par mirkli, kurā birstoša rozes ziedlapa sasniedz zemi.

Tilda Svintone filmā Olrando" (1992) via allmoviephoto.com

Tilda Svintone filmā “Orlando” (1992) via allmoviephoto.com

Kas attiecas uz Orlando pārtapšanu par sievieti, tas notiek harmoniski, kārtējo reizi atmostoties no ilga miega – 18. gadsimta sākumā, pēc piesātinātiem dzīves gadiem Konstantinopolē Orlando atgriežas Londonā jau kā sieviete un galīgi nekautrējas notraust aizkustinājuma asaras, ieraugot lielpilsētas svaigi celto diženumu. Kāpēc Orlando pārtop par sievieti? Varbūt tādēļ, ka romāns ir veltīts Vulfas mīļākajai Vitai Sekvilai-Vestai, bet varbūt tādēļ vien, ka ir diezgan garlaicīgi četrus gadsimtus nodzīvot viena dzimuma ādā un ierobežojumos, un Vulfa uzskatāmi parāda, ka katram dzimumam ir savas priekšrocības.

Kaut arī dzimumi ir tik atšķirīgi, tie tomēr savstarpēji sajaucas. Katrā cilvēciskā būtnē vērojama svārstīšanās no viena dzimuma uz otru, un bieži vien vīrieša vai sievietes veidolu uztur spēkā tikai apģērbs, bet zem tā dzimums ir pretējs tam, kas vērojams virspusē.

Bet varbūt viss – gan laiks, gan telpa, gan mūsu miesiskais veidols – ir tikai ilūzija, kurai mēs pakļaujamies, neredzamas varas valdīti… Varbūt mēs sastāvam no neizmērojama skaita mistiskiem “es”, kuri ir sakrauti kaudzē kā šķīvji uz oficianta plaukstas, un pie vajadzības ar zināmu piepūli tiek žonglējoši izvilkti un uzrādīti pasaulei. Vai dzīve ir sapnis, un atmošanās no tā nogalina?

Older Entries Newer Entries

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 94 other followers