Sākums

Marta meitene

1 komentārs

Pablo Gallo. Mujer buscando un pasaje (2009)

Pablo Gallo. Mujer buscando un pasaje (2009)

“Pasaki man vienu,” sacīja vecākā Princese Vecajai Sievai, kad visi bija aplaudējuši viņas stāstam. Mēness spīdēja smaragdzaļās debesīs, un visi radījumi snauduļoja un čabinājās. “Pasaki man vienu. Vai tu biji tā, kuru es redzēju uz ceļa steidzamies man pa priekšu?”

“Tev pa priekšu vienmēr iet kāda veca sieva, un kāda cita tev seko arī aiz muguras, un tā nebūt nav vienmēr viena un tā pati, un šī sieva var būt ļaunestīga vai laipna, bīstama vai brīnumjauka atkarībā no tā, kā izlokās ceļš, pa kuru tu steidzies. Jā, es biju tev priekšā un aiz muguras arī, bet ne jau es viena pati un ne jau tāda, kādu tu mani redzi tagad.”

“Esmu laimīga, ka varu būt šeit kopā ar tevi tādu, kāda esi tagad.”

A.S.Baieta “Džins lakstīgalas acī” (fragments no pasakas “Vecākās Princeses stāsts”) (Atēna, 2004, tulkojusi Maija Andersone)

Elijs Vīzels “Nakts” (2001)

Atstāt komentāru

Elijs Vīzels. Nakts / no angļu val. tulk. Guntis Dišlers. – Rīga: Jumava, 2001. (Elie Wiesel. Night. 1955)

vizels_naktsElija Vīzela grāmata ir no tām, kuru izlasa vienā piegājienā. Pirmkārt, tādēļ, ka tā ir tikai nedaudz biezāka par 100 lappusēm, otrkārt, tāda veida grāmatas ir emocionāli smagi saņemties atvērt vēlreiz.  Atmiņas par koncentrācijas nometni nav nekāda pastaiga gar upi ievziedu laikā.

Elijs Vīzels (1928) ir Nobela Miera prēmijs laureāts (1986), rakstnieks un sabiedriskais darbinieks. Otrā pasaules kara laikā Rumānijas pilsēta Sigeta (tagad Sigetumarmacjeja) nonāca Ungārijas pārvaldībā, un visi ebreji tika pārvietoti uz geto. 1944. gada maijā vācu armijai tika atļauts visus geto iedzīvotājus izvest uz Aušvicas koncentrācijas nometni, Elijs un viņa ģimene – tēvs, māte un trīs māsas bija izvedamo skaitā. Kopumā no reģiona deportēja 33 tūkstošus ebreju. Nometnē vīriešus atdalīja no sievietēm, māti ar jaunāko māsu uzreiz nosūtīja uz gāzes kameru. Elijs palika kopā ar tēvu – pusaudzis un vīrs pēc piecdesmit. Es domāju, ka diez vai ir jāstāsta par koncentrācijas nometnes ikdienu, cilvēki centās izdzīvot, saglabājot cilvēcību un arī cerību – ticot, ka ļaunums nevar būt tik bezgalīgs un neaptverams. 8 mēnešus Elijs ar tēvu nostradā Bunā, bet 1945. gadā vācu armija saprot, ka beigas ir tuvu, tādēļ Bunas ieslodzītos pārdzen uz Būhenvaldi. Death march nozīmē, ka novārdzinātus cilvēkus dzen pa sniegu kilometriem tālu uz dzelceļa staciju, kur salādē vagonos un vairākas dienas bez ūdens un pārtikas ved uz nākamo punktu. Elija vagonā iekāpa simts cilvēku, izkāpa ducis, starp tiem arī Elijs ar tēvu. Būhenvaldē tēvs kļuva vārgāks ar katru dienu, līdz janvāra beigās nomira. Elijs 11. aprīlī sagaidīja ASV armijas ienākšanu.

Pieņemsim, ka mums patīk skatīties dramatisku kino par holokaustu, kurā ciešanu mākti cilvēki dalās ar pēdējām maizes drupačām. Vai tā bija arī dzīvē? Tā gadījās, bet Vīzels ir godīgs — pilnīgi nobadinātie cilvēki kādā brīdī pilnīgi zaudēja sajēgu un kļuva par dzīvniekiem. Vēl vairāk – aukstuma un sāpju mākti viņi zaudēja savu izdzīvošanas instinktu un vienkārši apgūlās sniegā, lai aizmigtu uz visiem laikiem. Vīzels ir godīgs pat pret sevi un atzīst, ka tēva nāves brīdī viņš sajūtas atvieglots, jo ir kļuvis pārāk smagi pierunāt dzīvot izmisušu vīru.

Saspiedušies cieši kopā, lai turētos pretī aukstumam, ar tukšu un tajā pašā laikā smagu galvu, smadzenēs grimstošu atmiņu atvars. Vienaldzība nokāva garu. Šeit vai citur – kāda starpība? Nomirt šodien vai rīt, vai vēlāk? Nakts bija gara, tai nebija beigu.

Holokausts ir vēstures daļa, kuru gribas apiet, jo tā ir ļoti neglīta un šausminoša. Un jāatzīst, ka ar prātu nav iespējams saprast, kā tik tālu var nonākt — vai tā bija kaut kāda hipnoze vai masveida halucinācijas, kam tika pakļauta vācu armija un izpildīgie nacisti, jo tikai zombiju ganāmpulks var darīt tādas lietas, kuras normālā stāvoklī tiek klasificētas kā masveida slepkavības. Tomēr holokaustu nevar ne aizmirst, ne uzskatīt par vēstures daļu, jo neiecietība un naids pret citādo sabiedrībā uzplaukst ātri un izraisa negaidīti postošas sekas.

 

Viljams Stairons “Sofijas izvēle” (1999)

5 komentāri

Viljams Stairons. Sofijas izvēle /no angļu val. tulk. Ilga Melnbārde. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1999. (William Styron. Sophie’s Choice. 1979.)

“Sofijas izvēle” ir grāmata, kuru es ļoti ilgi taisījos lasīt, pārāk ilgi lasīju un nekādi nevaru saņemties uzrakstīt atsauksmi. Vai tas nozīmē, ka grāmata man nepatika? Varbūt. Ne gluži.

Aina no filmas "Sophie's Choice" (1982)

Aina no filmas “Sophie’s Choice” (1982)

Janvārī ieklīdusi holokausta tēmā, es nolēmu, ka beidzot varētu būt pienācis laiks lasīt arī Stairona “Sofijas izvēli”, par kuru uzzināju jau pasen, pētot Merilas Strīpas filmogrāfiju un lasot par to, cik emocionāli grūti viņai šī loma nākusi. Sofija Zavistovska ir poliete, kura pēc Otrā pasaules kara ir emigrējusi uz ASV un pamazām pūlas iejusties citā pasaulē, citā valodā. Kara laikā viņa ir zaudējusi visu ģimeni, pabijusi Aušvicā, no kuras brīnumainā kārtā ir iznākusi dzīva, tomēr joprojām nejūtas vesela ne garīgi, ne fiziski. Amerikā Sofijai palīdz nejauši satiktais Nātans, inteliģents un bagāts ebrejs — abi kopā viņi gan kaislīgi mīlējas, gan nejauki plēšas. Romāna galvenais stāstnieks gan ir Stingo — 22 gadus jauns, garš un kalsns jauneklis, kurš ir nolēmis kļut par rakstnieku, tādēļ izmanto tēva piešķirto naudu, lai apmestos kādā Ņujorkas namā un mēģinātu uzrakstīt savu pirmo romānu. Šajā sārtajā Bruklinas mājā arī satiekas Stingo, Sofija un Nātans, lai kļūtu par tuviem draugiem.

Jau no paša sākuma ir skaidrs, ka grāmatā centrālais (un arī interesantākais) motīvs ir Sofijas dzīvesstāsts, kuru viņa pa fragmentam, negribīgi atceroties, stāsta Stingo: vispirms nāk viņas dzīve pirms kara Krakovā, attiecības ar tēvu, jaunības sapņi, agrās laulības un bērni, tam seko Vācijas iebrukums Polijā un centieni vienkārši izdzīvot vienai ar bērniem, bet vēlāk — liktenīgā nonākšana koncentrācijas nometnē, kurā viņa kādu brīdi strādā pat par Rūdolfa Hesa sekretāri. No Sofijas puses grāmatā ir daudz saistoša, pat satriecoša teksta, turklāt autors Sofiju ir izvēlējies portretēt kā vienkāršu sievieti, kura nevēlas būt pretošanās kustības varone, bet vienkārši kopā ar saviem bērniem izdzīvot karā. Viņa drīzāk ir upuris, straumē ierauta lapa, kuru nes pretim bezdibenim. Būtībā Stairons ir izvēlējies neordināru pieeju: nevis tieši rakstīt par kara šausmām, bet iedziļināties cilvēku pēckara garīgajā stāvoklī. Vai Sofija vispār ir spējīga atkal dzīvot normālu dzīvi un sadziedēt milzīgā satricinājuma radītos bojājumus?

(..) tovasar atklāju, ka viņas vārdu krājumā bieži dominēja vardi “vainas apziņa”, un šobrīd man ir skaidrs, ka piespiedu kārtā izdarīto pagātnes vērtību pārvērtējumu lielā mērā pavadīja riebuma pilna vainas apziņa. Pamazām sāku arī saprast, ka viņai piemīt slieksme, skatoties uz pašas nesenajiem pārdzīvojumiem, just pretīgumu pret sevi — acīmredzot tā nav reta parādība to vidū, kuriem bija lemts tāds pats smags pārbaudījums.

Tomēr pie Sofijas stāsta lasītājam ir jālaužas cauri galvenā varoņa Stingo pārdzīvojumiem, kurš ir iegrimis dziļā seksuālā frustrācijā, t.i. nekādi nevar dabūties, jo amerikāņu meitenēm 20. gs. 40-to gadu beigās ir konkrētas sarkanās līnijas. Ja vēl šī tēma būtu tikai nedaudz ieskicēta, to vēl varētu paciest, bet Stingo vērtību skalā tā ir līdzvērtīga koncentrācijas nometnes šausmām, līdz ar to man nācās uzzināt pārāk daudz par jauna vīrieša briestoša organisma mokām. Otra tēma, kuru rakstnieks nezin kādēļ ir ievijis, ir ASV Dienvidu verdzības vēsture, kas ir interesanta pati par sevi, bet disonē ar visu pārējo. Stairons gan pūlas vilkt paralēles starp Dienvidiem un Polijas vēsturi, tomēr manā skatījumā Eiropas vēsturē ieskaiti viņš neiegūst. Būtībā vienā romānā ir saliktas kopā veselas četras grāmatas: jauna vīrieša pieaugšanas stāsts, holokausta upura dzīve, ASV Dienvidu dzīves ainiņas un mīlas stāsts par to, kā satikās rakstnieks, mazohiste un psihopātisks sadists. Pie visa tā jāpiebilst, ka Stairons raksta piepildīti un saturīgi, ar tekstu ir iespējams līdzpārdzīvojums un saplūsme.

Stairons ir veidojis romānu pretstatos: jauns amerikānis, kurš neko nezina par Aušvicas briesmām, tiek pretstatīts nobriedušai, bet garīgi iztukšotai polietei (it kā Jaunā pasaule pret veco un nogurušo); jauna cilvēka pirmie seksuālie soļi tiek konfrontēti ar Sofijas un Nātana gultas maratoniem, kuru galvenā jēga gan nav bauda, bet aizmiršanās, realitātes atbīdīšana.

Mēs mīļojāmies visu pēcpusdienu, tā es aizmirsu sāpes, taču aizmirsu arī Dievu un Janu, un visu citu, ko biju zaudējusi. Un apzinājos, ka mēs ar Nātanu vēl kādu brīdi dzīvosim.

Iespējams, ka Stairona romāna lielākā vērtībā ir centienos parādīt pēckara pasaules garīgo nestabilitāti, kuru simboliski es saredzu Nātana personā — labilā ebreju vīrietī, kurš vispirms gatavs Sofijas priekšā nolikt zelta kalnus, bet pēc tam nosist viņu tādēļ, ka viņa ir izdzīvojusi. Un Sofija nepretojas viņa pazemojumiem, jo dziļi sirdī nespēj sev piedot savu kādreizējo izvēli.

Grāmata patiks tiem, kam patīk lauzties cauri piesātinātam tekstam, kuram ir tieksme aiziet sānceļos (man gribētos izņemt laukā vismaz trešdaļu). Tomēr Sofijas stāsts bija lasīšanas vērts.

Kailās lasītājas II

4 komentāri

Nu jau tradicionāli Valentīndienas izklaidei piedāvāju nelielu kailo lasītāju izlasi. Dzejoļi piemeklēti no krājuma “Zelta tvaiks” (sast. Imants Lasmanis, Liesma, 1969).

.

Patricia Watwood (1971) Leaves of Grass (2011)

Patricia Watwood (1971) Leaves of Grass (2011)

Es visu šo nakti klusiņām smējos

Un klausījos ziedoni vēstošos vējos.

No rīta silts lietutiņš mirgoja klusi,

Bij zaļa zālīte sadīgusi.

Un brīnums man bij, ka nav plaukuši ziedi

Tai vietā uz rokām, kur skūpstu Tu spiedi.

Elīna Zālīte. Agrā pavasarī

.

***

Miles Williams Mathis (1964) Blue Blanket

Miles Williams Mathis (1964) Blue Blanket

Sudraba papelēs cikādes dzied,

kalnos skan vakara zvani,

mīļākais, lūpas man sarkanas zied—

nāc jel un skūpsti mani!

Mēness kā bāli zaļš lotosa zieds

šūpojas debesu dzīlē,

skūpsti un roku ap augumu liec,

paliec pie manis un mīlē!

Mīlē, lai nemiers un ciešanas rimst,

dzisini dvēseles slāpes,

mīlē, pirms blāzmotās debesīs dzimst

diena un šķiršanās sāpes.

.

Leons Paegle. Aicinājums

.

.

.

***

Ishikawa Toraji. Reading (1935)

Ishikawa Toraji. Reading (1935)

Ho-Taī, draugs visjaukais,

Tavs vārds ir tējas roze,

Kas smaržo kalnu dārzos —

Es viņu visur jūtu.

Kaut mūžīgi tā būtu,

Ho-Taī.

Ho-Taī, draugs vismīļais,

Es uzplaukstu ar tevi,

Es uzziedu ar sauli —

Kaut mūžīgi tā būtu!

Es tevi visur jūtu,

Ho-Taī.

.

Linards Laicens. Ho-Taī

.

***

Francesco Hayez. Meditation (1850)

Francesco Hayez. Meditation (1850)

Tik vien man šodien prieka bij

kā norietošās saules atspulgs sārts,

kas varavīksnes svieda lietus peļķē…

Tik vien bij mīlas dzīvē manā

kā krogus skūpsts, tik lēts un pārejošs,

kā rītā citā sirds sita mierīgi kā tornī zvans.

Tik vien.

.

Austra Skujiņa. Tik vien

 

 

 

.

***

Francine van Hove (1942) Bellavista

Francine van Hove (1942) Bellavista

Še apstājāmies klusi, it kā gaidās.

Vējš viegli dvesa koku galotnēs,

Un zeltains mākons zemu, zemu laidās.

Kaut kur no zara vaļā ziediņš iris

Pār mūsu galvām lejup šūpojās,

Bet ūdens bij zem tilta it kā miris,

Tik divas ēnas dzelmē skūpstījās.

Jānis Ziemeļnieks. Uz tilta

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2014-janvāris)

Atstāt komentāru

Soču olimpiādes vērošana ir pārņēmusi manu blogošanas laiku, tomēr jāatceras vismaz par ikmēneša grāmatu apskatu. Ļoti daudz mani interesējošu jaunumu gan nav, droši vien izdevēji saspringst pirms Ziemassvētkiem un janvāris ir tāds tukšāks laiks.

Nauda ar LatvijasVarbūt joprojām nedaudz skumstat pēc aizejošā latiņa – šai naudiņai ir veltīts fotogrāfiju un stāstu albums Nauda ar Latvijas dvēseli (autora izdevums). Grāmata hronoloģiski vēsta par notikumiem, kas saistīti ar šo naudu gan pirmās, gan padomju, gan mūsdienu Latvijas laikā.

Par pagātnes notikumiem stāsta arī decembrī izdotā 13. tradīciju burtnīca “Slēgtās zonas stāsti” (starpnozaru mākslas grupa “Serde), kura būs īpaši interesanta kurzemniekiem, jo tajā apkopotas Kurzemes piekrastes iedzīvotāju atmiņas par bijušajām padomju laika slēgtajām teritorijām, kas atradās pie jūras. Stāsti un materiāli iegūti 2012. gada ekspedīcijā. Interesanti, ka stāstījumos saglabātas kurzemnieku valodas īpatnības.

Visus modes un apģērbu vēstures interesentus varētu piesaistīt divas grāmatas:  Herieta Vorslija “Mode. 100 būtiskas idejas” (Jānis Roze), kas atskatās uz sieviešu modi vairāk nekā 100 gadu garumā, un praktiski lietojamā Bredlija Beiju “Stila akadēmija” (Zvaigzne ABC), kurā apskatīti 48 figūru tipi un tiem atbilstoši stilista padomi.

Enārs_Pasakas, kas liekTā kā latviski erotika ir retums, jāpiemin franču rakstnieka Žana Pjēra Enāra pasaku krājums “Pasakas, kas liek nosarkt Sarkangalvītēm” (JLV). Kā var noprast, te tradicionālās pasakas ir pārstrādātas erotiskā gaumē.

No pieaugošā fantāzijas grāmatu klāsta jāpiemin, protams, Nīla Geimena “Okeāns ielas galā“(Zvaigzne ABC), par kuru nu jau ir uzrakstījuši gandrīz visi blogeri, kas saņem grāmatas no Zvaigznes. Pēc atsauksmēm spriežot, Geimens savu rakstītprasmi nav zaudējis. Otra fantāzijas grāmata ir Džeimss Dašners “Labirinta gūstā” (The White Book), kura Goodreads figurē kā populāra jauniešu distopija.

Kasparavičs_ZemudensParasti gan es nerakstu par bērnu grāmatām, bet šoreiz gribu atzīmēt, ka iznākusi jauna, man mīļa autora Otfrīda Preislera grāmata “Laupītājs Hocenplocs” (Zvaigzne ABC), kā arī lietuviešu rakstnieka Ķēstuta Kasparaviča “Zemūdens stāsts (Zvaigzne ABC). Lietuvieti pieminu, jo kādu laiku jau interneta bilžu krājumos satiekos ar viņa jaukajām, mīlīgajām ilustrācijām, un prieks, ka šis autors ne pirmo reizi ir iepazīstams arī latviski.

Detektīvi: Žans Luks Banaleks (īstajā vārdā Jörg Bong) “Drāma Bretaņā”  (Jumava) – pirmais romāns sērijā par komisāru Dipēnu un kārtējais Džona Grišama trilleris “Likumu pasaules valdnieks“, kurā atkal jurists cīnās ar ļaunajiem zāļu ražotājiem (Zvaigzne ABC).

Par janvārā grāmatām tas nu būtu viss.

Balsošana Lielajā lasīšanā tuvojas beigām (līdz 16. februārim) un, godīgi sakot, man viss šis process pagaidām nav radījis pārliecību, ka tas tiek darīts, lai tiešām veicinātu tautas vēlmi lasīt, drīzāk tāds pasākums, kas izdomāts par godu Kultūras galvaspilsētas titulam.  Laiks balsošanai tika atvēlēts krietni par īsu, reklāmas ir bijis pārāk maz, arī kampaņas izvēlētais laiks ir diezgan neveiksmīgs. Ceresim, ka tas viss beigās nebūs galīgi bezcerīgi – un balsojiet, kas to vēl nav izdarījis!

Jānis Jaunsudrabiņš “Baltā grāmata” (1957)

11 komentāri

Jānis Jaunsudrabiņš. Baltā grāmata. – Rīga: LVI, 1957.

Lūcija Ķuzāne. Saule mūžam mana: Jāņa Jaunsudrabiņa dzīves literārs konturējums. – Rīga Liesma, 1986.

Jaunsudrabins_Balta gramataTā nu ir sanācis, ka “Balto grāmatu” es nebiju lasījusi. Neba jau kādas netīksmes dēļ pret latviešu rakstnieku bērnības atmiņām, jo “Pastariņa dienasgrāmata” un “Anneles stāsti” man joprojām ir mīļas grāmatiņas. Laikam jau tādēļ, ka mājās no Jaunsudrabiņa bija tikai “Aija”, kura kādā brīdī tika izlasīta, savukārt Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu” es uzskatīju apgūtu ar filmas “Puika” noskatīšanos. Bet teikšu godīgi — labi vien ir, ka dažu labu grāmatu, kas bērniem tiek uzspiesta kā obligātā literatūra, mēs izlasām tikai kā pieaugušie.

Ja es būtu bērns, tad mani interesētu mazā Janča rotaļas un nodarbes, bet skolotāja droši vien pievērstu uzmanību lauku sētas ikdienai, kā mainās gadalaiki un zemniekiem veicamie darbi. Kā pieaugušajam mani saistīja Jaunsudrabiņa milzīgā spēja ar bērna acīm parādīt 19. gadsimta beigu lauku cilvēku dzīvi — ļoti grūtu, darbiem piepildītu un arī nabadzīgu. Patiesībā nabadzība pārsteidza visvairāk, jo visi taču tik ļoti strādā, bet mūža galā no kalpa cilvēka tik vien paliek kā salīmēts šķīvis un vecs, izļurkāts galdiņš. Tai pašā laikā Janča bērnību tas nav aptumšojis: oi, draiskulībām un blēņām taču bagātību nevajag, tikai kādreiz sirsniņa nosāp, ka nav naudiņas puiša cienīgai cepurei un ziemas zābakiem. Visādi citādi Janča dienas ir ārkārtīgi piepildītas un darbīgas: viņš labi dzīvojas gan vienatnē, izdomājot savas rotaļas, gan ciemojas ar kaimiņbērniem, gan draudzējas ar pieaugušajiem. Jancim lielie ir draugi — gan Klibais Jurka, gan Dauņiene, gan vecvecāki, gan mīļā un stingrā mamma. Tēvs ir miris jau maziņam, un tieši tādēļ Jancis ar mammu atnākuši dzīvot pie mammas vecākiem un brāļa, laikam jau tomēr nedaudz vieglāk kopā ar savējiem. Lauku mājās nevienam nav īpašas vaļas skatīt bērnu, tādēļ Jānis bieži dzīvojas savā nodabā vai arī pēc iespējas piedalās lielo cilvēku darbos, turklāt ir lepns, ja izdodas būt noderīgam.

Iedomājieties tikai! Saule ir nogājusi. Vakars ir dzeltenizaļš un silts. Tikai pļavās vietvietām noklājušies miglas ielāpi, un no zāles ceļas vēss valgums. Mēs sēžam augstu zirgos un jājam svilpodami. Mēs esam lieli puiši un jājam pieguļā. Apkārtnē šur tur atskan sīkas un rupjas balsis, un mēs atkliedzamies. Meži un birzis aizlaiž mūsu kliedzienus tālumā… Tikuši zirgudārzā, īstajā vietā, mēs nošļūcam gar zirgu sāniem zemē un sapinam savus kumeļus. Sapinuši nomaucam apaušus un ar pavadu uzšaujam zirgiem. Tie trūkstas un aizlec, ka zeme vien nodimd… Nu mēs esam pieguļā.

Jaunsudrabins_BG_1

Jāņa Jaunsudrabiņa ilustrācija “Baltajai grāmatai”. Stāsts “Pļavā”.

Tā kā gribēju nedaudz vairāk palasīt par Jaunsudrabiņa bērnību, kā arī noskaidrot, kad īsti ir izdota “Baltā grāmata”, paņēmu apskatīt Lūcijas Ķuzānes grāmatu “Saule mūžam mana” (1986) — sāku lasīt un izlasīju visu. Neteiksim, ka man ļoti patīk tāds poētiski piepaceltais stils, kas ir uz robežas starp literatūrzinātnisku pētījumu un daiļliteratūru, jo tas dažreiz norāda, ka autors nav varējis/gribējis noskaidrot rakstnieka dzīves nezināmās lappuses, tomēr Ķuzāne raksta ļoti ietilpīgi, diezgan prasmīgi attēlojot Jaunsudrabiņa dzīves gaitu uz noteiktu vēsturisko notikumu fona. Ievadā Ķuzāne atrunā, ka ļoti īsi tiks stāstīts par Jaunsudrabiņa dzīves pēdējiem astoņpadsmit gadiem, jo trimdā tie esot bijuši pārāk smeldzīgi. Visticamāk, ka 80-to gadu sākumā viņa jau neko īsti par tiem nevarēja uzrakstīt (nerakstīs taču, ka Vācijā viņam klājās tīri labi). Būtībā gan visā tekstā ir uzmanīgi apieti visi politiskie jautājumi, tādēļ Jaunsudrabiņš parādīts kā diezgan apolitisks pilsonis, kurš cenšas pielāgoties visiem režīmiem. Var jau būt, ka Jaunsudrabiņš tiešām bija kā viltīgs zemnieks, kuram galvenais ir darbs, t.i. gleznošana un rakstīšana, bet pārējais tikai otršķirīgs. Ķuzānes attieksme pret rakstnieku, protams, ir slavējoša, tomēr viņa nekautrējas parādīt Jaunsudrabiņa privāto dzīvi — galugalā viņam bija četras sievas, arī daža “mēnessmeitiņa”, par ko tenkoja sabiedrība, kā arī raksturā viņš jaušas tāds diezgan splīnīgs un iecirtīgs. Būtībā normāls egocentrisks mākslinieks, kas visu apkārtējo pakārto radošajam darbam. Jaunsudrabiņš pie tā ir pieradis, jo visi viņa radi un labvēļi no mazām dienām viņu ir bīdījuši un atbalstījuši gan morāli, gan materiāli — tikai tā vienkāršam kalpu zēnam izdevās “izsisties” cilvēkos. Laikam jau tas bija tā vērts.

1910. gada rudenī Jaunsudrabiņš ar ģimeni pārvācās dzīvot uz Burtnieku namu Mīlgrāvī (Augusta Dombrovska atbalstīto mākslinieku māju), kur sāka rakstīt “Baltās grāmatas” tēlojumus. Aptuveni 70 tēlojumi (no simts) vispirms publicēti žurnālos, bet 1914. gadā tiek nolemts publicēt tos vienkopus un uzzīmēt arī ilustrācijas. Ķuzāne raksta, ka sākotnēji tika plānots, ka izdevējs būs “Valters un Rapa”, kurš 1911. gadā jau izdevis “Aiju” (LNB katalogā gan kā izdevējs “Aijai” norādīts J. Brigadera apgahdiba, bet to var izskaidrot ar to, ka Brigaders tai pašā 1911. gadā to pārdeva J.Rapam), tomēr Valters un Rapa diņģējās par honorāru, tādēļ Jaunsudrabiņs aizgāja pie Ernesta Birznieka-Upīša izdevniecības “Dzirciemnieki”. Sākotnēji domāja izdot vienkopus visus simts tēlojumus, bet izdevējs raizējās, ka biezu grāmatu kara laikā nepirks, tādēļ izdeva tikai pirmo daļu ar 40 tēlojumiem. Otro daļu izdeva tikai 1921. gadā Valters un Rapa. No šejienes arī radušies divi izdošanas gadi: 1914. un 1921. Kopš tā laika “Baltā grāmata” ir pārizdota daudzas reizes visādos variantos un dažādās izdevniecībās.

Jaunsudrabiņš ir rakstījis, ka viņš cenšas atrast ceļu uz cilvēku sirdīm: “Ar katru jaunu darbu gribu kļūt vienkāršāks un skaidrāks, pie tam nepalikdams pārāk reāls un sauss.” Mazais Jancis iekaroja manu sirdi ar skaidru, kādreiz bērnišķīgi tiešu skatījumu uz cilvēkiem un lietām sev apkārt. “Baltā grāmata” ir skaista savā vienkāršībā un patiesumā.

Februāra meitene

Atstāt komentāru

Илья Галкин (1860—1915) «За чтением» (1890)

Илья Галкин (1860—1915) «За чтением» (1890)

“Vēl pēc dažām klusuma pārpilnām dienām es jutu, ka nu jānāk kādai pārmaiņai, ka ilgi sirds krūtīs nevar turēties kā diegā pakārta. Un tiešām — te jau viņa bija klāt! Kādā rītā es ieraudzīju tukšos laukus apsegtus ar baltu, spīdīgu segu. Vēl aizvienam lēnām laidās lejup mīkstas pūkas un lipa man pie rokām, pie sejas, pie basajām kājām, kad izskrēju ārā. Debesis bija atkal nolaidušās pavisam zemu. Brīžam tas sakusa pat ar viszemākajiem jumtiem. Nu es nejutos vairs tik vientuļš un mazs. Gluži otrādi: nu es manīju sevī daudz siltuma un briestoša spēka.”

Fragments no Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” tēlojuma “Zem plašām debesīm”

Inesis Feldmanis “Latvija Otrajā pasaules karā” (2012)

Atstāt komentāru

Inesis Feldmanis. Latvija Otrajā pasaules karā (1939-1945): jauns konceptuāls skatījums. – Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012. – (Latvijas vēstures mazā bibliotēka).

Feldmanis-LatvijaLai atsvaidzinātu zināšanas par vācu laiku Latvijā Otrā pasaules kara laikā, atradu nelielu, nesen izdotu grāmatiņu, kuras autors ir Latvijas Universitātes pasniedzējs. Grāmata nav bieza, un tās saturu veido trīs nosacītas lekcijas: Molotova—Ribentropa pakts un Latvija; Latvijas okupācija un aneksija; Vācu laiks Latvijā. Autors īsi un saturīgi ieskicē galvenos tā laika Latvijas notikumus, raksturo pamatproblēmas, kā arī piedāvā savu skatījumu uz strīdīgiem jautājumiem. Būtībā nekādu grāmatas analīzi jau es nerakstīšu, vienkārši gribēju parādīt, ka ir izdota šāda grāmata, kurā jebkurš vēstures interesents var iegūt jaunāko informāciju par attiecīgo vēstures posmu, turklāt autors sev raksturīgā stilā ir spējis to pasniegt gana saistoši, nenogrimstot sausos faktos.

Otrkārt, gribēju pievērst uzmanību šai izdevumu sērijai: “Latvijas vēstures mazā bibliotēka”, kurā šobrīd iznākušas 15 grāmatas. Kā rakstīts sērijas atbalsta fonda mājaslapā, sērija iecerēta kā avots, kas arī turpmāk veicinās kvalitatīvu diskusiju par Latvijas un Eiropas vēstures jautājumiem nozares profesionāļu starpā, kā arī ļaus iegūt pilnīgāku skatījumu ikvienam vēstures interesentam.  Brošūras iznāk gaiši zaļos (20. gadsimts), dzeltenos (jaunie laiki), oranžos (viduslaiki) un sarkanīgos (aizvēsture) vākos. Lielākā daļa no grāmatām bez maksas pieejama portālā demoshistoria.lv, daļa par nelielu samaksu kā Zvaigznes ABC izdevumi (arī e-formātā).

Turpmāk sekos īss konspekts no izlasītā manis pašas vajadzībām, citiem nav jālasa.

1939. gadā Polija nevēlējās kļūt par Vācijai paklausīgu satelītu, tādēļ aši pieņēma britu premjera Čemberlena garantijas, kas solīja atbalstu Polijai vācu uzbrukuma gadījumā. Šādā situācijā gan vāciešiem, gan britiem bija nozīmīga PSRS izvēle — kurā pusē tā nostāsies. Visi iespējamie scenāriji bija draudīgi Baltijas valstīm, jo tās riskēja kļūt gan par lielās politikas “maiņas objektiem”, gan par kara norises placdarmu. Iespējams, ka tieši Polijas spītīgā nepiekāpība piespieda Hitleru mainīt plānus un sākt karu agrāk (iebrukt Polijā 1. septembrī), nekā plānots, kā arī pirms tam steigšus noslēgt ar PSRS savstarpēju neuzbrukšanas līgumu un tā slepeno protokolu, t.s. Molotova—Ribentropa paktu (23. augustā). Pakts sadalīja Austrumeiropu vācu un padomju interešu zonās: Latviju, Igauniju un Somiju atdeva PSRS. 1939. gada rudenī Latvijas realitāte bija Vācijas vienaldzība un PSRS spēka spiediens, ko pēdējā īstenoja, uzspiežot savstarpējās palīdzības līgumus (5. oktobrī), savukārt 6. oktobrī Hitlers paziņoja par vācbaltiešu izceļošanu no Baltijas. Tomēr Vācijas kara saimniecībai vajadzēja Baltiju, un 1940. gada pavasarī 70% Baltijas eksporta ceļoja uz Vāciju. PSRS neiebilda, pat noslēdza pati ar Vāciju tirdzniecības  līgumu, lai tikai vācieši turpina karot un novājināt Rietumus. Saskaņā ar 5. oktobra bāzu līgumu PSRS Latvijā ieveda vairāk nekā 25 000 karavīru, ierīkoja karabāzes, bloķēja Kurzemes neaizsalstošās ostas.

1940. gada 9. jūnijā PSRS Aizsardzības tautas komisārs izdeva direktīvu par darbību pret Baltijas valstīm. 15. jūnijā notika uzbrukums Latvijas robežsargiem Masļenkos. 16. jūnijā Ulmaņa valdība pieņēma padomju ultimātu un atkāpās, kā arī 17. jūnijā ielaida padomju karaspēku Latvijā. Šo notikumu kontekstā ir neizprotams šī brīža Ulmaņa “gaišais tēls”, jo viņš pat neizteica Maskavai diplomātisku protestu, nedeva rīkojumus Latvijas sūtnim Lielbritānijā par ārkārtas pilnvaru iedarbināšanu, vēl jo vairāk — viņš palika amatā līdz pat 21. jūlijam (Latvijas pievienošanai PSRS) un paspēja izsludināt 50 likumus. Saskaņā ar Satversmes 52. pantu Ulmanis vismaz varēja atteikties no amata (Lietuvas Smetona devās trimdā 15. jūnijā). Šobrīd Ulmaņa kolaboracionismu izmanto krievu vēsturnieki, lai noliegtu okupācijas faktu. Okupācijai nav jābūt tiešas karadarbības faktam, Latvijā notika vardarbīga okupācija miera laika apstākļos. No 21. jūlija notika Latvijas sovetizācija, bet radās arī pretošanās kustība, tomēr tā nebija gana vienota un konspirēta, tādēļ 1941. gada pavasarī tika sagrauta. 1941. gada 14. jūnijā deportēja 15 424 “tautas ienaidnieku”; pēc Vācijas iebrukuma 22. jūnijā čekisti paspēja izrēķināties ar politielodzītajiem cietumos (nogalināja 349, deportēja un nogalināja vēlāk 3458). Vāciju pārsteidza nesagatavotu Baltijas valstu okupācija un darīja uzmanīgu, ka PSRS Baltijā koncentrē ievērojamu skaitu divīziju. Turklāt PSRS bija pārkāpusi slepeno protokolu un okupēja Vācijai iedalīto Lietuvu un Ziemeļbukovinu, kas bija abpusējo atkārtoto sarunu objekts 1940. gada rudenī.

1941. gada 23. jūnijā karš sasniedza Latviju, bet 5. jūlijā karadarbība jau faktiski bija beigusies: Sarkanā armija steigšus evakuējās. Sākotnējo vācu militāro pārvaldi Latvijā no 1. septembra aizstāja civilpārvalde. Baltiju (un daļu Baltkrievijas) pārvaldīja Ostlandes reihskomisariāts. Pirmējais prieks par padomju okupācijas beigām gan ātri beidzās, jo nacisti nekādi neņēma vērā latviešu intereses. Sākās plašas represijas, krasi politiski un rasistiski motivētas: nogalināja aptuveni 70 000 Latvijas ebreju un 20 000 atvesto, iznīcināja arī čigānus un garīgi slimos, kā arī komunistus, padomju aktīvistus, vēlāk — nacionālās pretošanās kustības dalībniekus. Akcentēts, ka par pretošanās grupām jāuzskata grupas, kas pretojās abiem okupantu režīmiem, jo t.s padomju partizāni būtībā bija kolaboranti. Tāds apzīmējums piedien arī tiem latviešiem, kas palīdzēja īstenot holokaustu. Sākotnēji vācieši negatīvi uztvēra baltiešu idejas iesaistīties bruņotā cīņā pret PSRS (cerībā uz vietu nacistu “Jaunajā Eiropā”), bet pēc neveiksmēm Austrumu frontē pārdomāja. Igauņi SS leģionu izveidoja jau 1942. gada augustā, bet latviešiem deva mutisku atļauju 1943. gada janvārī. Pakāpeniski Ieroču SS sastāvā izveidoja 15. un 19. divīziju, kopā — 52 000 personu. Latviešu un igauņu leģionu piederība pie SS ir formāla un atzīts, ka šīs vienības nav vienādojamas ar vācu SS leģioniem. Leģionu darbība nekādi nav saistāma ar represīvām darbībām Latvijā, jo tās bija frontes vienības. Nacistu plānos suverēna Latvija neietilpa, tomēr plāni par autonomiju tika izstrādāti, bet Hitlers šo jautājumu atlika līdz kara beigām. Ar autonomiju tika spekulēts, lai aktivizētu latviešu pievienošanos leģionam, bet pašu vāciešu vidū nebija vienprātības.

Lilianna Lungina “Parindenis” (2012)

2 komentāri

Lilianna Lungina. Parindenis: Lilianna Lungina stāsta par savu dzīvi Oļega Dormana dokumentālajā filmā “Parindenis” / no krievu val. tulk. M. Poļakova. – Rīga: Jānis Roze, 2012. (Подстрочник. Жизнь Лилианны Лунгиной, рассказанная ею в фильме Олега Дормана. 2009)

parindenis-cover.inddMeditējot uz savu lasāmo grāmatu kaudzi, es ieraudzīju izdevumu, kura apraksts ļoti līdzinājās nupat lasītajai Freimanes “Ardievu, Atlantīda”. Valentīna Freimane un Lilianna Lungina ir vienaudzes, ebrejietes, un abas jau cienījamā vecumā stāsta (tieši — stāsta) savas atmiņas. Dīvainā kārtā, lasot grāmatu, sakritību atklājās aizvien vairāk, tādēļ bija vēl jo interesantāk lasīt un salīdzināt ebreju meiteņu dzīvesstāstus Latvijā un Padomju Krievijā.

Lilianna Lungina (1920-1998) bija pazīstama tulkotāja, inteliģents un gudrs cilvēks, visu mūžu nodzīvojusi kopā ar Semjonu Lunginu, pazīstamu kinoscenāristu, izaudzinājusi divus dēlus, viens no tiem — kinorežisors Pāvels Lungins. No Lunginas tulkojumiem vispopulārākie bija Lindgrēnes darbu krieviskojumi — vispirms Karlsons, tad Pepija un Emīls. Lungina pati gan bija franču valodas speciāliste, tulkoja arī no vācu valodas, tomēr, kā viņa pati saka, šajās valodās pietika arī krievu tautības tulkotāju, ebrejiem vajadzēja tulkot no retākām valodām.

Ja Lunginas stāstījumā turpina vilkt paralēles ar Freimanes dzīvi — abas meitenes piedzima ebreju ģimenē, kurā tēvs bija nopietnais, atbildīgais balsts, bet māte — šarmanta dzīves māksliniece. Gan Valentīnai, gan Liliannai bija netradicionāla bērnība, kurā vienīgajam bērnam tika veltīta liela mīlestība, bet vienlaikus arī liela uzticēšanās, uztraucoties par meitas izglītības kvalitāti, bet neierobežojot radošo garu.  Liliannas tēvs strādāja padomju ārlietu resorā, un 1925. gadā Markoviču ģimene pārcēlās uz Berlīni. 1930. gadā tēvs izdomāja aizbraukt uz Maskavu, bet atpakaļ vairs netika palaists — ģimene būtībā izjuka, mamma ar Ļiļu aizbrauca dzīvot uz Parīzi. Tomēr 1934. gada maijā, par spīti visiem brīdinājumiem, viņas atgriezās dzimtenē pie tēva, un pirmais iespaids Liliannai bija graujošs: “Es tur [stacijā] stāvēju zilā mētelī ar teju sudraba vai zelta pogām un karakula apkakli, un man priekšā — viss melns, skrandas.” Ļiļa nonāca brīnišķīgā eksperimentālā skolā, un ar laiku dzīve sakārtojās (vairāk pārtikas, labāka apgāde, brīvāks gars), tomēr 1937. gadā jau palēnām sākās Staļina “tīrīšanas”. Visi tika turēti aizdomās par pretvalstisku darbību, arī Ļiļas tēvs.

Bailes ir sajūta, ko grūti iztēloties, ja pats neko tādu neesi izjutis; tās nekad tevi nepametīs, ja reiz esi tās pieredzējis, tomēr iztēloties ir grūti. (..) Iespējams, tas ir viens no visspēcīgākajiem stresa stāvokļiem: kad tu nezini, kas ar tevi notiks — pēc minūtes, pēc stundas nākamajā dienā.

Stāstījuma gaitā Lungina piemin daudzus cilvēkus, dažādus faktus (kā noskaidroju recenzijās, ne visi ir precīzi, daži pat klaji sagrozīti), tomēr grāmatas lielākā vērtība varētu būt tā laika emocionālā noskaņojuma portretējums. Pagātnes notikumi iegūst pavisam citu nokrāsu, kad uzzina, kā cilvēki mēnešiem sēdēja un katru nakti (jo parasti nāca naktīs) klausījās piebraucošas mašīnas skaņās, trepju telpas trokšņos, lifta čīkstoņā: pie kurām durvīm klauvēs šoreiz? Pa Maskavu klīda čuksti par prāvām, nošautajiem. Ļiļas tēvam palaimējās nomirt savā nāvē, tīrīšanas norima, tomēr cilvēkos iesētā baiļu sēkla auglīgi zēla visus padomju gadus.

Valentīna Freimane Rīgā savas tautības dēļ trīs gadus slēpās no fašistiem, savukārt paradoksālā kārtā arī pretējā puse kara laikā attīstīja antisemītismu – padomju armijā ebreji reti tika paaugstināti vai apbalvoti. Pēc kara tas kļuva par vispārēju parādību, krievu patriotismu būvēja ar iekšēja ienaidnieka tēla palīdzību. Tā kā 1948. gadā izveidotā Izraēla nekļuva par PSRS satelītvalsti, tad ebreju inteliģenci bija visvienkāršāk pasludināt par pašlabuma meklētājiem un ārzemju aģentiem. Bija vairākas akcijas: cīņa ar bezdzimtenes kosmopolītismu (1948-1953), ebreju ārstu lieta (1952-1953), kas gan pēc Staļina nāves pieklusa, tomēr antisemītisms visu padomju laiku būtiski ierobežoja ebreju iespējas.

Liliannai Lunginai dzīvot padomju vidē palīdzēja vīrs un draugi; viņa stāsta, ka vispār dzīvojuši tādā īpatnējā, teatrālā noskaņā, vienmēr kādi joki un āzēšanas. Rakstnieks Voinovičs atceras, ka Lunginu māja bija vienmēr atvērta visiem, tajā visu dienu nāca ciemos: ēda, dzēra, biedrojās, ar katru aprunājās; šajā mājā varēja satikt visus tā laika literātus, teatrāļus un kino cilvēkus. Inteliģence turējās kopā un centās uzturēt cilvēciskumu, lai arī ik brīdi atkal nācās vilties kādā režīma pakļautā līdzbiedrā.

Psihes deformācija, personības iznīcināšana ir kaut kas nelabojams. Pilsoņu kara, kolektivizācijas, masu slepkavību un pēc tam baismīga kara rezultātā mainījās nācijas ģenētiskais fonds. Bojā gāja labākie, godīgākie, drosmīgākie, lepnākie. Lai izdzīvotu, vajadzēja pielāgoties, melot un pakļauties.

Tradicionālā vēsture bieži runā ar sausiem faktiem un cipariem, bet atstāj novārtā cilvēku motivāciju, rīcības pamatojumu, kas bieži nav izskaidrojams bez sabiedrības un konkrētu indivīdu emocijām, sajūtām. Lunginas grāmatā var atrast plašu emociju gammu: traģiski zaudējumi, brīnumainas tikšanās, nežēlīga nodevība, laimīga mīlestība. Kā saka Lilianna Lungina: “Dzīve ir traka, un tomēr skaista. Tā ir traka, baiga, briesmīga, bet reizē arī skaista, un es tomēr domāju, ka dzīvē labā ir vairāk nekā ļaunā. Vairāk nekā briesmīgā. Es par to esmu pārliecināta. Vismaz mana pieredze tā māca.”

Kaspars Zellis “Ilūziju un baiļu mašinērija” (2012)

Atstāt komentāru

Kaspars Zellis. Ilūziju un baiļu mašinērija. Propaganda nacistu okupētajā Latvijā: vara, mediji un sabiedrība (1941-1945). – Rīga: Mansards, 2012.

Zellis_IluzijuPēc Valentīnas Freimanes atmiņu grāmatas izlasīšanas manī radās lielāka interese par vācu okupācijas režīmu Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Vispārzināms, ka Hitlera režīmam bija raksturīga augstas raudzes, profesionālā līmenī nostādīta propaganda un nacisti spēja veiksmīgi pakļaut sev vācu tautas prātus. Vēsturnieka Zeļļa grāmata pievēršas nacistu īstenotajai propagandai pret latviešu civiliedzīvotājiem pēc Latvijas teritorijas okupācijas Otrā pasaules kara laikā.

Lai pakļautu kādu sabiedrību, nepietiek tikai ar represīvām akcijām, daudz efektīvāk pakļaušana norisinās, ja tā tiek kombinēta ar dažādiem “smadzeņu skalošanas” pasākumiem, t.i. tiek īstenota formula “terors+propaganda”. Tā vai citādi, bet ideoloģiskas sabiedrības ietekmēšanas metodes ir pazīstamas jau kopš cilvēces pirmsākumiem, tomēr Pirmais pasaules karš tiek uzskatīts par jaunu līmeni propagandas attīstībā. Šajā laikā (1914-1918) Lielbritānija, ASV un Vācija radīja propagandu pārraugošas institūcijas, un atzīts, ka briti šajā “cīņā par cilvēku prātiem” bija vissekmīgākie. Iespējams, tieši atziņa, ka vācu propagandas izgāšanās ir saistāma ar kara zaudējumu, radīja Hitlerā vēlmi turpmāk kara propagandu “pareizi nostādīt”. Tiek pat teikts, ka nacionālsociālistu partijas ideoloģija savā būtībā bija propaganda, kas to faktiski padara par propagandas kustību, ne programmas partiju.

Jau no pirmā vācu karaspēka ienākšanas brīža Latvijā darbojās konkrētas okupācijas režīma institūcijas, kas bija atbildīgas par propagandas plānošanu un realizāciju — darbojās gan Vācijas Propagandas ministrijas Austrumu nodaļas atzari, gan Austrumu ministrijas Preses un izglītošanas daļa, kā arī sava interese bija Vācijas Ārlietu ministrijai. Vācu ieviestā Latviešu pašpārvalde radīja propagandiski manipulatīvu ilūziju, ka ir palikušas vēl kādas latviskas pārvaldes institūcijas, kā arī tās darbinieki piedalījās propagandas akcijās. Līdztekus civilajām institūcijām propagandu īstenoja arī vācu armijas jeb vērmahta propagandas daļas, sava nozīme bija arī SS struktūru darbībai. Vācu propagandas institūciju darbība pārklājās, dažkārt radot interešu konfliktus, tomēr atzīmēts, ka kopumā tie neietekmēja propagandas saturu.

Propaganda iedalāma piecos tipos: drukātie izdevumi (prese, grāmatas, brošūras), vizuālie materiāli (plakāti, dažādi attēli, foto, karikatūras), audio materiāli (skaļruņu propaganda, radio, mūzika), kinodokumenti un verbālā propaganda (amatpersonu runas, lektoru darbība, baumu izplatīšana). Latvijā lielākais akcents tika likts uz preses izdevumiem: jau 1941. gada septembrī bija 15 avīzes un 4 žurnāli. Neformālais vācu oficiozs latviešu valodā bija laikraksts “Tēvija” (metiens – virs 200 000), bet netika likvidēti arī provinces izdevumi, jo bieži tie bija vienīgais informācijas avots (palikšana bez jebkādas informācijas tika atzīta par nevēlamu). Turpmākos gados preses klāstu papildināja vairāki populāri izdevumi: 1941. gada decembrī sāka iznākt ilustrētais žurnāls “Laikmets”, kas turpmāk bija nozīmīgs propagandas līdzeklis (metiens – 1xned. 100 000); politiskās satīras laikraksts “Humorists; žurnāls sievietēm “Mana Māja” (2xmēn. 60 000).

Vācu okupācijas laikā ar plašu vērienu tika iznīcinātas aizliegtās grāmatas, viennozīmīgi aizliedza ebreju rakstnieku daiļradi un PSRS izdotās grāmatas. Biezā slānī iznāca antisemītiska un pretboļševistiska literatūra. Pietiekami aktīvi tika darbināti arī pārējie ietekmes avoti, tādēļ autors secina, ka latviešu sabiedrība visu okupācijas laiku atradās intensīvā nacistu propagandas ietekmē.

Nacistu propagandas saturs izteikts šādi: “Latvijas politiķu kļūdas noveda valsti pie padomju okupācijas, kuras galvenie nesēji bija ebreji, kuri tad arī realizēja Latvijā represīvo politiku, pamatojoties uz “starptautiskā žīdisma” izstrādāto pasaules varas saglābšanas plānu. No šīm briesmām latviešus izglāba Lielvācijas armija (..).” Šajā tēzē skaidri redzams viens no vācu propagandas stūrakmeņiem — ārējā ienaidnieka tēla konstrukcija, t.i., pirmkārt, “žīdiskais boļševisms”, otrkārt, “angloamerikāņu plutokrātija”. Pastāvēja arī “iekšējais ienaidnieks”, kura tēls palīdzēja apkarot režīmam nepieņemamu uzvedību (spekulācijas, baumošanu,  nestrādāšanu). Autors analizē plašo antisemītisma propagandu Latvijas sabiedrībā, secinot, ka vācu plānos bija visu atbildību par ebreju kopienas iznīcināšanu novelt uz latviešiem. Autors norāda uz vēl vienu latviešu maldu ceļu: vācu propaganda sevi pozicionēja kā “atbrīvotājus” un daudzi latvieši naivi ticēja, ka iespējama pat Latvijas neatkarības atjaunošana (lai gan nekas tāds nekad nav ticis solīts). Nacisti veikli manipulēja ar bailēm no boļševiku atgriešanās, veicinot naidu pret komunistiem un pūloties iegūt atbalstu savam režīmam.

Monogrāfijā “Ilūziju un baiļu mašinērija” tiek vispusīgi analizēts vācu propagandas veikums Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Grāmata ir faktiem un atsaucēm bagāta, pievienotas arī izteiksmīgas ilustrācijas. Nenoliedzot tās vērtību un neapšaubāmo nepieciešamību, es tomēr mudinātu disertāciju autorus savu darbu publikācijās vairāk padomāt par lasītāju, kura ikdienas dzīve nav saistīta (vai vairs nav saistīta) ar akadēmiskiem tekstiem. Jāpiekrīt, ka saistošs un populārzinātniskāks vēstījums mazinātu izdevuma zinātnisko vērtību, tomēr, iespējams, ka attiecīgo tēmu apgūtu vairāk lasītāju.

Older Entries Newer Entries