Sākums

Valdemārs Kārkliņš “Mājupceļš” (2003)

Komentēt

Valdemārs Kārkliņš. Mājupceļš: sarunas ar rakstniekiem trimdā. – Rīga: Daugava, 2003.

Valdemārs Kārkliņš (1906-1964) ir tāda personība latviešu literārajā dzīvē, kuru daudzi pazīst, paši to nezinot. Līdz Otrajam pasaules karam viņš darbojās kā ražīgs tulkotājs un redaktors, latviešu lasītāju iepazīstinot ar veselu rindu joprojām iemīļotu un lasītu ārzemju autoru. Īpaši daudz Kārkliņš tulkoja Helmāra Rudzīša izdevniecībai “Grāmatu Draugs” − un viņu sadarbība turpinājās mūža garumā, arī jau pēc kara, dzīvojot trimdā. Helmāra Rudzīša apbrīnojamā uzņēmība neaprobežojās tikai ar apgāda darbības atjaunošanu, bet viņš izdeva arī laikrakstu “Laiks” (no 1949. gada), kuram 1955. gadā tika pievienots bezmaksas literārais žurnāls “Laika Mēnešraksts” (1955-1963). Viens no žurnāla satura galvenajiem veidotājiem bija Valdemārs Kārkliņš, kurš žurnālam rakstīja pastāvīgu trimdas kultūras un sabiedrisko darbinieku portretu rubriku. Grāmatā “Mājupceļš” ir apkopotas žurnālā publicētās Kārkliņa esejas par trimdas rakstniekiem.

Krājumā kopumā ir apkopotas 26 esejas, tādēļ man nebūs iespējams nosaukt visus pieminētos rakstniekus. Jāatzīmē vien, ka Kārkliņa aptvertā ģeogrāfija ir gana plaša un viņš ciemojies ne tikai pie ASV latviešu rakstniekiem, bet devies arī uz Eiropu. Krājuma pirmā eseja ir par latviešu dzejnieci Zinaidu Lazdu (1902-1957), kura diez vai ir plaši pazīstama šodienas latviešu lasītājam, taču trimdas pēckara sabiedrībā viņai bija liela ietekme. Lazdas dzēlīgo izteikumu dēļ Kārkliņam ar dzejnieci bija atturīgas attiecības, bet tas nav mazinājis viņa cieņu un spēju novērtēt pēdējās labos darbus. Jau pirmajā esejā atklājas Kārkliņa spējas raksturot cilvēku − necenšoties izskaistināt, bet cenšoties atklāt personības dažādās šķautnes. Piemēram, Lazda tiek parādīta arī kā vārdos asa un paštaisna, bet līdzjūtību raisa viņas slimības gaitas un aiziešanas attēlojums.

Jau daudzkārt uzsvērts, ka trimdas grāmatniecības pastāvēšana ir fenomens, kurā grūti izšķirt, ko vairāk apbrīnot − mūsu izdevēju pašaizliedzību vai lasītāju uzticību.

Esejās Kārkliņš atklāj ne tikai attiecīgo personību, bet arī pauž savas sajūtas, kas radušās apciemojuma laikā, pārdomā intervijā dzirdēto un reflektē par iegūtajām atziņām. Lielākā daļa rakstnieku trimdā ir iekārtojušies kādos nebūt maizes darbos un ar rakstniecību nodarbojas brīvajos brīžos. Negribētos gan teikt, ka viņiem tas ir vaļasprieks, jo tas nozīmētu noniecināt literāro darbu kvalitāti. Taču jāatzīmē gan, ka trimdas literatūra lielākoties tapusi par spīti laika un naudas trūkumam.

Kārkliņš izmanto iespēju paust savu viedokli par to, vai iespējams latviešu rakstniekiem iekļauties savu mītņu zemju literārajā dzīve un cik lielā mērā vispār ir jāsekmē vai jāuzmanās no integrēšanās jaunajā dzimtenē. Vai ir ķecerīgi apbrīnot Monblānu, ja Gaiziņš smok nebrīvē? Nē, Kārkliņš saka: “Caur trimdas tuksnesi ejot, latvietim, manuprāt, nav jāiztiek tikai ar ūdeni, kas no mājas paņemts līdzi pudelē, tas var reizēm remdēt slāpes arī pie oāzes akas. Citādi viņš tālu netiks.” Kārkliņš pat brīnās par to, ka trimdas rakstnieku darbos tik maz parādās viņu ikdienas ainavas  − Rietumkanādas meži, Skandināvijas ziemeļblāzma vai Manhetenas torņi, bet dominē gremdēšanās pagātnē un sevī. Varbūt pieprasījums ir noteicis piedāvājumu un trimdas lasītājs negribēja pieņemt laika plūsmu?

Kārkliņs gan ir reālists, un, šķiet, tīri labi saprot, ka daļa no trimdiniekiem ātri iekļausies jaunajā dzīvē un, laikam ejot, aizvien mazāk būs vajadzīga latviešu literatūra. Lasīju aizplīvurotos izteikumus par latviešu trimdas sabiedrības mērīšanos ar iegūtajiem pasaulīgajiem labumiem, kurus līdz galam neizpratu, bet pieļauju, ka lielākā daļa izceļojušo gluži dabiski vispirms domāja par vēdera piepildīšanu un dzīves apstākļu nodrošināšanu, bet garīgās lietas palika otrajā plānā.

Grāmata varētu būt noderīga ne tikai, lai apmierinātu interesi par konkrētu rakstnieku, bet arī kā vispārējs kultūrvēsturisks ieskats trimdas sabiedrībā 20. gs. 50. gados. Kārkliņš raksta saistoši, nebaidās būt dažreiz asāks un izteikt savu vērtējumu. Kopējo noskaņu gan caurauž zināma rezignācija, jo autors pauž savas bažas par to, kas notiks pēc tam, kad liela daļa rakstnieku aizies mūžībā. Taču vienlaikus uztver kā savu misiju dokumentēt un atstāt vēsturei liecību par aizejošo laiku un tās varoņiem.

Zinātnieka, rakstnieka, dzejnieka, mākslinieka vieta, kur tas tautas labā var visvairāk darīt, nav ierakumos ar šauteni rokā; viņu īstais uzdevums [ir] turpināt savu darbu, turpināt to par katru cenu, izmantojot labvēlīgos apstākļus un par spīti nelabvēlīgiem. Pildīt tautas garīgās mantas pūru, vienalga, kur atrastos.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2019-novembris-decembris)

Komentēt

2019. gada nogalē labu grāmatu sanāca vesels birums − laikam jau izdevēji bija paglabājuši kārdinošākos izdevumus Ziemassvētku dāvanām. Un šoreiz man būs ļoti grūti kaut ko izsvītrot no sākotnējā saraksta.

Pagājušā gada sākumā negaidītu plašu interesi izraisīja Vitolda Mašnovska sastādītā enciklopēdiskā izdevuma “Muižas Latvijā” 1.sējums (izdevniecība “DUE”). Decembrī iznāca nākamais – otrais enciklopēdijas sējums aptver 93 muižas alfabētiskā secībā no I līdz K. Katrai muižai izsekota īpašnieku un būvniecības vēsture, dots tās saimnieciskais raksturojums.

Negaidīti, bet patīkami, bija grāmatveikalā ieraudzīt kultūrvēsturnieka Jāņa Strauberga apjomīgo pētījumu “Rīgas vēsture” (“Latvijas Mediji”), kurš pirmoreiz iznāca vēl tālajā 1936. gadā, bet pārizdots tika Bruklinā 1954. gadā. Strauberga darbam joprojām nav analogu, jo mums nav citas visaptverošas Rīgas vēstures bez padomju ideoloģiskās pieskaņas. Par seno Rīgu var lasīt arī “Zvaigznes ABC” izdotajos “Vecpilsētas stāstos”, kuru autore ir arhitekte Marina Levina. Lasītājs var izsekot patiesiem notikumiem Rīgas vēsturē, taču Vecrīgas leģendas var lasīt arī kā skaistu, daudzviet romantisku pasaku. Grāmatai pievienota karte, kuru var ņemt līdzi Vecrīgas ekskursijā.

Pavisam sena Latvijas vēsture parādīta Latvijas Nacionālais vēstures muzeja izdotajā vēsturnieces Baibas Vaskas monogrāfijā “Rotas un ornaments Latvijā no bronzas laikmeta līdz 13. gadsimtam”.  Arheoloģiskajā materiālā gandrīz vienīgā liecība par kultūru tradicionālā izpratnē ir rotas un ornaments. Apskatīti katram laikam un teritorijai raksturīgie rotu komplektos, kā arī analizēta ornamenta kompozīcija, tā galvenie motīvi un attīstība laika gaitā.

Ekonomists Edmunds Krastiņš pēdējos gados ir pievērsies grāmatu rakstīšanai. 2018. gadā iznāca viņa grāmata “Latvijas rūpniecība 19.-21. gadsimtā”, bet 2019. − “Kuģniecība Latvijā” (autora apgādā), kas galvenokārt apskata Latvijas tirdzniecības kuģniecības vēsturi, akcentējot kuģniecības ekonomiskos aspektus. Autors sācis ar kuģniecības izveidošanos 19. gadsimtā un nonācis līdz “Latvijas kuģniecības” privatizācijas peripetijām 21. gadsimtā.

Izdevniecība “Neputns” laidusi klajā Pētera Korsaka grāmatu “Latviešu fotogrāfi – kara liecinieki”, kurā  apkopoti dati par 16 latviešu fotogrāfiem, kas tika iesaukti Pirmajā un Otrajā pasaules karā. Esot karavīri, viņi turpināja būt fotogrāfi un saglabāja nākotnei liecības par kara laiku attēlos.

Britu raidkorporācijas BBC žurnālists un kinodokumentālists Vinsents Hants grāmatā “VDK un Latvija: stāsts par Latvijas attiecībām ar čeku”  (“Latvijas Mediji”, no angļu val. tulk. L.Paegle) apkopojis un apzinājis dzīvas liecības par plašu čekas vēstures laika posmu ‒ no tās dibināšanas 1917. gadā līdz 2018. gadam. Autors izmanto cilvēku stāstus un atmiņas, lai ilustrētu PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) sistēmu, tās darbību un sabiedrības kontroli okupētajā Latvijā.

Nākamās grāmatas varētu apzīmēt kā pārdomu literatūru – autori reflektē par dzīves laikā pieredzēto. Skrundenieks Jānis Blūms grāmatā “Pazudušā karavīra atmiņas” (“Jumava”) stāsta par savu jaunību, Otrā pasaules kara gaitām, pārdzīvoto lēģerī un darbu PSRS Iekšlietu ministrijas būvbataljonos.

LU pasniedzēja un kinozinātnieka Viktora Freiberga nelielas, jaunas izdevniecības “Aminori” izdevums “Kinomāna slimības vēsture” tiek pieteikts kā personisks vērojums par savu dzīvi, kurā kino, protams, ieņem ļoti svarīgu lomu. Pats autors to dēvē par fiktīvu dienasgrāmatu, ko viņš sāka rakstīt, kad sāka cīnīties ar smagu slimību un rakstīšana izrādījās dziednieciska.

Par amerikāniski atklātiem varētu dēvēt bijušā ASV prezidenta Baraka Obamas laulātās draudzenes Mišelas Obamas memuārus “Izaugt” (Zvaigzne ABC). Man patīk Obamas kundze, viņa ir harismātiska un iedvesmojoša, un viņai joprojām ir lieli mērķi, kā padarīt labāku amerikāņu meiteņu dzīvi.

Mākslas vēstures cienītājus iepriecinās apgāda “Jānis Roze” izdotās sērijas “Mākslas pamati” turpinājums – pirmajām divām sērijas grāmatām pievienojas Lī Češīra “Pagrieziena punkti mākslā” (no angļu val. tulk. R.Punka), Flāvijas Fridžeri “Sievietes mākslinieces” (tulk. I.Lešinska)  un Ralfa Skī “Impresionisms” (tulk. R.Punka).

Mākslas zinātniecei Silvijai Grosai izdots daudzu gadu darba vainagojums − monogrāfija “Dekors Rīgas jūgendstila perioda arhitektūrā” (“Neputns”). Grāmatā dekors skatīts gan saistībā ar  konkrētu arhitektu radošo darbību, gan kultūrvēsturisko vidi un  laikmetu kopumā; grāmata ir bagātīgi ilustrēta ar mūsdienu un vēsturiskiem fotoattēliem.

Mani vienmēr ir mulsinājis apgāda “Lietusdārzs” grāmatu ārēji ezotēriskais iespaids, lai arī daļa no apgāda izdevumiem papildina Latvijas grāmatu tirgus nabadzīgo zinātniskās literatūras klāstu. Piemēram, Ričarda Deividsona un Šāronas Beglijas pētījums “Smadzeņu emocionālā dzīve” (no angļu val. tulk. D.Vanaga) klāsta neirobioloģijas jaunākās atziņas. Savukārt Zvaigžņu Vanadzes “Pagānu dzīvo un mirušo grāmata: praktiski rituāli, meditācijas un svētības ceļā uz viņsauli” (no angļu val. tulk. V.Vīgante) gan ir tīrā ezotērika un propagandē neopagānisma principus. Grāmatā cilvēka aiziešana Viņsaulē skatīta kā būtiska dzīves cikla daļa, un tā ierāda ceļu uz plašāku cilvēka esības izpratni, iedvesmojot dziļāk iepazīt un vieglāk pieņemt pasaules kārtību, tā padarot dzīvi laimīgāku un pilnasinīgāku.

Jā iepriekšējā grāmata jūs mulsināja, tad, iespējams, amerikāņu astronauta Tima Pīka grāmata “Pajautā astronautam” (no angļu val. tulk. G.Tenbergs, “Zvaigzne ABC”) šķitīs daudz noderīgāka. Pīks atbild uz jautājumiem par dzīvi kosmosā: zinātnisko darbu, sadzīvi kosmosā un pastaigām ārpus kuģa.

Daiļliteratūras apskatu sākšu ar diviem tulkotājas Daces Meieres darbiem. Manis sen gaidīts latviešu valodā ir itāļu modernista Italo Kalvīno literārais eksperiments “Ja reiz ziemas naktī ceļinieks” (“Jānis Roze”). Tas ir meistarīgi savīts romāns, kas ik mirkli gatavs ļauties mutācijām.  Savukārt itāļu rakstnieka Primo Levi autobiogrāfiskais darbs “Atelpa” (Neputns) ir dokumentāla atmiņu grāmata, kurā Levi apraksta savu ceļu mājup pēckara izpostītā Eiropā no ieslodzījuma Aušvicā uz Turīnu.

Saša Stanišičs ir autors, kurš raksta vāciski, bet pats ir bosniešu izcelsmes. Viņa tēma ir bērns karā, šoreiz Dienvidslāvijas pilsoņu karā. Romāns “Kā zaldāts labo gramofonu” (“Jānis Roze”, no vācu val. tulk. M.Poļakova) attēlo zēnu ar īpašām stāstnieka spējām, kuras tam palīdz pārdzīvot karu un bēgļu gaitas.

Latviešiem jau iemīļota autore ir somiete Heli Lāksonena, kuras vārsmas priecē acis un mundrina prātu Gundara Godiņa atdzejojumā. Iznākusi jau trešā autores dzejoļu grāmata “Soul. Burkans. Undens” (“Pētergailis”).

Igauņu rakstnieka Reina Rauda otrais romāns “Rekonstrukcija” (“Jānis Roze”, no igauņu val. tulk. M.Grīnberga) vēsta par kādu tēvu, kurš cenšas noskaidrot meitas nāves iemeslus. Romānam ierosmi devis kāds traģisks gadījums Vīlandē, kur notikusi mākslinieku kopienas jauniešu kolektīva pašnāvība, kas pamatota ar reliģiska rakstura izvēli.

No latviešu daiļliteratūras gribētu pieminēt Ingunas Baueres biogrāfisko romānu “Mazā klusa sirds” (“Zvaigzne ABC”), kas veltīts Krišjāņa Barona sievai Dārtai. Parastas zemnieku sievietes spēks, bērnu dzemdēšana vienmēr tālumā esošam vīram, klusa klātesamība un nerimstošs darbs.

Izdevniecība “Kontinents” reti izdod latviešu oriģināldarbus, šoreiz izvēle kritusi uz autoru, kurš slēpjas aiz pseidonīma Miks Zandis. Vēsturiskais piedzīvojumu romāns “Livonijas slazdā” vēsta par par līvu un kuršu karagājienu uz Rīgu 1210. gadā. Romāns ir izdaiļots ar krāšņiem rituāliem un paražām, kā arī varoņu spēcīgo kaislību aprakstiem.

Domāju, ka krimiķu cienītāji var kārtējo reizi justies apmierināti, jo ir plašas izvēles iespējas. Izdots ceturtais islandietes Irsas Sigurdardortiras krimiķis “Parāds” (“Zvaigzne ABC”, no islandiešu val. tulk. Inga Bērziņa), kas pieteikts kā psiholoģiskās spriedzes piestrāvots kriminālromāns par sociālo tīklu ēnas pusi. Savukārt dānis Serēns Sveistrups romānā “Kastaņu vīrs” (“Jānis Roze”, no dāņu val. tulk. I.Mežaraupe) dzen pēdas gudram, aukstasinīgam slepkavam, kurš nepārtraukti ir soli priekšā policijai un katrā slepkavības vietā atstāj kastaņu vīriņu.

Interesanti, ka aizien biežāk tiek tulkoti krievu detektīvi. Latviski pirmoreiz izdots Jūlijas Jakovļevas retrodetektīvs “Mednieks tieši virsū skrien” (“Latvijas Mediji”, no krievu val. tulk. L.Vilka), kura darbības vieta ir Staļina laika Ļeņingrada, 1930. gads.

Šveicieša Žoela Dikēra trešais latviskotais romans “Stefanijas Meileres pazušana” (“Zvaigzne ABC”, no franču val. tulk. I.Pētersone) iesākas ar dramatisku nelielas pilsētiņas mēra un viņa ģimenes noslepkavošanu 1994. gadā; pie slepkavības vēlreiz jāatgriežas pēc divdesmit gadiem, jo atklājas jauni pierādījumi.

Latviešu autore Franciska Ermlere turpina Rīgas detektīvu ciklu. Šoreiz − septītais cikla romāns “Prove: Rīgas meistara nāve” (“Latvijas Mediji”) par viltojumu atmaskošanu mākslas pasaulē.

Nobeigumā godpilni pieminēšu latviešu lasītājam jau pazīstama fantāzijas autora Džo Aberkrombija triloģijas “PIrmais likums” pirmo romānu“Pats asmens” (“Prometejs”, no angļu val.tulk. S.Linkuma), kurš jau izpelnījies blogeru cildinošas atsauksmes. Varbūt zināma deva eskeipisma ir tieši tas, kas mums šobrīd ir vajadzīgs.

Palieciet veseli!

Aprīļa izaicinājums

3 komentāri

Sveicināti aprīlī, kas solās būt dīvainākais no jebkad piedzīvotajiem! Dzīve ir iegriezusies savādās sliedēs, un tikai laiks rādīs, kas šai mēneša laikā notiks. Cerēsim uz to labāko un gan jau viss būs labi.

Man nav mērķa rakstīt kādas dienasgrāmatas vai citāda veida hronikas, jo personīgi nekādas īpašas sajūtas nepārdzīvoju. Jā, ir mainījusies lietu kārtība, un tas ne vienmēr ir ērti, taču, godīgi sakot, daudzas lietas arī tiek sakārtotas tādā veidā, ko jau sen vajadzēja ieviest. Daudzas lietišķās tikšanās sen jau varēja notikt virtuālā vidē, un daudz kas no mācību procesa visos līmeņos sen jau varēja notikt tālmācībā. Tāpat arī izrādās, ka visdažādākās atmiņu institūcijas un kultūras iestādes var izlikt brīvpieejā savus arhīvus un datu bāzes, kuriem līdz šim sēdēja virsū kā suņi uz siena kaudzes, kā arī izdomāt simt un vienu veidu, kā mēģināt ieinteresēt cilvēkus par saviem krājumiem. Iespējams, ka pasaule vēlas pārkārtoties, tikai, kā vēsture rāda, tas diemžēl nekad nenotiek viegli un bez cilvēku upuriem.

Viena lieta, kas mani mulsina − medijos visu laiku tiek teikts, ka tagad mums ir daudz brīva laika, un nu tikai vajag baudīt visu atlikto – grāmatas, seriālus, mūziku, mājas vingrošanu un visus iespējamos vaļaspriekus. Tiešām kāds jau mirst nost no garlaicības? Man šķiet, ka cilvēki ir diezgan aizņemti ar rūpēm par darbu, māju un bērniem. Katrā ziņā, man ir daudz, ko darīt, kad darba laikā piespiedu kārtā esmu mājas. Varētu pat teikt, ka esmu noskaņota pavasarīgi darbīgi, pārņemta ar kārtošanas plāniem un visādu darbu pabeigšanu. Pie tiem es varu pieskaitīt arī sava bloga atjaunošanu dzīvei.

Kā jau katru gadu, tā sākumā es biju noskaņota diezgan optimistiski un domāju, ka nupat jau sākšu publicēt savus melnrakstus. Bet tā tas gluži nenotika, citas lietas bija svarīgākas, un savu rakstīšanas rutīnu es arī esmu pazaudējusi. Gada sākumā es pat izveidoju visu to grāmatu sarakstu (no 2012. gada), par kurām esmu gribējusi uzrakstīt, bet tā arī to neesmu izdarījusi. Man sanāca kādas 75 grāmatas, lauvas tiesa no tām – pēdējie divi gadi. Nē, es tiešām esmu īsts grāmatu blogeris, vai ne? Kaut kā jau jāsāk tie caurumi lāpīt, tādēļ aprīli esmu nolēmusi atgūt iekavēto un censties pabeigt un publicēt pēc iespējas vairāk ierakstu. Gribētos jau deklarēt, ka katru dienu mēneša garumā būs ieraksts, bet nezinu, vai spēšu būt tik ideāla. Taču mērķis ir 30/30.

Domāju, ka sākšu ar subjektīvajiem grāmatu jaunumiem par 2019.gada beigām, un tad man ir padomā pievērsties latviešu literātiem. Man ir tāds dīvains ieradums veidot ierakstu kopas par noteiktām tēmām, jo šķiet, ka citādi būs haotisks iespaids, taču tas nozīmē arī atliktus ierakstus ar domu “pag, es vēl izlasīšu vēl vienu grāmatu un tad to visu publicēšu”. Varbūt tā nav pareizā pieeja, jo labs tas darbiņš, kas padarīts, vai ne?

Varbūt mums ir pēdējais laiks virpināt ķēniņa Zālamana gredzenu un teikt: “Arī tas pāries.”. Vai meditatīvi grimt budisma doktrīnā aniča, kas teic, ka viss ir mainīgs un nepastāvīgs. Vai varbūt atcerēties veco Bībeles teicienu, ka Dievs sargā tos, kas paši sevi sargā. Lai veselība un možs gars šomēnes!

Duy Huynh. Blue Moon Expedition

Elisa Pītersa par brāli Kedfaelu

9 komentāri

Elisa Pītersa. Slimīgas alkas pēc kauliem / no angļu val. tulk. M.Poišs. − Rīga: Eve, 2002. − (Stāsti par brāli Kedfaelu; 1). (Ellis Peters. A Morbid Taste for Bones. 1977)

Elisa Pītersa. Viens līķis par daudz / no angļu val. tulk. M.Poišs. − Rīga: Eve, 2002. − (Stāsti par brāli Kedfaelu; 2). (Ellis Peters. One Corpse too many. 1979)

Angļu rakstniece Edīte Pārdžetera (1913-1995), izmantojot pseidonīmu Elisa Pītersa, vislielāko ievērību guvusi ar detektīvu sēriju, kuras galvenais varonis ir mūks Kedfaels un darbība notiek 12. gadsimta Anglijā un Velsā. Jā, tajā laikā vēl nebija dibināta pat Rīga un pagāni skraidīja pa mūsu mīļo zemīti, bet citur pasaulē kristīgā ticība jau bija organizēta hierarhiskā kārtībā un bija gan klosteri, gan krusta kari. Mūks Kedfaels ir dzīvi baudījis vīrietis, kurš guvis pasaulīgu pieredzi dažādās zemēs un valstīs, taču šobrīd apmeties uz mierīgu dzīvi Šrūsberijas benediktīniešu klosterī.  Šeit viņš vada savas dienas stingrā klostera rutīnā un pārzina ārstniecības augu un sakņu dārzu, kā arī iekopis herbāriju (eksotisku un retu augu kolekcija). Bet klosteris jau nav vientuļa sala − gan tajā, gan ārpus tā dzīvo cilvēki ar savām kaislībām, iegribām un vēlmēm, un gadās nonākt pat līdz slepkavībai. Te nu talkā nāk brāļa Kedfaela dzīves pieredze, un viņš iesaistās nozieguma risināšanā.

Pirmā sērijas grāmata “Slimīgas alkas pēc kauliem” iepazīstina lasītāju ar brāli Kedfaelu un parāda vidi, kurā tas darbosies. Šrūsberijas klosteris ir Anglijā pazīstam vieta, bet ne jau tāda, uz kuru plūstu svētceļnieku pūļi. Godkārīgajam klostera prioram Robertam kremt, ka klosterim nav savu svēto kaulu, taču viņš tādus ir atradis Velsā − svētā Vinifreda varētu būt ideāla klostera aizbildne. Tādēļ mūki dodas pārgājienā uz Velsas Holivelas ciematu, lai izraktu svēto un pulētā ozolkoka zārkā to nogādātu Šrūsberijā. Holivelas iedzīvotāji gan nav tik pārliecināti, ka viņu Vinifreda vēlas pārcelties no vietējās kapsētas uz angļu klosteri, un notiek asiņaina sadursme. Brālis Kedfaels iespējami delikāti un atjautīgi atrisina slepkavību.

Otrās sērijas grāmatas “Viens līķis par daudz” notikumu laiks un vieta ir zināma tiem, kas lasījuši Kena Foleta romānu “Zemes pīlāri” − 1138. gadā pilnās burās notiek cīņa par Anglijas troni starp Henrija I meitu Matildi un Henrija I māsadēlu Stefanu. Pēdējā karaspēks ir aplencis un ieņēmis Šrūsberiju, un, gribot negribot, klosteris tiek ierauts karalaika intrigās. Stefans liek sodīt ar nāvi visus Matildes atbalstītājus, kuru izrādās veseli 94. Savukārt brālis Kedfaels tiek norīkots par galveno apbedītāju, un viņš saskaita 95 līķus, kas nozīmē, ka viens līķis ir viltīgas slepkavības upuris. Izmanīgi lavierējot starp Stefana un Modas atbalstītājiem, mūks cenšas noskaidrot, kas un kāpēc nogalinājis karavīru.

Abas grāmatas var raksturot kā patīkamu, izklaidējošu lasāmvielu, kurā uz vēsturiskā fona tiek risināta detektīvintriga, bet vienlaikus netiek aizmirsts par attiecību atainojumu. Patīkami pārsteidz, cik dabiski autorei izdevies iejusties viduslaiku gaisotnē un parādīt varoņus kā reālus cilvēkus. Te netiek pārāk daudz analizēta vai uzsvērta vēsturiskā vide vai laika gara diktētās cilvēciskās atšķirības, līdz ar to panākts ticamības efekts. Jāatzīmē gan, ka romāni ir sarakstīti 70.gadu beigās, un no tiem nevajadzētu gaidīt mūsdienīgu spriedzi un strauju darbību.

Diemžēl jāsaka, ka ar šīm divām grāmatām sērija par brāli Kadfaelu latviešu valodā sākas un beidzas, lai arī kopumā to ir 21. Grūti pateikt, kādēļ izdevniecība “Eve” neturpināja izdot sēriju, jo grāmatiņas ir jauki noformētas un kvalitatīvi iztulkotas, bet šobrīd jau pašas izdevniecības gadus desmit vairs nav. Latviešu lasītājam atliek tikai lasīt oriģinālvalodā vai skatīties seriālu “Mystery!: Cadfael” (1994-1996).

Te nu man gribētos izmantot izdevību un paprātot par mūsu (un varbūt ne tikai mūsu) izdevēju neciešamo tradīciju iesākt un neturpināt izdot grāmatu sērijas. Decembrī izlasīju Ulda tvītu “Par kuru grāmatas turpinājumu (sērija/triloģija/utml) neizdošanu latviešu valodā jums ir vislielākā bēda?” un sapratu, ka šādu sēriju tiešām ir daudz. Uldis pats nosauc “Egmont Latvija” izdoto fantāzijas grāmatu “Dobā zeme”, kura ir triloģijas pirmā daļa. Mairita nosauc Zvaigznes ABC izdoto “Svešzemnieci” (izdotas divas daļas no astoņām) un “Pasaules aci” (izdots viens romāns no padsmit). Elza sūkstās, ka izdotas tikai divas grāmatas no Ragaņa sērijas. Iespējams, vislielākais aplauziens ir Troņu spēļu sērijas pārtraukšana burtiski pusvārdā − piektajai daļai (no septiņām) iznāca tikai 1.sējums. Mans saraksts sākas ar Zvaigznes ABC autoru Aleksandru Makkolu Smitu, kuram izdevniecība uzsāka izdot pat veselas trīs sērijas − “Dāmu detektīvaģentūra Nr. 1” (4 grāmatas no 20), “Izabella Delhauzija” (2 no 12) un “Skotlendstrīta Nr. 44” (2 no 13). Iespējams, ka Makkols arī bija pārāk īpatnējs autors Latvijas lasītājam, bet izskatās tas dīvaini. Visticamākais, ka izdevniecību politika ir izdot sērijas grāmatu un pavērot tās finansiālos panākumus, taču ir arī tāds gadījums kā Lorensa Darela “Aleksandrijas kvartets”, kur visas daļas veido vienu veselumu un tetraloģijas jēga saprotama tikai kopumā (apgāds “Nordik” izdeva pirmās divas daļas). Vēl neciešamāk par sērijas neturpināšanu varētu būt tādas sērijas daļas izdošana, kas hronoloģiski ir kaut kur pa vidam (un lasītājs pat nezina, ka stāstam eksistē sākums un beigas). Vai jums arī ir kāda grāmatu sērija, kura negribēti aprauta?

Kopsavilkums par 2019.gadu

9 komentāri

Šķiet, ka ļoti ātri pienācis brīdis, kad atkal jāsatin viens laika kamols un jāliek iekšā lielajā pūralādē. Vispār jau gads bija garš un diezgan nervozs, bet kaut kā tajā vieta atradās arī izklaides lasīšanai. Neesmu lasījusi šogad vairāk nekā 2018. gadā un diemžēl atskaitījusies par izlasīto neesmu tik daudz cik vajadzētu (bet vairāk nekā 2018. gadā).

Lee S. Hee (Koreja)

Kopā esmu izlasījusi 42 grāmatas. Gadu uzsāku ar izcilu Marijas Turtšaninovas fantāzijas romānu  “Kuģis “Naondel”” (2018), un, laikam jau iespaidojoties no Turtšaninovas tautības (Somijas zviedriete), turpināju ar somu daiļliteratūru. Tie bija trīs parasti krimiķīši un beidzot viens no Sofi Oksanenas romāniem.  Gada sākumā man bija tāda neprātīga ideja, ka varētu katru mēnesi lasīt kādas konkrētas valsts daiļliteratūru, tādēļ februārī sāku lasīt vienu Austrijas autora krimiķi. Ideja pati par sevi nebija ilglaicīga, taču gada laikā astoņus austriešus es izlasīju un par tiem oktobrī arī uzrakstīju. Tomasa Glaviniča “Lielākais brīnums” gan man trāpīja pie nepabeigtām, jo saturiski izrādījās pārāk sekls. Februārī pabeidzu lasīt vienu no neseniem Krievijas bestselleriem − Guzeļas Jahinas “Zuleiha atver acis”, kas mani diemžēl pievīla ar popsīgu attieksmi pret izsūtīšanu uz Sibīriju. Martā izlasīju vienu vācu romānu ar romantisku piesitienu un tam gada laikā sekoja vēl divi (Ninas Georges “Lavandu istaba” tika nolikts malā kā pārāk klišejisks). No vāciešiem jāpiemin vēl martā un aprīlī lasītie Olivera Peča vēsturiskie detektīvi par bendes meitu.

Man ir divas tēmas, par kurām esmu sarakstījusi melnrakstus, bet publicēt tos gribu pēc tam, kad būšu izlasījusi visu ieplānoto − Francija Otrā pasaules kara laikā un Krievijas cars Nikolajs II. Te nu arī man ir gājis dažādi un līdztekus brīnišķīgām grāmatām jāatzīmē diezgan draņķīgās un puslasītās. Diemžēl man nesanāca draudzība ar tik populāro Entonija Dora romānu “Mums neredzamā gaisma” (pametu) un Krievijas vēsturē atliku Edvarda Radzinska “Pēdējo caru” (kas gan bija sagaidāms).

Vasaras spilgtākie lasījumi ir Tommi Kinnunena “Četru ceļu krustojums” un Džoannas Harisas “Five Quarters of the Orange”, tad vēl no pabeigtā bija trīs detektīvi un Sapkovska otrā grāmata par Ragani. Rudenī sākās periods, kad man gribējās patukšot savu grāmatplauktu un izvēli vadīja mirkļa iegriba, tādēļ saraksts izskatās diezgan haotiski. Beidzot izlasīju rūgti saldo Fanijas Flegas “Fried Green Tomatoes at the Whistle Stop Cafe“, vēl vienu Džoannas Harisas romānu  “Different Class” un Elizabetes Džeinas Hovardas pirmo romānu sērijā par Kazaletu ģimeni “The Light Years”. Vēl bija itāļa Donato Karizi īsromāns, amerikānietes Keitas Maningas romāns par 19. gadsimta vecmāti “My Notorious Life” un Bea Džonsones pārdomas par bezatkritumu dzīvesveidu  “Māja bez atkritumiem”. Gadu pabeigšu angļu viduslaiku noskaņās ar diviem Elisas Pītersas vēsturiskajiem detektīviem par mūku Kedfaelu.

No latviešu autoriem man gada laikā ir tikai trīs: viens romāns − Ineses Dreimanes “Vēstule ar pielikumu”, viens apcerējums par Latvijas senvēsturi un viena biogrāfiska apcere. Laikam jau varēja būt vairāk.

Nākamgad stipri ceru vairāk rakstīt blogā, un vismaz šogad esmu rakstījusi vairāk nekā pagājušogad, tad kādēļ gan šo jauko tendenci neturpināt.

Laimīgu Jauno gadu!

Gaļina Jegorenkova (Krievija). Ilustrācija H.K.Andersena pasakai “Sniega karaliene”

Bea Džonsone “Māja bez atkritumiem” (2018)

3 komentāri

Bea Džonsone. Māja bez atkritumiem / no angļu val. tulk. Baiba Petrenko. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2018. (Bea Johnson. Zero Waste Home. 2013)

Iespējams, Jaunā gada priekšvakarā ne vienam vien ir ienākusi prātā doma par dzīvesveida maiņu. Pēdējos gados aizvien stilīgāks ir kļuvis bezatkritumu jeb zero waste dzīvesveids, t.i. lepni demonstrēt pasaulei litra burciņu, kurā ietilpināti visa gada atkritumi. Runājot bez ironijas, neapšaubāmi pasaulē tiek saražots pārāk daudz lietu, kuras tiek izsviestas miskastē (bet īstenībā tās vienkārši maina disokāciju un joprojām piesārņo pasauli)

Par zero waste māti, guru un priesterieni tiek dēvēta franču izcelsmes amerikāniete Bea Džonsone, kura popularizē bezatkritumu dzīvesveidu. Viņa sākotnēji rakstīja blogu, bet vēlāk nonāca līdz grāmatai, kura pirmoreiz tika izdota 2013. gadā un pēc pieciem gadiem sasniedza arī latviešu lasītāju. Kad es to pagājušogad pāršķirstīju grāmatnīcā, tad ieraudzīju pāris padomu, kas man šķita absurdi, tādēļ toreiz grāmatu nenopirku un to arī nenožēloju − pēc gada saskaņā ar augstajiem zero waste standartiem paņēmu to izlasīšanai bibliotēkā.

Cilvēkiem, kuri ir kādas kustības celmlauži, raksturīgs radikālisms, jo taciņas iestaigāšanai nepieciešama jauda. Bea Džonsone noteikti ir radikāla savās bezatkritumu izpausmēs, bet nevar noliegt, ka viņai ir spējas iedvesmot apkārtējos un likt tiem vismaz aizdomāties par pasaules aizvien straujāko piesārņošanos. Nevarētu gan teikt, ka savu bezatkritumu dzīvesveidu Džonsone būtu uzsākusi kā zaļās kustībās aktīviste, viņas motivācija bija daudz piezemētāka − piekrāmētā māja ar dārzu paņēma pārāk daudz naudas un laika. Vispirms Džonsone vienkāršoja savu dzīvi − dažu gadu laikā šķirās no 80 procentiem mantu, un tad sāka izglītoties vides jautājumos. Tā kā Džonsones vīrs spēja finansiāli nodrošināt ģimeni, viņa pati ar pilnu krūti metās pētīt atkritumu šķirošanu, iespējas atkārtoti izmantot resursus, kā arī dažādās DIY (“dari pats”) iespējas. Lasīt par viņas izziņas procesu ir interesanti, un viņa pati atzīst, ka brīžiem aizgāja par tālu, jo mēģināja pat aizstāt tualetes papīru ar sūnām un pati siet sieru.

Bea Johnson

Džonsone atkritumu mazināšanai piedāvā piecus principus: atteikties, samazināt, izmantot atkārtoti, šķirot un pārstrādāt, kompostēt (angliski tas ir − 5 R’s of recycling: Refuse, Reduce, Reuse, Recycle, and Rot). Faktiski pirmais princips ir vienkāršākais, bet patērnieciskajam cilvēkam grūti izpildāms − apturēt nevajadzīgu mantu ienākšanu savā mājā un ikdienas lietošanas paradumos. Cilvēkam mantas pielavās pavisam nemanāmi un kā partizāni ieņem slēpņus mājā un dzīvoklī. Tad nākas nodarboties ar mantu šķirošanu un lauzīt galvu, kam tās varētu atdot vai kurā parstrādāšanas konteinerī ievietot. Kompostēšana savukārt ir tas princips, kas pilsētniekiem dzīvokļos ir grūti īstenojams − tam nepieciešams jau organizēts pilsētas atbalsts.

Iepazīstinājusi ar bezatkrituma dzīvesveida pamatprincipiem, Džonsone iziet cauri visām mājas telpām, lai demonstrētu, kā iespējams tos īstenot praksē. Protams, ka te ir daudz ieteikumu un katra paša ziņā ir to pieņemšana vai noraidīšana. Attīrot telpas no nevajadzīgām lietām, Džonsone līdzīgi citām “atkrāmošanas” entuziastēm piedāvā jautājumu sarakstu, kas palīdzētu cilvēkiem saprast, vai attiecīgā manta viņiem tiešām ir vajadzīga. Virtuvē, protams, primārais ir lietderības princips un izmantošanas biežums, kā arī diezgan liela sadaļa ir veltīta produktu iepirkšanai un taupībai (vecais labais maizes pudiņš no sakaltušas maizes). Vannas istabā ir svarīgs higiēnas un mazgāšanas produktu sastāvs, un Džonsone nopietni eksperimentējusi ar pašas veidotiem produktiem. Guļamistabā autore mudina visu vienkāršot un nopietni iziet cauri savai garderobei (šeit ietilpst arī padomi iepirkties lietotu preču veikalos un drēbes labot). Atsevišķas nodaļas ir veltītas mājas uzkopšanai, bezatkritumu dzīvesveidam darba vietā un mācību iestādē, kā arī svētku laikā.

Grāmata noteikti ir interesanta gan tad, ja vispār tiek apdomāts ekoloģiskāks dzīvesveids, gan arī tad, ja tiek meklētas jaunas idejas, kā paplašināt savu bezatkritumu dzīves stilu. Es domāju, ka diezgan veiksmīgi pēdējā laikā man izdodas nepirkt to, ko man nevajag, vai vismaz pirms pirkšanas sev uzdot sakramentālus kontroljautājumus. Tai pašā laikā diez vai es kādreiz nonākšu līdz tam, lai no pieliekamā izņemtās bietes izmantotu gan salātos, gan kā lūpukrāsu, gan kā ūdenskrāsas. Man nepieņemami ir ļaut savam sunītim nolaizīt traukus pirms to likšanas trauku mašīnā vai arī ideja aizstāt pretsāpju tabletes ar kumelīšu tēju. Tādēļ fināla secinājumi ir diezgan divdabīgi.

Nesen nopirku dīvainus biskvītus, kas bija iesaiņoti tik daudzos slāņos, ka atkritumu bija vairāk nekā paša produkta − nav šaubu, tas ir slikti. No otras puses − vai jūs tiešām vienmēr staigāsiet apkārt ar burciņu izlejamam krējumam? Drīzāk jau nē. Iespējams, ka jāmeklē vidusceļš (pie kā galarezultātā nonāca arī Džonsone, lai arī turpina krāsot skropstas ar pašgatavotu tušu (nekrāsot acis laikam nav pieņemams variants)). Lielākās manas pārdomas bija par tēmu − kam gan vispār kaut ko vajag? Novedot līdz galējībai zero waste principus, mēs varam aizmirst visāda veida lietišķo mākslu, dizainu, sentimentālas piemiņas lietas, kolekcionēšanu utt. Man noteikti vajadzētu atteikties no grāmatu pirkšanas (visu taču var atrast internetā) un saviem rokdarbu hobijiem (mums jau tāpat vairāk par diviem džemperiem nav vajadzīgs). Zero waste neapskata tādu iespēju, ka man patīk skats uz pilniem grāmatplauktiem un sagādā taktilu baudu darbs ar dziju. Un dažiem cilvēkiem vitāli svarīgs dvēseles mieram ir piekrauts ledusskapis.

Manas pārdomas varētu reducēt uz kādā blogā lasītu teicienu “Art is the flowers, life is the green leaf” un izbīties, ka zero waste mums lielā mērā draud atņemt “puķes”. Jāsaka gan, ka vēsture ir pierādījusi − cilvēce bez “puķēm” nemāk, mums tikai jāiemācās tās nesajaukt ar nezālēm.

 

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2019-augusts-oktobris)

4 komentāri

Vecais gads jau iegājis finiša taisnē, tad nu vajadzētu paveikt vēl to, kas izdarāms šajā gadā.

LU Akadēmiskais apgāds laidis klajā Vācijas vēsturnieka Mihaela Norta pētījumu “Baltijas jūras reģiona vēsture” (no vācu val. tulk. Maija Levāne). Grāmata dod iespēju paskatīties uz Latvijas vietu un lomu Ziemeļeiropas vēstures kontekstā. Centrā ir jautājums par mijiedarbību – kā Baltijas jūras telpā formējušies ekonomiskās, kultūras un politiskās mijiedarbes procesi no vikingu laikiem līdz mūsdienām. Autors uzsver, ka viņa grāmata reģiona pētniecībā atvēl būtisku vietu kultūras jautājumiem un, iespējams, Baltijas reģionā kultūras un ekonomikas vēsture ir vismaz tikpat svarīga, ja ne pat svarīgāka, par politisko vēsturi.

Anita Bormane turpina aprakstīt dzīvi Latvijā 20.gs. 20.-30.gados. Grāmata “Kā var aizmirst” (“Latvijas Mediji”)  (iepriekšējā – “Skaists bij’ tas laiks”) stāsta ne vien par dzīves svinēšanu un baudīšanu, bet atklāj arī samērā nopietnas un satraucošas laikmeta ainiņas:  aizrautību ar patēriņa kredītiem, nacionālā skaistuma ideālu apspriešanu, iesaistīšanās galdiņu dancināšanā un skolotāju neapmierinātību ar algām! Liekot kopā raibās laikmeta ainiņas, katrs pats var izveidot savu laikmeta mozaīku.

Personisku lappusi Latvijas vēstures grāmatā atvērusi Marina Kosteņecka, kurai iznākušas divas grāmatas. Pirmā −  „Mans XX gadsimts“ (“Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrība”) sarakstīta kopā ar žurnālistu Georgu Stražnovu neparastā žanrā – kā divu laikabiedru saruna «Skaipā» par Latvijas vēstures svarīgiem pagriezienu punktiem caur personiskās dzīves pieredzes prizmu. Otrā grāmatā „Vēstules no XX gadsimta“ autore dalās ar unikālām un ļoti personiskām vēstures liecībām – no lasītājiem saņemtajām vēstulēm, kurām pievienojusi savu stāstījumu par situācijām, kurās vēstules rakstītas. Autores dokumentētās atmiņas ļauj uzzināt, vērtēt un diskutēt par pagājušā gadsimta otrās puses notikumiem, par Latvijas neatkarības cīņu un radošo personību lomu tajā.

Dažādas atmiņu institūcijas nodarbojas ar tādām derīgām lietām kā konferenču, zinātnisko lasījumu un izstāžu organizēšana. Un dažreiz no tā visa tiek izveidots sausais atlikums − grāmata. Šoreiz Latvijas Nacionālais arhīvs  ir izdevis Latvijas Valsts vēstures arhīva zinātnisko lasījumu 5.sējumu “Svētki un svinēšana arhīva dokumentos”. Krājums iepazīstina ar arhīva dokumentiem, kuru saturs būtu attiecināms uz konkrēta notikuma atzīmēšanu un liecina par svētku tapšanas un svinēšanas stadijām, par tradīcijām gadsimtu gaitā. Referātu nosaukumi var ieinteresēt − “Kristāmais vārds Latvijā 17.-19.gs.”, “1.maija svinības kā politiskās konfrontācijas diena”, “18. novembra atzīmēšana trimdā”, “Jāņu svinēšana kinodokumentos”, “Bērnu svētku tradīcija Latvijā” u.c.

Zviedru ārsts Hanss Roslings nāk klajā ar pārsteidzošu apgalvojumu: “Pasaule (ar visām nepilnībām) ir daudz labāka, nekā mēs domājam.” Grāmatā “Factfulness” (Zvaigzne ABC) aicina veidot savu pasaules ainu, balstoties uz faktiem un kritisko domāšanu, nevis izgrābjot no konteksta skaļus, nepārbaudītus apgalvojumus. Palasot dažas atsauksmes, man šķiet, ka varbūt vajadzēs ieslēgt kritisko domāšanu arī attiecībā pret pašu grāmatu, tomēr − iespējams, ir vērts mēģināt.

Ja jums sirdij tuvas dabas studijas un botānika, tad varbūt ieinteresēs Gotfrīda Bergmaņa “Augu studijas: dienasgrāmata” (“Alis”, no vācu val. tulk. Zanda Eglāja). Autors vēro dabas izpausmes un dažādus augus četru gadalaiku griezumā viena gada garumā. Grāmata sniegs vērtīgu informāciju zinātkārajiem un patiesu prieku vārda poēzijas cienītājiem, bet autora zīmējumi dažādās tehnikās – estētisku baudījumu tēlotājmākslas pazinējiem.

Austriešu psihoanalītiķa Zigmunda Freida (1856–1939) eseju krājumā “Mākslinieks un fantazēšana” (“Neputns”, no vācu val. tulk. I.Šuvajevs) tiek runāts par mākslu un mākslinieku. Pirmo reizi latviešu valodā iznākušās deviņas esejas tiek skartas dažādas mākslinieka darbības psiholoģiskās nianses. Vai māksla var būt dziedināšana? Kā rodas šausmas un to atveide mākslā? Kā kādreizējā velnapsēstība atveidojas tagadējā dzīvē? Grāmatas beigās pievienota I.Šuvajeva sastādīta bibliogrāfija un komentāri, kas sniedz papildu informāciju par avotiem un iekļautajām esejām. Grāmata turpina “Neputna” eseju sēriju.

Iespējams, ka Jaunā gada priekšvakarā noderēs Nobela prēmijas laureāta ekonomikā Ričarda Tālera grāmata “Mudinājums: kā pieņemt pareizus lēmumus par veselību, labklājību un laimi”(“Jumava”, no angļu val. tulk. K.Baštiks). Šajā grāmatā tiek skaidrots, kā mūs ietekmē dažādi aizspriedumi, kas var likt kļūdīties lēmumu pieņemšanas procesā. Kļūdoties mēs zaudējam laiku, naudu un veselību, taču varbūt iespējams no tā izvairīties.

Tulkoto daiļliteratūru varētu iedalīt divās daļās: jauni vārdi un veci draugi. Kā spožs 21. gadsimta ir pieteikts katalāņu rakstnieka Žaumes Kabrē romāns “Es atzīstos” (“Mansards”, no katalāņu val. tulk. Dace Meiere). Vairāk nekā 800 lappušu biezumā lasītājs uzklausa kādu garu stāstu par mīlestību, vientulību un nožēlu.

Kā tulkotāja Elga Sakse teic − jau pasen tulkots, bet nupat izdots ungāru rakstnieka Lāslo Ģurko romāns “Doktora Fausta laimīgais gājiens pa elli” (“Mansards”). Te kārtējo reizi satiekas Mefistofelis ar Faustu, taču šoreiz Fausts ir komunists, kura mūža godīgs pārstāsts mums jānoklausās.

Čehu rakstnieku plauktiņā tulkotājs Jānis Krastiņš ir ielicis Alenas Mornštainovas “Hana” (“Pētergailis”). Grāmata esot par cilvēku dabu, kā viņi meklē to, kas viņus šķir, nevis to, kas viņus vieno. No tulkotāja teiktā saprotu, ka romānā ir citādā veidā runāts par holokaustu.

Bulgāru rakstnieka Aleksandra Popova romāns “Melnā kaste: zemu lidojoši suņi” (“Lasītava”, no bulgāru val. tulk. Dens Dimiņš). Apraksts romānam ir tāds, ka īsti nav iespējams saprast, ko no tā gaidīt, taču izdevējs sola lasītāju negaidītu notikumu pavadā ievest aizraujošā, taču visai bedrainā pastaigā kopā ar grāmatas galvenajiem varoņiem – diviem brāļiem. Vai šī pastaiga beigsies melnajā plastmasas kastītē?

Bet nu pievērsīsimies jau latviešu lasītājam zināmiem autoriem. Izdevniecība “Omnia Mea” ir izdevusi slavenās franču rakstnieces Fransuāzas Sagānas atmiņas esejas par saviem slavenajiem draugiem “Manas labākās atmiņas” (no franču val. tulk. Inta Geile-Sīpolniece). Grāmatā sastopamies ar Billiju Holideju, Orsonu Velsu, Žanu Polu Sartru, Rūdolfu Nurejevu un Tenesiju Viljamsu.

Dāņu rakstniekam Pēteram Hēgam ir savs stabils cienītāju pulks, jo izdota jau devītā rakstnieka grāmata latviešu valodā. Romāns “Sūzanas efekts” (“Zvaigzne ABC”, no dāņu val. tulk. Inga Mežaraupe) esot distopisks krimiķis, kura galvenajai varonei piemīt spēja profesionāli izdibināt svešus noslēpumus. Viņas talants šoreiz tiks izmantots, lai glābtu sevi un ģimeni − apmaiņā pret apsūdzību atcelšanu ir jāatrod noslēpumainās “Nākotnes komisijas” pēdējās sanāksmes protokols.

Līdz šim neesmu pieminējusi itāļu fantāzijas rakstnieces Silvanas de Mari jaunākos darbus latviešu valodā − tā ir triloģija “Hanija”, kurai nupat iznācis trešais sējums “Es esmu Hanija” (“Zvaigzne ABC”,  no itāļu val. tulk. Dace Meiere). Triloģija gan domāta drīzāk pusaudžiem, bet nevienam pieaugušajam jau nav liegts dažreiz padzīvot bērna prātā. Pasakas taču iederas Ziemassvētku noskaņojumā.

 

 

Vācu romantiskais romāns

Komentēt

Iekrita man prātā doma, ka gribētos palasīt kādu sentimentālu romānu, kas būtu rakstīts nedaudz vecmodīgi, ar mežģīnēm un saulrietiem, un krietniem vīriešiem, kas glābj trauslas lēdijas. Laikam jau tas bija klišejiski, ka sāku skatīties uz vācu autoru pusi, jo likās, ka te visvairāk varētu būt saglabājušas sentimentālo romānu tradīcijas. Vācu autores es, protams, atradu, un arī tulkojumu mums ir daudz – gan lubenes, gan krimiķi – taču vācietes izrādījās galīgi neieinteresētas savas dzimtenes aprakstīšanā. Ņem, kuru gribi − neviena negrib aprakstīt Bavārijas pastkartīšu ainavas vai Baltijas jūras skarbos vējus; pat tad, ja galvenās varones ir vācietes, viņu dzīves noris Londonā vai Dienvidfrancijā, viņas dodas uz tālām zemēm – Jaunzēlandi vai Šrilanku. Var jau būt, ka tā ir obligāta romantiskā romāna sastāvdaļa – doties projām no ierastā, atrast laimi (noslēpumaino svešinieku) ārzemēs.

Anja Jonuleita. Ābolu smarža / no vācu val. tulk. Iveta Galēja. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2018. (Anja Jonuleit. Der Apfelsammler. 2014)

Ja tā godīgi, tad es uzķēros uz grāmatas noformējuma, kas vācu izdevniecības izpildījumā solīja kaut ko par ābolīšiem un vecām mūra mājām. Aprakstā arī bija teikts, ka būs par senām ābolu un bumbieru šķirnēm, kurās kāds aizrautīgi kopj un audzē. Īstenībā sižets ir vecs kā iestaigāta čība − kāda salīdzinoši jauna sieviete pēc tuvas, vecākas radinieces (bet ne mātes) nāves manto nekustamo īpašumu; parasti viņām ir bijušas siltas attiecības, taču pēdējā laikā nav uzturēti cieši kontakti, jo radinieces šķīris attālums. Tad nu jaunuve ierodas no kādas eksotiskas pasaules malas mazpilsētā/ciemā/lauku īpašumā, lai to pārdotu, bet sāk rakņāties pa nelaiķes mantām un atrod vecas vēstules/dokumentus/kartes utt. Romāna stāstījums parasti norisinās divās laika zonās, un lasītājam palēnām tiek atklāti ģimenes noslēpumi. Ļoti ātri sižetā parādās kāds vīrietis (vai pat vairāki), kas mantiniecei neļauj ātri nokārtot lietas un doties prom.

Jonuleitas romānā mantiniece Hanna no Dienvidvācijas dodas uz Itāliju, Umbriju, lai pārņemtu pēkšņi mirušās tantes Elizabetes īpašumu. Viņa mokās sirsapziņas pārmetumos, jo sakars ar precētu vīrieti to ilgi kavējis apciemot tanti, bet nu jau ir par vēlu. Hanna ierodas tantes mājā un nolemj te kādu laiku padzīvot un pārdomāt savu dzīvi. Protams, ka viņa atrod tantes rakstītu vēstījumu, kas izklāsta viņas dzīves stāstu, bet domāts tas ir Hannai nezināmai personai. Iespējams, ka tantes Elizabetes dzīvesstāsts ir labākais šai grāmatā, jo atklāj meiteni, kas bijusi gana talantīga, lai pēc ģimenē piedzīvotas vardarbības aizietu no mājām − mazas zemnieku saimniecības, aizcērtot durvis, un atrastu interesantu darbu ārlietu dienestā. Elizabetes privātā dzīve tiek izmantota, lai izveidotu romāna galveno intrigu un pēc tam no tās tiek savērpts spožs un klišejisks fināls. Man pietrūka ābolu.

Katrīna Teilore. Pļavas ziedu vasara / no vācu val. tulk. Inese Miesniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2018. (Kathryn Taylor. Wildblumen Sommer. 2017)

Ja titullapā nebūtu rakstīts, ka romāns ir tulkots no vācu valodas, pilnīgi mierīgi to varētu noturēt par angļu, jo no vāciskā te nav ne smakas. Romāna darbība notiek Londonā un Kornvolā, galvenās varones ir jaunas anglietes − Zoija un Roza. Zoija ir rīkotājdirektore sava tēva būvfirmā Londonā, bet Roza − šķirtene ar trim bērniem, kas savas mākslinieces ambīcijas apmierina ar dizaina somu šūšanu tūristu ciematiņa veikalam. Abām dzīvē nekaitētu kāda kārtīga mīlas dēka, un uz tādas iegūšanu ir virzīts viss romāns. Domāju, ka Teilore ir tik pieredzējusi lubeņu autore, ka viņai šis romāns nāca vieglāk par vieglu − te viss pēc labākiem lubeņu standartiem. Sižeta stūrakmens ir pagātnē noticis nelaimes gadījums, kura iemesli palikuši nenoskaidroti, bet tas skarbi ietekmējis iesaistīto dzīves. Pēc četrpadsmit gadiem notiek izskaidrošanās par bijušo, un beigās gandrīz visi ir laimīgi.

Domāju, ka šadi romāni galvenokārt kalpo kā salda cukurvate ikdienas problēmu māktam lasītājam, kuram tiek piedāvāts daudzveidīgs ciešanu klāsts: izjukusi laulība, zaudēta mīlestība, tuvinieku nāve, slimības (aneirisma, Alcheimers, bipolārie traucējumi), finansiālas problēmas, netradicionāla orientācija utt. Lielākoties lasītājs sevi saista tikai ar vienu no nelaimēm un tādēļ kādā brīdi paša problēmu lielums viņam mazinās un kļust pārvarāms. Kā arī tiek iegūta ilūzija par cerību pilnu nākotni − arī šķirtene ar trim bērniem var izveidot nopietnas attiecības ar skaistu un veiksmīgu Londonas advokātu, arī veca mīlestība var atgriezties un mīlēs tevi par spīti veselības problēmam. Un vispār − taisnība uzvar un mīlas pietiek visiem! Latviski Teilorei ir iznākusi pat vesela triloģija (“Mantojums”, “Lēmums”, “Atgriešanās”), taču diez vai man kādreiz  būs nepieciešamas TIK daudz cukura.

Rodika Dēnerte. Zahera viesnīca: romāns par kārdinājumu / no vācu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2018. (Rodica Doehnert. Das Sacher. 2016)

“Zahera viesnīca” ir romāns, kas sēž uz diviem ķebļiem vienlaikus − nevar īsti saprast, vai tas, ko lasām ir romāns vai kinoscenārijs. Jo romāna autore pārsvarā ir rakstījusi scenārijus TV filmām un seriāliem, un attiecīgi teksts ir diezgan lakonisks, lai gan nevarētu teikt, ka sauss.

Romāna darbība norisinās pārmaiņu te Vīnē, te Berlīnē, taču nosacītais smaguma centrs ir Vīnes slavenā Zahera viesnīca, ko liela daļa pasaules pazīst kā vēl slavenākās šokolādes kūkas izcelsmes vietu. Darbība notiek 20. gadsimta sākumā, un romānu apvij vieglas feministiskas vēsmas −Zahera viesnīcu ar stingru roku vada atraitne Anna, tās regulārās viešņas ir princese Konstance fon Traunšteina, kas slepus no vīra sacer populārus romānus, ko novērtē ne tikai dāmas, bet arī kungi, un Konstances draudzene Marta Āderholda, kura par sava tēva naudu ir nodibinājusi apgādu, lai izdotu sava dievinātā vīra sacerējumus, bet galu galā gaume un redaktores tvēriens to izveido par veiksmīgu izdevēju. Romāna gaitā uzplaukst vairākas mīlas dēkas, tiek nolaupīts cilvēks, atklājas ģimenes noslēpumi − grāmata ir diezgan bagāta ar notikumiem un vispār to varētu uzrakstīt pat divreiz biezāku… lai tajā iekļūtu bagāto dāmu svārku švīksti, cigāra dūms un izsmalcinātais viesnīcas restorāna aromāts, daudznozīmīgie skati, ko slepus pārmij mīlnieki un neskaitāmas citas lietas, kas raksturo laiku un cilvēkus. Romānu aizverot, ir tāda sajūta, ka tu kaut ko neesi dabūjis līdz galam, kas īstenībā gan ir labāk, ja dabūts par daudz. Bet tomēr − Vīne un Berlīne 20. gadsimta sākumā ir nozīmīgas, notikumiem piepildītas pilsētas un gribētos, lai tās lasītājam atveras kā krāšņs pāva astes spalvu vēdeklis.

 

 

Stefana Cveiga stāsti

2 komentāri

Stefans Cveigs. Šaha novele un citi stāsti / no vācu val. tulk. Valija Brutāne. – Rīga: Jumava, 2017.  (Stefan Zweig. Novellen)

Stefans Cveigs. Sirmās stundas noslēpums: noveles / no vācu val. tulk. Roberts Kroders un Valija Brutāne. – Rīga: Zinātne, 1995.

Kopš es pirms vairākiem gadiem izlasīju austriešu rakstnieka Stefana Cveiga (1881-1942) biogrāfisko romānu “Marija Antuanete”, man ir bijusi vēlme atgriezties pie šī autora. Cveigs latviski ir tulkots jau starpkaru  periodā − gan viņa stāsti, gan biogrāfiskie romāni − un šie tulkojumi ir izdoti atkārtoti padomju gados. Šoreiz bija doma palasīt Cveiga īso prozu − noveles un stāstus, tādēļ atradu divus krājumus, kuros kopā ir astoņi daiļdarbi:  “Šaha novele” (1942, Schachnovelle), “Degošais noslēpums” (1913, Brennendes Geheimnis), “Neredzamā kolekcija” (1925, Die unsichtbare Sammlung), “Grāmatnieks Mendelis” (1929, Buchmendel ), “Sirmās stundas stāsts” (1911, Geschichte in der Dämmerung), “Jūtu mulsums” (1927, Verwirrung der Gefühle), “Kādas nezināmās vēstule” (1922, Brief einer Unbekannten), “Divdesmit četras stundas kādas sievietes dzīvē” (1927, Vierundzwanzig Stunden aus dem Leben einer Frau)

Vispār man ir grūti izskaidrot Cveiga noveļu pārizdošanas loģiku, jo jaunu tulkojumu nav − tie paši Krodera un Brutānes, un dažādos kārtojumos parādās aptuveni 10 stāsti (lai arī Cveigam to ir vismaz divreiz vairāk). Var jau būt, ka tie Cveigam tad arī ir tie labākie.

Pēc stāstu izlasīšanas man sagribējās sakārtot tos sarakstīšanas hronoloģiskā secībā, lai apstiprinātu savas aizdomas, ka autors gadu gaitā ir palēnām mainījies no jauneklīgas jūsmas uz konkrētību, cilvēka psiholoģijas izpēti. Tā arī tas varētu būt, jo “Sirmās stundas stāsts” (1911)  un “Degošais noslēpums” (1913) ne tikai stāsta par gados ļoti jauniem puišiem, bet arī viņu izjūtu atspoguļojums ir emocionāli sakāpināts, mūsdienām nedabīgi eksaltēts − sen neviens vairs tādā stilā neraksta. Abos stāstos centrā ir jauns zēns, kurš piedzīvo pirmo juteklisko pieredzi vai apjausmu par tādas esamību. Tas ir saistīts ar noslēpumainu šķēršļu pārvarēšanu, kuru jēgu pats zēns nespēj vēl saprast. Interesanti, ka abos stāstos iezīmēta nākotne, kurā zēna pārdzīvojumu objekts − nezināmā iemīļotā vai māte − kļūst par savdabīgu upuri, kura par savu juteklisko piedzīvojumu ir samaksājusi ar nākotnes laimi.

Stāsts “Jūtu mulsums” (1927) ir kāda godājama profesora atmiņas par studenta gadiem − faktiski atkal pieaugšanas stāsts, kad jaunietis piedzīvo jūtu vētras un lāgā nespēj tās ne saprast, ne tikt ar tām galā. Izskatās, ka Cveigam visos stāstos ļoti patīk uzturēt intrigu, jo lasītājs − īpaši jau tālajos 20.gs. 20.gados − varētu līdz pat stāsta izskaņai nesaprast, kas tās par kaislībām, kas plosās ap jaunieti. Man patika ievadā teiktais, ka var par cilvēku uzrakstīt grāmatu, bet tā būs nepilnīga, ja tajā pietrūks tā viena vārda, kas devis visus radošos imulsus un noteicis likteni. [Grāmata] tikai apraksta, bet neizteic mani.

Kas nepazīst kaislību, būs labākajā gadījumā tikai sauss zinātnieks. Lietām jāpieiet ar sirdi un vienmēr, vienmēr ar kaisli.

Stāsti “Kādas nezināmās vēstule” (1922) un “Divdesmit četras stundas kādas sievietes dzīvē” (1927) veltīti sievietes iekšējās pasaules izzināšanai, un nevar nepamanīt, ka Cveigs sievieti uztver un parāda kā terra incognita, kā būtni, kura šķitusi tik pašsaprotama kā kafijas tase no rīta, bet pēkšņi sākusi runāt. Viņam patīk aprakstīt izskatā cienījamas un elegantas sievietes, kuras šķiet rāmas un apmierinātas, bet tad izrādās, ka klusie ūdeņi ir tie dziļākie un tāda būtne ir gatava neprātīgiem, netikumīgiem izgājieniem. No šodienas viedokļa tāda attieksme mulsina, jo nešķiet vairs vajadzīgs veltīt stāstus tam, lai parādītu sievieti kā patstāvīgu, lemtspējīgu būtni.

Tuvākie no Cveiga stāstiem man šķita “Neredzamā kolekcija” (1925) un “Grāmatnieks Mendelis” (1929), kas nav veltīti intīmām kaislībām, bet cita veida neprātam − gravīru un grāmatu kolekcionēšanai. Galvenie varoņi ir gados veci dīvaiņi, kuru dzīves lielais prieks ir nedzīvi priekšmeti. Kāds pensionēts, nu jau redzi zaudējis ekonomikas padomnieks ir gadu desmitiem vācis gravīru asējumus, taču kāds antikvārs neviļus atklāj viņa ģimenes noslēpumu. Kāds Vīnes grāmatnieks Mendelis spēj sagādāt jebkuru, pat visretāko grāmatu, un viņa prāts kā enciklopēdisks aparāts spēj vienā mirklī radīt garus bibliogrāfiskos sarakstus par klientu interesējošo tēmu. Abu liktenis ir vienlaikus gan valdzinošs, gan traģisks.

Jo viņš lasīja tā, kā citi lūdz Dievu, kā spēlmaņi nododas azartam un dzērāji apstulbuši blenž tukšumā, viņš lasīja, iegrimis tik aizkustinošā aizmirstībā, ka tas veids, kā lasa visi pārējie cilvēki, man kopš tā laika vienmēr ir licies tikai profanācija.

Viens no Cveiga slavenākajiem sacerējumiem ir “Šaha novele” (1942). Tā ir rakstnieka “gulbja dziesma”, izdota jau pēc viņa nāves (pasaules notikumu sarūgtināts, rakstnieks kopā ar sievu izdarīja pašnāvību). Tas ir intriģējošs stāsts par kādu šaha ģēniju, kurš prasmi spēlēt šahu ir apguvis ekstrēmos apstākļos; viņam tas bija vajadzīgs, lai nesajuktu prātā. Tikpat neparasts ir ģēnija pretinieks − tā brīža pasaules šaha meistars Mirko, kas izceļas ar stulbumu visā, izņemot šahu. Stāsta darbība notiek slēgtā vidē − uz kuģa, kas ceļo uz Buenosairesu. Šaha kaislības tiek savītas ar nezināmā ģēnija stāstu ar piedzīvoto nacistu cietumā, kas savieno spriedzi ar rūgtām atmiņām un vienlaikus parāda, kā cilvēka psihe tiek galā ar lieliem pārdzīvojumiem.

Jāsaka, ka kopumā Cveiga stāsti man atstāja divējādu iespaidu − nav īpaši tuvs sakāpinātais izteiksmes veids, taču patīk stāstu sižeti un bagātīgā valoda. Domāju, ka diezgan viegli var noteikt laikmetu, kad stāsti rakstīti un sajust tā laika garīgās intereses un sabiedrībā valdošo noskaņojumu, taču laikam jau tas nav nekas negatīvs un aicina daiļdarbu uztvert kā sava laikmeta liecinieku.

 

 

Roberts Zētālers “Viss mūžs” (2017)

Komentēt

Roberts Zētālers. Viss mūžs / no vācu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2017. (Robert Seethaler. Ein ganzes Leben. 2014.)

Zētālera garstāsts “Viss mūžs” latviski tika izdots gadu pēc Džona Viljamsa “Stounera” tulkojuma, un recenzijās parādījās, ka tās ir garā tuvas grāmatas. Nevar noliegt, ka tām ir gan sižetiska, gan arī stilistiska līdzība. Galvenais varonis ir vientuļš vīrietis, kura dzīve parādīta apcerīgā retrospektīvā, un daiļdarba galvenais mērķis ir paust lasītājam, ka arī ārēji klusai, rimtai dzīvei ir piemitis iekšējs spožums.

Garstāsta “Viss mūžs” galvenais varonis ir Andreass Egers, kurš lielāko daļu mūža pavadījis Alpu kalnu ciematā, jau no agras bērnības strādājot parastu un smagu darbu. Radinieks, kurš Andreasu pieņēma audzināšanā, viņu sita tik ļoti, ka bērns kļuva klibs uz mūžu, taču klibums Andreasam daudz netraucēja − viņš bija stiprs un darbos rūdīts, strādāja gan lauku darbus, gan kalnu trošu ceļa būvē un apkopē. Astoņus dzīves gadus Andreass bija vācu gūsteknis Krievijā pēc Otrā pasaules kara, kur arī tika izmantots kā lētais darbaspēks. Andreass no dabas bija ļoti noslēgts, nekādu draugu vai radu viņam nebija, tikai nelielu brīdi − sieva, ar kuru viņš sapratās klusējot. Ja agrā bērnībā tiek apgūts, ka runāšana ir uzmanības piesaistīšana, kas nesola neko labu, tad nevar gribēt, lai cilvēks ir pļāpa. Iespējams, ka Andreasa dzīves spilgtākais mirklis ir bildinājuma izteikšana Marijai − tas tiek pausts tik skaisti, ka to novērtētu pat rūdīti Valentīndienas adepti.

Zētāleram ir skaista un izteiksmīga valoda, un viņam tiešām ir izdevies nelielā grāmatā ietilpināt cilvēka mūžu. Cita lieta ir tā, ka par šī cilvēka mūžu jau arī nav nekā liela, ko rakstīt. Ja “Stounerā” tika runāts par lielu grūtību pārvarēšanu, faktiski fenomenālu strādnieka puikas pārtapšanu par akadēmiski izglītotu profesoru, tad Zētālera stāstā galvenais varonis nekādām dziļām pārvērtībām nav pakļauts. Andreass ir kā akmens, kurš pārdzīvo visas klimatiskās pārmaiņas, bet garīgā ziņā mūža izskaņā viņš atrodas turpat kur mūža sākumā. Jā, autors parāda varoņa iekšējo harmoniju, taču mani māc aizdomas, ka šāds dvēseles stāvoklis ticis panākts ar zināmu garīgo trulumu (laikam jau tas neskan diez ko skaisti). Pat mūsdienās daudzi cilvēki dzīvo līdzīgi Andreasam − klusi, mierīgi, līdzeni un prātīgi, pakļauti ikdienas rutīnai un sadzīvei, taču arī šādā ārēji rimtā dzīvē var būt zemdegas, kas vismaz pāris reižu dzīvē izlaužas uz āru un pārsteidz apkārtējos. Nešķiet, ka autors būtu gribējis parādīt varoni, kas maina un mainās, viņa Andreass dzīvē tikai reaģē uz ārējiem faktoriem.

Sociologs Zigmunts Baumans ir teicis, ka laime nenozīmē dzīvi bez grūtībām; laimīga dzīve ir grūtību pārvarēšanu, problēmu risināšana, izaicinājumu pieņemšana un sevis pārvarēšana, kuru rezultātā tiek gūts laimes mirklis, jo jūs esat ticis galā ar likteņa pārbaudījumiem. Iespējams, ka Andreasa dzīve pati par sevi ir bijusi tik grūta, ka viņš ir guvis laimes mirkļus nemaz īpaši par to nedomājot un pēc tiem apzināti netiecoties. Vismaz man gribētos tā domāt, jo citādi viņa dzīve asociējas ar upurjēru, kurš rātni pakļaujas likteņa nazim.

Older Entries Newer Entries