Sākums

Ketrīna Stoketa “Kalpone” (2012)

1 komentārs

Ketrīna Stoketa. Kalpone / no angļu val. tulk. Vanda Tomaševiča. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2012. (Kathryn Stockett. The Help. 2009)

Amerikāņu rakstnieces Stoketas romāns “Kalpone” manā plauktā ir bijis ilgu laiku, un tikpat ilgu laiku es taisos lasīt tematisku izlasi par ASV Dienvidu štatiem, t.s. Dixie. Kā redzams, tas vēl nav noticis un kad nu vēl notiks, tādēļ iedvesmojos no Mairitas, kura pēc ieilgušas lasīšanas nesen pabeidza “Kalponi”, un izņēmu no plaukta savu grāmatu. Izlasīju to un pēc tikpat nejaušas atlases principa izlasīju arī nākamo romānu (Dž. Vorsas “Izsauciet vecmāti!”), un sapratu, ka martā vienu pēc otras esmu izlasījusi trīs grāmatas, kuras sieviete sarakstījusi par sievietēm, to darbība notiek 20. gs. 50. un 60.gadu mijā, atšķiras tikai valstis − Krievija, ASV un Anglija, bet pašas grāmatas sarakstītas jau 21. gadsimtā. Man bija interesanti salīdzināt un jāsaka, ka atšķirība bija ievērojama, ja atskaita to, ka visās (grāmatās un sievietēs) ir vēlme pēc labākas, laimīgākas dzīves un sakārtotākas pasaules.

Romāna “Kalpone” darbība notiek Misisipī štatā, Džeksonas pilsētā. Jau vairākus gadu desmitus ASV norisinās afroamerikāņu cīņa par cilvēktiesībām, un 50. gadu beigās tā jau ir vienota, organizēta kustība. ASV Dienvidu štatos pārmaiņas notiek daudz grūtāk nekā Ziemeļos, un daudzi dienvidnieki izvēlas ignorēt saspringto situāciju, kas kļūst aizvien nokaitētāka un aizvien biežāk noved pie vardarbīgām sadursmēm. Stoketa nav pievērsusies kādas afroamerikāņu aizstāves cīņas gaitām, demonstrācijām un tiesu prāvām, tā vietā romāna darbība pieticīgi notiek dienvidnieku mājās un galvenās varones ir melnādainas kalpones un viņu kundzes − bālģīmes. Jāpiezīmē, ka feminisma otrais vilnis vēl nav pāršalcis Dienvidus, tādēļ baltās meitenes arī atrodas savdabīgā sprostā − viņu galvenās dzīves lomas ir sieva un māte, bet domas par jebkādu profesionālo karjeru netiek atbalstītas. Tā nu baltās kundzes, kas grāmatā lielākoties tiešām ir ļoti jaunas − divdesmitgadnieces, izklaidējas iknedēļas bridža partijās, labdarības pulciņos un komandējot savas melnādainās kalpones, kas kopj viņu māju, gatavo ēdienu un audzina viņu bērnus.

Romānā ir trīs stāstnieces, kuras pamīšus vēsta par notikumiem. Pirmā ir gados vecākā kalpone Eibilīna, kas zaudējusi savu dēlu balto nevērības dēļ, otrā − jaunāka kalpone Minnija, kurai ir liela ģimene un nešpetna mēle, bet trešā ir balto kokvilnas fermas īpašnieku meita Skītere, kurai ienācis prātā, ka ar melnādaino kalpoņu dzīvesstāstiem viņa varētu ieinteresēt izdevējus un uzsākt rakstnieces karjeru. Drošības situācija štatā un pilsētā ir bīstama, tādēļ šāda dzīvesstāstu pierakstīšana var beigties ļoti bēdīgi gan melnajām kalponēm, gan baltajai censonei. Autore daudz laika velta, lai pastāstītu par varoņu ģimenēm un darba apstākļiem, raksturotu balto un melno attiecības, kas būvētas uz pastāvošo likumu bāzes. Grāmatā ir viens izteikti negatīvs otrā plāna personāžs − vietējās dāmu komitejas priekšsēdētāja Hillija Holbruka, kas brīžiem kļūst tik groteska, ka atgādina Kruelu de Vilu. Pretstats viņai ir Minnijas saimniece Sīlija Fūta, kas pati uzaugusi nabadzībā un neuzskata par kaunu sēdēt un ēst pie viena galda ar kalponi; diemžēl Sīlijai nav dots pietiekami daudz prāta, lai konkurētu ar viltīgo un valdonīgo Hilliju. Nedaudz izbrīna, ka galvenās lomas ir atdotas ļoti jaunām sievietēm, kuru mātes ir pataisītas par slimām un nobīdītas malā, jo parasti dažādās labdarības organizācijās noteicošais vārds pieder vidēja vecuma kundzēm, kuru vīri ieņem vadošus amatus. Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet dāmu komitejas sapulce Džeksonā stipri vien atgādināja padomju arodbiedrības sanāksmi Ļeņingradā no manas iepriekš lasītās grāmatas − padevīgu kazu bars, kura priekšgalā nolikta valdonīga bāba, kas iedomājas, ka var regulēt citu cilvēku dzīves.

Lai arī Stoketas attēlotās situācijas un attieksme pret afroamerikāņiem, protams, ir lielākai daļai mūsdienu cilvēku nepieņemamas, tomēr rakstītais pārsvarā atstāj tāda pop-romāna iespaidu. Labi uzrakstīts, saistoši raksturi, komiski gadījumi mijas ar aizkustinošiem momentiem, ar romāna palīdzību var iegūt virspusēju ieskatu par tā brīža situāciju Misisipī, taču tā nav literatūra, kas aizgrābtu pati par sevi – vienkārši krietns, profesionāli uzrakstīts romāns. Mēģināju noskatīties arī Holivudas filmu ar tādu pašu nosaukumu, bet tālāk par pusi netiku − kaut kā uz ekrāna tas viss izskatījās vēl popsīgāk un sievietēm draudošās briesmas par atklātību, ko romānā izdevās attēlot diezgan ticami, filmā šķita kā koķetēšana. Man arī nekādi neizdevās sasaistīt Emmu Stounu ar galvenās baltādainās varones Skīteres tēlu − fiziskā veidola un uzvedības nesakritība padarīja nesaprotamu un pat neticamu dažu sižeta pavērsienu.

Es neesmu pārliecināta, ka romāns “Kalpone” ir nesis kādu oriģinālu, būtisku pienesumu afroamerikāņu diskriminācijas tēmai, kas attēlota jau tūkstošos daiļdarbu. Turklāt būtisks mīnuss man šķiet diezgan  vienpusējais uzstādījums: baltās sievietes (ar pāris izņēmumiem) ir savtīgas, manierīgas būtnes, kas nemīl savus bērnus, kurus uzaudzina čaklas un sirsnīgas melnādainās, kam dzīve dara pāri jau no bērnu dienām. Man ir tādas klusas aizdomas, ka būt par kalponi nav viegli ar jebkuru ādas krāsa un dažs labs baltais atradās vēl nožēlojamākā stāvoklī, tādēļ lielu daļu romānā aprakstītā var attiecināt uz sabiedrības sociālo nevienlīdzību, nevis rasu diskrimināciju.

Елена Чижова “Время женщин”(2010)

Komentēt

Елена Чижова. Время женщин. – Москва: АСТ, Астрель, 2010.

Jeļenas Čižovas grāmata manā plauktā gulēja jau krietnu laiku, līdz noskatījos par to vienu vlogu un atcerējos, ka vispār martā derētu lasīt grāmatas, ko sievietes uzrakstījušas par sievietēm. Visticamākais, ka grāmatu es nopirku, jo 2009. gadā tā saņēma krievu Bukeru kā labākais romāns krievu valodā, ka arī tēma – pēckara dzīve Ļeņingradā – šķita saistoša. Un kavējos lasīt arī tēmas dēļ, jo neko priecīgu tā nesolīja. Iespējams, tā ir kopēja postpadomju telpas tradīcija – pagātni attēlot padrūmās krāsās, lai gan (aizsteidzoties priekšā izklāstam) jāatzīmē, ka Čižova ir izmantojusi ļoti tumšu paleti.

Romāna darbība sākas 50-to gadu otrā pusē. Jauna sieviete Antoņina ir atbraukusi no laukiem uz Ļeņingradu strādāt kādā uzņēmumā, par to viņai piešķir vietu strādnieku kopmītnē (šadu darbaspēku nievīgi dēvē par “лимитá”). Saskaņā ar Pelnrušķītes shēmu viņa iepazīstas ar princi, tomēr princis drīz nozūd, atstājot viņu grūtu. Pēc bērna piedzimšanas Antoņinai piešķir istabu komunālā dzīvoklī, kur dzīvo vēl trīs pilsones, kas jaunību pieredzējušas pirms revolūcijas. Kā trīs moiras Ariadne, Glikērija un Jevdokija apstāj mazo meiteni un turmāk aktīvi piedalās tās audzināšanā. Māte meiteni nosaukusi padomju laikam dīvainā vārdā par Suzannu, bet “moiras” apspriežas un nolemj meiteni slepus nokristīt par Sofiju un tādā vārdā to dēvēt mājās. Mazā Sofija ļoti ilgi nerunā, taču tas netraucē viņai ierādīt pat franču valodu un iegūt visādi citādi smalku cara laika audzināšanu. Ar līdzekļiem gan ir ļoti trūcīgi, pensijas “moirām” ir ļoti mazas, un Antoņina  raujas vairākās maiņās, lai savilktu galus kopā.

Romānu caurstrāvo bažas un nemiers, autore dod vārdu gan mātei, gan meitai, gan “moirām”. Antoņina uztraucas par iztiku, pārtikas un drēbju iegūšanu, viņa ļoti nervozē, lai par meitas mēmumu neuzzina darbā, jo citādi – “atnāks, atņems, ieliks iestādē”. Romānā labi parādīts, kā vietējās varas – nosacītās “dāmu komitejas” neredzamā roka ir sastingusi brīdinošā žestā virs visiem uzņēmuma darbiniekiem un uzmana, lai viss būtu “kā pienākas”. Cilvēku personiskā dzīve ir visa kolektīva uzraudzībā. “Moiras” nespēj sadzīvot ar jauno iekārtu, viņas visas ir kara laikā vai Staļina represijās pazaudējušas savus tuviniekus, praktiski vientuļas un Sofija viņu dzīvē ir kā mazs saulstariņš.

J.Antipova “Meitene no Pereslavļas”(1964)

“Sieviešu laiks” nav garš romāns, taču es biju laimīga, kad tas beidzās, jo tas bija drūmi. Antoņina nopietni saslimst, tur ir daudz murgainu sapņu, kam pa vidu jaucas reliģijas atliekas, zemnieku māņticība, padomju represijas. Ne viņas, ne citu romāna varoņu dzīvi nav par ko apskaust – cilvēki staigā kā pa virvi virs bezdibeņa, cenšoties nepaklupt padomju sistēmas ierobežojumos. Visi ir iebaidīti, tramīgi, un pat labie varoņi var izpausties tikai slepus, pa kluso. Man patika, kā romānā ir parādīta ikdiena – komunālā virtuve, pārtikas ieguve rindās, darbs rūpnīcā, pieticīgā izklaide, pastaigas pa Ļeņingradu. Tai pašā laikā tas viss tomēr bija ļoti pietuvināti, subjektīvi vairāku sieviešu skatījumi uz dzīvi, gribējās, lai autore ik pa laikam paņem plašāk un ieliek varoņus lielākā ainā. Lai gan – arī tādam skatījumam ir vieta zem saules.

Romāna izskaņā Sofija ir pieaugusi, kļuvusi par mākslinieci un 80-to gadu beigās atskatās uz savu bērnību. Viņa jūt lielu nostaļģiju pēc savām “babuškām” un bērnības laiku, kad mēmums viņu vienlaikus norobežoja un pasargāja no lielās pasaules. Autore gan nav izvērsti parādījusi Sofijas dzīvi pusaudžu gados un jaunībā, tikai pametusi vispārēju informāciju, bet būtu bijis interesanti uzzināt, kā un kāpēc Sofija beidzot sāka runāt, kā iekļāvās padomju “kolektīvā”. Iespējams, ka romānu bija vērts lasīt, lai iegūtu ne tik daudz faktu, cik izbaudīt padomju Ļeņingradas atmosfēru (kurā atgriezties gan negribas).

Ziema #2017: kopsavilkums un atā!

16 komentāri

mopsis_tulpesLasu, kā daudzi veido mēnešu kopsavilkumus un favorītu sarakstus, un arī man jau sen gribas kaut kā atskaitīties par visādām lietām – ne tikai grāmatām, bet arī par to, kas iepaticies vai bijis uzmanības vērts visās citās dzīves jomās. Katra mēneša beigās es noteikti nespēšu “kopsavilkties”, taču četrreiz gadā tas ir paceļams pasākums.

No decembra līdz februārim es izlasīju 16 grāmatas, diemžēl uzrakstījusi esmu tikai par septiņām. Decembrī nopirku piecas grāmatas (tikai jau vairs neatceros kuras), janvārī – patīkamu nulli, februārī – piecas grāmatas, no kurām četras esmu izlasījusi, bet piektā drīzāk ir uzziņu literatūra un es to aktīvi izmantoju. Janvārī izveidoju sev skaistu lasīšanas sarakstu, kura vadmotīvs bija 1.Pasaules karš, taču ļoti veiksmīgi to pilnībā ignorēju un lasīju zviedru autorus – jaunu Lindgrēnes biogrāfiju, nelasītu Lindgrēnes grāmatiņu, izslavēto “Vīrs, vārdā Ūve” un Lekbergas detektīvu. Gribēju izlasīt arī Valgrēna “Gaišreģi”, bet gana ātri atklāju, ka galvenais varonis – pretīgs punduris – man riebjas tik ļoti, ka riebjas pati grāmata. Februāris sanāca īss un saraustīts mēnesis, lasīju postapokaliptisko “Vongezeru”, jauno Meksikas sēru stāstu “Lūgšanas par nolaupītajām” un divas praktiskas grāmatas par mājas kārtošanu un skaistumkopšanu.

Šajā gadā pagaidām esmu pavisam nekulturāla, nekur neesmu gājusi un savu enerģiju lielākoties veltījusi praktiskām lietām. Varētu gan pieminēt, ka manu skatāmo vlogu sarakstu ir papildinājušas trīs jaukas dāmas, ļoti interesantas personības. Pirmā ir no Sočiem – Jūlija Volkodava, kas ir savā jomā pazīstama kopiraitere (kā šo zvēru sauc latviski?), veiksmīgi pelna naudiņu internetā, taču nesen sākusi rakstīt arī romānus un nu jau uztapis otrais. Otrā ir Anastasija no Anglijas, kura pagaidām savus vlogus ieraksta paralēli angliski un krieviski, jo praktiski pusi dzīves jau dzīvo ārpus Krievijas. Viņas doktora disertācija ir par Alcheimera slimību, taču šobrīd viņa vidusskolā pasniedz bioloģiju un fiziku. Trešā ir maskaviete Ksenija, kura kādreiz pastāsta arī par grāmatām, taču viņas lielā kaislība ir balets, un es, viņu skatoties, varu uzzināt vairāk par Maskavas kultūras dzīvi. Paradoksāli, ka viņas darbs ir saistīts ar celtniecības instrumentu pārdošanu un vlogot viņa sākusi par skaistumkopšanu, lai varētu parunāt par kaut ko sievišķīgu.

Šī ziema man iezīmēsies ar to, ka dīvainā kārtā patiešām būšu nedaudz pārveidojusi savus ieradumus. Pašu galveno – laikus iet gulēt – man gan nav izdevies iegūt, tas bija labi tikai kādu nedēļu. Apstākļu spiesta, pārskatīju visu savu kosmētiku, jo ziemas sākumā piedzīvoju vēl nebijušu ādas sausuma krīzi un atklāju, ka ierastie līdzekļi nestrādā. Par laimi atcerējos, ka savulaik labi līdzēja Avene Cold Cream un tam pievienoju Avene Hydrance Optimale Riche. Atklājums man bija Stendera kopjošā kosmētika: vispirms ļoti iepatikās matu šampūns  un kondicionieris normāliem matiem, bet pēc tam atklāju Nakts sejas masku ar bišu māšu peru pieniņu, kas tiešām lieliski palīdzēja ziemā. No kopjošām ziedītēm gribu pievērst uzmanību pašmāju “Deiro” ražotajai bišu vaska ziedei “Rota” ar propolisa un mūmija ekstraktiem un smiltsērkšķu eļļu – ziede tiešām strādā un uzlabo ādas stāvokli, der visādiem izsitumiem. Mana klusā vēlme būtu tāda veida produktus ar lielisku sastāvu padarīt plašāk pieejamus, izveidojot krēmus un losjonus (šobrīd tā tiešām ir ziede vienkārša iepakojumā). Mans ķermeņa kopšanas favorīts šoziem bija ķermeņa sviests no Andalou Naturals Kukui Cocoa, kas smaržo kā īsts kakao auglis – tāda smarža ļoti palīdz samierināties ar to, ka agrā, tumšā ziemas rītā ir jāiet uz darbu. Otrs smaržīgais favorīts bija Valmieras salona “Līga” ražotais roku krēms “Upene”, kas ir ļoti barojošs un ogaini aromātisks (pirku Rīgas veikalā  “IDILLE”).

Stephen Darbishire (1940) Snowdrops

Stephen Darbishire (1940) Snowdrops

Domāju, ka šo ziemu pietiekami rosīgi būšu pārdzīvojusi, pateicoties uztura bagātinātājam Q10. Man to uzdāvināja un faktiski pierunāja lietot ar argumentu par matu/nagu uzlabošanos, bet tikai pēc pāris nedēļu lietošanas, kad sajutos priekš janvāra aizdomīgi enerģiski, izlasīju, kam tas tieši ir domāts – Q10 piedalās šūnu enerģijas veidošanas procesā un ar gadiem iet mazumā. Manai tabletītei ir neliela deva Q10 – 30mg (acīmredzot man vairāk arī nevajag) un bonusā klāt pielikti vitamīni B2 un E. Es gan nekad neesmu bijusi īpaša vitamīnu dzērāja, tomēr kādreiz laikam tas tiešām palīdz un ir pat vajadzīgs. Bonusā es vēl padzēru linsēklu eļļu un sievietēm vajadzīgo naktssveces eļļu kapsulās.

Pavasaris klauvē pie durvīm, ziema jau tiešām apnikusi – šogad tā bija untumaina, ar sniegu neīstā brīdī. Lasīšanas plānus es neatklāšu (jo visticamāk tie izgāzīsies), bet gribētos gan martā uzrakstīt par visām sieviešu sarakstītām un sievišķīgām grāmatām, kas man sakrājušās. Un darba dienās iet ārā pusdienlaikā pastaigāties. Un nopirkt sev visādas jaukas mantas. Un izpildīt savu gavēņa apņemšanos. Un beidzot aiziet laikus gulēt.

Marta meitene

1 komentārs

dewit-deborah-1956-3

Deborah DeWit (1956)

Debesis ir vienādas.

Zilas, pelēkas un melnas

tās atkārtojas virs apelsīnkoka vai akmens:

skatoties uz debesīm, mēs tuvināmies.

Zvaigznes samazina

pasaules telpu

no sava tāluma, kurā tās laistās.

Ja mēs gribam tuvināties,

nekad neskaties uz priekšu:

visur bezdibeņi,

datumi un jūdzes.

Ļauj straumei tevi nest

pa jūru vai zāli,

nekustīgu, ar debesīm pievērstu seju.

Tu sajutīsi, kā iegrimsti

lēnām augšup

gaisa dzīvē.

Un mēs satiksimies

virs nepārvaramām

atšķirībām, smiltīm,

klintīm un gadiem jau vieni:

debesu peldētāji,

debesu bojāgājušie.

Pedro Salinass “Debesis ir vienādas…”, no spāņu val. atdzejojis Leons Briedis (dzejolis no “Spāņu dzejas antoloģija 20.gs.”(Neputns, 2014)

Leo Perucs “Svētā Pētera sniegs” (2010)

1 komentārs

Leo Perucs. Svētā Pētera sniegs / no vācu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2010. (Leo Perutz. St.Petri-Schnee. 1933)

perucs_sveta-peteraZiemas pēdējās sniegotās dienās atcerējos par kādu grāmatu, ko lasīju pirms vairāk nekā gada, bet tā visu laiku gaidījusi savu aprakstīšanas brīdi. Dīvainā kārtā par to atcerējos “Latvijas grāmatu izstādes 2017” apmeklēšanas kontekstā, bet par visu pēc kārtas.

Austriešu rakstnieka Leo Peruca īsromāns “Svētā Pētera sniegs” ir izdots tālajā 1933. gadā. Nupat Austrijas kaimiņvalstī Vācijā vēlēšanās ir uzvarējusi Nacistu partija un par kancleru ievēlēts partijas vadonis Hitlers. Par viņa suģestējošo ietekmi uz pūli ikviens var pārliecināties dokumentālos kadros, tai pašā laikā man palicis noslēpums, kā no skata necilais un pēc laikabiedru vērtējuma saskarsmē ne pārāk patīkamais cilvēks ir spējis izraisīt masu ekstāzi. Nevaru apgalvot, ka Peruca romāna sižetā ir velkamas tiešas paralēles ar Hitleru, tomēr autors jau nedzīvoja mucā un bija labi informēts par notiekošo.

(Tekstā tālāk seko ievērojami maitekļi.)

Romāna darbība notiek Vestfālenē, Vācijas Rietumos, kādā nelielā ciematā starpkaru periodā. Morvedē ierodas jauns ārsts Ambergs, kurš iepazīstas ar vietējo baronu – brīvkungu fon Malhīnu. Baronam patīk viss vecais, savu muižu viņš negrib modernizēt, tai pašā laikā pie viņa strādā ārsta sena paziņa – grieķiete Bibiša, kura ir ķīmijas doktore. Ārsts mana, ka baronam ir kāds plāns, taču viņš pat nenojauš, cik tas ir vērienīgs – barons Malhīns sapņo atjaunot vienu no Svētās Romas impērijas dinastijām – Hohenštaufenus un pats būt blakus jaunajam “Frīdriham Otrajam” kā “Pestītājam bija Pēteris: vienkāršs zvejnieks, taču allaž viņam līdzās”. Šim grandiozajam nodomam baronam nepieciešams tautas masu atbalsts un to viņš plāno iegūt ar ķīmijas palīdzību. Barons izpētījis, ka lieli, reliģiozi satricinājumi pasaules vēsturē korelē ar labības sēnītes jeb “melno graudu” izplatības areālu un viņš ar ķīmiķes palīdzību iecerējis mākslīgi izveidot narkotiku, kas cilvēkos radītu reliģisku degsmi un ticības ekstāzi.

Vai tā ir zaimošana, ja es saku, ka tik cildenas jūtas kā nicinājumu pret nāvi mēs varam izraisīt ar niecīgu heroīna devu, tāpat kā sakāpinātu laimes gatavību – ar opiju vai baudas ekstāzi – ar kantaridīnu?

Barona plāns, protams, ir skaists, taču, kā viņu brīdina draudzes mācītājs – jūs domājat, ka piesaucat Jahvi, bet atnāks Molohs, kam ķēniņš upurēja cilvēkus. Fināls ir atbilstoši pamācošs.

Perucs romāna galveno stāstu ir ielicis fantāzijas rāmjos, jo ārsts to vēsta no slimības gultas un neviens – ne viņš pats, ne lasītājs – nesaprot, vai tie ir viņa slimības murgi vai atmiņas par hloroforma raisītām vīzijām, vai tas patiešām noticis īstenībā. Fantāzijas forma stāstījumam piešķir it kā leģendas, it kā pareģojuma noskaņu, taču vienlaikus, iespējams, arī pasargā autoru no tā laika fašisma ideoloģijas piekritējiem, kas romānā varēja saskatīt nevēlamas alegorijas (Anšlusa laikā autors emigrēja uz Palestīnu.)  Šobrīd pārlasot konstatēju, ka man ļoti patīk autora stils un tajā viss ir samērīgās proporcijās, tādēļ visticamāk reiz pameklēšu vēl kādu viņa romānu (latviski esmu lasījusi “Leonardo un Jūda“, vēl izdoti “Naktīs zem akmens tilta” (2003) un “Pastarās dienas meistars” (2001)).

Atgriežoties pie sākumā teiktā, ka par Peruca romānu atcerējos grāmatu izstādē, tad tas būtībā diezgan bieži notiek pēdējā laikā, kad regulāri vērojamas informācijas kara izpausmes. Ne vienmēr šie labības “melnie graudi” ir jāsaprot burtiski kā narkotiku alegorija, visbiežāk tie pie mums atnāk pastarpinātā un neuzbāzīgā formā, jauki smaidot kā Jehovas liecinieki pie ārdurvīm. Grāmatu izstāde notiek jau gadiem ilgi, tikai nezin kāpēc tieši šobrīd uzrodas liels Krievijas grāmatu stends ar atsevišķu skatuvīti un sarunu vietu, kuru atklāj Krievijas prezidenta īpašais pārstāvis (kultūra ar politiku netiek jaukta, vai ne?) Nepārprotiet mani, es regulāri lasu krievu autoru darbus un principā neesmu “dzintariete”, taču, godīgi sakot, staigājot pa izstādi un no diviem skaļruņiem klausoties krievu valodu, man bija ļoti duālas izjūtas.

Ja vēl neesat skatījušies, tad ieteikšu jums ļoti jauku krievu multfilmu “Иван Царевич и Серый волк – 3” (2016), kurā cara dēls Ivans un Pelēkais vilks dodas ceļojumā uz Eiropu, tikmēr par valdnieku Krievzemē atstājot Putnubiedēkli; kad viņi atgriežas mājās, atklājas, ka brīnumains avots ir sācis ražot aveņu povidlu – kas šo zapti ēd, tas visu redz kā caur “rozā brillēm”. Ļoti labs krievu scenāristu darbs ar smalku ironiju, lai gan man šķiet, ka lielākā daļa publikas to nesaprata un turpina vien skatīties savus “povidlas” TV raidījumus. Man diemžēl nav pārliecības, ka visi Latvijas lasītāji un kultūras baudītāji ir apveltīti ar augsti attīstītu kritisko domāšanu un spēj atsijāt “melnos graudus” kultūras piedāvājumā.

 

Marija Kondo “Kārtības maģija” (2016)

10 komentāri

Marija Kondo. Kārtības maģija: dzīve mainās pēc sakārtošanas / no angļu val. tulk. Dace Vanaga. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2016. (Marie Kondo. The Life-Changing Magic of Tidying. 2011)

kondo_kartibas-magijaKad janvārī apcerēju Rūbinas grāmatu “Laimes projekts”, no viņas uzskaitītajām mēnešu tēmām gribēju sev paņemt tās, kas attiecas uz fizisko labsajūtu, Rūbinas izpratnē tas nozīmēja arī lieko krāmu izmešanu, kas uzlabotu dzīves telpu. Kaut kā nemanot es tiešām esmu sākusi ar to nodarboties, pa plauktiņam vien. Mājas atkrāmošana man gan ir ierasts process, rudenī pat diezgan sekmīgi atbrīvojos no pāris plauktiem grāmatu – nolēmu, ka diezgan daudz ir tādu, kas jau gadiem stāv rindā un gaida uz lasīšanu − ja gribēšu tās lasīt, dabūšu bibliotēkā.

Izdomāju veikt uzlabojumus ne tikai grāmatplauktos, tādēļ ideju ieguvei paņēmu palasīt slavenās japāņu kārtotājas Konmarī populāro pašpalīdzības grāmatu par kārtības ieviešanu mājās. Savulaik mani labi iedvesmoja Kārenas Kingstonas “Kā atbrīvoties no krāmiem ar fen-šui”, taču Kondo, protams, ir sava metode – ne sarežģīta, bet visas ģeniālās lietas taču esot vienkāršas. Viņai ir tāda savdabīga attieksme pret kārtības ieviešanu –  es to nosauktu par nedaudz ezotērisku. Māju viņa uztver kā vietu, kur cilvēks atpūšas, atgūst enerģiju, un dzīves telpa un lietas tajā tiek personificētas. Nedaudz dīvaini, protams, teikt paldies rokassomiņai par darbu vai sirsnīgi atvadīties no vecas kleitas, tomēr doma par māju kā spēka vietu ir simpātiska. Kondo piemin, ka savulaik vairākus gadus bijusi sintoistu svētnīcas kalpotāja – varbūt tas izskaidro viņas filozofiju.

Kondo kārtības ieviešanai ir vairāki postulāti. Pats galvenais ir tāds, ka visām mantām ir “jāizstaro prieks” − tokimeku. Un tas ir galvenais kritērijs, lai saprastu, vai mantu paturēt savās mājās. Teikšu godīgi − no sākuma tas šķiet pārāk jocīgi, un ir taču lietas, kas tiešām ir vajadzīgas, bez nekāda prieka vai skumjām. Tomēr es nolēmu pamēģināt, kārtojot savu apģērbu, un atklāju, ka ir lietas, ko es skaidri gribu paturēt, ir lietas, ko sen jau vajadzēja izmest vai atdot, bet trešai grupai, par kuru svārstījos, lieti noderēja šis jautājums – vai šī manta izstaro prieku? (lai cik muļķīgi tas neskanētu). Man patīk Kondo doma, ka mantu šķirošana ir savdabīgs cilvēka ceļš uz sevis izpratni.

Jautājums, ko vēlaties paturēt, patiesībā ir jautājums par to, kā vēlaties dzīvot savu dzīvi.

marie-kondo-foldingNākamie Kondo postulāti − pirmkārt, kārtību ievieš nevis pēc telpu principa, bet savāc un sadala lietas pēc veida: vispirms viss apģērbs, tad grāmatas, tad komono (visādi sīkumi) un beidzot – lietas ar sentimentālu vērtību. Otrkārt, kārtības ieviešana ir jāveic vienā lielā piegājienā, nav nekāds “mazumiņš katru dienu”. Pirmajam principam es varētu piekrist, tomēr otrs gan man nederēs. Protams, ja cilvēkam ir gadu desmitiem veidoti krājumi, tad rīkoties krasi un apņēmīgi ir vienkārši nepieciešams, tomēr tiem, kas regulāri kaut nedaudz “atkrāmo”, tas nav vajadzīgs. Man ir nepieciešams nedaudz padomāt, jo es lietas ne tikai šķiroju uz ārā mešanu, bet arī gribu izdomāt,kā tās sakārtot ērtāk un pārskatāmāk. Te lieti noder Konmarī piedāvātās apģērbu locīšanas metodes − viss tiešām izskatās glīti un ir ērtāk sasniedzams.

Par ārā mešanu man ir savas pārdomas – ne vienmēr lietu izmešana ir atrisināma viegli un ātri, dažreiz cilvēki veido ap sevi priekšmetu kalnus nopietnu psiholoģisku problēmu mākti un būtībā lietas viņus savā veidā pasargā un nomierina (kādreiz bija tāds live-show, kur pie cilvēkiem, kas neko nemet ārā, brauca ar psihologu, un tam tiešām bija savs iemesls). Es nesen skatījos interesantu Youtube kanālu, kura saimniece Christine Kobzeff kādreiz bija milzīgas kosmētikas kolekcijas īpašniece (jā, viņa tiešām to sauca par kolekciju). Video pirms pieciem gadiem viņa ar lielu mīlestība stāsta par savām skaistumlietiņām, kuras ir glīti sakārtotas, sašķirotas pa atvilktnēm, katrai acu ēnai un lūpukrāsai viņa no galvas zina nosaukumu. Taču kaut kādā brīdī viņa saprata, ka nupat ir par traku – un ir viens mokošs video, kur viņa no 120(!)  lūpukrāsām cenšas atlasīt atdodamās (manuprāt, viņai izdevās atlasīt nepilnas divdesmit). Tam seko vēl daudzi tāda veida video, paiet pāris gadi, līdz viņa lepni saka: man ir 11 lūpukrāsas. Un visa viņas dekoratīvā kosmētika ietilpst vienā atvilktnē. Bet tas ir bijis ceļš, kura laikā Kristīne pārveido savu dzīvesveidu un iemesls kosmētikas krāšanai izrādās meklējams bērnībā – disfunkcionālā ģimenē, kur mammai bija psihiska slimība un Kristīne bija spiesta slēpt savas lietas.

Marijas Kondo metode ir kļuvusi ļoti populāra visā pasaulē, kas īstenībā ir nedaudz pārsteidzoši, jo nekā kardināli jauna tajā nav. Pat pašā Japānā viņa nav ne pirmā, ne vienīgā kārtības kultūras skolotāja. Es domāju, ka viņas popularitāte varētu būt izskaidrojama ar šo nelielo ezotērikas piedevu − mums nav apnicīgi jātīra māja, mēs “meklējam prieku” un mantu šķirošana pārvēršas rotaļā. Kā arī, iespējams, Kondo ir trāpījusi kārtējā minimālisma vilnī, kas laiku pa laikam pāršalc pasauli un rodas kā pretsvars patērnieciskumam.

Nobeigumā es gribētu atzīmēt, ka Konmarī metode piedāvā veidu, kā saņemties un iztīrīt savu māju − vienreiz un nopietni.  Tai pašā laikā tikai no paša cilvēka ir atkarīgs, vai viņš nemetīsies veco mantu vietā pirkt jaunas un tās pašas vecās, “priekā starojošās” noliks vietā un turēs kārtībā.

Jana Vagnere “Vongezers”(2017)

3 komentāri

Jana Vagnere. Vongezers / no krievu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Zvaizgne ABC, 2017. (Яна Вагнер. Вонгозеро. 2011)

vagnere_vongezersJa termometra stabiņš noslīd krietni zem nulles, tad laiks meklēt grāmatu, ar kuru kopā var labi pasalt. Krievu rakstniece Jana Vagnere savā debijas romānā lasītāju iesēdina automašīnā un sniegotā decembrī kopā ar galveno varoni liek bēgt no gripas apsēstās Maskavas uz Karēliju. Varoņi sākumā netic, ka slimību nav iespējams apstādināt, tomēr drīz top skaidrs, ka tā ir pandēmija un bojā iet visa televizora ekrānā redzamā pasaule. Dažādi apstākļi lielā steigā piespiež sapirkt vēl dabūjamo pārtiku un izejvielas un laisties, ko riepas nes. Galamērķis ir Vongezers Karēlijā, kur bēgļi cer izvairīties no citiem gripas baciļu pārnēsātājiem.

Romāna galvenā stāstniece ir Anna, kas laimīgi precējusies ar Sergeju un audzina dēlu−pusaudzi no iepriekšējās laulības. Annas nodarbošanās grāmatas garumā netika nosaukta, varbūt viņa tiešām dzīvoja laimīgu mājsaimnieces dzīvi Piemaskavas jaunajā ciematā, līdz to pārtrauca satriecoši notikumi lielpilsētā. Īstā brīdī uzrodas Sergeja tēvs – izbijis zinātnieks, kas uzzīmē pareizo nākotnes ainu un liek krāmēt koferus. Viņiem pievienojas kaimiņu ģimene, Sergeja bijusī sieva ar bērnu un ceļā arī Sergeja draugi. Anna reflektē par situāciju, klusi ienīst Sergeja bijušo, besās par kaimiņiem un draugiem. Lieki teikt, ka visi cilvēki šajā grāmatā tiek attēloti galēja šoka stāvoklī, kas ar laiku kļūst hronisks – bailes, nervozitāte un panikas uzplūdi divu nedēļu garumā. Varoņi nav nekādi foršie, neviens neizraisa īpašas simpātijas, taču galvenais jautājums šajā stāstā, protams − kā es rīkotos šādā situācijā? Vai man arī sāktos kaut kādas histērijas vai dīvainas palēninātas reakcijas?

Šķiet, ka sajūsminātākās atsauksmes nāk no tiem lasītājiem, kas grāmatu lasījuši pēc iespējas ātri, jo sižets it kā nav tas asākais, diezgan daudz laika tiek pavadīts vienkārši braucot un baidoties, tomēr ik pa laikam varoņiem jārisina samezglotas situācijas, kas mudina šķirt lapas, lai uzzinātu iznākumu. Man grāmatu vairāk sanāca lasīt ceļā – patīkami iekrist uz minūtēm divdesmit – taču tas vienalga ir par lēnu, lai es nesāktu domāt par varoņu raksturiem un notikumu iespējamo atbilstību realitātei. Es pat īsti neatceros citu romānu, kur man tik ļoti kristu uz nerviem galvenā varone – un ar katru lappusi aizvien vairāk. Kaut kāds vīteņaugs tā Anna – iekārusies savā Sergejā kā mantiņa eglē un galvenais stress ir uzmanīt, lai tas uz bijušo sievu neskatās un vispār ir rokas stiepiena attālumā. Bērns viņai ir otrā plānā, bet visi citi – dziļā ceturtā. Līdz ar to arī pārējie varoņi caur Annas prizmu ir iznākuši stereotipiski – nodzēries zinātnieks, trekns biezais ar smuku, bet pastulbu sievu, apnicīgs draugs ar stervozu sievu; vienīgi Sergejs ir eņģelis, tikai tas viņu nepadara interesantāku.

Iespējams, tas ir autores pieredzes trūkums, bet es bieži aizdomājos, kā tiek risināta problēma. Teiksim, varone smagi saslimst, bet par ceļam gatavoto zāļu krājumu visi veiksmīgi aizmirst un viņa dzer tikai karstu tēju. Kā var nepaņemt līdzi antibiotikas iekaisumam? Domāju arī par vispārējo situāciju − manuprāt, pilsētas mirst par ātru un pārtikas krājumi arī beidzas par ātru (potenciālie ēdēji taču nomirst), kā arī visa sabiedrība aizdomīgi ātri zaudē cilvēcisko seju. Var jau būt. Nezin, vai Karēlijā tiešām ir iespējams izbraukt pa pāris mēnešus netīrītiem ceļiem? Un vispār ceļi taču netiek tīrīti − kā viņi tika līdz tai Karēlijai? Ceļā ir diezgan daudz laimīgu sagadīšanos, varoņiem veicas, bet tam laikam es nepiesiešos, jo jātic taču, ka dzīvē tā gadās.

Ņemot vērā iepriekšminēto, iesaku grāmatu lasīt ātri un labāk neiedziļināties visādos smalkumos, tas ir vienkāršs trilleris par izdzīvošanu. Labi noder padomāšanai par pasaules trauslumu un personisko sagatavotību kataklizmām. Ja jūs gribat īstu ceļa stāstu − melno distopiju, pēc kuras dzīvot negribas, lasiet Kormaka Makārtija “Ceļu”.

Наринэ Абгарян “Всё о Манюне” (2016)

Komentēt

Наринэ Абгарян. Всё о Манюне: трилогия. – Москва: АСТ, 2016.

(Triloģijā iekļauti trīs romāni: Манюня (2010), Манюня пишет фантастичЫскЫй роман (2011), Манюня, юбилей Ба и прочие треволнения (2012))

abgarjan_manunaKā jau ierasts, gada nogalē man sagribējās lasīt bērnu literatūru, un savā plauktā atradu rudenī nopirktu, biezu grāmatu par Maņuņas piedzīvojumiem. Autore − pārkrievojusies armēņu rakstniece Narinē Abgarjana pēdējo gadu laikā ir sarakstījusi vairākus romānus pieaugušajiem, kas izpelnījušies lasītāju un kritiķu atzinību, un man arī gribējās tos izlasīt. Taču vispirms − autores debija literatūrā, kurā viņa apraksta savu delverīgo bērnību Armēnijas mazpilsētā. Abgarjana stāsta, ka rakstīt viņa sākusi smagā dzīves periodā, kad viss apkārt licies slikti, un mazu stāstiņu veidā publicējusi savā blogā. Rakstīšana viņu izvilkusi no bezizejas, savukārt viņas blogu un tā popularitāti ievērojuši izdevēji.

Romānu centrā ir divas ģimenes – Abgarjani un Šaci; Abgarjani ir armēņi, tēvs – zobārsts, mamma – krievu valodas skolotāja, un uz to brīdi viņiem ir četras meitas  – Narinē, Karīna, Gajanē un Sona, savukārt Šaci, kā var noprast, ir ebreju izcelsmes, un viņu ģimenes rota ir Ba jeb Roza Šaca – kareivīga un valdonīga vecmāmiņa, kas diriģē savu mazo armiju – dēlu Mihailu, talantīgu inženieri, un mazmeitu Mariju jeb Maņuņu (vedeklu Ba no ģimenes ir sekmīgi izdiriģējusi). Narinē un Maņuņa ir vienaudzes, draudzenes, un caur viņu draudzību satuvinās arī abas ģimenes.  Nav īsti atklāts kāpēc, bet stāstījuma sākumā Ba ļoti uzmanīgi iepazīstas ar Abgarjanu ģimeni (parasti bērnu draugus mēs uzņemam kā pašsaprotamu lietu (līdz kaut kas nesāk iet greizi)). Varbūt tas ir saistīts ar nacionālo jautājumu, jo pilsēta Bērda, kurā dzīvo romāna varoņi, atrodas netālu no robežas ar Azerbaidžānu, varbūt vecmāmiņa izbaudījusi nepatiku pret savu tautību. Man īsti arī nekļuva skaidrs, kādā valodā varoņi sazinās − loģiski jau būtu, ka armēņu, bet pilnas pārliecības par to nav.

Romāna darbība notiek padomju laikā, 20. gs. 80-to gadu sākumā, un jāatzīst, ka tā ir laba iespēja jaunākas paaudzes lasītājiem neuzbāzīgā veidā ieraudzīt tā laika vidi – kas ir deficīts, kā darbojās blata sistēma, ko tolaik nozīmēja ārzemju košļene un krāsains iepirkumu maisiņš, kā cilvēki stāvēja rindās, kā “medīja” vienkāršas, ikdienišķas lietas, kas šobrīd veikalos atrodamas bez piepūles. Piemēram, trešā grāmatā stāsts par to, kā Bā gatavojas svinēt savu jubileju un vāc pārtiku svētku galdam – šai procesā ir iesaistīti divu ģimeņu draugi un radi pat no Gruzijas un Maskavas. Cilvēks jau pierod pie visa, tomēr šobrīd atmiņas par padomju laika ikdienu liek noskurināties, it īpaši es jutu līdzi Abgarjanu mammai, kam jāpabaro un jāapkopj četru bērnu ģimene. Otrā grāmatā ir izjusti aprakstīta dzīve pionieru vasaras nometnē, kas no šībrīža skatu punkta šķiet kā jauno SUV-iešu izturības treniņš – kas izgājis tādu nometni, tam dzīvē vairs nekas neliksies grūts vai neērts.

Pilnīgi pieļauju, ka padomju fons uz āru izpeldēs vairāk tiem, kam pašiem ir tādas atmiņas, bet citi akcentu liks uz meiteņu piedzīvojumiem. Teikšu godīgi, ka es biju gaidījusi kaut ko maigāku, vai arī manī ir par daudz pieaugušā. Kā es iedomājos, ka mans bērns ar nevainīgām acīm izvilktu no adīkļa adāmadatu un iebāztu to rozetē… es viņu nosistu, godavārds, ja vien viņu pirms tam nebūtu jau nositusi elektrība. Šo gājienu gan izpilda visdullākā māsa Karīna, kas vispār ir apkārtnes bosiks un puiku bieds, bet Maņuņa ar Narku arī cenšas neatpalikt. Nolēkt no otrā stāva ar atvērtu lietussargu? Dauzīt ar galvu pret sienu, lai degunam būtu smuks kuprītis? Abgarjana raksta, ka viņas mīļākā rakstniece ir Astrida Lindgrēne, tomēr Lindgrēnes varoņiem bija drusku vairāk veselā saprāta un trakākos gājienus līdzsvaroja labdabīgas, sirsnīgas izpausmes. Abgarjanas varoņi – gan lielie, gan mazie – brīžiem visi šķiet kā no ķēdes norāvušies (varbūt vaina temperamenta atšķirībās?). Es, piemēram, nezinu, vai būtu laimīga pār tādu kaimiņieni kā slavenā Ba: Кто бы посмел отказать Ба в помощи? Никто! Жить хотелось всем. Varbūt Ba arī ir valdonīga līdz smieklīgumam, tomēr savam dēlam personisko dzīvi viņa ir sačakarējusi pamatīgi.

No trim grāmatām man vislabāk patika trešā, jo laikam jau visi trakākie notikumi bija izstāstīti, autore nomierinājusies un te bija vairāk lirisma un vienkārša humora bez histērijas pieskaņas. Mani tomēr nomāca meiteņu infantilisms un vecāku stulbās audzināšanas metodes, kas faktiski nedeva nekādu rezultātu, ja jau par bērnības nedarbiem iespējams uzrakstīt tik biezu grāmatu (ja kādu sit un apsaukā par deģenerātu, tad viņš agri vai vēlu arī sāk uzvesties kā tāds). Bet vispār – bija par ko pasmaidīt un pat pasmieties, kā arī dzīvi un liriski attēlota Armēnijas mazpilsētas padomju ikdiena.

abgarjana_manuna_baVispār jau tikai pēc smaržas, kas lidinājās pār Bērdu, bija iespējams viegli noteikt gadalaiku. Pavasaris smaržoja pēc Lieldienu gardumiem – jaunie zaļumi, vārīta zivs un krāsotas olas, vasara – pēc zemeņu, aprikožu un riekstu  ievārījuma, bet rudens… mmm… rudens smaržoja pēc Gargantijas laimīgā sapņa. Šķiņķa aromātu nomainīja kanēlis un vaniļa – saimnieces pildīja žāvētus augļus ar dažādu apceptu riekstu maisījumu, pārkaisīja ar kanēli un vaniļu un noslēpa tālāk no bērnu acīm. Citādi šie saldumi varēja nenodzīvot līdz Jaungada svētku galdam. Nervus kutināja uz lielām paplātēm saliktu bumbieru un persiku aromāts, tie tika karamelizēti vīna sīrupā. Vēsās, labi vēdināmās telpās “nonāca kondīcijā” garas čurčelas strēmeles.

Sibillas atsauksmi var lasīt šeit.

Februāra meitene

Komentēt

Lisa Schneider (1955) The Reader

Lisa Schneider (1955) The Reader

Mīlēt kādu ir gluži kā ievākties jaunā mājā. Sākumā iemīlas visā jaunajā, brīnās ik rītu, ka tā ir paša māja, un jūtas mazliet noraizējies, ka tik kāds pēkšņi nemetas iekšā pa durvīm un nesāk pierādīt, ka notikusi rupja kļūda un ka šāda te jauka dzīvošana nemaz nebija paredzēta. Bet, gadiem ritot, fasāde noplūk, koks šur tur ieplaisā, un māju mīl ne vairs dēļ visa, kas tajā perfekts, bet gan dēļ tā, kas tāds nav. Pamazām iepazīst katru kaktiņu, katru stūrīti. Zina, kas darāms, lai atslēga neiestrēgtu slēdzenē, kad laukā ir piesalis. Zina, kuri grīdas dēļi nedaudz ieliecas, kad uz tiem uzkāpj, un māk atvērt drēbju skapja durvis, lai tās nečīkstētu. Tieši šie visi mazie noslēpumi māju padara par mājokli.

Frēdriks Bakmans “Vīrs, vārdā Ūve” (Jāņa Rozes apgāds, no zviedru val. tulk. Ineta Balode)

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2016-oktobris/decembris)

1 komentārs

Jaunais gads jau krietni iešūpojies − pirmais mēnesis iet uz beigām, tādēļ naski vajag pabeigt pagājušā gada astes. Slinkuma vilināta, nedaudz šaubījos, vai man turpināt rakstīt jaunumu apkopojumus, taču man tie pašai šad tad labi noder, tādēļ turpināšu vien iesākto. Rakstīšu šoreiz par jaunumiem gada pēdējos trīs mēnešos, lai neizjauktu kārtību, taču visoptimālākais tomēr ir divu mēnešu apkopojums − tādā laikaposmā es atrodu kādas 10-15 Latvijā izdotas grāmatas, ko gribu atzīmēt kā interesantas izlasīšanai.

Sākšu ar apgāda “Neputns” izdevumiem. 1896. gadā Rīgā notika Viskrievijas X arheoloģijas kongress, un tā ietvaros tika organizēta Latviešu etnogrāfiskā izstāde, kas bija pirmais un lielākais latviešu tautas un tās vēstures, kultūras un sasniegumu reprezentācijas pasākums – tāds savdabīgs pakāpiens ceļā uz nācijas pašapziņas veidošanos. Grāmatā “1896. Latviešu etnogrāfiskā izstāde” ir raksti par izstādes mērķiem, tās sagatavošanu un norisi, kā arī reproducēts izstādes katalogs.

latv_makslas-vesture_vPirms diviem gadiem izdotajam “Latvijas mākslas vēstures” 4. sējumam seko piektais: “Klasiskā modernisma un tradicionālisma periods, 1915-1940”. Mākslas zinātnieki iepazīstina ne tikai ar glezniecību, grafiku, tēlniecību, bet raksti veltīti arī grāmatu mākslai, scenogrāfijai, fotomākslai un lietišķai mākslai. Lai arī šī ir dārga grāmata, tomēr inteliģentā mājā varētu izrādīties par vērtīgu uzziņu avotu. Glezniecības interesentiem savukārt vērtīgs būtu mākslas zinātnieces Daces Lambergas pētījuma “Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gs. sākumā” papildināts pārizdevums, kurā pētītas modernisma tendences Latvijā.

Bērnu izglītošanu mākslas jomā turpina rakstniece Luīze Pastore − iznākušas ceturtā un piektā grāmata sērijā “Mākslas detektīvi”. Grāmatā “Operācija MASKA” mazie detektīvi Poga, Teo un taksis Komats turpina izmeklēt ievērojamāko Latvijas mākslinieku mākslas darbu noslēpumus, šoreiz viņu redzeslokā ir Miervaldis Polis un viņa radītais Bronzas cilvēks. Grāmatā “Pēdējais ķēniņš” detektīvpiedzīvojumi norisinās sniegotas ziemas un pirmssvētku noskaņās, par stāsta galveno varoni kļuvis savādais mākslinieks Voldemārs Irbe jeb Irbīte.

Mākslas kritiķe un feministe Jana Kukaine raksta par to, kā mātišķības un sievietes jēdzienu saprot mūsdienu sabiedrība − pētījumā “Daiļās mātes: sieviete, ķermenis, subjektivitāte” autore atklāj reālo mātišķības pieredzi, lai cik daudzpusīga un pretrunīga tā būtu.

Par dažādiem latviešu dzīves aspektiem, varētu teikt − latvisko dzīvesziņu stāsta vairākas interesi piesaistošas grāmatas. Pirmkārt, tas ir literatūrzinātnieces Janīnas Kursītes pētījums par latviešu neverbālo valodu: “Zīmju valoda: latviešu žesti” (LU Akadēmiskais apgāds). Tajā, balstoties uz folkloras, daiļliteratūras, memuāru un mūsdienu interviju avotiem, detalizēti aplūkota latviešu žestu valoda.

Otrkārt, mākslinieks Valdis Celms turpina iedziļināties baltu tautu dzīvesziņā, un izdevniecība “Lauku Avīze” izdevusi ilustrētu izdevumu “Baltu dievestības pamati” (paralēli latviešu un lietuviešu valodā), kurā autors raksta par dievturības izpratni. Tekstu ilustrē īpaši izvēlētas dainas, ornamentāli elementi un autora zīmētas zīmju gleznas.

kolate_latvijas-pierobezas

Divu jaunu sieviešu tandēms  – Elīna Kolāte un Elīna Kursīte – apvienojies, lai kopīgi izbraukātu vairāk nekā sešdesmit Latvijas ciemus, kuri atrodas pierobežā un tajos dzīvo pavisam neliels skaits cilvēku. Dokumentālais vēstījums “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi” (Rundas) ir vizuāla un tekstuāla liecība par savdabīgiem cilvēkiem un vietām. Teksts paralēli angļu valodā.

Ja jau pieminēti vairāki bilingvāli izdevumi, tad nosaukšu vēl vienu − Knuta Skujenieka dzejas izlase “Basās zvaigznes= Босые звёзды”. Olgas Pētersones atdzejojumā un sakārtojumā pirmoreiz krieviski tiek izdota Skujenieka dzeja. Izlasē iekļautie dzejoļi atklāj koncentrētu un secīgu ieskatu dažādos dzejnieka daiļrades posmos.

Par vecmeistara, 2016. gada jubilāra Jāņa Streiča daiļradi raksta kinokritiķe Daira Āboliņa pētījumā “Jāņa Streiča maģiskais reālisms” (Dienas Grāmata). Autore vienu pēc otras analizējusi Streiča filmas, tās papildinot gan ar režisora stāstījumu par katras filmas tapšanas procesu un laikmeta fonu, gan ar izsmeļošu faktoloģisko informāciju. Grāmata bagātīgi ilustrēta.

No latviešu daiļliteratūras papildinājumiem gribētu atzīmēt Laimas Kotas (Muktupāvelas) pienesumu grāmatu sērijai “Mēs. Latvija, XX gadsimts” − romāns “Istaba” hronoloģiski būs ierindojams kā divpadsmitais pēc kārtas un vēsta par  trauksmaino un juceklīgo perestroikas laiku, kuram piestāv autores iecienītais absurdā reālisma un farsa žanrs.

Atzīmējot rakstnieka Zigmunda Skujiņa 90 gadu jubileju, apgāds “Neputns” izdevis viņa garstāstu “Ēnu aleja”, kurā attēlota Rīga 20. gadsimta 20.–50. gados. Stāstā darbojas iespiedēji, cinkogrāfi, mākslinieki, dzejnieki.

flanagans_saurais_celsPievērsīsimies tulkotajai daiļliteratūrai. Apgāds “Zvaigzne ABC” laidis klajā Austrālijas rakstnieka Ričarda Flanagana romānu “Šaurais ceļš uz dziļajiem ziemeļiem” (no angļu val. tulk. Z.Rozenberga), kas vienlaikus ir mīlas stāsts un vēstījums par austrāliešu karagūstekņiem, kuriem izdevies izdzīvot pēc Birmas Nāves dzelzceļa būves. Flanagana romāns 2014. gadā ieguva prestižo Bukera balvu. Vēl viena nesen tulkota godalgotā autore ir Mārgareta Atvuda − viņas romāns “Sirds mirst pēdējā” (no angļu val. tulk. Silvija Brice) ir prikvels e-grāmatu sērijai “Positrons”, un tiek raksturots kā distopija, kas pārtop sireālā piedzīvojumā. Iespējams, tikpat dīvainā vidē lasītāju aizved arī krievu rakstnieces Janas Vagneres postapokaliptiskais romāns “Vongezers” (no krievu valodas tulk. Māra Poļakova) – par vienpadsmit maskaviešiem, kas bēg no gripas pandēmijas pārņemtās pilsētas, lai patvertos Karēlijā.

Izdevniecība “Pētergailis” lasītājam piedāvā rotaļu ar žanru un valodu  – čehu rakstnieks Patriks Ouržednīks ir sarakstījis “gandrīz” daiļliteratūru, jo romāns “Lieta ir slēgta” (no čehu val. tulk. Halina Lapiņa) uzjautrinās par literāro žanru un stilu robežām. Tikpat negaidīts romāns no konkrētās izdevniecības ir somietes Marijas Turtšaninovas fantāzijas žanra pārstāvis “Marēsi: Sarkanā klostera hronikas” (no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane), kas stāsta par iedomātu salu iedomātā laikā un vietā, uz kuras atrodas sieviešu klosteris, kas par savu misiju uzskata meiteņu audzināšanu un skološanu. (nespēju vien sagaidīt, kad varēšu izlasīt turpinājumu.) Varbūt tradicionālāka izdevniecībai “Pētergailis” ir lietuviešu bērnu rakstnieka Ķēstuta Kasparaviča skaisti ilustrētā grāmatiņa “Īsi stāsti par lietām” (no lietuviešu val. tulk. Indra Brūvere), kurā autors sadzīves priekšmetiem – matu fēnam, sienas pulkstenim, televizoram un citiem piešķīris cilvēciskas aprises un rakstura īpašības.

Izdevniecība “Prometejs” ir izdevusi amerikānietes Lezlijas Voltones debijas romānu “Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” (no angļu val. tulk. Evita Bekmane), kas tiešām ir reizē savāds un skaists maģiskā reālisma paraugs. Vairāk piestāvēs romantiskām būtnēm un vieglu skumju apdvestiem brīžiem.

Izklaidei jāpaskatās kāds drūmāks skandināvu romāns -“Mansarda” izdots un Dena Dimiņa no īslandiešu valodas tulkots Arnalda Indridasona kriminālromans “Purvs” par slepkavību Reikjavīkā, kas aizved tālā pagātnē, ģimenes noslēpumos. (Nu viss, kā pienākas.) Pretstatam – Spānijas saules pieliets turpinājums Krisa Stjuarta stāstam par dzīvi Andalūzijā − “Papagailis piparu kokā” (BaibaBooks, no angļu val. tulk. Ilze Burnovska).

Neticami, bet esmu tikusi cauri visam savam sarakstam.

 

Older Entries Newer Entries