Sākumlapa

Džons Viljamss “Stouners” (2016)

3 komentāri

Džons Viljamss. Stouners / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (John Williams. Stoner. 1965)

viljams_stounersAmerikāņu rakstnieka Vijamsa romāns “Stouners” man bija paredzēts gada beigās kā saldais ēdiens, kā garantēti skaists nobeigums lasīšanas gadam. Zināms skaistums šim romānam piemīt, tikai kāpēc mani neviens nebrīdināja, ka tas ir tik depresīvs, ka ar to var dzīt naglas sienā?! Lasīt to bezsaules decembrī, kas drīzāk bija visu laiku drūmākais slapjdraņķa novembris, galīgi nebija prāta darbs. Lai gan es nespēju iedomāties gadalaiku, kurā romāns būtu iedvesmojošs un uzmundrinošs.

Romāna galvenais varonis ir Misūri universitātes pasniedzējs Viljams Stouners, darbība notiek 20. gs. pirmajā pusē. Visās atsauksmēs, ko es lasīju, Stouners tiek raksturots kā “parasts cilvēks”, “necila dzīve”, “viens no daudziem”. Nopietni? Stouners ir nabadzīgu fermeru vienīgais dēls, audzis ģimenē, kas ir vienkāršāka par vienkāršu, rukā no ausmas līdz rietam un vienīgo atpūtas stundu pirms gulētiešanas pavada stingi skatoties petrolejas lampas liesmiņā. Intelektuālās rosmes šajā vide bērnam praktiski nav. Tai pašā laikā, kad tēvs aizsūta Stouneru uz lauksaimniecības koledžu, pēc kāda laika ar viņu notiek brīnumainas prāta pārvērtības un jauneklis pārmetas uz literatūras studijām, lai tām pieķertos kā dadzis mūža garumā – universitāte kļūst par Stounera īstajām mājām. Vai tiešām ceļš no fermera dzīves nolemtības līdz augstskolas profesoram, kas vada doktorantūras seminārus renesanses literatūrā, būtu uzskatāms par parastu? Lai to reāli paveiktu, Stouneram ir jābūt izcilām prāta spējām, jo iepriekš nekas neliecināja par viņa spējām un pat vēlmi veikt zinātnisku darbu. Tad jau mēs Andreju Upīti, kas beidzis tikai pagastskolu, arī varam uzskatīt par “parastu cilvēku”.

Stouners laikam būs tas retais grāmatu varonis no labi uzrakstīta romāna, kura raksturu man neizdevās saprast. Varbūt autoram ir bijis kāds reāls prototips vai es vienkārši kaut ko palaidu garām, bet man neizdevās iedomāties reālu cilvēku ar tādu raksturu. Sākotnēji viņš ir kā tāds neizšķīlies cālis biezā čaumalā, kas ar pasauli kontaktējas pastarpināti, tad viņam ar literatūras palīdzību izdodas čaumalā izsist robu un viņš it kā ierauga apkārtējos jaunās krāsās un pieslēdzas notiekošajam. Varētu gaidīt, ka čaumala kritīs, taču dzīves laikā tas nenotiek, un Stouners turpina dzīvot emocionālos ierakumos. Vai vēl kādam šķiet, ka intensīvai saskarei ar literatūru un nemitīgām refleksijām tās sakarā tomēr vajadzēja cilvēkā attīstīt lielākas introspekcijas spējas, empātiju, emocionalitāti? Man šķiet, ka ne ar vienu no savas dzīves būtiskajiem cilvēkiem Stouneram neizdodas izveidot tuvas attiecībās, kā rezultātā viņš tiem sačakarē dzīves, bet pats savā jūtas diezgan komfortabli.

Līdzīgas sajūtas man ir par citiem romāna varoņiem vai vienkāršāk sakot – man nepatīk to attēlojums. Vienīgi Stounera nosacītais draugs Gordons Finčs, par kura intelektuālajām spējām autors smīkņā, izturas kā adekvāts cilvēks un šķiet simpātisks. Sieviešu tēli − Stounera māte, sieva, meita un mīļākā − ir kā cilvēki no citas planētas ar dīvainām emocionālām izpausmēm. It īpaši uzjautrināja aina, kur Stounera sieva, kas pret seksu izturējās ar drūmu nolemtību, vienā jaukā dienā nolēma, ka viņai vajag bērnu − no rīta izģērbās, iekāpa kaila gultā, vakarā tāda sagaidīja vīru un briesmīgā kaislībā abi drāzās divus mēnešus, līdz Edīte kļuva grūta. Pēc tam viņai atkal sekss nebija vajadzīgs. Pārējās sievietes nav daudz labākas, un uz lasītāja iespējamiem jautājumiem autors neatbild − neizprotamas būtnes, ko tur daudz skaidrot.

Viena no lietām, ko es sapratu skaidri – Stouners sevi stingri definē kā literatūras pasniedzēju konkrētā universitātē un solis pa labi vai kreisi līdzinās pašnāvībai. Kad viņu darba dēļ piespiež šķirties no mīļākās, viņš iespēju doties tai līdzi projām no Misūri noliedz un skaidro: “Jo tad nekam vairs nebūtu nekādas nozīmes – nekam, ko esam darījuši, nekam, kas esam bijuši. Es noteikti vairs nespētu mācīt studentus, un tu − tu kļūtu par kaut ko citu. Mēs abi kļūtu par kaut ko citu un vairs nebūtu mēs. Mēs būtu − nekas.” Šai citātā skaidri redzams, ka Stouners sevi saredz kā būtni, kas reiz izveidota kā absolūta un pabeigta, un man šķiet, ka tā arī autors redz savus varoņus – kā cilvēkus, kas ir ierobežoti savās čaumalās, nespējīgi mainīties. Dzīve kā pabeigta glezna. Un Stouners atsakās no iespējas būt kaut kas cits, darīt kaut ko citu, būt kopā ar cilvēku, ko mīl, jo netic, ka tad viņš būs “kaut kas”. Viņš netic savai vērtībai kā cilvēkam.

“Stouners” manā lasītājas pieredzē paliks kā unikāls romāns, kas ir labi uzrakstīts un pārtulkots, to bija interesanti lasīt, taču varoņi un to rīcība izraisa izteiktu nepatiku un es diezgan kategoriski nepiekrītu autora dzīves filozofijai. No mākslinieciskā viedokļa nav nekāda iemesla to nelasīt, bet par tā nomācošo iespaidu es esmu jūs brīdinājusi.

Grēthena Rūbina “Laimes projekts”(2014)

8 komentāri

Grēthena Rūbina. Laimes projekts jeb Kāpēc es pavadīju gadu, cenšoties dziedāt no rītiem, iztīrīt sienas skapjus, pareizi strīdēties, lasīt Aristoteli un vispār gūt vairāk prieka dzīvē / no angļu val. tulk. Alda Vāczemniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. (Gretchen Rubin. The Happiness Project. 2009)

rubina_laimes-projektsJauna gada sākums cilvēkos parasti rosina vislabākos nodomus − kaut kur sirds dziļumos slēpjas klusa cerība, ka tomēr, neskatoties ne uz ko, par spīti nelabvēļiem, nākamais gads būs labāks par iepriekšējiem un pats kļūsi par sevis labāku versiju. Tāpēc nolēmu rakstīt par pašpalīdzības grāmatu, kuras autore bija nospraudusi sev mērķi gada laikā kļūt laimīgākai. Parasti es šādas grāmatas nopērku, paturu plauktā un atdodu projām (cerēdama, ka tās mani no plaukta ietekmē ar labām vibrācijām). Dažādu iemeslu dēļ Rūbinas grāmatu es tomēr izlasīju, un, neskatoties uz to, ka Goodreads to novērtēju tikai ar divām zvaignītēm, tā tomēr nav bezcerīga, galu galā – 2 zvaigznītes nozīmē it was OK. Man vienkārši daudz kas no šajā grāmatā apstāstītā bija jau izprasts, bet, iespējams, citam tā tiešām nesīs dzīvei nepieciešamus atklājumus.

Vispirms mani piesaistīja grāmatai tas, ka autore atzīst, ka viņa jau ir laimīga un tam ir objektīvi iemesli − viņa un viņas tuvinieki ir veseli, viņai ir laimīga laulība, divas meitas, laba izglītība, sekmīga karjera, finansiāls nodrošinājums. Rūbina vienkārši vēlas dzīvot apzinātāk un neļaut dzīves rutīnai apēst savas laimīgās sajūtas. Man arī patika, ka viņa savā laimes apzināšanās ceļā kā pirmo bausli izvirzīja − “Esi Grēthena.” Atšķirībā no daudzām citām “laimes kustībām”, kas piedāvā ārdīt cilvēka personību, Rūbina pasaka, ka nevajag nojaukt to, kas jau ir labs, vajag vienkārši uzlabot esošo un atklāt traucējošo. Man šāda pozīcija ir ļoti tuva, jo vienmēr ar aizdomām izturos pret visiem, kas uzņemas fundamentāli pārveidot citu cilvēku dzīves.

Man ir priekšstats par to, kas es vēlos būt, un tas aizēno manu izpratni par to, kas es esmu patiesībā.

Iespējams, Rūbina ir ļoti racionāls cilvēks, jo viņa nepieņem kā aksiomu citu cilvēku ieteikumus, bet vispirms tos cenšas maksimāli izpētīt un tad piemērot savai dzīvei. Tas ir ļoti prātīgs lēmums, jo, piemēram, ieteikt cilvēkam-pūcei celties no rīta agrāk un rakstīt iedvesmojošus tekstus ir bezcerīgi. Rūbina katru mēnesi velta konkrētai tēmai, un sāk viņa ar enerģijas vairošanu − janvārī vairāk gulēt, vingrot, izmest liekos krāmus, t.i. uzlabot savu fizisko pašsajūtu, kā arī laicīgi tikt galā ar maziem, apnicīgiem darbiņiem, kas ir ātri izdarāmi, bet atlikti atņem daudz enerģijas. Februāri Rūbina velta laulībai un mākai izrādīt mīlestību,  marts ir domāts darbam, un konkrēti Rūbinai, kura jau ir atradusi sev piemērotu profesiju – kā apgūt efektīvākas darba metodes un izbaudīt darba procesu. Aprīlis ir bērnu mēnesis, kurā Rūbina mācās tvert dzīvi vieglāk un nonāk pie secinājuma, ka bērnu sniegtā laime ir “miglaina” – atsevišķas nodarbes prieku nesagādā, bet viss kopumā dara laimīgu. Maijā viņa pēta izklaidi un tās nozīmi laimīgākā dzīves uztverē, jūnijā nostiprina draudzību un iegūst jaunus draugus, jūlijā prāto par naudas saistību ar laimi un mācās nežēlot naudu lietām, kas dara laimīgāku. Augustā viņa nolemj pievērsties garīgām lietām un  domā par mūžīgām vērtībām, lai labāk novērtētu savas dzīves pamatvērtības un būtu pateicīgāka. Septembris ir vaļasprieka mēnesis un tā laikā Rūbina piepilda savu NaNOWriMO izaicinājumu un uzraksta romānu. Oktobrī Rūbina vēlas pievērst lielāku vērību vērīgumam, t.i. izkopt sevī spēju uztvert katru dzīves mirkli un pārskatīt savus jau izveidojušos dzīves principus, novembrī viņas plānā bija attieksmes maiņa pret dzīvi – vairāk smieklu un laipnības, priecīgāku prātu. Decembrī Rūbina kā treniņnometnē cenšas saskaņot visas iegūtās atziņas un dzīvot laimīgāk.

rubina_sentenceViens no lielākajiem pārsteigumiem, ko Rūbinai sagādāja laimes projekts, bija tāds, ka sevi iepazīt ir ļoti grūti. Viņa ļoti gudri atzīmē, ka laime ir jābūvē uz sava rakstura pamatiem un vispirms ir jāapzina, kas tad ir tas, kas dara tevi patiesi laimīgu. Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet daļa no laimes sastāvdaļām viņai bija jāpārskata. Tā ir viena no grāmatas mācībām – kaut ko darot, sev pajautāt − kāpēc es to daru un vai tas mani dara laimīgāku, apmierinātāku ar dzīvi?

Ja pārskata Rūbinas mēnešu tēmas, tad es šajā gadā vairāk gribētu nodarboties ar janvāri, jūniju un jūliju. Man ir vajadzīgs vairāk rūpēties par savu veselību un izklaidēt savu ķermeni ar dažādām nodarbēm, tai skaitā tērēt naudu viņa labā. Man vispār ir jātērē vairāk nauda lietām, kas man patīk un kuras man gribas redzēt sev apkārt (grāmatas šoreiz netiks ieskaitītas), jo man ir pārliecība, ka visām ikdienā lietojamām lietām ir jābūt maksimāli skaistām un priecējošām un uz to es pierunāju visus apkārtējos, bet pati diemžēl to ne vienmēr īstenoju.

Mana dzīves atziņa, ko es gribētu paust pasaulei, Grēthenas Rūbinas iedvesmota, ir doma, ka šajā pasaulē visam ir jābūt līdzsvarā. Kad es biju Grieķijā, kādā suvenīru bodītē enerģiska pārdevēja reklamēja t.s. Pitagora trauku (Pythagorean cup) – tas ir tāds joku trauks, kuru var pieliet tikai līdz noteiktai atzīmei, lejot vairāk, viss šķidrums aiztek, savukārt, ielejot maz, nevar padzerties. Toreiz es padomāju, ka tāds putekļu vācējs plauktā man noteikti nav vajadzīgs, bet tagad šķiet, ka nav nemaz tik slikti sev laiku pa laikam atgādināt, ka viss ir labs ar mēru − ne par daudz, ne par maz − un šo atziņu derētu sev paturēt acu priekšā visās dzīves situācijās. Dot pasaulei un ņemt no tās, dot tuviniekiem un ņemt no tiem, dot savai dvēselei un dot savam ķermenim.

Laimīgu Jauno gadu! Lai šis gads atnes panākumus visās jomās!

Janvāra meitene

Komentēt

dee-nickerson_2

Dee Nickerson (1957) “The Surprise”

Sniegs atbrīvo mani no rudens

un zemi no dubļainām dzejām

bērni pārvelkas mājās

slapjām kājām laimīgām sejām

bet kaķis vēl neprot sniegā

pēdu aiz pēdas likt

mēs viņam to iemācīsim

lai tikai turpina snigt

un vakarā muguras sildot

pie krāsns kur vienmēr nāk miegs

es izkusīšu tev blakus

kā istabā ienests sniegs

Inese Zandere “No mazā. Dzeja. 1975-2015” (Mansards, 2015)

Alvis Hermanis “Dienasgrāmata 2015/2016” (2016)

11 komentāri

Alvis Hermanis. Dienasgrāmata 2015/2016. – Rīga: Neputns, 2016.

hermanis_dienasgr2016Teātra un operas režisora Alvja Hermaņa “Dienasgrāmata” nav viegli aprakstāms daiļdarbs. Es to izlasīju, pēc tam meklēju citātus un netīšam izlasīju otrreiz. Varbūt tas nemaz nebija netīšām, jo Hermanis ir diezgan pretrunīgs cilvēks un es pūlējos saprast, kā tas viss apvienojas vienā cilvēkā. Var just, ka viņam patīk kontrolēt situāciju – pat grāmatu par sevi viņš neuztic rakstīt nevienam citam, tikai sev. Protams, arī autobiogrāfiska grāmata ir vajadzīga, taču − vai aiz tādas pozīcijas neslēpjas bailes no tā, ka kāds varētu paust savu viedokli un laist tautās režisora nekontrolētu Alvja Hermaņa tēlu? Vai vispār cilvēkam ir iespējams izkāpt no sevis un nolūkoties situācijā no malas, vēsi izvērtējot savu rīcību? Es domāju, ka ne jau dienasgrāmatā un ne jau pašam.

Hermaņa dienasgrāmatā paustie viedokļi varētu būt interesanti pat tiem, kas varbūt redzējuši tikai pāris izrādes Jaunajā Rīgas teātrī, jo režisors ir gana aktīvs sabiedriskajā dzīvē, dažreiz paužot pat apzināti provokatīvu viedokli. Man patika arī dienasgrāmatas valoda, jo tā ir skaidra, tieša, varbūt vietumis apzināti vienkāršota. Pirmais ieraksts ir veikts 2015. gada 27. jūlijā, pēdējais − 2016. gada 27.jūnijā. Iespējams, ka režisora vēlmi izpausties rakstiski ir veicinājusi LTV filma “Režisors Alvis Hermanis. Eiropas pēdējais romantiķis” (pieejama šeit), kas tika rādīta 2016. gada aprīlī, bet sākta filmēt jau 2015. gada vasarā. Filmu varētu uztvert kā grāmatas pirmās puses vizuālo pielikumu – skatītājs redz Hermani ar ģimeni un iestudējot izrādes Rīgā, Vīnē, Parīzē, Zalcburgā. Nav nozīmes uzskaitīt Hermaņa pārvietošanās ģeogrāfiju, tā ir nerimstošā kustībā − varbūt pat nedaudz izbrīna, ka viņš tikai tagad raksta dienasgrāmatu, jo būtu saprotama vēlme fiziski fiksēt laiku un telpu, kas apkārt tik strauji mainās.

Ja uz grāmatu paskatās no neliela laika atstatuma, tad paliek iespaids par rūpīgi iestudētu izrādi − te ir labi, trāpīgi citāti par dzīvi un teātri, samērīgās devās personīgā dzīve un darba process, ik pa laikam dienasgrāmatā parādās kāda pasaules slavenība. To visu kopumā ir interesanti un raiti lasīt, tomēr šobrīd man šķiet, ka es esmu izlasījusi tādu “parādes” dienasgrāmatu, bet īstā joprojām ir noslēpta zem Hermaņa spilvena un pa to plosās dēmoni un lidinās sapņu fejas. Lai gan − par to sūdzēties nevar, jau sākumā Hermanis paziņo, ka “šī nebūs gluži īsta dienasgrāmata”. Tai pašā laikā ir viena ir viena iezīme, kas skaidri parādās visā grāmatā un, šķiet, ar šo vārdu varētu raksturot pašu Hermani − tā ir ‘pretruna’. TV filmā vācu aktrise saka, ka Hermanis uz mēģinājumiem vienmēr nāk ļoti sagatavojies, savukārt grāmatā Hermanis raksta, ka “nekādā gadījumā nedrīkst gatavoties mēģinājumiem un ierasties ar gatavu plānu, ko piedāvāt aktieriem.” Virspusēji skatoties, tas neiet kopā, tomēr lieliski parāda iepriekš Hermaņa izklāstīto teātra organizācijas koncepciju, ko viņš tika ieviesis, kad 1997. gadā kļuva par Jaunā teātra direktoru − savienot disciplīnu un spontānu improvizāciju. Režijas kontekstā es to saprotu kā režisora noteiktu rāmi, definētu telpu, kurā aktierim tiek ļauts radīt, vienlaikus delikāti kontrolējot, lai process neaiziet neceļos (tā ir mana versija par tēmu). Kā zināmu pretrunu es uztveru arī Hermaņa paziņojumu, ka mēģinājumiem nav jābūt gariem (“es neticu gariem mēģinājumiem”). Un kā tad ar izrādēm? Kad skatītājs nosēž sev stīvas ķermeņa daļas neērtajos JRT krēslos? Es balsoju arī par normāla garuma izrādēm.

Režisors Alvis Hermanis (foto: LETA)

Režisors Alvis Hermanis (foto: LETA)

Ja kas man nepatīk izlasītajā, tad tā ir lieta, kas man nepatīk principā un es to cenšos nīdēt arī savos uzskatos − deklaratīvi, vispārinoši paziņojumi − un tādu tekstā ir gana daudz. (Tie ir jau iepriekš pieminētie “trāpīgie citāti”, kas labi izklausās, bet jēdzieniski ir patukši.) Piemēram: “Aktieri dažreiz ir kā sievietes. Viņiem ir svarīgi izrunāties ar kādu, kas viņus uzklausa.” (Vai tiešām vīriešiem tas nekad nav vajadzīgs?) Vai arī − “Visi mūsu saziņas kodi ir kļuvuši standartizēti, un cilvēciskās reakcijas, sejas izteiksmes, intonācijas un pat emocijas vairs nenāk spontāni, bet tiek it kā apzīmēti ar noteiktu zīmi.” (Zināt, arī pirms 100 un 500 gadiem cilvēku starpā eksistēja ‘saziņas kods’ vai, teiksim, etiķete, un cilvēku savstarpējās attiecības bija vēl formālākas un sasaistītākas.)

Protams, ka iedomātais disputs ar Hermani ir patīkams, jo vienmēr ir jauki strīdēties ar domājošu cilvēku. Tai pašā laikā man tomēr gribētos, lai Hermaņa kungs būtu izlasījis un apdomājis kādu biezu pasaules vēstures grāmatu, kā arī politikas filozofijas vispārīgais kurss nenāktu par ļaunu. Citādi man tā galēji konservatīvo uzskatu klāstīšana izskatās jau pēc intelektuālas tuvredzības. Vismaz jēdziena ‘feminisms’ konsekventa lietošana negatīvā nozīmē noteikti neliecina par sapratni, ko īsti šis termins nozīmē (tā gan ir ierasta lieta Hermaņa vecuma vīriešiem). Tā bija jauka sakritība, ka šogad Alvis Hermanis tika uzaicināts pasniegt gada balvu labākajai sportistei − domāju, ka viņš ir gana gudrs, lai saprastu, ka bez feminisma kustības sievietēm nekādas sporta balvas nebūtu un labākajā gadījumā viņas sēdētu tribīnēs ka rātnas aitas.

Ja es pareizi esmu sapratusi, tad šobrīd grāmata ir izpirkta, un tas tiešām priecē, ka cilvēkiem šķiet saistošs mūsdienu intelektuāļa viedoklis. Mani grāmata patiesi ieinteresēja un ceru, ka godātais režisors turpinās pierakstīt savas dzīves gaitas un labākās domas.

Marija Turtšaninova “Marēsi. Sarkanā klostera hronikas” (2016)

6 komentāri

Marija Turtšaninova. Marēsi. Sarkanā klostera hronikas / no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane. – Rīga: Pētergailis, 2016. (Maria Turtschaninoff. Maresi. 2014.)

turtshaninova_maresiDecembris virzās uz beigām, un tas galīgi nav bijis čakls rakstītājs par izlasītajām grāmatām. Tā vietā cienītā rakstniece tumšajos vakaros ieslēdza uzmundrinošas gaismas lampiņas, paņēma adīkli un skatījās Harija Potera filmas (nu galu galā visi nez kāpēc tagad pārlasa Poteru, kāpēc es nevarētu pārskatīt). Secināju, ka pēdējā grāmata ir krietni labāka par pēdējo filmu, un Hermione ar Ronu ir galīgi nesaderīgs pāris, bet šoreiz ne par vecām lietām. Šoreiz par jaunu grāmatu, kas nesen guvusi lielu popularitāti un nupat izdota arī latviski.

Nemaz tik bieži negadās, ka es nopērku grāmatu, par kuras autori un saturu neesmu iepriekš zinājusi pilnīgi neko. Vienkārši iegāju veikalā un sapratu, ka man to vajag – vairāk gan nosaukuma un rozes simbola uz vāka dēļ. Biju gatava vilties, jo man ar tām fantāzijas grāmatām iet visādi, bet tas bija kaut kas pilnīgi manā gaumē. Grāmatas autore Marija Turtšaninova, tāpat kā Tūve Jansone, ir zviedriski rakstoša somiete, šī nav viņas pirmā grāmata. Romāns ir ieguvis Somijas jauniešu literatūras balvu, lai gan drīzāk šķiet, ka iegansts tā ierindošanai pie jauniešu grāmatām ir galvenās varones jaunība un nosacītais fantāzijas žanrs. Es drīzāk teiktu, ka tā ir savdabīga feministiska distopija.

Romāna galvenā varone Marēsi dzīvo Mēnosas salā, Sarkanajā klosterī. Faktiski nekur citur uz salas viņa dzīvot nevarētu, jo tur ir tikai Sarkanais klosteris aiz augstiem, drošiem mūriem un salas pārējā daļa ir klostera saimnieciskā teritorija. Klosterī dzīvo tikai sievietes − mūķenes un novices, tam ir tradicionāla hierarhija ar klostera māti augšgalā. Klosteris darbojas kā skola − pieņem audzēknes, māca tām dažādas zinības (gan vispārizglītojošas, gan praktiskas) un pēc tam meitenes var palikt klosterī un kļūt par māsām vai doties pasaulē. Meitenes klosterī nokļūst dažādu iemeslu dēļ, piemēram, Marēsi ir atsūtījusi ģimene, lai glābtu no bada, bet viņas labākā draudzene Jaī ir aizbēgusi no nežēlīgā tēva, lai glābtu savu dzīvību. Var teikt, ka visām klostera iemītniecēm Mēnosas sala ir patvērums, un šeit viņām klājas labāk nekā mājās.

Marēsi ir zinātkāra meitene, kura izmanto katru iespēju, lai pieklauvētu pie māsas O durvīm ar mazu misiņa klauvēkli, izveidotu kā čūska, kura kož pati savā astē, paņemtu lielu atslēgu un dotos uz Zinību nama tālāko telpu − garu, šauru, pilnu ar augstiem plauktiem, kas piekrauti ar grāmatām.

Saules stari liegi krīt uz tūkstošiem grāmatu muguru, un es mēdzu  tur brīdi stāvēt un ieelpot putekļu, pergamenta un svētlaimības smaržu. Šis ir labākais brīdis visā dienā. Tā vērts ir viss.

Mēnosas sala tās iemītniecēm piedāvā pilnu pašapgādi − viņas audzē kazas gaļai un pienam, kopj vīna dārzus, olīvkokus un dārzeņu laukus, iegūst medu. Uz salas dzīvo asins gliemeņu kolonija, no kurām iegūst retu sarkano krāsvielu, to mūķenes pārdod un par iegūto sudrabu pērk graudus, zivis, sāli, garšvielas un vīraku. Atbilstoši klostera reglamentam un rituāliem rit dienas, mēneši, gadi, līdz mierpilno, gadu simtiem ilgušo kārtību pārtrauc naidīgs uzbrukums no ārpuses − Jaī tēvs ar rokaspuišiem ierodas meklēt aizbēgušo meitu. Tas ir notikums, kas nopietni saviļņo mazo kopienu un neiztiek bez upuriem.

Kā jau teicu, romāns man cieši nesaistās ar fantāzijas žanru, jo būtībā viss ir reāls un saprotams − sieviešu kopiena, norobežojusies no ārpasaules, nodarbojas ar jaunu meiteņu izglītošanu, no kurām lielākā daļa dodas atpakaļ pasaulē, lai ar iegūtajām zināšanām darītu pasauli labāku. Diemžēl šajā pasaulē ir valstis, kurās meiteņu izglītošanos neatbalsta, un ziņas par Klosteri tajās klīst kā klusi nostāsti no mutes mutē. Klostera mitoloģija vēsta par Pirmmāti, kurai ir trīs sejas − Jaunava, Māte un Veča, un tām veltītas noslēpumainas mistērijas. Drīzāk tā ir mistika, kas ienāk romānā, kad vīriešu iebrukumus sieviešu kolektīvs atvaira ar buršanos un noslēpumains spēks ar Večas balsi palīdz cīnīties Marēsi.

Grāmatu lasot, domāju, ka varbūt varēja būt precīzākas saimniecības detaļas, arī reliģiskie principi ir tikai ieskicēti, bez lieliem skaidrojumiem. Tai pašā laikā − ja grāmata ir domāta jauniešiem − tēmas ir izvērstas gana plaši un nenovērš uzmanību no varoņu iekšējiem pārdzīvojumiem. Es ceru uz to, ka Turtšaninovas nākamajā sērijas grāmatā, kas šogad jau iznākusi, būs vairāk par mitoloģiju, reliģiju un mistērijām. Jo grāmata ir “Marēsi” prikvels un saucas “Naondel” − tāpat kā kuģis, kas uz Mēnosas salu atveda septiņas pirmmāsas, kuras nozaga zināšanas un bēga no zemes, kur ļauns vīrs bija sagrābis varu un slikti apgājās ar saviem ļaudīm.

Mani vārdi, Marēsi vārdi, paliks dzīvot starp citām Klostera grāmatām simtiem gadu. Ilgi pēc tam, kad manis vairs nebūs, vārdi paliks. Tā ir doma, kas man liek noreibt, tieši tāpat kā tad, kad es skatos zvaigznēm nosētajās nakts debesīs.

12 (vecas) grāmatas ziemai

8 komentāri

Turpinot vasarā iesākto tradīciju, šai sniegotajā laikā piedāvāju grāmatu izlasi ziemas mēnešiem. 12 grāmatas – pa vienai katrai ziemas nedēļai, visas ir pieejamas latviešu valodā.

Brīdis pirms Ziemassvētkiem

Sāksim ar tām grāmatām, kuru lasīšana iederas laikā, kad Adventes kalendārs skaita dienas līdz Ziemassvētkiem, un ikviens jūtas nedaudz kā bērns, kas gaida svētku brīnumu.

3_dodza_sudraba_slidas

Mērija Meipsa-Dodža ir amerikāņu rakstniece, kura 1865. gadā sarakstīja grāmatu bērniem “Sudraba slidas” (pirmoreiz latviski – 1924.gadā), kuras darbība notiek 19.gs. sākuma Holandē. Autores skatījumā šī valsts uz visiem laikiem ir ieguvusi sniegotas un aukstas zemes tēlu, kuru šķērso neskaitāmi aizsaluši kanāli, pa kuriem cienīgi un aušīgi slido holandieši. Lai arī domāta pusaudžu auditorijai, tomēr grāmata ir pievilcīga visu vecumu lasītājiem − šeit ir sava daļa Holandes novadpētniecības, stāsts par ciešām ģimenes saitēm un īstas draudzības rašanos. Vecmodīga sirsnība un ticība labā uzvarai. (Ulda atsauksme šeit.)

Domāju, ka diez vai kāds 80. gadu bērns nav redzējis filmu “Bezgalīgais stāsts” (1984) − domīgais puisītis Bastians vecu grāmatu veikalā atrod noslēpumainu sējumu, kurā rakstīts par Fantāzijas zemi, kas neglābjami iet bojā, jo tās Karaliene ir saslimusi; glābt pasauli dodas kaujinieks Atrejs milzīga balta pūķa Falkora mugurā. Filmas pamatā ir Mihaela Endes grāmata “Bezgalīgais stāsts” (1979; latviski 1993, 2010), un ekranizēta ir tikai grāmatas pirmā daļa. (Ulda atsauksme šeit.)

Andrea Šahtas “Pieci kaķi zem Ziemassvētku zvaigznes” (2006; latviski 2008) ir pasaku grāmata pieaugušajiem, kuros galvenā lomā dažādos laikmetos ir kaķis un viņa gudrā būtība. Lai kādas nepatikšanas piemeklētu cilvēku, viņam palīdzēs mazais, pelēkais peļu junkurs… un omulīgi iekārtosies siltā vietā uz krāsns mūrīša. (Mana atsauksme šeit.)

Franču piedzīvojums

Ziemas mēnešos ātrā tumsas iestāšanās un neizbēgamā sniega putra uz ielām sev līdzi nes nevajadzīgu īgnumu. Drošs mierinājums rodams grāmatās, kuras pazīstamas no pusaudžu gadu aizrautīgajiem lasījumiem.

2_verns_noslepumu-sala

Žils Verns un Aleksandrs Dimā ir sarakstījuši milzīgu daudzumu piedzīvojumu romānu − daži no tiem ir palikuši savā laikā, bet diezgan daudzi joprojām ir lasītāju iecienīti. Man nācās drusciņ piepūlēties, lai no visiem viņu romāniem izvēlētos tos, ko man gribētos pārlasīt, taču pieņemu, ka iespējama arī cita izvēle.

Žila Verna “Noslēpumu sala” (1874, pirmoreiz latviski 1928. gadā) ir grāmata, kas pastarpināti saistīta ar citiem Verna varoņiem, kā arī ir zināma parafrāze par Robinsona Krūzo tēmu. Pieci ceļotāji gaisa balona katastrofā nonāk uz neapdzīvotas salas, kur viņiem jāmācas izdzīvot, līdz viņus izglābs kāds garāmbraucošs kuģis. Joprojām aizraujoši lasīt, kā varoņi sev iekārtoja dzīvi un cīnījās ar dažādiem apdraudējumiem. (Ulda atsauksme šeit; Mairitas atsauksme šeit; Inta atsauksme šeit.)

Rainis ir tulkojis ne tikai Gētes “Faustu”, bet arī daudz piezemētāko Aleksandra Dimā “Grāfu Monte-Kristo” (1845, pirmoreiz latviski 1902. gadā). Tomēr jāatzīmē, ka Edmonda Dantesa bēgšana no Ifas cietokšņa un vēlākais viņa izveidotais izsmalcinātās atriebības tīkls atstāj paliekošu iespaidu lasītāja galvā. Ak, tas brīdis, kad tiek atrasta un atvērta dārgumu lāde… vai gan mums visiem tādu negribētos piedzīvot?

20. gs. savu priekšteču iemīto taku ir godam gājis franču rakstnieks Moriss Drions – viņa spalvai pieder arī nopietnā literatūra, taču pasaules slavu viņš iemantoja ar romānu ciklu “Nolādētie karaļi” (1955-1977), kas stāsta par 14. gadsimta franču monarhu piedzīvojumiem. Šobrīd kā īpašs kārdinājums ir Džordža Mārtina atziņa, ka šīs grāmatas ir viņu iedvesmojušas radīt sēriju “Dziesma par ledu un uguni”. No septiņiem Driona romāniem latviski ir tulkoti un izdoti pirmie trīs − “Dzelzs karalis” (2000), “Nonāvētā karaliene” (2000) un “Kroņa indes” (2001).

Stipra sieviete cauri gadsimtiem

Lai cik ļoti gadsimtu gaitā nav gribēts sievieti iebīdīt virtuvē un bērnistabā, vienmēr atradās kāda, kas spītīgi pretojās laikmeta prasībām un dažādos veidos atrada iespēju iet savu ceļu. Nākamajām trim grāmatām ir neliela piedzīvojumu žanra un eksotiska ceļojuma piegarša.

1_amirrezvani_ziedu

Irāņu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Anitas Amirrezvani romāns “Ziedu asinis” (2007, latviski – 2012) man patika tik ļoti, ka nolēmu to paturēt savā mājas bibliotēkā. Sākotnēji tas šķiet kārtējais stāsts par Austrumu sievietes grūto likteni 17. gadsimta Persijā, tomēr galvenā varone izrādās apbrīnojami dzīvelīga un atjautīga jauna būtne, kura piespiež patriarhālo pasauli pieņemt viņas izcilo spēju radīt krāšņus paklājus. (Mana atsauksme šeit; Inta atsauksme šeit.)

Elizabetes Gilbertas “Visu lietu nozīme” (2013, latviski – 2016) ir mans šī gada pārsteigums, jo neko lasāmu no šīs autores vairs negaidīju. Romāns ir apjomīgs stāsts par Almas Vitakeres – botāniķes un sūnu pētnieces dzīvi, un patiesi pārsteidz autores iedziļināšanās gan botānikā, gan 19. gadsimta notikumos, gan varones emocionālajos pārdzīvojumos. (Mana atsauksme šeit.)

Padomju fantastikas klasiķis Ivans Jefremovs (1908-1972) savu pirmo dzīves daļu bija atzīts paleontologs, piedalījās daudzas ekspedīcijās, bet Otrā pasaules kara laikā, būdams evakuācijā, sāka rakstīt vēsturiskus piedzīvojumu stāstus, kuros iekļauti fantastikas elementi.  Savā pēdējā romānā “Atēnu Taīda” (1973, latviski – 1986) Jefremovs raksta par Maķedonijas Aleksandra laika Seno Grieķiju un brīnišķīgu hetēru Taīdu, kurai tiek piedēvēta neparasta liela ietekme uz cilvēku likteņiem un vēstures gaitu. Kādreiz es romānu vairākas reizes pārlasīju un man tas ļoti patika.

Pirms 100 gadiem Latvijā

Laiks rit ātri, bet ir grāmatas, kas paliek un veido ne tikai individuāla lasītāja prātu, bet ietekmē visas tautas dzīvesziņu.

4_skalbe_ziemas

Kārļa Skalbes “Ziemas pasakas” (1913), manuprāt, ir visaukstākās no lasītajām pasakām. Iemidzinoši liriska ir “Kaķīša dzirnavas”, taču pārējās astoņas ir  skarbas, skumjas un izcilas. (Mana atsauksme šeit.)

Varbūt nosaukuma dēļ, bet Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltā grāmata” (1914) man vienmēr ir saistījusies ar ziemu. Šo grāmatu es apguvu jau pieaugušā vecumā, un tās atstātais iespaids ar gadiem kļūst tikai skaistāks. (Mana atsauksme šeit.)

Anna Brigadere ir sarakstījusi vairākas pasaku lugas, kuras 20. gadsimta gaitā ir izdotas dažādās apkopojumu variācijās − “Sprīdītis” (1904), “Princese Gundega un karalis Brusubārda” (1912), “Maija un Paija” (1921), “Lolitas brīnumputns” (1926). Pēdējā laikā es tās neesmu manījusi uz Latvijas teātru skatuvēm − kas varbūt nav nekas slikts, jo bail pat domāt, ko no tām vai iztaisīt “modernais” režisors, tomēr, no otras puses, tas varētu būt tik labs pamats kaut kam tiešām skaistam un aizraujošam. Vismaz izlasīt tās mūs nekas nevar traucēt.

Lai jums skaists Ziemassvētku gaidīšanas laiks un grāmatām bagāti ziemas mēneši!

Decembra meitene

Komentēt

Max Rimböck (1890-1956) Weihnachtsmärchen.

Max Rimböck (1890-1956). Weihnachtsmärchen

 

Tu guli manās rokās mierīgi, kā sniegs

uz egļu zaļiem, bārkstainajiem zariem guļ,

un balti vēji klusām meža malā stāv,

jo tiem nav atļauts tevi šodien modināt,

stāv ceļi baltos līkumos, jo viņiem nav, ko vest,

un grīdu dēļi klus, jo nav, kam pāri iet,

kā tukšas šūnas koncertzāles dus,

un aizmidzis pie klavierēm sirms muzikants,

un klusām smēķi ģenerālis dedz,

jo šodien nav, kam šaut, un nav − ar ko,

kā egļu bārkstainajos zaros guli tu

uz manām rokām mierīgi kā sniegs.

Ojāra Vācieša dzejolis no izlases “Dzeja” (Zvaigzne ABC)

Spēlmaņu nakts 2015/2016 – II

Komentēt

Turpinot par “Spēlmaņu nakts” nominantiem (pilns saraksts šeit), šoreiz par nominētajiem aktieriem. Cienījamā žūrija šogad nav skopojusies ar nominācijām, jo kopā par pirmā un otrā plāna lomām nominēti 24 aktieri, uz mājām gan aplaimoti aizies tikai četri.

sn_2015

Uz Gada aktrises titulu pretendē sešas dāmas, divas no tām – Ilze Ķuzule-Skrastiņa (“Laulības dzīves ainas”) un Guna Zariņa (“Uguns un nakts”) – tika nominētas arī pagājušogad. Vēl sarakstā ir dailēnietes Olga Dreģe un Lidija Pupure par saspēli lugā “Iespējamā tikšanās”, Inese Kučinska no Liepājas par lomām divās krievu klasiķu lugās un Līga Liepiņa par lomu latviešu pašmāju autores lugā “Dāmas”. Jāatzīst, ka vērtēt aktieru paveikto negaidītā kārtā ir grūtāk par izrādi, jo šeit daudz stiprāk darbojas personīgais faktors. Man, piemēram, nav īpaši tuva Ķuzules-Skrastiņas aktierspēle, jo man viņa vienmēr šķiet vienā − mīlīgas meitenes lomā. Man labāk patīk, ja aktieris spēj pārsteigt, kā to visbiežāk dara Guna Zariņa, tomēr Spīdolas loma man nešķiet viņai piemērota. Es tiešām centos izrādes gaitā saskatīt viņā to pārdzimstošo, dēmonisko spēku, bet man neizdevās. Pieņemu, ka kritiķi domās citādāk. (Vismaz Rīgas teātros es neredzu nevienu aktieri, kas šobrīd varētu tēlot Spīdolu vai Lāčplēsi.) Ļoti cienījamas Baha un Hendeļa lomās ir abas seniores – Pupure un Dreģe, taču pieņemu, ka Dreģei diez vai piešķirs vienlaikus gan balvu par mūža ieguldījumu, gan gada aktrises titulu (šāda dubulta nominācija jau pati par sevi pierāda aktrises izcilo talantu). Inese Kučinska bija ļoti pārliecinoša Meropa Davidovna (kā Natāliju Petrovnu es viņu neredzēju) un noteikti ierindojama starp manām mīļākajām aktrisēm. Taču savas simpātijas es šoreiz atdodu Līgai Liepiņai, kas tēloja viltīgo, kašķīgo vecmammu, kas mīl ar kotletīšu palīdzību, nerimstoši jaucoties iekšā savas meitas un mazmeitas dzīvē. Izrādei “Dāmas” ir atjautīgs tehniskais risinājums un laba aktrišu saspēle, taču viduvējo lugu citā līmenī izceļ Līgas Liepiņas spēlētā Marija.

damas_fdeinats

Līga Liepiņa izrādē “Dāmas” (Teātris TT). Foto: Jānis Deinats

Par Gada aktrisi otrā plāna lomā man nav ko teikt, jo visas aktrises spēlē labi, bet tādas izcilas sajūtas man nav ne par vienu. Drīzāk izbrīna Caukas un Martinsones nominācijas. Pagājušogad es fanoju par Indru Briķi (“Equus” Dailes teātrī) – tas bija tāds mazs, aizkustinošs šedevrs.

Uz Gada aktiera titulu pretendē veseli septiņi kungi. Jau minēju, ka Barišņikovs man šai sarakstā nešķiet iederīgs, bet lai jau būtu. Līdzīgi kā Gunā Zariņā Spīdolu, es neieraudzīju Uldī Anžē Lāčplēši (man ar fantāziju galīgi švaki) – nabags mocījās ar to latviešu tautas atbrīvošanu kā velns ar krustu. Divi nominētie cilvēki-briesmoņi – Dainis Grūbe (“Frankenšteins”) un Egons Dombrovskis (“Ziloņcilvēks”) − man nesimpatizē tādēļ, ka mani šīs tēmas uz skatuves vispār neinterese un man arī nepatīk skatīties, kā aktieris vairākas stundas uz skatuves mocās (paldies, manis dēļ to darīt nevajag). “Ziloņcilvēku” es apzināti nolēmu neskatīties, jo pēc trim režisores Lauras Grozas-Ķiberes izrādēm es nolēmu, ka man ar viņu nav pa ceļam (un par to man ir ļoti žēl, jo ļoti gribēju sagaidīt jaunu, talantīgu sievieti-režisori). Kā noprotu, “Ziloņcilvēks” pat no kritiķu puses šoreiz netiek novērtēts, savukārt “Frankenšteinā” (tāpat kā iepriekšējās sezonas “Equus” Dailes teātrī) es sajutos kā salta būtne − Grūbe tur lokās dvēseles sāpēs uz grīdas, bet es sēžu pilnīgi bez emocijām (protams, ka nevar piedot aktierim garām palaistu iespēju pabimbāt!). Lasīju kritiķu sajūsmu par Ivaru Kļavinski Nacionālā “Mežapīlē”, taču man tā šķita vienkārši laba loma, adekvāti nospēlēta. Tas pats jasaka par Jura Žagara Jūhanu “Laulības dzīves ainās “Dailē” − smieklīgi, raiti, profesionāli, bet man šķiet, ka Žagars sen jau ir pelnījis kādu tiešām lielu lomu no pasaules klasikas repertuāra un pietiks vienreiz izmantot viņa plikumus – tas jau kļūst pašmērķīgi. Atliek vēl tikai Valdis Lūriņš Nacionālā izrādē “Ak, tētīt…” – un šim aktierim aiziet manas ši gada simpātijas, emocijas un asaras. Ja man šogad vajadzētu nosaukt vienu izrādi, uz kuru es ieteiktu aiziet visiem, tad tā būtu “Ak, tētīt…” – tie ir tādi smiekli caur asarām un samierināšanās ar dzīves neizbēgamību, kas nenosit emocionāli cilvēku gar zemi, bet tomēr liek ļoti nopietni padomāt un varbūt pat kaut ko pārvērtēt. (Pilnīgi nevietā piepildīšu, ka Nacionālais teātris jau nu varēja Rīgas centrā sameklēt kādu normālu zāli līdz 200 vietām, lai visas šīs pēdējā laika brīnišķīgās mazās formas izrādes nevajadzētu rādīt tiešā nozīmē pagrabā.)

ak-tetit

Valdis Lūriņš un Zane Dombrovska Nacionālā teātra izrādē “Ak, tētīt…” (2016). Foto: Matīss Markovskis

Atšķirībā no dāmām, kur man ir diezgan vienaldzīga titula sadale, par Gada aktieri otrā plāna lomā es esmu stingri pārliecināta – tas ir Gundars Grasbergs kā Kangars un Grēgerss Verle “Mežapīlē”. Nominēti ir vēl pieci aktieri, un trīs no tiem es neesmu skatījusies, taču pilnīgi subjektīvā un negodīgā cīņā uzvar Grasbergs − jo viņš bija tik kangarīgs Kangars, kuram es noticēju vienīgam visā izrādē (un uzreiz uztvēru viņa teiktā Raiņa teksta jēgu), un tik pretīgs slīdenis “Mežapīlē”, ka tas bija vienkārši apburoši.

Tas arī īsumā būtu viss. Ceru, ka nevienu neaizvainoju, jo teātris ir ļoti subjektīva padarīšana – vienam patīk māte, otram – kleita, bet man šogad – Līga Liepiņa, Valdis Lūriņš un Gundars Grasbergs.

 

UPD 2016.11.24. Gada aktrise: Guna Zariņa;  Gada aktieris: Egons Dombrovskis; Gada aktrise otrā plāna lomā: Maija Doveika, Gada aktieris otrā plāna lomā: Arturs Krūzkops.

Spēlmaņu nakts 2015/2016 – I

Komentēt

23. novembrī tiks pasniegta gadskārtējā “Spēlmaņu nakts” balva.  Šogad man ir sanācis redzēt diezgan daudz nominēto izrāžu, bet pavisam  slinka es esmu bijusi uz atskaitīšanos par redzēto. Šajā ierakstā domāju apkopot iespaidus par nominētajām lielās un mazās formas izrādēm, bet nākamajā − par nominētajiem māksliniekiem. (Kopējais nominantu saraksts šeit.)

sn_2015

Uz titulu “Gada izrāde” šogad pretendē 11 iestudējumi. Es esmu redzējusi “Asins kāzas”, “Mežapīle”, “Uguns un nakts” Nacionālajā teātrī, “Laulības dzīves ainas” Dailē, “Portreti. Vilki un avis” Liepājas teātrī, “Dāmas” Teātrī TT un “Melnā sperma” Ģertrūdes ielas teātrī. Neskatītas palikušas “Brodskis/Barišņikovs” (pašsaprotamu iemeslu dēļ), “Smaržo sēnes” (jo Valmieras drāmas teātra viesizrāžu bija maz un ļoti ātri tika izpirktas), savukārt ar “Rondo” (Ģertrūdes ielas teātrī) un “Zēns” (Nacionālajā teātrī) izrāžu laikiem man neizdevās saskaņot savējos. 7 izrādes no 11 nav nemaz tik slikts rādītājs, lai varētu riskēt izteikt kādas prognozes. Mani gan izbrīnīja Jaunā Rīgas teātra izrādes “Brodskis/Barišņikovs” atrašanās šai sarakstā, jo tas drīzāk ir projekts un unikāls notikums, bet ne repertuāra izrāde.

Režisora Vladislava Nastavševa izrādes “Asins kāzas” un “Melna sperma” ir vienīgās, par ko es neesmu paslinkojusi uzrakstīt blogā (atsauksme šeit), tādēļ es neatkārtošos, tikai rezumēšu, ka abu izrāžu atstātais iespaids joprojām ir ļoti spilgts un atmiņā paliekošs. Tās var dažādi uztvert, arī dēvēt par provokatīvām, bet man tās viennozīmīgi uz pārējā fona šķiet kā svaiga elpa, kaut kas ārpus šī brīža teātra komforta zonas un man tādēļ vien gribētos, lai Nastavševam piešķir Gada režisora titulu.

Ja runā par nominētajām izrādēm kopumā, tad tāda līdera kā pagājušā gada uzvarētāja “Antigone”, par kuru es turēju īkšķi, šogad man nav. Varbūt arī katru gadu nav jābūt. Lai gan mans mīļākais teātris nu jau kādu laiku ir Nacionālais (un to nu es nekādi vēl pirms pāris gadiem negaidīju). Es tiešām novērtēju gan pagājušogad Serebreņņikova “Raiņa sapņus”, gan šogad Viestura Kairiša izrādi “Uguns un nakts”, lai arī es galīgi nepiekrītu Kairiša Raiņa lugas interpretācijai. Man šķiet, ka režisors izdomājis pats savu lugu un tad centies to uzstūķēt Raiņa radītajiem ķermenīšiem, bet Rainis bijis par lielu Kairiša pūliņiem un idejiski tur viss drūp kopā pa gabaliem.  Taču skatīties šo lugu, vēlreiz to izlasīt (atsauksme šeit), censties izdomāt, kāpēc man nepatīk režisora versija − par to vien teātrim ir jāsaka paldies. Tādēļ es noteikti ieteiktu iet skatīties šo izrādi visiem, kas vispār ir spējīgi uztvert lugu saistītā tekstā − tā noteikti nebūs izklaide, bet neliels smadzeņu vingrinājums.

Foto: K.Kalns

Foto: K.Kalns

Trešā Nacionālā teātra nominante ir Ibsena “Mežapīle” Elmāra Seņkova režijā un uz to es sataisījos naski un ar prieku, jo galvenajās lomās tika apsolīti Grasbergs ar Doveiku. Ibsena lugas nekad nav jautras, tādēļ izrādes radītā sajūta, ka viss kļūs tikai sliktāk, beigās arī apstiprinās. Režisors gan nezin kāpēc ir pārcēlis darbību no 19. gadsimta uz jaunākiem laikiem, kas līdz ar to sižeta loģikā rada vienu nopietnu jautājumu (vai arī skatītājam galvā ir veikli jākonstruē sava versija). Otrkārt, scenogrāfijā man krīt uz nerviem trepes un šajā izrādē to vien dara, kā rībina pa trim stāviem un tas viss rada iespaidu, ka tiek stiepta gumija. Galvenais iebildums gan ir didaktiskuma sajūta, man pat radās priekšstats, ka režisors ir apzināti vēlējies skatītājam visu morāli iebarot ar karotīti.

Režisora Regnāra Vaivara “Laulības dzīves ainas” Dailē vispirms atmiņā paliek ar ļoti labi “apdzīvotu” lielo skatuvi (scenogrāfs Reinis Suhanovs), pēc tam ar izteiksmi − vēsa ironija par laulības institūtu. Raita, lielākoties smieklīga izrāde, kas tomēr atstāj skumīgu pēcgaršu − ja sākumā man šķita, ka jauniem laulātiem pāriem to būtu veselīgi noskatīties, tad vēlāk nolēmu, ka labāk viņiem savu ilūziju plīvuru saglabāt pēc iespējas ilgāk. Daudzo komisko scēnu dēļ izrādē nav iespējams aizmigt, taču man gan šķiet, ka tādēļ Bergmaņa lugas galvenā tēma − dzīves piepildījuma meklējumi − ir nonākuši otrā plānā.

Turpat Dailē skatījos Liepājas teātra viesizrādi “Portreti. Vilki un avis” par 19. gadsimta Krievijas muižniekiem un viņu nožēlojami alkatīgajiem gājieniem. Iespējams, ka no visām nominētajām lielās formas izrādēm tā ir visharmoniskākā visās jomās, ar sabalansētu aktieru ansambli un izsvērtu komiskā un traģiskā procentu. Scenogrāfija sadala skatuvi divās mazās telpās un līdzīgi šķiet, ka arī varoņu dzīve notiek mazā, ierobežotā laukumā, no kura izkāpt viņiem nepietiek smadzeņu. Atmiņa palikušas interesantas aktierspēles detaļas, bet tās “nepārsit” kopējo iespaidu.

Foto: K.Dzudzillo

Foto: K.Dzudzillo

Iespējams, ka izrāde “Dāmas” Teātrī TT teātra kritiķus paņēma uz izbrīnu, jo izrādes forma ir neierasta − trīs aktrises darbojas lielā piecistabu dzīvoklī, viņām pakaļ staigā operators ar kameru un notiekošo translē uz ekrāna vienā no istabām, kur apsēdināti skatītāji. Viena nakts, kas tiek pavadīta attiecību skaidrošanā starp māti, meitu un mazmeitu. Izrāde kopumā atstāj ļoti labu iespaidu un vēl jo vairāk priecē, ka tas vispār ir tāds sieviešu kopdarbs (lugas autore − Justīne Kļava, režisore − Inga Tropa). Līga Liepiņa gan reāli pārspēlē savas partneres, taču tas iederas lugas kontekstā. Izrāde par mūsdienu paaudžu konfliktu, ļoti atpazīstamas scēnas un teksti.

Rezumējot iespaidus, laikam jau savas simpātijas par lielās formas izrādi es atdošu Liepājas “Portreti. Vilki un avis”, gada režisora titulu piešķiršu Vladislavam Nastavševam, bet par mazās formas izrādes lauriem atturēšos spriest, pieņemot, ka kāda no manis neredzētajām izrādēm varētu būt šedevrs. Visticamāk, ka kritiķi būs sajūsmā par izrādi “Uguns un nakts” un Viesturu Kairišu.

UPD 2016.11.24.

Gada lielās formas izrāde: Asins kāzas Latvijas Nacionālajā teātrī; Gada mazās formas izrāde: Smaržo sēnes Valmieras drāmas teātrī; Gada režisors: Vladislavs Nastavševs.

Krievijas grāmatu vlogeri

11 komentāri

Skulptūra "Pēterburgas eņģelis" Izmailovas dārzā, skulptors R. Šustrovs (2011)

Skulptūra “Pēterburgas eņģelis” Izmailovas dārzā, Pēterburgā, skulptors R. Šustrovs (2011)

Jau vairākas reizes esmu pieminējusi, ka šogad sāku skatīties Krievijas grāmatu vlogerus, un pēc darbaļaužu pieprasījuma apsolīju uzrakstīt savus iecienītos kanālus. Pirms pāris gadiem, kad Mairita uzsāka savus vlogus, es centos sameklēt kaut ko klausāmu un nedaudz skatāmu arī angliski, bet tā īsti mani neviens neuzrunāja − galvenokārt neinteresēja apskatītās grāmatas. Dažreiz es angļu lasītājus paskatos, bet nevienam vlogam regulāri nesekoju. Savukārt par krievu vlogeru eksistenci līdz šī gada vasarai pat nebiju iedomājusies un sāku skatīties nejauši (laikam jau youtube man izleca kāds ieteiktais video).  Iespējams, ka man ļoti veiksmīgi trāpījās pirmā vlogere, tādēļ tālāk process pletās plašumā un šobrīd varu nosaukt vairāk nekā duci lasītāju, kurus ikdienā skatos.

Nav noslēpums, ka angļu un amerikāņu lasītāji pārsvarā lasa savu literatūru un procentuāli ļoti maz tulkoto, savukārt krievu vlogeru vidū ir līdzīga situācija kā pie mums − ļoti daudz tulkotās literatūras, turklāt no dažādām valodām, un sava daļa dažādu laiku krievu literatūras (lai gan es gaidīju, ka būs vairāk). Tradicionāli video tiek iedalīti atskaitēs par izlasīto, grāmatu pirkumos (haul) un plauktu atbrīvošanā (unhaul), kā arī notiek vienkārša papļāpāšana par lasīšanas plāniem un dalība dažādās aptaujās. Diezgan dīvaini man šķiet krievu valodā kopumā un arī pat grāmatu vlogeru vidū pieņemtā anglicismu lietošana (un viņi pat nepūlas veidot analogus nosaukumus krieviski, lai arī izruna visbiežāk ir briesmīga un es kādu brīdi nespēju saprast, kas tie tādi par jangadaltiem).

Vloga formāta pluss ir tāds, ka diezgan ātri ir iespējams saprast, vai attiecīgais vlogeris būs simpātisks − vispirms tīri cilvēcīgi, pēc tam saturiski. Neslēpšu, ka sākumā es lūkojos pēc “vecākiem” cilvēkiem, jo ļoti daudz ir smuku meiteņu, kurām atskaite par grāmatām aprobežojas ar “krutaja kņižka”, bet pārējais laiks ir pozēšana kameras priekšā. Taču izskats var būt maldinošs, un smukums nav šķērslis gudrībai. Lielākoties es skatos daiļā dzimuma vlogeres, taču beigās pieminēšu arī puišus, kurus vienkārši vēl neesmu iepazinusi tik labi, lai kādam ieteiktu. Man patīk, ja video ir gari (vismaz 15 minūtes), jo citādi jau tikai sasveicinās un atvadās, un arī lai runā lēnām un kārtīgi (lai veci cilvēki var saprast). Vizuālais noformējums man ir otršķirīgs, lai gan patīkami, ja cilvēks ir centies.

Людмила Личи − maskaviete, lasītāja, kura vienkārši nosēžas kameras priekšā un raitā, skaistā valodā (bez montāžas) norunā vairāk nekā 20 minūtes par grāmatām. Pagaidām šķiet, ka ar viņu man lasīšanas gaume sakrīt visvairāk. Ludmila pārsvarā lasa daiļliteratūru, turklāt visdažādāko – sākot no klasikas līdz mūsdienu krievu bojevikiem (tas tiešām ir maldīgs priekšstats, ka meitenēm atslodzei nepatīk paskraidīt ar supermeņiem). Patīk, ka viņa stāsta ļoti aizrautīgi, bet reizē spēj inteliģenti pamatot savas emocijas. Ludmila pieder pie tiem lasītājiem, kas nevairās no krievu klasikas (daudzi saka, ka viņiem tā riebjas no skolas laikiem) un drīzāk pierāda to, ka daudzi klasiķu darbi kļūst saprotami un mīļi tikai pieaugušā vecumā.

2 talk girls – divas meitenes no Rostovas pie Donas, labas draudzenes, lai gan būtībā pretstati − tumšmate Jekaterina pēc izglītības ir filoloģe, šobrīd strādā par stilisti, bet gaišmate Svetlana ir ekonomiste, aizraujas ar fotogrāfēšanu. Viņām ir brīnišķīgi, gari video − gan pirkumi, gan stāsti par izlasīto, un kopā viņas aptver gandrīz visus žanrus. Jekaterina ir viena no retajām, kas lasa arī dzeju un lugas, un vispār viņai gaume ir nedaudz alternatīva (mīļākais rakstnieks − Hanters S.Tompsons); Svetlanai savukārt Tompsons galīgi nepatīk, bet viņa aizrautīgi lasa Mērdoku un Henriju Milleru. Vienlaikus meitenes lasa un kolekcionē komiksus un bērnu literatūru, Svetlana ir liela fantasy literatūras fane. Meitenes ir ņēmušas piemēru no mūsu Baltā Runča un arī nolēmušas sistēmiski izlasīt visus Nobela laureātus, kam veltīti atsevišķi video.

Red Autumn Books − maskaviete Olga, kura vispirms piesaista ar savu stilu un gaumīgiem video; viņa pēc izglītības ir socioloģe, strādājusi bankā, bet šobrīd jau pāris gadus īsteno pašas projektus, tai skatā divus vlogus − viņai ir dzīvesstila un grāmatu kanāls. Man šķiet, ka viņa ir viena no retajām, kas vlogošanu uztver kā pakāpienu uz kaut ko nopietnāku. Īpašais viņas blogā ir video, kas veltīti non-fiction grāmatu pirkumiem un apskatiem.

Peak-week Papers – Alise ir jauna meitene no Kijevas, kas izskatās pēc modeles, taču lasa ļoti daudz, pērk vēl vairāk un viņai ir savs, labi noformulēts viedoklis par izlasīto. Īpaši mīļa viņai ir 19. gadsimta angļu klasika un − diezgan negaidīti − viņai nepatīk Harijs Poters. Lielākoties viņa lasa grāmatas, kas tiek izdotas vai pārizdotas attiecīgajā brīdī, un diezgan mērķtiecīgi apgūst pasaules klasiku. (Interesanti, ka šajos vlogos padomju laikā izdotā literatūra tiek dēvēta par bukinistiku, man tie saistās tikai ar pirmskara izdevumiem.)

Never Mind the Books – Maša ir dzimusi provincē, bet šobrīd dzīvo Pēterburgā, pēc izglītības angļu filologs; profesijā gan nekad nav strādājusi, taču viņa ir vien no retajām, kas lasa angliski un kritiski vērtē tulkojumus. Izlasīto grāmatu daudzums viņai ir aptverams ar veselo saprātu, taču tās pārsvarā nav ierastais standarts. Kaislīga poteriste. Melomāne un aktīva koncertu apmeklētāja, viņa ir uzsākusi stāstīt par savu plašo vinila kolekciju.

Zhem – vēl viena Maša, tikai no Maskavas. Man šķiet, ka viņa ir tāda kā neoficiālā organizatore krievu blogeru sabiedrībai, jo viņas vadībā divreiz gadā notiek izloze starp blogeriem, kas vēlas apdāvināties un tad viņi viens otram sūta reālas pakas ar grāmatām un visādiem našķiem un nieciņiem. (Vēl nesen Maskavā bija pasākums booktube4pets, kurā vlogeri iztīrīja savus plauktus no nevajadzīgajām grāmatām, sanesa vienuviet, pārdeva un iegūto naudu ziedoja dzīvnieku patversmei.) Pārsvarā Maša lasa nesen izdotas grāmatas, piedalās visādās lasīšanas rotaļās (tās ir krietni sarezģītākas par Goodreads piedāvātajām, tur ir pat savi kuratori un spēļu naudiņa). Viņas mīļākais autors ir Makss Fraijs.

Ольга Миклашевскаяmeitene, kuras vlogu es izcelšu, jo viņa nevis vienkārši lasa un atskaitās par izlasīto, bet jau ir izdevusi pati savu pirmo grāmatu − pilsētas fantāziju jauniešiem − un vlogā stāsta arī par radošo procesu un sadarbību ar izdevēju.

Es domāju, ka pietiks uzskaitīt, gribētu vēl tikai kā pozitīvu piemēru minēt vlogeri Tamāru no MaraBook,kas ir krietni vecāka par vidusmēra interneta lietotāju, tomēr tas viņai netraucē neveikli, bet droši rīkoties ar kameru. Viņa ir bibliotekāre nenosauktā Krievijas pilsētā, stāsta par grāmatām, lasītājiem, iespaidiem par dzīvi, dažreiz intervē lasītājus.

Nobeigumā izjaukšu sieviešu klosteri un uzskaitīšu tos vīriešu dzimuma vlogerus, kurus esmu sev atzīmējusi kā iepazīšanas vērtus − divi vlogeri, kuriem patīk izteikties īsi un atraktīvi: UncleShurik un Библионариум. Tad vēl divi dziļdomīgi puiši − visnotaļ simpātisks Книжный блог одного интроверта  un, manuprāt, mazliet nūģīgs, bet izzinošs На волнах классики.

Ceru, ka jums kaut kas noderēs, bet man iesakiet, lūdzu, kādu interesantu angliski runājošu vlogeri.

Older Entries Newer Entries