Sākums

Gira un Granausks

11 komentāri

Vitauts Sirijos Gira. Sarkankoka paradīze / no lietuviešu val. tulk. Daina Avotiņa. – Rīga: Lauku Avīze, 2014. (Vytautas Sirijos Gira. Raudonmedžio rojus. 1972)

Romualds Granausks. Migla virs ielejām / no lietuviešu val. tulk. Daina Avotiņa. – Rīga: Lauku Avīze, 2015. (Romualdas Granauskas. Rūkas virš slėnių. 2007)

2018. gads ir valsts dibināšanas simtgades gads ne tikai Latvijai, bet arī vēl veselai rindai valstu, arī Latvijas tuvākajām kaimiņienēm − Lietuvai un Igaunijai. Izdomāju, ka par godu šiem lielajiem svētkiem varētu kaut ko izlasīt no kaimiņiem. Lietuviešu daiļliteratūru esmu  lasījusi maz − neatminos neko vairāk par Sabaļauskaites “Silva rerum”, Ivanauskaites “Ragana un lietus” un pārīti padomju autoru. Varbūt tas ir maldīgs un virspusējs iespaids, taču igauņi savas literatūras tulkošanu atbalsta vairāk, tomēr “skaļākie” lietuviešu daiļdarbi pie mums nonāk, kā arī bērnu literatūra tiek tulkota. Konkrētos divus, manis lasītos romānus, ir tulkojusi Daina Avotiņa, kas ar lietuviešu tulkošanu nodarbojās vēl padomju laikā.

Giras romānam “Sarkankoka paradīze” manu uzmanību pievērsa fakts, ka lietuviešiem tas ir bijis ļoti populārs padomju laikā un pirmais ticis ekranizēts kā seriāls. Uzreiz pateikšu, ka romāna noformējums ir maldinošs (un tāds tas ir abiem romāniem), jo romāna centrā nav tvīkstoša 30.gadu daiļava, bet sakarīgs jauns cilvēks, kura dzīves ceļam lasītājs ir uzaicināts sekot. Varu pieņemt, ka lietuviešu lasītāju mīlestību romāns iemantoja ar nostaļģisku 20./30. gadu Kauņas attēlojumu un ļoti dzīvelīgu galveno varoni − Karolis Tuleiķis ir normāls jaunietis, kas agri apjauš meiteņu burvību, taču ir gana mērķtiecīgs, lai neļautu mīlas piedzīvojumiem stāties ceļā viņa medicīnas studijām. Domāju, ka 70.gados (romāna sarakstīšanas laikā) tekstā daudz kas bija uz atļautā robežas − šodienas lasītājam padomju partizānu slavināšanas un Smetonas režīma noniecināšanas būs pārāk daudz, taču toreiz tā visa varēja būt krietni par maz (turklāt tā meiteņu virkne varoņa gultā… fu, fu, fu).

Karolis grib būt turīgs, bet tomēr nepārdot savus ētiskos ideālus, viņš grib mīlēt patiesi, tomēr meiteņu seksuālais valdzinājums ir stiprs − galvenais varonis pastāvīgi atrodas dilemmas priekšā. Tiek pārbaudīta arī viņa politisko uzskatu noturība − vienā svaru kausā ir Karoļa bijušais klasesbiedrs, tagadējais policijas izmeklētājs Tadis, savukārt otrā − viņa studiju biedrs, kas slepus darbojas komunistu pusē. Autors gandrīz visu grāmatu Karoli notur neitrālā pozīcijā, un vispār jau nosliekšanās uz “pareizo” pusi notiek personisko simpātiju, ne pārliecības dēļ.

Jāsaka, ka man romānam gribētos pielikt punktu 1939. gada vasarā un varoni atstāt pirmskara Kauņā, kas vēl saglabājusi provinces pilsētas šarmu. Pēc tam jau sākas pilnīgi cits stāsts, kas pieprasa citas intonācijas.

Granauska romāns “Migla virs ielejām” sarakstīts jau 21. gadsimtā, un no manas puses tā ir pilnīga nejaušība, ka tas atkal ir vīrieša dzīvesstāsts. Šoreiz galvenais varonis Jons dzīvo Lietuvas laukos, pie Klaipēdas, un viņa mūža galvenais notikums ir kājas lūzums, pēc kura viņš top par klibiķi. Taisnības labad jāteic, ka Jons jau no dzimšanas ir no tiem cilvēkiem, kas savā 60. gadu jubilejā nostājas pie spoguļa un saka: “Beidzot es esmu tik vecs, cik visu mūžu esmu juties.” Autors gan cenšas Jonam piedāvāt dažādas iespējas, bet pēdējais spītīgi izvēlas sēdēt uz soliņa pie dzimtajām mājām kopā ar mammu un skatīties uz miglu, kas ceļas no upju ielejām.

Viss, kas organismā ilgi nekustas, atrofējas: muskuļi, kauli, asinsvadi. Un cilvēka dvēsele − tāpat. Nekustoties sarāvusies kvern cilvēkā, bīdamās gan no sevis, gan no citiem cilvēkiem… Arī dvēsele var sažūt kā kauls…

Nav grūti nojaust, ka galvenais varonis man nepatika, tomēr es nolēmu nesekot tiem, kas noniecina grāmatu, jo viņiem nepatīk varoņu raksturs un rīcība (nesen piedzīvoju vilšanos pāris krievu vlogeros, kas tādēļ kritizēja grāmatu). Jā, Jons ir nūģis, un otra galvenā varone Milda Marija ir smuka muļķīte, kuru autors galīgi nežēlo. Tomēr Granausks ir izcils prozaiķis, un, iespējams, es tieši viņa talanta dēļ tik ļoti pārdzīvoju par varoņiem. Vakar gāju gar kādu fitnesa centru, kur vēlu vakarā vingroja puisis ar meiteni, un domāju: mīļais draugs, varēji jau tu mest pie malas to roku vēzēšanu un uzaicināt meiteni uz randiņu, jo − tici man − pēc 30 gadiem tu noteikti nenožēlosi, ka tai piektdienas vakarā neiztaisīji vēl vienu presīti. Lūk, tieši tāpat arī tai Lietuvas ciemā Jons vēzē savu klibo kāju un Milda Marija taisa presītes ar draņķīgiem večiem, un viņi abi ik pa laikam satiekas, lai tā arī viens otru nesaprastu. Es domāju, ka finālā Jons dabū to, ko pelnījis, un fināls ir skarbs.

Ja abus romānus lasītu, vadoties pēc grāmatu noformējuma, tad jūs noteikti nedabūtu gaidīto. Giras romāns man paliks atmiņa ar 30.gadu Kauņas atmosfēru, kurā provinciāla uzdzīve mijas ar reālistiskām ārsta dzīves atziņām. Savukārt Granausks ir liels nostaļģijas meistars − tik skumji par meliorētām upēm un nesaprastām dzīvēm, tik skaisti par ābeļziediem un stārķu ligzdām. Bet abi romāni īstenībā nav priecīgi, bet drīzāk apcerīgi un skumji.

Advertisements

Jennifer McMahon “The Winter People” (2014)

Komentēt

Jennifer McMahon. The Winter People. – 2014.

Romānu “Ziemas ļaudis” es varu ierindot kategorijā “Grāmatas, ko ieteikuši  vlogeri”, jo pirmoreiz par to izdzirdēju kādas krievu vlogeres video. Viņa trakoti sajūsminājās, iecēla to gandrīz gada labākās grāmatas statusā un nebeidza vien to pieminēt savos grāmatu apskatos. Es centos šo sajūsmu dalīt ar desmit, bet nevar noliegt, ka pats žanrs − mistisks šausmu romāns − mani ļoti uzrunā, un nekad nezaudēju cerību atrast kaut ko īpašu.

Vispār gribēju romānu lasīt uz Helovīniem, bet nolēmu, ka arī janvāris grāmatai ar nosaukumu “Ziemas ļaudis” būs piemērots. Un īstenībā trāpīju pat labāk, jo grāmatas šižets risinās  sniegotā janvārī, paralēli 1908. gadā un nosacītajās mūsdienās, ASV, Vermontas štata mazpilsētā Vesthollā. Jau romāna pirmajās lappusēs Sāra no 1908. gada dienasgrāmatas stāsta, ka skolas vecumā pirmoreiz redzējusi mežā “gulošo” − tas ir rituālā pamodināts mironis, kas vēl divas nedēļas var pavazāties pa pasauli un ar savu klātbūtni mierināt sērojošo piederīgo. 1908. gada Sāra dzīvo kopā ar vīru Mārtinu un meitu Gērtiju lauku sētā netālu no Vesthollas, bet pavisam tuvu viņas mājai ir kalns, kura virsotnē izvietojušies pieci gigantiski stalagmīti, kurus vietējie dēvē par Velna pirkstiem un lieku reizi uz to pusi pastaigā nedodas. Kā jau to var nojaust no sižeta pieteikuma, Sāras mazā meita mirst nelaimes gadījumā, un viņas izmisums ir tik liels, ka viņa atceras par mirušo atdzīvināšanas rituālu, kura aprakstu viņai savulaik atstāja Tante − indiāņu izcelsmes dziedniece, kas reiz dzīvoja Velna pirkstu piekājē.

Mūsdienu līnijā ir divas galvenās stāstnieces − jauniete Ruta kopā ar mammu un jaunāko māsu dzīvo kādreizējā Sāras mājā pie Velna pirkstiem un romāna sākumā atklāj, ka mamma ir pazudusi; savukārt Ketrīna nesen pācēlusies uz dzīvi Vesthollā, lai noskaidrotu, ko šeit pirms nāves darīja viņas vīrs, Ketrīnas biogrāfijā ir arī dēla nāve no slimības.

Droši vien, ka neko daudz no romāna sižeta es vairāk nevaru stāstīt, jo sapīts tas ir gana noturīgi un katrā lappusē ir jauni atklājumi. Autores lielākais nopelns ir stāstnieces talants − varbūt viņa gluži nesasniedz tādu efektu kā Stīvens Kings “Zvēru kapiņos”, kad vienā brīdī gribas aizcirst grāmatu un noslēpt to labi tālu, bet mazas, patīkamas, neomulīgas šausmas viņa spēj uzburt ļoti sekmīgi. Man patika arī, kā viņai izdevās vēsturi sapludināt kopā ar mūsdienām − kā vecas ēnas stiepjas gadu desmitiem ilgi. Pie mīnusiem varētu pieskaitīt sižetiskos caurumus, kas tomēr ik pa laikam pavīdēja, autorei būtu bijis vērts atpūsties no teksta un pēc kāda laika pārskatīt uzrakstīto (kuram gan mūsdienās tam ir laiks). Vai arī vienkārši autorei loģika nav stiprā puse, jo buksē lietas, kas saistītas ar dedukciju, bet izdodas apraksti un raksturi. Lai gan atzīmēšu, ka viņai dīvainā kārtā nepadodas ļaundaru tēli (parasti rakstniekiem tie sanāk pat pārmēru spilgti) vai drīzāk tēlu metamorfoze. Abās laika līnijās stāstnieces vēsta par sakotnēji labiem varoņiem, kas vēlāk izrādas “sliktie” un tie jātēlo citās krāsās; lūk, šīs citas krāsas viņai sanāk tik kariķētas kā sliktā Holivudas filmā un diezgan jau neticamas.

Romana lappusēs atrodamas daudzi mistiskā trillerī tradicionāli izmantoti elementi: pazuduši cilvēki ilgā laika posmā, veca māja ar daudzām slēptuvēm, čīkstošas skapja durvis, indiāņu maģija, varens kalns ar iekšēju labirintu sistēmu, sens kaula gredzens ar mistiskiem simboliem un nodzeltējusi dienasgrāmata. Tai pašā laikā tas ir romāns, kurā aiz mistiskās fasādes slēpjas patiesas sāpes − ko tu būtu gatavs darīt, cik tālu ietu, lai pasaulē paturētu savu bērnu? ko tu būtu gatavs ziedot, lai pasauli pasargātu no sava bērna? Romāna galvenā varone ir gatava darīt pilnīgi visu un gatava arī izdzert savu sāpju kausu līdz galam. Vienīgā (un milzīgā) problēma ir tā, ka pēc viņas nāves nekas nav beidzies.

Romānu tā vien gribētos ieraudzīt ekranizētu, jo tad pastāvētu maza cerība, ka scenārists šo to pārtaisītu un kopā tā puzle saliktos smukāk. Fināls bija visneizprotamākais, jo abu mūsdienu varoņu izdarītie secinājumi un no tiem izrietošā rīcība liek domāt par sieviešu veselo saprātu. Bet varbūt amerikāņiem vispār ir raksturīgs nevis pārmest krustu un laisties lapās, bet iebāzt galvu vismelnākā caurumā un iet noskaidrot, kas tur tik stipri rēc. Honey, are you okey?

Straiks. Kormorans Straiks

3 komentāri

Roberts Galbraits. Dzeguzes sauciens / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2017. – (Cormoran Strike; 1). – (Robert Galbraith. The Cuckoo’s Calling. 2013)

Robert Galbraith. The Silkworm. – New York: Mulholland Books, 2014. – (Cormoran Strike; 2).

Robert Galbraith. Career of Evil. – New York: Mulholland Books, 2015. – (Cormoran Strike; 3).

Kā visiem zināms, Roberts Galbraits ir Džoannas Roulingas pseidonīms, kuru viņa izmanto, lai norobežotos no iespējamās Harija Potera ēnas pār viņas nākamajiem darbiem. Īstenībā − pareizs lēmums, jo bērniem domāta fantāzijas literatūra ir ļoti tālu no mūsdienīga detektīvromāna, un varbūt tādēļ daudziem, kas romānu lasīja jau zinot par autora īsto identitāti, bija zināma vilšanās. Pat nezinu kāpēc, manā lasīšanas sarakstā “Dzeguzes sauciena” nebija, bet netīši iegūto grāmatu nesmādēju un nolēmu uzzināt, kā tad īsti Roulingai izdodas detektīvi.

Vispirms mani iepriecināja galvenais varonis Kormorans Straiks − ar brutālu skaistumu apveltīts vienkājains detektīvs, kura pagātne ir gana sarežģīta, lai būtu par ko rakstīt. Kormorana māte bija grūpija, attiecīgi bioloģiskais tēvs − rokzvaigzne, un no mazām dienām viņš pieradis pielāgoties pie visdažādākajiem apstākļiem. Bērnībā piedzīvojuši mētāšanos pa pasauli, Kormorans ar māsu kā pieaugušie ir izvēlējušies dzīvot maksimāli sakārtotā vidē − māsa ir godprātīga ģimenes māte ar trim bērniem, savukārt Kormorans ilgu laiku dienēja armijā un kļuva par militāro izmeklētāju.

Roulingas romānu cikla sākumā Kormorans ir atvaļinājies no dienesta, jo sprādzienā Afganistānā zaudējis kāju, un uzsācis privātdetektīva rūpalu. Viņam neklājas spoži ne darbā, ne privātā dzīvē, taču man jau no pirmajām lappusēm patika, ka Roulinga nav uztvērusi to kā iemeslu pataisīt galveno varoni par drūmu alkoholiķi − Kormorans sekmīgi cīnās ar dzīves likstām un atstāj normāla veča iespaidu. Aina nebūtu pilnīga bez daiļas blondīnes, tādēļ Kormoranam par partneri ir piešķirta izdarīgā Robina, kas uzsāk karjeru kā sekretāre, bet lēnām kļūst par neaizstājamu partneri.

Pirmais romāns “Dzeguzes sauciens” lielā mērā paiet, iepazīstinot lasītājus ar galveniem varoņiem, izkārtojot skatuvi un pa vidu visam ir stāsts par jaunas modeles slepkavību. Nozieguma risināšana notiek līmenī, viss kā pienākas klasiskos detektīvstāstos − samudžināti un daudzslāņaini. Šajā romānā lasītājs iepazīst modes biznesa aizkulises, lai gan es nedomāju, ka kādam pieaugušajam par to ir lielas ilūzijas. Jau no pirmā romāna top skaidrs, ka Roulingai ir viena liela mīlestība − Londona, turklāt viņa to mīl un pieņem jebkādu, arī tās smirdīgos kaktus un pussabrukušos nostūrus. (Un tikai tagad es sapratu, ka Poterā jau arī Londonas bija daudz, tikai to aizēnoja eksotiskākas vietas.)

Turpmākajos romānos vairāk jārēķinās ar to, ka Roulingai ļoti patīk paplašināt detektīva robežas un brīžiem viņu pārāk uztrauc galveno varoņu personīgā dzīve, turklāt viņa atkārtojas − tā mūžīgi sapūlētā un sāpošā Kormorana kāja un vienmēr saīgušais Robinas līgavainis diezgan ātri sāka krist uz nerviem. Vēl viens mīnuss (un tajā varētu vainot redaktori), ka Roulinga pārāk daudz atstāsta iepriekš notikušo. Tā kā es romānus lasīju viena pēc otra, man tas traucēja.

Otrajā romānā “The Silkworm” Roulinga pievēršas pazīstamai videi − izdevniecības biznesam un rakstnieka attiecībam ar savu aģentu un redaktoru. Ir pazudis rakstnieks un viņa dīvainā sieva ierodas pie Kormorana, lai viņš to meklē rokā; protams, pēc kāda laika rakstnieks tiek atrasts beigts, turklāt pavisam neglīti beigts. Romāna galvenā intriga − kur pazudis noslepkavotā rakstnieka manuskripts, kam vajadzēja atmaskot visu un visus. Jāsaka, ka liela daļa varoņu ir gana ekscentriski un varbūt Roulinga rakstot ir uzjautrinājusies par saviem amata brāļiem, arī pazudušais manuskripts, kura fragmenti romāna gaitā tiek atklāti, ir stipri dīvains − murgaina mistika, kuru diez vai reālā dzīvē uztvertu nopietni. Varbūt, ka šajā romānā ir vairāk farsa, nekā pienāktos tradicionālā detektīvā, bet pati izmeklēšanas līnija ir stabila un atrisinājums interesants.

Trešo romānu “Career of Evil” ievada paciņa ar cilvēka kāju, kas atsūtīta uz Straika biroju. Kormorans saprot šo notikumu kā nepārprotamu norādi uz viņa pagātni, parakņājas smadzenēs un “izvelk” trīs galvenos kandidātus uz ieriebēja lomu. Romāna gaitā lasītājam tiek atklāts, ko tieši Straiks viņiem ir nodarījis vai drīzāk − kas neliešu pagātnē ir tāds, ka viņi nespēj rimties un grib iznīcināt Straika dzīvi (jo kājai seko citas cilvēka detaļas). Tā nu lasītājs uzzina daudz par Straika pagātni, turklāt arī Robinai izrādās sāpīgi pagātnes notikumi, kas atklājas noziegumu kontekstā. Kā jau rakstīju, varēja būt mazāk par ikdienišķiem pārdzīvojumiem, taču romāna izskaņa ir tik aizraujoša, ka tā samierina ar nelielu gumijas stiepšanu pa vidu.

Kopumā jāsecina, ka Roulinga ir paņēmusi tradicionālas detektīva formas, radījusi jaunu, simpātisku galveno varoni, ievietojusi viņu mūsdienu Londonā un prot izstāstīt daudzslāņainu detektīvu, kas sakrustots ar vienkāršu, cilvēcisku stāstu par galveno varoņu dzīvi. (Manuprāt, ka tādiem detektīviem jau būtu laiks izdomāt kādu apakšžanra nosaukumu.) Ir anonsēts, ka drīzumā gaidāms ceturtais sērijas romāns “Lethal White”, bet vispār Roulinga plānojot vēl vismaz sešus (!). Tad nu, Kormoran, uz tikšanos!

Noskatījos arī pirmo sezonu britu seriālam “Strike” (pēc pirmo divu grāmatu notikumiem), bet nekādas sajūsmas nav. Pieklajīga, bez degsmes veidota ekranizācija, redzot iespēju popularitei un peļņai. Galvenie varoņi arī it kā atrasti vizuāli piemēroti, bet nu aktierim Tomam Burkem nepiemīt Straika iekšējā mežonība − pārāk rātni, pārāk gludi.

Mēliss Frīdentāls “Bites” (2015)

3 komentāri

Mēliss Frīdentāls. Bites / no igauņu val. tulk. M.Grīnberga. – Rīga: Mansards, 2015. (Meelis Friedenthal. Mesilased. 2012.)

Mūsdienu igauņu rakstnieka Mēlisa Frīdentāla vēsturisko romānu man pagājušos Ziemassvētkos lasīšanai iedāvināja MsMarii. Sākumā mani tas nedaudz izbrīnīja, jo atcerējos, ka viņa pati šo grāmatu novērtēja kā vidēji labu, bet vēlāk gan laikam domas mainīja uz pozitīvo pusi. Nu jau pēc izlasīšanas varu teikt, ka “Bites”, iespējams, līdzinās Zēbalda “Austerlicam”, kuru lasīju ilgi un miegaini, nedaudz mokoties ar tekstu, taču vēlāk atklāju, ka romāna atstātais iespaids ir ilgstošs un pat pēc gadiem, aizmirsusi romāna notikumus, es neizmirstu romāna gaisotni un radītās sajūtas. Kaut kā man šķita, ka slapjš oktobris būs īstais brīdis, lai lasītu “Bites”, kuras pieteikumā rakstīts, ka tās fons ir “lietus, smakas, slimības un trūdi”.

Sākumā “Bites”mūs aizved uz 17.gadsimta Tallinu − tas ir drēgns rudens, kurā students Laurentijs pēc gara jūras ceļa ierodas no tālās Holandes. Viņa galamērķis ir Tērbatas universitāte, šajā Eiropas provinces augstskolā Laurentijs vēlas turpināt savas studijas, jo autors vairākkārt garāmejot norāda, ka no iepriekšējās mācību iestādes Laurentijs bijis spiests aizbraukt pēc skandāla. Laurentijs ir tāds vientulīgs, skumjš tipiņš, kurš ceļo ar savu papagaili Klodiju, kas viņam ir dvēseles draugs un mierinājums. Noprotams, ka filozofijas studijas padziļinājušas Laurentija grūtsirdību, un viņš arī ieņēmis galvā, ka viņam piemīt “ļauna acs”, kas tā brīža Eiropas raganu medību atmosfērā ir galīgi nevēlama īpašība.

Pie viņa vājās dvēseles bija pieķērusies melanholija un tukšums, un viņš pret tiem nespēja neko iesākt, pirmā laikā neuzdrīkstējās pat iziet no mājas. (..) Caur acīm, ausīm, degunu, muti un ādu nāk pieredze un nelaimes; ja tu neseko, tad tās ierīko tevī perēkli, sāk tur vairoties, zelt kā balandas, pelējums. Ar dažādām zālēm un vingrinājumiem slikto pieredzi ir iespējams turēt grožos, kontrolēt, taču, kad tā jau izgrauzusi dvēselē ejas, tā ir kā slikts ieradums, kāds daļai ļaužu ir degvīna dzeršana.

Rene Magritte. Le Blanc Seing.

Tā kā romāna autors ir izglītots teologs un specializējies jauno laiku ideju vēsturi, tekstā ir sava vieta teorētiskiem prātojumiem par dvēseles un ķermeņa vienotību, miesas stāvokļa līdzsvarošanu dažādiem līdzekļiem, slimības izcelšanās cēloņiem utt. Man jau tie filozofijas prātojumi nav sirdij tuvi, bet tādi nu ir tie temati, ar kuriem Laurentijs sevi nodarbina. Romānā parādītajās sešās dienās Laurentijs ir slims, viņš ierodas drēgnā un aukstā pilsētā, kura atrodas bada priekšnojautās − Tērbata ir pilna ar izsalkušiem skrandaiņiem. Pilsētas nomācošā atmosfēra savijas kopā ar Laurentija melanholiju un šai slapjajā, neveselīgajā augsnē uzplaukst sižeta pavērsieni, par kuriem nav īsti skaidrības, cik tajos īstenības, cik fantāzijas. Laurentijs sarunājas ar cilvēkiem, par kuru pastāvēšanu reālajā pasaulē lasītājam raisās aizdomas, un tas rada bažas par galvenā varoņa veselības stāvokli.

Atmiņas, šīs viņa dvēselē ieskrāpētās rievas, bija saglabājušās, viņš tās joprojām juta sevī.

Diez vai romāns ir no tiem, kas patiks plašam lasītāju lokam, tas drīzāk ir baudījums tiem, kas novērtē labu valodu un netriviālu sižetu, kā arī nebaidās iegrimt melanholijā, kuru gan reizēm pārtrauc smieklīgi atgadījumi. Es lasīju vienā reizē pārdesmit lappuses, vazāju grāmatiņu sev līdzi, jo man nemaz negribējās tik dziļi izjust 17.gadsimta drēgnās noskaņas. Taču Frīdentāla tekstam nenoliedzami piemīt kāda mistiska burvība − tas gluži kā bite ierāpo tevī pa ausu caurumu un sataisās uz saldu ziemas miegu. Tā ir pasaule, kurā ilūzija šķiet līdzvērtīga realitātei, jo cilvēka smadzenes neredz atšķirību.

Cik daudz ir lietu, kas tā notiek. Tās ir tev līdzās, tās ir ap tevi, taču tu tās neuztver, neko nezini par to esamību. Tikai tad, kad tās liek par sevi manīt, pakustas, iesanas, palecas, smadzenes sāk tām sekot un tās ievērot. Bet citādi − kur tās ir? Eksistē vai neeksistē?

Decembra meitene

Komentēt

Zekina, Daniela (1960-...) Woman reading

Daniela Zekina (1960) Woman Reading

.

Jā, tai mūžīgā pilsētā snieg,
snieg pār Tālavas tālajiem siliem
un arī pār Slīteres Zilajiem,
par jūras svinpelēkiem dziļumiem
klusi, balti un dziļi snieg.

Svece eglē nodegs līdz saknei,
nu es teikšu tai svecei paldies.
Jo man liekas, ka katru aku,
katru sakni un rētu, un akmeni
šonakt noglāsta neesošs dievs.
Cik tas labi, ka vēlreiz mēs ticam
sniegam, kas tā kā rītausma aust.
Cik tas labi – ar visu kad ticies,
vari sudraba birzi vēl iziet
un ne zariņa nenolauzt.

Tavā mūžīgā pilsētā snieg,
snieg pār taviem Tālavas siliem,
snieg pār taviem Slīteres Zilajiem
un pār tavas jūras dziļumiem
klusi, balti un dziļi snieg.

1969

Māris Čaklais “Apliecinājums” (no krājuma “Zāļu diena” (1972))

Astrida Lindgrēne “Mio, manu Mio!” (2000)

1 komentārs

Astrida Lindgrēne. Mio, manu Mio! / no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2000. – (Lasītprieks!). Pirmoreiz latviski darbs iznācis sērijas “Sprīdīša bibliotēka” 7.sējumā. (Astrid Lindgren. Mio, min Mio. 1954)

1952. gada vasara Astridai Lindgrēnei bija smags laiks − jūnijā nomira viņas vīrs. Viņa nāve bija pēkšņa, tomēr Stūrem Lingrēnam jau sen bija veselības problēmas un ģimene zināmā mērā bija gatava šādam iznākumam. Lindgrēne neieslīga depresijā, turpināja rakstīt, taču sēras un skumjas viņā turpināja dzīvot. 1954. gada pavasarī viņa uzrakstīja pasaku par vientuļu puisēnu Busi, kurš nevienam nav vajadzīgs − iespējams, tā ir bēdīgākā, bet vienlaikus arī dziednieciskākā no Lingrēnes grāmatām.

“Mio, manu Mio!” Lindgrēnei ir pirmā grāmata fantāzijas žanrā, un tās pirmsākumi meklējami Astridas bērnībā, kad viņai kaimiņu meitene pastāstīja pasaku par princi Florestānu, kuram tēvs neļauj iziet ārpus pils dārziem, jo baidās no ļauna milža. Savukārt 1950. gadā Ziemassvētku žurnālā “Idun” tika publicēts stāsts “Dienu un nakti ceļā”, kas vēlāk pārtapa par “Mio, manu Mio!” pirmo nodaļu.

Grāmatas galvenais varonis ir deviņus gadus vecais Buse, kurš maziņš paņemts no bērnunama, bet adoptētājiem īstenībā nav vajadzīgs. Reiz vakarā viņš sēž uz soliņa un skatās, kā apkārtējās mājās iedegas gaismas un ģimenes sēžas pie vakariņu galda − tikai viņš ir viens, tumsā. Zēns izdomā pasaku par princi Mio, kurš beidzot Tāltālā zemē atrod savu tēvu karali un viņam sākas laimīga dzīve. Taču saskaņā ar pareģojumu Mio jādodas cīnīties ar visa ļaunuma personifikāciju bruņinieku Kato, šajā cīņā viņam palīdz draugs Jum-jums un balta ķēve ar zelta krēpēm Miramise. Izejot cauri smagiem pārdzīvojumiem, Mio pievar ļauno Kato un atdod dzīvei Svešo zemi ar nolaupītajiem bērniem.

Ilonas Vīklandes ilustrācija

Grāmatas stils ir lirisks un, visticamāk apzināti, ievērota tradicionālai pasakai raksturīga izteiksme. Galvenais varonis tiek ievietots izteikti duālā pasaulē − vispirms nepatīkama realitāte kontrastā ar gaišo fantāziju, tad fantāzijas pasaulē tiek iezīmēta melnā, ļaunā puse. No gaišās puses tumšajā galvenais varonis nonāk caur Krēslaino mežu, savukārt savu misiju − sakaut ļauno bruņinieku − Mio uzzina no burvju akas, kas čukstus stāsta pasakas. Pirms nonākšanas Svešajā zemē, Mio dažādos veidos iegūst burvju palīglīdzekļus, kas viņam palīdzēs cīņā ar Kato. Lindgrēne daudzas reizes atkārto − melns, tumšs, drūms, tumsa, skumjas, vientulība, viens, kas nav apnicīgi, bet vairo sajūtu, ka pamazām ap galveno varoni savelkas briesmas. Mio draugs Jum-jums pasakas drūmākajā posmā vairākas reizes atkārto tekstu, kurā daļa nemainās: “Ja vien ceļš nebūtu tik tumšs, ja vien kalni nebūtu tik melni un ja mēs nebūtu tik mazi un vientuļi” − katru reizi it kā tiek nosaukts tas, kas tobrīd izraisa vislielākās bailes,un uzsvērts, cik gan cilvēks ir mazs, salīdzinot ar pasauli. Nemainīgs skumju simbols grāmatā ir liels, melns, vientuļš putns − Raudu putns, kurš jau pasakas sākumā parādās pat gaišajā fantāzijas pasaulē − viņa dziedātā dziesma ir skaistāka par balto putnu dziedāto, taču tā dara sāpes.

Lai arī “Mio, manu Mio!” ir definējams kā pieaugšanas stāsts fantāzijas žanrā, tomēr spilgtāk nekā citos šāda stila daiļdarbos ir vērojams iespējamais terapeitiskais efekts. Tāds stāsts varētu dot spēku gan bērnam, kas cīnās ar smagu slimību, gan pieaugušajam, kas pārdzīvo sēras vai depresiju. Mio ir mazs, sākumā nelaimīgs bērns, kurš atrod savu mīlošo tēvu un uzveic ļauno bruņinieku, kuru var nosaukt dažādos vārdos: nāve, ļaunums, skumjas, bailes, sēras. Lindgrēne sniedz mierinājumu, ka negatīvais ir pieveicams, mazi spēki ar apkārtējo palīdzību var radīt brīnumu un atdot melnai, ļaunuma apsēstai zemei sauli, puķes un zaļu zāli. Tai pašā laikā Lindgrēne ir reāliste, un Raudu putns ar skumjo dziesmu tomēr ir daļa no gaišās pasaules. Rakstniece savus sērojošos draugus vēstulēs mierināja ar ķīniešu sakāmvārdu: “Tu nevari kavēt skumju putnus lidot virs tavas galvas, bet tu vari kavēt tos būvēt ligzdu tavos matos.”

***

Lindgrēnei latviešu valodā ir bijuši trīs tulkotāji − Elija Kliene, Mudīte Treimane un Vilnis Treimanis, un faktiski var teikt, ka pārtulkots vairākums rakstnieces daiļdarbu, turklāt liela daļa vairākas reizes pārizdota. Pirmie izdevumi jau ir “nolasīti”, bet pēdējie iznāk cieto un spožo vāku sērijā, kura man šķiet drīzāk praktiska, bet ne skaista. Tā kā Lindgrēni lasa joprojām, un, cerams, arī lasīs, man kā pieaugušai lasītājai gribas jau kaut ko citā kvalitātē. Es ar lielu prieku lasītu Lindgrēnes Kopotos rakstus, kuros satiktos tik daudzi no bērnībā iemīļotiem personāžiem.

 

Йенс Андерсен “Астрид Линдгрен. Этот день и есть жизнь” (2016)

1 komentārs

Йенс Андерсен. Астрид Линдгрен. Этот день и есть жизнь / перевод с датского Г.Орловой. − Москва: КоЛибри, 2016. (Jens Andersen. Denne dag, et liv. 2014)

Pavisam nesen − 14.novembrī zviedru bērnu rakstniecei Astridai Lindgrēnei (1907-2002) apritēja 110 gadi. Jau ar savu otro izdoto grāmatu “Pepija Garzeķe” (1945) viņa trāpīja zviedru sirdīs. Astridai Lingrēnei vairākas reizes ir izdevies radīt grāmatu varoņus, kas spēj dzīvot ārpus laika un noteiktas telpas, vēl vairāk − tie spējuši kļūt tuvi ne tikai skandināviem, bet arī citām nācijām. Pirms kāda laika es ar interesi izlasīju tulkotājas Mudītes Treimanes sarakstītu biogrāfiju “Astridas Lindgrēnes darbi un nedarbi” (Zvaigzne ABC, 2007), tomēr tā bija pavisam neliela. Tādēļ ar vieglu sajūsmu uzņēmu ziņu, ka krieviski iztulkota diezgan apjomīga, dāņu literatūrzinātnieka nesen sarakstīta rakstnieces biogrāfija.

Lindgrēne ir dzimusi 1907. gada 14. novembrī Vimmerbī kā otrais bērns zviedru zemnieku ģimenē. Semjuels Augusts un Hanna Ēriksoni vadīja lielu saimniecību, viņi bija kārtīgi, dievbijīgi un čakli cilvēki, kuru četriem bērniem bija laimīga un rosīga bērnībā, līdzīga tai, kādu vēlāk rakstniece apraksta triloģijā “Trokšņu ciema bērni”. Astrida bija bērns ar asu prātu, un viņas pirmie literārie mēģinājumi tika atzinīgi novērtēti. Varbūt tādēļ, pabeigusi skolu, 15 gadu vecumā Astrida kļuva par praktikanti vietējā Vimmerbī avīzē. Sākumā nedrošais skuķis negaidīti pārvērtās par ekstravertu, modernu jaunieti – Astrida pirmā savā ciemā nogrieza īsus matus un, ietekmējusies no feministiskās literatūras, uzvedās pēc iespējas “moderni”.  Sācies kā spēle, 1926. gada vasarā vairs nebija noslēpjams Astridas un viņas darba devēja –  avīzes galvenā redaktora Rainholda Blumberga sakars, jo Astrida bija stāvoklī un piespiedu kārtā aizbrauca no Vimmerbī. Blumbergs bija precēts, gandrīz 50 gadus vecs vīrs, kura šķiršanās process ieilga. Astridas dēls Larss piedzima Kopenhāgenā, kur bija iespējams bērnu dzemdēt slepus no Blumberga sievas advokātiem. Nākamos trīs gadus Larss pavadīja Kopenhāgenā, audžumātes ģimenē, bet Astrida strādāja Stokholmā un regulāri brauca ciemos. Jaunā māte ļoti pārdzīvoja atrautību no bērna, un vēlāk tas izpaudīsies daudzos viņas radītajos vientuļo puisīšu tēlos. Astrida strādāja par sekretāri Stokholmā, līdz satika nākamo vīru − atkal savu priekšnieku, precētu vīru Stūri Lindgrēnu. Šoreiz gan stāsta beigas bija laimīgākas, un 1931. gadā abi apprecējās un paņēma pie sevis Larsu. 1934. gadā piedzima meita Karina. Domāju, ka nevienam nav jāpaskaidro, ka 20. gadu Zviedrijā būt par vientuļo māti bija kauna lieta, kur nu vēl krietnu zemnieku meitai no mazas pilsētas. Lindgrēnes dzīves laikā Larsa tēva identitāte netika atklāta un rakstniece par to runāja izvairīgi, šī grāmata faktiski ir pirmā, kas smalki izklāsta lietas apstākļus.

Diezgan ierasta varētu būt parādība, ka lasītājs rakstnieku uzlūko ar viņa grāmatu starpniecību un iedomājas, ka starp rakstnieka daiļradi un personību var vilkt ciešas paralēles. Iespējams, kādreiz šis princips strādā, tomēr domāt par Lindgrēni kā mīļu, aušīgu tanti, kas gaida ciemos ar cepumiem un kakao, gan nevajadzētu. Grāmatā stāstīts gan par rakstnieces “iekšējo bērnu, kas vienmēr gatavs spēlēties”, gan arī par viņas iekšējo melanholiju. Citēta Lindgrēnes vēstule, kurā viņa atzīst, ka patiesi priecīga bijusi tikai bērnībā un, iespējams, tādēļ raksta grāmatas, kurās var atdzīvināt šo brīnišķīgo sajūtu. Lindgrēnes darbos aiz saulainiem smiekliem slēpjas arī citas emocijas −   viņas varoņi Pepija, Mio, Brālītis, Pelle, Ronja, Emīls, Sausiņš un daudzi citi ir kāda brīdi spiesti piedzīvot vientulību, skumjas un nesapratni. Un tas viņus padara tik tuvus lasītājiem, palīdz pārdzīvot pašu negatīvās emocijas.

 

Pirmie Lindgrēnes stāsti parādās 30.gadu vidū bērnu žurnālos, un vēlākos gados rakstniece tos piemin nelabprāt, taču šajos stāstos redzams, kā pieaug rakstnieces meistarība, kā didaktiku nomaina vēlme skatīties uz pasauli ar bērna acīm. Otrā pasaules kara laikā Lindgrēne strādā zviedru izlūkdienestā par analītiķi jeb, vienkārši sakot, lasa ienākošās un izejošās ārzemju vēstules. Cilvēku dzīvesstāsti, atklāti vēstulēs, viņu dziļi ietekmē, un šajā laikā viņa uzsāk veidot savu “karalaika dienasgrāmatu” − tās ir 19 burtnīcas, kurās Astrīda līmē avīžu izgriezumus un raksta savas pārdomas. Savdabīgs un unikāls autobiogrāfiskais dokuments, kurš tiek veidots līdz pat 1961. gadam, un pierāda, ka Lindgrēne nekad nav slēpusies no dzīves realitātes. Biogrāfijas autors uzskata, ka stāsts par Pepiju, kuras tēls radies kara laikā, varētu būt pretreakcija uz pasaulē notiekošo − Pepija kā mazs, labsirdīgs Supermens, kurš stājas pretī pasaules ļaunumam. Taču pirms Pepijas Lindgrēnei iznāca grāmata par Britu Mariju − to izdeva neliela, jauna izdevniecība “Rabén & Sjögren”, kurā Lindgrēne iepazinās ar redaktori Elsu Olēniusu. 1946. gadā Pepija ar Olēniusas reklāmas kampaņas palīdzību kļuva par zviedru bērnu hītu, un, iespējams, joprojām ir populārākais Lindgrēnas radītais tēls Zviedrijā. Pēc Pepijas panākumiem Lindgrēnes dzīve mainījās − viņa daudz rakstīja, uz pusslodzi strādāja par bērnu grāmatu redaktori un kļuva aizvien populārāka.

Interesanti, ka jau no paša sākuma savus daiļdarbus Lindgrēne stenogrāfējusi − viņas arhīvā ir 660 stenogrāfisko bloknotu ar grāmatu melnrakstiem, kas pēc tam pārdrukāti uz rakstāmmašīnas tīrrakstā. Stenogrāfētas ir ne tikai bērnu grāmatas, bet arī lugas, scenāriji, raksti avīzēm, runas utt. Lindgrēnei bija arī plaša sarakste ne tikai ar lasītājiem kā rakstniecei un potenciālajiem autoriem kā redaktorei, bet arī ar ģimeni, radiem, draugiem. Iespējams, ka grāmatas vērtīgākais pienesums manās zināšanās par Lindgrēni ir apjausma par viņas mērogu kā sabiedriskai darbiniecei. Skaidrs, ka viņas ieguldījums visas pasaules bērnu literatūras attīstībā ir ievērojams, un tam jāpievieno arī viņas centieni pievērst pastiprinātu uzmanību bērna personībai, veicināt iejūtīgāku un vērīgāku attieksmi pret bērna problēmām. Taču ārpus Zviedrijas pašsaprotamu iemeslu dēļ ir maz zināma Lindgrēnes aktīvā pilsoniskā nostāja daudzos jautājumos, līdz pat 1976.gada notikumiem, kad Lindgrēnes rakstu sērija veicināja sociāldemokrātu zaudējumu vēlēšanās.

1952. gadā Lindgrēne kādā žurnālā rakstīja: “Pasaules likteņi tiek veidoti bērnistabās. Tieši tur tiek lemts, vai nākotnes vīrieši un sievietes kļūs par garīgi veseliem cilvēkiem ar brīvu gribu vai sakropļotiem indivīdiem, kas izmantos katru iespēju, lai apgrūtinātu savu tuvinieku dzīvi.” Neesmu pārliecināta, vai pilnībā piekrītu šim Lindgrēnes izteicienam, taču šaubu nav, ka laimīga bērnība daudzējādā ziņā veicina laimīgu attieksmi pret dzīvi nākotnē. Un rakstniece Astrida Lindgrēne sev pieejamā veidā ir mēģinājusi darīt laimīgāku bērnību daudziem.

 

Novembra meitene

Komentēt

 

Charles M. Wysocki (1928-2002) Sea Captain’s Wife Praying

vakars

.

stāv mākoņi melni kā kalni

un gaiši kā labības stati

tur aizrit pa tumstošiem laukiem

rudens grīļīgie rati

.

pirms rieta pirms sniega pirms sala

tu vienmēr atgriezties prati

nāc pa debesīs iebrauktām grambām

kad ceļa vairs nesaskati

.

stīdz gaisma no debesu torņiem

kā salātlapiņas mati

es virpuļodama krītu

un dejoju viena pati

.

to laimīgo deju pirms ziemas

kam palagi balti un plati

mēs gulēsim blakus viens otram

kā divi sudraba lati

.

Inese Zandere “No mazā. Dzeja. 1975-2015” (Mansards, 2015)

 

Oktobra puisis

Komentēt

Carlo Bertocci (10)

Carlo Bertocci (1946) Lapas uz lapām

Pavasaris atnāk ar putnu dziesmām, rudens ievada mūs ziemas mēmumā. Bet arī viņam ir sava mūzika. Saulainās rudens dienās mežā dzied kukainīšu kori. Tur ir miljoniem mazu, spārnotu puteklīšu, kuri mežā meklē beidzamo aizvēju un siltumu un varbūt atnākuši tur nomirt. Tas ir vesels simfonisks orķestris, kur odiņš spēlē pirmo vijoli. Skaņa ir smalka un skumja.

(..)

Cik patīkami ir klejot pa mežu, atrast zīmes no mums svešās un tomēr tik tuvās putnu un zvēru dzīves, jo mēs no sendienām esam uzglabājuši pret viņiem kādu radniecīgu sajūtu. Savā mežā es bieži atradu galdu, uz kura vāverīte bija sēdējusi un ēdusi brokastis. Tas bija kāds lielāks celms platu, gludu virsu. Kā uz galda paliek dažreiz nenokoptas ēdiena paliekas, tā tur arvienu bija pamesta glīti apgrauzta ruda čiekura ruda čiekura serde. Rudenī, kad laikrakstos parādījās paziņojums, ka riekstus atļauts ievākt tikai no 15.septembra, vismazāk šo aizliegumu ievēroja vāveres, kuru šogad bija sevišķi daudz. Augusta beigās zem lazdām visa zeme bija nošķiesta negataviem riekstiem, līdz pusei nolobītu bārkstainu ārējo mizu. Pamēģinājusi saviem asiem zobiņiem, ka rieksts vēl neatlobās no čaulas un ir zaļš, vāverīte bija nometusi to zemē. Vēsās, lietainās dienas viņa pavada savās mīkstās sūnu ligzdās, kur savilkts daudz brūnu riekstu, un priecājas par rudens bagātību, šūpodamās vējā līdz ar savu koku.

Fragmenti no Kārļa Skalbes tēlojuma “Rudens noskaņas” (Pasaku un tēlojumu krājums “Ziemeļmeitas vēdeklis”, izdevniecība “Zinātne”, 1989).

Kens Folets “Zemes pīlāri” (2013)

3 komentāri

Kens Folets. Zemes pīlāri / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2013. (Ken Follett. The Pillars of the Earth. 1989)

Grāmata “Zemes pīlāri” plauktā mani bija gaidījusi kopš tās iznākšanas brīža latviešu valodā, bet īstenībā metu acis uz to jau vismaz gadus desmit. Par to liecina mans apraksts par seriālu, kurš tika uzņemts 2010. gadā, un šajā aprakstā es nedaudz pastāstu arī par grāmatas tapšanu, lai arī izlasījusi to vēl nebiju. Laikam jau pirmām kārtām tās apjoms mani bija atturējis no lasīšanas, taču grāmata tikai izskatās draudīga un tā noteikti nav smagnēja satura ziņā. Folets savu rakstnieka karjeru sāka kā sekmīgs spiegu romānu autors un arī “Zemes pīlāros” jūtams viņa trilleru autora piegājiens, tādēļ grāmata drīzāk definējama kā viegli lasāms vēsturiskais piedzīvojumu romāns.

Romāna darbība sākas 1135. gadā un sākumā fokusējas uz Toma Būvnieka ģimeni – Toms ir talantīgs amatnieks, kura klusais sapnis ir uzbūvēt katedrāli, tādēļ viņš nav piekritis siltai, mierīgai namdara vietiņai, bet izvēlējies kopā ar ģimeni − sievu un diviem bērniem − klejot pa Anglijas dienvidiem, darot līgumdarbus. Tā gadās, ka ziemas sākumā Toms ar ģimeni paliek bez darba un pajumtes un pēc ilgiem klejojumiem nonāk Kingsbridžas priorijā − salīdzinoši lielā, bet nolaistā klosterī, kuru nupat ir pārņēmis jauns, ideju pārpilns priors Filips. Šeit nu Toms atrod sava sapņa piepildījumu un sāk celt katedrāli. Romāna centrālais mērķis ir parādīt katedrāles tapšanu, un lasītājam ir dota iespēja to vērot trīsdesmit gadu garumā.

Romāna darbojošās personas varētu sadalīt vairākos slāņos − vispirms tas ir Toms, viņa ģimene un viņiem līdzīgie vienkāršie ļaudis − amatnieki, zemnieki, mazie tirgoņi − kuru dienas ir aizņemtas ar domām par vienkāršas iztikas nodrošināšanu; tam seko ļaudis, kam liktenis devis vairāk varas un naudas − turīgie tirgoņi, vietējā muižniecība, vidējā līmeņa garīdzniecība; un tad jau skats vēršas uz augšu − uz karaļiem un kardināliem. Cauri visiem šiem slāņiem kā smaile cauri iziet katedrāle − ēka, kurā satiekas visi, lai vismaz dievkalpojuma laikā ticētu, ka Dieva priekšā visi ir vienādi. Kā jau romānos  ierasts, katrā slānī ir savi galvenie varoņi, kuru likteņiem lasītājs tiek uzaicināts sekot − būvnieks Toms un viņa bērni Alfreds un Marta, meža ragana Elēna ar dēlu Džeku, nežēlastībā krituša grāfa meita Alīna ar brāli Ričardu, varaskārā Hemliju ģimene ar dēlu Viljamu, kā arī baznīcas ļaudis − labais priors Filips un varaskārais bīskaps Valerāns. Epizodiski parādās arī tā laika Anglijas vēstures galvenie “putras vārītāji” − Henrija I meita Matilde un Henrija I māsadēls Stefans, kuri cīnījās par troni gandrīz 20 gadus, un šajā cīņā aktīvi iesaistījās arī Baznīca. Es gan neteiktu, ka Folets ir liels psiholoģisko portretu meistars − viņa attēlotie varoņi ir diezgan viengabalaini un romāna gaitā nekādas lielas pārmaiņas viņos nenotiek − ļaunie kļūst vēl ļaunāki un labie tiek rūdīti pārdzīvojumos.

Nezinu, vai autors tā bija iecerējis, bet man romāna centrālais tēls bija priors Filips. Neliels, rosīgs un gudrs cilvēks, ko liktenis ir ielicis īstajā vietā un laikā. Filips ir uzaudzināts klosterī, citas dzīves nezina, bet viņam ir lielas spējas vienot cilvēkus kopējam mērķim, šajā gadījumā − koncentrēt klostera resursus katedrāles celšanai.

Filipa kredo: Paļauties uz Dieva gribu nenozīmēja turēt rokas klēpī. Tas nozīmēja ticēt, ka godīgi un neatlaidīgi centieni ved pie panākumiem.

Romāna ir gana labi aprakstīta viduslaiku klostera dzīve − gan tā reliģiskais ritms, gan saimnieciskā darbība, kas tieši šajā laikā tiek mainīta un kļūst efektīvāka. Lasītājs tiek iepazīstināts arī ar viduslaiku pilsētu dzīves norisi, taču vislielāko vērību Folets veltījis katedrāļu arhitektūrai − šeit ir daudz terminu un prātojumu par racionālā saskaņošanu ar estētisko, kā arī tehnisku jautājumu risināšana atbilstoši viduslaiku celtniecības iespējām.

Toms māca Džeku: Pareizas daļu savstarpējās attiecības jeb proporcijas ir īstena skaistuma pamats. Tomēr Džeks nejutās pārliecināts par to − viņam labāk patika nepiejaucētas un savvaļīgas lietas: augsti kalni, mūžveci ozoli un Alīnas mati.

Folets gana daudz laika velta Baznīcas iekšējām lietām − cīņai par varu un intrigām, kas īstenībā gūst pārsvaru stāstījumā un pat nosacīti labais tēls priors Filips ir spiests ķerties pie negodīgiem līdzekļiem. Varbūt tas notiek tāpēc, ka autoram vispār daudz labāk sanāk ļaunie tēli − piemēram, nežēlīgais un garīgi kroplais Viljamss Hemlijs ir daudz “dzīvāks” par ideālistisko un taisnīgo Džeku.

Grāmata kopumā ir tāds popsīgs vēsturiskais romāns, kurš nekādā veidā nav ierindojams starp vēsturiskā romāna žanra izcilākajiem paraugiem, taču arī nav nopeļams kā slikti uzrakstīts vai pilnīgas muļķības atreferējošs. Romānam nebija nekādas vainas un pilnīgi iespējams, ka es lasīšu arī nākamo šajā sērijā − World Without End, kura darbība notiek jau 14.gadsimtā.

Lūdzieties par brīnumiem, bet neaizmirstiet dēstīt kāpostus.

Older Entries Newer Entries