Sākumlapa

Aivars Kļavis. Triloģija “Ceļš uz nezināmo zemi” (2018)

1 komentārs

Aivars Kļavis. Melnais akmens. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018.

Aivars Kļavis. Bēgšana no čūsku valstības. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018.

Aivars Kļavis. Asinis uz dzintara. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018.

Aivara Kļavja vēsturiskā triloģija pusaudžiem manu uzmanību piesaistīja ar tēmu, jo latviešu daiļliteratūrā gana reti ir romāni, kuru darbība notiek senāk par 19. gadsimtu, nemaz nerunājot par aizvēsturi. Centos atcerēties kaut ko līdzīgu, bet nekas vairāk kā pasen izdotās Alberta Gulbja grāmatas (“Meitene ar akmens cirvi”, “Pirms tūkstoš gadiem” u.c.) man prātā nenāca. Jā, par tik senu vēstures periodu rakstīt romānu ir izaicinājums, jo nekas jau nav precīzi zināms.

Triloģijas struktūra ir divdaļīga – lielākoties tiek vēstīts par senatnes notikumiem, bet ik pa laikam ir iespraudumi no mūsdienām. Iespējams, intrigas uzturēšanai kā caurviju motīvs ir melnā akmens tēls, kuru Kurzemes piekrastē atrod mūsdienu pusaudzis Dāvis. Abi ar draugu vasaras brīvlaikā meklē “dārgumus”, bet atrod akmeni ar dīvainām zīmēm. Viņam talkā nāk arheologi, kuri atklāj senu apmetnes vietu. Arheoloģiskie atradumi vedina uz jaunam atziņām un iespējama pat neliela sensācija.

Triloģija sākas ļoti tālā senatnē − romānā “Melnais akmens” notikumi risinās pirms 3800 gadiem Donas krastos (starp tagadējo Volgogradu un Luhansku). Vienai no aistu ciltīm uzbrūk kareivīgie sarmati, un tā panikā bēg, jo sarmati nevienu nežēlo. Pastāvīgiem klejotāju uzbrukumiem pakļautas visas aistu ciltis, un romānā tās sanāk kopā Lielajā cilts sapulcē, lai nolemtu uz kuru debess pusi doties tālāk. Romāna galvenais varonis − kareotu cilts pēdējā atvase Vardots − domā, ka ciltīm vajag apvienoties un doties vienā virzienā, bet cilšu vadoņi nevēlas pakļauties kāda virsvadībai. Galindi un nerivani dodas uz ziemeļrietumiem, kori, bārti, skalvji un salaji uz rietumiem un neuri, vārmji un jātvingi uz dienvidrietumiem. Vardotam kāds mītisks Melnais Pareģis liek pievienoties koru ciltij un doties “pretī rietošai saulei”. Tas pats pareģis vēsta, ka kori nonāks Boreshenas upes (Dņepras) krastos un tur cels Geleonas pili. Vardots kļūst par vadoni un īsteno pareģojumu, atkarojot zemi vietējiem čiekurēdājiem jeb budīniem. Geleona kļūst bagāta, un aizvien vairāk to iekāro ziemeļnieki, kas atceļojuši pa Dņepru.

Triloģijas otrais romāns “Bēgšana no Čūsku valstības” darbības laikā ir pavirzījies 300 gadus uz priekšu − pirms 3500 gadiem, un koru cilts ir iesprūdusi purvā kaut kur pie Pripetes ietekas Dņeprā. Geleonu nācās pamest, jo to apdraudēja ziemeļnieki un noplicinātā zeme vairs nebija auglīga. Šobrīd atkal vienai ciltij ir pēdējais pēctecis Ardis, kuram nākas visus vienot un vest tālāk uz rietumiem. Romāna izskaņā cilts ar lieliem zaudējumiem nonāk jūras krastā.

Tu esi virsaitis. Bet virsaitis nedrīkst pamest cilti. (..) Virsaitim jāpilda cilts griba, nevis ciltij − virsaiša iegribas. Tāpēc neatkārto jau pieļautās kļūdas un nesašķel cilti vēl vairāk. Ja viņi gatavi iet, tad ejiet, ja ne, − arī tev jāpaliek.

Trešā romāna “Asinis uz dzintara” darbība notiek jau tikai pirms 2000 gadiem. Kurši dzīvo Svēbu jūras (tā romietis Tacits dēvēja Baltijas jūru) krastā un līdztekus citām saimniecības lietām vāc dzintaru. Pie viņiem brauc romieši, kuri uzpērk dzintaru par nožēlojamu samaksu, jo kuršiem nav nojausmas par akmens popularitāti seno laiku Eiropā. Romāna galvenais varonis Ulriķis ir tēva nemīlēts dēls, kurš dodas tālajā pasaulē, tur izmet loku un atgriežas mājās, lai kārtējo reizi apvienotu kuršu ciltis.

Galvenā preambula manam vērtējumam ir tāda, ka triloģija ir domāta pusaudžiem un viņiem arī jābūt romānu galvenajiem vērtētājiem. Man kā pieaugušam cilvēkam ar zināmu izglītības bagāžu ir pavisam citas prasības pret vēsturisko romānu, bet, iespējams, šai gadījumā tās ir nedaudz jāpiebremzē. Uztversim, ka galvenais romānu mērķis bija ieinteresēt pusaudžus par vēsturi un to visvieglāk ir paveikt ar dēku elementiem, pasniedzot vēsturi kā piedzīvojumu.

Triloģijas pirmais romāns “Melnais akmens” man patika vislabāk, šķita vispārdomātākais. Vienīgi stipri mulsināja tie sižeta pavērsieni, ko diktēja ezotēriski pareģojumi. Neapšaubu, ka pastāv noteiktas garīgas vīzijas, kas nosaka sabiedrības attīstību, tomēr primārais vienmēr būs praktiskais − vēlme pēc drošas mītnes un pārtikas. Protams, ka nepieciešams kaut kā izskaidrot, kāpēc ciltis atkal un atkal nolemj virzīties uz ziemeļrietumiem/ziemeļiem, un praktiskos argumentus gribas paspilgtināt ar mistiskiem. Varbūt es vairāk pieņemtu vietējā zintnieka pareģojumus, nevis sapņu tēlu vīzijas, taču zintnieki šajos romānos ir krituši nežēlastībā un parādīti kā savtīgi liekuļi.

Otrais romāns “Bēgšana no Čūsku valstības” kopumā nedaudz nomāca − tik daudz savstarpējo kašķu, intrigu, nenovīdības gan seno cilšu attiecībās, gan mūsdienu sadaļā, kur Dāvis visus cilvēkus gatavs veikli ierakstīt melnajā sarakstā. Interesanti, vai pusaudžiem mūsdienu sadaļa patika, jo man mūsdienu cilvēku uzvedība šķita nedabiska un samocīta. Varbūt jāvaino autora vēlme kaut nedaudz izskaidrot seno laiku notikumus, kad viņš pieaugušajiem liek runāt kā no mācību grāmatas. Varbūt notikumi tika nedaudz sasteigti  un pārāk ātri viņi sasniedza jūru.

Par trešo romānu “Asinis uz dzintara” autors ir rakstījis, ka viņš ir mudināts rakstīt pēc iespējas raitāk, lai visas daļas iznāk gada laikā. Iespējams, ne vienmēr vērts pakļauties labi domātam spiedienam, jo romāns ir sanācis saraustīts. Jau otrajā daļā ir vērojami sižetiski caurumi, bet trešajā pat rodas jautājumi. Kāpēc Ulriķim vispār ir jādodas uz Romu, ja neko sakarīgu viņš tur ne iegūst, ne apgūst? Tikai to, ka mājās ir drošāk. Kāpēc Ulriķi kā iespējamo vadoni ar degsmi uzņem kuršu ciltis, ja iepriekšējos romānos tam vietēji kuningi stingri pretojās? Vajadzēja tomēr labāk parādīt varoņa izaugsmi, ļaut lasītājam novērtēt viņa pieaugošo autoritāti. Mūsdienu sadaļā spriedzes radīšanai parādās pat “melnie arheologi”, kas man šķita galīgi nevietā. Smieklīgi, ka zinātnieki nedēļām rakņājas pa piekrasti un nevar atrast seno apmetni, bet marodieri to sen jau paveikuši. Varbūt tad viņiem vajag iet strādāt Vēstures institūtā?

Gribētu uzteikt grāmatu noformējumu un arī jaunā Emila Mozgas ilustrācijas, kas lieliski piestāvēja grāmatas noskaņai. Mīnuss ir karšu novietojums  grāmatas sākumā un beigās − tām vajadzēja būt blakus, ideāli būtu vienā atvērumā; ja lasītājs tiešām vēlas saprast sižeta ģeogrāfiju, tas būtu daudz ērtāk.

Domāju, ka pusaudži grāmatas lasīs ar interesi un jācer, ka tās viņos raisīs lielāku interesi par vēsturi.

Maija izaicinājums

4 komentāri

Vinsents van Gogs. Ziedošs mandeļkoka zars glāzē ar grāmatu (1888)

Sveicināti maijā! Aprīlī man bija liela apņemšanās atgriezties pie blogošanas un publicēt pēc iespējas vairāk ierakstu. Man kopā sanāca deviņi, un sen es neesmu bijusi tik čakla savā blogā, lai gan mērķis, protams, bija lielāks. Galvenais gan bija atjaunot savus ieradumus un tās dienas, kad nesanāca rakstīt, es vismaz nogūlos sava mērķa virzienā. Būtisks apstāklis, ko es nebiju ņēmusi vērā, ir tāds, ka rakstīšanai par sen lasītām grāmatām man ir nepieciešams tās pārlasīt. Jā, lietas, kuras mēs atliekam, pēc tam prasa mūsu laiku dubultā. Bet tas nekas − iespējams, šobrīd man svarīgāk par jaunu grāmatu lasīšanu ir nepieciešamība pabeigt iesāktas lietas un rast katrai aprakstītai grāmatai vai nu pastāvīgu vietu plauktā, vai arī laist to tālāk pasaulē.

Kā jums veicas ar darbiem? Es domāju − ar visiem tiem darbiem, ko bijāt izdomājuši izdarīt, kad piespiedu kārtā vajag vairāk dzīvot pa māju? Man veicas diezgan viduvēji. Tāda sajūta, ka galvenais šobrīd ir ģimenei pienest pilnu ledusskapi un uz citām lietām var atslābināties. Nekādas vilkmes uz intelektuāliem varoņdarbiem vai “ideāli sakārtot māju”. Es nedaudz par to pārdzīvoju, līdz izlasīju feisbukā vienas krievu psiholoģes ierakstu. Mīļie draugi, mēs visi esam stresā. Arī tad, ja ārēji esam pielāgojušies apstākļiem, tomēr stresa cēlonis nav novērsts un galvenais − nākotne tīta neziņā. Mums straujā tempā ir nācies apgūt pārāk daudz jaunumu, atmest ierastās dzīves taciņas, pārkārtot ieradumus, atcelt nākotnes plānus. Lielā mērā ārējo apstākļu spiesti mēs tēlojam, ka visu iespējams noorganizēt un tagad varēsim brīnišķīgi turpināt. Bet neizdodas. Un varbūt arī nevajag − šis nav īstais brīdis lieliem biznesa plāniem vai iecerei beidzot fundamentāli apgūt pasaules mākslas vēstures kursu. Dariet vienkāršas lietas, dzīvojiet komforta zonā, norobežojaties no trauksmainajiem un negatīvajiem. Cik varēsiet, tik izdarīsiet − nākotnei jūsu psihosomātiskās saslimšanas nav vajadzīgas.

Maijā es turpināšu rakstīt par iekavēto. Varbūt ievērojāt, ka aprīlī rakstīju tikai par latviešu rakstniekiem, un tādā garā domāju turpināt. Esmu gatava atskaitīties par senvēstures grāmatām un salīdzinoši jaunu daiļliteratūru. Vairāk par desmit grāmatām diez vai uzrakstīšu, jo maijā man būs jāraksta arī darbam, ne tikai izklaidei. Nu un jūs man arī varētu kaut ko ierakstīt komentāros − lai es zinātu, ka tepat vien esat.

Palieciet veseli!

Oļegs Riabčuks (1965) (Lietuva)

Seriāli par raganām

Komentēt

Sveicinātas, mīļās raganas! Vai esat gatavas Valpurģu naktij? Slotas salabotas, burvju ziedes savārītas? Atceraties, ka šī gada kolektīvajos lidojumos jāievēro divu metru atstatums! Kamēr gaidāt tumsas iestāšanos, piedāvāju iejusties atmosfērā ar dažiem paviegla satura seriāliem, kas burvju mākslu parastiem ļautiņiem rāda kā nevainīgu rotaļāšanos ar lielām melnām grāmatām, pilošām svecēm un pentagrammām. Ja kādreiz aizrautīgi skatījāties tādus seriālus kā “Buffy the Vampire Slayer” un “Charmed”, tad, iespējams, jums patiks arī šie.

Seriāls “Witches of East End” (2013-2014), iespējams, visvairāk līdzinās vecajam labajam “Charmed” (1998-2006), jo notikumu centrā ir raganu ģimene. Mamma Džoanna (Džulija Ormonda) jau kuro gadsimtu cenšas pārvarēt tai uzlikto lāstu un izaudzināt savas meitas − bibliotekāri Ingrīdu (Reičela Bostona) un bārmeni Freiju (Dženna Devana) līdz pieaugušo vecumam. Šoreiz viņai tas ir izdevies un Freija pat gatavojas iziet pie vīra (Ēriks Vinters), taču kāzu priekšvakarā uzrodas līgavaiņa brālis (Daniels di Tomaso), kas nešķīsti valdzina līgavu. Uzrodas arī meiteņu tante Vendija (Mēdhena Amika), kura spēj vajadzīgajos brīžos pārtapt par melnu kaķeni.

“Īstendas raganas” balstīts attiecīgā žanra vecajās klišejās: seksīgas raganas, kam apkārt riņķo tikpat seksīgi vīrieši; ģimenes noslēpums, kas pamazām tiek atklāts skatītājam; vairāki mīlas trijstūri un divkosīgi personāži. Arī atribūti − apģērbs, aksesuāri, maģiskie priekšmeti izskatās kā noīrēti pasaku seriālu noliktavā. Šādu seriālu spožums un posts slēpjas to vienveidībā un paredzamībā − ja jums patīk tāda veida stāsts, tad būs patīkami satikt vēl vienu tā kvalitatīvu versiju; taču tie, kas meklē kaut ko neierastu, ārpus ierastā naratīva, būs vīlušies. Varbūt tādēļ seriālam bija tikai divas sezonas − laikā, kad fantāzijas žanrs burtiski kulminēja “Game of Thrones” kārtējās sezonas gaidās, skatītājs vairs negribēja skatīties jaunu uzlējumu vecai tējai.

Netflix seriāla “Chilling Adventures of Sabrina” (2018− ) scenārijs balstās tāda paša nosaukuma komiksā, kurš savukārt iedvesmu smēlies seriālā “Sabrina the Teenage Witch” (1996−2003). Daudziem pēdējais ir bērnības seriāls, kas palicis atmiņā ar runājošo kaķi Salemu, taču es to neesmu skatījusies, salīdzināt nevarēšu.

Sabrinai Spellmanei (Kīrnana Šipka) tuvojas sešpadsmitā dzimšanas diena, un tajā viņai būs jāparaksta līgums ar Melno valdnieku, kurš apmaiņā pret viņas dvēseli un izvēles brīvību tai piešķirs pilnvērtīgas burvju spējas. Sabrinas tēvs ir burvis, bet mamma − mirstīgā, tādēļ viņa šaubās, kuru pusi izvēlēties. Diemžēl viņas vecāki ir jau miruši, bet viņas tēva māsas − Zelda (Miranda Otto) un Hilda (Lusija Deivisa) ir ortodoksālas raganas, kas uzstāj uz raganu likumu ievērošanu. Protams, ka Sabrina dzīvo nelielā, dīvainā pilsētiņā, kur senos laikos notikušas raganu vajāšanas, un ik pa laikam uzpeld kāds notikums ar atsauci uz sendienām, bet vispār viņa dzīvo intensīvu pusaudža dzīvi, vienlaikus mācoties gan vietējā vidusskolā, gan elitārā melnās maģijas skolā.

Lielā mērā seriāls ir pieaugšanas stāsts ar feministiskiem motīviem, kas mudina akceptēt citādāku seksualitāti un dzimumu standartus. Mērķauditorijas vecums noteikti būtu liekams vismaz 15+, jo, neskatoties uz ārējo spēli ar maģiskiem elementiem, tas visādos veidos ir diezgan biedējošs un asiņains. Man problēmas sagādāja tas, kādā veidā tiek parādīts nosacītais Melnais valdnieks, jo bez humorā šo āzi nav iespējams uztvert… bet tas tiešām ir izklaides seriāls un vismaz nakts miegu jūs nezaudēsiet. Jābrīdina, ka pirmās divas sezonas bija skatāmas, bet trešo es nepabeidzu − kaut kā tas viss kļuva pārāk dīvaini.

Pēdējais šajā sarakstā ir seriāls “A Discovery of Witches” (2018− ), kas uzņemts pēc Deboras Harknesas romāna “Raganu atklājums” (latviski tulkots 2014. gadā). Par grāmatu es biju salasījusies nelabvēlīgas atsauksmes, tādēļ nelasīju, bet seriālu gan nolēmu pamēģināt. Pagaidām ir tikai viena sezona, bet pieteiktas jau nākamās divas.

Stāsts atkal ir par raganu − Diāna Bišopa (Terēza Palmere) ir universitātes pasniedzēja, kura noliedz savus raganiskos pirmsākumus, izvēloties nodarboties ar vēsturiskiem pētījumiem. Brīnišķīgā, senā Oksfordas bibliotēkā viņa pasūta un saņem lasīšanai kādu sen pazudušu okultisma grāmatu. Viņas atradums uzbudina visu maģisko sabiedrību, kas grāmatas pasaulē iedalās raganās, vampīros un dēmonos. Simpātiskais vampīrs Metjū Klērmonts (Metjū Gūde) arī ieinteresējas par Diānu, un sākas viņu starpsugu aizliegtais sakars, kas draud sagraut maģiskās pasaules trauslo līdzsvaru.

Ja vispār par pasaku seriālu var teikt, ka tas ir pieaudzis, tad no visiem pieminētajiem “Raganu atklājums” ir vispieaugušākais. Romāna autorei tika pārmesta liekvārdība un pārmērīga detalizētība, bet seriālā viss notiek gana raiti, varoņi ir simpātiski un to raksturi pietiekami sarežģīti. Lēnām audzētā spriedze kulminē pēdējā sērijā, un skatītājs paliek ar solījumu, ka nākamā sezonā viņš ieraudzīs Šekspīru vai vismaz tā laikabiedrus (jācer, ka pavasari vai vismaz rudenī mēs par spīti visam sagaidīsim turpinājumu).

Ja ir interese par raganām, tad savā blogā iesaku palasīt ierakstus ar atslēgvārdu ‘raganas’.

Lilija Maija Klinkerte “Margarita Stāraste. Post Scriptum” (2017)

3 komentāri

Lilija Maija Klinkerte. Margarita Stāraste. Post Scriptum. – Rīga: Latvijas Grāmata, 2017.

Margarita Stāraste (1914−2014) ir unikāla personība latviešu kultūrā, kuru pazīst visi; turklāt ne tikai zina vārda pēc, bet arī atpazīst tikai viņai raksturīgās bērnu grāmatu ilustrācijas. Pirmā Stārastes sarakstītā un ilustrētā bērnu grāmatiņa iznāca 1942. gadā (“Balti tīri sniegavīri”, izdevis “Grāmatu Draugs”). Kopumā Stāraste sarakstījusi un ilustrējusi vairāk nekā 30 grāmatas, bet ilustrējusi citu autoru grāmatas − 37. Mākslinieces bērnu grāmatu ilustrācijas raksturo rotaļīgs vieglums, sirsnība un krāsainība. Gadu desmitiem skatot mīļās bērnu grāmatiņas, mēs neviļus veidojam arī pašas mākslinieces tēlu, pieņemot, ka tam jāatbilst ilustrāciju veidotajam iespaidam. Vai tā tas bija patiesībā? Vai vienmēr starp mākslinieka personību un viņa darbu ir liekama vienlīdzības zīme?

Margaritas vienīgā meita Lilija jau pēc mātes nāves ir laidusi klajā grāmatu, kurā vēlas izskaidrot situāciju. Publiskā telpā Stāraste tiek parādīta kā mīļa māmiņa, kuras mūžs ir “kā pasaka” un “brīnumu aijāts”. Meita zina pavisam citu cilvēku − pretrunīgu, sarežģītu, savtīgu, bez īpašas intereses par saviem tuviniekiem. Pieņemu, ka šādu disonansi Stārastes tuvinieki pēc viņas nāves varētu mierīgi pieciest un negludumus paturēt ģimenes lokā, ja ne Stārastes pašas neglītie izteikumi par meitu iepriekš iznākušajās biogrāfiskajās grāmatās − “Mūžs kā pasaka” (2004) un “Brīnumu aijātā” (1996). Es tīri cilvēciski saprotu meitas vēlmi paskaidrot, kāpēc viņas un mātes attiecības nekad nav bijušas siltas un draudzīgas un saskarsmi diktējis pienākums.

Nedraudzīgas, nesaprotošas mātes un meitas attiecības diemžēl nav nekas unikāls, latviešu kultūrvidē jau zināmas vairākas grāmatas − Dagmāras Ķimeles atmiņas par savu māti režisori Annu Lāci un rakstnieces Dagnijas Zigmontes dienasgrāmatas, kas izraisīja nelielu ažiotāžu. Pēc tādu grāmatu izlasīšanas vienmēr rodas jautājums: vai bija vērts to visu publiski cilāt? Un daļa publikas saka, ka tā darīt nevajag. Es teiktu, ka cilvēks ir pretrunīga būtne, un uzzināt par viņu kaut ko neglītu, netīkamu īstenībā ir dabiski.

Margarita Stāraste (1974.gada janvāris, autors V.Prikulis,
Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs)

Pēc konkrētā grāmatā izlasītā es varu secināt, ka Stāraste bija cilvēks, kuram radošā pašizpausme bija mūža galvenais vadmotīvs un viss pārējais varēja palikt otrā plānā. Jā, izskatās, ka mīlestību viņa lielā mērā tērēja savu grāmatu personāžiem, un apkārtējie varēja tikt uztverti kā traucēklis vai no viņiem varēja pieprasīt bezierunu atbalstu mākslinieces darbam. Ja esat lasījuši mākslinieku biogrāfijas, tad tā ir diezgan ierasta parādība. Tuviniekiem tas ir sāpīgi, bet, cenšoties vērtēt objektīvi, egoisms ir mākslinieka personības neatņemama sastāvdaļa, vienkārši daļa to māk harmonizēt ar apkārtējo vidi, bet daļa to neiemācās pat dzīves laikā.

Stārastes meita grāmatā ir pulējusies rast atbildi uz jautājumu − kāds ir cēlonis mātes negatīvai attieksmei pret savu bērnu? Klinkerte uzskata, ka, iespējams, viņa mātei atgādināja neizdevušos laulību ar Kārli Stārastu, kas vēlākos gados bija viņas lielākais ienaidnieks, un savas dusmas uz bijušo vīru viņa pārnesa uz meitu. Iespējams, pie vainas ir nepiepildītā personiskā dzīve, jo Margarita gadiem bija viena un meitas kļūšanu par sievieti uztvēra ar greizsirdību, iztēlojoties to par sāncensi. Šādas izjūtas ir psiholoģiski skaidrojamas un pat daļēji risināmas, bet diemžēl padomju gados ar tādām lietām neviens nenodarbojās.

Uzteicama ir grāmatas autores vēlme precizēt Stārastes biogrāfijas faktus, jo neviens cits jau labāk to neizdarīs. Neatkarīgi no emocionālās attieksmes, gadaskaitļiem ir jābūt precīziem. Autore apgāž publiski gadiem tiražēto stāstu par Margaritas un viņas jaunības mīlas − nīderlandieša Gerrita brīnumaino atkalsatikšanos 1979. gadā, kad Gerrits viņu atrod ar Sarkanā Krusta starpniecību. Patiesībā Margarita ar Gerritu atsāk sarakstīties 50. gadu vidū, ko pierāda regulārā korespondence gadu desmitu garumā. Jāsaka, ka vēstules (saglabājušās tikai Margaritas rakstītās) abus parāda kā diezgan lielus īpatņus, par kādiem saka − tāds tādu atrod.

Grāmata rosina domāt par atšķirību starp jebkura cilvēka publisko tēlu un viņa īsto seju. Tādas atšķirības ir daudziem, ja ne visiem cilvēkiem, un uztveramas kā dabiskas. Vai es pēc grāmatas izlasīšanas kaut kādā veidā mainīju savas domas par Margaritu Stārasti kā mākslinieci, vai man kļuva netīkamāka viņas daiļrade? Nē, noteikti nē. Es vienkārši vēl vienu reizi pārliecinājos, ka sabiedrības izveidotais personības tēls var ievērojami atšķirties no reālā, un man bija interesanti izzināt kādu notikumiem piesātinātu dzīvi. Vienīgi žēl, ka tajā nenotika mātes un meitas garīga satikšanās.

Jānis Kubilis. Kad gadiem es pāri skatos (2016)

Komentēt

Lia Guļevska. Lilija Dzene “Jānis Kubilis. Kad gadiem es pāri skatos” (Jumava, 2016)

Grāmatas 1. daļā ievietota L. Guļevskas saruna ar aktieri J. Kubili. 2. daļā – Lilijas Dzenes grāmata “Jāņa Kubiļa atbildes” (1984).

Ieraksts par aktiera Jāņa Kubiļa atmiņu grāmatu, iespējams, nemaz nebūtu tapis, ja es pagājušo pirmdien neviļus nepaskatītos TV erudīcijas spēli «Veiksme. Intuīcija. Prāts», kurā sacentās divu teātru komandas. Vienā bija kāda pavisam jauna teātra pārstāvji, kas arī paši pēc vecuma ierindojami “jauno speciālistu” kategorijā. Un jaunieši pat ar visu trīs papildiespēju izmantošanu nespēja nosaukt Ēvaldu Valteru un Lilitu Ozoliņu… Nešausmināsimies par “speciālistu” aprobežotību, bet varbūt lieku reizi padomāsim, cik īss un gaistošs ir aktiera darbs… tikko tu neesi starmešu centrā, visi agrākie nopelni izplēn.

Aktieris Jānis Kubilis (1923) kādreiz bija Drāmas (tagadējā Nacionālā) teātra premjers ar lielu skaitu dažāda rakstura lomām, taču spēlēt viņš beidza 1994. gadā, nostrādājis 50 gadus. Var teikt, ka nu jau izaugusi paaudze, kas ne tikai Kubili nav redzējusi uz skatuves, bet arī nemaz nezina par tādu aktieri, jo Kubilim nav daudz kinolomu − viss palicis teātrī. Man palaimējās redzēt viņu vienā no pēdējām lomām − kā Longinu Laukmani  Anšlāva Eglīša lugā “Bezkaunīgie veči”, kur viņš bija elegants kungs, kas mudināja pārējos “večus” laicīgi pensionēties un pagūt izbaudīt dzīvi. Manai mammai atmiņā ir viena no leģendārajām 50.gadu beigu izrādēm “Trešais vārds”, kurā emocijas esot plūdušas pāri malām visām meitenēm.

“Jumavas” izdotā grāmata būtībā ir divu izdevumu apvienojums. Pirmā ir žurnālistes Lias Guļevskas salīdzinoši nesenu sarunu apkopojums, otrā − teātra kritiķes Lilijas Dzenes 1984. gadā iznākusī grāmata “Jāņa Kubiļa atbildes”, kas veltīta aktiera daiļrades analīzei. Es ieteiktu lasīt vispirms Dzenes grāmatu, kura jēgpilni un padziļināti stāsta par Kubiļa aktiermākslas attīstību, ievietojot to, protams, tā laika Drāmas teātra kontekstā. Viņas tekstos ir pavisam nelielas nodevas padomju kultam, kuras bija spiests maksāt arī Kubilis, piedaloties režīmu slavinošu lugu uzvedumos. Guļevskas sarunas ar aktieri drīzāk būtu lasāmas kā papildinājums Dzenes rakstītajam, jo nu jau daudz atklātākā gaisotnē iespējams stāstīt par darbu teātrī un aktiera biogrāfijas peripētijām. Protams, ka tā iespējams uzzināt daudz interesantu nianšu, kas sarunu veido dzīvu un personisku. Guļevskas tekstā man nepatika tas, ka pārāk daudzus jautājumus viņa uzdot, vadoties no savam ezotēriski garīgajām interesēm, t.i. mudinot reflektēt Kubili par dažādu savu garīgo elku izteikumiem. Kubilis, protams, atsaucīgi filozofē, taču brīžiem šķiet, ka viņš aktieriski izspēlē to, ko no viņa gaida.

“Trešais vārds” (1959) Jānis Kubilis – Pablo, Antra Liedskalniņa – Marga

Dzenes un Guļevskas kopīgi radītais aktiera tēls ir inteliģents, nedaudz romantisks un mēreni pašironisks; lepns, bet aktieris uzsver − ne iedomīgs. Abas autores Kubili uz skatuves ir redzējušas jau agrīnos gados, kad daudzi viņa varoņi bija vīrišķīgi pievilcīgi un temperamentīgi, un, šķiet, viņu jaunības jūsma caurvij abas grāmatas. Patiesi žēl, ka nevaru dalīties ar viņām sajūsmā un saprast, kas toreiz Jāņa Kubiļa aktiermākslā viņas tik ļoti suģestēja. Lilija Dzene raksta, ka Jāņa Kubiļa māksla ir apveltīta ar spēju atklāt pašu mīlestības substanci, piešķirt vieliskumu šīm nenotveramajām un mainīgajām jūtām. Visticamāk, šeit ir runa par tādām lomām kā Hermani “Taņā”, Pablo “Trešajā vārdā” un Maratu “Mans nabaga Marats”. Līdztekus romantiskajiem varoņiem Kubili režisori izmantoja temperamentīgos dienvidnieku tēlos un dažādās raksturlomās, kurām aktieris ieradis meklēt aizvien jaunas, izteiksmīgas iezīmes. 1955. gadā Kubilis sāka spēlēt Joski “Skroderdienās Silmačos” un darīja to gandrīz 20 gadus, nomainot četras Zāras. Nepārskaitīšu Kubiļa lomas, kuru ir vairāk nekā 140 − tas ir piepildīts aktiera mūžs, kurā nav lielu izgāšanos, ļoti neveiksmīgu lomu. Varbūt tam par iemeslu ir aktiera lielā atbildība, nopietnā attieksme.

Aktieris ir cilvēks, kas attiecīga tēla domāšanu, jušanu, viņa garīgo dzīvi, visu padara par savu, un viņa lielākā grūtība − to atdot jums, skatītājiem.

Kubiļa daiļrades izvērtējumā šajā grāmatā man pietrūka pēdējo desmit gadu, kad viņam ir abpusēji veiksmīga sadarbība ar režisoru Kublinski un interesanti būtu uzzināt, kā bija strādāt ar Pētersonu un Kroderu. Iespējams, tas ir atspoguļots Kubilim veltītajā sadaļā grāmatā “100 izcili Latvijas aktieri”.

Jānis Kubilis joprojām domās ir kopā ar savu teātri, viņam nav vienalga, kurp dodas teātris, kā veidojas teātra un skatītāja mijiedarbība. Viņam šķiet, ka zaudēts smalkums uzvedībā, attiecībās, mākslā, viss ir pārāk skaļi. Nevar attīstīt prātu, bet atstāt malā jūtas. Jā, var piekrist, ka šis laikmets nav delikāts. Jau Lilija Dzene 1984.gadā grāmatas izskaņā sūkstās, ka teātris pārāk maz dara, lai remdinātu skatītāju jūtu badu, jo maldīgi noticējis jaunās paaudzes lozungiem par neticību mīlestībai. Taču nē − “mīlestība pieder pie dzīvošanas”, un patiesas emocijas teātra skatītājs novērtē joprojām.

Teātrī obligāti ir vai nu jāsmejas, jāraud vai jā-domā! Šie trīs elementi, respektīvi − pārdzīvojums. Ja uz skatuves nav pārdzīvojuma, nekas tur nebūs.

Raidījumi par Jāni Kubili: “Nacionālie dārgumi. 100g kultūras. Teātra leģenda – Jānis Kubilis” (replay.lsm.lv, 2018.09.23.); “Satiktie. Laikmeta varoņi toreiz un tagad. Nacionālā teātra aktieris Jānis Kubilis” (2015.04.09.). Latvijas Radio arhīvā var klausīties lugas “Bezkaunīgie veči”, “Lilioms”, “Hamilkara kungs” u.c. ieraksti.

 

Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas

Komentēt

Vizma Belševica. Nepazītā mīlestība un citi stāsti. − Rīga: Mansards, 2016. − (Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas; 1).

Vizma Belševica. Bille, Anss un citi. − Rīga: Mansards, 2017. − (Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas; 2).

Ikvienam ražīgam literātam gadu gaitā sakrājas dažādi nepublicēti darbi – uzmetumi, piezīmes, dienasgrāmatas utt. Pēc rakstnieka nāves šāda arhīva liktenis mēdz būt dažāds, kas atkarīgs no mantinieku inteliģences pakāpes. Vizmas Belševicas (1931-2005) atstāto arhīvu apzinājis un kārtojis viņas dēls − dzejnieks Jānis Elsbergs, un palēnām tiek izdoti tie daiļdarbi, kurus (pēc Elsberga vērtējuma) Belševica pati būtu atzinusi par publicējamiem.

Pirms kāda laika “Mansards” izdeva divas Vizmas Belševicas grāmatiņas, kurās apkopota viņas dzīves laikā grāmatās un vispār nepublicētā proza. Šeit ir lielāka un mazāka apjoma stāsti, kurus kritiski izvērtējis un daļēji rediģējis Elsbergs. Pirmajā krājumā iekļauti seši stāsti. Pirmie divi (“Meistars Īlis” un “Lepnums”) publicēti žurnālos, attiecīgi − 1956. un 1963.gadā, un klasificējami kā “arodskolas stāsti”, kuros Belševica izmanto savu poligrāfijas skolā gūto pieredzi. Tie ir tādi kārtīgi padomju stāsti, kuros jauniešiem norāda, kā pareizi izturēties pret cilvēkiem − nevērtēt citus pēc ārienes un atpazīt īstus draugus, kas nepamet nelaimē. Tad seko divi nelieli stāstiņi ar asprātīgu sižetu, kas nedaudz atgādina profesionāli veiktu literāro vingrinājumu jauno rakstnieku skolā; tie arī tikuši publicēti žurnālos, attiecīgi − 1955. un 1960.gadā.

Pirmpublicējums ir stāsts “Ziemeļu mēnesnīca”, kuru it kā bijis domāts iekļaut stāstu krājumā “Ķikuraga stāsti” (par krājumu esmu rakstījusi šeit). Elsbergs stāstu esot atļāvies jūtami parediģēt, un pauž, ka nav zināms, kāpēc stāsts palicis melnrakstā. Tā kā sižets ir mīlas trijstūris, kurā Rīgas māksliniece izjauc vietējā zvejnieka ģimeni, es izteiktu minējumu, ka 60.gadu vidū šāda amorāla uzvedība netika atzīta par atbalstāmu un popularizējamu, tādēļ iestājās pašcenzūra. Varbūt autore arī pati sajuta, ka smeķīgie zvejnieku stāsti viņai izdodas daudz veiksmīgāk par romantiskiem sacerējumiem.

Krājumu noslēdz garstāsts “Nepazītā mīlestība”, kurā Belševica atgriežas savā Maskavas studiju laikā. Viņas stāsta varone palīdz savai studiju biedrenei atgūt zaudēto mīlestību, vienlaikus atceroties studiju gadu notikumus. Tas ir tāds jauneklīgu pārdzīvojumu stāsts, kurā pārpratumi noved pie liktenīgiem secinājumiem.

Kopš savas dzimšanas brīža es elpoju un nezināju, ka elpot ir laime. Dziļi, dziļi. Un tad ir pilnas krūtis āboliņa un saulē sasilušu zāļu smaržas. Dzīve liekas piepildīta ar elpas vilcienu, un vairāk nekā nevajag.

Otrā arhīva burtnīca apkopo vairāk tādu stāstu, kuri palikuši nepabeigti, vai arī tajos skaidri jūtama kāda nepabeigtība, kas prasītos pēc turpinājuma. Interesanti, ka viens stāsts − “Kā pieneņu gredzeni” lasāms divos variantos, kurā viens sižets izstrādāts no dažādiem rakursiem un atšķirīgu finālu. Jāatzīmē, ka šajā krājumā izteiktāks ir komiskais elements, pat salīdzinoši nopietnos vēstījumos ir atrasta kāda smieklīga detaļa. Es pat varētu izdarīt kopēju secinājumu, ka tā Belševicas proza, kurai ir komiskā, ironiskā sastāvdaļa, ir veiksmīgāka; it kā Belševica savu romantismu un lirismu daudz labāk mācētu parādīt savos dzejoļos.

Atsevišķi izceļams nepabeigts prozas cikls ar nosacītu nosaukumu “Ceļā uz Ansu Lerhu-Puškaiti”, kas veltīts ievērojamajam latviešu folkloristam. Elsbergs lēš, ka cikls rakstīts 70.gadu sākumā, kad Belševica bija nepublicējamo autoru sarakstā, taču, neskatoties uz to, piezīmes liecina, ka tēma pētīta pamatīgi un bijusi iecerēta apjomīga grāmata. Protams, žēl, ka darbs nav pabeigts, taču tāpēc jau neteiksim, ka tā dēļ vajadzēja likt pie malas dzejošanu. Vispār jau Belševicas prozā, ka daudziem dzejniekiem, var just, ka primārais ir tēlainība, metaforas un lakoniska, trāpīga frāze. “Anss juta, ka viņa dzīve aizvelsies no mājām kā cīruļa dziesma, nezinādams gan − kā.”  Vai nav skaisti pateikts?

Patlaban mēs esam kā apsīkusi upe ziemā, kad starp ūdeni un ledu vēl ir liels tukšums. Upe lauž ledu tikai tad, kad ūdens papilnam. Mums jāuzkrāj ūdens tā, lai ledus to nepamana. Un tad − lauzīsim.

Ja jūs mīlat Belševicas daiļradi, tad, protams, šīs mazās grāmatiņas jums būs ļoti interesantas. Vai arī  literatūras pētniekam tās varētu būt rakstnieka anatomijas izpētes objekts. Nezinu, vai es to nosapņoju, taču atmiņā man palicis kaut kur nesen lasītais, ka gaidāms arhīva burtnīcu turpinājums, kurā tiks publicētas Belševicas dienasgrāmatas. Tas varētu būt kaut kas tikpat interesants.

Daces Vīgantes stāsti

Komentēt

Dace Vīgante. Ledus apelsīns. – Rīga: Zvaigzne, 2016.

Dace Vīgante. Tad redzēs. – Rīga: Zvaigzne, 2018.

Vīgantes pirmais pieteikums latviešu literatūrā bija daudzsološs – Laligabas nominācija par debiju. Stāstu krājums patika arī lasītājiem. “Ledus apelsīnam” ir sekojis vēl viens krājums − “Tad redzēs”, tiesa, apjomā mazāks par pirmo. Arī tika atzinīgi uzņemts. Lai cik es būtu inerta pret jaunu latviešu autoru iepazīšanu, vienreiz jau ziņkārībai bija jāuzvar, tādēļ martā (pirmspandēmijas atmosfērā) paņēmu bibliotēkā abas grāmatiņas.

Cik nu man sanācis lasīt par autori, vienmēr tiek pateikts, ka viņai allaž paticis rakstīt, bet vēlu pievērsusies īstai rakstniecībai. Man gribētos teikt: kuru tas uztrauc? Man kā lasītājam ir vajadzīgs labs stāsts, nevis rakstnieka dzimšanas apliecība. Tāpat jau skaidrs, ka savos pirmajos literārajos darbos autors noraksta nost to, kas sakrājies – par sevi, par ģimeni, par dzimtu. Un tikai pēc tam sākas literatūra.

Ja pareizi esmu sapratusi, tad Vīgantei ir līdzīgi, jo pirmā stāstu krājuma “Ledus apelsīns” galvenais stāsts “Ledus okeāns” ir balstīts autores dzimtas vēsturē. Un es teiktu, ka no visa tā, ko es izlasīju, man tas šķiet vislabākais. Fabula vēsta par kādu ģimeni, kurai 1941. gada izsūtīšanā paveicas bērnus atstāt mājās, vectēva apgādībā. Taču nepaveicas tādā ziņā, ka bērni ir tik mazi, ka savus vecākus viņi neatceras un atpakaļ no izsūtījuma pēc Staļina nāves atgriežas mamma, kura ir pilnīga svešiniece. Kā tālāk veidojas bērnu un mātes attiecības? Kā tas ietekmē viņu dzīves?

Ja mēs skatāmies kādu traģēdiju (šajā gadījumā − izsūtīšanu), tad bieži uzmanība tiek koncentrēta uz konkrēto brīdi − kā cilvēkus izveda, cik grūti bija ceļā un izsūtījuma galamērķī. Taču sapostīja jau ne tikai izsūtītā dzīvi, aiz viņa dzimtenē palika tukšums un ēna, kas klājās pāri palicējiem. Vīgantes stāstā Irmas bērni Kaspars un Māra ļoti agri tiek pamesti nevērīgu radu aprūpē un uzaug paši, kā māk un saprot. Kontakts ar mammu ir kropls, tuvināšanās ir slimīga un tiek pārprasta. Nesamīļotie bērni paši nemāk mīlēt ne sevi, ne savus bērnus, un kļūdas jālabo mazmeitai Rasai.

Man patika izteiksmes veids, kāda tika parādītas mātes un meitas attiecības − neuzbāzīgi, bez didaktikas, ļaujot lasītājam pašam nonākt pie secinājumiem. Lai cik tiktu slēpti saldi vārdi un apskāvieni, šai ģimenē mīlestība pastāv, jo rūpes ir mīlestības izpausme. Taču tas ir sarežģīti − mīlēt tā, lai tikai kāds nepadomā, ka tu mīli.

“Ledus apelsīnā” pirmais stāsts ir 90 lappušu garš, un tikpat apjomā ziņā aizņem desmit īsstāsti. Otrā stāstu grāmatā “Tad redzēs” ir deviņi stāsti, no kuriem daži ir pavisam īsi. Sižetiski dominē bērna un vecāku attiecības, tās vienmēr ir pie vainas varoņa dzīves likstām. Raksturīgs paņēmiens ir bērna vērojošs skatiens, kas vērsts uz māti, tiek nolikti līdzās bērna un pieauguša bērna secinājumi, kas no kategoriskiem pārvēršas samiernieciskos un pieņemošos. Iespējams, ka šī bērna un vecāka problemātikas risināšana autorei pašai ir nozīmīga, jo tie nedaudzie stāsti, kas vēsta par sievietes emocionāliem pārdzīvojumiem, ir spilgti pēc formas, bet ne pēc satura.

Mana problēma ir tāda, ka manā atmiņa no izlasītā ir palicis pirmais lielais stāsts. Pārējos lasīt man patika, tie ir saistoši uzrakstīti un galvenais − nav uzmācīgi depresīvi, ar uzsvērtu vēlmi par katru cenu vēstīt par dzīves pabērniem, “par kuriem neviens neraksta”. Varu teikt, ka man tie bija pārāk īsi (īpaši otrajā grāmatā), un es labāk izvēlētos trīs vidēja izmēra stāstus deviņu īsu vietā, jo gribas padzīvot kopā ar autores radītajiem varoņiem un situācijām. Bet tās jau laikam ir manas problēmas.

Interesants ir jautājums – vai pēc tam, kad ir uzrakstīts par dzimtas likteņiem un bērnības pārdzīvojumiem, autorei ir palicis sakāmais? Vai tas, ko es lielā mērā uzskatu par veiksmīgu vingrināšanos stāstniecībā, varētu pāraugt kādā lielāka mēroga darbā? Ceru, ka tā notiks.

Helmārs Rudzītis “Manas dzīves dēkas” (1984)

2 komentāri

Helmārs Rudzītis. Manas dzīves dēkas. – Bruklina: Grāmatu Draugs, 1984. (Pārizdots 1997. gadā.)

Grāmatizdevēja Helmāra Rudzīša (1903–2001) memuāri manās rokās nonāca, jo interesēja viņa ilgstošā sadarbība ar rakstnieku Valdemāru Kārkliņu. Taču negaidīju, ka tie paši par sevi būs aizraujoši, un Rudzīša dzīve tiešām izrādīsies īsta dēka.

Latviešu grāmatniecībā Rudzītis ienāca 1926. gadā apņēmības pilns, jaunības straujumā ar lielām idejām − un viņam viss izdevās. Tika nodibināta izdevniecība “Grāmatu Draugs”, kuras galvenais trumpis bija līdz šim neizmantota izplatīšanas sistēma. Plāns bija izdot mēnesī divus jaunus, modernus romānus (gadā − divdesmit četrus), pirms tam izveidojot abonentu sistēmu. Grāmatnīcās romānus netirgoja, cilvēks vienkārši atsūtīja uz izdevniecību no avīzes izgrieztu kuponu un viņam grāmatu atnesa uz mājām, kur viņš to nopirka par vienu latu. Rudzīša kolēģi un konkurenti pret šo ideju izturējās skeptiski, pareģojot izgāšanos, taču − sekoja triumfs un veiksmīgs bizness līdz pat izdevniecības nacionalizācijai 1940.gadā. Visapburošākā man Rudzīša attieksmē šķiet viņa motivācija: “Manī jau labu laiku brieda vēlēšanās izdot grāmatas, labas, tulkotas grāmatas, kas interesētu plašākas lasītāju masas. (..) Galvenais, grāmatām jābūt tādām, kas piesaistītu tām lasītāju, radītu lasītājā vēlēšanos lasīt vēl un vēl, grāmatu pēc grāmatas, tādām, kas piesaistītu tos cilvēkus, kam līdz šim grāmata bijusi maznozīmīga.” Vai nav jauki, ka cilvēku vada ideja, nevis izkalkulēts aprēķins?

Helmārs Rudzītis ir dzimis šefpavāra ģimenē, vienīgais bērns. Mācījās Rīgas Pētera reālskolā, kuru 1915. gadā evakuēja uz Pēterburgu. Krievijas galvaspilsētā pusaudzis aizrāvās ar grāmatām, teātri un operu, un 16 gadu vecumā kļuva par Marijas teātra statistu jeb mīmistu. Helmārs pat iestājās teātra skolā, taču aktiera karjeru pārtrauca atgriešanās Latvijā. Vecāku spiests − “lai iegūtu praktisku profesiju” − sāka mācības Valsts tehnikumā un vienlaikus pieteicās par statistu Nacionālajā operā. Visticamāk, ka Rudzītis sava mūža laikā ir bijis nerimstošas enerģijas pārņemts, jo tehnikuma laikā viņš jau paspēj iecirst zobus izdevēja maizē, izdodot tehnikuma literāro žurnālu “Saturns”. Lai tiktu vaļā no ienīstā tehnikuma, Rudzītis vienu vasaru zubrās kā traks un eksternā iegūst vidusskolas atestātu. Pēc tam viņš iestājas studēt tieslietas, bet tad gan uz gadiem top par “mūžīgo studentu”, jo viņam ir ideju pilna galva ar visādiem projektiem.

Pamēģinājis izdot “garlaicīgas tehniskas grāmatas”, Rudzītis 1924. gadā pievēršas pirmā latviešu erotiskā nedēļas žurnāla “Sensācija” izdošanai, kuru saturiski lielākoties aizpilda kopā ar savu tehnikuma draugu Valdemāru Kārkliņu. “Sensāciju” gan pēc gada aizliedz, savukārt tā pēctece  − “Elegance” Rudzītim pašam apnīk. Un tad sākas “Grāmatu Drauga” stāsts. 1926. gadā tiek uzsākta izdot grāmatu sērija “Vērtīgu grāmatu virkne”. Pirmais romāns − Bernharda Kellermaņa “Idiots” − piedzīvo 18 000 metienu (standarta − 1500-2000), un Rudzītis uzskata, ka lata romāns beidzot izjauca svēto triumvirātu “dziesmu grāmata, Bībele & kalendārs”.

Rudzītis neizdod tikai romānus − 1929.gadā sadarbībā ar Aleksandru Grīnu 24 burtnīcās tiek izdota “Pasaules vēsture” un “Zeme un tautas”. 1930. gadā Aleksandra Čaka un Pētera Ķikuta redakcijā iznāk “Latvju modernās dzejas antoloģija”. 1934. gadā Vilhelma Purvīša redakcijā tiek izdota “Mākslas vēsture” 18 burtnīcās un Jāzepa Vītola redakcijā “Mūzikas vēsture”. Tie ir tikai redzamākie piemēri Rudzīša kultūrvēsturiskajam ieguldījumam.

Rudzīša nemierīgais gars neapmierinās tikai ar grāmatām. 1931. gadā viņš dibina Baltijā vienīgo skaņuplašu fabriku “Bellacord Electro”. Rudzītis pauž, ka viņam vienmēr gribējies sasniegt kaut ko jaunu, būt pionierim un gūt panākumus. Atšķirībā no izdevniecības “Grāmatu Draugs”, ko 1940. gada faktiski likvidēja, “Bellacord” izdzīvoja arī pēc kara un iekļāvās padomju skaņuplašu fabriku sistēmā.

1944. gada septembrī Helmārs Rudzītis ar ģimeni dodas trimdas gaitās. Un varētu teikt, ka viņam atkal ir uzņēmība un veiksme kā kaķim nokrist uz četrām kājām, jo Eslingenā, Vācijā viņš izdod žurnālu “Laiks” (1946-1949) un daiļliteratūru, savukārt, nokļuvis ASV, 1949. gadā izdevejdarbību atsāk ar laikraksta “Laiks” izveidošanu. 1951. gadā tiek atjaunota arī izdevniecība “Grāmatu Draugs”.

Pieņemu, ka mans Helmāra Rudzīša memuāru atstāsts var šķist pasauss, bet, ticat man, no viņa grāmatas strāvo enerģija un optimisms. Te nav ne miņas no bēdu stāsta par nelaimīgu trimdinieku, kas skumst pēc Dzimtenes bērziem un sūkstās par zaudēto spožumu. Rudzītis ir spējis izveidot veiksmīgu biznesu un to vairākas reizes uzcelt no jauna, tādēļ viņš ir reāls piemērs tam, ka dzīvē nekad nevajag nolaist rokas.

Sirsnīgi iesaku Rudzīša grāmatu visiem, kam interesē kultūrvēsturiski memuāri un ir vēlme bagātināt savas zināšanas par Latvijas grāmatizdošanas vēsturi. Helmārs Rudzītis bija apbrīnojams cilvēks, kas spēja aplipināt ar grāmatu lasīšanas bacili vairākas paaudzes lasītāju.

 

Valdemārs Kārkliņš “Dieva zeme”

Komentēt

Valdemārs Kārkliņš. Dieva zeme. − Bruklina: Grāmatu Draugs, 1953; 1973. (Rīgā pārizdots 1993. gadā, vienlaikus pārizdeva “Zvaigzne” un “Liesma”.)

Grāmatu gadsimts – 1953

Ar Valdemāra Kārkliņa (1906-1964) romāna “Dieva zeme” aprakstu gribētu atjaunot savu veco projektu “Grāmatu gadsimts”. Romānu es izlasīju jau pasen, gandrīz pirms pieciem gadiem (ak, jel!), bet pirmoreiz to lasīju vēl tālajos deviņdesmitajos, kad Latvijas bibliotēkas pārpludināja daiļliteratūras sūtījumi no trimdas latviešiem. Lai uzrakstītu aprakstu, man romānu nācās pārlasīt atkal, un nemaz to nenožēloju − ar katru reizi man tas patīk aizvien vairāk.

Jau iepriekšējā ierakstā minēju, ka Valdemāru Kārkliņu latviešu lasītājs zina pašam sev nezinot, jo lasījis daudzas viņa tulkotās grāmatas, bet pēc Otrā pasaules kara, jau dzīvojot ASV, Kārkliņš pilnībā pievērsās rakstniecībai – no 1953. līdz 1964. gadam viņam izdoti desmit romāni. Četri no romāniem iznāca ciklā “Dieva zeme”, kurā bija iecerētas pat divpadsmit grāmatas. Diemžēl plāns netika īstenots rakstnieka pāragrās nāves dēļ. Lai gan Kārkliņa romāni ir pārizdoti 90.gados, tomēr man šķiet, ka viņa darbi nav tik populāri, cik varētu būt.

Romāns “Dieva zeme” esot bijis iecerēts jau pasen – lasīju, ka Kārkliņš bēgļu gaitās 1944. gadā devies jau ar manuskriptu čemodānā, bet tas nozudis nebeidzamajā mantu pārsūtīšanas epopejā. Varbūt tā tam bija jānotiek, un romāns tika uzrakstīts otrreiz. Romāna “Dieva zeme” darbība notiek Zemgalē, turīgās lauku mājās, 20. gadsimta sākumā. Tas ir plašs stāsts par Midegu dzimtu, kura jau ceturtajā paaudzē dzīvo savā viensētā Saulgožu pagastā − lielās mājās, kas prasa čaklu un nerimstošu darbu. Midegu mīlestība ir zirgi, to ir krietni vairāk nekā parasti zemniekam, un attieksme arī nav patērnieciska, bet gādīgi mīloša. Romāna ieskaņā māju tagadējais saimnieks Jēkabs Midega ir nonācis zināmā strupceļā − mājai vajag saimnieces un arī mantinieka, bet viņam galīgi neiet ar tām precību lietām. Tādēļ Jēkabs raksta vēstuli brālim Mārtiņam uz Rīgu, lai atsūta kādu − “ja būs laba, es viņu precēšu”. Jēkabs ir tiešs, vientiesīgs un strādīgs, bet Mārtiņš − caurkritis lielpilsētas jurists, kas sapinies ar sarkano idejām. No Rīgas pie Mārtiņa atbrauc Krista − Mārtiņa bijusī, un mīlas trijstūris var sākties.

Pagastā par vīriem turēja tikai tos, kas kaut kas bija un kam kas bija; no vīra mūža palika tas, ko katrs varēja redzēt, − dēli, iekopta zeme, mājas, − un dzirdēt − viņa dzīvā teiksma; bet no sievas mūža − meitas, ganāmpulks; un viņu bērni, ja tie palika tai pašā novadā un turpināja vecāku darbu.

Iespējams, Kārkliņa lielākā meistarība izpaužas spējā savērpt kopā neiespējamo. Daļa no romāna ir sarakstīta īsteni straumēniskā garā − skaisti un plaši lauku mājas un dabas tēlojumi, kuri plūst līgani un valodiski bagātīgi; citas lappuses ir zobgalīga provinces proza, kura apraksta anekdotiskus notikumus, par kuriem ķiķina viss pagasts; bet trešais stāsts ir drāma, kurai tu seko ar sažņaugtu sirdi. Liekas neticami, ka to iespējams apvienot, bet Kārkliņam tas ir izdevies bez redzamām teksta vīlēm. Savukārt kā mīnuss būtu jāmin tēlu attīstība − dažbrīd šķiet, ka autors pārāk spilgti izveidojis varoņa portretu un nekādi nevēlas tā pārmaiņas, lai arī apstākļi tās diktē.

Romāna darbības laiks ir pirms un pēc 1905. gada revolūcijas, un Jēkaba brālis Mārtiņš ir tās aktīvs dalībnieks. Taču romānā revolūcija nav parādīta kā varonīga zemnieku cīņa pret apspiedējiem, bet drīzāk kā miera traucētāja, un pats Mārtiņš − nepatīkams, egoistisks musinātājs, kurš vārdos grib labu, bet atnes tikai ļaunu. Līdz ar to var secināt, ka Kārkliņam nav bijis vēlmes analizēt sabiedrības sociālekonomiskos procesus, bet drīzāk idealizēt vecās lauku saimniecības un uzburt krāšņas pastorālas ainas. Jāatzīmē, ka tas viņam ir lieliski izdevies un cilvēkam, kas nav tuvu stāvošs lauku darbam, tiešām var šķist, ka nav nekā skaistāka par zemnieka darbu.

… un nemaz nebija grūti, jo viss darbs, visa dzīve bija kā tāda vaga, vienā galā pavasaris, otrā rudens, vienā sēkla kaisāma, otrā liecās pilnas vārpas, un lēnprātīga pacietība garo vagu darīja īsu.

Kā kontrasts dabas ainavām ir cilvēciskās kaislības, un te nu ir ņemts gan komiskais, gan melodramatiskais aspekts. Te ir ievada aina, kur Jēkabs Midega savalda satrakojušos zirgu pajūgu un nogāž krogus lieveni, vai stāsts par to, kā Pēteris Midega piespieda spītīgo un skaisto ķēvi Bārbalu vilkt vezumu. Tad anekdotiskais gadījums par to, kā Lielais Ķikuts brauca spirta monopolu dedzināt un kas no tā iznāca, un tikpat komiskais stāsts par zaglīgās kalpones Lības atmaskošanu. Un Midegu mantinieka kristības, kas notiek vienlaikus ar revolucionāru mītiņu baznīcā, un Jēkaba brauciens palu laikā pie mirstoša bērna. Romāns kā dzīve − no smiekliem līdz asarām viens solis, no mīlas zvēresta līdz nodevībai − viena diena.

Dievs ir liels arājs, un cilvēku sirdis ir Dieva zeme. Dažkārt tā irdena kā lecekts, pati glaužas pie lemeša, bet citkārt akačos noslīkusi, akmeņu nogulēta, biezokņiem aizaugusi, tad tā ar uguni jāizdedzina un dziļi jāuzplēš līdums, lai varētu iekaisīt sēklu; un tad zeme asiņo un sāp, un kurn pret arāju, nezinādama viņa prātu, jo lēnām dīgst mūža sēkla. Tikai arājs zina, ko sēj un kāda būs raža.

Valdemārs Kārkliņš “Mājupceļš” (2003)

Komentēt

Valdemārs Kārkliņš. Mājupceļš: sarunas ar rakstniekiem trimdā. – Rīga: Daugava, 2003.

Valdemārs Kārkliņš (1906-1964) ir tāda personība latviešu literārajā dzīvē, kuru daudzi pazīst, paši to nezinot. Līdz Otrajam pasaules karam viņš darbojās kā ražīgs tulkotājs un redaktors, latviešu lasītāju iepazīstinot ar veselu rindu joprojām iemīļotu un lasītu ārzemju autoru. Īpaši daudz Kārkliņš tulkoja Helmāra Rudzīša izdevniecībai “Grāmatu Draugs” − un viņu sadarbība turpinājās mūža garumā, arī jau pēc kara, dzīvojot trimdā. Helmāra Rudzīša apbrīnojamā uzņēmība neaprobežojās tikai ar apgāda darbības atjaunošanu, bet viņš izdeva arī laikrakstu “Laiks” (no 1949. gada), kuram 1955. gadā tika pievienots bezmaksas literārais žurnāls “Laika Mēnešraksts” (1955-1963). Viens no žurnāla satura galvenajiem veidotājiem bija Valdemārs Kārkliņš, kurš žurnālam rakstīja pastāvīgu trimdas kultūras un sabiedrisko darbinieku portretu rubriku. Grāmatā “Mājupceļš” ir apkopotas žurnālā publicētās Kārkliņa esejas par trimdas rakstniekiem.

Krājumā kopumā ir apkopotas 26 esejas, tādēļ man nebūs iespējams nosaukt visus pieminētos rakstniekus. Jāatzīmē vien, ka Kārkliņa aptvertā ģeogrāfija ir gana plaša un viņš ciemojies ne tikai pie ASV latviešu rakstniekiem, bet devies arī uz Eiropu. Krājuma pirmā eseja ir par latviešu dzejnieci Zinaidu Lazdu (1902-1957), kura diez vai ir plaši pazīstama šodienas latviešu lasītājam, taču trimdas pēckara sabiedrībā viņai bija liela ietekme. Lazdas dzēlīgo izteikumu dēļ Kārkliņam ar dzejnieci bija atturīgas attiecības, bet tas nav mazinājis viņa cieņu un spēju novērtēt pēdējās labos darbus. Jau pirmajā esejā atklājas Kārkliņa spējas raksturot cilvēku − necenšoties izskaistināt, bet cenšoties atklāt personības dažādās šķautnes. Piemēram, Lazda tiek parādīta arī kā vārdos asa un paštaisna, bet līdzjūtību raisa viņas slimības gaitas un aiziešanas attēlojums.

Jau daudzkārt uzsvērts, ka trimdas grāmatniecības pastāvēšana ir fenomens, kurā grūti izšķirt, ko vairāk apbrīnot − mūsu izdevēju pašaizliedzību vai lasītāju uzticību.

Esejās Kārkliņš atklāj ne tikai attiecīgo personību, bet arī pauž savas sajūtas, kas radušās apciemojuma laikā, pārdomā intervijā dzirdēto un reflektē par iegūtajām atziņām. Lielākā daļa rakstnieku trimdā ir iekārtojušies kādos nebūt maizes darbos un ar rakstniecību nodarbojas brīvajos brīžos. Negribētos gan teikt, ka viņiem tas ir vaļasprieks, jo tas nozīmētu noniecināt literāro darbu kvalitāti. Taču jāatzīmē gan, ka trimdas literatūra lielākoties tapusi par spīti laika un naudas trūkumam.

Kārkliņš izmanto iespēju paust savu viedokli par to, vai iespējams latviešu rakstniekiem iekļauties savu mītņu zemju literārajā dzīve un cik lielā mērā vispār ir jāsekmē vai jāuzmanās no integrēšanās jaunajā dzimtenē. Vai ir ķecerīgi apbrīnot Monblānu, ja Gaiziņš smok nebrīvē? Nē, Kārkliņš saka: “Caur trimdas tuksnesi ejot, latvietim, manuprāt, nav jāiztiek tikai ar ūdeni, kas no mājas paņemts līdzi pudelē, tas var reizēm remdēt slāpes arī pie oāzes akas. Citādi viņš tālu netiks.” Kārkliņš pat brīnās par to, ka trimdas rakstnieku darbos tik maz parādās viņu ikdienas ainavas  − Rietumkanādas meži, Skandināvijas ziemeļblāzma vai Manhetenas torņi, bet dominē gremdēšanās pagātnē un sevī. Varbūt pieprasījums ir noteicis piedāvājumu un trimdas lasītājs negribēja pieņemt laika plūsmu?

Kārkliņs gan ir reālists, un, šķiet, tīri labi saprot, ka daļa no trimdiniekiem ātri iekļausies jaunajā dzīvē un, laikam ejot, aizvien mazāk būs vajadzīga latviešu literatūra. Lasīju aizplīvurotos izteikumus par latviešu trimdas sabiedrības mērīšanos ar iegūtajiem pasaulīgajiem labumiem, kurus līdz galam neizpratu, bet pieļauju, ka lielākā daļa izceļojušo gluži dabiski vispirms domāja par vēdera piepildīšanu un dzīves apstākļu nodrošināšanu, bet garīgās lietas palika otrajā plānā.

Grāmata varētu būt noderīga ne tikai, lai apmierinātu interesi par konkrētu rakstnieku, bet arī kā vispārējs kultūrvēsturisks ieskats trimdas sabiedrībā 20. gs. 50. gados. Kārkliņš raksta saistoši, nebaidās būt dažreiz asāks un izteikt savu vērtējumu. Kopējo noskaņu gan caurauž zināma rezignācija, jo autors pauž savas bažas par to, kas notiks pēc tam, kad liela daļa rakstnieku aizies mūžībā. Taču vienlaikus uztver kā savu misiju dokumentēt un atstāt vēsturei liecību par aizejošo laiku un tās varoņiem.

Zinātnieka, rakstnieka, dzejnieka, mākslinieka vieta, kur tas tautas labā var visvairāk darīt, nav ierakumos ar šauteni rokā; viņu īstais uzdevums [ir] turpināt savu darbu, turpināt to par katru cenu, izmantojot labvēlīgos apstākļus un par spīti nelabvēlīgiem. Pildīt tautas garīgās mantas pūru, vienalga, kur atrastos.

Older Entries Newer Entries