Sākums

2016. gada seriāli – 1

2 komentāri

Atjaunoju seriālu skatīšanās ieradumus un lēnītēm atgūstu iekavēto. Šajā ierakstā par tiem seriāliem, kas savu pirmo (un, iespējams, pēdējo) sezonu piedzīvoja 2016. gadā. Kaut ko es skatījos jau laicīgi, pagājušogad, bet citi ir skatīti nesen un izvēlēti pēc kāda nejauši atrasta saraksta. Bez noteiktas secības un hierarhijas.

Vinyl (2016) Seriāls ar lielām ambīcijām un slaveniem uzvārdiem, kas ar zināmu nostaļģiju parāda 20.gs. 70.gadu ASV mūzikas biznesa aizkulises. Vēstījuma centrā ir mūzikas izdevniecības boss Ričijs Finestra (Bobby Cannavale) – diezgan vētrains tips ar bohēmisku dzīves uztveri. Ļoti labi parādīts attiecīgais laiks un vide, dievīgs dziesmu celiņš – lai arī man tīri labi patīk mūsdienu elektroniskā mūzika, tomēr “īsto” skaņu nekas nevar aizstāt. Mīnuss ir tas, ka scenārijs ir diezgan saraustīts un desmit sērijām ir astoņi režisori (arī Skorsēze), katrs ar savu skatījumu. Galvenais varonis man nepatika (un vispār tauta par daudz šņauc nāsīs), tādēļ labi vien, ka turpinājuma seriālam nebūs. Rekomendēju mūzikas vēstures interesentiem. 7/10

Westworld (2016-) Šitas man reāli patika, visas ieguldītās naudas vērts ar lielisku aktieru sastāvu. Entonijs Hopkins galvenā leļļu meistara lomā, ar lellēm šoreiz ir domāti androīdi, kuri spēlē lomas milzīgā izklaides parkā. Nopērkot biļeti par lielu naudu, publika šeit ierodas vecmodīgā vilcienā un nokļūst Mežonīgo Rietumu iespaidīgā imitācijā. Pārsvarā ierodas vīrieši, lai “nolaistu tvaiku” – slaktēt indiāņus, drāzt prostitūtas un darīt visu to, par ko reālā dzīvē viņi dabūtu cietumsodu. Protams, ka mākslīgais intelekts nav tik vienkāršs un regulējams, tādēļ rodas aizvien lielākas problēmas, kuras parka saimnieki cenšas noslēpt. Iesaku skatīties. 9/10

StartUp (2016-) Seriāls par jauna biznesa uzsācējiem ar pamācošu morāli, kā nevajag darīt. Kārtējā mākslīgās naudas projektā apvienojušies datorģēnijs Izija, bankas klerks Niks un legalizēties gribošs mafijas pārstāvis Ronalds. Naudas apgrozījums šeit ir miljonos, kas kāpina spriedzi, bet jaunie censoņi, protams, ieberžas visās nepatikšanās pēc kārtas. Brīžiem banāli, bet līdz beigām var noskatīties, tādēļ seriālam būs otra sezona. 6/10

Roadies (2016) Seriāla pieteikums bija ļoti daudzsološs – parādīt rokgrupas pasaules tūres aizkulises, akcentējot to cilvēku darbu, ko skatītājs neredz uz skatuves- sākot no skaņotāja līdz producentam. Noskatījos divarpus sērijas un vairāk neizturēju – kaut kāda plika muldēšana, nesmieklīgi joki un galīgi nešķiet, ka ar tādu attieksmi var notikt jebkāda tūre. 0/10

The Night Manager (2016) Džona le Karē romāna ekranizācija ar Hjū Loriju galvenā nelieša lomā. Sajūtu ziņā līdzinās mazbudžeta Bonda daudzsēriju filmai, Bonda lomā – Toms Hidlestons. Ja patīk bondiānes filmas, tad tā varētu būt jauka izklaide, lai gan nedaudz vecmodīga. 7/10

Bondiānes “blondīnes” lomā ir jaunā austrāliete Elizabete Debiki, kuru satiku vēl vienā 2016. gada seriālā – The Kettering Incident (2016-). Debiki ir nestandarta filmu skaistule, drīzāk modele – gara maikste ar noslēgtu sejas izteiksmi, kas labi iederas abos seriālos. “Keteringas gadījumā” viņa tēlo ārsti, kam ir smagi atmiņas zudumi, un viņa atsperas uz dzimto Tasmāniju, lai noskaidrotu, kas īsti notiek. Man patika seriāla noslēpumainā noskaņa, smukās ainavas, tomēr atrisinājums gan lika vilties – es dotu priekšroku mistikai, nevis zinātniskai fantastikai. Diez vai skatīšos nākamo sezonu. 5/10

Stranger Things (2016-) Šo seriālu es varētu nosaukt par gada pārsteigumu. Tas ir kaut kas tāds, kas ļoti viegli varēja neizdoties – 80. gadu noskaņās veidots zinātniskās fantastikas stāsts. Skatījos un vienkārši fanoju, atceroties tā laika naivās sci-fi filmas. Ja nebūtu šodienīgā tehniskā līmeņa, tad to pilnīgi mierīgi varētu noturēt par 80. gadu vidus produktu. Nezinu, kas to padara skatāmu šobrīd, bet es ar lielu, nostaļģisku prieku “apēdu” stāstu par ļauniem zinātniekiem, slepeno laboratoriju un bērniem ar superspējām. Tik laba Vinona Raidere sen nav bijusi. 10/10

The night of (2016) Stāsts par kādu jaunu ņujorkieti, kurš nonāk dziļos sūdos un tiek apsūdzēts slepkavībā – garš, pamatīgs izklāsts par tiesiskās sistēmas džungļiem. Pirms skatīšanās nezināju, ka seriāls ir angļu “Criminal Justice” rimeiks, varbūt tad būtu uzreiz skatījusies angļu variantu. Angļiem viss ir daudz piezemētāk, bet amerikāņi ir atcerējušies par Holivudu un sabiezinājuši krāsas − čalis ir musulmanis un asiņu ir krietni vairāk. Diemžēl amerikāņiem patīk kopēt skandināvus un veidot garus, it kā spriedzi uzturošus kadrus ar dziļdomīgu mūziku, taču Ņujorkai tas nepiestāv, te ir cits temperaments. No astoņām sērijām mierīgi varēja izmest vismaz divas (tās epizodes par advokāta cīņu ar savu ekzēmu − pilnīgi droši). Kopumā stāsts ir pamācošs, ar jēgu un morāli. 8/10

The Young Pope (2016-) Viens no 2016. gada skaļākajiem seriāliem par negaidīti jaunu pāvestu, kas pēc ievēlēšanas nesāk savam vecumam atbilstošas liberālas reformas, bet tieši otrādi – bīda pat Vatikānam neierastu, ultra konservatīvu politiku. Pāvests ir Džuda Lovs un režisors – Paolo Sorentino, darbības vieta – svētā Pētera bazilika. Vispār es nezinu, vai man seriāls patika, jo galveno varoni īsti neizpratu, bet seriāls ir vizuāli ļoti skaists – iespēja pastaigāt pa bazilikas telpām, pasēdēt Siksta kapellā un novērtēt pāvesta “kleitiņas”. Izskaņa bija intriģējoša, tādēļ nākamo sezonu vismaz sākumā paskatīšos. 7/10

Marcella (2016-) Angļu seriāls par detektīvi, kas pēc ilgstoša pārtraukuma atgriežas darbā. Londonā pēc desmit gadiem atkal uzradies sērijveida slepkava, ko savulaik Marčellla nenoķēra un tagad viņa, bēgot no ģimenes krīzes, uzskata par savu pienākumu pabeigt iesākto. Vispār tas ir tāds vidusmēra detektīvs, kārtējais “Killing” pakaļdarinājums, tikai šeit galvenajai varonei atkal ir atmiņas zudumi un agresijas lēkmes. Galvenās varones tēlotāja (Anna Friel) man patika, tādēļ varbūt paskatīšos nākamo sezonu, bet vispār nekas īpašs. 5/10

Advertisements

Maija meitene

Komentēt

M30794-1 003

Dan Andreasen. Felicity Reading

 

Tik kluss un tik maigs

kā pusplaucis zils lina ziediņš

tavs mīļais vaigs.

.

Ar silto dvašu,

ko šķiroties pūšu roķelēs tavās,

es atdodu tev sevi pašu.

.

Man gribas būt zilajā ziediņā.

Un ziedēt. Un vairāk

itin nekā.

.

Fricis Bārda “Ziediņš” (no dzejoļu krājuma “Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam”)

Literatūras gada balva 2017

6 komentāri

2017. gada 21. aprīlī paziņoja Latvijas Literatūras gada balvas 2017 ieguvējus.

.

Nominācija LABĀKAIS DZEJAS KRĀJUMS

UZVARĒTĀJS – Juris Kronbergs “Uz balkona / bet ja visu laiku…” (Dienas Grāmata)

NOMINANTI:

Edvīns Raups “Ugunsnedrošs pulss” (Jānis Roze);

Māris Salējs “Kā pirms pērkona” (Pētergailis);

Ronalds Briedis “Zāles pret nemirstību” (Neputns);

Ruta Štelmahere “Krekls” (Neputns).

.

.

Nominācija LABĀKAIS PROZAS DARBS

UZVARĒTĀJS – Jana Egle stāstu krājums “Gaismā” (Lauku Avīze)

NOMINANTI:

Pauls Bankovskis “Trakie veči” (Dienas Grāmata);

Gundega Repše “Bogene” (Dienas Grāmata);

Laima Kota “Istaba” (Dienas Grāmata).

.

.

.

Nominācija LABĀKAIS TULKOJUMS LATVIEŠU VALODĀ

UZVARĒTĀJS – Zigurds Skābardis par Ervīna Velša romāna “Porno” tulkojumu no angļu valodas (Dienas Grāmata)

NOMINANTI:

Māra Poļakova par Serhija Žadana romāna “Džezs pār Donbasu” tulkojumu no ukraiņu valodas (Jānis Roze);

Dens Dimiņš par Selīna romānu “Ceļojums līdz nakts galam” tulkojumu no franču valodas (Jānis Roze);

Maima Grīnberga par Jāna Unduska eseju krājuma “Boļševisms un kultūra” tulkojumu no igauņu valodas (Neputns).

.

Nominācija LABĀKAIS LATVIJAS AUTORA DARBS BĒRNIEM

UZVARĒTĀJS – Uldis Auseklis “Kaķēns margrietiņās” (Lauku Avīze)

NOMINANTI:

Lelde Stumbre “Pūcīte ar zeltainajām acīm” (Zvaigzne ABC);

Lilija Berzinska “Lamzaks meklē lamzaku” (Dienas Grāmata);

Kārlis Vērdiņš “Tētis” (Liels un Mazs).

 

Nominācija SPILGTĀKĀ DEBIJA

UZVARĒTĀJS – Jānis Tomašs par dzejas krājumu “Melnie darba cimdi” (Pētergailis)

NOMINANTI:

Svens Kuzmins par stāstu krājumu “Pilsētas šamaņi” (Dienas Grāmata);

Dace Vīgante par stāstu krājumu “Ledus apelsīns” (Zvaigzne ABC);

Ilga Raščevska par romānu “Norakstītie”  (Zvaigzne ABC).

.

LaLiGaBa speciālbalva tika pasniegta ANITAI ROŽKALNEI, kas veikusi nozīmīgu ieguldījumu literatūrpētniecībā – radot darbu „Kārļa Zariņa burvju aplis” (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts). Anita Rožkalne (1956) ir literatūrzinātniece, ap 300 rakstu un recenziju autore, uzmanības centrā paturot jaunākās latviešu prozas attīstības tendences un rakstnieku biogrāfiju izpēti.

.

.

.

.

BALVA PAR MŪŽA IEGULDĪJUMU PIEŠĶIRTA dzejniekam un atdzejotājam ULDIM BĒRZIŅAM

Foto: Ģ.Raģelis

Balva piešķirta par izcilu ieguldījumu Latvijas rakstniecībā un Latvijas kultūrvides un valodas bagātināšanā ar nozīmīgiem pasaules kultūrtekstiem. 

***

Latvijas Literatūras gada balvas ekspertu komisijā strādāja: priekšsēdētāja Dace Rukšane-Ščipčinska, rakstnieks un literatūrkritiķis Guntis Berelis, literatūrzinātniece Sigita Kušnere, rakstniece un redaktore Rudīte Kalpiņa, rakstnieks Egīls Venters, literatūras skolotāju kuratore Ilze Mazpane, literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone, kultūras žurnāliste un literāro projektu vadītāja Liega Piešiņa, literatūrzinātniece Sandra Ratniece.

Regīna Ezera “Zemdegas” (1977)

6 komentāri

Regīna Ezera. Zemdegas: fantasmagorija. – Rīga: Liesma, 1977.

GRĀMATU GADSIMTS – 1977

Manā latviešu rakstnieku iztēlotajā reitingā Regīna Ezera atrodas pašos augstākajos plauktiņos, tomēr krietnu laiku centos pieturēties pie idejas, ka “Latviešu grāmatu gadsimta” projekts ir domāts, lai lasītu vēl neiepazītus latviešu autorus un grāmatas. Taču domas mainās − man pašai gribas dažu labu grāmatu pārlasīt, kā arī redzu, ka diezgan maz lasa kādreiz populārus un objektīvi labus latviešu autorus, viņi pamazām tiek aizmirsti, tādēļ varbūt pat mans nelielais grāmatas apraksts varētu kādu ierosināt palūkoties uz senāk izdotām latviešu autoru grāmatām.  Turklāt Ezeras “Zemdegas” Sibilla man uzdāvināja Ziemassvētkos, un tas bija lielisks iemesls romānu pārlasīt un palūkoties uz to ar svaigu skatu.

Romāns veidots no vairākiem stāstiem, kuri savstarpēji pārklājas, un vienojošais elements ir vieta – Mūrgale – “sīks, tumšs aplītis kartē”, kur saspiedušās vairāk nekā simts māju, ciema padome, aptieka, sakaru nodaļa, frizētava, astoņgadīgā skola, veikals un veterinārais iecirknis. Līdz Daugavai putna lidojumā ir desmit kilometru meža, taču Mūrgalei ir sava mazā upītē – Ūdrīte, kur vasarās ūdens vardei līdz padusēm. Tāda noslēgta, ārēji klusa apdzīvotā vieta kaut kur Latvijā, kas romāna uzrakstīšanas laikā, kad pat telefona nebija gluži katrā mājā un cilvēki vēl rakstīja vēstules, būtu ļoti piemērota skatuve, kur izspēlēt kādu drāmu vai detektīvu. Jā, “Zemdegās” noris gan drāmas, gan tiek piedzīvoti nāves gadījumi, kas pasaules mērogam ir sīka vienība, bet katram atsevišķam indivīdam – dzīvības un nāves jautājums. Ezeras raksturīgais paņēmiens − izplest katra indivīda dzīvi pasaules mērogā, un vienlaikus to ievietot kā mazu gabaliņu lielā mozaīkā. Jo mēs varam izprast pasauli tikai savas apziņas ietvaros, bet vienlaikus skaidri apzināmies, ka mums blakus dzīvo vēl miljoniem citu pasauļu.

Mūrgales iedzīvotāji nav nekādi komunisma cēlāji vai darba trieciennieki, Ezerai vispār nav raksturīgs padomju varoņa kults (taisni brīnums, ka viņa dabūja LPSR Tautas rakstnieces titulu). Sešu stāstu varoņu galerijā mēs sastopam gan pedagogu pāri, kam jātiek galā ar laulības izsīkumu un meitas pusaudžu krīzi, gan ciema pārdevēju, kuras krietni vecākais vīrs reiz ir nošāvis zaķi ar divām sirdīm, gan izcili kolorīto vetārstu, kuram eksotisks ir gan vārds, gan izskats un viņa noslēpumainība kairina tenkotāju iztēli, te ir vietējā bagātniece, kas dabūjusi mantojumu no ārzemēm un viņas vīrs – iedzērājs un trakulīgs motobraucējs, un divas sievietes, kas ar mātes un Solveigas mīlestību gaida mājās vietējo Pēru Gintu. Pēdējais ir “stāsts pašai par sevi”, kurā rakstniece ironiski ķidā savas daiļrades mokas. Stāstu sekstetu kā rāmis apņem rakstnieces ievads un nobeigums, kurā viņa nokļūst mistiskā mežā, ko varētu nodēvēt par Nāves dārzu. Viņas stāstu varoņi šeit ir sastinguši laikā, šeit nav pat paša laika, tikai apjauta, ka līganie stāvi ir miruši, vēl vairāk – daudzi no šiem cilvēkiem bija nogalināti, lai gan slepkavas roka nevienam netika pieskārusies tieši, jo nonāvēšanas veidi ir dažādi. Ar šādu ievadu autore jau laicīgi liek saprast, ka katra stāsta izskaņa būs traģiska, vienu no varoņiem sagaida nāve, tādējādi romānam tiek uzmests pārlaicīguma plīvurs.

Ar tuvu cilvēku nāvi un paša ciešanām apzīmogoto pagātni viņš nesa, kā gliemezis nes savu māju, tikai tā viņu nepasargāja ne no kā: nevilšs pieskāriens − un uzreiz atsedzas dzīvi audi.

Portrets. Regīna Ezera, ar kaķi. 1975. gada novembris. Fotogrāfs: Atis Ieviņš.

Rakstnieces dzīvē romāna rakstīšanas laiks ir saistīts ar traģisku notikumu − 1974. gada janvārī 22 gadu vecumā ir mirusi viņas vecākā meita, un neko tādu nav iespējams aizmirst vai saprast. Varbūt šī spēlēšanās ar nāves tēmu, rotaļīgā iecere visu izskaņā pārvērst par ļaunu sapni ir bijusi savdabīga samierināšanās ar sērām, nāves fakta pieņemšana. Ezeras daiļrade no šī trieciena nesalūzt, tikai iegūst spilgtākas krāsas un tādu kā vienaldzību pret to, kā “vajag” rakstīt, nekautrējoties atkāpties no ierastā reālisma. Jau no 60.gadu otrās puses Ezera ar ģimeni vasaras pavada Ķeguma pusē, savā mājā pie Daugavas, bet pamazām pārcelšanās no Rīgas notiek aizvien agrāk un aizbraukšana aizvien vēlāk, līdz 1977. gada rudenī viņa nolemj “Briežos” dzīvot pastāvīgi. Visticamāk jau, ka romānā “Zemdegas” ( un citos daiļdarbos) attēlots mežs Ķeguma HES tuvumā, kas izstaigāts kopā ar suni krustu šķērsu, baudot un vērojot dabas daudzveidīgās izpausmes. Es teikšu, ka līdztekus Ezeras dzīvelīgajiem varoņiem viņas dabas tēlojumi ir tikpat krāšņi un bagātīgi un nostājas blakus cilvēkiem kā līdztiesīga stāstījuma daļa.

Viņas vēsumā bija kaut kas no zivs, lēnprātībā − no aitas, un, ievērojot viņas un Pētera savstarpējo attieksmju raksturu, dibināti varēja pieļaut, ka viņa nepazina pat greizsirdību − kā vista.

Romāns “Zemdegas” nav domāts jauniešiem un īstenībā es būtu pat izbrīnīta, ja kāds vidusskolēns apgalvotu, ka tas viņam ļoti patīk − tajā vecumā daudz vieglāk uztveramas Ezeras Zooloģiskās noveles. Romānam nav ārējas spozmes, supervaroņu, liela mēroga traģisku notikumu, varoņos jaušama zināma rezignācija, samierināšanās ar apstākļiem, tomēr šajā ārēji mierīgajā dzīvē, zem līgana dienu plūduma ir jaušami milzu atvari, aizmigušas zemdegas, kuras, pienākot noteiktai stundai, uzliesmo ar iznīcinošu spēku. Ja jūs esat literārais gardēdis, tad tā ir grāmata jums.

…Un atkal es esmu Mūrgalē, un māju dūmeņi kā veči kūpina savas miera pīpes pret skaidro debesu velvi, vēsu un tīru kā stikls, un strūklas − baltas un iesirmas, un pavisam pelēkas dūmu strūklas stīdz, plūst un stiepjas augšup un ietiecas tieši debesīs, nez kur pagaistot un izklīstot lielos tālumos un augstumos, itin kā sakūstot ar vizmojošo starojumu, ko saule, virs meža svītras tik tikko paslējusies un pakāpusies, − oranžā un griezīgi spožā rīta saule lej aizgūdamās un neatņemdamās, lej devīgi un izšķērdīgi pāri visiem un visam, darot klajumus rožainus, ēnas zilas un kokus mēļus.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2017-janvāris/marts)

6 komentāri

Sveicināti pavasarī! Mājas kārtošanas process ir nonācis pie ielūkošanās pavisam mazās kastītēs, un te nu es atradu visādu laiku nozīmīšu krātuvi, kurā glabājas dažas diezgan eksotiskas. Nezinu, no kurienes man mājās ir nozīmīte “Общество книголюбов” (“Grāmatmīļu biedrība), taču šī PSRS organizācija ir radusies 1974. gadā un pastāv joprojām, no 2001. gada pārtapusi par “Международный союз книголюбов”. Smiekla pēc atcerējos, ka  Fledis pie Sibillas ieraksta par Grāmatu izstādi bija paudis ierosinājumu par blogeru atpazīšanas zīmēm − piespraudēm, uzlīmēm. Varbūt tālajos padomju laikos šādas piespraudes ar “Grāmatmīļu biedrības” logo cilvēkiem arī kaut ko nozīmēja.

Bet nu – pie šī gada jauniznākušajām grāmatām. Laikam jau mans lielākais līdzšinējais prieks ir par jauniem Aspazijas Kopotiem rakstiem (Latvijas akadēmiskais apgāds). 1.sējumā atrodams sastādītājas Ausmas Cimdiņas priekšvārds ar Aspazijas jaunības biogrāfiju un Aspazijas agrīnās lugas, kurām pievienota to iestudējumu hronika. Aspazija man ir sirdij tuva personība, un ceru, ka piepildīsies iecere izdot visus desmit Kopoto rakstu sējumus, šī gada beigās vajadzētu jau iznākt nākamajam.

Latvijas Grāmatu izstādes laikā tika prezentētas divas jaunas grāmatas no sērijas “Mēs. Latvija. XX gadsimts”. Ingas Ābeles romāns “Duna” (Dienas Grāmata) stāsta par 1949. gadu Rīgā, Sēlijā un Latgalē, kopā savijot cilvēka un zirga likteņus. Savukārt Andra Manfelde romānā “Virsnieku sievas” (Dienas Grāmata) stāsta par Liepājas pilsētas daļu Karostu 70. gados. Vēl viens apgāda “Dienas grāmata” nesens izdevums ir Andra Kolberga “Bise un kapakmens”, kas pēc apjomā drīzāk būtu dēvējams par garstāstu un šoreiz tas ir medību stāsts. Patiess prieks, ka Kolbergs atgriezies jaunāko izdevumu plauktā.

Jana Veinberga ir apņēmības pilna attīstīt romantiskā detektīva žanru latviešu literatūrā – varētu viņai palīdzēt, lasot jauno detektīvromānu “Klavierkoncerts” (Zvaigzne ABC) par kāda slavena pianista noslēpumaino nāvi.

Dramaturģe Lelde Stumbre sarakstījusi beletrizētu biogrāfiju “Maija, Cher Ami!” (Lauku Avīze) par Maiju Silmali − izcilu tulkotāju, dzejnieci, filozofi, bohēmisti, brīvmākslinieci, kuru izsūtīja 1951. gadā par iesaistīšanos “franču grupā”. Biogrāfija vēsta par laiku no 1956. līdz 1973. gadam, kad Silmale bija atgriezusies Latvijā pēc izsūtījuma.

Vēl vienai izcilai latviešu personībai – māksliniekam, grāmatu ilustratoram un autoram Albertam Kronbergam (1887 – 1958) – veltīta somu autora Jukas Rislaki grāmata “Vilki, velni un vīri: Alberta Kronenberga dzīve un daiļrade” (Neputns, no somu val. tulk. A. Žīgure).  Juka Rislaki: “Intuitīvi jutu, ka Kronenbergs ir kaut kas tikpat latvisks kā speķa pīrāgi, Jāņu siers, Skalbes dzeja un Blaumaņa lugas, dziesmu un deju svētki un arī dainas.”

Apgāds “Neputns” izdevis māksliniekam Janim Rozentālam veltītu monogrāfisku albumu “Janis Rozentāls” (sast. A.Brasliņa, L.Slava). Albumā iekļauta plaša mākslas darbu izlase, ko papildina unikāls fotogrāfiju klāsts. Albumam ir arī rakstu daļa ar pētījumiem un laikabiedru atmiņām.

Ņujorkas universitātes profesors, vizuālās kultūras eksperts Nikolass Mirzojevs pēta attēla lomu kultūras vēsturē, mūsdienu mākslā un medijos un tā ietekmi uz plašākiem procesiem sabiedrībā. Viņa grāmatas “Kā raudzīties uz pasauli” (Jānis Roze, no angļu valodas tulkojusi I. Paegle-Mkrtčjanna) nolūks ir ar piemēriem no mākslas, kultūras teorijas un mūsu ikdienas sniegt zinātkāriem nespeciālistiem pārskatu par to, kā vizuālie materiāli veido un iespaido mūsu dzīvi.

Lai arī domāta kā uzziņu literatūra bērniem, varbūt arī pieaugušajam noderēs “Zvaigznes ABC” izdotā “Pasaules vēstures hronika” − liela formāta grāmatā ar krāsainām ilustrācijām parādīti nozīmīgākie pagrieziena punkti cilvēces vēsturē.

Bija diezgan negaidīti latviski ieraudzīt grāmatu, kas pēdējā laikā kļūst aizvien populārāka gan angliski gan krieviski − Florians Iljess “1913. Gads pirms kara” (“J.L.V.”, no vācu val. tulk. I.Miska). Nosaukums gan ir nedaudz maldinošs, jo tā nav plaša vēstures monogrāfija, bet drīzāk lirisks, kultūrvēsturisks ieskats pārsvarā Eiropas mākslas un kultūras dzīvē īsi pirms lielajām pārmaiņām.

Par citu karu − Otro pasaules − stāsta krievu mākslinieka un prozaiķa Leonīda Rabičeva atmiņas “Karš visu norakstīs” (Lauku Avīze, tulkotājs laikam ir tik mazsvarīgs, ka nekur netiek uzrādīts). 1941. gada decembrī Rabičevs 18 gadu vecumā tika mobilizēts padomju armijā, ieguva sakarnieka specialitāti un virsnieka statusā armijā pabija līdz 1946. gadam. Viņa atmiņas stāsta par neizskaistināto kara ikdienu, tie ir “godīga cilvēka memuāri”.

Slavenā kādreizējā padomju izlūka Viktora Suvorova grāmata “Spiegošanas pamati” (Dienas Grāmata, no krievu val. tulk. J.Kalve) tomēr nav spiegošanas rokasgrāmata, autors stāsta, kā strādāja PSRS Ģenerālštāba Galvenā izlūkošanas pārvalde (GRU), kā izvēlējās un sagatavoja informācijas ieguves virsniekus, tas ir, spiegus. Iespējams, grāmatā solītie padomi spiegošanas iesācējiem jau ir nodrošinājuši tai bestsellera statusu.

No tulkotās daiļliteratūras jāatzīmē austriešu rakstnieka Roberta Zētālera īsromāns “Viss mūžs” (Zvaigzne ABC, no vācu val. tulk. S.Brice), kas pēc anotācijas atgādina Viljamsa “Stouneru” – kāds padzīvojis vīrs atskatās uz savu dzīvi, šoreiz no Austrijas kalnu ielejas, kur pavadījis visu dzīvi. Varētu būt kaut kas klusināts un tēlains.

Izdots turpinājums Elenas Ferrantes “Brīnišķīgai draudzenei” – “Jaunais uzvārds” (Zvaigzne ABC, no itāļu valodas tulkojusi D.Meiere). Es gaidīšu, kad būs iznākušas visas četras daļas, jo no pirmās daļas lasītājiem esmu sapratusi, ka gaidīt turpinājumu bija grūti.

Viena no pagājuša gada lasītākajām grāmatām Zviedrijā bija Karolīnes Ēriksones trilleris “Pazudušie” (Lauku Avīze, no zviedru val. tulk. I.Balode), kurā galvenā varone vairākas reizes mīklainos apstākļos zaudējusi tuviniekus un vēlas noskaidrot, kas notika patiesībā.

Latviski izdots nu jau ceturtais somu rakstnieces Sofi Oksanenas romāns –  “Norma” (Zvaigzne ABC, no somu valodas tulkojusi G. Pāvola), šoreiz ģimenes drāma, kurā neiztrūkst arī kriminālromānam raksturīgu notikumu.

Nobeigumā liecība, ka izdevniecība “Madris” nolēmusi atbalstīt garīgi slimu cilvēku daiļradi – izdota Mišela Demarkē grāmata  “Tiobas pareģojums” (Michael Desmarquet “Thiaoouba Prophecy”, 1995), kuras autors reiz ticis no citplanētiešiem nolaupīts un guvis unikālas atziņas. Vai jūs spējat pretoties reklāmas sauklim – “Precīzs aculiecinieka pārskats par Visuma esību”? (Goda vārds, ir tik daudz interesantu, netulkotu grāmatu par populārzinātniskām tēmām, kam mums šis “izstrādājums” ir vajadzīgs latviski?)

Tas arī šoreiz viss, priecīgu lasīšanu!

Dženifere Vorsa “Izsauciet vecmāti!”(2013) un “Darba nama ēnas”(2015)

3 komentāri

Dženifere Vorsa. Izsauciet vecmāti! / Dženifere Vorsa; no angļu val. tulk. Sintija Zariņa. – Rīga: Zvaigzne, 2013. (Jennifer Worth. Call the Midwife. 2002)

Dženifere Vorsa. Darba nama ēnas / Dženifere Vorsa; no angļu val. tulk. Sintija Zariņa. – Rīga: Zvaigzne, 2015. (Jennifer Worth. Shadows of the Workhouse. 2005)

(Nu ko, palaidīsim tautā vēl vienu lingvistisko spazmu, kā teiktu Gundega un iespļautu aciņā, no kuras pati dzer.)

Turpinot tēmu par sievietēm 20.gs. 50.gados, sanāca izlasīt divas grāmatas par angļu vecmātes gaitām Londonā. Nevar tās īsti nosaukt par memuāriem, taču autore tiešām ir strādājusi par medmāsu un vecmāti Londonas tā laika nabadzīgākajā rajonā Īstendā, tādēļ tās būtu dēvējamas par atmiņām daiļliteratūras formā. Biju iedomājusies, ka vienkārši paņemšu palasīt kaut ko izklaidējošu “par dzīvi”, bet diezgan negaidīti pirmā grāmata man iepatikās tik ļoti, ka nopirku to sev mājas grāmatplauktam.  Autores valoda nav izsmalcināta, pārbagāta ar epitetiem, tomēr viņa spēj precīzi un gana tēlaini pastāstīt par varoņiem un notikumiem.  Kā jau mediķei, Vorsai nepiemīt lieka jūtināšanās par smagiem gadījumiem un lasītāja asaras spiešana, tomēr viņas dažbrīd vienkāršie apraksti, gandrīz kā fakta konstatācija, izsauc daudz lielāku līdzpārdzīvojumu par citiem – drāmas cienīgiem opusiem.

Nedomāju, ka es esmu vienīgā, kam par Anglijas medicīnisko aprūpi 20.gs. pirmajā pusē un agrāk bija krietni labāks iespaids. Vorsa raksta (diemžēl viņa nemin avotu), ka 19.gadsimta vidū nabadzīgā slāņu dzemdētāju mirstības rādītāji bija no 35-40%, bet jaundzimušo – apmēram 60%. Bērnu pieņēmējas bija neizglītotas, bet ārstam naudas, protams, nebija. 19.gs. 60. gados tikai 10% dzemdību (gadā to bija 1 250 000) piedalījās ārsts, un ārsti nebija ieinteresēti apmācītu vecmāšu ieviešanā. Pirmās par sieviešu veselību sāka rūpēties mūķenes, kas atvēra aprūpes namus nabadzīgajos rajonos, taču vēl ilgi pirmsdzemdību aprūpi uzskatīja par nelietderīgu. Tikai 1902. gadā pieņēma likumu par vecmātēm, un 1903.gadā sertificēja pirmo vecmāti. Dženifera Vorsa 20.gs. 50. gados arī sāka strādāt šādā klostera aprūpes namā, lai arī pati nebija mūķene. Viņas darba vieta bija Īstenda – Londonas nabadzīgais gals, kurā 19. gs. vidū tika uzslieti daudzdzīvokļu nami Londonas doku strādniekiem un viņu ģimenēm, bet 50.gados tie jau bija grausti, kurus bija smagi skārusi Otrā pasaules kara vācu bombardēšana. Cilvēki dzīvoja lielā saspiestībā, diezgan nehigiēniskos apstākļos, taču bērnu dzima daudz, jo kontracepcija netika izmantota. Vorsa apraksta kvartālus, kuriem teorētiski vajadzētu būt pamestiem, taču tur joprojām dzīvo cilvēki (lielā cūcībā) un zeļ dzertuves un bordeļi. Tai pašā laikā viņai kā vecmātei nekad nav bijis bail iet vienai tur, kur pat policisti iet divatā, jo Īstendas iedzīvotāji ļoti respektēja mūķenes un vecmātes un nekad tās neaiztika.

Autores medicīnas izglītība skaidri nojaušama ārstniecisko manipulāciju aprakstā – viņa neraksta vienkārši, ka varonim tika injicētas zāles, viņa precizē, kādas zāles, cik liela deva, kurā vietā un kāda būs gaidāmā reakcija. Vienā no pirmajām nodaļām autore lietišķi un prātīgi, ņemot par piemēru konkrētas sievietes dzemdības, izklāsta to norisi diennakts garumā, citā nodaļā viņa lasītāju informē, kā pareizi pieņemt tūpļa guļas dzemdības. Turklāt viņai to izdodas izdarīt korekti un informatīvi, šajā grāmatā nav nekādu šausmu stāstu, kurus nevajadzētu lasīt grūtniecēm. Vorsas stāstījumam kopumā ir tāds jauks, pozitīvs noskaņojums – īpaši tas attiecas uz dzemdību jautājumiem, un man pat šķiet, ka tas ir veidots speciāli, lai nevienu nesabiedētu, jo pat mūsdienās ārstniecības iestādēs dzemdības vienmēr nenorit gludi, kur nu vēl pirms 70 gadiem dzemdējot mājās.

Otrai grāmatai “Darba nama ēnas” saskaņā ar nosaukumu vajadzētu vēstīt par tādu kādreizējo nožēlojamo Anglijas institūciju kā darba nami, taču tās īsti neatbilst patiesībai. Grāmatu veido trīs daļas un tikai pirmā daļa stāsta par trim kādreizējiem darba nama bērniem un viņu likteņiem. Otrā daļa veltīta mūķenes Monikas Džoanas dzīvesstāstam, bet trešā – par autores satikšanos ar kādreizējo karavīru Džozefu Koletu, kurš mūža beigās palicis viens un priecīgs satikt kādu atsaucīgu dvēseli jaunās medmāsas personā. Jāatzīst, ka otrā grāmata zaudē pirmajai un vairāk šķiet, ka tie ir atsevišķi stāsti, kurus autore kādreiz dzirdējusi un vienkārši grib pierakstīt, lai par šiem cilvēkiem paliktu rakstīta liecība. Lasīt gan bija vērts un priecājos, ka iepazinu šo cilvēku dzīvesstāstus.

Mums izsniedza 3 atbilstoša izmēra kleitas, 12 priekšautus, 5 cepures un apmetni. Tika sniegti arī precīzi norādījumi, kā tas viss vienmēr jāvalkā. Medmāsu kleitas apakšmalai bija jābūt 38 cm no grīdas – ne vairāk un ne mazāk. Cepures, kas bija plakans, stērķelēts auduma gabals, bija jāsaloka un jāpiesprauž precīzā formā un lielumā. Priekšauti bija jāpiesprauž noteiktā vietā virs krūtīm un jāpielāgo kleitas garumam. Kurpēm bija jābūt īpaša modeļa apaviem ar auklām un gumijas zolēm, lai staigājot neradītu troksni. Zeķes bija melnas ar vīlēm. Jostas un uzpleči bija dažādās krāsās un norādīja, kurā kursā medmāsas studē. Dežūras laikā vienmēr bija jāvalkā pilns formas tērps.

Ja salīdzina padomju, amerikāņu un angļu grāmatas par sievietēm 20. gs. 50.gados, tad visbagātākā dzīve, protams, ir ASV un tur pat neparādās jautājums par bērna aprūpi – skaidrs, ka dzemdības notiek slimnīcā un galvenā problēma ir mātes distancētā attieksme pret bērnu, kas tiek pretstatīta “siltajai” melnādainajai auklei. ASV grāmatā netiek apskatīts jautājums par sievietes tikumību – kas notiek, ja neprecēta sieviete dzemdē bērnu, savukārt angļu un padomju grāmatās skaidri redzama atšķirība – Vorsa stingri uzsver neprecētas māmiņas skaudro likteni, bet Čižovas grāmatā vientuļā māte tiek pieņemta samiernieciski, lai arī sabiedrība vērīgi seko viņas gaitām. Un – tas man bija negaidīti priekš sevis – padomju fabrikas sievietes dzīve dažos aspektos bija labāka nekā Īstendas strādnieku ģimenes mātei (sociālo garantiju ziņā noteikti) un izvēles brīvības ziņā viņa bija priekšā pat amerikānietēm.

Grāmatu sērijā par vecmāti un Īstendu ir vēl trešā grāmata – Farewell to the East End. Ceru, ka latviešu izdevējs mūs iepriecinās arī ar to.

Aprīļa meitene

Komentēt

4_Alberto Macone (1971) The Secret Place (2016)

Alberto Macone (1971) The Secret Place (2016)

No sveķainiem pumpuriem tik tikko izšķīlušos jauno lapu aromāts, augsnes rūgtenais valgums, bula zibens un slaids, gaišs stāvs atvērtā logā… Viņā kaut kas smeldzīgi ieviļņojās − tik spēji un stipri, ka sažņaudzās sirds. Ilgas, gaidas, vienaldzības vēl nenotrulināta klusā sajūsma par pasaules neizmērojamo skaistumu − viss, ko izstrāvoja šis vienlaikus reālais un nereālais tēls loga ailē, ieplūda viņā un atkal atstarojās no viņa. Viņam gribējās pieiet klāt, taču viņš nepiegāja, nebūdams drošs, vai izteikti vārdi nesapostīs skaistumu, kas aplūkojams vienīgi iztālēm kā glezna, kur tieši atstatums slēpj burvību, bet tuvums atsedz krāsu triepienus. Viņš bija gana vecs, lai to zinātu, taču, kā redzams, nepietiekoši vecs, ja visu beidzamo laiku bija neskaidri gaidījis šo saviļņojumu un ja tas bija pārsteidzis viņu nesagatavotu − kā tas notiek aizvien. Viņš brīnījās par savām ar gadiem tik nesaderīgajām jūtām, bet nekaunējās no tām, kā nebija kaunējies nekad, tikai nereti slēpis − bet tas nav viens un tas pats. Un līksmais nemiers, kurš viņu pārņēma un kuram − kā viņš pats skaidri zināja jau iepriekš − nākotnē vajadzēja nest arī ciešanas, šobrīd bija vienīgi apliecinājums, ka nekas nav noslēdzies un beidzies, ka viss turpinās un turpināsies vēl un vēl. Pēc sapņa, kur viņu nogalināja, viņš līdz apskurbumam asi un spilgti manīja dzīvības strāvojumu sevī.

Regīna Ezera “Zemdegas” (1977)

Ketrīna Stoketa “Kalpone” (2012)

1 komentārs

Ketrīna Stoketa. Kalpone / no angļu val. tulk. Vanda Tomaševiča. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2012. (Kathryn Stockett. The Help. 2009)

Amerikāņu rakstnieces Stoketas romāns “Kalpone” manā plauktā ir bijis ilgu laiku, un tikpat ilgu laiku es taisos lasīt tematisku izlasi par ASV Dienvidu štatiem, t.s. Dixie. Kā redzams, tas vēl nav noticis un kad nu vēl notiks, tādēļ iedvesmojos no Mairitas, kura pēc ieilgušas lasīšanas nesen pabeidza “Kalponi”, un izņēmu no plaukta savu grāmatu. Izlasīju to un pēc tikpat nejaušas atlases principa izlasīju arī nākamo romānu (Dž. Vorsas “Izsauciet vecmāti!”), un sapratu, ka martā vienu pēc otras esmu izlasījusi trīs grāmatas, kuras sieviete sarakstījusi par sievietēm, to darbība notiek 20. gs. 50. un 60.gadu mijā, atšķiras tikai valstis − Krievija, ASV un Anglija, bet pašas grāmatas sarakstītas jau 21. gadsimtā. Man bija interesanti salīdzināt un jāsaka, ka atšķirība bija ievērojama, ja atskaita to, ka visās (grāmatās un sievietēs) ir vēlme pēc labākas, laimīgākas dzīves un sakārtotākas pasaules.

Romāna “Kalpone” darbība notiek Misisipī štatā, Džeksonas pilsētā. Jau vairākus gadu desmitus ASV norisinās afroamerikāņu cīņa par cilvēktiesībām, un 50. gadu beigās tā jau ir vienota, organizēta kustība. ASV Dienvidu štatos pārmaiņas notiek daudz grūtāk nekā Ziemeļos, un daudzi dienvidnieki izvēlas ignorēt saspringto situāciju, kas kļūst aizvien nokaitētāka un aizvien biežāk noved pie vardarbīgām sadursmēm. Stoketa nav pievērsusies kādas afroamerikāņu aizstāves cīņas gaitām, demonstrācijām un tiesu prāvām, tā vietā romāna darbība pieticīgi notiek dienvidnieku mājās un galvenās varones ir melnādainas kalpones un viņu kundzes − bālģīmes. Jāpiezīmē, ka feminisma otrais vilnis vēl nav pāršalcis Dienvidus, tādēļ baltās meitenes arī atrodas savdabīgā sprostā − viņu galvenās dzīves lomas ir sieva un māte, bet domas par jebkādu profesionālo karjeru netiek atbalstītas. Tā nu baltās kundzes, kas grāmatā lielākoties tiešām ir ļoti jaunas − divdesmitgadnieces, izklaidējas iknedēļas bridža partijās, labdarības pulciņos un komandējot savas melnādainās kalpones, kas kopj viņu māju, gatavo ēdienu un audzina viņu bērnus.

Romānā ir trīs stāstnieces, kuras pamīšus vēsta par notikumiem. Pirmā ir gados vecākā kalpone Eibilīna, kas zaudējusi savu dēlu balto nevērības dēļ, otrā − jaunāka kalpone Minnija, kurai ir liela ģimene un nešpetna mēle, bet trešā ir balto kokvilnas fermas īpašnieku meita Skītere, kurai ienācis prātā, ka ar melnādaino kalpoņu dzīvesstāstiem viņa varētu ieinteresēt izdevējus un uzsākt rakstnieces karjeru. Drošības situācija štatā un pilsētā ir bīstama, tādēļ šāda dzīvesstāstu pierakstīšana var beigties ļoti bēdīgi gan melnajām kalponēm, gan baltajai censonei. Autore daudz laika velta, lai pastāstītu par varoņu ģimenēm un darba apstākļiem, raksturotu balto un melno attiecības, kas būvētas uz pastāvošo likumu bāzes. Grāmatā ir viens izteikti negatīvs otrā plāna personāžs − vietējās dāmu komitejas priekšsēdētāja Hillija Holbruka, kas brīžiem kļūst tik groteska, ka atgādina Kruelu de Vilu. Pretstats viņai ir Minnijas saimniece Sīlija Fūta, kas pati uzaugusi nabadzībā un neuzskata par kaunu sēdēt un ēst pie viena galda ar kalponi; diemžēl Sīlijai nav dots pietiekami daudz prāta, lai konkurētu ar viltīgo un valdonīgo Hilliju. Nedaudz izbrīna, ka galvenās lomas ir atdotas ļoti jaunām sievietēm, kuru mātes ir pataisītas par slimām un nobīdītas malā, jo parasti dažādās labdarības organizācijās noteicošais vārds pieder vidēja vecuma kundzēm, kuru vīri ieņem vadošus amatus. Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet dāmu komitejas sapulce Džeksonā stipri vien atgādināja padomju arodbiedrības sanāksmi Ļeņingradā no manas iepriekš lasītās grāmatas − padevīgu kazu bars, kura priekšgalā nolikta valdonīga bāba, kas iedomājas, ka var regulēt citu cilvēku dzīves.

Lai arī Stoketas attēlotās situācijas un attieksme pret afroamerikāņiem, protams, ir lielākai daļai mūsdienu cilvēku nepieņemamas, tomēr rakstītais pārsvarā atstāj tāda pop-romāna iespaidu. Labi uzrakstīts, saistoši raksturi, komiski gadījumi mijas ar aizkustinošiem momentiem, ar romāna palīdzību var iegūt virspusēju ieskatu par tā brīža situāciju Misisipī, taču tā nav literatūra, kas aizgrābtu pati par sevi – vienkārši krietns, profesionāli uzrakstīts romāns. Mēģināju noskatīties arī Holivudas filmu ar tādu pašu nosaukumu, bet tālāk par pusi netiku − kaut kā uz ekrāna tas viss izskatījās vēl popsīgāk un sievietēm draudošās briesmas par atklātību, ko romānā izdevās attēlot diezgan ticami, filmā šķita kā koķetēšana. Man arī nekādi neizdevās sasaistīt Emmu Stounu ar galvenās baltādainās varones Skīteres tēlu − fiziskā veidola un uzvedības nesakritība padarīja nesaprotamu un pat neticamu dažu sižeta pavērsienu.

Es neesmu pārliecināta, ka romāns “Kalpone” ir nesis kādu oriģinālu, būtisku pienesumu afroamerikāņu diskriminācijas tēmai, kas attēlota jau tūkstošos daiļdarbu. Turklāt būtisks mīnuss man šķiet diezgan  vienpusējais uzstādījums: baltās sievietes (ar pāris izņēmumiem) ir savtīgas, manierīgas būtnes, kas nemīl savus bērnus, kurus uzaudzina čaklas un sirsnīgas melnādainās, kam dzīve dara pāri jau no bērnu dienām. Man ir tādas klusas aizdomas, ka būt par kalponi nav viegli ar jebkuru ādas krāsa un dažs labs baltais atradās vēl nožēlojamākā stāvoklī, tādēļ lielu daļu romānā aprakstītā var attiecināt uz sabiedrības sociālo nevienlīdzību, nevis rasu diskrimināciju.

Елена Чижова “Время женщин”(2010)

Komentēt

Елена Чижова. Время женщин. – Москва: АСТ, Астрель, 2010.

Jeļenas Čižovas grāmata manā plauktā gulēja jau krietnu laiku, līdz noskatījos par to vienu vlogu un atcerējos, ka vispār martā derētu lasīt grāmatas, ko sievietes uzrakstījušas par sievietēm. Visticamākais, ka grāmatu es nopirku, jo 2009. gadā tā saņēma krievu Bukeru kā labākais romāns krievu valodā, ka arī tēma – pēckara dzīve Ļeņingradā – šķita saistoša. Un kavējos lasīt arī tēmas dēļ, jo neko priecīgu tā nesolīja. Iespējams, tā ir kopēja postpadomju telpas tradīcija – pagātni attēlot padrūmās krāsās, lai gan (aizsteidzoties priekšā izklāstam) jāatzīmē, ka Čižova ir izmantojusi ļoti tumšu paleti.

Romāna darbība sākas 50-to gadu otrā pusē. Jauna sieviete Antoņina ir atbraukusi no laukiem uz Ļeņingradu strādāt kādā uzņēmumā, par to viņai piešķir vietu strādnieku kopmītnē (šadu darbaspēku nievīgi dēvē par “лимитá”). Saskaņā ar Pelnrušķītes shēmu viņa iepazīstas ar princi, tomēr princis drīz nozūd, atstājot viņu grūtu. Pēc bērna piedzimšanas Antoņinai piešķir istabu komunālā dzīvoklī, kur dzīvo vēl trīs pilsones, kas jaunību pieredzējušas pirms revolūcijas. Kā trīs moiras Ariadne, Glikērija un Jevdokija apstāj mazo meiteni un turmāk aktīvi piedalās tās audzināšanā. Māte meiteni nosaukusi padomju laikam dīvainā vārdā par Suzannu, bet “moiras” apspriežas un nolemj meiteni slepus nokristīt par Sofiju un tādā vārdā to dēvēt mājās. Mazā Sofija ļoti ilgi nerunā, taču tas netraucē viņai ierādīt pat franču valodu un iegūt visādi citādi smalku cara laika audzināšanu. Ar līdzekļiem gan ir ļoti trūcīgi, pensijas “moirām” ir ļoti mazas, un Antoņina  raujas vairākās maiņās, lai savilktu galus kopā.

Romānu caurstrāvo bažas un nemiers, autore dod vārdu gan mātei, gan meitai, gan “moirām”. Antoņina uztraucas par iztiku, pārtikas un drēbju iegūšanu, viņa ļoti nervozē, lai par meitas mēmumu neuzzina darbā, jo citādi – “atnāks, atņems, ieliks iestādē”. Romānā labi parādīts, kā vietējās varas – nosacītās “dāmu komitejas” neredzamā roka ir sastingusi brīdinošā žestā virs visiem uzņēmuma darbiniekiem un uzmana, lai viss būtu “kā pienākas”. Cilvēku personiskā dzīve ir visa kolektīva uzraudzībā. “Moiras” nespēj sadzīvot ar jauno iekārtu, viņas visas ir kara laikā vai Staļina represijās pazaudējušas savus tuviniekus, praktiski vientuļas un Sofija viņu dzīvē ir kā mazs saulstariņš.

J.Antipova “Meitene no Pereslavļas”(1964)

“Sieviešu laiks” nav garš romāns, taču es biju laimīga, kad tas beidzās, jo tas bija drūmi. Antoņina nopietni saslimst, tur ir daudz murgainu sapņu, kam pa vidu jaucas reliģijas atliekas, zemnieku māņticība, padomju represijas. Ne viņas, ne citu romāna varoņu dzīvi nav par ko apskaust – cilvēki staigā kā pa virvi virs bezdibeņa, cenšoties nepaklupt padomju sistēmas ierobežojumos. Visi ir iebaidīti, tramīgi, un pat labie varoņi var izpausties tikai slepus, pa kluso. Man patika, kā romānā ir parādīta ikdiena – komunālā virtuve, pārtikas ieguve rindās, darbs rūpnīcā, pieticīgā izklaide, pastaigas pa Ļeņingradu. Tai pašā laikā tas viss tomēr bija ļoti pietuvināti, subjektīvi vairāku sieviešu skatījumi uz dzīvi, gribējās, lai autore ik pa laikam paņem plašāk un ieliek varoņus lielākā ainā. Lai gan – arī tādam skatījumam ir vieta zem saules.

Romāna izskaņā Sofija ir pieaugusi, kļuvusi par mākslinieci un 80-to gadu beigās atskatās uz savu bērnību. Viņa jūt lielu nostaļģiju pēc savām “babuškām” un bērnības laiku, kad mēmums viņu vienlaikus norobežoja un pasargāja no lielās pasaules. Autore gan nav izvērsti parādījusi Sofijas dzīvi pusaudžu gados un jaunībā, tikai pametusi vispārēju informāciju, bet būtu bijis interesanti uzzināt, kā un kāpēc Sofija beidzot sāka runāt, kā iekļāvās padomju “kolektīvā”. Iespējams, ka romānu bija vērts lasīt, lai iegūtu ne tik daudz faktu, cik izbaudīt padomju Ļeņingradas atmosfēru (kurā atgriezties gan negribas).

Ziema #2017: kopsavilkums un atā!

16 komentāri

mopsis_tulpesLasu, kā daudzi veido mēnešu kopsavilkumus un favorītu sarakstus, un arī man jau sen gribas kaut kā atskaitīties par visādām lietām – ne tikai grāmatām, bet arī par to, kas iepaticies vai bijis uzmanības vērts visās citās dzīves jomās. Katra mēneša beigās es noteikti nespēšu “kopsavilkties”, taču četrreiz gadā tas ir paceļams pasākums.

No decembra līdz februārim es izlasīju 16 grāmatas, diemžēl uzrakstījusi esmu tikai par septiņām. Decembrī nopirku piecas grāmatas (tikai jau vairs neatceros kuras), janvārī – patīkamu nulli, februārī – piecas grāmatas, no kurām četras esmu izlasījusi, bet piektā drīzāk ir uzziņu literatūra un es to aktīvi izmantoju. Janvārī izveidoju sev skaistu lasīšanas sarakstu, kura vadmotīvs bija 1.Pasaules karš, taču ļoti veiksmīgi to pilnībā ignorēju un lasīju zviedru autorus – jaunu Lindgrēnes biogrāfiju, nelasītu Lindgrēnes grāmatiņu, izslavēto “Vīrs, vārdā Ūve” un Lekbergas detektīvu. Gribēju izlasīt arī Valgrēna “Gaišreģi”, bet gana ātri atklāju, ka galvenais varonis – pretīgs punduris – man riebjas tik ļoti, ka riebjas pati grāmata. Februāris sanāca īss un saraustīts mēnesis, lasīju postapokaliptisko “Vongezeru”, jauno Meksikas sēru stāstu “Lūgšanas par nolaupītajām” un divas praktiskas grāmatas par mājas kārtošanu un skaistumkopšanu.

Šajā gadā pagaidām esmu pavisam nekulturāla, nekur neesmu gājusi un savu enerģiju lielākoties veltījusi praktiskām lietām. Varētu gan pieminēt, ka manu skatāmo vlogu sarakstu ir papildinājušas trīs jaukas dāmas, ļoti interesantas personības. Pirmā ir no Sočiem – Jūlija Volkodava, kas ir savā jomā pazīstama kopiraitere (kā šo zvēru sauc latviski?), veiksmīgi pelna naudiņu internetā, taču nesen sākusi rakstīt arī romānus un nu jau uztapis otrais. Otrā ir Anastasija no Anglijas, kura pagaidām savus vlogus ieraksta paralēli angliski un krieviski, jo praktiski pusi dzīves jau dzīvo ārpus Krievijas. Viņas doktora disertācija ir par Alcheimera slimību, taču šobrīd viņa vidusskolā pasniedz bioloģiju un fiziku. Trešā ir maskaviete Ksenija, kura kādreiz pastāsta arī par grāmatām, taču viņas lielā kaislība ir balets, un es, viņu skatoties, varu uzzināt vairāk par Maskavas kultūras dzīvi. Paradoksāli, ka viņas darbs ir saistīts ar celtniecības instrumentu pārdošanu un vlogot viņa sākusi par skaistumkopšanu, lai varētu parunāt par kaut ko sievišķīgu.

Šī ziema man iezīmēsies ar to, ka dīvainā kārtā patiešām būšu nedaudz pārveidojusi savus ieradumus. Pašu galveno – laikus iet gulēt – man gan nav izdevies iegūt, tas bija labi tikai kādu nedēļu. Apstākļu spiesta, pārskatīju visu savu kosmētiku, jo ziemas sākumā piedzīvoju vēl nebijušu ādas sausuma krīzi un atklāju, ka ierastie līdzekļi nestrādā. Par laimi atcerējos, ka savulaik labi līdzēja Avene Cold Cream un tam pievienoju Avene Hydrance Optimale Riche. Atklājums man bija Stendera kopjošā kosmētika: vispirms ļoti iepatikās matu šampūns  un kondicionieris normāliem matiem, bet pēc tam atklāju Nakts sejas masku ar bišu māšu peru pieniņu, kas tiešām lieliski palīdzēja ziemā. No kopjošām ziedītēm gribu pievērst uzmanību pašmāju “Deiro” ražotajai bišu vaska ziedei “Rota” ar propolisa un mūmija ekstraktiem un smiltsērkšķu eļļu – ziede tiešām strādā un uzlabo ādas stāvokli, der visādiem izsitumiem. Mana klusā vēlme būtu tāda veida produktus ar lielisku sastāvu padarīt plašāk pieejamus, izveidojot krēmus un losjonus (šobrīd tā tiešām ir ziede vienkārša iepakojumā). Mans ķermeņa kopšanas favorīts šoziem bija ķermeņa sviests no Andalou Naturals Kukui Cocoa, kas smaržo kā īsts kakao auglis – tāda smarža ļoti palīdz samierināties ar to, ka agrā, tumšā ziemas rītā ir jāiet uz darbu. Otrs smaržīgais favorīts bija Valmieras salona “Līga” ražotais roku krēms “Upene”, kas ir ļoti barojošs un ogaini aromātisks (pirku Rīgas veikalā  “IDILLE”).

Stephen Darbishire (1940) Snowdrops

Stephen Darbishire (1940) Snowdrops

Domāju, ka šo ziemu pietiekami rosīgi būšu pārdzīvojusi, pateicoties uztura bagātinātājam Q10. Man to uzdāvināja un faktiski pierunāja lietot ar argumentu par matu/nagu uzlabošanos, bet tikai pēc pāris nedēļu lietošanas, kad sajutos priekš janvāra aizdomīgi enerģiski, izlasīju, kam tas tieši ir domāts – Q10 piedalās šūnu enerģijas veidošanas procesā un ar gadiem iet mazumā. Manai tabletītei ir neliela deva Q10 – 30mg (acīmredzot man vairāk arī nevajag) un bonusā klāt pielikti vitamīni B2 un E. Es gan nekad neesmu bijusi īpaša vitamīnu dzērāja, tomēr kādreiz laikam tas tiešām palīdz un ir pat vajadzīgs. Bonusā es vēl padzēru linsēklu eļļu un sievietēm vajadzīgo naktssveces eļļu kapsulās.

Pavasaris klauvē pie durvīm, ziema jau tiešām apnikusi – šogad tā bija untumaina, ar sniegu neīstā brīdī. Lasīšanas plānus es neatklāšu (jo visticamāk tie izgāzīsies), bet gribētos gan martā uzrakstīt par visām sieviešu sarakstītām un sievišķīgām grāmatām, kas man sakrājušās. Un darba dienās iet ārā pusdienlaikā pastaigāties. Un nopirkt sev visādas jaukas mantas. Un izpildīt savu gavēņa apņemšanos. Un beidzot aiziet laikus gulēt.

Older Entries Newer Entries