Sākumlapa

Xiaolu Guo “A Concise Chinese-English Dictionary for Lovers ” (2008)

Komentēt

Xiaolu Guo. A Concise Chinese-English Dictionary for Lover. – London: Vintage Books, 2008.

Ķīniešu meitene atbrauc uz Londonu, lai gadu šeit mācītos angļu valodu. Viņa ir viena, nedroša un pilsētā jūtas vientuļi un izolēti – viss ir tik ļoti atšķirīgs no dzimtenē ierastā. Meklējot sabiedrību, viņa satiek angli, divdesmit gadus par viņu vecāku, kurā iemīlas un drīzumā pārvācas pie viņa dzīvot. Faktiski pati romāna izvēlētā tēma – ķīniete Anglijā – jau iecerē ir veiksmīga: parasti iezemiešiem ir interesanti uzzināt kāda eksotiska putna domas par savu valsti. Un kāpēc ne? Jau no sociālās psiholoģijas ir zināms, ka Austrumos cilvēks sevi definē ģimenē un kolektīvā, un ķīnietes diskomforts, nonākot Rietumu egocentriskajā, uz indivīdu orientētajā vidē, ir iepriekš paredzams.

Grāmata ir veidota pretstatos – ķīniešu kultūra pret britu, nepieredzējusi meitene pret nobriedušu vīrieti, pilsēta pret laukiem, ģimenes dzīve pret apzināti izvēlētu vienatni. Pretrunu plosīti ir arī abi galvenie varoņi – ķīniete un anglis, lai arī pēdējo stāstītājs redz tikai meitenes acīm, jo stāstījums noris pirmajā personā.

Autore spēlējas ar valodu un parāda, kā sākotnēji primitīvie teikumi pārtop paplašinātos, savukārt mazie valodas pārpratumi veido komiskas situācijas. Reiz mans angļu valodas skolotājs, pats būdams anglis, teica, ka viņš gribētu mācīties ķīniešu valodu, jo tai nav gramatikas. Ķīniete to noformulē: “We bosses of our language. But, English language is boss of English user.” Gribētos gan zināt, ko tāda ķīniete teiktu par latviešu vai jebkuru citu valodu, kurā viņai nāktos apgūt locījumus. Man gan liekas, ka valoda bez gramatikas ir tas pats, kas ielu satiksme bez noteikumiem, bet ķīnieši jau zina labāk. Mēs esam valodas vergi.

Grāmata bija interesanta, bet es nevaru teikt, ka tā mani ļoti aizrāva. Varbūt tas saistīts ar to, ka man nav aktuāli ne 20-gadnieces identitātes meklējumi, ne 40-gadnieka krīzes izpausmes. Grāmatas fons – Ķīnas un Anglijas netiešais salīdzinājums man bija interesantāks par personāžu pārdzīvojumiem.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) apjukusi ķīniete Anglijā – traģikomiski un neierasti;

2) kā savienot nesavienojamo: ģimeniska meitene un pārbriedis eksistenciālists;

3) vai iespējama mīlestība bez pilnīgas divu “es” saplūšanas? kā saglabāt savu patību divatnē?

2011.gada jūlijā grāmata ir iznākusi arī latviešu valodā (Sjaolu Guo. Mazā ķīniešu-angļu vardnīca mīlētājiem. Jānis Roze, 2011).

Robert Louis Stevenson “The Strange Case of Dr Jekyll and Mr Hyde” (1886)

1 komentārs

Kā tas ir iespējams, ka šis dīvainais un pamācošais stāsts nav tulkots latviešu valodā? Varbūt es nemāku meklēt, iebakstiet man, lūdzu, ar pirkstu! 1886.gadā R. L. Stīvensona sarakstītais stāsts “Dīvainais gadījums ar Dr. Džekilu un misteru Haidu” jau sen ir kļuvis par pasaules klasiku, un grāmatā “The 101 Most Influential People Who Never Lived”  tēli ir nokļuvuši godpilnā 10. vietā.

Stāsts ir tik ļoti pazīstams, ka īstenībā nav vērts slēpt sižetu: reiz dzīvoja Henrijs Džekils, visādi godājams angļu ārsts, kuram tomēr dzīvē bija slepeni grēciņi. Neba nu tie grēciņi un slepenās izklaides bija kādi supernetikli, bet nu nekādi nebija savienojami ar Džekila uzskatiem par goprātīgu pilsoni. Viņš grēkoja, bet slepus un sirdsapziņas mokās. Tad viņam atausa ģeniāla ideja – radīt savu ļauno dvīni, nekrietno Edvardu Haidu, kurā sakopot visas sliktās lietas. Parasti raksta, ka Stīvensons ir sašķēlis vienu cilvēku un radījis labo un ļauno, bet tā tas īsti nav – Džekils ir pretrunu mocīts un tāds arī paliek, bet, pārvēršoties par slikto Haidu, pilnībā zaudē morāles principus un dara to, ko instinkti kāro. Manuprāt, sižets ir pirmšķirīgs. No vienas puses, tas ir novatorisks, jo Freids ar savu zemapziņu un psihiatrija ar diagnozi “sašķeltā personība” vēl nepastāv; no otras puses – Stīvensons seko romantiskā laikmeta dopelgangera jeb dubultnieka tradīcijai. Dubultnieks iemieso visas tās nešķīstības, kuras priekšzīmīgais ķermeņa saimnieks ir izstūmis no savas apziņas.

Stīvensona paša dzīve savā ziņā ir kalpojusi par iedvesmu šādam stāstam. Viņš ir vienīgais, slimīgais bērns pārtikušā dievbijīgu prezbiterāņu ģimenē, un, protams, ka dzīvē pienāk brīdis, kad puritāniskā viktoriāņu sabiedrība un vecāku vēlēšanās, lai viņš studē inženierzinātnes un iet tēva pēdās, beidzas ar konfliktu. Stīvensons ir sacerējis stāstiņus vēl pirms iemācījies rakstīt, tādēļ nekāda bāku celtniecība (ģimenes bizness) viņu neinteresē. Bet vispār jau katra cilvēka dzīvē ir pietiekami daudz tādu brīžu, kad gribas pārkāpt pāri morāles ietvaram un iesist tuviniekam, izlamāt priekšnieku, uzspļaut kādam rupeklim un vispār teikt to, ko domā, nedomājot par sekām. Labi, ja ir tāds ļaunais dvīnis, uz kura pleciem novelt visu atbildību…

Šādu grāmatu es labprāt redzētu vidusskolas obligātās literatūras sarakstā. Jo, pirmkārt, tā ir gana plāna un intriģējoša, lai to izlasītu mūsdienu pusaudzis; otrkārt – tajā ir daudz interesantu domu, ko apspriest. Piemēram, labā un ļaunā līdzsvars katrā cilvēkā. Kāpēc mēs esam tik duāli? Vai mūsu tumšā puse nes mums tikai slikto? Mana domā ir tāda, ka nē – pretrunu cīņā rodas jauna kvalitāte. Tomēr grāmatā ļaunais Haids ņem pārsvaru pār cilvēcisko Džekilu, kas pēdējā izraisa milzu bailes. Cik lielā mērā ir cilvēka spēkos savaldīt savu ļauno dvīni, ja viņš tam laiku pa laikam ļauj pilnu vaļu? Stīvensons parāda, ka tas ir ceļš nekurienē, un Džekila nespēja pavērst visu par nebijušu, rada lasītājā pamatotu nemieru. Haids savā negantībā piedzīvo afekta stāvokli un nogalina cilvēku, bet reālajā dzīve ikviens var piedzīvot līdzīgu iekšējo konfliktu, kad sastopas ar pretrunām starp sev izvirzītām prasībām un iespēju šīs prasības izpildīt. Vai ir iespējams attaisnot tādu noziegumu un līdzīgi Džekilam pieņemt lēmumu vainu izpirkt ar godīgu nākotni?

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) tas vienkārši ir viens no “must read” gabaliem; nožēloju, ka neizlasīju agrāk;

2) prasmīgi kāpinātā spriedze (suspens) un groteskie tēli izveido pārliecinošu psiholoģisko trilleri;

3) ‘Man is not truly one, but truly two.’ (Stevenson). Es piekrītu, jo kaut kur dziļi manī arī dzīvo Haidas kundzīte 🙂

***
Pameklēju Džekila&Haida ekranizācijas, bet neviena mani nepārliecināja kā skatīšanās vērta. Lai arī galveno varoni ir tēlojusi vesela rinda slavenu aktieru, tomēr atsauksmes par filmām nav cildinošas. Es domāju, ka šis ir ļoti intraverts stāsts, kas ekranizējot ir jāpapildina ar visādām papildu personām un notikumiem, kas tikai novērš uzmanību no galvenās spriedzes līnijas. Tad jau labāk skatīties veco labo Fight Club (1999) vai jauno labo Black Swan (2010).

Newer Entries