Sākumlapa

Paula Hokinsa “Meitene vilcienā”(2016)

5 komentāri

Paula Hokinsa. Meitene vilcienā / no angļu val. tulk. Aija Čerņevska. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (Paula Hawkins. The Girl on the Train. 2015.)

300x0_meitenevilciena_978-9934-0-5862-2Laiku pa laikam pakļaujos svaigākam dižpārdokļa vilinājumam, apzināti meklējot grāmatu, kas varētu piedāvāt ātru izklaidi, un necerot uz intelektuālu sasprindzinājumu. Iekrita acīs “Meitene vilcienā”, kura latviski tika izdota pavasarī, tikai gadu pēc tās panākumiem ASV grāmatu tirgū; šobrīd Latvijas kinoteātros jau rāda tās ekranizāciju. Laikam jau mani vispirms uzrunāja ievadaina: sieviete brauc vilcienā, riteņu klaboņa uz sliedēm un skatiens pavērsts laukā pa logu, kur plašas, tukšas ainavas mijas ar māju puduriem.

Katru darbadienas rītu Reičela kāpj “lēnajā” vilcienā, lai gandrīz stundu kratītos līdz Londonai. Pa ceļam viņa neizklaidē sevi ar telefonu vai kādu lasāmvielu, bet veras pa logu, tverot mirkļus no svešu cilvēku ikdienas − Reičelas dzīve ir tik sačakarēta, ka viņa šajos brīžos jūtas tik labi kā nekur citur. Reičela ir šķirtene, nesen zaudējusi darbu, īrē istabiņu pie draudzenes, un viņai ir ļoti nopietnas problēmas ar alkoholu, kas kopsummā ar zemu pašvērtējumu ir sievieti iedzinušas depresijā. Turklāt viņas dzīvē joprojām ļoti svarīgs ir cilvēks, kurš ļoti pacenties, lai viņa justos nožēlojami. Godīgi sakot, Reičelas tēls ir viens no iemesliem, kādēļ es romānu novērtēju augstāk par triviālu bestselleru − normāli uzrakstītu, saistošu, taču ne jau unikālu detektīvu. Reičela ir tāds klasisks piemērs jaunām sievietēm, kā nepiepildītas apkārtējo vēlmes lēnām sagrauj cilvēku no iekšpuses, un viņš kļūst tik vājš, ka ir viegli manipulējams un ietekmējams. Reičelas monologs lasītāja acīs zīmē nesimpātisku personu ar nodzertu seju un nestabilu gaitu, kura uzlūkojama tikai ar nosodījumu, taču romāna gaitā, pēc apkārtējo izturēšanās tomēr var saprast, ka Reičela pati pret sevi ir ļoti skarba un vienkārši nomaldījusies, ne zudusi adekvātai dzīves uztverei. (Es pat varētu teikt, ka man Reičelas bija žēl, tādēļ es romānam piešķīru papildu zvaigznīti.)

Grāmatas anotācijā īpaši tiek uzsvērts autores viedoklis, ka “mēs dzīvojam ļoti alkoholizētā vidē” (pieņemu, ka viņa runā par Anglijas sabiedrību). Nesalīdzināšu ar citām valstīm, taču par Anglijas iemītniekiem tiešām ir radies iespaids kā diezgan dzerošu sabiedrību. Viņu pabu kultūra no vienas puses veicina cilvēku socializēšanos, bet no otras puses − neba jau tēja tajos pabos tiek dzerta. Vienā seriālā skatījos, ka policijas inspektore − darbiem pārkrauta ģimenes māte, kura sūdzas, ka savus bērnus un vīru redz tikai guļošus, uzskata par pašsaprotamu pēc darba kopā ar kolēģiem iegriezties pabā uz glāzi vīna, turklāt arī viņas ģimene to uztver kā neizbēgamu rituālu. Man šķiet, ka pie mums gan vīra vai sievas regulāru pasēdēšanu krogā pēc darba daudzi nesaprastu. Hokinsas romānā alkohols ir ikdienas sastāvdaļa, dzer praktiski visi, lai gan par problēmu tas ir kļuvis tikai Reičelai − viņa dzer, neatceras, kas noticis, baidās no tā, taču vienalga turpina dzert.

Pēc kāda laika romānā iesaistās vēl viena stāstniece − Megana, kura ir viena no tām, kuras dzīve tiek novērota pa vilciena logu. Protams, ka skaistā dzīve, ko viņai ir izdomājusi Reičela, galīgi neatbilst īstenībai, un Meganas stāstījums risinās ar gada atkāpi, lai nonāktu līdz dienai, kad viņa bez vēsts pazūd. Meganas dzīvesstāsts man šķita klišejiskāks, romānos jau novazāts (varbūt, ka es vienkārši par daudz lasu detektīvus, kur varonim allaž atklājas kāds milzīgs pagātnes noslēpums). Trešā stāstniece romānā ir Anna – Reičelas bijušā vīra Toma jaunā sieva, kas ne ar ko īpašu neizceļas, ja par tādu neuzskata sievietes dabisko vēlmi pasargāt savu jauno ģimeni no vīra pagātnes, ko iemieso Reičela. Esmu lasījusi lasītāju izteiktu neizpratni par romāna popularitāti, jo sižets un autores izteiksmes spējas tiešām nav sensacionālas. Taču varbūt autorei ir izdevies aizskart tās lasītāju problēmas, par kurām nav pieņemts skaļi runāt − gan klusais, bet tādēļ ne mazāk postošais sieviešu alkoholisms, gan sadzīves vardarbība, gan bērnu/bezbērnu tēma. Nezinu, vai tas Hokinsai tas sanācis apzināti, taču visām trijām varonēm bērns ir sāpīgais/vājais punkts un varētu pat teikt − visu problēmu aizsākums.

Labs trilleris, ar kuru kopā pavadīt pāris vakarus.

ripeleven250Mystery − Suspense − Thriller − Dark Fantasy − Gothic − Horror − Supernatural

Ekranizācija: Elizabete Gaskella “Ziemeļi un Dienvidi” (2004)

5 komentāri

North & South (TV Mini-Series, BBC, 2004)

northandsouthElizabete Gaskella (1810-1865) ir 19. gadsimta angļu rakstniece, kuras daiļdarbi joprojām tiek lasīti, lai arī viņu parasti nemin kā pirmo starp laikmeta dižgariem. Es esmu lasījusi latviski tulkoto stāstu krājumu  “Krenforda” (1853), kas stāsta par angļu provinces ikdienu, un biogrāfisko apceri “Šarlotes Brontē dzīve” (1857), ko Gaskella kā tuvs draugs sarakstīja īsi pēc Brontē nāves. Biogrāfija bija interesanta, taču “Krenforda” gan man atmiņā palikusi kā diezgan nūģīgs daiļdarbs. Tādēļ, ilgi nedomājot, nolēmu blēdīties un pabiezā romāna “North and South” (1855) lasīšanas vietā izvēlējos noskatīties tā ekranizāciju, par kuru savukārt biju dzirdējusi viscildinošākās atsauksmes.

Nebūtu pareizi šo ekranizāciju nosaukt par seriālu, jo būtībā tā ir daudzsēriju mākslas filma − četras sērijas, kuru darbība notiek 19. gadsimta vidū. Šai laikā Anglijā jau ir notikusi industriālā revolūcija, izveidojusies rūpniecības nozare un attiecīgi − strādnieku šķira. “North and South” tiek klasificēts kā sociālais romāns, un lasītāji teic, ka romānā tiek plaši atspoguļoti strādnieku neapskaužamie dzīves apstākļi un pirmie streiki. Jāsaka, ka ekranizācijas reklāmās un skatītāju atsauksmēs gan galvenais akcents bija uz satriecošo mīlas stāstu starp ziemeļnieku − skarbo rūpnieku Džonu Torntonu un dienvidu maigo meiteni Margarētu Heilu, bet tā gluži nav taisnība − filmā bija daudz arī par strādniekiem un streiku.

Margarēta ierodas Miltonā (Mančesteras prototips) kopā ar vecākiem, un viņas pirmais iespaids ir drūms − pēc saulainajiem un zaļajiem dienvidiem šeit viss ir pelēks un smoga klāts. Meklējot savas ģimenes labvēli, Margarēta nokļūst kokvilnas ražotnē, kur pirmoreiz redz apstākļus, kādos top audums, un kļūst par liecinieci, viņasprāt, netaisnīgai attieksmei pret vienu no strādniekiem. Strādnieku lamā un soda ražotnes īpašnieks Džons Torntons − garš, tumsnējs vīrietis, kuram Margarēta steidzas izteikt savu nosodījumu un nozvēras šo cilvēku ienīst līdz kapa malai. Tā sākas Margarētas un Džona mīlas stāsts un būtībā visu četru sēriju garumā tuvināšanās notiek pa milimetram, cauri pārpratumiem un aizspriedumu pārvarēšanai. Kā jau minēju, daudz laika tiek veltīts strādnieku dzīvei, kura pārsvarā tiek rādīta no Margarētas skatupunkta – strādnieki dzīvo nabadzīgos mājokļos, sirgst ar arodslimībām, nav sociāli aizsargāti. Margarēta kā īstena samariete dodas apciemot sasirgušos ar pārtikas groziņu, sadraudzējas ar vietējiem un iesaistās labdarībā. Pretstatā tam ir Džona dzīve, kura līdztekus fabrikas vadīšanai aizrit starp pilsētas bagātākajiem cilvēkiem. Protams, ar laiku atklājas, ka uzņēmēja darbam ir cieta garoza un arī paša Džona liktenis nav tik viegls, kā varētu šķist no malas.

thornton-and-margaret-at-mill

Kaut kādā mērā Gaskellas izdomātā fabula atgādina gan “Džeinu Eiru”, gan “Lepnumu un aizspriedumus” (un gan jau arī citus, mazāk populārus 19. gs. angļu romānus), taču šajos romānos sabiedrības dzīve noris otrajā plānā. “North & South” liela daļa ekrāna laika tiek veltīta strādnieku problemātikai, un tā ir pirmā, kas emocionāli uzrunā. Strādnieku liktenis 19. gadsimta bija neapskaužams – garas darba stundas, maza samaksa, sociālā neaizsargātība. Šobrīd, protams, par 1. maija demonstrācijām var pasmaidīt, bet visas strādājošo tiesības kādreiz tika izcīnītas ar streiku un ultimātu palīdzību. Gaskella attēlo vienu no pirmajiem streikiem Anglijas vēsturē, kurš smagi trāpa pa Džona Torntona ražotni, un viņš pat ir spiests ievest īru viesstrādniekus, kuri gatavi strādāt par zemāku samaksu. Elizabete šai situācijā tēlo miera dūju/mediatori, kas mēģina samierināt darba devēju ar darba ņemējiem, un procesa gaitā pamazām zaudē savu kategorisko nostāju pret Torntonu.

Pretstatos veidotais spēles lauks − zaļojoša pļava un industriāla vide, strādnieku nabadzība un rūpnieku turība − izpaužas arī galvenajos varoņos. Džons Torntons pa Miltonas ielām iet kā melna skabarga ar cilindru galvā, viņš ir strikts un lepns. Šādas īpašības piemīt arī Elizabetei, tikai aiz viņa mīlīgā tēla to sākotnēji grūti nojaust − pilsēta norūda jauno sievieti un kādā brīdī viņa pat spēj uzņemties atbildību par visu ģimeni. Nevar noliegt, ka “North&South” drīzāk ir “meiteņu kino” nekā vēsturiski precīza drāma, lai gan man šķiet, ka romantiskāku nekā iecerēts to padarīja abi galveno lomu tēlotāji − Ričards Armitedžs (Richard Armitage) un Daniela Denbija-Eša (Daniela Denby-Ashe). Drūmā skaistuļa tēlu Armitedžs nostiprināja kā sers Gajs no Gisbornas seriālā “Robins Huds”(2006-2009), varētu pat teikt, ka tas bija unikāls gadījums visā Hudu ekranizāciju vēsturē, jo Robins bija nīkulis, bet Gajs krutais džeks, ar kuru Meriona nez kādēļ negrib gulēt. Uz lielajiem ekrāniem Armitedžam ir izdevies nokļūt salīdzinoši nesen kā rūķim Torinam Ozolvairogam “Hobita” ekranizācijā (dabisku iemeslu dēļ šeit viņš nav tik iekārojams). Denbija-Eša gan turpina spēlēt ģimenes seriālos.

john-thornton-is-not-a-real-personVienvārdsakot, tur ir aina, kad Elizabete ir nolēmusi pamest Miltonu uz visiem laikiem, atvadījusies no Džona un, iznākusi rūpnīcas pagalmā, sēžas karietē. Krīt sniegs, rūpnīcas nokvēpušos mūrus notušē lēni lidojošas pārslas. Džons stāv uz lieveņa un  pie sevis saka: “Look back. Look back at me.” Kariete aizbrauc. Šai brīdī var triumfēt visi kabatlakatiņu ražotāji, un nostiprinās vēlme šo ekranizāciju skatīties vēl ne reizi vien.

Tomass Hārdijs “Tālu no trokšņainā pūļa”(2000)

2 komentāri

Tomass Hārdijs. Tālu no trokšņainā pūļa: romāns / no angļu val. tulk. Dagnija Dreika. – Rīga: Artava, 2000. (Thomas Hardy. Far from the Madding Crowd. 1874)

19. gadsimta angļu rakstnieku Tomasu Hārdiju latviešu lasītājs iepazina jau 1903. gadā, kad tika iztulkots un izdots viens no rakstnieka skandalozākajiem romāniem Jude the Obscure (1895) (toreiz latviski − “Judass Neeewehrojamais”), ko viktoriāņu sabiedrība uzņēma ar sašutumu. Jau iepriekšējais Hārdija romāns Tess of the d’Urbervilles (1891) attaisnoja kritušu sievieti, taču “Džūda neievērojamais” pilnīgi nepieņemami diskutēja par sakrālo laulības institūciju. Ja mani atmiņa neviļ, tad es esmu lasījusi kādu no mazāk populārajiem, latviski tulkotajiem Hārdija romāniem, taču tas bija gana sen un nekādas redzamas pēdas manā lasītāja atmiņā nav atstājis. Šoreiz nolēmu vienkārši izvēlēties to Hārdija romānu, kam ir visaugstākais Goodreads vērtējums, un tas izrādījās “Tālu no trokšņainā pūļa”.

Līdzīgi daudziem 19. gadsimta otrās puses rakstniekiem, Hārdijs daudz ietekmējies no Čārlza Dikensa un skarbi kritizējis viktoriāņu sabiedrību, taču Dikenss vairāk pievērsās pilsētas videi, bet Hārdijs ir lauku dzīves atainotājs. Viņa ceturtais romāns “Tālu no trokšņainā pūļa” pirmoreiz tika publicēts ikmēneša žurnālā turpinājumos un atnesa autoram pirmos panākumus. Romāna galvenā varone ir jauna sieviete Besšeba Everdena, kura manto sava tēvoča lauku īpašumu. Viņa ir sprigana, apņēmīga tumšmate, kas atlaiž veco, nolaidīgo priekšstrādnieku un nolemj saimniekot pati, jo lauku darbus māk un no tiem nevairās. Besšeba tiek attēlota kā izskatīga sieviete, kam piemīt zināms femme fatale šarms, tādēļ romāna gaitā viņa tiek pie vairākiem pielūdzējiem. Pati Besšeba kā tikla angļu roze gan tikai attāli nojauš par iespaidu, ko atstāj uz vīriešiem.

Besšeba kaut ko zināja par mīlestību kā par izrādi, kuru var noskatīties no malas; par mīlestību, kas varētu piemeklēt viņu pašu, jaunā sieviete nezināja neko.

Pirmais, kam trāpa Amora bulta, ir zemnieks Gabriels Ouks, kas ir viens no simpātiskākajiem romāna tēliem − saprātīgs un kārtīgs cilvēks, kura ieceri kļūt par turīgu aitkopi sagrāvis stulbs suns, bet viņš nežēlojas un turpina strādāt. Otrais ir Besšebas kaimiņš Bolvuds − interesants vecpuisis, kurš jauno sievieti piesaista ar vienaldzību; Besšeba ar viņu ļauni pajoko un izraisa pilnīgi negaidītu reakciju − Besšebai pat sapņos nerādījās, ka tā tumšā un klusā vieta, kur viņa tik vieglprātīgi iesējusi sēklu, īstenībā ir lecekts, kur valda tropiska tveice. Trešais ir vieglprātīgais seržants Trojs, kura sarkanais mundieris un glaunās ūsas jauno saimnieci savaldzina līdz neprātam. Šie trīs vīrieši un Besšeba ir galvenie romāna varoņi, un darbība galvenokārt notiek ap viņu attiecībām. Vēl viens pieminēšanas vērts tēls ir Fanija Robina, Besšebas bijusī kalpone, kurai bijusi tā nelaime sapīties ar seržantu Troju − viņa ir spilgts piemērs viktoriāņu meitenēm, kas notiek pēc neapdomīgas niekošanās ar randiņiem.

Kadrs no filmas "Far from the Madding Crowd"(2015)

Kadrs no filmas “Far from the Madding Crowd” (2015)

Ja vīrieši romānā ir attēloti diezgan tradicionāli un lielus pārsteigumus nesagādā, tad Besšeba patīkami atšķiras. Viņa ne tuvu nav viktoriāniska lēnīguma iemiesojums, bet stūrgalvīga, lepna būtne, kurai autors gan piešķīris spēju atzīt savas kļūdas un romāna gaitā mainīties. Var just, ka Hārdijam Besšeba patīk, viņa nav ļauna vai nekrietna, viņai vienkārši tāpat kā visiem citiem gadās tādi brīži, kad labāk nelūkoties sevī, lai paliktu par sevi labās domās. Besšeba ir patiesa savās jūtās, lai arī tas viņu noved pie nopietniem pārdzīvojumiem.

Besšeba, būdama pārāk apdomīga, lai pilnīgi ļautos sievišķībai, tomēr bija pārāk sievišķīga, lai izmantotu apdomu savā labā.

Romāns “Tālu no trokšņainā pūļa” patiks lasītājiem, kas varbūt ir noilgojušies pēc vecmodīgām lauku kaislībām un vēlas izbaudīt nesteidzīgu stāstījumu, ko patīkami izdaiļo skaisti debess apraksti un lauku veču asprātības. Ja iespējams salīdzināt, tad tā varētu rakstīt Rūdolfs Blaumanis (ja viņam kādreiz būtu ienācis prātā nodoties romānu sacerēšanai).

Kadrs no filmas "Far from the Madding Crowd" (2015)

Kadrs no filmas “Far from the Madding Crowd” (2015)

Liekot kopā bildi par 19. gadsimta angļu literatūras sieviešu tēliem, man ienāca prātā, ka populārākās tā laika grāmatu varones − Elizabete Beneta (Dž.Ostina “Prāts un aizspriedumi”), Džeina Eira (Š.Brontē “Džeina Eira”), Mārgareta Heila (E. Gaskella “Ziemeļi un dienvidi”) faktiski darbojas ļoti līdzīgos sižetos. Viņa satiek Viņu, un no pirmā acu skata viņiem vienam par otru izveidojas negatīvs viedoklis. Sižeta gaitā abiem nākas garīgi pieaugt, izmainīties un attiecīgi mainās arī viņu savstarpējā attieksme − netīksme pārvēršas pozitīvā pievilkšanās spēkā. Gribētu uzsvērt, ka rakstnieču romānos attīstība notiek abu dzimumu varoņiem. Hārdija romānā pārmaiņas notiek tikai Batšebā, kura nobriest un saprot mīlas īsto vērtību, bet visi vīrieši − kādi nu viņi parādās romāna sākumā, tādi arī paliek. Interesanti, vai tā ir likumsakarība, vai vienkārši nejaušība, ka rakstnieks−vīrietis (pretēji kolēģēm) uzskata, ka tikai sievietei spēj un var mainīties. Bet to es uzzināšu tikai paplašinot izlasīto romānu klāstu.

Šī bija tā nesaraujamā pieķeršanās, kas rodas (ja rodas), kad divi cilvēki, kurus liktenis saved kopā, vispirms iepazīst viens otra rakstura ēnas puses, tikai vēlāk atklājot labāko, kas viņos slēpts, romantikai pamazām apgarojot skarbo, smagnējo, prozaisko realitāti. Tāds draudzīgs biedriskums, kuru rada kopīgi mērķi, nelaimīgā kārtā reti kad ir vērojams divu pretējo dzimumu pārstāvju attiecībās, jo vīrietis un sieviete savienojas nevis darba apstākļos, bet baudot dzīves priekus. Taču tur, kur laimīgu apstākļu sagadīšanās ļāvusi attīstīties tādām attiecībām, pēcāk atklājas, ka šādi papildināta mīlestība ir stiprāka kā nāve − šo mīlestību nekādiem uguņiem neapdzēst, nekādiem plūdiem neizskalot; salīdzinot ar to, kaislība, kas nepelnīti saucas mīlestības vārdā, ir gaistoša kā dūmi.

Džeina Ostina “Lepnums un aizspriedumi” (2000)

Komentēt

Džeina Ostina. Lepnums un aizspriedumi / no angļu val. tulk. Ilga Melnbārde. − Rīga: Jumava, 2000. – (Jumavas klasika). (Jane Austen. Pride and Prejudice. 1813.)

Ostina lepnums-un-aizspriedumiNekādos plānos man nebija Džeina Ostina, taču, iespējams, iepriekšējās grāmatas iespaidā, nedaudz iepazīstot viņas dzīvesstāstu, šķita, ka vismaz viņas populārāko darbu varētu izlasīt. Godīgi sakot, es neatceros, ko es no viņas jau esmu lasījusi, jo man ir sajukušas grāmatas kopā ar filmām, taču pavisam agrā jaunībā Ostinas daiļdarbi man nelikās aizraujoša lasāmviela. Šobrīd man romāns ļoti gāja pie sirds un pilnībā saprotu tos, kam tas ir regulāri pārlasāmo grāmatu skaitā.

Džeina Ostina (1775-1817) piedzima kā septītais bērns lauku mācītāja lielā un draudzīgā ģimenē, kopā viņi bija astoņi bērni un visi sasniedza pieaugušā vecumu (Džeina nomira pirmā). “Lepnumā un aizspriedumos” ļoti dabiski attēlota liela, trokšņaina ģimene, kura dzīvo divstāvu lauku mājā, līdzīgā Džeinas dzimtajam pastorātam Stīventonā. Džeinas vienīgā māsa Kasandra līdzinās romāna Džeinai, tikpat saprātīga un piezemēta. Tikai pusotru gadu no savas dzīves Džeina pavadīja ārpus ģimenes – viņu ar māsu aizsūtīja uz meiteņu skolu mācīties franču valodu, glītrakstīšanu, ģeogrāfiju un izšūšanu. Vēlāk vecāki paši mācīja meitenes, turklāt Džeina daudz lasīja. Šeit es nedaudz apjūku, jo iznāk, ka izglītība Ostinai ir praktiski nekāda, un man ir nedaudz grūti saprast, kā bija iespējams rakstīt tik inteliģentus romānus (varbūt no grāmatu lasīšanas tomēr ir kāds labums?). Protams, liels iespaids bija ģimenei, kas bija izglītota, un vecāki atbalstīja Džeinas literārā talanta izpausmes jau no mazām dienām.

Džeina nav pirmā publicētā angļu rakstniece, pirms viņas jau bija zināmas Aphra Behn (1640?–1689), Frances Burney (1752–1840), Ann Radcliffe (1764–1823), Maria Edgeworth (1768–1849). Tomēr rakstniecība netika atzīta par lēdijām piemērotu nodarbošanos, un grāmatu prologos rakstnieces atvainojās par savu uzdrošināšanos. Ostina ar savu nodarbošanos lepojās, viņa rakstīja daudz un savus darbus lasīja priekšā ģimenei un draugiem, tomēr līdz romānu publikācijām bija jāgaida diezgan ilgi. Iespējams, šāda vilcināšanās pat nākusi par labu, jo, piemēram, pirmie trīs Ostinas romāni vēlāk tika pārstrādāti (nav gan iespējams pateikt, cik lielā mērā).

Benetu ģimene romāna 1995. gada BBC ekranizācijā

Benetu ģimene romāna 1995. gada BBC ekranizācijā

Ņemot vērā, ka Ostina dzīvoja salīdzinoši ierobežotā telpā un interešu lokā, protams, ka viņa varēja rakstīt tikai par to, kas interesēja viņu pašu un atbilda sabiedrības gaidām, t.i. visi viņas romāni ir veltīti vīra meklēšanai. Tas skan vulgāri un piezemēti, bet atcerēsimies, ka 19. gadsimta sākumā sieviete tiesiski un mantiski bija pilnīgi atkarīga no vīriešu kārtas radinieka − tēva, brāļa, vīra, tādēļ šeit runa ir par savas eksistences pamata nodrošinājumu. Ostina pati bija piemīlīga meitene, kurai ļoti patika balles, taču viņai bija niecīgs pūrs; tiek uzskatīts, ka tādēļ viņa nevarēja būt piemērota partija savai pirmajai un varbūt vienīgajai mīlestībai − īram Tomam Lefrojam, kuram bija vajadzīga bagāta mantiniece. Reālu bildinājumu Džeina saņēma 1802. gadā no Harisa Biga, un šādas laulības būtu finansiāli izdevīgas gan viņai, gan viņas ģimenei − taču pēc pārdomu nakts Džeina atteicās no pienākuma diktētās savienības. Pēc tēva nāves Džeinu ar māti un māsu finansiāli nodrošināja brāļi.

− Mēs esam pārāk atkarīgi no tā, kā ierasts tērēt naudu, un manas kārtas ļaužu vidū tikai retais var atļauties precēties, nedomājot par līdzekļiem.

Romāna “Lepnums un aizspriedumi” pirmais melnraksts tapa, kad Džeina bija pavisam jauna − agrīnos divdesmit. Darba nosaukums bija “First Impressions” un tiek domāts, ka pirmajā variantā romāns pilnībā bija uzrakstīts tolaik populārajā vēstuļu formā. 1813. gadā to publicēja kā Ostinas otro romānu, un galvenā varone Elizabete Beneta vienā mirklī iekaroja lasītāju sirdis. Romāna sižets būtībā atkārto Pelnrušķītes stāstu − kāda piemīlīga, nabadzīga meitene satiek princi un cauri dažādiem šķēršļiem nonāk kopā pie altāra. Taču Pelnrušķīte šoreiz ir pašpārliecināta, asmēlīga, netrīc titulu priekšā un neglaimo vīrieša lepnumam, tai pašā laikā viņa pieļauj cilvēcīgas kļūdas un caur to ir pievilcīga lasītājiem. Nav mazsvarīgi, ka romāna gaitā Elizabete ne tikai mainās pati, bet arī īsteno daudzu sieviešu sapni − spēj mainīt iedomīgo un sākotnēji snobisko Dārsiju.

Colin Firth as Mr. Darcy and Jennifer Ehle as Elizabeth Bennet

Kolins Fērts kā misters Dārsijs un Dženifera Īla kā Elizabete Beneta romāna 1995. gada BBC ekranizācijā.

Tradicionāli par romāniem, kas sarakstīti pirms diviem gadsimtiem, vajadzētu teikt, ka jāņem vērā stila un valodas mainība, taču tas nav “Lepnuma un aizspriedumu” gadījums. Es sajutos pat nedaudz muļķīgi, kad pieķēru sevi pārdzīvojam, vai Elizabetei ar māsu izdosies apprecēt savus iecerētos (es taču lieliski zinu iznākumu!). Šajā romānā Ostina ir viegli ironiska, neieslīgst sentimentalitātē, un līdztekus galvenajiem romantiskajiem varoņiem viņai ir izdevusies lieliska komisko tēlu galerija. 19. gadsimta sākumā Ostina eleganti pavīpsnā par aristokrātu iedomību un prasību pēc glaimiem, par lauku muižnieku maziskumu un mietpilsonību. Romānam “Lepnums un aizspriedumi” ir pasakas sižets, kurš cauri pragmatiskam precību tirgum iznes ideju par laulību kā divu mīlošu siržu savienību.

Mišels Feibers “Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās” (2011)

Komentēt

Mišels Feibers. Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās / no angļu val. tulk. Alda Vāczemniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2011. (Michel Faber. The Crimson Petal and the White. 2002.)

Feibers_ZiedlapinasMišela Feibera romānu es biju pietaupījusi laikam, kad nonākšu līdz lasīšanai par prostitūtām, taču, ja jau mani pārņēmusi bezbailība biezu grāmatu priekšā, tad lai notiek − romāns par 19. gadsimta otrās puses Londonas pagrimušo dzīvi.

Romāna galvenā varone ir Sirdspuķīte (Sugar) − 19 gadus veca meitene, kura jau sešus gadus strādā par prostitūtu, turklāt viņas “saimniece” ir miesīga māte (tēvs, kā var saprast, ir bijis tikai spermas donors). Viņa strādā pilnīgi likumīgi, jo līdz 1875. gadam t.s. piekrišanas vecums (age of consent), kad par dzimumsakaru ar bērnu nedraud sods, bija 12 gadi, 1875. gadā to palielināja par gadu un 1885. gadā nonāca pie 16 gadiem. Romāna sākumā Sirdspuķīte tiek aprakstīta diezgan intriģējoši − kā viena no favorītēm daudzskaitlīgajā Londonas prostitūtu pūlī. Sirdspuķīte ir kārna rudmate, kuras galvenā vērtība kā prostitūtai nav viņas izskatā, bet prasmēs. Autors ar garu ievadu lasītāju ieved Londonas nerespektablajos kvartālos, lai pēc tam pievērstos prostitūtu klientu pasaulei. Šeit galvenais varonis ir Viljams Rekhems, kurš ir sekmīga kosmētikas ražošanas uzņēmuma mantinieks, kas romāna sākumā gan vēl sapņo par rakstnieka karjeru. Protams, ka pirmais romāna atslēgbrīdis ir Sirdspuķītes un Viljama satikšanās, kas notiek ne visai veiksmīgi no klienta viedokļa, bet Viljams pazīšanos vienalga vēlas turpināt.

Sirdspuķīte sniedz ne tikai padevību un izvirtību. Padevība un izvirtība ir lēta manta. Jebkura bezzobaina vecene darītu, ko vīrietis prasa, ja vien varētu dabūt dažus penijus džinam. No pārējām prostitūtām Sirdspuķīte atšķiras ar to, ka viņa dara visu, ko darītu visdziļākajā izmisumā iekritusi staigule uz ielas stūra, bet − ar bērnišķīgi nevainīgu smaidu. Sirdspuķītes piekoptā amata arsenālā nav lielākas vērtības kā jaunavīga izskata meitene, kas spēj ļauties izvirtību straumei un pēc tam iznirt no tās smaržīga kā roze, ar draudzīgu spaniela skatienu acīs un smaidu lūpās − baltu kā grēku piedošanu.

Lai arī romāns ir ļoti apjomīgs, tajā nav daudz darbojošos personu: bez iepriekš pieminētajiem vēl ir Viljama sieva Agnese, viņa vecākais brālis Henrijs, Henrija draudzene Emelīna Foksa un Viljama mazgadīgā meita Sofija. Protams, otrajā plānā darbojas arī Rekhemu mājas kalpotāji, Sirdspuķītes kolēģes un Viljama draugi. Virspusēji skatoties, svarīgākā ir saite Sirdspuķīte−Viljams−Agnese, ko tradicionāli varētu nosaukt par mīlas trijstūri, taču šajā gadījumā par mīlu nav runa, te drīzāk ir savdabīga simbioze. Viljams pēc Sirdspuķītes satikšanas brīnumaini atmostas komercdzīvei, pārņem mantojumu un kļūst par veiksmīgu uzņēmēju. Tieši tāpat − kā īpašuma pārņemšanu − viņš uztver gan Agneses kādreizējo apprecēšanu, gan Sirdspuķītes pārpirkšanu no madāmas. Kā pretstats Viljamam ir viņa vecākais brālis Henrijs, kurš ticis audzināts kā mantinieks, taču atteicies, izvēloties garīdznieka ceļu (kuru iet gan baidās).

Iespējams, ka interesantākas par brāļiem Rekhemiem ir romāna sievietes: Sirdspuķīte, Agnese un Emelīna. Grūti pateikt, vai Feibers jau no sākta gala bija iecerējis viņas kā savdabīgas trīs moiras, kas dzīves pavedienam pieskaras katra savā veidā. Agnese ir pusjukusi nevainīgā, viņai nekad nekas nav mācīts par sievietes fizioloģiju un visu ar savu ķermeni saistīto viņa vienkārši izstumj ārpus apziņas − pat tiktāl, ka ignorē savu meitu, ar kuru dzīvo vienā mājā. Savukārt Sirdspuķīte par savu ķermeni zina visu − jau no 13 gadu vecuma viņa visās atverēs pieņem vīrieša locekli un lieliski zina, ka pēc katra tradicionālā dzimumakta vajag cītīgi skaloties indīgā šķīdumā; tai pašā laikā nevar teikt, ka viņas ķermenis neprotestē, jo Sirspuķītei ir nelāga ādas slimība − ihtioze. Emelīna ir savdabīgs starpposms, jo reiz bijusi veiksmīgi precējusies (tagad atraitne) un šobrīd tīri labprāt baudītu gultas priekus ar Henriju. Nezinu gan, kādēļ visām sievietēm ir piešķirts pa slimībai (Agnesei galvas audzējs, Sirspuķītei ihtioze, Emelīnai tuberkuloze), bet vīrieši palikuši bešā, varbūt ar to autors arī gribējis kaut ko pavēstīt.

Kadrs no seriāla "The Crimson Petal and the White" (2011)

Kadrs no seriāla “The Crimson Petal and the White” (2011)

Var teikt, ka grāmatas sievietes viena otru glābj, Sirdspuķīte (un citas prostitūtas pirms viņas) aiztaupa Agnesei dzimumakta raisītus pārdzīvojumus, kā arī ar laiku uzņemas Viljamam vajadzīgo līdzjūtīgas sievas−padomdevējas funkciju. Emelīna glābj tiešā veidā − viņa ir viena no agrīnajām feministēm, kas iesaistās kritušu sieviešu glābšanas kustībā (tāda strauji uzņem apgriezienus 19. gadsimta vidū un noved pat pie izmaiņām likumdošanā). Nav skaidrs, ko glābj Agnese, taču daļu no romāna veido viņas dienasgrāmatas − ieskats vispirms naivas, pēc tam jukušas sievietes pasaulē, savukārt Sirdspuķīte pati raksta cietsirdīgu romānu, kas drīzāk ir psiholoģisks paņēmiens, ar kura palīdzību viņa nolaiž uzkrāto vardarbīgo tvaiku, kas vērsts pret viņas klientiem. (Emelīna arī raksta, bet tās ir lietišķas vēstules ar reliģiozu un labdarībai veltītu saturu.)

Pret romāna vīriešiem autors ir bijis krietni skopāks un varētu pat teikt − nežēlīgāks. Viljams un Henrijs nav īpaši pievilcīgi personāži, un abus labi raksturo Sirdspuķītes vīriešu psiholoģiskais novērojums: Iespraud viņus siltā bedrītē, un viņi sasparosies.

Jāsaka, ka romānu aptuveni līdz vidum es lasīju diezgan aizrautīgi, bet tad paguru − apnika man šie bezgalīgie apraksti par varoņu mokām. Feibers grāmatu arī esot rakstījis vairāk nekā 20 gadus, un īstenībā var just, ka mainās intonācija, temps, brīžiem tiek rakstīts rakstīšanas dēļ, kā arī romāna otrā pusē ieklīst klišejiski izteicieni. Manuprāt, romānam ir vairāki mīnusi: pirmkārt, tas tomēr ir par garu; otrkārt, tas ir pārāk fizioloģisks (es neesmu klīrīga, bet lasītāju tomēr nevajag informēt par pilnīgi visiem izdalījumiem, kas nāk no cilvēka ķermeņa atverēm), treškārt, es tomēr pilnībā nenoticu romāna varoņu likteņiem. Te ir daudz jautājumu: kāpēc Sirdspuķīte bērnībā tiek mācīta, ja māte tai paredzējusi maukas likteni un būtībā atriebjas; kā iespējama pilnīga Viljama metamorfoze no sapņaina dīkdieņa uz veiksmīgu uzņēmēju (ar vienu vēlmi nopirkt tiesības uz prostitūtu ir par maz), kāpēc Rekhemi pieļauj absolūtu vienīgā bērna ignorēšanu (tas ir par traku pat angļu audzināšanas sistēmai)… un tā es varētu turpināt vēl brīdi. Daudziem nav paticis atvērtais fināls, mani tas netraucēja, tomēr es vēlētos labāk saprast tā pamatotību.

Man ir klusas aizdomas, ka autors pats īsti nav nojautis sava romāna mērķi (vai arī tas 20 gadu laikā ir deformējies). Vienkāršai paraudāšanai par angļu ģimeni 19. gadsimta 70-tajos gados var lasīt A. Kronina “Cepurnieku pili”, par prostitūtas piedzīvojumiem − Daniels Defo “Molla Flendersa”, izbaudīt 19. gadsimta stilizāciju − Džons Faulzs “Franču leitnanta draudzene”. Nē, grāmata nav lasīta velti un daudz bija interesanta gan raksturos, gan notikumos, bet pēc atsauksmēm es biju gaidījusi kaut ko novatoriskāku, emocionāli dziļāku.

Entonijs Horovics “Zīda nams” (2012) un “Moriartijs”(2016)

Komentēt

Entonijs Horovics. Zīda nams / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, 2012. (Anthony Horowitz. The House of Silk. 2011.)

Entonijs Horovics. Moriartijs / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (Anthony Horowitz. Moriarty. 2016.)

Ja lasītāji iemīļojuši kādu literāro varoni, tad viņiem grūti pieņemt, ka stāstu par to vairs nebūs. Tāds liktenis piemeklējis arī rakstnieka Artura Konana Doila radīto Šerloku Holmsu. Viņa tēls ir tik spilgts, ka jau otro gadsimtu saviļņo lasītāju prātus, un tie prasa vēl. Veikli izdevēji ir naski uz lasītāju apmierināšanu, un tapuši jau daudzi Šerloka Holmsa turpinājumi, šoreiz spalvu iemēģinājis angļu rakstnieks Entonijs Horovics. (Latviski arī: Lorija R. Kinga “Bišu valoda” un “Stropa dievs” (2011); jaunā Šerloka piedzīvojumi Endrū Leina romānos “Nāves mākonis” un “Sarkanā dēle” (2015).)

Horovics_Zida namsSērijas pirmajā romānā “Zīda nams” stāstu ierasti sāk doktors Vatsons, kurš uz brīdi atgriežas savā vecajā dzīvesvietā, lai atkal piedalītos noslēpumaina nozieguma risināšanā. Tiek teikts, ka noziegums bijis tik šausmīgs, ka tā apraksts visu šo laiku (gadsimtu) gulējis seifā un tikai tagad to var publicēt. Lasītājs tiek biedēts ar mistisku “zīda namu”, kuram labāk nešķērsot ceļu, un draudīgiem ārzemju neliešiem, kuri grib atriebties godīgam angļu mākslas priekšmetu tirgotājam.

Otrs sērijas romāns “Moriartijs” apraksta brīdi, kad Šerloks Holmss ir (it kā) radis mūžīgo mieru Reihenbahas ūdenskritumā un uz Šveici dodas gan Skotlendjarda izmeklētājs, gan amerikāņu detektīvs no Ņujorkas Pinkertona aģentūras, kurš izmeklē savas valsts noziedzīgā tīkla saistību ar Anglijas amata brāļiem. Angļu izmeklētājs ir radies jau Konana Doila iztēlē − Etelnijs Džonss ir viens no tiem Skotlendjarda policistiem, kurus Holmsam tā patika apcelt, savukārt “Pinkertons” jau ir Horovica prāta auglis. Abi galvenie varoņi vienojas kopīgā izmeklēšanā un secina, ka Moriartija izslēgšana no spēles ir sekmējusi agresīva, importēta ļaunuma izplatību un šobrīd Londonas noziedznieki ir kļuvuši nevaldāmi. Ļaunuma sakne ir konkrēts personāžs, tikpat noslēpumains un grūti notverams kā bija Moriartijs, taču Etelnijs Džonss ir pilnīgi pārliecināts, ka spēs aizstāt Šerloku Holmsu.

Horovics_MoriartijsMan šķiet, ka nosaukt laba rakstnieka receptes sastāvdaļas nav iespējams, tādēļ nevar arī viennozīmīgi saprast, kas joprojām piesaista lasītājus Šerloka Holmsa piedzīvojumiem. Es izturos skeptiski pret šādu turpinājumu rakstīšanu (bet ziņkāre ņem virsroku), taču nav arī tā, ka romānus ņēmu lasīt negatīvi noskaņota. Grāmatas es izlasīju, zināmu interesi sižets raisīja, bet laikam jau sakot, ka līdz oriģinālam šīem darbiem ir tālu, es nevienu nepārsteigšu.

Konans Doils rakstīja apbrīnojami dzīvi un vienlaikus oriģināli − viņa noziegumu shēmas joprojām var izmantot par labu pamatu pat 21. gadsimta seriāliem. Droši vien, ka Horovics arī nav slikts rakstnieks, tikai viņa rakstīto es kaut kur jau esmu lasījusi un pat anonsētie “šaušalīgie” notikumi nekādu šoku nerada. Iespējams, maldīgi, es biju pieņēmusi, ka Horovics rakstīs pastiche stilā un viss vairāk atgādinās par laikmetu; pēdējā romānā īpaši jūtams, ka 19. gadsimts te ir tikai ārējā čaula, un darbība bez īpašas pārveidošanas ir pārceļama uz citu laiku un vietu. Nedaudz uzjautrina, ka abos romānos (vienā daļēji) ļaunums nāk no Amerikas un atstrādātas visas gangsteru klišejas. Konanam Doilam detektīvi tomēr bija izsmalcināti, intelektu kutinoši, šeit darbība vairāk atgādina burlakromānu − vienkārši un trāpīgi.

Katrā ziņā − ja kāds joprojām nav lasījis Artura Konana Doila romānus, es to silti iesaku izdarīt, bet Horovica daiļdarbiem pievērsties pēc tam.

Чарльз Паллисер “Квинканкс” (2006)

1 komentārs

Чарлз Паллисер. Квинканс: в двух томах. – Москва: Эксмо, 2006. (Сharles Palliser. The Quincunx: The Inheritance of John Huffam. 1989.)

Palliser__Kvinkanks_Tom1Pallisera “Kvinkonsu” izlasīju jūnija otrā pusē, bet, pretēji gaidītajam, mana kucēna jūsma par šo grāmatu mēneša gaitā nav norimusi. Laikam jau pēdējā laikā nemaz tik bieži nav gadījies staipīt visur līdzi lasāmo kā ķengurienei bērnu, negribīgi atraujoties no grāmatas tikai uz pavisam neatliekamām lietām.

Kad es pirms pieciem gadiem piereģistrējos grāmatu draugu portālā Goodreads, tad kā pirmo grāmatu, ko man gribētos izlasīt, es atķeksēju “Kvinkonsu”, vairs neatceros, kāpēc tas notika, un, godīgi sakot, es pat biju maldīgi iedomājusies, ka tā ir fantāzijas grāmata. Kāpēc es to tagad paņēmu lasīt − arī nepateikšu, jo man bija sakrājies gana daudz literatūras par 19. gadsimta Angliju, kam gan vēl divi biezi sējumi svešvalodā? Jebkurā gadījumā − tas bija vareni, un – ja grāmata nebūtu tik bieza un būtu tulkota latviski − es bez kautrēšanās nēsātos ar “Kvinkonsu” kā mīļāko konfekti un uzmāktos visiem ar piedāvājumiem nobaudīt.

Reiz dzīvoja kāda angļu aristokrātu ģimene, kura savu titulu un īpašumus bija saņēmusi aizlaikos. Kā jau kārtīgai aristokrātijai piedienas, tā gadsimtu gaitā bija pamatīgi izkurtējusi, un katra nākamā paaudze (precīzāk sakot − dzimtas priekšstāvis) aizvien vairāk nodevās blēņām (=slīga parādos). 18. gadsimta beigās lietas kļuva pavisam bēdīgas, un mantinieks savu īpašumu sāka tirgot tēvam vēl dzīvam esot, kas pēdējo varen sadusmoja, un no tā brīža sākās riņķadancis ap testamentu, kurš turpinās nākamo gadsimta ceturksni.

Apjomīgā romānā galvenais varonis ir Džons Hafams − puika, kurš ir dzimtas pēdējais mantinieks, tikai viņam pašam par to ir tikai vārga apjausma. Džons dzīvo kopā ar māmiņu nomaļā Anglijas ciematā, un līdz pat zināmam laikam viņu dzīve ir stabila un saprotama (lai arī slepena). Taču notikumu virkne viņiem liek doties uz Londonu un te sākas Džona ceļš gadu garumā cauri neticamiem piedzīvojumiem un skaudrai izdzīvošanas skolai. Puikam ir skaidrs, ka kāds ļoti grib viņa nāvi, bet viņam galīgi nav jausmas − kāpēc. Tikai lēnām, kā lobot sīpola mizu, atklājas liela, sazarota dzimta, kuru Hafamu ciltstēva testaments un tā pielikums ir sašķēlis vairākās daļās un šeit katrs cīnās par sevi.

Romānam ir ļoti interesanta struktūra – kvinkonss (pieci punkti, izvietoti kā uz metamā kauliņa) ir Hafamu ģerboņa sastāvdaļa, tādēļ arī romānu veido piecas daļas, kura katra sastāv no piecām grāmatām, un katrā grāmatā ir piecas nodaļas. Simboliski tas norāda uz pieciem dzimtas atzariem, kas cīnās par mantojumu. Jāatzīst godīgi, ka, lasot grāmatu, šādam dalījumam nav īpašas nozīmes un tā drīzāk ir autora spēle pašam ar sevi (lai gan jāsaka, ka ģerboņa tukšā viducīša imitēšana ar māmiņas dienasgrāmatas iznīcināto nodaļu bija jauks žests). Arī ciltskoka publicēšana katras daļas beigās, atklājot tikai uz to brīdi noskaidrotos atzarus, bija interesanta, taču es gan mānījos un skatījos uzreiz pēdējo, pilno bildi, lai galīgi neapmulstu radurakstos. Šī radu būšana bija viens no izaicinājumiem lasītāja prātam, otrs − angļu mantošanas tiesības: bija reāli jāiespringst, lai saprastu, kam ir izdevīga Džona nāve, kam viņa laimīga dzīvošana pēc iespējas ilgāk, un tur vēl iespējamas variācijas.

‘Džons Hafams’ ir daļa no Čārlza Dikensa pilnā vārda un uzvārda − šādi autors apliecina cieņu izcilajam meistaram, un lasītājs var pārliecināties, ka romānā jaušamas daudzas atsauces uz Dikensa romāniem. Lai arī autors pēcvārdā pavēsta, ka no bērnības ir iemīļojis Dikensu, no mana viedokļa skatoties, stila ziņā Pallisers ir krietni tuvāks Vilkijam Kolinsam (un man Kolinss patīk labāk par Dikensu), kā arī notiekošā temps atbilst 20. gadsimta trillerim. Kardināli atšķirīga no 19. gadsimta romāna ir autora vēlme jokoties ar lasītāju un pilnībā neatklāt notiekošo pat romāna izskaņā. Protams, viktoriāņi nerakstīja par seksu un nesmukumiem, taču lasītāji galu galā tika pie zināmas skaidrības. Palliseram ir citādi − es saprotu tos lasītājus, kas ir izcīnījušies cauri 1000+ lapām, apguvuši radurakstus un mantošanas līkločus, bet, romānam beidzoties, saka: stop, kā tur bija? …un lasa visu vēlreiz. Man arī ir savas versijas par autora noklusēto.

Džons Hafams nepārtraukti ir briesmās, dzīves pirmais likums, ko viņš iemācās − nevienam nevar uzticēties. Vispār Džons ir ļoti simpātisks tēls − izdzīvotājs, cīnītājs, kuru dzīve nolikusi neapskaužamā situācijā − viņam ir jācīnās ar spēkiem, kurus viņš nezina un nesaprot; tikai atklājis savas dzimtas pagātnes noslēpumu, viņš varēs kontrolēt savu nākotni. Katrs cilvēks, ko Džons satiek, pavēsta viņam tikai gabaliņu no kopainas, lielākai daļai stāstnieku ir savas, savtīgas intereses, kas Džonam jāuzmin, kā arī jāsajūt noklusētais. Un lasītājs iet līdzi galvenā varoņa piedzīvojumiem, sirsnīgi pārdzīvojot, vai viņam kārtējo reizi izdosies izkulties no ķezas un palikt dzīvam.

Nevar nepieminēt Pallisera spēju attēlot laikmetu: romāns būtu tukšs, ja tajā nebūtu 19. gadsimta atmosfēras. Daudz tiek staigāts pa Londonas ielām (tur ir kartes!), neuzbāzīgi stāstīta pilsētas attīstības vēsture, līdz mielēm iegrimts pilsētas nabadzīgākajos slāņos, un tad − izstāstīts aristokrātu mājas dzīves ritms. Pallisera romānā es ieguvu visu, ko vēlos no kvalitatīvas izklaides: piedzīvojumu, izziņu un līdzpārdzīvojumu. Mani sapratīs tie, kam patīk ciltskoku pētīšana, cilvēku dabas izzināšana, 19. gadsimta ikdienas dzīves norise un pilnīga iegremdēšanās grāmatas radītajā pasaulē.

Vilkijs Kolinss “Mēness akmens” (1974)

8 komentāri

Vilkijs Kolinss. Mēness akmens / no angļu val. tulk. R.Runce. – Rīga: Zinātne, 1974. (Wilkie Collins. The Moonstone. 1868.)

Kolinss_MēnessViena maza turku pupa ceļoja uz Angliju, Anglija bij’ aizslēgta, atslēga bij’ nolauzta.”  Neļausim šim bērnu skaitāmpantiņam sevi maldināt, īstenībā tas ir mītiskais senlatviešu pareģojums, kuru iedarbināja 2016. gada saulgriežu enerģijas plūsma, kad Lielbritānija Eiropai parādīja sešburtu kombināciju. (Tas bija joks.) Nopietni runājot, jau no jūnija vidus kā maza turku pupa ar grāmatu starpniecību es esmu nonākusi Lielbritānijā, taču ne jau politiski tveicīgajā 2016. gada vasarā, bet 19. gadsimta Londonas smogā, Jorkšīras plūstošajās smiltīs un angļu ciemata mānīgajā mierā. Jā, man atkal ir tematiskā lasīšana un šoreiz − 19. gadsimta Anglija. Nezinu, kā šo izvēli izskaidrot, bet varbūt nemaz nevajag, jo, skatoties atpakaļ izlasītajā, es atklāju, ka katru gadu izlasu vismaz pāris daiļdarbu, kuros darbība notiek šajā laikā un šajā vietā.

Jau ilgi minstinos un cenšos uzsākt aprakstus par izlasīto, taču nupat pabeidzu grāmatu, kuru godam varētu likt šīs grāmatu virknes priekšgalā. 1974. gadā latviski tika izdoti divi angļu klasiķa Vilkija Kolinsa romāni (kā tiek uzskatīts, labākie) − “Sieviete baltā” un “Mēness akmens”. Protams, ka abus esmu lasījusi un pat vairākkārt, un mani tā pavilka uz nostaļģiju, ka ļoti sagribējās vismaz vienu pārlasīt. “Sieviete baltā” palikusi atmiņā ar žēlabainu blondīni un diviem fantastiskiem tēliem − Marionu un grāfu Fosko, bet šoreiz izlēmu par labu “Mēness akmenim”, jo uz to vairākas reizes atsaucās romānos, ko jau lasīju. Turklāt šīs romāns tiek uzskatīts par pirmo angļu literatūras detektīvromānu.

“Mēness akmens” grāmatā tika izdots 1868. gadā, bet pirms tam to turpinājumos publicēja Čārlza Dikensa iknedēļas literārais žurnāls (un cilvēki stāvēja rindā pēc nākamās nodaļas!). Dikensu vispār varētu uzskatīt par Kolinsa literāro krustēvu, jo viņš visādi veicināja jaunā jurista pārtapšanu par rakstnieku. Kolinss angļu literatūrā ienāca kā “sensāciju romāna” (sensation novels) aizsācējs, šajos romānos sižetu veidoja sarežģītas intrigas, neparasti notikumi un darbības centrā bija kāds noslēpums. Spilgts “sensāciju romāns” bija Kolinsa “Sieviete baltā”, bet “Mēness akmens”, kā jau minēju, pretendē uz pirmā pilnvērtīgā angļu detektīva titulu. Protams, arī pirms Kolinsa angļu literatūrā bija sastopami noziedzīgi notikumi, taču Kolinsa romānā pirmajā viss tiek centrēts, lai atbildētu uz vienu jautājumu: kurš nozaga dimantu?

There she was, all alone, looking out on the quicksand and the sea.

There she was, all alone, looking out on the quicksand and the sea.

“Mēness akmens” darbība pārsvarā norisinās angļu aristokrātu lauku rezidencē Jorkšīrā un Londonā, taču visam notiekošajam ir pārsviests eksotisks indiešu leģendas plīvurs, kura vēsta par asiņainiem dimanta nolaupīšanas notikumiem (dimantiem šai pasaulē vispār ir smags liktenis). Dimanta leģendai Kolinss ir pievienojis stāstu, ko viņš ir izlasījis kriminālhronikā – par kādu kalponi, kuru apvainoja brālīša slepkavībā, pamatojoties uz pazudušu naktskreklu (iespējami nosmērētu ar asinīm). Līdztekus dimantam un naktskreklam vēl viens atslēgvārds romānā ir opijs − 19. gs. brīvi pieejama un plaši lietota narkotika, kuras postošo iedarbību cilvēki vēl neapzinājās un lietoja visos dzīves gadījumos. Un vēl taču plūstošās smiltis − Jorkšīras pludmales īpatnība, ārkārtīgi bīstama cilvēkiem un ideāla lietisko pierādījumu slēpšanai.

Romāna fabula vēsta par kādu angļu aristokrātu ģimeni, kurā noziedzīgā kārtā ir ienācis Dzeltenais dimants, kurš kādreiz ir atradies indiešu Mēness dieva pierē. Protams, indiešu bramini ir nāvīgi apvainoti un dzen pēdas savam dārguma, tādēļ dimanta saimnieks vienmēr ir nāves briesmās. Romāna sākumā ar testamenta palīdzību dimants nonāk pie jaunas sievietes Reičelas, kuras māte saprot, ka tā drīzāk nav dimanta līdzšinējā īpašnieka dāvana, bet atriebība. Dimantu no lauku rezidences iemanās nozagt jau nākamajā naktī pēc tā uzdāvināšanas, un viss romāns ir veltīts zādzības atrisināšanai. Tas ir labs sižets ar interesantiem priekšnosacījumiem, arī galvenie varoņi ir izveidoti atmiņā paliekoši. Viens no galvenajiem stāstniekiem ir rezidences namzinis − Beteridžs, vecs un īpatnējs kungs, kurš par savas dzīves grāmatu uzskata “Robinsonu Kruzo” un visas savas problēmas risina ar tās palīdzību. Vēl viens personāžs − viens no pirmajiem literārajiem detektīviem − seržants Kafs, sirms un briesmīgi kārns vīrs, ar seju “asu kā cirvis” un mulsinoši vērīgām tēraudpelēkām acīm. Kafam gan netiek piešķirta izšķirošā loma šajā romānā un atšķirībā no vēlāko laiku Šerloka Holmsa viņš uzdevuma atrisinājumam tikai pietuvojas, tomēr viņš ir ārkārtīgi kolorīta personība, nozieguma izmeklēšanu apvieno ar psiholoģiju, un ietekmējis visus nākamos angļu detektīvu tēlus. Domāju, ka nemaitekļošu, ja atklāšu, ka nozieguma iemesls ir mantkārība (kas gan cits?), bet romāna sižetu uz priekšu virza mīlas daudzstūris, kurā daudz pārpratumu, nesaprašanās un liktenīgas sagadīšanās. Zīmīgi, ka visbēdīgākais liktenis šajā romānā piemeklē neaizsargātāko būtni − iemīlējušos, likteņa apvainotu kalponi, par ko padomju kritiķi varētu teikt: lūk, buržuāzijas patiesā seja.

Man ir grūti pateikt, kā romānu varētu uztvert šodien, lasot to pirmo reizi. Es pirms tam izlasīju divus mūsdienu detektīvus un biju pārsteigta, cik “Mēness akmens”, salīdzinājumā ar tiem, ir daudzslāņains − te nav triviāla, iepriekš paredzama sižeta, tēli ir dzīvi un spilgti, romāna forma − savdabīgas iesaistīto varoņu atskaites − joprojām ir oriģināla. Protams, ir jāsaprot, ka romāns rakstīts pirms 150 gadiem un izteiksmes veids tam nevar būt moderns, bet citādi − “Mēness akmens” joprojām ir bestsellers.

Keita Atkinsone “Dzīve pēc dzīves” (2015)

2 komentāri

Keita Atkinsone. Dzīve pēc dzīves / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2015. (Kate Atkinson. Life After Life. 2013.)

Atkinsone_dzivepecdzivesŠis ir mans 500. bloga ieraksts un man ir patiess prieks, ka tajā es rakstīšu par sev mīļas rakstnieces ļoti labu grāmatu. Mana patika pret Atkinsoni sākās no viņas debijas romāna “Neredzamo stundu muzejs”, pēc tam sekoja detektīvu sērija par Džeksonu Brodiju. Lai arī pirmais romāns tiešām bija ārkārtīgi labs, Brodija sērija ir vienkāršs, krietns angļu detektīvs bez milzu pārsteigumiem, tādēļ tā loģiski paskaidrot savu sajūsmināto attieksmi par jaunu Atkinsones romānu latviešu valodā, es jums nevarēšu. Patīk man šī rakstniece un viss. Varbūt daļa sajūsmas man ir pielipusi no Goodreads lasītājiem, kuri “Life after life” 2013. gadā atzina par labāko vēsturisko romānu. Es gan to drīzāk ierindotu fantāzijas žanrā, bet sava daļa 20. gadsimta vēstures tajā, protams, arī ir trāpījusi.

Romāna galvenais jautājums: kā būtu, ja būtu? Kas notiktu, ja Ursula Toda nenomirtu piedzimstot? Kas būtu, ja viņa nenoslīktu četru gadu vecumā? Kas būtu, ja viņas aukle neaizbrauktu uz Londonu un neatvestu gripu? Kas būtu, ja viņu neizvarotu brāļa draugs? Kas būtu, ja viņa apprecētu vācieti? Tā var turpināt bezgalīgi, jo katra dzīve piedāvā bezgalīgas izvēles iespējas: mēs izvēlamies katrā savas dzīves minūtē, un visbiežāk, iespējams, nemaz neaptveram, ka katru dienu mainām savu dzīvi un, protams, izvēles gadās kļūdainas. Diez vai pasaulē ir tāds cilvēks, kurš pilnīgi neko savā pagātnē negribētu mainīt, nu vismaz, lai uzzinātu − kā būtu, ja būtu? Anglietei Ursulai Todai Keitas Atkinsones romānā ir dota tāda iespēja − viņa atkal un atkal piedzimst no jauna 1910. gada 11. februārī. Dažreiz viņa dzīvo visu no sākuma, dažreiz viņai ir iespēja atgriezties atpakaļ laika krustcelēs kā saglabātā datorspēlē. O, Ursula ir liela spēlmane! Viņai nav dotas atmiņas par iepriekšējām dzīvēm, taču kāda pašai nesaprotama nojauta, dīvaina deja vu sajūta viņai liek steigties vai kavēties, nogriezties pa citu ceļu vai paslēpties. Kurā gan brīdī Ursulai būs gana, kad viņa sev pateiks: stop, šis ir manas dzīves labākais iespējamais variants?

Romānā būtība ir divas lielas spēļvietas: Todu ģimenes mājas Lapsu stūris, kas atradās stundas attālumā no Londonas, un Londona Otrā pasaules kara laikā. Ja ģimenes māja ir pašsaprotama darbības vieta, tad Londona kara laikā norāda uz autores īpaši izvēlētu vietu un laiku. Sākot no 1940. gada 7. septembra Londonu bombardēja 57 dienas pēc kārtas un bombardēšana turpinājās līdz pat 1941. gada maijam, sagraujot mājas ar civiliem iedzīvotājiem. Lielākajā daļā dzīves līniju Ursula šai laikā atrodas Londonā, un šķiet, ka autorei ir bijis svarīgi parādīt, kā attīstās varones attieksme pret karu − no pasīva upura viņa pamazām pārtop aktīvā pretgaisa aizsardzības kustības brīvprātīgajā, jo izrādās, ka citādi šai spēlē viņa nevar saglabāt dzīvību. Un šķiet, ka kādā brīdī Ursula sajūt sevī mazu dievu, jo nolemj kardināli mainīt vēstures gaitu − nogalināt Hitleru.

No vienas puses man liekas, ka ideja nogalināt Hitleru ir banāla, no otras puses − kā to pasniedz. Atkinsone nav tik drosmīga, lai parādītu pasauli bez fīrera − vai tiešām tas ļāva izvairīties no kara? Viņa koncentrējas uz Ursulas pūlēm nonākt īstajā vietā un īstajā laikā, tādēļ tas ir gana saistoši, ļauj aprakstīt Evu Braunu, Ērgļa ligzdu un pirmskara Vācijas gaisotni. Kas attiecas uz pašu Hitlera nogalināšanas ideju − es uzskatu, ka personības loma globālās vēstures mēroga ir pārvērtēta; cilvēka dzīves, ģimenes un dzimtas kontekstā indivīds tiešām ir nozīmīgs, taču lielie vēstures notikumi nav atkarīgi no viena cilvēka esamības. Esmu pārliecināta (un tā ir viegla pārliecība, jo neviens tāpat to nevar pārbaudīt), ka vēstures vilnis tam vajadzīgajā brīdī vienkārši uzrauj galotnē ar vajadzīgajām īpašībām apveltītu cilvēku, lai tas īstenotu savu nolemtību. Hitleru mēģināja nogalināt vairākas reizes par viņu daudz gudrāki cilvēki, taču atentāti izgāzās, tādēļ savā fatālismā es varu secināt, ka Hitlers kādā augstāku būtņu plānā acīmredzot bija vajadzīgs.

Reiz šis viss, protams, kļūs par vēsturi, pat kalni, jo klinšu nākotne galu galā ir smilts. Vairums ļaužu šā tā kūlās cauri notikumiem un tikai vēlāk, atskatoties, apjēdza to nozīmi.

Prātojot par ceļotājiem laikā, atcerējos Aizeka Azimova “The End of Eternity”, kur bija tādi laika tehniķi, kas ceļoja laikā un saskaņā ar smalki izrēķinātiem grafikiem mainīja realitāti. Dīvainā kārtā tie, kuri zināja, ko viņi dara, tehniķus nemīlēja, viņi bija kā bendes, kas dara vajadzīgu, bet noniecināmu darbiņu. Lūk, Ursula arī maina ne tikai savu, bet arī citu dzīves, nezin, vai viņai patiktu, ja kāds cits tā rīkotos viņai aiz muguras.

Teiksim tā − man pagātnē ir kādas trīs lietas, ko es gribētu mainīt. Kur var dabūt to Ursulu, kas man tai laikā iegrozītu smadzenes? (Klusas aizdomas, ka Ursulai vajadzēs daudzus piegājienus.)

Kriss Stjuarts “Pāri citroniem” (2013)

3 komentāri

Kriss Stjuarts. Pāri citroniem: optimists Andalūzijā / Kriss Stjuarts; no angļu val. tulk. Ilze Burnovska. – Rīga: BaibaBooks, 2013. (Chris Stewart. Driving over Lemons. An Optimist in Andalucia. 1999.)

Stjuarts_Pāri citroniemGrāmata par angļa piedzīvojumiem Spānijā man ir aizķērusies neaprakstīta no pagājuša gada augusta, kad ļoti, ļoti sagribējās lasīt kaut ko izklaidējošu un nedaudz izzinošu, ar svešzemju aromātiem piesātinātu. Iespējams, uz mūsu platuma grādos dzīvojošiem tādas vārdkopas kā ‘ziedošas citronas’, ‘apelsīnkoku birzis’, ‘pirmā olīvu raža janvārī’ iedarbojas nedaudz hipnotizējoši, jo ar prātu es saprotu, ka viņu citroni un mandeles ir tieši tāda pati ikdiena kā mūsu ābeles un ķirši, taču dzīvē tā vien gribas nofotogrāfēt visus dabā ieraudzītos citrusaugļiem piebirušos kokus.

Anglis Kriss Stjuarts ir piepulcināms tam anglosakšu autoru pulciņam (nu jau diezgan raženam), kas savu dzīves piepildījumu dodas meklēt uz zemi, kas runā kādā no romāņu valodām. Spānija nav tas populārākais galamērķis, taču kādam jau ir jāsāk. Lai arī grāmatas pieteikumā tiek uzsvērts, ka Stjuarts ir ģitārists, tomēr, iepazīstot tuvāk autoru, atklājas, ka viņš ir apveltīts ar dažādiem talantiem un interesēm, no kuriem viens ir gana praktisks − profesionāla aitu cirpšana. Tādēļ sapnis par lauku māju Andalūzijas kalnos nav nemaz tik neprātīgs, arī tad ja māja atrodas uz stāvas klints, vēju appūsta, divu upju un divu kalnu grēdu ielenkumā.

Tādi cilvēki kā Stjuarts būtībā vēlas savienot pretrunīgas lietas: ekskluzivitāti un vienkāršību; viņi grib iegūt brīnišķīgu ainavu, svaigu gaisu, veselīgu un pašaudzētu pārtiku, par to maksājot ar daļēju atteikšanos no ērtībām, pat tādām kā ērts ceļš un elektrība, nemaz nerunājot par vaterklozetu vai internetu ledusskapī. Viens no autora uzdevumiem šādā grāmatā ir parādīt, ka ieguvumi atsver neērtības, un dzīve laukos var būt jauks piedzīvojums, atšķirībā no vienmuļas pilsētas kalpotāja ikdienas. Stjuartam izdodas to parādīt gana spraigi, neaizmirstot ironizēt arī pašam par savu, lētticīgā angļa naivumu. Vēl viens grāmatas ieguvums varētu būt nedaudz etnogrāfisks ieskats Andalūzijas zemnieku tradīcijās: kādas mājas ceļ ielejā, kā dzīvo aitu gani, kā rīko cūku bēres un cērpj aitas, kāda ir kalnu apūdeņošanas sistēma utt. Taisnības labad gan jāatzīmē, ka Stjuarts ar sievu ilgi nekavējās pie dzīves vienkāršā mājelē, bet darīja visu, lai savā Andalūzijas cortijos ieviestu komfortu, sākot ar normāla, no krāna tekoša ūdens iegūšanu un beidzot ar jaunas mājas uzcelšanu.

Rīts vēl nebija uzausis, kad es jautra prātā devos mājās pa taciņu, kas veda lejup uz upi. Nakts bija karsta, vienīgais gaismas avots − zvaigznes debesīs. Kā atalgojumu par to, ka nebiju pakritis un noripojis lejup pa stāvo nogāzi, es sevi apbalvoju ar stundiņu atpūtas. Uz muguras atlaidos uz silta akmens pašā upes viducī. Tuvākie ielas laternas stabi bija tālu prom, tādēļ ne mazākais blāvas gaismas stars nevarēja sabojāt ideālo piķa melno nakti.

Jāatzīst, ka sākotnēji par šo grāmatu man bija bažas, jo teksts gāja kā pa grumbainu ceļu, taču tas drīz vien izlīdzinājās un sākotnējos negludumus varētu norakstīt uz autora pirmajiem soļiem rakstniecībā. “Pāri citroniem” ir Stjuarta debija rakstniecībā un pirmā grāmata nu jau tetraloģijā (2014. gadā iznāca ceturtā sērijas grāmata), un īstenībā man tā patika labāk nekā es biju gaidījusi. Ne vienmēr ir vajadzīgi sensacionāli notikumi vai neticami stāsti, kādreiz vienkārši var palasīt tāda cilvēka rakstīto, kurš attēlo savu ikdienu ar lielu dzīves mīlestību.

“Pāri citroniem” ir izdevniecības “BaibaBooks” pirmā grāmata, un debija ir izdevusies − jauka grāmata ar patīkamu noformējumu. Esmu izlasījusi arī nākamo − “Simts soļu ceļojums”, un vislabāko nodomu vadīta gribētu izdevniecībai teikt, ka vienlīdz svarīgs grāmatai ir gan tulkotājs, gan redaktors. Un vairāk jaunu grāmatu, protams!

Older Entries