Melisa Harisone “Zeltains miežu lauks” (2020)

Melisa Harisone. Zeltains miežu lauks / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2020.  (Mellissa Harrison. All among the barley. 2018)

Angļu rakstnieces Melisas Harisones romāns ir izjusts un niansēts, pastorāls stāstījums par dzīvi Anglijas laukos 20.gs. 30.gados. Galvenā stāstniece ir 14 gadus jauna pusaudze Edīte, un būtībā “Zeltains miežu lauks” ir pieaugšanas stāsts. Par meiteni, kura nav vairs bērns, un pieaugušo cilvēku pasaule vienlaikus gan baida, gan vilina. Edīte ir zemnieka meita, jaunākā no Džordža un Adas bērniem, viņa krietni strādā un vērīgi lūkojas apkārtējā pasaulē. Ieraudzītais viņu mulsina, liek šaubīties un piemērot sev vietu – kāda būs mana dzīve?

Harisones romāns ir diezgan viltīgs, jo tas līdzinās nosaukumā piesauktajam miežu laukam – skaisti un viļņojoši lasītājs tiek izvadāts par Anglijas lauku ainavām un zemnieku darba aprakstiem, taču cilvēciskās attiecības romānā ir kā usnes tīrumā, kā neredzami akmeņi, kas salauž izturīgu darba mašīnu. Autore rāda notiekošo no Edītes skatu punkta, kur viņa kā jūtīgs pusaudzis uztver vecāku sarežģītās attiecības, kaimiņu puiša nepatīkamo interesi par sevi, vietējo cilvēku problēmas, ko radījusi ekonomiskā krīze. Kā pēkšņs akcents romānā parādās Konstance Ficallena – Londonas žurnāliste, kas vēlas rakstīt par lauku dzīvi un dokumentēt tradicionālo zemnieku dzīvesveidu. Edīte sadraudzējas un pat iemīlas šai košajā personā, taču, jāteic, viņas jau tā mulstošajā prātā tas ievieš tikai vēl lielāku neskaidrību.

Romāna izskaņā Edīte jau sirmā vecumā, atskatoties uz sevi jaunībā, saka: “Man bieži gribētos atgriezties pagātnē un kaut kā palīdzēt tam bērnam, kas es biju, taču patiesībā nav itin nekā tāda, ko es tagad varētu pateikt un ko viņa saprastu.” Jā, tā ir liela patiesība, ka ir grūti tikt klāt, emocionāli palīdzēt apjukušam cilvēkam, jo bieži viņš ir ielicis sevi kādā noslēgtā sajūtu riņķī. Nav tā, ka Edīte būtu pamesta, viņai jautā un piedāvā palīdzību, bet cik gan adekvāti viņa spēj atbildēt, ja pati nesaprot savas izjūtas. Meitenes taču nedrīkst dusmoties,  meitenēm ir jābūt pakļāvīgām – 30.gadu sabiedrība no sievietes pieprasa noteiktu uzvedību, bet Edīte nav stulba – viņa redz, ka viņas tuvākās sievietes nav laimīgas. Taču darīt citādi nozīmē sagraut veco pasauli, kurā reiz viņa jutās droša un iederīga.

A girl holds a bunch of freshly picked chrysanthemums (1935) John Topham / TopFoto

Ļoti lēnām lasītājs tiek novests līdz fināla kulminācijai, kuru lasot viņš saprot, ka lasītais nav romāns par lauku dzīvi, bet traģiska drāma. Edītes dzīve tiek salauzta, tajā vienmēr būs robežšķirtne. Un es attaisnoju autores ilgo tuvošanos traģiskajam atrisinājumam, jo tikai tādā veidā iespējams saprast, ka nav bijis tikai viens notikums, ko iespējams pārdzīvot un aizmirst. Edītes likteni veido daudzi notikumi, kas saliekas kopā kā viena ķieģeļu siena, kas pusaudzei uzkrīt virsū.

Lai arī pēc romāna izlasīšanas nav gluži šedevra sajūtas, tomēr man ir pārliecība, ka tas ir stāsts, kas paliek kopā ar lasītāju uz ilgāku laiku. Meitenes liktenis savijas ar sociālo vēsturi, un lieku reizi var pārliecināties, ka cilvēki nemainās − 30.gadu sabiedrības noskaņojumi ir saskanīgi ar idejām, kas noveda Angliju līdz šodienas Brexit. Harisone brīnišķīgi apraksta dabu un ir novērtēta kā izcila ainaviste (nature writer). Ja man būtu kāda teikšana, tad es noteikti palūgtu tulkotājai latviskot jaunāko Harisones veikumu − “The Stubborn Light of Things: a Nature Diary”. Mums tik ļoti šobrīd noder spēja ielūkoties dabas skaistumā un smelties no tās spēku. Kā Edīte to centās darīt.

.

Ir pavasars kā meiča, kas sevi nepazīst,

Ir vasara kā uguns, kam kvēle neapsīkst,

Bet rudens ir vecs draugs, kas allaž talkā nāk

Un zelta miežus pļauj, un ļaudis priecēt māk.

.

Un zeltains miežu lauks prot sirdi sasildīt,

Kad pilnas miežu vārpas zem asas izkapts krīt…

Elisa Pītersa par brāli Kedfaelu

Elisa Pītersa. Slimīgas alkas pēc kauliem / no angļu val. tulk. M.Poišs. − Rīga: Eve, 2002. − (Stāsti par brāli Kedfaelu; 1). (Ellis Peters. A Morbid Taste for Bones. 1977)

Elisa Pītersa. Viens līķis par daudz / no angļu val. tulk. M.Poišs. − Rīga: Eve, 2002. − (Stāsti par brāli Kedfaelu; 2). (Ellis Peters. One Corpse too many. 1979)

Angļu rakstniece Edīte Pārdžetera (1913-1995), izmantojot pseidonīmu Elisa Pītersa, vislielāko ievērību guvusi ar detektīvu sēriju, kuras galvenais varonis ir mūks Kedfaels un darbība notiek 12. gadsimta Anglijā un Velsā. Jā, tajā laikā vēl nebija dibināta pat Rīga un pagāni skraidīja pa mūsu mīļo zemīti, bet citur pasaulē kristīgā ticība jau bija organizēta hierarhiskā kārtībā un bija gan klosteri, gan krusta kari. Mūks Kedfaels ir dzīvi baudījis vīrietis, kurš guvis pasaulīgu pieredzi dažādās zemēs un valstīs, taču šobrīd apmeties uz mierīgu dzīvi Šrūsberijas benediktīniešu klosterī.  Šeit viņš vada savas dienas stingrā klostera rutīnā un pārzina ārstniecības augu un sakņu dārzu, kā arī iekopis herbāriju (eksotisku un retu augu kolekcija). Bet klosteris jau nav vientuļa sala − gan tajā, gan ārpus tā dzīvo cilvēki ar savām kaislībām, iegribām un vēlmēm, un gadās nonākt pat līdz slepkavībai. Te nu talkā nāk brāļa Kedfaela dzīves pieredze, un viņš iesaistās nozieguma risināšanā.

Pirmā sērijas grāmata “Slimīgas alkas pēc kauliem” iepazīstina lasītāju ar brāli Kedfaelu un parāda vidi, kurā tas darbosies. Šrūsberijas klosteris ir Anglijā pazīstam vieta, bet ne jau tāda, uz kuru plūstu svētceļnieku pūļi. Godkārīgajam klostera prioram Robertam kremt, ka klosterim nav savu svēto kaulu, taču viņš tādus ir atradis Velsā − svētā Vinifreda varētu būt ideāla klostera aizbildne. Tādēļ mūki dodas pārgājienā uz Velsas Holivelas ciematu, lai izraktu svēto un pulētā ozolkoka zārkā to nogādātu Šrūsberijā. Holivelas iedzīvotāji gan nav tik pārliecināti, ka viņu Vinifreda vēlas pārcelties no vietējās kapsētas uz angļu klosteri, un notiek asiņaina sadursme. Brālis Kedfaels iespējami delikāti un atjautīgi atrisina slepkavību.

Otrās sērijas grāmatas “Viens līķis par daudz” notikumu laiks un vieta ir zināma tiem, kas lasījuši Kena Foleta romānu “Zemes pīlāri” − 1138. gadā pilnās burās notiek cīņa par Anglijas troni starp Henrija I meitu Matildi un Henrija I māsadēlu Stefanu. Pēdējā karaspēks ir aplencis un ieņēmis Šrūsberiju, un, gribot negribot, klosteris tiek ierauts karalaika intrigās. Stefans liek sodīt ar nāvi visus Matildes atbalstītājus, kuru izrādās veseli 94. Savukārt brālis Kedfaels tiek norīkots par galveno apbedītāju, un viņš saskaita 95 līķus, kas nozīmē, ka viens līķis ir viltīgas slepkavības upuris. Izmanīgi lavierējot starp Stefana un Modas atbalstītājiem, mūks cenšas noskaidrot, kas un kāpēc nogalinājis karavīru.

Abas grāmatas var raksturot kā patīkamu, izklaidējošu lasāmvielu, kurā uz vēsturiskā fona tiek risināta detektīvintriga, bet vienlaikus netiek aizmirsts par attiecību atainojumu. Patīkami pārsteidz, cik dabiski autorei izdevies iejusties viduslaiku gaisotnē un parādīt varoņus kā reālus cilvēkus. Te netiek pārāk daudz analizēta vai uzsvērta vēsturiskā vide vai laika gara diktētās cilvēciskās atšķirības, līdz ar to panākts ticamības efekts. Jāatzīmē gan, ka romāni ir sarakstīti 70.gadu beigās, un no tiem nevajadzētu gaidīt mūsdienīgu spriedzi un strauju darbību.

Diemžēl jāsaka, ka ar šīm divām grāmatām sērija par brāli Kadfaelu latviešu valodā sākas un beidzas, lai arī kopumā to ir 21. Grūti pateikt, kādēļ izdevniecība “Eve” neturpināja izdot sēriju, jo grāmatiņas ir jauki noformētas un kvalitatīvi iztulkotas, bet šobrīd jau pašas izdevniecības gadus desmit vairs nav. Latviešu lasītājam atliek tikai lasīt oriģinālvalodā vai skatīties seriālu “Mystery!: Cadfael” (1994-1996).

Te nu man gribētos izmantot izdevību un paprātot par mūsu (un varbūt ne tikai mūsu) izdevēju neciešamo tradīciju iesākt un neturpināt izdot grāmatu sērijas. Decembrī izlasīju Ulda tvītu “Par kuru grāmatas turpinājumu (sērija/triloģija/utml) neizdošanu latviešu valodā jums ir vislielākā bēda?” un sapratu, ka šādu sēriju tiešām ir daudz. Uldis pats nosauc “Egmont Latvija” izdoto fantāzijas grāmatu “Dobā zeme”, kura ir triloģijas pirmā daļa. Mairita nosauc Zvaigznes ABC izdoto “Svešzemnieci” (izdotas divas daļas no astoņām) un “Pasaules aci” (izdots viens romāns no padsmit). Elza sūkstās, ka izdotas tikai divas grāmatas no Ragaņa sērijas. Iespējams, vislielākais aplauziens ir Troņu spēļu sērijas pārtraukšana burtiski pusvārdā − piektajai daļai (no septiņām) iznāca tikai 1.sējums. Mans saraksts sākas ar Zvaigznes ABC autoru Aleksandru Makkolu Smitu, kuram izdevniecība uzsāka izdot pat veselas trīs sērijas − “Dāmu detektīvaģentūra Nr. 1” (4 grāmatas no 20), “Izabella Delhauzija” (2 no 12) un “Skotlendstrīta Nr. 44” (2 no 13). Iespējams, ka Makkols arī bija pārāk īpatnējs autors Latvijas lasītājam, bet izskatās tas dīvaini. Visticamākais, ka izdevniecību politika ir izdot sērijas grāmatu un pavērot tās finansiālos panākumus, taču ir arī tāds gadījums kā Lorensa Darela “Aleksandrijas kvartets”, kur visas daļas veido vienu veselumu un tetraloģijas jēga saprotama tikai kopumā (apgāds “Nordik” izdeva pirmās divas daļas). Vēl neciešamāk par sērijas neturpināšanu varētu būt tādas sērijas daļas izdošana, kas hronoloģiski ir kaut kur pa vidam (un lasītājs pat nezina, ka stāstam eksistē sākums un beigas). Vai jums arī ir kāda grāmatu sērija, kura negribēti aprauta?

Straiks. Kormorans Straiks

Roberts Galbraits. Dzeguzes sauciens / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2017. – (Cormoran Strike; 1). – (Robert Galbraith. The Cuckoo’s Calling. 2013)

Robert Galbraith. The Silkworm. – New York: Mulholland Books, 2014. – (Cormoran Strike; 2).

Robert Galbraith. Career of Evil. – New York: Mulholland Books, 2015. – (Cormoran Strike; 3).

Kā visiem zināms, Roberts Galbraits ir Džoannas Roulingas pseidonīms, kuru viņa izmanto, lai norobežotos no iespējamās Harija Potera ēnas pār viņas nākamajiem darbiem. Īstenībā − pareizs lēmums, jo bērniem domāta fantāzijas literatūra ir ļoti tālu no mūsdienīga detektīvromāna, un varbūt tādēļ daudziem, kas romānu lasīja jau zinot par autora īsto identitāti, bija zināma vilšanās. Pat nezinu kāpēc, manā lasīšanas sarakstā “Dzeguzes sauciena” nebija, bet netīši iegūto grāmatu nesmādēju un nolēmu uzzināt, kā tad īsti Roulingai izdodas detektīvi.

Vispirms mani iepriecināja galvenais varonis Kormorans Straiks − ar brutālu skaistumu apveltīts vienkājains detektīvs, kura pagātne ir gana sarežģīta, lai būtu par ko rakstīt. Kormorana māte bija grūpija, attiecīgi bioloģiskais tēvs − rokzvaigzne, un no mazām dienām viņš pieradis pielāgoties pie visdažādākajiem apstākļiem. Bērnībā piedzīvojuši mētāšanos pa pasauli, Kormorans ar māsu kā pieaugušie ir izvēlējušies dzīvot maksimāli sakārtotā vidē − māsa ir godprātīga ģimenes māte ar trim bērniem, savukārt Kormorans ilgu laiku dienēja armijā un kļuva par militāro izmeklētāju.

Roulingas romānu cikla sākumā Kormorans ir atvaļinājies no dienesta, jo sprādzienā Afganistānā zaudējis kāju, un uzsācis privātdetektīva rūpalu. Viņam neklājas spoži ne darbā, ne privātā dzīvē, taču man jau no pirmajām lappusēm patika, ka Roulinga nav uztvērusi to kā iemeslu pataisīt galveno varoni par drūmu alkoholiķi − Kormorans sekmīgi cīnās ar dzīves likstām un atstāj normāla veča iespaidu. Aina nebūtu pilnīga bez daiļas blondīnes, tādēļ Kormoranam par partneri ir piešķirta izdarīgā Robina, kas uzsāk karjeru kā sekretāre, bet lēnām kļūst par neaizstājamu partneri.

Pirmais romāns “Dzeguzes sauciens” lielā mērā paiet, iepazīstinot lasītājus ar galveniem varoņiem, izkārtojot skatuvi un pa vidu visam ir stāsts par jaunas modeles slepkavību. Nozieguma risināšana notiek līmenī, viss kā pienākas klasiskos detektīvstāstos − samudžināti un daudzslāņaini. Šajā romānā lasītājs iepazīst modes biznesa aizkulises, lai gan es nedomāju, ka kādam pieaugušajam par to ir lielas ilūzijas. Jau no pirmā romāna top skaidrs, ka Roulingai ir viena liela mīlestība − Londona, turklāt viņa to mīl un pieņem jebkādu, arī tās smirdīgos kaktus un pussabrukušos nostūrus. (Un tikai tagad es sapratu, ka Poterā jau arī Londonas bija daudz, tikai to aizēnoja eksotiskākas vietas.)

Turpmākajos romānos vairāk jārēķinās ar to, ka Roulingai ļoti patīk paplašināt detektīva robežas un brīžiem viņu pārāk uztrauc galveno varoņu personīgā dzīve, turklāt viņa atkārtojas − tā mūžīgi sapūlētā un sāpošā Kormorana kāja un vienmēr saīgušais Robinas līgavainis diezgan ātri sāka krist uz nerviem. Vēl viens mīnuss (un tajā varētu vainot redaktori), ka Roulinga pārāk daudz atstāsta iepriekš notikušo. Tā kā es romānus lasīju viena pēc otra, man tas traucēja.

Otrajā romānā “The Silkworm” Roulinga pievēršas pazīstamai videi − izdevniecības biznesam un rakstnieka attiecībam ar savu aģentu un redaktoru. Ir pazudis rakstnieks un viņa dīvainā sieva ierodas pie Kormorana, lai viņš to meklē rokā; protams, pēc kāda laika rakstnieks tiek atrasts beigts, turklāt pavisam neglīti beigts. Romāna galvenā intriga − kur pazudis noslepkavotā rakstnieka manuskripts, kam vajadzēja atmaskot visu un visus. Jāsaka, ka liela daļa varoņu ir gana ekscentriski un varbūt Roulinga rakstot ir uzjautrinājusies par saviem amata brāļiem, arī pazudušais manuskripts, kura fragmenti romāna gaitā tiek atklāti, ir stipri dīvains − murgaina mistika, kuru diez vai reālā dzīvē uztvertu nopietni. Varbūt, ka šajā romānā ir vairāk farsa, nekā pienāktos tradicionālā detektīvā, bet pati izmeklēšanas līnija ir stabila un atrisinājums interesants.

Trešo romānu “Career of Evil” ievada paciņa ar cilvēka kāju, kas atsūtīta uz Straika biroju. Kormorans saprot šo notikumu kā nepārprotamu norādi uz viņa pagātni, parakņājas smadzenēs un “izvelk” trīs galvenos kandidātus uz ieriebēja lomu. Romāna gaitā lasītājam tiek atklāts, ko tieši Straiks viņiem ir nodarījis vai drīzāk − kas neliešu pagātnē ir tāds, ka viņi nespēj rimties un grib iznīcināt Straika dzīvi (jo kājai seko citas cilvēka detaļas). Tā nu lasītājs uzzina daudz par Straika pagātni, turklāt arī Robinai izrādās sāpīgi pagātnes notikumi, kas atklājas noziegumu kontekstā. Kā jau rakstīju, varēja būt mazāk par ikdienišķiem pārdzīvojumiem, taču romāna izskaņa ir tik aizraujoša, ka tā samierina ar nelielu gumijas stiepšanu pa vidu.

Kopumā jāsecina, ka Roulinga ir paņēmusi tradicionālas detektīva formas, radījusi jaunu, simpātisku galveno varoni, ievietojusi viņu mūsdienu Londonā un prot izstāstīt daudzslāņainu detektīvu, kas sakrustots ar vienkāršu, cilvēcisku stāstu par galveno varoņu dzīvi. (Manuprāt, ka tādiem detektīviem jau būtu laiks izdomāt kādu apakšžanra nosaukumu.) Ir anonsēts, ka drīzumā gaidāms ceturtais sērijas romāns “Lethal White”, bet vispār Roulinga plānojot vēl vismaz sešus (!). Tad nu, Kormoran, uz tikšanos!

Noskatījos arī pirmo sezonu britu seriālam “Strike” (pēc pirmo divu grāmatu notikumiem), bet nekādas sajūsmas nav. Pieklajīga, bez degsmes veidota ekranizācija, redzot iespēju popularitei un peļņai. Galvenie varoņi arī it kā atrasti vizuāli piemēroti, bet nu aktierim Tomam Burkem nepiemīt Straika iekšējā mežonība − pārāk rātni, pārāk gludi.

Kens Folets “Zemes pīlāri” (2013)

Kens Folets. Zemes pīlāri / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2013. (Ken Follett. The Pillars of the Earth. 1989)

Grāmata “Zemes pīlāri” plauktā mani bija gaidījusi kopš tās iznākšanas brīža latviešu valodā, bet īstenībā metu acis uz to jau vismaz gadus desmit. Par to liecina mans apraksts par seriālu, kurš tika uzņemts 2010. gadā, un šajā aprakstā es nedaudz pastāstu arī par grāmatas tapšanu, lai arī izlasījusi to vēl nebiju. Laikam jau pirmām kārtām tās apjoms mani bija atturējis no lasīšanas, taču grāmata tikai izskatās draudīga un tā noteikti nav smagnēja satura ziņā. Folets savu rakstnieka karjeru sāka kā sekmīgs spiegu romānu autors un arī “Zemes pīlāros” jūtams viņa trilleru autora piegājiens, tādēļ grāmata drīzāk definējama kā viegli lasāms vēsturiskais piedzīvojumu romāns.

Romāna darbība sākas 1135. gadā un sākumā fokusējas uz Toma Būvnieka ģimeni – Toms ir talantīgs amatnieks, kura klusais sapnis ir uzbūvēt katedrāli, tādēļ viņš nav piekritis siltai, mierīgai namdara vietiņai, bet izvēlējies kopā ar ģimeni − sievu un diviem bērniem − klejot pa Anglijas dienvidiem, darot līgumdarbus. Tā gadās, ka ziemas sākumā Toms ar ģimeni paliek bez darba un pajumtes un pēc ilgiem klejojumiem nonāk Kingsbridžas priorijā − salīdzinoši lielā, bet nolaistā klosterī, kuru nupat ir pārņēmis jauns, ideju pārpilns priors Filips. Šeit nu Toms atrod sava sapņa piepildījumu un sāk celt katedrāli. Romāna centrālais mērķis ir parādīt katedrāles tapšanu, un lasītājam ir dota iespēja to vērot trīsdesmit gadu garumā.

Romāna darbojošās personas varētu sadalīt vairākos slāņos − vispirms tas ir Toms, viņa ģimene un viņiem līdzīgie vienkāršie ļaudis − amatnieki, zemnieki, mazie tirgoņi − kuru dienas ir aizņemtas ar domām par vienkāršas iztikas nodrošināšanu; tam seko ļaudis, kam liktenis devis vairāk varas un naudas − turīgie tirgoņi, vietējā muižniecība, vidējā līmeņa garīdzniecība; un tad jau skats vēršas uz augšu − uz karaļiem un kardināliem. Cauri visiem šiem slāņiem kā smaile cauri iziet katedrāle − ēka, kurā satiekas visi, lai vismaz dievkalpojuma laikā ticētu, ka Dieva priekšā visi ir vienādi. Kā jau romānos  ierasts, katrā slānī ir savi galvenie varoņi, kuru likteņiem lasītājs tiek uzaicināts sekot − būvnieks Toms un viņa bērni Alfreds un Marta, meža ragana Elēna ar dēlu Džeku, nežēlastībā krituša grāfa meita Alīna ar brāli Ričardu, varaskārā Hemliju ģimene ar dēlu Viljamu, kā arī baznīcas ļaudis − labais priors Filips un varaskārais bīskaps Valerāns. Epizodiski parādās arī tā laika Anglijas vēstures galvenie “putras vārītāji” − Henrija I meita Matilde un Henrija I māsadēls Stefans, kuri cīnījās par troni gandrīz 20 gadus, un šajā cīņā aktīvi iesaistījās arī Baznīca. Es gan neteiktu, ka Folets ir liels psiholoģisko portretu meistars − viņa attēlotie varoņi ir diezgan viengabalaini un romāna gaitā nekādas lielas pārmaiņas viņos nenotiek − ļaunie kļūst vēl ļaunāki un labie tiek rūdīti pārdzīvojumos.

Nezinu, vai autors tā bija iecerējis, bet man romāna centrālais tēls bija priors Filips. Neliels, rosīgs un gudrs cilvēks, ko liktenis ir ielicis īstajā vietā un laikā. Filips ir uzaudzināts klosterī, citas dzīves nezina, bet viņam ir lielas spējas vienot cilvēkus kopējam mērķim, šajā gadījumā − koncentrēt klostera resursus katedrāles celšanai.

Filipa kredo: Paļauties uz Dieva gribu nenozīmēja turēt rokas klēpī. Tas nozīmēja ticēt, ka godīgi un neatlaidīgi centieni ved pie panākumiem.

Romāna ir gana labi aprakstīta viduslaiku klostera dzīve − gan tā reliģiskais ritms, gan saimnieciskā darbība, kas tieši šajā laikā tiek mainīta un kļūst efektīvāka. Lasītājs tiek iepazīstināts arī ar viduslaiku pilsētu dzīves norisi, taču vislielāko vērību Folets veltījis katedrāļu arhitektūrai − šeit ir daudz terminu un prātojumu par racionālā saskaņošanu ar estētisko, kā arī tehnisku jautājumu risināšana atbilstoši viduslaiku celtniecības iespējām.

Toms māca Džeku: Pareizas daļu savstarpējās attiecības jeb proporcijas ir īstena skaistuma pamats. Tomēr Džeks nejutās pārliecināts par to − viņam labāk patika nepiejaucētas un savvaļīgas lietas: augsti kalni, mūžveci ozoli un Alīnas mati.

Folets gana daudz laika velta Baznīcas iekšējām lietām − cīņai par varu un intrigām, kas īstenībā gūst pārsvaru stāstījumā un pat nosacīti labais tēls priors Filips ir spiests ķerties pie negodīgiem līdzekļiem. Varbūt tas notiek tāpēc, ka autoram vispār daudz labāk sanāk ļaunie tēli − piemēram, nežēlīgais un garīgi kroplais Viljamss Hemlijs ir daudz “dzīvāks” par ideālistisko un taisnīgo Džeku.

Grāmata kopumā ir tāds popsīgs vēsturiskais romāns, kurš nekādā veidā nav ierindojams starp vēsturiskā romāna žanra izcilākajiem paraugiem, taču arī nav nopeļams kā slikti uzrakstīts vai pilnīgas muļķības atreferējošs. Romānam nebija nekādas vainas un pilnīgi iespējams, ka es lasīšu arī nākamo šajā sērijā − World Without End, kura darbība notiek jau 14.gadsimtā.

Lūdzieties par brīnumiem, bet neaizmirstiet dēstīt kāpostus.

Dženifere Vorsa “Izsauciet vecmāti!”(2013) un “Darba nama ēnas”(2015)

Dženifere Vorsa. Izsauciet vecmāti! / Dženifere Vorsa; no angļu val. tulk. Sintija Zariņa. – Rīga: Zvaigzne, 2013. (Jennifer Worth. Call the Midwife. 2002)

Dženifere Vorsa. Darba nama ēnas / Dženifere Vorsa; no angļu val. tulk. Sintija Zariņa. – Rīga: Zvaigzne, 2015. (Jennifer Worth. Shadows of the Workhouse. 2005)

(Nu ko, palaidīsim tautā vēl vienu lingvistisko spazmu, kā teiktu Gundega un iespļautu aciņā, no kuras pati dzer.)

Turpinot tēmu par sievietēm 20.gs. 50.gados, sanāca izlasīt divas grāmatas par angļu vecmātes gaitām Londonā. Nevar tās īsti nosaukt par memuāriem, taču autore tiešām ir strādājusi par medmāsu un vecmāti Londonas tā laika nabadzīgākajā rajonā Īstendā, tādēļ tās būtu dēvējamas par atmiņām daiļliteratūras formā. Biju iedomājusies, ka vienkārši paņemšu palasīt kaut ko izklaidējošu “par dzīvi”, bet diezgan negaidīti pirmā grāmata man iepatikās tik ļoti, ka nopirku to sev mājas grāmatplauktam.  Autores valoda nav izsmalcināta, pārbagāta ar epitetiem, tomēr viņa spēj precīzi un gana tēlaini pastāstīt par varoņiem un notikumiem.  Kā jau mediķei, Vorsai nepiemīt lieka jūtināšanās par smagiem gadījumiem un lasītāja asaras spiešana, tomēr viņas dažbrīd vienkāršie apraksti, gandrīz kā fakta konstatācija, izsauc daudz lielāku līdzpārdzīvojumu par citiem – drāmas cienīgiem opusiem.

Nedomāju, ka es esmu vienīgā, kam par Anglijas medicīnisko aprūpi 20.gs. pirmajā pusē un agrāk bija krietni labāks iespaids. Vorsa raksta (diemžēl viņa nemin avotu), ka 19.gadsimta vidū nabadzīgā slāņu dzemdētāju mirstības rādītāji bija no 35-40%, bet jaundzimušo – apmēram 60%. Bērnu pieņēmējas bija neizglītotas, bet ārstam naudas, protams, nebija. 19.gs. 60. gados tikai 10% dzemdību (gadā to bija 1 250 000) piedalījās ārsts, un ārsti nebija ieinteresēti apmācītu vecmāšu ieviešanā. Pirmās par sieviešu veselību sāka rūpēties mūķenes, kas atvēra aprūpes namus nabadzīgajos rajonos, taču vēl ilgi pirmsdzemdību aprūpi uzskatīja par nelietderīgu. Tikai 1902. gadā pieņēma likumu par vecmātēm, un 1903.gadā sertificēja pirmo vecmāti. Dženifera Vorsa 20.gs. 50. gados arī sāka strādāt šādā klostera aprūpes namā, lai arī pati nebija mūķene. Viņas darba vieta bija Īstenda – Londonas nabadzīgais gals, kurā 19. gs. vidū tika uzslieti daudzdzīvokļu nami Londonas doku strādniekiem un viņu ģimenēm, bet 50.gados tie jau bija grausti, kurus bija smagi skārusi Otrā pasaules kara vācu bombardēšana. Cilvēki dzīvoja lielā saspiestībā, diezgan nehigiēniskos apstākļos, taču bērnu dzima daudz, jo kontracepcija netika izmantota. Vorsa apraksta kvartālus, kuriem teorētiski vajadzētu būt pamestiem, taču tur joprojām dzīvo cilvēki (lielā cūcībā) un zeļ dzertuves un bordeļi. Tai pašā laikā viņai kā vecmātei nekad nav bijis bail iet vienai tur, kur pat policisti iet divatā, jo Īstendas iedzīvotāji ļoti respektēja mūķenes un vecmātes un nekad tās neaiztika.

Autores medicīnas izglītība skaidri nojaušama ārstniecisko manipulāciju aprakstā – viņa neraksta vienkārši, ka varonim tika injicētas zāles, viņa precizē, kādas zāles, cik liela deva, kurā vietā un kāda būs gaidāmā reakcija. Vienā no pirmajām nodaļām autore lietišķi un prātīgi, ņemot par piemēru konkrētas sievietes dzemdības, izklāsta to norisi diennakts garumā, citā nodaļā viņa lasītāju informē, kā pareizi pieņemt tūpļa guļas dzemdības. Turklāt viņai to izdodas izdarīt korekti un informatīvi, šajā grāmatā nav nekādu šausmu stāstu, kurus nevajadzētu lasīt grūtniecēm. Vorsas stāstījumam kopumā ir tāds jauks, pozitīvs noskaņojums – īpaši tas attiecas uz dzemdību jautājumiem, un man pat šķiet, ka tas ir veidots speciāli, lai nevienu nesabiedētu, jo pat mūsdienās ārstniecības iestādēs dzemdības vienmēr nenorit gludi, kur nu vēl pirms 70 gadiem dzemdējot mājās.

Otrai grāmatai “Darba nama ēnas” saskaņā ar nosaukumu vajadzētu vēstīt par tādu kādreizējo nožēlojamo Anglijas institūciju kā darba nami, taču tās īsti neatbilst patiesībai. Grāmatu veido trīs daļas un tikai pirmā daļa stāsta par trim kādreizējiem darba nama bērniem un viņu likteņiem. Otrā daļa veltīta mūķenes Monikas Džoanas dzīvesstāstam, bet trešā – par autores satikšanos ar kādreizējo karavīru Džozefu Koletu, kurš mūža beigās palicis viens un priecīgs satikt kādu atsaucīgu dvēseli jaunās medmāsas personā. Jāatzīst, ka otrā grāmata zaudē pirmajai un vairāk šķiet, ka tie ir atsevišķi stāsti, kurus autore kādreiz dzirdējusi un vienkārši grib pierakstīt, lai par šiem cilvēkiem paliktu rakstīta liecība. Lasīt gan bija vērts un priecājos, ka iepazinu šo cilvēku dzīvesstāstus.

Mums izsniedza 3 atbilstoša izmēra kleitas, 12 priekšautus, 5 cepures un apmetni. Tika sniegti arī precīzi norādījumi, kā tas viss vienmēr jāvalkā. Medmāsu kleitas apakšmalai bija jābūt 38 cm no grīdas – ne vairāk un ne mazāk. Cepures, kas bija plakans, stērķelēts auduma gabals, bija jāsaloka un jāpiesprauž precīzā formā un lielumā. Priekšauti bija jāpiesprauž noteiktā vietā virs krūtīm un jāpielāgo kleitas garumam. Kurpēm bija jābūt īpaša modeļa apaviem ar auklām un gumijas zolēm, lai staigājot neradītu troksni. Zeķes bija melnas ar vīlēm. Jostas un uzpleči bija dažādās krāsās un norādīja, kurā kursā medmāsas studē. Dežūras laikā vienmēr bija jāvalkā pilns formas tērps.

Ja salīdzina padomju, amerikāņu un angļu grāmatas par sievietēm 20. gs. 50.gados, tad visbagātākā dzīve, protams, ir ASV un tur pat neparādās jautājums par bērna aprūpi – skaidrs, ka dzemdības notiek slimnīcā un galvenā problēma ir mātes distancētā attieksme pret bērnu, kas tiek pretstatīta “siltajai” melnādainajai auklei. ASV grāmatā netiek apskatīts jautājums par sievietes tikumību – kas notiek, ja neprecēta sieviete dzemdē bērnu, savukārt angļu un padomju grāmatās skaidri redzama atšķirība – Vorsa stingri uzsver neprecētas māmiņas skaudro likteni, bet Čižovas grāmatā vientuļā māte tiek pieņemta samiernieciski, lai arī sabiedrība vērīgi seko viņas gaitām. Un – tas man bija negaidīti priekš sevis – padomju fabrikas sievietes dzīve dažos aspektos bija labāka nekā Īstendas strādnieku ģimenes mātei (sociālo garantiju ziņā noteikti) un izvēles brīvības ziņā viņa bija priekšā pat amerikānietēm.

Grāmatu sērijā par vecmāti un Īstendu ir vēl trešā grāmata – Farewell to the East End. Ceru, ka latviešu izdevējs mūs iepriecinās arī ar to.

Paula Hokinsa “Meitene vilcienā”(2016)

Paula Hokinsa. Meitene vilcienā / no angļu val. tulk. Aija Čerņevska. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (Paula Hawkins. The Girl on the Train. 2015.)

Laiku pa laikam pakļaujos svaigākam dižpārdokļa vilinājumam, apzināti meklējot grāmatu, kas varētu piedāvāt ātru izklaidi, un necerot uz intelektuālu sasprindzinājumu. Iekrita acīs “Meitene vilcienā”, kura latviski tika izdota pavasarī, tikai gadu pēc tās panākumiem ASV grāmatu tirgū; šobrīd Latvijas kinoteātros jau rāda tās ekranizāciju. Laikam jau mani vispirms uzrunāja ievadaina: sieviete brauc vilcienā, riteņu klaboņa uz sliedēm un skatiens pavērsts laukā pa logu, kur plašas, tukšas ainavas mijas ar māju puduriem.

Katru darbadienas rītu Reičela kāpj “lēnajā” vilcienā, lai gandrīz stundu kratītos līdz Londonai. Pa ceļam viņa neizklaidē sevi ar telefonu vai kādu lasāmvielu, bet veras pa logu, tverot mirkļus no svešu cilvēku ikdienas − Reičelas dzīve ir tik sačakarēta, ka viņa šajos brīžos jūtas tik labi kā nekur citur. Reičela ir šķirtene, nesen zaudējusi darbu, īrē istabiņu pie draudzenes, un viņai ir ļoti nopietnas problēmas ar alkoholu, kas kopsummā ar zemu pašvērtējumu ir sievieti iedzinušas depresijā. Turklāt viņas dzīvē joprojām ļoti svarīgs ir cilvēks, kurš ļoti pacenties, lai viņa justos nožēlojami. Godīgi sakot, Reičelas tēls ir viens no iemesliem, kādēļ es romānu novērtēju augstāk par triviālu bestselleru − normāli uzrakstītu, saistošu, taču ne jau unikālu detektīvu. Reičela ir tāds klasisks piemērs jaunām sievietēm, kā nepiepildītas apkārtējo vēlmes lēnām sagrauj cilvēku no iekšpuses, un viņš kļūst tik vājš, ka ir viegli manipulējams un ietekmējams. Reičelas monologs lasītāja acīs zīmē nesimpātisku personu ar nodzertu seju un nestabilu gaitu, kura uzlūkojama tikai ar nosodījumu, taču romāna gaitā, pēc apkārtējo izturēšanās tomēr var saprast, ka Reičela pati pret sevi ir ļoti skarba un vienkārši nomaldījusies, ne zudusi adekvātai dzīves uztverei. (Es pat varētu teikt, ka man Reičelas bija žēl, tādēļ es romānam piešķīru papildu zvaigznīti.)

Grāmatas anotācijā īpaši tiek uzsvērts autores viedoklis, ka “mēs dzīvojam ļoti alkoholizētā vidē” (pieņemu, ka viņa runā par Anglijas sabiedrību). Nesalīdzināšu ar citām valstīm, taču par Anglijas iemītniekiem tiešām ir radies iespaids kā diezgan dzerošu sabiedrību. Viņu pabu kultūra no vienas puses veicina cilvēku socializēšanos, bet no otras puses − neba jau tēja tajos pabos tiek dzerta. Vienā seriālā skatījos, ka policijas inspektore − darbiem pārkrauta ģimenes māte, kura sūdzas, ka savus bērnus un vīru redz tikai guļošus, uzskata par pašsaprotamu pēc darba kopā ar kolēģiem iegriezties pabā uz glāzi vīna, turklāt arī viņas ģimene to uztver kā neizbēgamu rituālu. Man šķiet, ka pie mums gan vīra vai sievas regulāru pasēdēšanu krogā pēc darba daudzi nesaprastu. Hokinsas romānā alkohols ir ikdienas sastāvdaļa, dzer praktiski visi, lai gan par problēmu tas ir kļuvis tikai Reičelai − viņa dzer, neatceras, kas noticis, baidās no tā, taču vienalga turpina dzert.

Pēc kāda laika romānā iesaistās vēl viena stāstniece − Megana, kura ir viena no tām, kuras dzīve tiek novērota pa vilciena logu. Protams, ka skaistā dzīve, ko viņai ir izdomājusi Reičela, galīgi neatbilst īstenībai, un Meganas stāstījums risinās ar gada atkāpi, lai nonāktu līdz dienai, kad viņa bez vēsts pazūd. Meganas dzīvesstāsts man šķita klišejiskāks, romānos jau novazāts (varbūt, ka es vienkārši par daudz lasu detektīvus, kur varonim allaž atklājas kāds milzīgs pagātnes noslēpums). Trešā stāstniece romānā ir Anna – Reičelas bijušā vīra Toma jaunā sieva, kas ne ar ko īpašu neizceļas, ja par tādu neuzskata sievietes dabisko vēlmi pasargāt savu jauno ģimeni no vīra pagātnes, ko iemieso Reičela. Esmu lasījusi lasītāju izteiktu neizpratni par romāna popularitāti, jo sižets un autores izteiksmes spējas tiešām nav sensacionālas. Taču varbūt autorei ir izdevies aizskart tās lasītāju problēmas, par kurām nav pieņemts skaļi runāt − gan klusais, bet tādēļ ne mazāk postošais sieviešu alkoholisms, gan sadzīves vardarbība, gan bērnu/bezbērnu tēma. Nezinu, vai tas Hokinsai tas sanācis apzināti, taču visām trijām varonēm bērns ir sāpīgais/vājais punkts un varētu pat teikt − visu problēmu aizsākums.

Labs trilleris, ar kuru kopā pavadīt pāris vakarus.

Mystery − Suspense − Thriller − Dark Fantasy − Gothic − Horror − Supernatural

Ekranizācija: Elizabete Gaskella “Ziemeļi un Dienvidi” (2004)

North & South (TV Mini-Series, BBC, 2004)

Elizabete Gaskella (1810-1865) ir 19. gadsimta angļu rakstniece, kuras daiļdarbi joprojām tiek lasīti, lai arī viņu parasti nemin kā pirmo starp laikmeta dižgariem. Es esmu lasījusi latviski tulkoto stāstu krājumu  “Krenforda” (1853), kas stāsta par angļu provinces ikdienu, un biogrāfisko apceri “Šarlotes Brontē dzīve” (1857), ko Gaskella kā tuvs draugs sarakstīja īsi pēc Brontē nāves. Biogrāfija bija interesanta, taču “Krenforda” gan man atmiņā palikusi kā diezgan nūģīgs daiļdarbs. Tādēļ, ilgi nedomājot, nolēmu blēdīties un pabiezā romāna “North and South” (1855) lasīšanas vietā izvēlējos noskatīties tā ekranizāciju, par kuru savukārt biju dzirdējusi viscildinošākās atsauksmes.

Nebūtu pareizi šo ekranizāciju nosaukt par seriālu, jo būtībā tā ir daudzsēriju mākslas filma − četras sērijas, kuru darbība notiek 19. gadsimta vidū. Šai laikā Anglijā jau ir notikusi industriālā revolūcija, izveidojusies rūpniecības nozare un attiecīgi − strādnieku šķira. “North and South” tiek klasificēts kā sociālais romāns, un lasītāji teic, ka romānā tiek plaši atspoguļoti strādnieku neapskaužamie dzīves apstākļi un pirmie streiki. Jāsaka, ka ekranizācijas reklāmās un skatītāju atsauksmēs gan galvenais akcents bija uz satriecošo mīlas stāstu starp ziemeļnieku − skarbo rūpnieku Džonu Torntonu un dienvidu maigo meiteni Margarētu Heilu, bet tā gluži nav taisnība − filmā bija daudz arī par strādniekiem un streiku.

Margarēta ierodas Miltonā (Mančesteras prototips) kopā ar vecākiem, un viņas pirmais iespaids ir drūms − pēc saulainajiem un zaļajiem dienvidiem šeit viss ir pelēks un smoga klāts. Meklējot savas ģimenes labvēli, Margarēta nokļūst kokvilnas ražotnē, kur pirmoreiz redz apstākļus, kādos top audums, un kļūst par liecinieci, viņasprāt, netaisnīgai attieksmei pret vienu no strādniekiem. Strādnieku lamā un soda ražotnes īpašnieks Džons Torntons − garš, tumsnējs vīrietis, kuram Margarēta steidzas izteikt savu nosodījumu un nozvēras šo cilvēku ienīst līdz kapa malai. Tā sākas Margarētas un Džona mīlas stāsts un būtībā visu četru sēriju garumā tuvināšanās notiek pa milimetram, cauri pārpratumiem un aizspriedumu pārvarēšanai. Kā jau minēju, daudz laika tiek veltīts strādnieku dzīvei, kura pārsvarā tiek rādīta no Margarētas skatupunkta – strādnieki dzīvo nabadzīgos mājokļos, sirgst ar arodslimībām, nav sociāli aizsargāti. Margarēta kā īstena samariete dodas apciemot sasirgušos ar pārtikas groziņu, sadraudzējas ar vietējiem un iesaistās labdarībā. Pretstatā tam ir Džona dzīve, kura līdztekus fabrikas vadīšanai aizrit starp pilsētas bagātākajiem cilvēkiem. Protams, ar laiku atklājas, ka uzņēmēja darbam ir cieta garoza un arī paša Džona liktenis nav tik viegls, kā varētu šķist no malas.

Kaut kādā mērā Gaskellas izdomātā fabula atgādina gan “Džeinu Eiru”, gan “Lepnumu un aizspriedumus” (un gan jau arī citus, mazāk populārus 19. gs. angļu romānus), taču šajos romānos sabiedrības dzīve noris otrajā plānā. “North & South” liela daļa ekrāna laika tiek veltīta strādnieku problemātikai, un tā ir pirmā, kas emocionāli uzrunā. Strādnieku liktenis 19. gadsimta bija neapskaužams – garas darba stundas, maza samaksa, sociālā neaizsargātība. Šobrīd, protams, par 1. maija demonstrācijām var pasmaidīt, bet visas strādājošo tiesības kādreiz tika izcīnītas ar streiku un ultimātu palīdzību. Gaskella attēlo vienu no pirmajiem streikiem Anglijas vēsturē, kurš smagi trāpa pa Džona Torntona ražotni, un viņš pat ir spiests ievest īru viesstrādniekus, kuri gatavi strādāt par zemāku samaksu. Elizabete šai situācijā tēlo miera dūju/mediatori, kas mēģina samierināt darba devēju ar darba ņemējiem, un procesa gaitā pamazām zaudē savu kategorisko nostāju pret Torntonu.

Pretstatos veidotais spēles lauks − zaļojoša pļava un industriāla vide, strādnieku nabadzība un rūpnieku turība − izpaužas arī galvenajos varoņos. Džons Torntons pa Miltonas ielām iet kā melna skabarga ar cilindru galvā, viņš ir strikts un lepns. Šādas īpašības piemīt arī Elizabetei, tikai aiz viņa mīlīgā tēla to sākotnēji grūti nojaust − pilsēta norūda jauno sievieti un kādā brīdī viņa pat spēj uzņemties atbildību par visu ģimeni. Nevar noliegt, ka “North&South” drīzāk ir “meiteņu kino” nekā vēsturiski precīza drāma, lai gan man šķiet, ka romantiskāku nekā iecerēts to padarīja abi galveno lomu tēlotāji − Ričards Armitedžs (Richard Armitage) un Daniela Denbija-Eša (Daniela Denby-Ashe). Drūmā skaistuļa tēlu Armitedžs nostiprināja kā sers Gajs no Gisbornas seriālā “Robins Huds”(2006-2009), varētu pat teikt, ka tas bija unikāls gadījums visā Hudu ekranizāciju vēsturē, jo Robins bija nīkulis, bet Gajs krutais džeks, ar kuru Meriona nez kādēļ negrib gulēt. Uz lielajiem ekrāniem Armitedžam ir izdevies nokļūt salīdzinoši nesen kā rūķim Torinam Ozolvairogam “Hobita” ekranizācijā (dabisku iemeslu dēļ šeit viņš nav tik iekārojams). Denbija-Eša gan turpina spēlēt ģimenes seriālos.

Vienvārdsakot, tur ir aina, kad Elizabete ir nolēmusi pamest Miltonu uz visiem laikiem, atvadījusies no Džona un, iznākusi rūpnīcas pagalmā, sēžas karietē. Krīt sniegs, rūpnīcas nokvēpušos mūrus notušē lēni lidojošas pārslas. Džons stāv uz lieveņa un  pie sevis saka: “Look back. Look back at me.” Kariete aizbrauc. Šai brīdī var triumfēt visi kabatlakatiņu ražotāji, un nostiprinās vēlme šo ekranizāciju skatīties vēl ne reizi vien.

Tomass Hārdijs “Tālu no trokšņainā pūļa”(2000)

Tomass Hārdijs. Tālu no trokšņainā pūļa: romāns / no angļu val. tulk. Dagnija Dreika. – Rīga: Artava, 2000. (Thomas Hardy. Far from the Madding Crowd. 1874)

19. gadsimta angļu rakstnieku Tomasu Hārdiju latviešu lasītājs iepazina jau 1903. gadā, kad tika iztulkots un izdots viens no rakstnieka skandalozākajiem romāniem Jude the Obscure (1895) (toreiz latviski − “Judass Neeewehrojamais”), ko viktoriāņu sabiedrība uzņēma ar sašutumu. Jau iepriekšējais Hārdija romāns Tess of the d’Urbervilles (1891) attaisnoja kritušu sievieti, taču “Džūda neievērojamais” pilnīgi nepieņemami diskutēja par sakrālo laulības institūciju. Ja mani atmiņa neviļ, tad es esmu lasījusi kādu no mazāk populārajiem, latviski tulkotajiem Hārdija romāniem, taču tas bija gana sen un nekādas redzamas pēdas manā lasītāja atmiņā nav atstājis. Šoreiz nolēmu vienkārši izvēlēties to Hārdija romānu, kam ir visaugstākais Goodreads vērtējums, un tas izrādījās “Tālu no trokšņainā pūļa”.

Līdzīgi daudziem 19. gadsimta otrās puses rakstniekiem, Hārdijs daudz ietekmējies no Čārlza Dikensa un skarbi kritizējis viktoriāņu sabiedrību, taču Dikenss vairāk pievērsās pilsētas videi, bet Hārdijs ir lauku dzīves atainotājs. Viņa ceturtais romāns “Tālu no trokšņainā pūļa” pirmoreiz tika publicēts ikmēneša žurnālā turpinājumos un atnesa autoram pirmos panākumus. Romāna galvenā varone ir jauna sieviete Besšeba Everdena, kura manto sava tēvoča lauku īpašumu. Viņa ir sprigana, apņēmīga tumšmate, kas atlaiž veco, nolaidīgo priekšstrādnieku un nolemj saimniekot pati, jo lauku darbus māk un no tiem nevairās. Besšeba tiek attēlota kā izskatīga sieviete, kam piemīt zināms femme fatale šarms, tādēļ romāna gaitā viņa tiek pie vairākiem pielūdzējiem. Pati Besšeba kā tikla angļu roze gan tikai attāli nojauš par iespaidu, ko atstāj uz vīriešiem.

Besšeba kaut ko zināja par mīlestību kā par izrādi, kuru var noskatīties no malas; par mīlestību, kas varētu piemeklēt viņu pašu, jaunā sieviete nezināja neko.

Pirmais, kam trāpa Amora bulta, ir zemnieks Gabriels Ouks, kas ir viens no simpātiskākajiem romāna tēliem − saprātīgs un kārtīgs cilvēks, kura ieceri kļūt par turīgu aitkopi sagrāvis stulbs suns, bet viņš nežēlojas un turpina strādāt. Otrais ir Besšebas kaimiņš Bolvuds − interesants vecpuisis, kurš jauno sievieti piesaista ar vienaldzību; Besšeba ar viņu ļauni pajoko un izraisa pilnīgi negaidītu reakciju − Besšebai pat sapņos nerādījās, ka tā tumšā un klusā vieta, kur viņa tik vieglprātīgi iesējusi sēklu, īstenībā ir lecekts, kur valda tropiska tveice. Trešais ir vieglprātīgais seržants Trojs, kura sarkanais mundieris un glaunās ūsas jauno saimnieci savaldzina līdz neprātam. Šie trīs vīrieši un Besšeba ir galvenie romāna varoņi, un darbība galvenokārt notiek ap viņu attiecībām. Vēl viens pieminēšanas vērts tēls ir Fanija Robina, Besšebas bijusī kalpone, kurai bijusi tā nelaime sapīties ar seržantu Troju − viņa ir spilgts piemērs viktoriāņu meitenēm, kas notiek pēc neapdomīgas niekošanās ar randiņiem.

Kadrs no filmas “Far from the Madding Crowd” (2015)

Ja vīrieši romānā ir attēloti diezgan tradicionāli un lielus pārsteigumus nesagādā, tad Besšeba patīkami atšķiras. Viņa ne tuvu nav viktoriāniska lēnīguma iemiesojums, bet stūrgalvīga, lepna būtne, kurai autors gan piešķīris spēju atzīt savas kļūdas un romāna gaitā mainīties. Var just, ka Hārdijam Besšeba patīk, viņa nav ļauna vai nekrietna, viņai vienkārši tāpat kā visiem citiem gadās tādi brīži, kad labāk nelūkoties sevī, lai paliktu par sevi labās domās. Besšeba ir patiesa savās jūtās, lai arī tas viņu noved pie nopietniem pārdzīvojumiem.

Besšeba, būdama pārāk apdomīga, lai pilnīgi ļautos sievišķībai, tomēr bija pārāk sievišķīga, lai izmantotu apdomu savā labā.

Romāns “Tālu no trokšņainā pūļa” patiks lasītājiem, kas varbūt ir noilgojušies pēc vecmodīgām lauku kaislībām un vēlas izbaudīt nesteidzīgu stāstījumu, ko patīkami izdaiļo skaisti debess apraksti un lauku veču asprātības. Ja iespējams salīdzināt, tad tā varētu rakstīt Rūdolfs Blaumanis (ja viņam kādreiz būtu ienācis prātā nodoties romānu sacerēšanai).

Kadrs no filmas “Far from the Madding Crowd” (2015)

Liekot kopā bildi par 19. gadsimta angļu literatūras sieviešu tēliem, man ienāca prātā, ka populārākās tā laika grāmatu varones − Elizabete Beneta (Dž.Ostina “Prāts un aizspriedumi”), Džeina Eira (Š.Brontē “Džeina Eira”), Mārgareta Heila (E. Gaskella “Ziemeļi un dienvidi”) faktiski darbojas ļoti līdzīgos sižetos. Viņa satiek Viņu, un no pirmā acu skata viņiem vienam par otru izveidojas negatīvs viedoklis. Sižeta gaitā abiem nākas garīgi pieaugt, izmainīties un attiecīgi mainās arī viņu savstarpējā attieksme − netīksme pārvēršas pozitīvā pievilkšanās spēkā. Gribētu uzsvērt, ka rakstnieču romānos attīstība notiek abu dzimumu varoņiem. Hārdija romānā pārmaiņas notiek tikai Batšebā, kura nobriest un saprot mīlas īsto vērtību, bet visi vīrieši − kādi nu viņi parādās romāna sākumā, tādi arī paliek. Interesanti, vai tā ir likumsakarība, vai vienkārši nejaušība, ka rakstnieks−vīrietis (pretēji kolēģēm) uzskata, ka tikai sievietei spēj un var mainīties. Bet to es uzzināšu tikai paplašinot izlasīto romānu klāstu.

Šī bija tā nesaraujamā pieķeršanās, kas rodas (ja rodas), kad divi cilvēki, kurus liktenis saved kopā, vispirms iepazīst viens otra rakstura ēnas puses, tikai vēlāk atklājot labāko, kas viņos slēpts, romantikai pamazām apgarojot skarbo, smagnējo, prozaisko realitāti. Tāds draudzīgs biedriskums, kuru rada kopīgi mērķi, nelaimīgā kārtā reti kad ir vērojams divu pretējo dzimumu pārstāvju attiecībās, jo vīrietis un sieviete savienojas nevis darba apstākļos, bet baudot dzīves priekus. Taču tur, kur laimīgu apstākļu sagadīšanās ļāvusi attīstīties tādām attiecībām, pēcāk atklājas, ka šādi papildināta mīlestība ir stiprāka kā nāve − šo mīlestību nekādiem uguņiem neapdzēst, nekādiem plūdiem neizskalot; salīdzinot ar to, kaislība, kas nepelnīti saucas mīlestības vārdā, ir gaistoša kā dūmi.

Džeina Ostina “Lepnums un aizspriedumi” (2000)

Džeina Ostina. Lepnums un aizspriedumi / no angļu val. tulk. Ilga Melnbārde. − Rīga: Jumava, 2000. – (Jumavas klasika). (Jane Austen. Pride and Prejudice. 1813.)

Nekādos plānos man nebija Džeina Ostina, taču, iespējams, iepriekšējās grāmatas iespaidā, nedaudz iepazīstot viņas dzīvesstāstu, šķita, ka vismaz viņas populārāko darbu varētu izlasīt. Godīgi sakot, es neatceros, ko es no viņas jau esmu lasījusi, jo man ir sajukušas grāmatas kopā ar filmām, taču pavisam agrā jaunībā Ostinas daiļdarbi man nelikās aizraujoša lasāmviela. Šobrīd man romāns ļoti gāja pie sirds un pilnībā saprotu tos, kam tas ir regulāri pārlasāmo grāmatu skaitā.

Džeina Ostina (1775-1817) piedzima kā septītais bērns lauku mācītāja lielā un draudzīgā ģimenē, kopā viņi bija astoņi bērni un visi sasniedza pieaugušā vecumu (Džeina nomira pirmā). “Lepnumā un aizspriedumos” ļoti dabiski attēlota liela, trokšņaina ģimene, kura dzīvo divstāvu lauku mājā, līdzīgā Džeinas dzimtajam pastorātam Stīventonā. Džeinas vienīgā māsa Kasandra līdzinās romāna Džeinai, tikpat saprātīga un piezemēta. Tikai pusotru gadu no savas dzīves Džeina pavadīja ārpus ģimenes – viņu ar māsu aizsūtīja uz meiteņu skolu mācīties franču valodu, glītrakstīšanu, ģeogrāfiju un izšūšanu. Vēlāk vecāki paši mācīja meitenes, turklāt Džeina daudz lasīja. Šeit es nedaudz apjūku, jo iznāk, ka izglītība Ostinai ir praktiski nekāda, un man ir nedaudz grūti saprast, kā bija iespējams rakstīt tik inteliģentus romānus (varbūt no grāmatu lasīšanas tomēr ir kāds labums?). Protams, liels iespaids bija ģimenei, kas bija izglītota, un vecāki atbalstīja Džeinas literārā talanta izpausmes jau no mazām dienām.

Džeina nav pirmā publicētā angļu rakstniece, pirms viņas jau bija zināmas Aphra Behn (1640?–1689), Frances Burney (1752–1840), Ann Radcliffe (1764–1823), Maria Edgeworth (1768–1849). Tomēr rakstniecība netika atzīta par lēdijām piemērotu nodarbošanos, un grāmatu prologos rakstnieces atvainojās par savu uzdrošināšanos. Ostina ar savu nodarbošanos lepojās, viņa rakstīja daudz un savus darbus lasīja priekšā ģimenei un draugiem, tomēr līdz romānu publikācijām bija jāgaida diezgan ilgi. Iespējams, šāda vilcināšanās pat nākusi par labu, jo, piemēram, pirmie trīs Ostinas romāni vēlāk tika pārstrādāti (nav gan iespējams pateikt, cik lielā mērā).

Benetu ģimene romāna 1995. gada BBC ekranizācijā

Ņemot vērā, ka Ostina dzīvoja salīdzinoši ierobežotā telpā un interešu lokā, protams, ka viņa varēja rakstīt tikai par to, kas interesēja viņu pašu un atbilda sabiedrības gaidām, t.i. visi viņas romāni ir veltīti vīra meklēšanai. Tas skan vulgāri un piezemēti, bet atcerēsimies, ka 19. gadsimta sākumā sieviete tiesiski un mantiski bija pilnīgi atkarīga no vīriešu kārtas radinieka − tēva, brāļa, vīra, tādēļ šeit runa ir par savas eksistences pamata nodrošinājumu. Ostina pati bija piemīlīga meitene, kurai ļoti patika balles, taču viņai bija niecīgs pūrs; tiek uzskatīts, ka tādēļ viņa nevarēja būt piemērota partija savai pirmajai un varbūt vienīgajai mīlestībai − īram Tomam Lefrojam, kuram bija vajadzīga bagāta mantiniece. Reālu bildinājumu Džeina saņēma 1802. gadā no Harisa Biga, un šādas laulības būtu finansiāli izdevīgas gan viņai, gan viņas ģimenei − taču pēc pārdomu nakts Džeina atteicās no pienākuma diktētās savienības. Pēc tēva nāves Džeinu ar māti un māsu finansiāli nodrošināja brāļi.

− Mēs esam pārāk atkarīgi no tā, kā ierasts tērēt naudu, un manas kārtas ļaužu vidū tikai retais var atļauties precēties, nedomājot par līdzekļiem.

Romāna “Lepnums un aizspriedumi” pirmais melnraksts tapa, kad Džeina bija pavisam jauna − agrīnos divdesmit. Darba nosaukums bija “First Impressions” un tiek domāts, ka pirmajā variantā romāns pilnībā bija uzrakstīts tolaik populārajā vēstuļu formā. 1813. gadā to publicēja kā Ostinas otro romānu, un galvenā varone Elizabete Beneta vienā mirklī iekaroja lasītāju sirdis. Romāna sižets būtībā atkārto Pelnrušķītes stāstu − kāda piemīlīga, nabadzīga meitene satiek princi un cauri dažādiem šķēršļiem nonāk kopā pie altāra. Taču Pelnrušķīte šoreiz ir pašpārliecināta, asmēlīga, netrīc titulu priekšā un neglaimo vīrieša lepnumam, tai pašā laikā viņa pieļauj cilvēcīgas kļūdas un caur to ir pievilcīga lasītājiem. Nav mazsvarīgi, ka romāna gaitā Elizabete ne tikai mainās pati, bet arī īsteno daudzu sieviešu sapni − spēj mainīt iedomīgo un sākotnēji snobisko Dārsiju.

Kolins Fērts kā misters Dārsijs un Dženifera Īla kā Elizabete Beneta romāna 1995. gada BBC ekranizācijā.

Tradicionāli par romāniem, kas sarakstīti pirms diviem gadsimtiem, vajadzētu teikt, ka jāņem vērā stila un valodas mainība, taču tas nav “Lepnuma un aizspriedumu” gadījums. Es sajutos pat nedaudz muļķīgi, kad pieķēru sevi pārdzīvojam, vai Elizabetei ar māsu izdosies apprecēt savus iecerētos (es taču lieliski zinu iznākumu!). Šajā romānā Ostina ir viegli ironiska, neieslīgst sentimentalitātē, un līdztekus galvenajiem romantiskajiem varoņiem viņai ir izdevusies lieliska komisko tēlu galerija. 19. gadsimta sākumā Ostina eleganti pavīpsnā par aristokrātu iedomību un prasību pēc glaimiem, par lauku muižnieku maziskumu un mietpilsonību. Romānam “Lepnums un aizspriedumi” ir pasakas sižets, kurš cauri pragmatiskam precību tirgum iznes ideju par laulību kā divu mīlošu siržu savienību.

Mišels Feibers “Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās” (2011)

Mišels Feibers. Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās / no angļu val. tulk. Alda Vāczemniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2011. (Michel Faber. The Crimson Petal and the White. 2002.)

Mišela Feibera romānu es biju pietaupījusi laikam, kad nonākšu līdz lasīšanai par prostitūtām, taču, ja jau mani pārņēmusi bezbailība biezu grāmatu priekšā, tad lai notiek − romāns par 19. gadsimta otrās puses Londonas pagrimušo dzīvi.

Romāna galvenā varone ir Sirdspuķīte (Sugar) − 19 gadus veca meitene, kura jau sešus gadus strādā par prostitūtu, turklāt viņas “saimniece” ir miesīga māte (tēvs, kā var saprast, ir bijis tikai spermas donors). Viņa strādā pilnīgi likumīgi, jo līdz 1875. gadam t.s. piekrišanas vecums (age of consent), kad par dzimumsakaru ar bērnu nedraud sods, bija 12 gadi, 1875. gadā to palielināja par gadu un 1885. gadā nonāca pie 16 gadiem. Romāna sākumā Sirdspuķīte tiek aprakstīta diezgan intriģējoši − kā viena no favorītēm daudzskaitlīgajā Londonas prostitūtu pūlī. Sirdspuķīte ir kārna rudmate, kuras galvenā vērtība kā prostitūtai nav viņas izskatā, bet prasmēs. Autors ar garu ievadu lasītāju ieved Londonas nerespektablajos kvartālos, lai pēc tam pievērstos prostitūtu klientu pasaulei. Šeit galvenais varonis ir Viljams Rekhems, kurš ir sekmīga kosmētikas ražošanas uzņēmuma mantinieks, kas romāna sākumā gan vēl sapņo par rakstnieka karjeru. Protams, ka pirmais romāna atslēgbrīdis ir Sirdspuķītes un Viljama satikšanās, kas notiek ne visai veiksmīgi no klienta viedokļa, bet Viljams pazīšanos vienalga vēlas turpināt.

Sirdspuķīte sniedz ne tikai padevību un izvirtību. Padevība un izvirtība ir lēta manta. Jebkura bezzobaina vecene darītu, ko vīrietis prasa, ja vien varētu dabūt dažus penijus džinam. No pārējām prostitūtām Sirdspuķīte atšķiras ar to, ka viņa dara visu, ko darītu visdziļākajā izmisumā iekritusi staigule uz ielas stūra, bet − ar bērnišķīgi nevainīgu smaidu. Sirdspuķītes piekoptā amata arsenālā nav lielākas vērtības kā jaunavīga izskata meitene, kas spēj ļauties izvirtību straumei un pēc tam iznirt no tās smaržīga kā roze, ar draudzīgu spaniela skatienu acīs un smaidu lūpās − baltu kā grēku piedošanu.

Lai arī romāns ir ļoti apjomīgs, tajā nav daudz darbojošos personu: bez iepriekš pieminētajiem vēl ir Viljama sieva Agnese, viņa vecākais brālis Henrijs, Henrija draudzene Emelīna Foksa un Viljama mazgadīgā meita Sofija. Protams, otrajā plānā darbojas arī Rekhemu mājas kalpotāji, Sirdspuķītes kolēģes un Viljama draugi. Virspusēji skatoties, svarīgākā ir saite Sirdspuķīte−Viljams−Agnese, ko tradicionāli varētu nosaukt par mīlas trijstūri, taču šajā gadījumā par mīlu nav runa, te drīzāk ir savdabīga simbioze. Viljams pēc Sirdspuķītes satikšanas brīnumaini atmostas komercdzīvei, pārņem mantojumu un kļūst par veiksmīgu uzņēmēju. Tieši tāpat − kā īpašuma pārņemšanu − viņš uztver gan Agneses kādreizējo apprecēšanu, gan Sirdspuķītes pārpirkšanu no madāmas. Kā pretstats Viljamam ir viņa vecākais brālis Henrijs, kurš ticis audzināts kā mantinieks, taču atteicies, izvēloties garīdznieka ceļu (kuru iet gan baidās).

Iespējams, ka interesantākas par brāļiem Rekhemiem ir romāna sievietes: Sirdspuķīte, Agnese un Emelīna. Grūti pateikt, vai Feibers jau no sākta gala bija iecerējis viņas kā savdabīgas trīs moiras, kas dzīves pavedienam pieskaras katra savā veidā. Agnese ir pusjukusi nevainīgā, viņai nekad nekas nav mācīts par sievietes fizioloģiju un visu ar savu ķermeni saistīto viņa vienkārši izstumj ārpus apziņas − pat tiktāl, ka ignorē savu meitu, ar kuru dzīvo vienā mājā. Savukārt Sirdspuķīte par savu ķermeni zina visu − jau no 13 gadu vecuma viņa visās atverēs pieņem vīrieša locekli un lieliski zina, ka pēc katra tradicionālā dzimumakta vajag cītīgi skaloties indīgā šķīdumā; tai pašā laikā nevar teikt, ka viņas ķermenis neprotestē, jo Sirspuķītei ir nelāga ādas slimība − ihtioze. Emelīna ir savdabīgs starpposms, jo reiz bijusi veiksmīgi precējusies (tagad atraitne) un šobrīd tīri labprāt baudītu gultas priekus ar Henriju. Nezinu gan, kādēļ visām sievietēm ir piešķirts pa slimībai (Agnesei galvas audzējs, Sirspuķītei ihtioze, Emelīnai tuberkuloze), bet vīrieši palikuši bešā, varbūt ar to autors arī gribējis kaut ko pavēstīt.

Kadrs no seriāla “The Crimson Petal and the White” (2011)

Var teikt, ka grāmatas sievietes viena otru glābj, Sirdspuķīte (un citas prostitūtas pirms viņas) aiztaupa Agnesei dzimumakta raisītus pārdzīvojumus, kā arī ar laiku uzņemas Viljamam vajadzīgo līdzjūtīgas sievas−padomdevējas funkciju. Emelīna glābj tiešā veidā − viņa ir viena no agrīnajām feministēm, kas iesaistās kritušu sieviešu glābšanas kustībā (tāda strauji uzņem apgriezienus 19. gadsimta vidū un noved pat pie izmaiņām likumdošanā). Nav skaidrs, ko glābj Agnese, taču daļu no romāna veido viņas dienasgrāmatas − ieskats vispirms naivas, pēc tam jukušas sievietes pasaulē, savukārt Sirdspuķīte pati raksta cietsirdīgu romānu, kas drīzāk ir psiholoģisks paņēmiens, ar kura palīdzību viņa nolaiž uzkrāto vardarbīgo tvaiku, kas vērsts pret viņas klientiem. (Emelīna arī raksta, bet tās ir lietišķas vēstules ar reliģiozu un labdarībai veltītu saturu.)

Pret romāna vīriešiem autors ir bijis krietni skopāks un varētu pat teikt − nežēlīgāks. Viljams un Henrijs nav īpaši pievilcīgi personāži, un abus labi raksturo Sirdspuķītes vīriešu psiholoģiskais novērojums: Iespraud viņus siltā bedrītē, un viņi sasparosies.

Jāsaka, ka romānu aptuveni līdz vidum es lasīju diezgan aizrautīgi, bet tad paguru − apnika man šie bezgalīgie apraksti par varoņu mokām. Feibers grāmatu arī esot rakstījis vairāk nekā 20 gadus, un īstenībā var just, ka mainās intonācija, temps, brīžiem tiek rakstīts rakstīšanas dēļ, kā arī romāna otrā pusē ieklīst klišejiski izteicieni. Manuprāt, romānam ir vairāki mīnusi: pirmkārt, tas tomēr ir par garu; otrkārt, tas ir pārāk fizioloģisks (es neesmu klīrīga, bet lasītāju tomēr nevajag informēt par pilnīgi visiem izdalījumiem, kas nāk no cilvēka ķermeņa atverēm), treškārt, es tomēr pilnībā nenoticu romāna varoņu likteņiem. Te ir daudz jautājumu: kāpēc Sirdspuķīte bērnībā tiek mācīta, ja māte tai paredzējusi maukas likteni un būtībā atriebjas; kā iespējama pilnīga Viljama metamorfoze no sapņaina dīkdieņa uz veiksmīgu uzņēmēju (ar vienu vēlmi nopirkt tiesības uz prostitūtu ir par maz), kāpēc Rekhemi pieļauj absolūtu vienīgā bērna ignorēšanu (tas ir par traku pat angļu audzināšanas sistēmai)… un tā es varētu turpināt vēl brīdi. Daudziem nav paticis atvērtais fināls, mani tas netraucēja, tomēr es vēlētos labāk saprast tā pamatotību.

Man ir klusas aizdomas, ka autors pats īsti nav nojautis sava romāna mērķi (vai arī tas 20 gadu laikā ir deformējies). Vienkāršai paraudāšanai par angļu ģimeni 19. gadsimta 70-tajos gados var lasīt A. Kronina “Cepurnieku pili”, par prostitūtas piedzīvojumiem − Daniels Defo “Molla Flendersa”, izbaudīt 19. gadsimta stilizāciju − Džons Faulzs “Franču leitnanta draudzene”. Nē, grāmata nav lasīta velti un daudz bija interesanta gan raksturos, gan notikumos, bet pēc atsauksmēm es biju gaidījusi kaut ko novatoriskāku, emocionāli dziļāku.