Sākumlapa

Entonijs Horovics “Zīda nams” (2012) un “Moriartijs”(2016)

Komentēt

Entonijs Horovics. Zīda nams / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, 2012. (Anthony Horowitz. The House of Silk. 2011.)

Entonijs Horovics. Moriartijs / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (Anthony Horowitz. Moriarty. 2016.)

Ja lasītāji iemīļojuši kādu literāro varoni, tad viņiem grūti pieņemt, ka stāstu par to vairs nebūs. Tāds liktenis piemeklējis arī rakstnieka Artura Konana Doila radīto Šerloku Holmsu. Viņa tēls ir tik spilgts, ka jau otro gadsimtu saviļņo lasītāju prātus, un tie prasa vēl. Veikli izdevēji ir naski uz lasītāju apmierināšanu, un tapuši jau daudzi Šerloka Holmsa turpinājumi, šoreiz spalvu iemēģinājis angļu rakstnieks Entonijs Horovics. (Latviski arī: Lorija R. Kinga “Bišu valoda” un “Stropa dievs” (2011); jaunā Šerloka piedzīvojumi Endrū Leina romānos “Nāves mākonis” un “Sarkanā dēle” (2015).)

Horovics_Zida namsSērijas pirmajā romānā “Zīda nams” stāstu ierasti sāk doktors Vatsons, kurš uz brīdi atgriežas savā vecajā dzīvesvietā, lai atkal piedalītos noslēpumaina nozieguma risināšanā. Tiek teikts, ka noziegums bijis tik šausmīgs, ka tā apraksts visu šo laiku (gadsimtu) gulējis seifā un tikai tagad to var publicēt. Lasītājs tiek biedēts ar mistisku “zīda namu”, kuram labāk nešķērsot ceļu, un draudīgiem ārzemju neliešiem, kuri grib atriebties godīgam angļu mākslas priekšmetu tirgotājam.

Otrs sērijas romāns “Moriartijs” apraksta brīdi, kad Šerloks Holmss ir (it kā) radis mūžīgo mieru Reihenbahas ūdenskritumā un uz Šveici dodas gan Skotlendjarda izmeklētājs, gan amerikāņu detektīvs no Ņujorkas Pinkertona aģentūras, kurš izmeklē savas valsts noziedzīgā tīkla saistību ar Anglijas amata brāļiem. Angļu izmeklētājs ir radies jau Konana Doila iztēlē − Etelnijs Džonss ir viens no tiem Skotlendjarda policistiem, kurus Holmsam tā patika apcelt, savukārt “Pinkertons” jau ir Horovica prāta auglis. Abi galvenie varoņi vienojas kopīgā izmeklēšanā un secina, ka Moriartija izslēgšana no spēles ir sekmējusi agresīva, importēta ļaunuma izplatību un šobrīd Londonas noziedznieki ir kļuvuši nevaldāmi. Ļaunuma sakne ir konkrēts personāžs, tikpat noslēpumains un grūti notverams kā bija Moriartijs, taču Etelnijs Džonss ir pilnīgi pārliecināts, ka spēs aizstāt Šerloku Holmsu.

Horovics_MoriartijsMan šķiet, ka nosaukt laba rakstnieka receptes sastāvdaļas nav iespējams, tādēļ nevar arī viennozīmīgi saprast, kas joprojām piesaista lasītājus Šerloka Holmsa piedzīvojumiem. Es izturos skeptiski pret šādu turpinājumu rakstīšanu (bet ziņkāre ņem virsroku), taču nav arī tā, ka romānus ņēmu lasīt negatīvi noskaņota. Grāmatas es izlasīju, zināmu interesi sižets raisīja, bet laikam jau sakot, ka līdz oriģinālam šīem darbiem ir tālu, es nevienu nepārsteigšu.

Konans Doils rakstīja apbrīnojami dzīvi un vienlaikus oriģināli − viņa noziegumu shēmas joprojām var izmantot par labu pamatu pat 21. gadsimta seriāliem. Droši vien, ka Horovics arī nav slikts rakstnieks, tikai viņa rakstīto es kaut kur jau esmu lasījusi un pat anonsētie “šaušalīgie” notikumi nekādu šoku nerada. Iespējams, maldīgi, es biju pieņēmusi, ka Horovics rakstīs pastiche stilā un viss vairāk atgādinās par laikmetu; pēdējā romānā īpaši jūtams, ka 19. gadsimts te ir tikai ārējā čaula, un darbība bez īpašas pārveidošanas ir pārceļama uz citu laiku un vietu. Nedaudz uzjautrina, ka abos romānos (vienā daļēji) ļaunums nāk no Amerikas un atstrādātas visas gangsteru klišejas. Konanam Doilam detektīvi tomēr bija izsmalcināti, intelektu kutinoši, šeit darbība vairāk atgādina burlakromānu − vienkārši un trāpīgi.

Katrā ziņā − ja kāds joprojām nav lasījis Artura Konana Doila romānus, es to silti iesaku izdarīt, bet Horovica daiļdarbiem pievērsties pēc tam.

Чарльз Паллисер “Квинканкс” (2006)

1 komentārs

Чарлз Паллисер. Квинканс: в двух томах. – Москва: Эксмо, 2006. (Сharles Palliser. The Quincunx: The Inheritance of John Huffam. 1989.)

Palliser__Kvinkanks_Tom1Pallisera “Kvinkonsu” izlasīju jūnija otrā pusē, bet, pretēji gaidītajam, mana kucēna jūsma par šo grāmatu mēneša gaitā nav norimusi. Laikam jau pēdējā laikā nemaz tik bieži nav gadījies staipīt visur līdzi lasāmo kā ķengurienei bērnu, negribīgi atraujoties no grāmatas tikai uz pavisam neatliekamām lietām.

Kad es pirms pieciem gadiem piereģistrējos grāmatu draugu portālā Goodreads, tad kā pirmo grāmatu, ko man gribētos izlasīt, es atķeksēju “Kvinkonsu”, vairs neatceros, kāpēc tas notika, un, godīgi sakot, es pat biju maldīgi iedomājusies, ka tā ir fantāzijas grāmata. Kāpēc es to tagad paņēmu lasīt − arī nepateikšu, jo man bija sakrājies gana daudz literatūras par 19. gadsimta Angliju, kam gan vēl divi biezi sējumi svešvalodā? Jebkurā gadījumā − tas bija vareni, un – ja grāmata nebūtu tik bieza un būtu tulkota latviski − es bez kautrēšanās nēsātos ar “Kvinkonsu” kā mīļāko konfekti un uzmāktos visiem ar piedāvājumiem nobaudīt.

Reiz dzīvoja kāda angļu aristokrātu ģimene, kura savu titulu un īpašumus bija saņēmusi aizlaikos. Kā jau kārtīgai aristokrātijai piedienas, tā gadsimtu gaitā bija pamatīgi izkurtējusi, un katra nākamā paaudze (precīzāk sakot − dzimtas priekšstāvis) aizvien vairāk nodevās blēņām (=slīga parādos). 18. gadsimta beigās lietas kļuva pavisam bēdīgas, un mantinieks savu īpašumu sāka tirgot tēvam vēl dzīvam esot, kas pēdējo varen sadusmoja, un no tā brīža sākās riņķadancis ap testamentu, kurš turpinās nākamo gadsimta ceturksni.

Apjomīgā romānā galvenais varonis ir Džons Hafams − puika, kurš ir dzimtas pēdējais mantinieks, tikai viņam pašam par to ir tikai vārga apjausma. Džons dzīvo kopā ar māmiņu nomaļā Anglijas ciematā, un līdz pat zināmam laikam viņu dzīve ir stabila un saprotama (lai arī slepena). Taču notikumu virkne viņiem liek doties uz Londonu un te sākas Džona ceļš gadu garumā cauri neticamiem piedzīvojumiem un skaudrai izdzīvošanas skolai. Puikam ir skaidrs, ka kāds ļoti grib viņa nāvi, bet viņam galīgi nav jausmas − kāpēc. Tikai lēnām, kā lobot sīpola mizu, atklājas liela, sazarota dzimta, kuru Hafamu ciltstēva testaments un tā pielikums ir sašķēlis vairākās daļās un šeit katrs cīnās par sevi.

Romānam ir ļoti interesanta struktūra – kvinkonss (pieci punkti, izvietoti kā uz metamā kauliņa) ir Hafamu ģerboņa sastāvdaļa, tādēļ arī romānu veido piecas daļas, kura katra sastāv no piecām grāmatām, un katrā grāmatā ir piecas nodaļas. Simboliski tas norāda uz pieciem dzimtas atzariem, kas cīnās par mantojumu. Jāatzīst godīgi, ka, lasot grāmatu, šādam dalījumam nav īpašas nozīmes un tā drīzāk ir autora spēle pašam ar sevi (lai gan jāsaka, ka ģerboņa tukšā viducīša imitēšana ar māmiņas dienasgrāmatas iznīcināto nodaļu bija jauks žests). Arī ciltskoka publicēšana katras daļas beigās, atklājot tikai uz to brīdi noskaidrotos atzarus, bija interesanta, taču es gan mānījos un skatījos uzreiz pēdējo, pilno bildi, lai galīgi neapmulstu radurakstos. Šī radu būšana bija viens no izaicinājumiem lasītāja prātam, otrs − angļu mantošanas tiesības: bija reāli jāiespringst, lai saprastu, kam ir izdevīga Džona nāve, kam viņa laimīga dzīvošana pēc iespējas ilgāk, un tur vēl iespējamas variācijas.

‘Džons Hafams’ ir daļa no Čārlza Dikensa pilnā vārda un uzvārda − šādi autors apliecina cieņu izcilajam meistaram, un lasītājs var pārliecināties, ka romānā jaušamas daudzas atsauces uz Dikensa romāniem. Lai arī autors pēcvārdā pavēsta, ka no bērnības ir iemīļojis Dikensu, no mana viedokļa skatoties, stila ziņā Pallisers ir krietni tuvāks Vilkijam Kolinsam (un man Kolinss patīk labāk par Dikensu), kā arī notiekošā temps atbilst 20. gadsimta trillerim. Kardināli atšķirīga no 19. gadsimta romāna ir autora vēlme jokoties ar lasītāju un pilnībā neatklāt notiekošo pat romāna izskaņā. Protams, viktoriāņi nerakstīja par seksu un nesmukumiem, taču lasītāji galu galā tika pie zināmas skaidrības. Palliseram ir citādi − es saprotu tos lasītājus, kas ir izcīnījušies cauri 1000+ lapām, apguvuši radurakstus un mantošanas līkločus, bet, romānam beidzoties, saka: stop, kā tur bija? …un lasa visu vēlreiz. Man arī ir savas versijas par autora noklusēto.

Džons Hafams nepārtraukti ir briesmās, dzīves pirmais likums, ko viņš iemācās − nevienam nevar uzticēties. Vispār Džons ir ļoti simpātisks tēls − izdzīvotājs, cīnītājs, kuru dzīve nolikusi neapskaužamā situācijā − viņam ir jācīnās ar spēkiem, kurus viņš nezina un nesaprot; tikai atklājis savas dzimtas pagātnes noslēpumu, viņš varēs kontrolēt savu nākotni. Katrs cilvēks, ko Džons satiek, pavēsta viņam tikai gabaliņu no kopainas, lielākai daļai stāstnieku ir savas, savtīgas intereses, kas Džonam jāuzmin, kā arī jāsajūt noklusētais. Un lasītājs iet līdzi galvenā varoņa piedzīvojumiem, sirsnīgi pārdzīvojot, vai viņam kārtējo reizi izdosies izkulties no ķezas un palikt dzīvam.

Nevar nepieminēt Pallisera spēju attēlot laikmetu: romāns būtu tukšs, ja tajā nebūtu 19. gadsimta atmosfēras. Daudz tiek staigāts pa Londonas ielām (tur ir kartes!), neuzbāzīgi stāstīta pilsētas attīstības vēsture, līdz mielēm iegrimts pilsētas nabadzīgākajos slāņos, un tad − izstāstīts aristokrātu mājas dzīves ritms. Pallisera romānā es ieguvu visu, ko vēlos no kvalitatīvas izklaides: piedzīvojumu, izziņu un līdzpārdzīvojumu. Mani sapratīs tie, kam patīk ciltskoku pētīšana, cilvēku dabas izzināšana, 19. gadsimta ikdienas dzīves norise un pilnīga iegremdēšanās grāmatas radītajā pasaulē.

Vilkijs Kolinss “Mēness akmens” (1974)

8 komentāri

Vilkijs Kolinss. Mēness akmens / no angļu val. tulk. R.Runce. – Rīga: Zinātne, 1974. (Wilkie Collins. The Moonstone. 1868.)

Kolinss_MēnessViena maza turku pupa ceļoja uz Angliju, Anglija bij’ aizslēgta, atslēga bij’ nolauzta.”  Neļausim šim bērnu skaitāmpantiņam sevi maldināt, īstenībā tas ir mītiskais senlatviešu pareģojums, kuru iedarbināja 2016. gada saulgriežu enerģijas plūsma, kad Lielbritānija Eiropai parādīja sešburtu kombināciju. (Tas bija joks.) Nopietni runājot, jau no jūnija vidus kā maza turku pupa ar grāmatu starpniecību es esmu nonākusi Lielbritānijā, taču ne jau politiski tveicīgajā 2016. gada vasarā, bet 19. gadsimta Londonas smogā, Jorkšīras plūstošajās smiltīs un angļu ciemata mānīgajā mierā. Jā, man atkal ir tematiskā lasīšana un šoreiz − 19. gadsimta Anglija. Nezinu, kā šo izvēli izskaidrot, bet varbūt nemaz nevajag, jo, skatoties atpakaļ izlasītajā, es atklāju, ka katru gadu izlasu vismaz pāris daiļdarbu, kuros darbība notiek šajā laikā un šajā vietā.

Jau ilgi minstinos un cenšos uzsākt aprakstus par izlasīto, taču nupat pabeidzu grāmatu, kuru godam varētu likt šīs grāmatu virknes priekšgalā. 1974. gadā latviski tika izdoti divi angļu klasiķa Vilkija Kolinsa romāni (kā tiek uzskatīts, labākie) − “Sieviete baltā” un “Mēness akmens”. Protams, ka abus esmu lasījusi un pat vairākkārt, un mani tā pavilka uz nostaļģiju, ka ļoti sagribējās vismaz vienu pārlasīt. “Sieviete baltā” palikusi atmiņā ar žēlabainu blondīni un diviem fantastiskiem tēliem − Marionu un grāfu Fosko, bet šoreiz izlēmu par labu “Mēness akmenim”, jo uz to vairākas reizes atsaucās romānos, ko jau lasīju. Turklāt šīs romāns tiek uzskatīts par pirmo angļu literatūras detektīvromānu.

“Mēness akmens” grāmatā tika izdots 1868. gadā, bet pirms tam to turpinājumos publicēja Čārlza Dikensa iknedēļas literārais žurnāls (un cilvēki stāvēja rindā pēc nākamās nodaļas!). Dikensu vispār varētu uzskatīt par Kolinsa literāro krustēvu, jo viņš visādi veicināja jaunā jurista pārtapšanu par rakstnieku. Kolinss angļu literatūrā ienāca kā “sensāciju romāna” (sensation novels) aizsācējs, šajos romānos sižetu veidoja sarežģītas intrigas, neparasti notikumi un darbības centrā bija kāds noslēpums. Spilgts “sensāciju romāns” bija Kolinsa “Sieviete baltā”, bet “Mēness akmens”, kā jau minēju, pretendē uz pirmā pilnvērtīgā angļu detektīva titulu. Protams, arī pirms Kolinsa angļu literatūrā bija sastopami noziedzīgi notikumi, taču Kolinsa romānā pirmajā viss tiek centrēts, lai atbildētu uz vienu jautājumu: kurš nozaga dimantu?

There she was, all alone, looking out on the quicksand and the sea.

There she was, all alone, looking out on the quicksand and the sea.

“Mēness akmens” darbība pārsvarā norisinās angļu aristokrātu lauku rezidencē Jorkšīrā un Londonā, taču visam notiekošajam ir pārsviests eksotisks indiešu leģendas plīvurs, kura vēsta par asiņainiem dimanta nolaupīšanas notikumiem (dimantiem šai pasaulē vispār ir smags liktenis). Dimanta leģendai Kolinss ir pievienojis stāstu, ko viņš ir izlasījis kriminālhronikā – par kādu kalponi, kuru apvainoja brālīša slepkavībā, pamatojoties uz pazudušu naktskreklu (iespējami nosmērētu ar asinīm). Līdztekus dimantam un naktskreklam vēl viens atslēgvārds romānā ir opijs − 19. gs. brīvi pieejama un plaši lietota narkotika, kuras postošo iedarbību cilvēki vēl neapzinājās un lietoja visos dzīves gadījumos. Un vēl taču plūstošās smiltis − Jorkšīras pludmales īpatnība, ārkārtīgi bīstama cilvēkiem un ideāla lietisko pierādījumu slēpšanai.

Romāna fabula vēsta par kādu angļu aristokrātu ģimeni, kurā noziedzīgā kārtā ir ienācis Dzeltenais dimants, kurš kādreiz ir atradies indiešu Mēness dieva pierē. Protams, indiešu bramini ir nāvīgi apvainoti un dzen pēdas savam dārguma, tādēļ dimanta saimnieks vienmēr ir nāves briesmās. Romāna sākumā ar testamenta palīdzību dimants nonāk pie jaunas sievietes Reičelas, kuras māte saprot, ka tā drīzāk nav dimanta līdzšinējā īpašnieka dāvana, bet atriebība. Dimantu no lauku rezidences iemanās nozagt jau nākamajā naktī pēc tā uzdāvināšanas, un viss romāns ir veltīts zādzības atrisināšanai. Tas ir labs sižets ar interesantiem priekšnosacījumiem, arī galvenie varoņi ir izveidoti atmiņā paliekoši. Viens no galvenajiem stāstniekiem ir rezidences namzinis − Beteridžs, vecs un īpatnējs kungs, kurš par savas dzīves grāmatu uzskata “Robinsonu Kruzo” un visas savas problēmas risina ar tās palīdzību. Vēl viens personāžs − viens no pirmajiem literārajiem detektīviem − seržants Kafs, sirms un briesmīgi kārns vīrs, ar seju “asu kā cirvis” un mulsinoši vērīgām tēraudpelēkām acīm. Kafam gan netiek piešķirta izšķirošā loma šajā romānā un atšķirībā no vēlāko laiku Šerloka Holmsa viņš uzdevuma atrisinājumam tikai pietuvojas, tomēr viņš ir ārkārtīgi kolorīta personība, nozieguma izmeklēšanu apvieno ar psiholoģiju, un ietekmējis visus nākamos angļu detektīvu tēlus. Domāju, ka nemaitekļošu, ja atklāšu, ka nozieguma iemesls ir mantkārība (kas gan cits?), bet romāna sižetu uz priekšu virza mīlas daudzstūris, kurā daudz pārpratumu, nesaprašanās un liktenīgas sagadīšanās. Zīmīgi, ka visbēdīgākais liktenis šajā romānā piemeklē neaizsargātāko būtni − iemīlējušos, likteņa apvainotu kalponi, par ko padomju kritiķi varētu teikt: lūk, buržuāzijas patiesā seja.

Man ir grūti pateikt, kā romānu varētu uztvert šodien, lasot to pirmo reizi. Es pirms tam izlasīju divus mūsdienu detektīvus un biju pārsteigta, cik “Mēness akmens”, salīdzinājumā ar tiem, ir daudzslāņains − te nav triviāla, iepriekš paredzama sižeta, tēli ir dzīvi un spilgti, romāna forma − savdabīgas iesaistīto varoņu atskaites − joprojām ir oriģināla. Protams, ir jāsaprot, ka romāns rakstīts pirms 150 gadiem un izteiksmes veids tam nevar būt moderns, bet citādi − “Mēness akmens” joprojām ir bestsellers.

Keita Atkinsone “Dzīve pēc dzīves” (2015)

2 komentāri

Keita Atkinsone. Dzīve pēc dzīves / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2015. (Kate Atkinson. Life After Life. 2013.)

Atkinsone_dzivepecdzivesŠis ir mans 500. bloga ieraksts un man ir patiess prieks, ka tajā es rakstīšu par sev mīļas rakstnieces ļoti labu grāmatu. Mana patika pret Atkinsoni sākās no viņas debijas romāna “Neredzamo stundu muzejs”, pēc tam sekoja detektīvu sērija par Džeksonu Brodiju. Lai arī pirmais romāns tiešām bija ārkārtīgi labs, Brodija sērija ir vienkāršs, krietns angļu detektīvs bez milzu pārsteigumiem, tādēļ tā loģiski paskaidrot savu sajūsmināto attieksmi par jaunu Atkinsones romānu latviešu valodā, es jums nevarēšu. Patīk man šī rakstniece un viss. Varbūt daļa sajūsmas man ir pielipusi no Goodreads lasītājiem, kuri “Life after life” 2013. gadā atzina par labāko vēsturisko romānu. Es gan to drīzāk ierindotu fantāzijas žanrā, bet sava daļa 20. gadsimta vēstures tajā, protams, arī ir trāpījusi.

Romāna galvenais jautājums: kā būtu, ja būtu? Kas notiktu, ja Ursula Toda nenomirtu piedzimstot? Kas būtu, ja viņa nenoslīktu četru gadu vecumā? Kas būtu, ja viņas aukle neaizbrauktu uz Londonu un neatvestu gripu? Kas būtu, ja viņu neizvarotu brāļa draugs? Kas būtu, ja viņa apprecētu vācieti? Tā var turpināt bezgalīgi, jo katra dzīve piedāvā bezgalīgas izvēles iespējas: mēs izvēlamies katrā savas dzīves minūtē, un visbiežāk, iespējams, nemaz neaptveram, ka katru dienu mainām savu dzīvi un, protams, izvēles gadās kļūdainas. Diez vai pasaulē ir tāds cilvēks, kurš pilnīgi neko savā pagātnē negribētu mainīt, nu vismaz, lai uzzinātu − kā būtu, ja būtu? Anglietei Ursulai Todai Keitas Atkinsones romānā ir dota tāda iespēja − viņa atkal un atkal piedzimst no jauna 1910. gada 11. februārī. Dažreiz viņa dzīvo visu no sākuma, dažreiz viņai ir iespēja atgriezties atpakaļ laika krustcelēs kā saglabātā datorspēlē. O, Ursula ir liela spēlmane! Viņai nav dotas atmiņas par iepriekšējām dzīvēm, taču kāda pašai nesaprotama nojauta, dīvaina deja vu sajūta viņai liek steigties vai kavēties, nogriezties pa citu ceļu vai paslēpties. Kurā gan brīdī Ursulai būs gana, kad viņa sev pateiks: stop, šis ir manas dzīves labākais iespējamais variants?

Romānā būtība ir divas lielas spēļvietas: Todu ģimenes mājas Lapsu stūris, kas atradās stundas attālumā no Londonas, un Londona Otrā pasaules kara laikā. Ja ģimenes māja ir pašsaprotama darbības vieta, tad Londona kara laikā norāda uz autores īpaši izvēlētu vietu un laiku. Sākot no 1940. gada 7. septembra Londonu bombardēja 57 dienas pēc kārtas un bombardēšana turpinājās līdz pat 1941. gada maijam, sagraujot mājas ar civiliem iedzīvotājiem. Lielākajā daļā dzīves līniju Ursula šai laikā atrodas Londonā, un šķiet, ka autorei ir bijis svarīgi parādīt, kā attīstās varones attieksme pret karu − no pasīva upura viņa pamazām pārtop aktīvā pretgaisa aizsardzības kustības brīvprātīgajā, jo izrādās, ka citādi šai spēlē viņa nevar saglabāt dzīvību. Un šķiet, ka kādā brīdī Ursula sajūt sevī mazu dievu, jo nolemj kardināli mainīt vēstures gaitu − nogalināt Hitleru.

No vienas puses man liekas, ka ideja nogalināt Hitleru ir banāla, no otras puses − kā to pasniedz. Atkinsone nav tik drosmīga, lai parādītu pasauli bez fīrera − vai tiešām tas ļāva izvairīties no kara? Viņa koncentrējas uz Ursulas pūlēm nonākt īstajā vietā un īstajā laikā, tādēļ tas ir gana saistoši, ļauj aprakstīt Evu Braunu, Ērgļa ligzdu un pirmskara Vācijas gaisotni. Kas attiecas uz pašu Hitlera nogalināšanas ideju − es uzskatu, ka personības loma globālās vēstures mēroga ir pārvērtēta; cilvēka dzīves, ģimenes un dzimtas kontekstā indivīds tiešām ir nozīmīgs, taču lielie vēstures notikumi nav atkarīgi no viena cilvēka esamības. Esmu pārliecināta (un tā ir viegla pārliecība, jo neviens tāpat to nevar pārbaudīt), ka vēstures vilnis tam vajadzīgajā brīdī vienkārši uzrauj galotnē ar vajadzīgajām īpašībām apveltītu cilvēku, lai tas īstenotu savu nolemtību. Hitleru mēģināja nogalināt vairākas reizes par viņu daudz gudrāki cilvēki, taču atentāti izgāzās, tādēļ savā fatālismā es varu secināt, ka Hitlers kādā augstāku būtņu plānā acīmredzot bija vajadzīgs.

Reiz šis viss, protams, kļūs par vēsturi, pat kalni, jo klinšu nākotne galu galā ir smilts. Vairums ļaužu šā tā kūlās cauri notikumiem un tikai vēlāk, atskatoties, apjēdza to nozīmi.

Prātojot par ceļotājiem laikā, atcerējos Aizeka Azimova “The End of Eternity”, kur bija tādi laika tehniķi, kas ceļoja laikā un saskaņā ar smalki izrēķinātiem grafikiem mainīja realitāti. Dīvainā kārtā tie, kuri zināja, ko viņi dara, tehniķus nemīlēja, viņi bija kā bendes, kas dara vajadzīgu, bet noniecināmu darbiņu. Lūk, Ursula arī maina ne tikai savu, bet arī citu dzīves, nezin, vai viņai patiktu, ja kāds cits tā rīkotos viņai aiz muguras.

Teiksim tā − man pagātnē ir kādas trīs lietas, ko es gribētu mainīt. Kur var dabūt to Ursulu, kas man tai laikā iegrozītu smadzenes? (Klusas aizdomas, ka Ursulai vajadzēs daudzus piegājienus.)

Kriss Stjuarts “Pāri citroniem” (2013)

4 komentāri

Kriss Stjuarts. Pāri citroniem: optimists Andalūzijā / Kriss Stjuarts; no angļu val. tulk. Ilze Burnovska. – Rīga: BaibaBooks, 2013. (Chris Stewart. Driving over Lemons. An Optimist in Andalucia. 1999.)

Stjuarts_Pāri citroniemGrāmata par angļa piedzīvojumiem Spānijā man ir aizķērusies neaprakstīta no pagājuša gada augusta, kad ļoti, ļoti sagribējās lasīt kaut ko izklaidējošu un nedaudz izzinošu, ar svešzemju aromātiem piesātinātu. Iespējams, uz mūsu platuma grādos dzīvojošiem tādas vārdkopas kā ‘ziedošas citronas’, ‘apelsīnkoku birzis’, ‘pirmā olīvu raža janvārī’ iedarbojas nedaudz hipnotizējoši, jo ar prātu es saprotu, ka viņu citroni un mandeles ir tieši tāda pati ikdiena kā mūsu ābeles un ķirši, taču dzīvē tā vien gribas nofotogrāfēt visus dabā ieraudzītos citrusaugļiem piebirušos kokus.

Anglis Kriss Stjuarts ir piepulcināms tam anglosakšu autoru pulciņam (nu jau diezgan raženam), kas savu dzīves piepildījumu dodas meklēt uz zemi, kas runā kādā no romāņu valodām. Spānija nav tas populārākais galamērķis, taču kādam jau ir jāsāk. Lai arī grāmatas pieteikumā tiek uzsvērts, ka Stjuarts ir ģitārists, tomēr, iepazīstot tuvāk autoru, atklājas, ka viņš ir apveltīts ar dažādiem talantiem un interesēm, no kuriem viens ir gana praktisks − profesionāla aitu cirpšana. Tādēļ sapnis par lauku māju Andalūzijas kalnos nav nemaz tik neprātīgs, arī tad ja māja atrodas uz stāvas klints, vēju appūsta, divu upju un divu kalnu grēdu ielenkumā.

Tādi cilvēki kā Stjuarts būtībā vēlas savienot pretrunīgas lietas: ekskluzivitāti un vienkāršību; viņi grib iegūt brīnišķīgu ainavu, svaigu gaisu, veselīgu un pašaudzētu pārtiku, par to maksājot ar daļēju atteikšanos no ērtībām, pat tādām kā ērts ceļš un elektrība, nemaz nerunājot par vaterklozetu vai internetu ledusskapī. Viens no autora uzdevumiem šādā grāmatā ir parādīt, ka ieguvumi atsver neērtības, un dzīve laukos var būt jauks piedzīvojums, atšķirībā no vienmuļas pilsētas kalpotāja ikdienas. Stjuartam izdodas to parādīt gana spraigi, neaizmirstot ironizēt arī pašam par savu, lētticīgā angļa naivumu. Vēl viens grāmatas ieguvums varētu būt nedaudz etnogrāfisks ieskats Andalūzijas zemnieku tradīcijās: kādas mājas ceļ ielejā, kā dzīvo aitu gani, kā rīko cūku bēres un cērpj aitas, kāda ir kalnu apūdeņošanas sistēma utt. Taisnības labad gan jāatzīmē, ka Stjuarts ar sievu ilgi nekavējās pie dzīves vienkāršā mājelē, bet darīja visu, lai savā Andalūzijas cortijos ieviestu komfortu, sākot ar normāla, no krāna tekoša ūdens iegūšanu un beidzot ar jaunas mājas uzcelšanu.

Rīts vēl nebija uzausis, kad es jautra prātā devos mājās pa taciņu, kas veda lejup uz upi. Nakts bija karsta, vienīgais gaismas avots − zvaigznes debesīs. Kā atalgojumu par to, ka nebiju pakritis un noripojis lejup pa stāvo nogāzi, es sevi apbalvoju ar stundiņu atpūtas. Uz muguras atlaidos uz silta akmens pašā upes viducī. Tuvākie ielas laternas stabi bija tālu prom, tādēļ ne mazākais blāvas gaismas stars nevarēja sabojāt ideālo piķa melno nakti.

Jāatzīst, ka sākotnēji par šo grāmatu man bija bažas, jo teksts gāja kā pa grumbainu ceļu, taču tas drīz vien izlīdzinājās un sākotnējos negludumus varētu norakstīt uz autora pirmajiem soļiem rakstniecībā. “Pāri citroniem” ir Stjuarta debija rakstniecībā un pirmā grāmata nu jau tetraloģijā (2014. gadā iznāca ceturtā sērijas grāmata), un īstenībā man tā patika labāk nekā es biju gaidījusi. Ne vienmēr ir vajadzīgi sensacionāli notikumi vai neticami stāsti, kādreiz vienkārši var palasīt tāda cilvēka rakstīto, kurš attēlo savu ikdienu ar lielu dzīves mīlestību.

“Pāri citroniem” ir izdevniecības “BaibaBooks” pirmā grāmata, un debija ir izdevusies − jauka grāmata ar patīkamu noformējumu. Esmu izlasījusi arī nākamo − “Simts soļu ceļojums”, un vislabāko nodomu vadīta gribētu izdevniecībai teikt, ka vienlīdz svarīgs grāmatai ir gan tulkotājs, gan redaktors. Un vairāk jaunu grāmatu, protams!

Radjards Kiplings “Blēņu stāsti maziem bērniem” (1994)

5 komentāri

Radjards Kiplings. Blēņu stāsti maziem bērniem / no angļu val. tulk. Vizma Belševica un Kārlis Egle. – Rīga: Jumava, 1994. (Rudyard Kipling. Just so stories. 1902.)

R.Kiplinga ilustrācija

“Kaķis, kas staigāja, kur pašam patīk”, R.Kiplinga ilustrācija

Ziemassvētku brīvdienās man patīk atgriezties bērnībā un lasīt kaut ko pavisam jauku un mīļu. Kiplings visiem ir pazīstams kā Maugļa radītājs, un “Džungļu grāmata” ir latviski pārizdota vairākas reizes, sākot jau no 1923. gada. Taču Kiplingam ir arī stāsti bērniem, par kuriem nekādi nevarēju atcerēties, vai esmu tos lasījusi. Skaidri zinu, ka bērnībā esmu klausījusies pasaku par bruņnešiem, ko lasa Arnolds Liniņš, un Vizmas Belševicas izdomātie brīnišķīgie “durstīgi dzēlīgais” un “lēnīgi cienīgais” manās atmiņās ir neaizmirstami vārdu savienojumi. Visticamākais, ka esmu skatījusies arī padomju multenes par zilonīti, kam izstiepa degunu, un kaķi, kas staigāja, kur pašam patīk; arī pārējos stāstus lasot kaut kas smadzenēs ierosījās…

Taču šoreiz nebiju slinka un sameklēju, ka latviešu tulkojums (kurš pirmoreiz izdots 1968. gadā) nav pilnīgs, jo oriģinālā ir 12 stāsti, bet Vizma Belševica ir iztulkojusi astoņus. Savukārt klāt pievienotais, Kārļa Egles tulkotais “Riki-tiki-tavi” īstenībā pieder pie “Džungļu grāmatas”. Tādēļ izlasīju arī latviski netulkotos “How the Leopard Got His Spots”, “The Sing-Song of Old Man Kangaroo”, “How the Alphabet Was Made”, “The Crab that Played with the Sea” (tiešsaistē atrodams Gūtenbergā). Iespējams, šie stāsti nav tik spēcīgi un viens nav tulkots tādēļ, ka atspoguļo padomju bērnam kaitīgu pasaules radīšanas ainu, tomēr taisnības labad derētu arī latviski kādreiz izdot autentisku Kiplinga bērnu stāstu grāmatu. (Starp citu, nesenos krievu izdevumos ir tieši tāda pati aina − 8 pasakas ir tulkojis slavenais bērnu rakstnieks Čukovskis, bet četrām nežēlībā kritušajām ir pat vairāki, visticamāk − jaunāku laiku, tulkojuma varianti.) 2015. gada 30. decembrī Kiplingam būs 150. jubileja − varbūt kādu grāmatizdevēju tas interesē? Un īstenībā ražīgajam Nobela prēmijas laureātam Kiplingam vispār nav pārāk daudz tulkojumu; es, piemēram, labprāt latviski izlasītu viņa slaveno spiegu romānu “Kims”.

Illustrated by H.B. Vestal

“How the Leopard Got His Spots”, illustrated by H.B. Vestal

Kiplings pieder pie tiem angļiem, kas dzimuši un bērnību pavadījuši Indijā, tādēļ uz mūžu saglabājuši mīlestību pret šo Anglijas eksotisko koloniju. Varbūt Indijas bērnība, varbūt ziemas brīvdienas, kas regulāri tika pavadītas Āfrikā, iedvesmoja Kiplingu uz vienkāršiem bērnu stāstiņiem. Kāds tētis “savam priekam un acuraugam” stāsta mazas, jancīgas pasaciņas par to, kāpēc kamielim ir kupris, zilonim garš snuķis, bet kaķis staigā, kur pašam patīk. No zooloģijas viedokļa tas ir galīgi garām, bet tāpēc jau latviski tie ir nosaukti par blēņu stāstiem, ko visā pasaulē jau vairāk nekā gadsimtu vecāki lasa priekšā saviem bērniem kā vakara pasaciņu. Kiplings spēj ļoti aktraktīvi, bet vienlaikus koncentrēti pasniegt skaistu, darbības piepildītu stāstu, kam bērns seko ar neatslābstošu interesi: drusciņ joku, mīļš amizieris, fantāzijas lidojums. Ceru, ka arī latviešu bērni turpinās lasīt Kiplinga pasakas, vēl jo vairāk − tik brīnišķīgā tulkojumā (kurš man īstenībā patīk pat labāk par oriģinālu).

 

Parīze divās grāmatās: Klārks un Barda

1 komentārs

Stīvens Klārks. Ellīgs gads Parīzē / no angļu val. tulk. Ingrīda Krūmiņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Stephen Clarke. A Year in the Merde. 2004.)

Elizabete Barda. Pusdienas Parīzē / no angļu val. tulk. Ingrīda Krūmiņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Elizabeth Bard. Lunch in Paris. 2010.)

Paskatoties kalendārā, laikam jau būtu jāmeklē kādas saltas un sniegotas grāmatas, taču skats aiz loga liek justies lietaini un pelēcīgi. Diezgan apzināti gada noslēgumā esmu ieplānojusi lasīt “pavieglas” grāmatas (jo citādas man darba dēļ smadzenes neņem pretī), un gluži neviļus tās ir tā vai citādi saistītas ar Franciju. Vēl klāt piesviedīšu (jau tradicionāli) divas bērnu grāmatas un turpināšu lasīt Asmo aizpagājušo Ziemassvētku dāvanu (lai nomierinātu savu sirdsapziņu).

Vispār es nepiederu pie cilvēkiem, kas “ģībst, dzirdot frančus”, un Parīze jau nu galīgi nav mana pilsēta. Tādēļ loģiski paskaidrot, kāpēc es izlasīju divas diezgan viduvējas grāmatas par ārzemnieku piedzīvojumiem Parīzē, es jums nespēšu. Varbūt zemapziņā es vēlējos apliecinājumu, ka neesmu vienīgā, ko tracina franču snobisms un pasaules nabas sindroms.

Barda_Pusdienas ParīzēBarda ir ņujorkiete jeb precīzāk – Ņujorkas ebrejiete, kuras profesija kaut kādā veidā ir saistīta ar mākslas muzejiem (tas parādījās tik pastarpināti, ka atmiņā nepaliek); strādājusi Anglijā, satikusi francūzi un pārcēlusies dzīvot uz Parīzi. Diezgan ilgi viņai neizdodas dabūt darba atļauju, tad nu viņa dzīvo pa māju, apgūst franču virtuvi un vietējās ieražas. Pateicoties viņas kulinārajam hobijam, grāmatā ir diezgan daudz ēdiena recepšu, kas man šķita (ar pāris izņēmumiem) pārāk eksotiskas un dīvainas, lai būtu izmantojamas. Godīgi sakot, Bardas galvenās varones tēls mani no sākuma ļoti stipri kaitināja, bet grāmatas gaitā es pie viņas pieradu. Viņa varētu būt viena no tām manierīgajām, ar nazālu balsi apveltītajām amerikānietēm, kuras (par laimi) vismaz ir inteliģentas, tomēr uz eiropieti emocionāli iedarbojas kā zilonis trauku veikalā. Meitene diezgan ātri saprot, ka mājās apgūtās darbības metodes (kā no agresīva mārketinga rokasgrāmatām) Francijā vienkārši nestrādā, un būtībā visas grāmatas garumā cenšas saprast, vai viņas mīlestība ir tik stipra, lai paliktu dzīvot tik atšķirīgā no mājām Eiropas valstī.

Faktiski abas grāmatas visinteresantāk ir lasīt kā antropoloģisko pētījumu; redziet, man šķiet, ka latviešiem kā skaitliski mazākai tautai, pārceļoties uz svešu valsti, ir pierastāk pielāgoties mītnes zemei. Savukārt šai gadījumā anglis vai amerikānis, ierodoties Francijā, ir pilnīgi pārliecināts, ka viņa dzimtenes tradīcijas ir daudz labākas un francūži vienkārši ir muļķi, ka to nesaprot. Tas man atgādina neseno Latvijas “draudzeni” expateyeonlatvia, kura izmisīgi šeit centās iedibināt īru paražas (ceru, ka šobrīd Vācijā viņas dzīve rit mierā un harmonijā). Barda savu pielāgošanās stāstu risina diezgan maigi, sievišķīgi mīļā miera labad cenšoties rast kompromisu starp amerikāņu un franču kultūrām, un var teikt, ka viņai tas pat izdodās.

Francijā cilvēki bieži saka “nē”, lai tikai nodemonstrētu savu varenību, lai parādītu, ka nekas nevar notikt bez viņu atļaujas. Ir iespējams, ka ar šādu nolūku tiek aizslēgts pat lielveikals. Turpretī Savienotajās Valstīs cilvēki parāda savu varu, izmantojot iespēju pateikt “jā” un palīdzot visu nokārtot. Amerikāņi ir gatavi turēt lielveikalu atvērtu kaut stundu ilgāk, ja vien tā iespējams palīdzēt klientam.

Klārks_elligsStīvens Klārks savā attieksmē pret frančiem ir krietni skarbāks par Bardu – viņa ironiskajā romānā Parīze vispirms ir vieta, kur ārkārtīgi jāuzmanās no iekāpšanas suņa sūdos. Pols Vests ir autora alter ego – jauns un pašpārliecināts anglis, kas ierodas Parīzē pēc vietējā uzņēmēja uzaicinājuma. Ja Barda mums stāstīja par Parīzes ikdienu no inteliģentas mājsaimnieces skatu punkta, tad Klārks piedāvā lecīga angļa ironisko viedokli. Neko vairāk par Bardas varoni man tas Pols nepatika – šovinists (viņš tiešām domāja, ka pēc neliela flirta šefa sekretāre jau ir gatava ar viņu nodoties seksam dabavietas sieviešu tualetē?), uzpūtenis (nepatīk, ja ierēc, kā franči runā angliski, bet pats nejēdz pat franču sarunvalodu) un vispār rupeklis. Lai gan joki brīžiem bija smieklīgi. Un noderīgi padomi, kā pareizi pasūtīt kafiju Parīzē.

Vienīgi franči, es nodomāju, spēj sasniegt orgasmu, klausoties sevī. Absurds orālais sekss. Pašapkalpošanās.

Vienā lietā gan abos autoros valda pilnīga vienprātība – franču virtuve ir lieliska un viņu kulinārā gaume ir izmainījusies uz visiem laikiem. Bardas gadījumā pat diezgan konkrēti – viņa kopā ar vīru šobrīd ir atvērusi Provansā saldējuma kafejnīcu. Un Klārka romānā galvenais varonis ar viltību un jaunās pasijas palīdzību atver pats savu angļu tējnīcu.

Neesmu pārliecināta, vai šīs grāmatas bija vērts tulkot latviski, jo tā nav nekāda dižā daiļliteratūra (daži blogeri raksta labāk), arī izklaide diezgan viduvēja. Latviešu tulkojuma noformējums ir maldinošs un paviršs (manuprāt, grāmatu noformējumiem izmantot istockphoto vietni tomēr nav labais tonis, vismaz ne tāda līmeņa izdevniecībai). Iespējams, ka tādas grāmatas ir vajadzīgas kā neliela sāls šķipsna ēdienā, kas bagātina visādi citādi nomācoši saldo un jūsmīgo Parīzes aromātu.

Džons Benvils “Neaizskaramais” (2010)

5 komentāri

Džons Benvils. Neaizskaramais / no angļu val. tulk. Aija Vālodze. – Rīga: Zvaigzne, [2010]. (John Banville. The Untouchable. 1997)

Benvils_NeaizskaramaisPar Benvila grāmatu es gatavojos rakstīt jau ilgi − kopš septembra; nevarēju saņemties un viens no iemesliem ir tāds, ka tas ir lielisks romāns. Ja es rakstītu atsauksmi uzreiz, tad vienkārši izplūstu slavinājumos kā saldējums izkūst karstā vasaras dienā un tāpat neviens nesaprastu, par ko man tāda sajūsma. Savukārt šobrīd situācija ir tāda, ka jūtos jau nedaudz pazudējusi teksta uztveres asumu, tomēr saņemšos un pavēstīšu par, iespējams, labāko tulkotās daiļliteratūras grāmatu, kuru šogad esmu izlasījusi.

Benvila grāmatu es nopirku pasen “Zvaigznes” izpārdošanā un pāris gadus marinēju plauktā. Ja Latvijas grāmatizdevējiem būtu balva par neglītāko grāmatas noformējumu, tad 2010. gadā to viennozīmīgi iegūtu “Neaizskaramais”, jo tik “neuzrunājošu” un šablonisku grāmatas vāku ir jāprot uztaisīt. (Ja jau tulkojumam ir piešķirts finansiāls atbalsts no Īrijas fonda, tad kam gan tērēties vēl māksliniekam.) Savukārt Aijas Vālodzes tulkojums ir lielisks, tādēļ vēl jo vairāk sarūgtina grāmatas neizteiksmīgais veidols. Bet nesūkstīšos vairāk − neba nu tas ir pirmais vai pēdējais gadījums mūsu izdevēju praksē, kad sūdu noformē kā konfekti, bet briljantu ietin avīžpapīrā.

Tagad daudzviet lasu (īpašu angliskajās atsauksmēs), ka lasītājs nav varējis identificēties ar galveno varoni, tādēļ romānu bijis grūti uztvert. Man personīgi “Neaizskaramajā” galīgi nav ar ko identificēties, jo galvenais stāstnieks ir vecs, snobisks īru izcelsmes anglis, kas gadu desmitiem kopis karaliskās ģimenes mākslas kolekciju, iemanījies nodibināt ģimeni, bet mīlējis vīriešus, un vienlaikus visam iepriekšminētajam jau pirms Otrā pasaules kara ticis savervēts kā padomju spiegs. Viktoram Māskelam ir reāls prototips − Entonijs Blants, viens no tā sauktā Kembridžas piecinieka (slavenākais spiegs no šī pulciņa − Kims Filbijs). 1979. gadā Blants publiski atzinās spiegošanā, kas masu medijos sacēla milzu traci. Protams, ka spiega − dubultu dzīvi baudoša cilvēka  − personība vienmēr būs pievilcīga izpētei, jo allaž uzpeld jautājums: kāpēc? Romānā “Neaizskaramais” Benvils nav slēpies aiz smaga dūmu aizsega, bet rakstījis klasisko roman à clef, kurā fikcija ir tikai fasāde reāliem notikumiem, taču pasargā rakstnieku no apvainojumiem spekulācijā ar faktiem. Un tā − Benvils iemiesojas Viktorā Māskelā un raksta viņa memuārus pēc skaļā atmaskošanas skandāla.

Galvenā varoņa prototips Blants tiešām bija pazīstams mākslas vēsturnieks, institūta direktors un karaliskās ģimenes mākslas kolekcijas kurators, būtībā ļoti erudīts cilvēks, kas savu statusu sabiedrībā izcīnījis saviem spēkiem. Arī Viktors Māskels ir smalki jūtošs estēts, kurš uzaudzis mācītāja ģimenē, mīlošā atmosfērā un līdz pat Kembridžas universitātes beigām nekas neliecina, ka viņš kļūs par nodevēju. Tomēr šaubu nav, ka Māskelā ir bijusi kāda neaizsargāta teritorija, kurā varēja sākties puves procesi, kas noveda pie sadarbības ar VDK. Viņam netika draudēts, netika maksāts, nekas neliecināja par šantāžu, savukārt agrīnā, studentiskā koķetēšana ar komunisma idejām bija raksturīga daudziem tās paaudzes izglītotajiem rietumniekiem − kā jauneklīgs dumpinieciskums pret konservatīvo stabilitāti. Man patika, ka Benvils nevienu brīdi nepadara Māskelu par apzinātu ļauno vai labo tēlu, bet reāli parāda cilvēka iekšējo attīstību; neviļus lasītājs tiek ievilkts cita cilvēka apziņā, turklāt tas notiek virtuozi − gandrīz tāpat kā Māskela savervēšana: viņš nemaz neaptver, cik dziļos mēslos ir iestidzis, kad jau ir par vēlu kaut ko mainīt.

Visvairāk mani sajūsmināja tas, ka Benvils iemanās parādīt to, cik veiksmīgi kāds cilvēks var pats sev melot vai drīzāk − pieprot neievērot lietas, kas viņam ir nepatīkamas. Māskels, strādājot kā makslas eksperts, ir pieradis atšķirt viltotu gleznu no oriģināla, tomēr dzīvē viņs bieži maldās starp saviem viltus draugiem, kuri klusībā pavīpsnā par naivo, godkārīgo Viktoriņu. Autors to nenorāda tieši, taču domājot par iemeslu, kas Māskelu noveda pie sadarbības, es secināju, ka tā visticamāk bija vēlme apliecināt savu nozīmību gan paša acīs, gan vistuvāko draugu priekšā. Tas taču ir tik patīkami: izveidot elegantu un respektablu, nedaudz garlaicīgu krietna pilsoņa tēlu, bet vienlaikus zināt, ka īstenībā tu esi avantūrisks zellis; it kā vienmēr staigāt ar sajūtu: ha! es jūs visus esmu apčakarējis! Un kur nu vēl patīkamais adrenalīns, kas dzīvi padara tik dzīvu. Romāna izskaņā galveno varoni gan sagaida liela vilšanās, jo izskatās, ka viņa mīļākā glezna ir apšaubāmas autorības un paša dzīve ir tikusi nezināmas rokas vadīta.

Īstenībā man nav pārliecības, vai grāmatā visu es esmu sapratusi pilnīgi pareizi, jo galvenais varonis − kā jau lielākā daļa talantīgu cilvēku − ir neviennozīmīga personība, kuras pretrunīgums veido romāna galveno intrigu. (Vēsturē nav bijis daudz cilvēku ar sera titulu un Sarkanā karoga ordeni smokinga slepenajā kabatiņā.) Lai gan − pilnīgi iespējams, ka romāna pievilcību man ir veidojusi sajūta, ka īstenībā vecais ķēms, kuram dzīves izskaņā pienāktos mocīties sirdsapziņas pārmetumos, nemaz tādus neizjūt, tieši otrādi − viņu traki ielīksmo fakts, ka viņš ir paspējis izbaudīt visu emociju gammu.

Kens Folets “Adatas acs” (2006) un “Ключ к Ребекке” (2005)

2 komentāri

Kens Folets. Adatas acs / no angļu val. tulk. Uldis Sīlis. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2006. (Ken Follett. Eye of the Needle. 1978.)

Кен Фоллетг. Ключ к Ребекке / переводчик Д. Ращупкина. – Москва: АСТ, 2005. (Ken Follett. The Key to Rebecca. 1980.)

Pirms Kens Folets sarakstīja “Zemes pīlārus”, viņš bija pazīstams kā spiegu romānu rakstnieks, turklāt slavens un lasītāju iecienīts. Kā vingrinādamies, savas karjeras sākumā Folets vienu pēc otra uzrakstīja desmit izklaidējošus spriedzes romāniņus, taču īsta atpazīstamība pie viņa atnāca ar Otrā pasaules kara trilleri par nacistu viltīgāko spiegu “Adatu”. Folets stāsta, ka pēc tam viņš bija nobijies, vai spēs atkārtot bestsellera panākumus, taču sekojošie trilleri − Triple (1979) un The Key to Rebecca (1980) − parādīja, ka gūtā slava nav nejauša.

Folets_AdatasSpiegu trillera “Adatas acs” galvenais notikums, uz kuru tiecas visa darbība, ir slavenā D-diena 1944. gada 6.jūnijā, kad Sabiedroto spēki izcēlās Normandijas krastā. Tā kā vāciešiem nebija pietiekamas kapacitātes, lai nosegtu visas Sabiedroto potenciālās jūras desanta vietas, tad viņiem bija vitāli svarīgi zināt ienaidnieka plānus. Maldināšanas nolūkos Sabiedrotie Austrumanglijā bija izveidojuši milzīgu nometni ar viltus bruņojumu, kas vācu gaisa izlūkošanai lika secināt, ka uzbrukums notiks no Padekalē šauruma puses. Foleta romāna ideja balstās pieņēmumā, ka pietiktu ar vienu vācu spiegu, kas noziņo savējiem par grandiozo mulāžu parku, lai Otrā pasaules kara vēsture būtu citāda.

“Adatas aci” es lasīju vēl vasarā un laikam jau tobrīd pēc dziļdomīgām grāmatām biju noilgojies pēc kārtīga trillera ar pakaļdzīšanos, jo grāmatas pirmās divas trešdaļas man likās lieliskas. Vācu spiegs bija smalki izveidots tēls, izmanīgs un glumjš, taču savdabīgi pievilcīgs, kas angļu izlūkus kārtīgi pavazāja aiz deguna. Romāna pēdējā daļā, kad darbība sašaurinās līdz nelielai salai vētras skautā okeānā, spriedze pieaug ne pa jokam (un tiešām jānervozē par pasaules likteni), taču izskaņā man nepatika holivudiski izstieptais fināls ar nenovēršamo auksto lietu un slepkavas slapstīšanos gar mājas stūriem.

Follett__Klyuch_k_RebekkeTrilleris “Rebekas atslēga” stāsta par agrākiem Otrā pasaules kara notikumiem − 1942. gadā Kairā esot bijis mazs spiegu midzenītis, kas atradies uz greznas laivu mājas. Šeit darbojas vēl viens ļauns vācu spiegs Aleksis Volfs un viņa mīļākā − vietējā vēderdejotāja, kas savos apskāvienos ievilina naivus angļu izlūkdienesta virsniekus ar visiem viņu slepenajiem papīriem. Iegūtā informācija ir ļoti nepieciešama slavenajam vācu feldmaršalam Rommelam, kas personīgi ir ticies ar vācu spiegu pirms tā misijas uzsākšanas. Aleksim Volfam spiegošana neiet gludi, taču Tobruku Rommelam viņš palīdz ieņemt. Atliek tikai vēl viens supersvarīgs ziņojums, kas palīdzētu vāciešiem ieņemt Kairu, bet ceļā stājas angļu virsnieks Vendems, kas ir pilns ar personisku naidu pret nekrietno spiegu.

Arī šajā grāmatā ar spriedzi viss bija kārtībā, tomēr bija pārāk daudz bija tādu vietu, kurām man negribējās ticēt (arī tad, ja tās tiešām bija dokumentālas). Vispirms gan bija interesanti secināt, ka Volfa gadījumā viņa grēki spiegošanas kontekstā transformējas par viņa tikumiem − te noder gan spēja mānīties, gan zagt, gan izvirtību tieksme. Taču mani tiešām interesē, vai vācu izlūkdienests bija tik stulbs, lai savam darbonim slēptā misijā līdzi iedotu čemodānu ar viltotu naudu. Labi, vēl Anglijas teritorijā šo naudu tik ātri neievērotu, bet ir taču iepriekšparedzams, ka Kairā tam ļoti ātri pievērsīs uzmanību. Un, iespējams, ka man ir savdabīgs priekšstats par spiegiem, tomēr es ticu teorijai “vispirms lidmašīnas, pēc tam meitenes” − neviens īsts, profesionāls spiegs, par kādu tiek attēlots Aleksis Volfs, nemainīs svēto šifrētā ziņojuma sūtīšanas laiku ar kvēlu seksa brīdi.

Jāatzīmē, ka abos romānos līdztekus viltīgajiem vāciešiem darbojas pašaizliedzīgi sieviešu tēli, un būtībā britu izlūkdienesti ir milzu parādā šīm drosmīgajām būtnēm, kas nebaidās bāzt pirkstus elektrības kontaktos un apdullināt ļaundarus ar izrautiem mašīnas ātruma pārslēgiem.

Kopumā abi bija tādi patīkami, izklaidējoši trillerīši, “Adatas acs” nedaudz labāks par “Rebekas atslēgu”.

Lūiss de Bernjērs “Kapteiņa Korelli mandolīna” (2002)

1 komentārs

Lūiss de Bernjērs. Kapteiņa Korelli mandolīna / no angļu val. tulk. Ingūna Beķere. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2002. (Louis de Bernieres. Captain Corelli’s Mandolin. 1994.)

Bernjers_kapteinaGrieķijai pie sāniem, Jonijas jūrā gozējas Kefalonijas sala. Kā raksta Bernjērs, sala bijusi dievu pārapdzīvota, bet tas nav traucējis saliniekiem katram dievam ieviest pa templim vai kulta vietai. Visbiežāk dievu cildināšanas iemesli bijuši praktiski un merkantili − lai aug brangi lopi un olīves, taču Apollona pielūgsme nešķiet tik viegli izskaidrojama. Tomēr ikviens ceļinieks, pāris dienas pavadījis uz salas, saprot, ka Apollona − gaismas dieva godināšana ir vairāk nekā loģiska; nekur citur gaisma nav tik spēcīga un spoža, pirmatnēji skaidra, kā radusies Dieva iztēlē viņa jaunības laikos. Šādiem vārdiem par Kefaloniju stāsta viens no Bernjēra romāna galvenajiem varoņiem Dr. Jannis: gaismas pielieta, bezrūpīgi pakļāvusies zemestrīču briesmām un apātiski pieļāvīga bezkaunīgu kazu bariem.

Es sapratu, ka Kefalonijā nakts nolaižas bez mijkrēšļa iejaukšanās un pirms lietus gaisma mirdz kā perlamutrs. Pēc lietus sala smaržo pēc priedēm, siltas zemes un tumšas jūras.

Kādā no Kefalonijas nomaļajiem ciemiem dzīvo Dr. Jannis ar meitu Pelagiju un izskatās, ka pagaidām viņus neskar Eiropas drudžainais nemiers, lai gan kaimiņš − Itālijas duče savos plānos jau iekļāvis Grieķijas ieņemšanu. Pagaidām dakteris Jannis ārstē nenozīmīgas, ikdienišķas vainas un izklaidējas ar salas vēstures rakstīšanu, pagaidām Pelagija vēl mulsi pieņem jaunā zvejnieka Mandra patizlos mīlas apliecinājumus, bet jau drīz − 1940. gada 15. augustā, Debesbraukšanas svētkos − itāļi nogremdē grieķu kreiseri, kam seko mobilizācija un karš no oktobra līdz aprīlim. Grieķi bija veiksmīgi cīņā pret itāļu fašistiem, tomēr aprīlī karam pieslēdzās arī Vācija un tās iebrukums no Bulgārijas puses nebija atvairāms: 1941. gada maija sākumā Grieķiju okupē vācieši un itāļi. Arī Kefalonijas krastos 30. aprīlī izceļas itāļu karaspēks, kurā dien kapteinis Antonio Korelli un liktenis lēmis viņam apmesties Dr. Jaņņa mājā un iemīlēties grieķietē Pelagijā.

Lai arī Korelli un Pelagijas mīlestības stāsts tiek pasniegts kā galvenā romāna līnija, tomēr grāmatas pirmajā trešdaļā Korelli vēl nav parādījies. Krietni daudz laika tiek veltīts Grieķijas jaunāko laiku vēsturei, turklāt autors maina stāstniekus un vienbrīd savas domas mums izklāsta pat Itālijas duče un Grieķijas premjerministrs Metaksa. Es galīgi nebiju lietas kursā par tādu notikumu kā Massacre of the Acqui Division (1943. gada septembrī pēc Itālijas kapitulācijas vācieši neļāva itāļu karaspēkam evakuēties no Kefalonijas salas, un tika nogalināti aptuveni 5000 itāļu karagūstekņu), kā arī par to, ka pēc Otrā pasaules kara Grieķijā bija Pilsoņu karš, kas pretnostatīja grieķu komunistus un Lielbritānijas un ASV atbalstītus monarhistus. (Tik ierasts ir vienmēr interesēties par Seno Grieķiju, ka dažbrīd piemirstās, ka arī šajā valstī vēsture nav apstājusies.)

Mīlestība ir pārejošs ārprāts, tā izverd kā vulkāns un pēc tam norimst. Un, kad tā norimusies, ir jāpieņem lēmums. Tad ir jāizdomā, vai jūsu abu saknes ir savijušās kopā tik cieši, ka par šķiršanos nespējat pat iedomāties. Jo tāda ir mīlestība. Mīlestība nav elpas trūkums, tā nav satraukums, tā nav nebeidzamās kaisles solījumu neapturamā plūsma, tā nav vēlēšanās katru mīļu brīdi pāroties, tā nav gulēšana naktī nomodā un iztēlošanās , ka viņš noklāj skūpstiem katru tavu miesas pleķīti. Nesarksti, es saku patiesību. Tā ir vienkārši “iemīlēšanās”, tā katram muļķim pa spēkam. Mīlestība pati ir tas, kas paliek pāri pēc tam, kad iemīlēšanās izplēnējusi, un tā ir gan māksla, gan veiksme.

Pēc romāna izlasīšanas es brīdi svārstījos, cik daudz zvaigznīšu tam piešķirt. Ļoti patika autora jaukais, amizantais tonis, kad viņš stāstīja par salinieku dzīvi, viss aprakstīts tik dzīvi un izteiksmīgi. Taču brīdī, kad sākās kara apraksti, man šis tonis vairs nepatika, šķita neiederīgs, disonējošs. Turklāt autors tik ļoti aizraujās ar kara šausmu aprakstiem, ka tas jau brīžiem kļūst fizioloģiski un nedaudz neērti lasīt. Nopietni iebildumi varētu būt pret to, ka diezgan nojaušama ir autora pozīcija labo un ļauno jautājumā, bez tam vēstures zinātāji teic, ka dažos jautājumos viņš krāsas ir stipri sabiezinājis. Tomēr uzvarēja Bernjēra izteiksmīgums − Tas vīrs ir traks un vēl itālis, bet pirkstu galos viņam ir lakstīgalas − vai nav skaisti raksturots kapteinis Korelli?

Iespējams, ka grāmata ir vairāk par karu nekā mīlestību, tomēr kara laika mīlestība ir īpaši lolojama un saudzējama. Kā Jannis mīl savu meitu, kā Pelagija mīl Mandru, kā Karlo mīl Frančesko, kā Korelli mīl Pelagiju… tas nekas, ka romāna beigās es Pelagijas vietā to kapteini Korelli nosistu − stāsts taču būtībā bija ļoti skaists.

***

Greek yogurt panna cotta, and baked figs with honey and walnuts via cookmegreek.blogspot.com

Greek yogurt panna cotta, and baked figs with honey and walnuts via cookmegreek.blogspot.com

Tikpat neparasts, cik kara laika itāļa un grieķietes mīlestība, šķiet viens no ierastākajiem grieķu desertiem − grieķu jogurts ar medu (Yiaourti me Meli). Tas ir tik vienkārši: pāris karotes jogurta pārlej ar vijīgu medu, gardēži dažādo ar svaigiem vai konservētiem augļiem vai riekstiem. Ideālas vasaras brokastis, bet grieķu tavernās nekautrējas to uzsaukt kā komplimentu maltītes noslēgumā.

Cilvēkiem, protams, patīk lietas sarežģīt un tādēļ, iespējams, radusies grieķu jogurta panna cotta, kurai arī pastāv dažādi varianti. Treknais, kurā piedalās saldais krējums, un liesais ar pienu. Varbūt lieso?

250 g grieķu jogurta, 300 g piena, 50 g cukura, 4 g želatīna plāksnīšu. Želatīnu uzbriedina aukstā ūdenī, pienu ar cukuru uzsilda; nospiež no želatīna plāksnītēm lieko ūdeni un izšķīdina siltajā pienā; samaisa pienu ar jogurtu, lej mazos trauciņos un liek ledusskapī uz pāris stundām. Pasniedz ar medu un augļiem. Latviešu medus garša gan man šķiet pārāk izteiksmīga priekš maigā jogurta, bet tas ir gaumes jautājums.

 

 

Older Entries Newer Entries