Dēlija Ouensa “Kur vēži dzied”(2021)

Dēlija Ouensa. Kur vēži dzied: romāns / no angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2021. (Delia Owens. Where the Crawdads sing. 2018)

ASV rakstnieces Dēlijas Ouensas debijas romāns savij vairākus vēstījumus – pamesta bērna pieaugšanas stāstu, kādas slepkavības izmeklēšanu un pietuvinātu skatu uz Ziemeļkarolīnas dumbrāja ekosistēmu. Pēc iznākšanas romāns ātri nonāca Ņujorkas bestselleru saraksta augšgalā un tur noturējās gana ilgi. Panākumi ir diezgan likumsakarīgi, lai arī romānam var pārmest neticamu sižetu un teksta neviendabīgumu.

Romāna darbība sākas 1952. gadā, kad mazās Kijas dzīvē notiek drāma – ģimeni pamet mamma, kura vairs nespēj izturēt vardarbību. Ilgi negaidot, dzīvē dodas Kijas vecākie brāļi un māsas, un Kija paliek viena ar tēvu – vardarbīgu alkoholiķi. Kijas ģimene dzīvo mājiņā Ziemeļkarolīnas dumbrājā, kas ir grūti pieejama, skarba dzīvesvieta, taču čakls cilvēks tajā badā nenomirs. Drīzumā pazūd arī tēvs, un Kija uzaudzina sevi pati, veiksmīgi izvairoties no skolas un sociālajiem dienestiem.

Romāna paralēlais stāstījums notiek 60. gadu vidū, kad Kija jau ir pieaugusi, patstāvīga sieviete un cenšas veidot attiecības. Vēlme pēc tuvības viņu noved uz apsūdzēto sola un pastāv iespēja, ka atlikušo mūžu viņa pavadīs cietumā.

Autore Dēlija Ouensa (1949) ir diplomēta zooloģe, augstāko izglītību ieguvusi turpat blakus romāna darbības vietai Ziemeļkarolīnai – Džordžijas universitātē. Kopā ar toreizējo vīru, arī biologu, 70. gadu vidū viņa pārcēlās uz Āfriku un par melnā kontinenta dabas pasauli ir uzrakstījusi trīs grāmatas. Iespējams, tādēļ man šķiet, ka romāna dabas apraksti ir ļoti veiksmīgi un brīžiem pat dzīvo paši savu dzīvi. Ouensa tik poētiski apraksta dumbrāja floru un faunu, ka tā tiešām šķiet viena apskaužama vieta, kur dzīvot, bet diez vai tā būs īstenībā.

Kija piecēlās un izgāja ārā, augošā mēness izgaismotajā naktī. Rēnais gaiss apņēma plecus kā zīda šalle, pienainā gaisma spraucās caur priežu zariem, izraibinot apkārtni ar smalku ēnu rakstu. Gluži kā transā viņa devās uz lagūnas krastu, vērojot, kā no ūdens debesīs kāpj mēness – no viena ozola zara uz nākamo. Slīdīgie dubļi gaismā spīdēja, mežā spīgoja simtiem jāņtārpiņu.

Stāsts par Kijas pieaugšanu šķiet aizraujošs, taču man tas liekas nereāls. Ja bērnu pamet vienu mežā pirmsskolas vecumā, tad iespēja, ka viņš izaugs par pilnvērtīgu radošu personību, manuprāt, ir niecīga. Runa ir gan par sociālajām prasmēm, gan elementāru izglītību – lai ko mēs domātu par skolu, bet tā ir vajadzīga. Man šķiet apšaubāmi, ka ģimenē pilnīgi visi aizmirst par Kiju, kā arī sociālie dienesti burtiski pamet bērnu mežā. Lai gan grāmatas popularitātei ideja par dabas izveidotu tīrradni, protams, ir nākusi par labu. Savukārt romantiskā līnija man atgādināja kādreizējos Nikolasa Spārksa (“Vēstījums no jūras”, “Vakari Rodantē” u.c.) saldos bestsellerus, kuru darbība arī notiek Ziemeļkarolīnā, un ļoti standartizētā veidā galvenie varoņi caur ciešanām un pārpratumiem tiek pie laimes. Nu nekas īpašs, kā saprāt.

Iespējams, veiksmīgākā daļa romānam ir detektīva līnija, jo pēc Kijas bijušā mīļotā līķa atrašanas viņas liktenis ilgstoši karājas mata galā – Kijai ir lielas iespējas nokļūt cietumā uz ilgu laiku. Viņu izglābj labs advokāts, veiksme un, iespējams, apkārtējo cilvēku labvēlība, kuru viņa pati, ilgstoši vienatnē dzīvojot savā dumbrājā, tā īsti nebija pamanījusi. Viņas tālākā dzīve aprakstīta kā skaists sapnis – darīt savu mīļoto darbu, neraizējoties par naudu, dzīvot savā mīļākajā vietā uz pasaules un būt kopā ar savu īsto cilvēku.

Nevar noliegt, ka Kijas personība ir uzpērkoša – kuram gan negribētos identificēties ar stipru un skaistu cilvēku, kurš no savas dzīves citroniem uztaisa limonādi. Vienlaikus gan jāsaprot, ka romāns ir lielā mērā pasaka un uzdod vēlamo par esošo. Bet nu dažreiz jau mēs lasām tos romānus kā pasakas.

Jennifer McMahon “The Winter People” (2014)

Jennifer McMahon. The Winter People. – 2014.

Romānu “Ziemas ļaudis” es varu ierindot kategorijā “Grāmatas, ko ieteikuši  vlogeri”, jo pirmoreiz par to izdzirdēju kādas krievu vlogeres video. Viņa trakoti sajūsminājās, iecēla to gandrīz gada labākās grāmatas statusā un nebeidza vien to pieminēt savos grāmatu apskatos. Es centos šo sajūsmu dalīt ar desmit, bet nevar noliegt, ka pats žanrs − mistisks šausmu romāns − mani ļoti uzrunā, un nekad nezaudēju cerību atrast kaut ko īpašu.

Vispār gribēju romānu lasīt uz Helovīniem, bet nolēmu, ka arī janvāris grāmatai ar nosaukumu “Ziemas ļaudis” būs piemērots. Un īstenībā trāpīju pat labāk, jo grāmatas šižets risinās  sniegotā janvārī, paralēli 1908. gadā un nosacītajās mūsdienās, ASV, Vermontas štata mazpilsētā Vesthollā. Jau romāna pirmajās lappusēs Sāra no 1908. gada dienasgrāmatas stāsta, ka skolas vecumā pirmoreiz redzējusi mežā “gulošo” − tas ir rituālā pamodināts mironis, kas vēl divas nedēļas var pavazāties pa pasauli un ar savu klātbūtni mierināt sērojošo piederīgo. 1908. gada Sāra dzīvo kopā ar vīru Mārtinu un meitu Gērtiju lauku sētā netālu no Vesthollas, bet pavisam tuvu viņas mājai ir kalns, kura virsotnē izvietojušies pieci gigantiski stalagmīti, kurus vietējie dēvē par Velna pirkstiem un lieku reizi uz to pusi pastaigā nedodas. Kā jau to var nojaust no sižeta pieteikuma, Sāras mazā meita mirst nelaimes gadījumā, un viņas izmisums ir tik liels, ka viņa atceras par mirušo atdzīvināšanas rituālu, kura aprakstu viņai savulaik atstāja Tante − indiāņu izcelsmes dziedniece, kas reiz dzīvoja Velna pirkstu piekājē.

Mūsdienu līnijā ir divas galvenās stāstnieces − jauniete Ruta kopā ar mammu un jaunāko māsu dzīvo kādreizējā Sāras mājā pie Velna pirkstiem un romāna sākumā atklāj, ka mamma ir pazudusi; savukārt Ketrīna nesen pācēlusies uz dzīvi Vesthollā, lai noskaidrotu, ko šeit pirms nāves darīja viņas vīrs, Ketrīnas biogrāfijā ir arī dēla nāve no slimības.

Droši vien, ka neko daudz no romāna sižeta es vairāk nevaru stāstīt, jo sapīts tas ir gana noturīgi un katrā lappusē ir jauni atklājumi. Autores lielākais nopelns ir stāstnieces talants − varbūt viņa gluži nesasniedz tādu efektu kā Stīvens Kings “Zvēru kapiņos”, kad vienā brīdī gribas aizcirst grāmatu un noslēpt to labi tālu, bet mazas, patīkamas, neomulīgas šausmas viņa spēj uzburt ļoti sekmīgi. Man patika arī, kā viņai izdevās vēsturi sapludināt kopā ar mūsdienām − kā vecas ēnas stiepjas gadu desmitiem ilgi. Pie mīnusiem varētu pieskaitīt sižetiskos caurumus, kas tomēr ik pa laikam pavīdēja, autorei būtu bijis vērts atpūsties no teksta un pēc kāda laika pārskatīt uzrakstīto (kuram gan mūsdienās tam ir laiks). Vai arī vienkārši autorei loģika nav stiprā puse, jo buksē lietas, kas saistītas ar dedukciju, bet izdodas apraksti un raksturi. Lai gan atzīmēšu, ka viņai dīvainā kārtā nepadodas ļaundaru tēli (parasti rakstniekiem tie sanāk pat pārmēru spilgti) vai drīzāk tēlu metamorfoze. Abās laika līnijās stāstnieces vēsta par sakotnēji labiem varoņiem, kas vēlāk izrādas “sliktie” un tie jātēlo citās krāsās; lūk, šīs citas krāsas viņai sanāk tik kariķētas kā sliktā Holivudas filmā un diezgan jau neticamas.

Romana lappusēs atrodamas daudzi mistiskā trillerī tradicionāli izmantoti elementi: pazuduši cilvēki ilgā laika posmā, veca māja ar daudzām slēptuvēm, čīkstošas skapja durvis, indiāņu maģija, varens kalns ar iekšēju labirintu sistēmu, sens kaula gredzens ar mistiskiem simboliem un nodzeltējusi dienasgrāmata. Tai pašā laikā tas ir romāns, kurā aiz mistiskās fasādes slēpjas patiesas sāpes − ko tu būtu gatavs darīt, cik tālu ietu, lai pasaulē paturētu savu bērnu? ko tu būtu gatavs ziedot, lai pasauli pasargātu no sava bērna? Romāna galvenā varone ir gatava darīt pilnīgi visu un gatava arī izdzert savu sāpju kausu līdz galam. Vienīgā (un milzīgā) problēma ir tā, ka pēc viņas nāves nekas nav beidzies.

Romānu tā vien gribētos ieraudzīt ekranizētu, jo tad pastāvētu maza cerība, ka scenārists šo to pārtaisītu un kopā tā puzle saliktos smukāk. Fināls bija visneizprotamākais, jo abu mūsdienu varoņu izdarītie secinājumi un no tiem izrietošā rīcība liek domāt par sieviešu veselo saprātu. Bet varbūt amerikāņiem vispār ir raksturīgs nevis pārmest krustu un laisties lapās, bet iebāzt galvu vismelnākā caurumā un iet noskaidrot, kas tur tik stipri rēc. Honey, are you okey?

Ketrīna Stoketa “Kalpone” (2012)

Ketrīna Stoketa. Kalpone / no angļu val. tulk. Vanda Tomaševiča. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2012. (Kathryn Stockett. The Help. 2009)

Amerikāņu rakstnieces Stoketas romāns “Kalpone” manā plauktā ir bijis ilgu laiku, un tikpat ilgu laiku es taisos lasīt tematisku izlasi par ASV Dienvidu štatiem, t.s. Dixie. Kā redzams, tas vēl nav noticis un kad nu vēl notiks, tādēļ iedvesmojos no Mairitas, kura pēc ieilgušas lasīšanas nesen pabeidza “Kalponi”, un izņēmu no plaukta savu grāmatu. Izlasīju to un pēc tikpat nejaušas atlases principa izlasīju arī nākamo romānu (Dž. Vorsas “Izsauciet vecmāti!”), un sapratu, ka martā vienu pēc otras esmu izlasījusi trīs grāmatas, kuras sieviete sarakstījusi par sievietēm, to darbība notiek 20. gs. 50. un 60.gadu mijā, atšķiras tikai valstis − Krievija, ASV un Anglija, bet pašas grāmatas sarakstītas jau 21. gadsimtā. Man bija interesanti salīdzināt un jāsaka, ka atšķirība bija ievērojama, ja atskaita to, ka visās (grāmatās un sievietēs) ir vēlme pēc labākas, laimīgākas dzīves un sakārtotākas pasaules.

Romāna “Kalpone” darbība notiek Misisipī štatā, Džeksonas pilsētā. Jau vairākus gadu desmitus ASV norisinās afroamerikāņu cīņa par cilvēktiesībām, un 50. gadu beigās tā jau ir vienota, organizēta kustība. ASV Dienvidu štatos pārmaiņas notiek daudz grūtāk nekā Ziemeļos, un daudzi dienvidnieki izvēlas ignorēt saspringto situāciju, kas kļūst aizvien nokaitētāka un aizvien biežāk noved pie vardarbīgām sadursmēm. Stoketa nav pievērsusies kādas afroamerikāņu aizstāves cīņas gaitām, demonstrācijām un tiesu prāvām, tā vietā romāna darbība pieticīgi notiek dienvidnieku mājās un galvenās varones ir melnādainas kalpones un viņu kundzes − bālģīmes. Jāpiezīmē, ka feminisma otrais vilnis vēl nav pāršalcis Dienvidus, tādēļ baltās meitenes arī atrodas savdabīgā sprostā − viņu galvenās dzīves lomas ir sieva un māte, bet domas par jebkādu profesionālo karjeru netiek atbalstītas. Tā nu baltās kundzes, kas grāmatā lielākoties tiešām ir ļoti jaunas − divdesmitgadnieces, izklaidējas iknedēļas bridža partijās, labdarības pulciņos un komandējot savas melnādainās kalpones, kas kopj viņu māju, gatavo ēdienu un audzina viņu bērnus.

Romānā ir trīs stāstnieces, kuras pamīšus vēsta par notikumiem. Pirmā ir gados vecākā kalpone Eibilīna, kas zaudējusi savu dēlu balto nevērības dēļ, otrā − jaunāka kalpone Minnija, kurai ir liela ģimene un nešpetna mēle, bet trešā ir balto kokvilnas fermas īpašnieku meita Skītere, kurai ienācis prātā, ka ar melnādaino kalpoņu dzīvesstāstiem viņa varētu ieinteresēt izdevējus un uzsākt rakstnieces karjeru. Drošības situācija štatā un pilsētā ir bīstama, tādēļ šāda dzīvesstāstu pierakstīšana var beigties ļoti bēdīgi gan melnajām kalponēm, gan baltajai censonei. Autore daudz laika velta, lai pastāstītu par varoņu ģimenēm un darba apstākļiem, raksturotu balto un melno attiecības, kas būvētas uz pastāvošo likumu bāzes. Grāmatā ir viens izteikti negatīvs otrā plāna personāžs − vietējās dāmu komitejas priekšsēdētāja Hillija Holbruka, kas brīžiem kļūst tik groteska, ka atgādina Kruelu de Vilu. Pretstats viņai ir Minnijas saimniece Sīlija Fūta, kas pati uzaugusi nabadzībā un neuzskata par kaunu sēdēt un ēst pie viena galda ar kalponi; diemžēl Sīlijai nav dots pietiekami daudz prāta, lai konkurētu ar viltīgo un valdonīgo Hilliju. Nedaudz izbrīna, ka galvenās lomas ir atdotas ļoti jaunām sievietēm, kuru mātes ir pataisītas par slimām un nobīdītas malā, jo parasti dažādās labdarības organizācijās noteicošais vārds pieder vidēja vecuma kundzēm, kuru vīri ieņem vadošus amatus. Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet dāmu komitejas sapulce Džeksonā stipri vien atgādināja padomju arodbiedrības sanāksmi Ļeņingradā no manas iepriekš lasītās grāmatas − padevīgu kazu bars, kura priekšgalā nolikta valdonīga bāba, kas iedomājas, ka var regulēt citu cilvēku dzīves.

Lai arī Stoketas attēlotās situācijas un attieksme pret afroamerikāņiem, protams, ir lielākai daļai mūsdienu cilvēku nepieņemamas, tomēr rakstītais pārsvarā atstāj tāda pop-romāna iespaidu. Labi uzrakstīts, saistoši raksturi, komiski gadījumi mijas ar aizkustinošiem momentiem, ar romāna palīdzību var iegūt virspusēju ieskatu par tā brīža situāciju Misisipī, taču tā nav literatūra, kas aizgrābtu pati par sevi – vienkārši krietns, profesionāli uzrakstīts romāns. Mēģināju noskatīties arī Holivudas filmu ar tādu pašu nosaukumu, bet tālāk par pusi netiku − kaut kā uz ekrāna tas viss izskatījās vēl popsīgāk un sievietēm draudošās briesmas par atklātību, ko romānā izdevās attēlot diezgan ticami, filmā šķita kā koķetēšana. Man arī nekādi neizdevās sasaistīt Emmu Stounu ar galvenās baltādainās varones Skīteres tēlu − fiziskā veidola un uzvedības nesakritība padarīja nesaprotamu un pat neticamu dažu sižeta pavērsienu.

Es neesmu pārliecināta, ka romāns “Kalpone” ir nesis kādu oriģinālu, būtisku pienesumu afroamerikāņu diskriminācijas tēmai, kas attēlota jau tūkstošos daiļdarbu. Turklāt būtisks mīnuss man šķiet diezgan  vienpusējais uzstādījums: baltās sievietes (ar pāris izņēmumiem) ir savtīgas, manierīgas būtnes, kas nemīl savus bērnus, kurus uzaudzina čaklas un sirsnīgas melnādainās, kam dzīve dara pāri jau no bērnu dienām. Man ir tādas klusas aizdomas, ka būt par kalponi nav viegli ar jebkuru ādas krāsa un dažs labs baltais atradās vēl nožēlojamākā stāvoklī, tādēļ lielu daļu romānā aprakstītā var attiecināt uz sabiedrības sociālo nevienlīdzību, nevis rasu diskrimināciju.

Džons Viljamss “Stouners” (2016)

Džons Viljamss. Stouners / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (John Williams. Stoner. 1965)

Amerikāņu rakstnieka Vijamsa romāns “Stouners” man bija paredzēts gada beigās kā saldais ēdiens, kā garantēti skaists nobeigums lasīšanas gadam. Zināms skaistums šim romānam piemīt, tikai kāpēc mani neviens nebrīdināja, ka tas ir tik depresīvs, ka ar to var dzīt naglas sienā?! Lasīt to bezsaules decembrī, kas drīzāk bija visu laiku drūmākais slapjdraņķa novembris, galīgi nebija prāta darbs. Lai gan es nespēju iedomāties gadalaiku, kurā romāns būtu iedvesmojošs un uzmundrinošs.

Romāna galvenais varonis ir Misūri universitātes pasniedzējs Viljams Stouners, darbība notiek 20. gs. pirmajā pusē. Visās atsauksmēs, ko es lasīju, Stouners tiek raksturots kā “parasts cilvēks”, “necila dzīve”, “viens no daudziem”. Nopietni? Stouners ir nabadzīgu fermeru vienīgais dēls, audzis ģimenē, kas ir vienkāršāka par vienkāršu, rukā no ausmas līdz rietam un vienīgo atpūtas stundu pirms gulētiešanas pavada stingi skatoties petrolejas lampas liesmiņā. Intelektuālās rosmes šajā vide bērnam praktiski nav. Tai pašā laikā, kad tēvs aizsūta Stouneru uz lauksaimniecības koledžu, pēc kāda laika ar viņu notiek brīnumainas prāta pārvērtības un jauneklis pārmetas uz literatūras studijām, lai tām pieķertos kā dadzis mūža garumā – universitāte kļūst par Stounera īstajām mājām. Vai tiešām ceļš no fermera dzīves nolemtības līdz augstskolas profesoram, kas vada doktorantūras seminārus renesanses literatūrā, būtu uzskatāms par parastu? Lai to reāli paveiktu, Stouneram ir jābūt izcilām prāta spējām, jo iepriekš nekas neliecināja par viņa spējām un pat vēlmi veikt zinātnisku darbu. Tad jau mēs Andreju Upīti, kas beidzis tikai pagastskolu, arī varam uzskatīt par “parastu cilvēku”.

Stouners laikam būs tas retais grāmatu varonis no labi uzrakstīta romāna, kura raksturu man neizdevās saprast. Varbūt autoram ir bijis kāds reāls prototips vai es vienkārši kaut ko palaidu garām, bet man neizdevās iedomāties reālu cilvēku ar tādu raksturu. Sākotnēji viņš ir kā tāds neizšķīlies cālis biezā čaumalā, kas ar pasauli kontaktējas pastarpināti, tad viņam ar literatūras palīdzību izdodas čaumalā izsist robu un viņš it kā ierauga apkārtējos jaunās krāsās un pieslēdzas notiekošajam. Varētu gaidīt, ka čaumala kritīs, taču dzīves laikā tas nenotiek, un Stouners turpina dzīvot emocionālos ierakumos. Vai vēl kādam šķiet, ka intensīvai saskarei ar literatūru un nemitīgām refleksijām tās sakarā tomēr vajadzēja cilvēkā attīstīt lielākas introspekcijas spējas, empātiju, emocionalitāti? Man šķiet, ka ne ar vienu no savas dzīves būtiskajiem cilvēkiem Stouneram neizdodas izveidot tuvas attiecībās, kā rezultātā viņš tiem sačakarē dzīves, bet pats savā jūtas diezgan komfortabli.

Līdzīgas sajūtas man ir par citiem romāna varoņiem vai vienkāršāk sakot – man nepatīk to attēlojums. Vienīgi Stounera nosacītais draugs Gordons Finčs, par kura intelektuālajām spējām autors smīkņā, izturas kā adekvāts cilvēks un šķiet simpātisks. Sieviešu tēli − Stounera māte, sieva, meita un mīļākā − ir kā cilvēki no citas planētas ar dīvainām emocionālām izpausmēm. It īpaši uzjautrināja aina, kur Stounera sieva, kas pret seksu izturējās ar drūmu nolemtību, vienā jaukā dienā nolēma, ka viņai vajag bērnu − no rīta izģērbās, iekāpa kaila gultā, vakarā tāda sagaidīja vīru un briesmīgā kaislībā abi drāzās divus mēnešus, līdz Edīte kļuva grūta. Pēc tam viņai atkal sekss nebija vajadzīgs. Pārējās sievietes nav daudz labākas, un uz lasītāja iespējamiem jautājumiem autors neatbild − neizprotamas būtnes, ko tur daudz skaidrot.

Viena no lietām, ko es sapratu skaidri – Stouners sevi stingri definē kā literatūras pasniedzēju konkrētā universitātē un solis pa labi vai kreisi līdzinās pašnāvībai. Kad viņu darba dēļ piespiež šķirties no mīļākās, viņš iespēju doties tai līdzi projām no Misūri noliedz un skaidro: “Jo tad nekam vairs nebūtu nekādas nozīmes – nekam, ko esam darījuši, nekam, kas esam bijuši. Es noteikti vairs nespētu mācīt studentus, un tu − tu kļūtu par kaut ko citu. Mēs abi kļūtu par kaut ko citu un vairs nebūtu mēs. Mēs būtu − nekas.” Šai citātā skaidri redzams, ka Stouners sevi saredz kā būtni, kas reiz izveidota kā absolūta un pabeigta, un man šķiet, ka tā arī autors redz savus varoņus – kā cilvēkus, kas ir ierobežoti savās čaumalās, nespējīgi mainīties. Dzīve kā pabeigta glezna. Un Stouners atsakās no iespējas būt kaut kas cits, darīt kaut ko citu, būt kopā ar cilvēku, ko mīl, jo netic, ka tad viņš būs “kaut kas”. Viņš netic savai vērtībai kā cilvēkam.

“Stouners” manā lasītājas pieredzē paliks kā unikāls romāns, kas ir labi uzrakstīts un pārtulkots, to bija interesanti lasīt, taču varoņi un to rīcība izraisa izteiktu nepatiku un es diezgan kategoriski nepiekrītu autora dzīves filozofijai. No mākslinieciskā viedokļa nav nekāda iemesla to nelasīt, bet par tā nomācošo iespaidu es esmu jūs brīdinājusi.

R.I.P.XI un Stīvena Kinga “Mirdzums”(2013)

Jau no Miķeļiem veļi sākuši staigāt pa mūsu zemīti, veicot ikgadējo pieklājības vizīti pie radiem un draugiem. Šim miglas un lietus klātajam laikam ir pieskaņots ikgadējais ārzemju lasīšanas izaicinājums R.I.P. (Readers Imbibing Peril), kurš notiek jau vienpadsmito reizi; tā ietvaros ir jāizlasa vismaz  viena grāmata, kas atbilst kādam no sekojošiem žanriem – Mystery, Suspense, Thriller, Dark Fantasy, Gothic, Horror, Supernatural. Man šīs tēmas ļoti iet pie sirds, nemaz nevajag izaicinājumus, taču ir ļoti patīkami iekļauties kolektīvā lasīšanā. Pievienojos Mairitai, kura “ripo”  jau ceturto gadu pēc kārtas, man tas diemžēl nav sanācis tik regulāri. Šoreiz esmu jau izlasījusi trīs (no četrām) grāmatas un gatava piesviest klāt vēl divas no vasaras, kā arī izlasīt vienu non-fiction, pastāstīt par seriālu un aplūkot divas komiksu grāmatas. Kā redziet − darba man pietiks vismaz līdz Mārtiņiem, tad kausim to melno gaili un teiksim veļiem, lai iet mājās.

Izaicinājumā iekļautās grāmatas: Stīvens Kings “Mirdzums”, Paula Hokinsa “Meitene vilcienā”, Andžejs Sapkovskis “Pēdējā vēlēšanās”, Теодор Роззак (Рошак) “Киноманиа”, no vasaras − Маргарита Хемлин “Дознаватель” un Anna Perija “Atradums Kalandēra laukumā”. Kā arī: Bārbala Simsone “Monstri un metaforas”, seriāls “Penny Dreadful” un divi komiksi no “Fables” sērijas. Sāksim!

***

Stīvens Kings “Mirdzums” / no angļu val. tulk. Santa Brauča. – Rīga: Zvaigzne, 2013. (Stephen King. The Shining. 1977)

Man šķiet, ka ir ļoti maz cilvēku, kas nebūtu vismaz dzirdējuši Stīvena Kinga vārdu un viņam piešķirto titulu − šausmu meistars. Es esmu no viņa lasījusi “Zvēru kapiņus” (bija biedējoši) un “Running Man” (atsauksme), kas mani pozitīvi iedvesmoja Kinga virzienā, tādēļ biju nolēmusi Kingu turpināt lasīt. Droši vien, ka pateicoties ekranizācijai (1980. gadā), šausmu romāns “Mirdzums” ir viens no populārākajiem Kinga romāniem, un biju sadomājusies par izcili drebulīgām izjūtām, taču drīzāk pārliecinājos par to, ka visi Kinga romāni nav vienlīdz labi. Jau iepriekš, no lasītāju atsauksmēm biju sapratusi, ka Kings var būt gan izcils, gan garlaicīgs, bet negaidīju, ka vārdu ‘garlaicīgs’ varētu attiecināt uz “Mirdzumu”.

Iespējams, ja es jau iepriekš nezinātu sižetu (ne jau visos sīkumos, bet tomēr) un man autors nāktu priekšā kā balta lapa, tad iespaids būt citādāks, taču lasīt jau zināmas lietas un just, ka autors stiepj gumiju, nebija patīkami. Lielākā daļa jau ir lietas kursā par romānā notiekošo − augstu kalnos, skaistā vietā atrodas viesnīca, kura ziemas mēnešos nav pieejama ārpasaulei un tajā dzīvo tikai ziemas uzraugs; šogad par uzraugu ir atbraucis strādāt izbijis koledžas pasniedzējs Džeks ar sievu Vendiju un piecgadīgo dēlu Deniju, kura ģimene ir pārdzīvojusi krīzi − Džeks ir alkoholiķis, kas cenšas visu vērst par labu. Mazais Denijs ir īpašs bērns, ko autors vēlas pasniegt kā ekstrasensu un viņa spējas dēvē par “mirdzumu”. Dzīve viesnīcā diemžēl ģimeni ietekmē negatīvi, un pēc pāris mēnešiem viss izvēršas par traģēdiju.

Autors ļoti uzstājīgi norāda uz viesnīcas lomu − tā ir kā mistisks katalizators visam sliktajam, kas noslēpts tās iemītnieku psihē, un projicē savos gaiteņos un telpās visādus biedējošus tēlus un skaņas. Milzīgajai viesnīcai ir sava pagātne, te nav izticis bez noziegumiem un noslēpumainām nāvēm, un ziemas miegā guļošā ēka laiku pa laikam it kā izsviež uz āru savus sapņus un murgus, lai ar to palīdzību manipulētu ar trim viesnīcas iemītniekiem.  Pieņemu, ka tāds ir ideālais viesnīcas tēla iespaids, ko autors vēlējās sasniegt, un ko man īstenībā pašai gribējās saskatīt. Tomēr jāsaka, ka autora fantāzijas mani neaizrāva sev līdzi, jo es visam meklēju racionālu izskaidrojumu − varbūt Džekam progresē šizofrēnija vai smadzeņu audzējs, varbūt Denijs ir vienkārši jūtīgs bērns ar bagātu iztēli, savukārt abiem vecākiem ir liela bagāža ar bērnības traumām, kuras vientulīgajā, no sabiedrības pilnīgi nošķirtajā vidē (te nav ne radio, ne TV) uzplaukst krāšņiem ziediem. Teikšu godīgi, ka ideja par kustīgajiem dzīvžoga zvēriem manu skepsi tikai palielināja. Laikam jau šausmu romānā būtiska nozīme ir autora spējai izslēgt lasītājā spēju loģiski domāt un panākt, ka viņš uz notiekošo reaģē emocionāli, ideālā gadījumā romāna notikumiem pieslēdzot pats savas zemapziņā noslēptās šausmas. Varbūt man pārāk patīk viesnīcas, lai es tajās saskatītu kaut ko biedējošu.

Manas sajūtas kārtējo reizi nokāva arī tulkojums, kas traucēja iejusties stāstā. Kingam patīk piesaukt sīkumus, konkrētas lietas, kas latviešu lasītājam ir nezināmas − vai jūs zināt, kas ir Rolodex, ar ko atšķiras Tensor lampa vai kas tā par spēli “Tēvocītis Viglijs”? Man tomēr gribas zināt, kāpēc Kingam ir bijis būtiski to norādīt, tādēļ labāk to iztulkot pēc būtības. Savukārt mans personīgais tulkojumu sāpju punkts ir tulkotāja (vai redaktora) dzejas spējas − lūdzu, zinātāji, pasakiet man, kādēļ trīs vārdi ‘small, balding man’ ir jātulko kā ‘neliela auguma vīriņš, kuram pakausī jau bija sākuši atkāpties mati’?  Vispār es pirmās 50 lappuses lasīju ļoti vērīgi (ar Google palīdzību), bet pēc tam sapratu, ka tādā veidā lasīšana uz priekšu ies ļoti lēni un cītību atmetu. (Lai gan Pepiss mani atkal nokaitināja − johaidī, es visu vasaru lasu par Semjuela Pīpsa dienasgramatām, kā var rasties Pepiss?)

Lai arī “Mirdzumā” es personīgi pievīlos, tomēr romāns nav peļams, tam noteikti atradīsies savs cienītājs un, iespējams, kāds arī nobīsies. Domāju, ka es arī nenovērsīšos no Kinga daiļrades un nākotnē noteikti lasīšu vēl kādu viņa romānu.

 

Mystery − Suspense − Thriller − Dark Fantasy − Gothic − Horror − Supernatural

Elizabete Gilberta “Visu lietu nozīme” (2015)

Elizabete Gilberta. Visu lietu nozīme / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, 2015. (Elizabeth Gilbert. The Signature of all things. 2013)

Nekad nebiju domājusi, ka pēc Gilbertas “Ēd, lūdzies, mīli” lasīšu vēl kādu viņas grāmatu. Man gan nebija pretenziju pret viņu kā rakstnieci, rakstīt viņa māk, taču idejas, ko viņa piedāvāja, man nebija tuvas un pat šķita maldinošas. Gilbertas jaunāko romānu “Visu lietu nozīme” es ieraudzīju bibliotēkā un mani tas darīja nemierīgu − tik interesants sižets, tik uzrunājoša tēma, tik atbilstošs laikmets − bet tā taču poprakstniece Gilberta, kas nu tur var būt… Romāna anotācija mani beigās uzvarēja, un varu teikt, ka grāmatu es lasīju ar lielu aizrautību no pirmās līdz pēdējai lapai. Tagad man šķiet, ka Gilberta ar grāmatu “Ēd, lūdzies, mīli” ir radījusi sev lamatas − tie, kam tā patika, ir vīlušies šajā vēsturiskajā (lasi − garlaicīgajā) romānā, savukārt tie, kam “Ēd, lūdzies, mīli” krita uz nerviem, nemaz netaisās lasīt citus Gilbertas daiļdarbus.

Diezgan droši grāmatu “Visu lietu nozīme” varētu nodēvēt par Gilbertas “botānisko” romānu, jo tā vai citādi viss grozās pa augiem. Romāna galvenā varone ir Alma Vitakere, kurai liktenis lēmis piedzimt 1800. gada 5. janvārī bagātā amerikāņu ģimenē. Viņas garo mūžu lasītājs iepazīst no bērnības līdz sirmam vecumam. Almas vecāki ir neordināras pesonības − tēvs Henrijs saviem spēkiem no nabadzīga angļu dārznieka dēla ticis par vienu no bagātākajiem un ietekmīgākajiem Filadelfijas cilvēkiem, savukārt māte Beatrise ir Holandes izglītotākās dzimtas atvase. Vitakeru ģimenes kaislība, nolemtība un ienākumu avots ir visa veida augi, arī Almai neiet secen šī aizraušanās − līdztekus palīdzībai tēvam lielas saimniecības darbā, viņa negaidīti iemīl sūnas un kļūst par vienu no tā laika nedaudzajiem briologiem.

Sūnas jebkurā aspektā varēja likties necilas, neinteresantas, pieticīgas, pat primitīvas. (..) Taču sūnām piemita īpašība, kuru izprata tikai retais, bet labi bija iepazinusi Alma: sūnas ir neaptverami stipras. Sūnas saēd akmeni, bet pašas sūnas nespēj saēst gandrīz nekas.

Tikai izlasot romānu, aptvēru, ka Almas dzīve lielā mērā līdzinās viņas mīļotājām sūnām − vairākas reizes Alma piedzīvo dziļu krīzi, taču viņa vienmēr atdzimst − tāpat kā sūnas, kuras pēc nelielas ūdens devas saņemšanas spēj atmosties pat pēc četrdesmit gadiem sakaltētā stāvoklī.  Alma ir liela, vīrišķīga sieviete ar rudu ērkuli uz galvas, kuras potenciālie pielūdzēji baidās gan no viņas gudrās un asās mēles, gan arī no viņas valdonīgā tēva, pie kura straumēm plūst sponsora meklētāji. Pēc jaunības kaislību pieklušanas Alma dzīves piepildījumu rod botāniskos pētījumos un rūpēs par tēvu − viņa līdzinājās grāmatai, kura gandrīz trīsdesmit gadu ik dienas bijusi atvērta vienā lappusē − bet šī lappuse galu galā nemaz nebija slikta.

Frances Bannerman (1855 – 1940). The Conservatory

Almas dzīvē laulības atnāk vēlu un tās ir ļoti neordināras, varētu teikt, cryptogamae − “slēptā laulība” − kā sūnām. Almas vīrs ir mākslinieks, orhideju gleznotājs, kurš viņas dzīvē ienes daudz jautājumu. Atbildes meklēt Alma aizbrauc uz Taiti − skaistu un mežonīgu zemi, kuru centušies pieradināt kristīgie misionāri, taču tas izdevies tikai daļēji. Daļa romāna stāsta par Almas dzīvi uz salas, kā viņa iedzīvojas kardināli atšķirīgā sabiedrībā un iepazīst salas apbrīnojamo augu pasauli. Viņa atrod savu atbildi, un dodas tālāk pasaulē − pie savas mātes radiem uz Amsterdamu, uz slaveno botānisko dārzu Hortus Botanicus. Mūža nogalē šeit viņa atrod sapratni un pretimnākšanu.

Bet kādu dienu tu sapratīsi, ka neviens neiziet cauri šai pasaulei bez ciešanām − lai ko tu varbūt domā par viņiem un viņu iedomāto laimi.

− Un ko lai mēs darām ar savām ciešanām? − Alma jautāja.

− Tu, bērns, ar savām ciešanām vari darīt, ko gribi. Tās pieder tev. Bet es tev pastāstīšu, ko es daru ar savējām. Es tās sagrābju aiz matiem, nosviežu zemē un saberžu ar zābaka papēdi. Iesaku tev iemācīties to pašu.

Lai arī es gribētu vairāk dalīties pārdomās par izlasīto, man nāksies sevi ierobežot, jo citādi iznāks maitekļi. Sižetā tiešām ir daudz interesantu pavērsienu, kurus negribētos atklāt pirms laika. Viena tēma, kas nopietni izvīta cauri romānam ir upurēšanās − vai tiešām savu vēlmju nolikšana maliņā vienmēr ir tā vērta? varbūt pirms nopietna ziedošanās akta būtu vērts pajautāt, vai kādam tas tiešām ir vajadzīgs? Otra tēma − mums ir jācenšas vienam otru pareizi saprast, nevis ar varu jāieliek savas domas cita sirdī.

Elaine Searle. Rhubarb (2013)

Gribētu brīdināt, ka romānā ir vairākas epizodes ar orālo seksu, kas, protams, pats par sevi nav nekas sensacionāls, tomēr galvenās varones dzīvē tam ir piešķirta papildu nozīme. Esmu pat dzirdējusi vairākas sašutušas atsauksmes, kas tādēļ noliek visu romānu kopumā. 21. gadsimta sievietes vienkārši domā citādāk, Alma ir 19. gadsimta produkts un es centos viņu izprast − domāju, ka man izdevās. Vienkārši ņemiet vērā, ka kādam tas var būt nepieņemami.

Man patika šis stāsts par sievietes dzīvi 19. gadsimtā − Alma bija kolorīta personība, kura visas dzīves garumā mācās iejūtību, sapratni, iepazīst dažādas pasaules (toreiz taču bija daudz mazāk iespēju redzēt, cik dažādi var būt cilvēki). Arī stāsti par augiem un botānikas zinātnes vēsturi, kam beigās tika piepīta arī Darvina evolūcijas teorija, bija kaut kas līdz šim romānos nelasīts. Tādēļ varu ieteikt visiem, kam nepatika Gilbertas pirmais latviski tulkotais romāns “Ēd, lūdzies, mīli”, pamēģināt izlasīt “Visu lietu nozīmi” − varbūt jūs būsiet patīkami pārsteigti.

Viņa zināja, ka pasaule ir elementāri sadalīta tajos, kuri nelokāmi cīnās par izdzīvošanu, un tajos, kuri padodas un mirst.

 

Donna Tartt “The Secret History”(1993)

Donna Tartt. The Secret History. – London: Penguin Books, 1993.

Kā jūs domājat, ko lai raksta par romānu, kuram pēc plāna bija paredzēts ļoti patikt, bet pēc lasīšanas pārņēmusi sajūta, ka par vārgu trijnieciņu vairāk nevelk? Varbūt labāk būtu pagaidīt, lai izvējojas vilšanās, taču vispār ir jāatgriežas pie jaukā ieraduma par izlasīto rakstīt uzreiz pēc izlasīšanas (lai vispār varētu kaut ko uzrakstīt).

Donnas Tartas debijas romāns nu jau drīz svinēs 25 gadu jubileju, taču tas joprojām tiek pieminēts dažādos lasīšanas sarakstos, pārsvarā pozitīvā tonī. Tā nu romāns tika iepirkts, labi nomarinēts plauktā un beidzot izlasīts.

Grāmatas darbība notiek ASV, nomaļā Vērmontas koledžā, kura izslavēta ar savu elitārismu un izsmalcinātību, lai gan to drīzāk varētu nosaukt par vietu, kur arī bagātie un izlaistie var tikt pie diploma. Protams, te ir arī jaunieši, kuri mācās ar stipendijas atbalstu, un tāds ir romāna galvenais stāstnieks Ričards. Viņš ir darījis visu, lai tiktu projām no savas ienīstās, garlaicīgās dzīves Kalifornijā, un par spīti vecākiem studē filoloģiju, specializējoties sengrieķu valodā. Brīnumainā kārtā Ričardam izdevies iekļūt Hempdenas koledžas sengrieķu studentu grupā, jo pasniedzējs Džuliāns ir izslavēts dīvainis un studentus sev izvēlas pēc pašam vien zināmiem parametriem. Viņi pavisam ir seši − ļoti dažādi, bet pēc rakstnieces ieceres veido noslēgtu, noslēpumainu grupu studentu raibajā pūlī. Izcili gudrais un bagātais Henrijs, nervozais Frānsiss, dvīņi − Kamilla un Čārlzs, kurus saista dīvaina simbioze, prastais un skaļais Bannijs un Ričards, kurš no rakstnieces puses izskatās izvēlēts par apkārtējo spoguli (ir tādi cilvēki, kas grupai vajadzīgi, lai kāds smietos par jokiem un reaģētu uz drāmām). Jau romāna pieteikumā tiek paziņots, ka viens ir beigts, turklāt viņu nogalinājuši savējie. Romāna gaitā tiek skaidroti slepkavības cēloņi un sekas.

Donna Tarta ir no tām rakstniecēm, kurai nevajag dot ēst − viņai pietiek ar rakstāmmašīnu un baltu papīra lapu. Man šķiet, ka viņa ir sēdējusi un klabinājusi taustiņu pilnīgā pārlaimē, un viņai ir liels stāstnieces talants, taču šādi prozaiķi parasti paši nemāk apstāties, līdz ar to romānā gana daudz lappušu ir vienkārši burti par kaut ko. Visu laiku jau šķiet, ka šie manevri tūlīt atklās kaut ko būtisku sižetā, un ir vēl lielāka vilšanās, kad lasītājs saprot, ka trešdaļa grāmatas ir vienkārši mēles kulstīšana. Bija jau gana interesanti lasīt, kā Ričards gandrīz nosala būcenī ar cauru jumtu (un apbrīnot viņa stulbumu), taču romānam kopumā tas bija bezvērtīgs pienesums; un tādu piemēru − kur nu vēl visu izdzerto šķidrumu un tabletīšu uzskaitījums un lietošanas seku atspoguļojums − būtu pietiekami.

Jāsaka, ka es jūtos nedaudz dusmīga par izlasīto, it kā man solītā siera vietā būtu iesmērēts siera izstrādājums. Nepatīk, ka autore daudzviet bija pretencioza, pārspīlēti samākslojot gan varoņus, gan situāciju; nepatīk, ka autore romāna sākumā varoņus izveidoja pēc vienas piegrieztnes, bet tie sāka rīkoties paši uz savu roku un sanāca neticami. Vienkārši romāns būtu daudz labāks, ja Tarta necenstos veidot mākslu no parasta trillerīša, kurš viņai varētu izdoties tīri jauks. Bet ar to jau nekad nevar samierināties − vajag izvirzīt teoriju par pārgudrīšiem, kas vēlas atkārtot grieķu mistērijas, piedzīvot bezapziņas stāvokli un iznākums tiek apvīts ar sajūsmu (blakne − līķis). Mana teorija ir tāda, ka padzīvojot pāris dienas badā ar alkohola un tabletīšu palīdzību var ieraudzīt visus dionīsus un satīrus, ko vien cilvēka zemapziņa spēj dzemdēt, un tur nav par ko brīnīties.

Droši vien, ka mana atsauksme būtu krietni pozitīvāka, ja es nebūtu saziepējusies uz kādu desmitgades romānu. Bet proza ne tuvu nav tik spoža, lai paciestu pseidointelektuālās pasāžas, bet varoņi − ne tuvu tik simpātiski, lai romāna otrā pusē nekaitinātu viņu aizvien pieaugošā vainas apziņa, kas tiek slāpēta ar visiem iespējamajiem palīglīdzekļiem. Pat fināla šāviens nav pārsteigums.

Starp citu, romāns nedaudz atgādina seriālu “How to Get Away with Murder” − tur arī nervozi koledžas bērni cenšas paslēpt nozieguma pēdas un viņiem ir samākslota, savas personības pārņemta mentore. Tikai tehnoloģijas ir krietni gājušas uz priekšu, jo, lasot grāmatu, man ik pa laikam nācās sev atgādināt, ka mobilais un dators plašās masās vēl nav iegājuši. Īstenībā būtu interesanti padomāt, kā autore savu sižetu risinātu mūsdienās.

K.V.Gortners “Karalienes zvērests” (2013) un “Kastīlijas mantojums” (2011)

K.V. Gortners. Karalienes zvērests / no angļu valodas tulkojusi Diāna Smilga. – Rīga: Kontinents, 2013. (C.W.Gortner. Queen’s vow. 2012.)

K.V.Gortners. Kastīlijas mantojums / no angļu val. tulk. Diāna Smilga. – Rīga: Kontinents, 2011. (C.W.Gortner. The Last Queen. 2006.)

Jaunā gada pirmās nedēļas es esmu pavadījusi Spānijas karalieņu sabiedrībā, un, spriežot pēc savākto grāmatu kaudzes, šajā zemē pavadīšu vēl vismaz mēnesi. Tas ir noticis bez tālejošiem nolūkiem, vienkārši salikās kopā grāmatas, ko ļoti gribas izlasīt, ar tādām, kas jau sen gaida lasīšanu. Un tā nu es esmu Spānijā.

“Karalienes zvērests” gada nogalē tika izvēlēts lasīšanai kā izklaidējoša literatūra par romantisku viduslaiku karalieni, taču ļoti drīz − īstenībā, kā vienmēr − atklāju, ka paralēli pētu Eiropas vēsturi, lai noskaidrotu, cik daudz romānā ir izdomas, cik vēsturiskās patiesības. Romāna galvenā varone ir slavenā Kastīlijas Izabella (1451-1504), iespējams, pazīstamākā Spānijas karaliene, lai gan pie mums viņa visticamāk vairāk saistās ar  Kolumba sponsorēšanu braucienam uz Ameriku. Tradicionāli tiek uzsvērts, ka Izabellas laulības ar Aragonas Ferdinandu  lika pamatus mūsdienu Spānijai, turklāt laulātais pāris kopīgi pabeidza rekonkistu − musulmaņu izdzīšanu no Pireneju pussalas un pieteica sevi kā katoļu monarhus, pasludinot cīņu (ar inkvizīcijas palīdzību) pret visiem nekristiešiem. Man personīgi Izabella un Ferdinands saistās ar viņu kapavietu Granadā; būdama Spānijā, gandrīz netīšām blakus Granadas katedrālei uzgāju kapelu, kurā ieejot vienkārši aizsitas elpa: jo pārņem sajūta, ka altāra siena ir noklāta ar visu indiāņiem atņemto zeltu. Zīmīgi, ka paši monarhi atdusas stāvu zemāk ļoti askētiskos zārkos, un, iespējams, tas labi atspoguļo viņu dzīves: karos un grandu cīniņos izmocītie valdnieki nemaz nebija tik bagāti, taču viņiem vajadzēja tādiem izskatīties, lai saglabātu autoritāti padoto acīs.

Neteikšu, ka Gortnera grāmatas būtu izcila daiļliteratūra, taču viņš savām varonēm ir piegājis ar uzcītīgu mīlestību, ar vislielāko uzmanību vadot tās pa viņu dzīves līkločiem. Hronoloģiski pirmo Gortners ir uzrakstījis grāmatu par Izabellas meitu Huanu “Kastīlijas mantojums”, un būtībā tas ir jaušams stāstījumā − Izabellas grāmata atstāj labāku iespaidu. Grūti pateikt, kādēļ autors abos gadījumos ir izvēlējies stāstījumu pirmajā personā, jo sievietes personību es gan viņā nesajutu, taču pieņemu, ka tas palīdzējis romāna uzmanību koncentrēt uz galvenajām varonēm, viņu izjūtām, vēsturiskos notikumus atstājot otrā plānā. Un notikumu šī gadsimta laikā pietiktu divdesmit grāmatām…

Izabella nemaz nebija paredzēta valdnieces godam − viņu, kā jau visas karaļmeitas, gatavoja par diplomātisko ieroci un zilasiņu dzemdi, taču liktenis bija lēmis citādi, un Izabella bija unikāla ar to, ka apprecoties ar kaimiņu karalistes valdnieku Ferdinandu nebūt neatdeva vadības grožus viņa rokās, bet visu mūžu saglabāja zināmu Kastīlijas autonomiju. Romānā stipri jūtams, ka autoram Izabella ļoti patīk un viņš tai glaimo (man pat šķiet, ka spāņi vispār Izabellu glorificē), taču viņa noteikti nebija nekāds maija pumpuriņš − varas iegūšana, rekonkista, valsts reformas, reliģiskie strīdi, inkvizīcijas ieviešana (pa starpu sešas dzemdības) − tas prasa dzelzs raksturu un gribasspēku. Tādēļ Gortnera radīto apņēmīgo, bet saldeno Izabellas tēlu man prasītos zīmēt ar skarbākiem vaibstiem.

“Kastīlijas mantojums” stāsta par Izbellas meitu Huanu jeb Huanu Trako (1479-1555). Kā otrā meita viņa tika izprecināta Filipam Skaistajam, Svētās Romas impērijas mantiniekam, taču tāpat kā māte neplānoti nonāca Kastīlijas tronī. Nezinu, kādus lāstus bija saņēmusi Izabella, taču viņas bērniem neveicās − troņmantinieks Huans nomira drīz pēc laulībām, viņa sieva dzemdēja nedzīvu meitiņu, vecākā meita nomira dzemdības, viņas dēls Manuels vēl pēc pāris gadiem, kā rezultātā par Kastīlijas mantinieci kļuva Huana.  Vēl viena Izabellas meita Marija, kura apprecēja Portugāles karali, sešpadsmit gados piedzemdēja 10 bērnus un klusi nomira, savukārt jaunākā Katalina kļuva par Aragonas Katrīnu un viņas stāsts ir apzelēts visās Tjūdoru hronikās. Huanas stāsts man bija atklājums, jo par viņu nezināju pilnīgi neko − iespējams, ka tas ir pat iespaidīgāks par Izabellas, taču Gortners pats godīgi atzīst, ka vēsturiskā materiāla ir bijis ļoti maz un daudz ko viņam nācies izdomāt. Tomēr nenoliedzams ir fakts, ka Huana nodzīvoja garu mūžu − 76 gadus, no kuriem 40 pavadīja ieslodzījumā kā psihiski nevesela. Gortners (un arī mūsdienu vēsturnieki) apšauba Huanas diagnozi, jo pārāk daudziem varaskāriem večiem tas bija izdevīgi. Diemžēl pirmais vecis sarakstā bija Huanas miesīgais tēvs Ferdinands, kurš pēc Izabellas nāves gribēja vienpersoniski valdīt, taču Huanai bija juridiskas tiesības viņam to neļaut darīt, bet saglabāt Kastīlijas troni saviem bērniem.

Lai arī Huanas stāsts ir uzrakstīts drīzāk sentimentālā romāna tradīcijās, tomēr (ņemot palīgā enciklopēdiju) tas bija tiešām aizraujošs ekskurss 16. gadsimta sākuma cīņā par varu. Huanu nodeva un izmantoja visi tuvinieki: māte, tēvs, vīrs, viņai nebija ietekmīgu draugu kā viņas mātei cīņā par varu, lielāko daļu mūža viņa pavadīja nebrīvē, taču savdabīgā veidā viņa panāca savu: viņas sešu bērnu mūžs bija viduslaikiem neraksturīgi garš un veiksmīgs, un dēls Kārlis (Charles V, Holy Roman Emperor) mantoja Izabellas un Ferdinanda Spāniju.

Nedaudz paskatījos Izabellai veltīto seriālu un Huanai − filmu, taču man tās šķita pārāk melodramatiskas. Taču abu sieviešu personības joprojām šķiet gana intriģējošas, lai vēlētos uzzināt kaut ko vairāk par Izabellas īstenoto valsts politiku un Huanas ieslodzījuma patiesiem iemesliem.

Parīze divās grāmatās: Klārks un Barda

Stīvens Klārks. Ellīgs gads Parīzē / no angļu val. tulk. Ingrīda Krūmiņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Stephen Clarke. A Year in the Merde. 2004.)

Elizabete Barda. Pusdienas Parīzē / no angļu val. tulk. Ingrīda Krūmiņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Elizabeth Bard. Lunch in Paris. 2010.)

Paskatoties kalendārā, laikam jau būtu jāmeklē kādas saltas un sniegotas grāmatas, taču skats aiz loga liek justies lietaini un pelēcīgi. Diezgan apzināti gada noslēgumā esmu ieplānojusi lasīt “pavieglas” grāmatas (jo citādas man darba dēļ smadzenes neņem pretī), un gluži neviļus tās ir tā vai citādi saistītas ar Franciju. Vēl klāt piesviedīšu (jau tradicionāli) divas bērnu grāmatas un turpināšu lasīt Asmo aizpagājušo Ziemassvētku dāvanu (lai nomierinātu savu sirdsapziņu).

Vispār es nepiederu pie cilvēkiem, kas “ģībst, dzirdot frančus”, un Parīze jau nu galīgi nav mana pilsēta. Tādēļ loģiski paskaidrot, kāpēc es izlasīju divas diezgan viduvējas grāmatas par ārzemnieku piedzīvojumiem Parīzē, es jums nespēšu. Varbūt zemapziņā es vēlējos apliecinājumu, ka neesmu vienīgā, ko tracina franču snobisms un pasaules nabas sindroms.

Barda ir ņujorkiete jeb precīzāk – Ņujorkas ebrejiete, kuras profesija kaut kādā veidā ir saistīta ar mākslas muzejiem (tas parādījās tik pastarpināti, ka atmiņā nepaliek); strādājusi Anglijā, satikusi francūzi un pārcēlusies dzīvot uz Parīzi. Diezgan ilgi viņai neizdodas dabūt darba atļauju, tad nu viņa dzīvo pa māju, apgūst franču virtuvi un vietējās ieražas. Pateicoties viņas kulinārajam hobijam, grāmatā ir diezgan daudz ēdiena recepšu, kas man šķita (ar pāris izņēmumiem) pārāk eksotiskas un dīvainas, lai būtu izmantojamas. Godīgi sakot, Bardas galvenās varones tēls mani no sākuma ļoti stipri kaitināja, bet grāmatas gaitā es pie viņas pieradu. Viņa varētu būt viena no tām manierīgajām, ar nazālu balsi apveltītajām amerikānietēm, kuras (par laimi) vismaz ir inteliģentas, tomēr uz eiropieti emocionāli iedarbojas kā zilonis trauku veikalā. Meitene diezgan ātri saprot, ka mājās apgūtās darbības metodes (kā no agresīva mārketinga rokasgrāmatām) Francijā vienkārši nestrādā, un būtībā visas grāmatas garumā cenšas saprast, vai viņas mīlestība ir tik stipra, lai paliktu dzīvot tik atšķirīgā no mājām Eiropas valstī.

Faktiski abas grāmatas visinteresantāk ir lasīt kā antropoloģisko pētījumu; redziet, man šķiet, ka latviešiem kā skaitliski mazākai tautai, pārceļoties uz svešu valsti, ir pierastāk pielāgoties mītnes zemei. Savukārt šai gadījumā anglis vai amerikānis, ierodoties Francijā, ir pilnīgi pārliecināts, ka viņa dzimtenes tradīcijas ir daudz labākas un francūži vienkārši ir muļķi, ka to nesaprot. Tas man atgādina neseno Latvijas “draudzeni” expateyeonlatvia, kura izmisīgi šeit centās iedibināt īru paražas (ceru, ka šobrīd Vācijā viņas dzīve rit mierā un harmonijā). Barda savu pielāgošanās stāstu risina diezgan maigi, sievišķīgi mīļā miera labad cenšoties rast kompromisu starp amerikāņu un franču kultūrām, un var teikt, ka viņai tas pat izdodās.

Francijā cilvēki bieži saka “nē”, lai tikai nodemonstrētu savu varenību, lai parādītu, ka nekas nevar notikt bez viņu atļaujas. Ir iespējams, ka ar šādu nolūku tiek aizslēgts pat lielveikals. Turpretī Savienotajās Valstīs cilvēki parāda savu varu, izmantojot iespēju pateikt “jā” un palīdzot visu nokārtot. Amerikāņi ir gatavi turēt lielveikalu atvērtu kaut stundu ilgāk, ja vien tā iespējams palīdzēt klientam.

Stīvens Klārks savā attieksmē pret frančiem ir krietni skarbāks par Bardu – viņa ironiskajā romānā Parīze vispirms ir vieta, kur ārkārtīgi jāuzmanās no iekāpšanas suņa sūdos. Pols Vests ir autora alter ego – jauns un pašpārliecināts anglis, kas ierodas Parīzē pēc vietējā uzņēmēja uzaicinājuma. Ja Barda mums stāstīja par Parīzes ikdienu no inteliģentas mājsaimnieces skatu punkta, tad Klārks piedāvā lecīga angļa ironisko viedokli. Neko vairāk par Bardas varoni man tas Pols nepatika – šovinists (viņš tiešām domāja, ka pēc neliela flirta šefa sekretāre jau ir gatava ar viņu nodoties seksam dabavietas sieviešu tualetē?), uzpūtenis (nepatīk, ja ierēc, kā franči runā angliski, bet pats nejēdz pat franču sarunvalodu) un vispār rupeklis. Lai gan joki brīžiem bija smieklīgi. Un noderīgi padomi, kā pareizi pasūtīt kafiju Parīzē.

Vienīgi franči, es nodomāju, spēj sasniegt orgasmu, klausoties sevī. Absurds orālais sekss. Pašapkalpošanās.

Vienā lietā gan abos autoros valda pilnīga vienprātība – franču virtuve ir lieliska un viņu kulinārā gaume ir izmainījusies uz visiem laikiem. Bardas gadījumā pat diezgan konkrēti – viņa kopā ar vīru šobrīd ir atvērusi Provansā saldējuma kafejnīcu. Un Klārka romānā galvenais varonis ar viltību un jaunās pasijas palīdzību atver pats savu angļu tējnīcu.

Neesmu pārliecināta, vai šīs grāmatas bija vērts tulkot latviski, jo tā nav nekāda dižā daiļliteratūra (daži blogeri raksta labāk), arī izklaide diezgan viduvēja. Latviešu tulkojuma noformējums ir maldinošs un paviršs (manuprāt, grāmatu noformējumiem izmantot istockphoto vietni tomēr nav labais tonis, vismaz ne tāda līmeņa izdevniecībai). Iespējams, ka tādas grāmatas ir vajadzīgas kā neliela sāls šķipsna ēdienā, kas bagātina visādi citādi nomācoši saldo un jūsmīgo Parīzes aromātu.

Giliana Flinna “Neatrodamā” (2014)

Giliana Flinna. Neatrodamā / no angļu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (Gillian Flynn. Gone Girl. 2012)

Rudenī, kā jau katru gadu, notiek R.I.P. izaicinājums, kas mudina lasīt visādus drebelīgus gabalus. Jāsāk man arī atskaitīties par izlasīto.

Pirms astoņiem gadiem (2006.) iznāca pirmais amerikāņu rakstnieces Gilianas Flinnas krimiķis “Sharp Objects”, kurš kopā ar vēl diviem sekojošiem viņai ir nodrošinājis daudzas sajūsminātas lasītāju atsauksmes un romānu atrašanos bestselleru sarakstu augšgalā. Tie tiešām nav vienas dienas panākumi, tādēļ jau vismaz pāris gadus gaidīju, kad beidzot kāda Latvijas izdevniecība tulkos un izdos romānu, kas ir pie mums tik iecienītā detektīvžanra pārstāvis; laikam jau tas nupat ir noticis tikai tādēļ, ka šoruden viena pēc otras seko Flinnas romānu ekranizāciju pirmizrādes (bet visādi citādi es izdevēju loģiku (arī citu grāmatu sakarā) joprojām nesaprotu − vai labāk ir nopirkt izdošanas tiesības piecām švakām grāmatām vai arī vienam garantētam dižpārdoklim?) Lai nu kā − Flinnas trešais romāns ir iznācis latviski un sagādājis man pāris nemierīgu dienu, kamēr es beidzot uzzināju, kurš kuru tur piežmiedza.

Romāns “Neatrodamā” ieved lasītāju kāda laulātā pāra attiecību mudžeklī: Niks un Eimija Danni ir precēti jau piekto gadu un viņu laulībā parādījušās plaisas. Piektajā laulības gadadienā Eimija pazūd un pamazām policija gūst aizvien vairāk pierādījumu, ka pazušanā vainojams Niks. Romāna pirmajā daļā par notiekošo lasītājam stāsta Niks pirmajā personā un Eimijas dienasgrāmata, kas notikumus attēlo katrs no sava skatupunkta, diezgan atšķirīga, un ir interesanti minēt, kurš no viņiem fantazē vai pat melo.

Lai nevajadzētu tālāk stāstīt sižetu (kas galīgi nav vēlams) es varētu paprātot par to, cik svarīgi dzīvē ir agri iemācīties, ka mums nevienam nekas nav jāpierāda un jātēlo. Eimijas vecāki ir slavenas bērnu grāmatu sērijas autori, kuras galvenā varone ir superīgā Eimija; vecāki, protams, var teikt, ka grāmatu varone nav viņu meitas prototips, tomēr kaut kur zemapziņā bērnā iegulst vecāku gaidas. Ja apvieno to ar sabiedrības stereotipu, ka meitenei nav tiesību uz agresīvu, vardarbīgu rīcību un visi šie impulsi ir jāslāpē (kamēr zēnos tas tiek akceptēts), tad nav brīnums, ka Eimija izvēlas savu dzīvi veidot kā greizo spoguļu karaļvalsti. Nika situācija ir vienkāršāka: vardarbīgs tēvs, līdzatkarīga māte, bet viņš vienmēr ir labais puisītis. Romāna būtību var izteikt šādi: sociopāts ar narcisu satikās un tad visa pasaule brīnījās, kas notikās.

Nezinu, vai mēs šobrīd vairs vispār esam cilvēki, mēs − tie, kas esam tādi kā visi, uzauguši ar televīziju, filmām un tagad arī ar internetu. Piedzīvojuši nodevību, mēs zinām, kas jāsaka; ja nomirst tuvs cilvēks, mēs zinām, kas jāsaka. Ja sagribas tēlot ērzeli, pārgudreli vai stulbeni, mēs zinām, kas jāsaka. Mēs visi vadāmies pēc viena nopluskāta scenārija.

Otra tēma, kam autore pievērsusi pastiprinātu uzmanību, ir parādīt tiesu vides atkarību no medijiem. Faktiski iepriekšējo gadsimtu tiesu sistēma ar objektīvu zvērināto tiesu ir zaudēta, jo izslēgt no apkārtējās vides TV,  internetu, sociālos tīklus nav iespējams un svarīgākais vairs nav pierādījumi, bet apsūdzētā atstātais iespaids.

Flinnas romāns ir gana aizraujošs, lai apkampienā ar to pavadītu pāris dienas. Tai pašā laikā jānorāda, ka literārs šedevrs tas nav,  un man labprāt būt gribējies, lai autore lasītāju uzskata par mazliet gudrāku un piebremzē ar acīmredzamu uzvedināšanu uz noteiktiem secinājumiem. Bet fināls man patika − tā viņiem abiem arī vajag.

Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

***

Ko ieliet meitenei, ja gribas ar viņu pārgulēt?

Romāna galvenais varonis Niks ir bāra īpašnieks, un kādā jaukā vakarā viņa bārā ienāk meitene, kura jau sen piesaistījusi viņa uzmanību. Meitene ir viņu griboša un Nikam kļūst aizvien turēties pretī viņas vilinājumam. Ar ko viņu uzcienāt? Meitene saka: “Dod , ko gribi, man patiks.”

Uztaisīju savu mīļāko dzērienu “Ziemassvētku rīts” − karstu kafiju ar aukstu piparmētru degvīnu. Iedzēru kopā ar viņu, un, kad viņa nodrebinājās un sāka smieties − ak, tie lielie, gaviļainie smiekli, − ielēju mums abiem vēl.

Pirmkārt, noskaidrosim, ka alkohols šeit nav degvīns, bet gan, kā minēts angļu tekstā  − peppermint schnapps. Un šnapsi, kā zināms, stipruma ziņā var būt ļoti dažādi − gan 50-grādīgi, gan tikai 15-grādīgi. Degvīna stiprums, savukārt, variē 38-40 grādu robežās. (un te nu rodas jautājums: cik stipru šnapsu ielēja Niks? Visticamāk, stipru, jo meitene nodrebinās (precīzāk būtu − noskurinās)).

Otrkārt, vai Niks taisīja kokteili vai kafiju un šnapsu pasniedza atsevišķi. Tekstā ir favorite drink un diez vai kokteilis būtu tik stiprs, lai no tā skurinātos. Vispirms man pat ideja par kafijas un šnapsa sajaukšanu šķita dīvaina, tomēr pēc pacietīgas guglēšanas es atradu dzēriena recepti, kas tomēr liecina, ka sajaukt ir iespējams praktiski visu, tātad − Bavārijas kafija. 15 ml piparmētru šnapsa, 15 ml Kahlua, 150 ml melnas kafijas sajauc un pievieno tējkaroti cukura; lej glāzē, pa virsu klāj putukrējumu un šokolādes skaidiņas. Būtībā tā ir tā pati īru kafija, tikai viskijs aizstāts ar šnapsu un Kahlua.  Otra variācija − Cool Cappucino Mint: 1 ½ daļa piparmētru šnapsa, 4 daļas aukstas kafijas ielej šeikerī ar ledu, šeiko un lej augstā glāzē, noklāj ar putukrējumu.

Santa Shot: 1 part grenadine syrup, 1 part green creme de menthe, 1 part peppermint schnapps (via mixthatdrink.com)

Treškārt, dzēriena nosaukums “Ziemassvētku rīts”. Neizdevās man atrast kokteili vai dzērienu ar tādu nosaukumu. Principā piparmētru šnapsu, kā redzējām, jauc līdzīgā kokteilī, tomēr biežāk jaukšana notiek ar karstu šokolādi vai šokolādes liķieri. Piemēram, koteilis Christmas Mint Kiss: piepilda glāzi ar karstu šokolādi un pievieno šotiņu šnapsa; atkal rotā ar putukrējumu.

Jāsecina, ka Niks meitenei ir piedāvājis vienkāršu aukstu piparmētru šnapsa šotiņu, kuram uzdzer pa virsu karstu kafiju. Es gan tādu dzērienu nosauktu par “Sveicienu zobārstam” (kopā auksts un karsts) un pēc stundas dzeršanas (kā rakstīts romānā) tas var pārvērsties par “White Hug”, bet laikam jau Niks zināja, ko dara.