Sākums

Džons Viljamss “Stouners” (2016)

3 komentāri

Džons Viljamss. Stouners / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (John Williams. Stoner. 1965)

viljams_stounersAmerikāņu rakstnieka Vijamsa romāns “Stouners” man bija paredzēts gada beigās kā saldais ēdiens, kā garantēti skaists nobeigums lasīšanas gadam. Zināms skaistums šim romānam piemīt, tikai kāpēc mani neviens nebrīdināja, ka tas ir tik depresīvs, ka ar to var dzīt naglas sienā?! Lasīt to bezsaules decembrī, kas drīzāk bija visu laiku drūmākais slapjdraņķa novembris, galīgi nebija prāta darbs. Lai gan es nespēju iedomāties gadalaiku, kurā romāns būtu iedvesmojošs un uzmundrinošs.

Romāna galvenais varonis ir Misūri universitātes pasniedzējs Viljams Stouners, darbība notiek 20. gs. pirmajā pusē. Visās atsauksmēs, ko es lasīju, Stouners tiek raksturots kā “parasts cilvēks”, “necila dzīve”, “viens no daudziem”. Nopietni? Stouners ir nabadzīgu fermeru vienīgais dēls, audzis ģimenē, kas ir vienkāršāka par vienkāršu, rukā no ausmas līdz rietam un vienīgo atpūtas stundu pirms gulētiešanas pavada stingi skatoties petrolejas lampas liesmiņā. Intelektuālās rosmes šajā vide bērnam praktiski nav. Tai pašā laikā, kad tēvs aizsūta Stouneru uz lauksaimniecības koledžu, pēc kāda laika ar viņu notiek brīnumainas prāta pārvērtības un jauneklis pārmetas uz literatūras studijām, lai tām pieķertos kā dadzis mūža garumā – universitāte kļūst par Stounera īstajām mājām. Vai tiešām ceļš no fermera dzīves nolemtības līdz augstskolas profesoram, kas vada doktorantūras seminārus renesanses literatūrā, būtu uzskatāms par parastu? Lai to reāli paveiktu, Stouneram ir jābūt izcilām prāta spējām, jo iepriekš nekas neliecināja par viņa spējām un pat vēlmi veikt zinātnisku darbu. Tad jau mēs Andreju Upīti, kas beidzis tikai pagastskolu, arī varam uzskatīt par “parastu cilvēku”.

Stouners laikam būs tas retais grāmatu varonis no labi uzrakstīta romāna, kura raksturu man neizdevās saprast. Varbūt autoram ir bijis kāds reāls prototips vai es vienkārši kaut ko palaidu garām, bet man neizdevās iedomāties reālu cilvēku ar tādu raksturu. Sākotnēji viņš ir kā tāds neizšķīlies cālis biezā čaumalā, kas ar pasauli kontaktējas pastarpināti, tad viņam ar literatūras palīdzību izdodas čaumalā izsist robu un viņš it kā ierauga apkārtējos jaunās krāsās un pieslēdzas notiekošajam. Varētu gaidīt, ka čaumala kritīs, taču dzīves laikā tas nenotiek, un Stouners turpina dzīvot emocionālos ierakumos. Vai vēl kādam šķiet, ka intensīvai saskarei ar literatūru un nemitīgām refleksijām tās sakarā tomēr vajadzēja cilvēkā attīstīt lielākas introspekcijas spējas, empātiju, emocionalitāti? Man šķiet, ka ne ar vienu no savas dzīves būtiskajiem cilvēkiem Stouneram neizdodas izveidot tuvas attiecībās, kā rezultātā viņš tiem sačakarē dzīves, bet pats savā jūtas diezgan komfortabli.

Līdzīgas sajūtas man ir par citiem romāna varoņiem vai vienkāršāk sakot – man nepatīk to attēlojums. Vienīgi Stounera nosacītais draugs Gordons Finčs, par kura intelektuālajām spējām autors smīkņā, izturas kā adekvāts cilvēks un šķiet simpātisks. Sieviešu tēli − Stounera māte, sieva, meita un mīļākā − ir kā cilvēki no citas planētas ar dīvainām emocionālām izpausmēm. It īpaši uzjautrināja aina, kur Stounera sieva, kas pret seksu izturējās ar drūmu nolemtību, vienā jaukā dienā nolēma, ka viņai vajag bērnu − no rīta izģērbās, iekāpa kaila gultā, vakarā tāda sagaidīja vīru un briesmīgā kaislībā abi drāzās divus mēnešus, līdz Edīte kļuva grūta. Pēc tam viņai atkal sekss nebija vajadzīgs. Pārējās sievietes nav daudz labākas, un uz lasītāja iespējamiem jautājumiem autors neatbild − neizprotamas būtnes, ko tur daudz skaidrot.

Viena no lietām, ko es sapratu skaidri – Stouners sevi stingri definē kā literatūras pasniedzēju konkrētā universitātē un solis pa labi vai kreisi līdzinās pašnāvībai. Kad viņu darba dēļ piespiež šķirties no mīļākās, viņš iespēju doties tai līdzi projām no Misūri noliedz un skaidro: “Jo tad nekam vairs nebūtu nekādas nozīmes – nekam, ko esam darījuši, nekam, kas esam bijuši. Es noteikti vairs nespētu mācīt studentus, un tu − tu kļūtu par kaut ko citu. Mēs abi kļūtu par kaut ko citu un vairs nebūtu mēs. Mēs būtu − nekas.” Šai citātā skaidri redzams, ka Stouners sevi saredz kā būtni, kas reiz izveidota kā absolūta un pabeigta, un man šķiet, ka tā arī autors redz savus varoņus – kā cilvēkus, kas ir ierobežoti savās čaumalās, nespējīgi mainīties. Dzīve kā pabeigta glezna. Un Stouners atsakās no iespējas būt kaut kas cits, darīt kaut ko citu, būt kopā ar cilvēku, ko mīl, jo netic, ka tad viņš būs “kaut kas”. Viņš netic savai vērtībai kā cilvēkam.

“Stouners” manā lasītājas pieredzē paliks kā unikāls romāns, kas ir labi uzrakstīts un pārtulkots, to bija interesanti lasīt, taču varoņi un to rīcība izraisa izteiktu nepatiku un es diezgan kategoriski nepiekrītu autora dzīves filozofijai. No mākslinieciskā viedokļa nav nekāda iemesla to nelasīt, bet par tā nomācošo iespaidu es esmu jūs brīdinājusi.

R.I.P.XI un Stīvena Kinga “Mirdzums”(2013)

9 komentāri

ripeleven250Jau no Miķeļiem veļi sākuši staigāt pa mūsu zemīti, veicot ikgadējo pieklājības vizīti pie radiem un draugiem. Šim miglas un lietus klātajam laikam ir pieskaņots ikgadējais ārzemju lasīšanas izaicinājums R.I.P. (Readers Imbibing Peril), kurš notiek jau vienpadsmito reizi; tā ietvaros ir jāizlasa vismaz  viena grāmata, kas atbilst kādam no sekojošiem žanriem – Mystery, Suspense, Thriller, Dark Fantasy, Gothic, Horror, Supernatural. Man šīs tēmas ļoti iet pie sirds, nemaz nevajag izaicinājumus, taču ir ļoti patīkami iekļauties kolektīvā lasīšanā. Pievienojos Mairitai, kura “ripo”  jau ceturto gadu pēc kārtas, man tas diemžēl nav sanācis tik regulāri. Šoreiz esmu jau izlasījusi trīs (no četrām) grāmatas un gatava piesviest klāt vēl divas no vasaras, kā arī izlasīt vienu non-fiction, pastāstīt par seriālu un aplūkot divas komiksu grāmatas. Kā redziet − darba man pietiks vismaz līdz Mārtiņiem, tad kausim to melno gaili un teiksim veļiem, lai iet mājās.

Izaicinājumā iekļautās grāmatas: Stīvens Kings “Mirdzums”, Paula Hokinsa “Meitene vilcienā”, Andžejs Sapkovskis “Pēdējā vēlēšanās”, Теодор Роззак (Рошак) “Киноманиа”, no vasaras − Маргарита Хемлин “Дознаватель” un Anna Perija “Atradums Kalandēra laukumā”. Kā arī: Bārbala Simsone “Monstri un metaforas”, seriāls “Penny Dreadful” un divi komiksi no “Fables” sērijas. Sāksim!

***

Stīvens Kings “Mirdzums” / no angļu val. tulk. Santa Brauča. – Rīga: Zvaigzne, 2013. (Stephen King. The Shining. 1977)

kings_mirdzumsMan šķiet, ka ir ļoti maz cilvēku, kas nebūtu vismaz dzirdējuši Stīvena Kinga vārdu un viņam piešķirto titulu − šausmu meistars. Es esmu no viņa lasījusi “Zvēru kapiņus” (bija biedējoši) un “Running Man” (atsauksme), kas mani pozitīvi iedvesmoja Kinga virzienā, tādēļ biju nolēmusi Kingu turpināt lasīt. Droši vien, ka pateicoties ekranizācijai (1980. gadā), šausmu romāns “Mirdzums” ir viens no populārākajiem Kinga romāniem, un biju sadomājusies par izcili drebulīgām izjūtām, taču drīzāk pārliecinājos par to, ka visi Kinga romāni nav vienlīdz labi. Jau iepriekš, no lasītāju atsauksmēm biju sapratusi, ka Kings var būt gan izcils, gan garlaicīgs, bet negaidīju, ka vārdu ‘garlaicīgs’ varētu attiecināt uz “Mirdzumu”.

Iespējams, ja es jau iepriekš nezinātu sižetu (ne jau visos sīkumos, bet tomēr) un man autors nāktu priekšā kā balta lapa, tad iespaids būt citādāks, taču lasīt jau zināmas lietas un just, ka autors stiepj gumiju, nebija patīkami. Lielākā daļa jau ir lietas kursā par romānā notiekošo − augstu kalnos, skaistā vietā atrodas viesnīca, kura ziemas mēnešos nav pieejama ārpasaulei un tajā dzīvo tikai ziemas uzraugs; šogad par uzraugu ir atbraucis strādāt izbijis koledžas pasniedzējs Džeks ar sievu Vendiju un piecgadīgo dēlu Deniju, kura ģimene ir pārdzīvojusi krīzi − Džeks ir alkoholiķis, kas cenšas visu vērst par labu. Mazais Denijs ir īpašs bērns, ko autors vēlas pasniegt kā ekstrasensu un viņa spējas dēvē par “mirdzumu”. Dzīve viesnīcā diemžēl ģimeni ietekmē negatīvi, un pēc pāris mēnešiem viss izvēršas par traģēdiju.

Autors ļoti uzstājīgi norāda uz viesnīcas lomu − tā ir kā mistisks katalizators visam sliktajam, kas noslēpts tās iemītnieku psihē, un projicē savos gaiteņos un telpās visādus biedējošus tēlus un skaņas. Milzīgajai viesnīcai ir sava pagātne, te nav izticis bez noziegumiem un noslēpumainām nāvēm, un ziemas miegā guļošā ēka laiku pa laikam it kā izsviež uz āru savus sapņus un murgus, lai ar to palīdzību manipulētu ar trim viesnīcas iemītniekiem.  Pieņemu, ka tāds ir ideālais viesnīcas tēla iespaids, ko autors vēlējās sasniegt, un ko man īstenībā pašai gribējās saskatīt. Tomēr jāsaka, ka autora fantāzijas mani neaizrāva sev līdzi, jo es visam meklēju racionālu izskaidrojumu − varbūt Džekam progresē šizofrēnija vai smadzeņu audzējs, varbūt Denijs ir vienkārši jūtīgs bērns ar bagātu iztēli, savukārt abiem vecākiem ir liela bagāža ar bērnības traumām, kuras vientulīgajā, no sabiedrības pilnīgi nošķirtajā vidē (te nav ne radio, ne TV) uzplaukst krāšņiem ziediem. Teikšu godīgi, ka ideja par kustīgajiem dzīvžoga zvēriem manu skepsi tikai palielināja. Laikam jau šausmu romānā būtiska nozīme ir autora spējai izslēgt lasītājā spēju loģiski domāt un panākt, ka viņš uz notiekošo reaģē emocionāli, ideālā gadījumā romāna notikumiem pieslēdzot pats savas zemapziņā noslēptās šausmas. Varbūt man pārāk patīk viesnīcas, lai es tajās saskatītu kaut ko biedējošu.

Manas sajūtas kārtējo reizi nokāva arī tulkojums, kas traucēja iejusties stāstā. Kingam patīk piesaukt sīkumus, konkrētas lietas, kas latviešu lasītājam ir nezināmas − vai jūs zināt, kas ir Rolodex, ar ko atšķiras Tensor lampa vai kas tā par spēli “Tēvocītis Viglijs”? Man tomēr gribas zināt, kāpēc Kingam ir bijis būtiski to norādīt, tādēļ labāk to iztulkot pēc būtības. Savukārt mans personīgais tulkojumu sāpju punkts ir tulkotāja (vai redaktora) dzejas spējas − lūdzu, zinātāji, pasakiet man, kādēļ trīs vārdi ‘small, balding man’ ir jātulko kā ‘neliela auguma vīriņš, kuram pakausī jau bija sākuši atkāpties mati’?  Vispār es pirmās 50 lappuses lasīju ļoti vērīgi (ar Google palīdzību), bet pēc tam sapratu, ka tādā veidā lasīšana uz priekšu ies ļoti lēni un cītību atmetu. (Lai gan Pepiss mani atkal nokaitināja − johaidī, es visu vasaru lasu par Semjuela Pīpsa dienasgramatām, kā var rasties Pepiss?)

Lai arī “Mirdzumā” es personīgi pievīlos, tomēr romāns nav peļams, tam noteikti atradīsies savs cienītājs un, iespējams, kāds arī nobīsies. Domāju, ka es arī nenovērsīšos no Kinga daiļrades un nākotnē noteikti lasīšu vēl kādu viņa romānu.

 

ripeleven250Mystery − Suspense − Thriller − Dark Fantasy − Gothic − Horror  Supernatural

Elizabete Gilberta “Visu lietu nozīme” (2015)

8 komentāri

Elizabete Gilberta. Visu lietu nozīme / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, 2015. (Elizabeth Gilbert. The Signature of all things. 2013)

Gilberte_Visu lietu nozīmeNekad nebiju domājusi, ka pēc Gilbertas “Ēd, lūdzies, mīli” lasīšu vēl kādu viņas grāmatu. Man gan nebija pretenziju pret viņu kā rakstnieci, rakstīt viņa māk, taču idejas, ko viņa piedāvāja, man nebija tuvas un pat šķita maldinošas. Gilbertas jaunāko romānu “Visu lietu nozīme” es ieraudzīju bibliotēkā un mani tas darīja nemierīgu − tik interesants sižets, tik uzrunājoša tēma, tik atbilstošs laikmets − bet tā taču poprakstniece Gilberta, kas nu tur var būt… Romāna anotācija mani beigās uzvarēja, un varu teikt, ka grāmatu es lasīju ar lielu aizrautību no pirmās līdz pēdējai lapai. Tagad man šķiet, ka Gilberta ar grāmatu “Ēd, lūdzies, mīli” ir radījusi sev lamatas − tie, kam tā patika, ir vīlušies šajā vēsturiskajā (lasi − garlaicīgajā) romānā, savukārt tie, kam “Ēd, lūdzies, mīli” krita uz nerviem, nemaz netaisās lasīt citus Gilbertas daiļdarbus.

Diezgan droši grāmatu “Visu lietu nozīme” varētu nodēvēt par Gilbertas “botānisko” romānu, jo tā vai citādi viss grozās pa augiem. Romāna galvenā varone ir Alma Vitakere, kurai liktenis lēmis piedzimt 1800. gada 5. janvārī bagātā amerikāņu ģimenē. Viņas garo mūžu lasītājs iepazīst no bērnības līdz sirmam vecumam. Almas vecāki ir neordināras pesonības − tēvs Henrijs saviem spēkiem no nabadzīga angļu dārznieka dēla ticis par vienu no bagātākajiem un ietekmīgākajiem Filadelfijas cilvēkiem, savukārt māte Beatrise ir Holandes izglītotākās dzimtas atvase. Vitakeru ģimenes kaislība, nolemtība un ienākumu avots ir visa veida augi, arī Almai neiet secen šī aizraušanās − līdztekus palīdzībai tēvam lielas saimniecības darbā, viņa negaidīti iemīl sūnas un kļūst par vienu no tā laika nedaudzajiem briologiem.

Sūnas jebkurā aspektā varēja likties necilas, neinteresantas, pieticīgas, pat primitīvas. (..) Taču sūnām piemita īpašība, kuru izprata tikai retais, bet labi bija iepazinusi Alma: sūnas ir neaptverami stipras. Sūnas saēd akmeni, bet pašas sūnas nespēj saēst gandrīz nekas.

Tikai izlasot romānu, aptvēru, ka Almas dzīve lielā mērā līdzinās viņas mīļotājām sūnām − vairākas reizes Alma piedzīvo dziļu krīzi, taču viņa vienmēr atdzimst − tāpat kā sūnas, kuras pēc nelielas ūdens devas saņemšanas spēj atmosties pat pēc četrdesmit gadiem sakaltētā stāvoklī.  Alma ir liela, vīrišķīga sieviete ar rudu ērkuli uz galvas, kuras potenciālie pielūdzēji baidās gan no viņas gudrās un asās mēles, gan arī no viņas valdonīgā tēva, pie kura straumēm plūst sponsora meklētāji. Pēc jaunības kaislību pieklušanas Alma dzīves piepildījumu rod botāniskos pētījumos un rūpēs par tēvu − viņa līdzinājās grāmatai, kura gandrīz trīsdesmit gadu ik dienas bijusi atvērta vienā lappusē − bet šī lappuse galu galā nemaz nebija slikta.

Frances (Jones) Bannerman. The Conservatory

Frances Bannerman (1855 – 1940). The Conservatory

Almas dzīvē laulības atnāk vēlu un tās ir ļoti neordināras, varētu teikt, cryptogamae − “slēptā laulība” − kā sūnām. Almas vīrs ir mākslinieks, orhideju gleznotājs, kurš viņas dzīvē ienes daudz jautājumu. Atbildes meklēt Alma aizbrauc uz Taiti − skaistu un mežonīgu zemi, kuru centušies pieradināt kristīgie misionāri, taču tas izdevies tikai daļēji. Daļa romāna stāsta par Almas dzīvi uz salas, kā viņa iedzīvojas kardināli atšķirīgā sabiedrībā un iepazīst salas apbrīnojamo augu pasauli. Viņa atrod savu atbildi, un dodas tālāk pasaulē − pie savas mātes radiem uz Amsterdamu, uz slaveno botānisko dārzu Hortus Botanicus. Mūža nogalē šeit viņa atrod sapratni un pretimnākšanu.

Bet kādu dienu tu sapratīsi, ka neviens neiziet cauri šai pasaulei bez ciešanām − lai ko tu varbūt domā par viņiem un viņu iedomāto laimi.

− Un ko lai mēs darām ar savām ciešanām? − Alma jautāja.

− Tu, bērns, ar savām ciešanām vari darīt, ko gribi. Tās pieder tev. Bet es tev pastāstīšu, ko es daru ar savējām. Es tās sagrābju aiz matiem, nosviežu zemē un saberžu ar zābaka papēdi. Iesaku tev iemācīties to pašu.

Lai arī es gribētu vairāk dalīties pārdomās par izlasīto, man nāksies sevi ierobežot, jo citādi iznāks maitekļi. Sižetā tiešām ir daudz interesantu pavērsienu, kurus negribētos atklāt pirms laika. Viena tēma, kas nopietni izvīta cauri romānam ir upurēšanās − vai tiešām savu vēlmju nolikšana maliņā vienmēr ir tā vērta? varbūt pirms nopietna ziedošanās akta būtu vērts pajautāt, vai kādam tas tiešām ir vajadzīgs? Otra tēma − mums ir jācenšas vienam otru pareizi saprast, nevis ar varu jāieliek savas domas cita sirdī.

Elaine Searle. Rhubarb (2013)

Elaine Searle. Rhubarb (2013)

Gribētu brīdināt, ka romānā ir vairākas epizodes ar orālo seksu, kas, protams, pats par sevi nav nekas sensacionāls, tomēr galvenās varones dzīvē tam ir piešķirta papildu nozīme. Esmu pat dzirdējusi vairākas sašutušas atsauksmes, kas tādēļ noliek visu romānu kopumā. 21. gadsimta sievietes vienkārši domā citādāk, Alma ir 19. gadsimta produkts un es centos viņu izprast − domāju, ka man izdevās. Vienkārši ņemiet vērā, ka kādam tas var būt nepieņemami.

Man patika šis stāsts par sievietes dzīvi 19. gadsimtā − Alma bija kolorīta personība, kura visas dzīves garumā mācās iejūtību, sapratni, iepazīst dažādas pasaules (toreiz taču bija daudz mazāk iespēju redzēt, cik dažādi var būt cilvēki). Arī stāsti par augiem un botānikas zinātnes vēsturi, kam beigās tika piepīta arī Darvina evolūcijas teorija, bija kaut kas līdz šim romānos nelasīts. Tādēļ varu ieteikt visiem, kam nepatika Gilbertas pirmais latviski tulkotais romāns “Ēd, lūdzies, mīli”, pamēģināt izlasīt “Visu lietu nozīmi” − varbūt jūs būsiet patīkami pārsteigti.

Viņa zināja, ka pasaule ir elementāri sadalīta tajos, kuri nelokāmi cīnās par izdzīvošanu, un tajos, kuri padodas un mirst.

 

Donna Tartt “The Secret History”(1993)

10 komentāri

Donna Tartt. The Secret History. – London: Penguin Books, 1993.

Tartt_secret_historyKā jūs domājat, ko lai raksta par romānu, kuram pēc plāna bija paredzēts ļoti patikt, bet pēc lasīšanas pārņēmusi sajūta, ka par vārgu trijnieciņu vairāk nevelk? Varbūt labāk būtu pagaidīt, lai izvējojas vilšanās, taču vispār ir jāatgriežas pie jaukā ieraduma par izlasīto rakstīt uzreiz pēc izlasīšanas (lai vispār varētu kaut ko uzrakstīt).

Donnas Tartas debijas romāns nu jau drīz svinēs 25 gadu jubileju, taču tas joprojām tiek pieminēts dažādos lasīšanas sarakstos, pārsvarā pozitīvā tonī. Tā nu romāns tika iepirkts, labi nomarinēts plauktā un beidzot izlasīts.

Grāmatas darbība notiek ASV, nomaļā Vērmontas koledžā, kura izslavēta ar savu elitārismu un izsmalcinātību, lai gan to drīzāk varētu nosaukt par vietu, kur arī bagātie un izlaistie var tikt pie diploma. Protams, te ir arī jaunieši, kuri mācās ar stipendijas atbalstu, un tāds ir romāna galvenais stāstnieks Ričards. Viņš ir darījis visu, lai tiktu projām no savas ienīstās, garlaicīgās dzīves Kalifornijā, un par spīti vecākiem studē filoloģiju, specializējoties sengrieķu valodā. Brīnumainā kārtā Ričardam izdevies iekļūt Hempdenas koledžas sengrieķu studentu grupā, jo pasniedzējs Džuliāns ir izslavēts dīvainis un studentus sev izvēlas pēc pašam vien zināmiem parametriem. Viņi pavisam ir seši − ļoti dažādi, bet pēc rakstnieces ieceres veido noslēgtu, noslēpumainu grupu studentu raibajā pūlī. Izcili gudrais un bagātais Henrijs, nervozais Frānsiss, dvīņi − Kamilla un Čārlzs, kurus saista dīvaina simbioze, prastais un skaļais Bannijs un Ričards, kurš no rakstnieces puses izskatās izvēlēts par apkārtējo spoguli (ir tādi cilvēki, kas grupai vajadzīgi, lai kāds smietos par jokiem un reaģētu uz drāmām). Jau romāna pieteikumā tiek paziņots, ka viens ir beigts, turklāt viņu nogalinājuši savējie. Romāna gaitā tiek skaidroti slepkavības cēloņi un sekas.

Donna Tarta ir no tām rakstniecēm, kurai nevajag dot ēst − viņai pietiek ar rakstāmmašīnu un baltu papīra lapu. Man šķiet, ka viņa ir sēdējusi un klabinājusi taustiņu pilnīgā pārlaimē, un viņai ir liels stāstnieces talants, taču šādi prozaiķi parasti paši nemāk apstāties, līdz ar to romānā gana daudz lappušu ir vienkārši burti par kaut ko. Visu laiku jau šķiet, ka šie manevri tūlīt atklās kaut ko būtisku sižetā, un ir vēl lielāka vilšanās, kad lasītājs saprot, ka trešdaļa grāmatas ir vienkārši mēles kulstīšana. Bija jau gana interesanti lasīt, kā Ričards gandrīz nosala būcenī ar cauru jumtu (un apbrīnot viņa stulbumu), taču romānam kopumā tas bija bezvērtīgs pienesums; un tādu piemēru − kur nu vēl visu izdzerto šķidrumu un tabletīšu uzskaitījums un lietošanas seku atspoguļojums − būtu pietiekami.

Jāsaka, ka es jūtos nedaudz dusmīga par izlasīto, it kā man solītā siera vietā būtu iesmērēts siera izstrādājums. Nepatīk, ka autore daudzviet bija pretencioza, pārspīlēti samākslojot gan varoņus, gan situāciju; nepatīk, ka autore romāna sākumā varoņus izveidoja pēc vienas piegrieztnes, bet tie sāka rīkoties paši uz savu roku un sanāca neticami. Vienkārši romāns būtu daudz labāks, ja Tarta necenstos veidot mākslu no parasta trillerīša, kurš viņai varētu izdoties tīri jauks. Bet ar to jau nekad nevar samierināties − vajag izvirzīt teoriju par pārgudrīšiem, kas vēlas atkārtot grieķu mistērijas, piedzīvot bezapziņas stāvokli un iznākums tiek apvīts ar sajūsmu (blakne − līķis). Mana teorija ir tāda, ka padzīvojot pāris dienas badā ar alkohola un tabletīšu palīdzību var ieraudzīt visus dionīsus un satīrus, ko vien cilvēka zemapziņa spēj dzemdēt, un tur nav par ko brīnīties.

Droši vien, ka mana atsauksme būtu krietni pozitīvāka, ja es nebūtu saziepējusies uz kādu desmitgades romānu. Bet proza ne tuvu nav tik spoža, lai paciestu pseidointelektuālās pasāžas, bet varoņi − ne tuvu tik simpātiski, lai romāna otrā pusē nekaitinātu viņu aizvien pieaugošā vainas apziņa, kas tiek slāpēta ar visiem iespējamajiem palīglīdzekļiem. Pat fināla šāviens nav pārsteigums.

Starp citu, romāns nedaudz atgādina seriālu “How to Get Away with Murder” − tur arī nervozi koledžas bērni cenšas paslēpt nozieguma pēdas un viņiem ir samākslota, savas personības pārņemta mentore. Tikai tehnoloģijas ir krietni gājušas uz priekšu, jo, lasot grāmatu, man ik pa laikam nācās sev atgādināt, ka mobilais un dators plašās masās vēl nav iegājuši. Īstenībā būtu interesanti padomāt, kā autore savu sižetu risinātu mūsdienās.

K.V.Gortners “Karalienes zvērests” (2013) un “Kastīlijas mantojums” (2011)

Atstāt komentāru

K.V. Gortners. Karalienes zvērests / no angļu valodas tulkojusi Diāna Smilga. – Rīga: Kontinents, 2013. (C.W.Gortner. Queen’s vow. 2012.)

K.V.Gortners. Kastīlijas mantojums / no angļu val. tulk. Diāna Smilga. – Rīga: Kontinents, 2011. (C.W.Gortner. The Last Queen. 2006.)

Jaunā gada pirmās nedēļas es esmu pavadījusi Spānijas karalieņu sabiedrībā, un, spriežot pēc savākto grāmatu kaudzes, šajā zemē pavadīšu vēl vismaz mēnesi. Tas ir noticis bez tālejošiem nolūkiem, vienkārši salikās kopā grāmatas, ko ļoti gribas izlasīt, ar tādām, kas jau sen gaida lasīšanu. Un tā nu es esmu Spānijā.

Gortners_karalienes-zverests“Karalienes zvērests” gada nogalē tika izvēlēts lasīšanai kā izklaidējoša literatūra par romantisku viduslaiku karalieni, taču ļoti drīz − īstenībā, kā vienmēr − atklāju, ka paralēli pētu Eiropas vēsturi, lai noskaidrotu, cik daudz romānā ir izdomas, cik vēsturiskās patiesības. Romāna galvenā varone ir slavenā Kastīlijas Izabella (1451-1504), iespējams, pazīstamākā Spānijas karaliene, lai gan pie mums viņa visticamāk vairāk saistās ar  Kolumba sponsorēšanu braucienam uz Ameriku. Tradicionāli tiek uzsvērts, ka Izabellas laulības ar Aragonas Ferdinandu  lika pamatus mūsdienu Spānijai, turklāt laulātais pāris kopīgi pabeidza rekonkistu − musulmaņu izdzīšanu no Pireneju pussalas un pieteica sevi kā katoļu monarhus, pasludinot cīņu (ar inkvizīcijas palīdzību) pret visiem nekristiešiem. Man personīgi Izabella un Ferdinands saistās ar viņu kapavietu Granadā; būdama Spānijā, gandrīz netīšām blakus Granadas katedrālei uzgāju kapelu, kurā ieejot vienkārši aizsitas elpa: jo pārņem sajūta, ka altāra siena ir noklāta ar visu indiāņiem atņemto zeltu. Zīmīgi, ka paši monarhi atdusas stāvu zemāk ļoti askētiskos zārkos, un, iespējams, tas labi atspoguļo viņu dzīves: karos un grandu cīniņos izmocītie valdnieki nemaz nebija tik bagāti, taču viņiem vajadzēja tādiem izskatīties, lai saglabātu autoritāti padoto acīs.

Neteikšu, ka Gortnera grāmatas būtu izcila daiļliteratūra, taču viņš savām varonēm ir piegājis ar uzcītīgu mīlestību, ar vislielāko uzmanību vadot tās pa viņu dzīves līkločiem. Hronoloģiski pirmo Gortners ir uzrakstījis grāmatu par Izabellas meitu Huanu “Kastīlijas mantojums”, un būtībā tas ir jaušams stāstījumā − Izabellas grāmata atstāj labāku iespaidu. Grūti pateikt, kādēļ autors abos gadījumos ir izvēlējies stāstījumu pirmajā personā, jo sievietes personību es gan viņā nesajutu, taču pieņemu, ka tas palīdzējis romāna uzmanību koncentrēt uz galvenajām varonēm, viņu izjūtām, vēsturiskos notikumus atstājot otrā plānā. Un notikumu šī gadsimta laikā pietiktu divdesmit grāmatām…

Izabella nemaz nebija paredzēta valdnieces godam − viņu, kā jau visas karaļmeitas, gatavoja par diplomātisko ieroci un zilasiņu dzemdi, taču liktenis bija lēmis citādi, un Izabella bija unikāla ar to, ka apprecoties ar kaimiņu karalistes valdnieku Ferdinandu nebūt neatdeva vadības grožus viņa rokās, bet visu mūžu saglabāja zināmu Kastīlijas autonomiju. Romānā stipri jūtams, ka autoram Izabella ļoti patīk un viņš tai glaimo (man pat šķiet, ka spāņi vispār Izabellu glorificē), taču viņa noteikti nebija nekāds maija pumpuriņš − varas iegūšana, rekonkista, valsts reformas, reliģiskie strīdi, inkvizīcijas ieviešana (pa starpu sešas dzemdības) − tas prasa dzelzs raksturu un gribasspēku. Tādēļ Gortnera radīto apņēmīgo, bet saldeno Izabellas tēlu man prasītos zīmēt ar skarbākiem vaibstiem.

Quin.cdr“Kastīlijas mantojums” stāsta par Izbellas meitu Huanu jeb Huanu Trako (1479-1555). Kā otrā meita viņa tika izprecināta Filipam Skaistajam, Svētās Romas impērijas mantiniekam, taču tāpat kā māte neplānoti nonāca Kastīlijas tronī. Nezinu, kādus lāstus bija saņēmusi Izabella, taču viņas bērniem neveicās − troņmantinieks Huans nomira drīz pēc laulībām, viņa sieva dzemdēja nedzīvu meitiņu, vecākā meita nomira dzemdības, viņas dēls Manuels vēl pēc pāris gadiem, kā rezultātā par Kastīlijas mantinieci kļuva Huana.  Vēl viena Izabellas meita Marija, kura apprecēja Portugāles karali, sešpadsmit gados piedzemdēja 10 bērnus un klusi nomira, savukārt jaunākā Katalina kļuva par Aragonas Katrīnu un viņas stāsts ir apzelēts visās Tjūdoru hronikās. Huanas stāsts man bija atklājums, jo par viņu nezināju pilnīgi neko − iespējams, ka tas ir pat iespaidīgāks par Izabellas, taču Gortners pats godīgi atzīst, ka vēsturiskā materiāla ir bijis ļoti maz un daudz ko viņam nācies izdomāt. Tomēr nenoliedzams ir fakts, ka Huana nodzīvoja garu mūžu − 76 gadus, no kuriem 40 pavadīja ieslodzījumā kā psihiski nevesela. Gortners (un arī mūsdienu vēsturnieki) apšauba Huanas diagnozi, jo pārāk daudziem varaskāriem večiem tas bija izdevīgi. Diemžēl pirmais vecis sarakstā bija Huanas miesīgais tēvs Ferdinands, kurš pēc Izabellas nāves gribēja vienpersoniski valdīt, taču Huanai bija juridiskas tiesības viņam to neļaut darīt, bet saglabāt Kastīlijas troni saviem bērniem.

Lai arī Huanas stāsts ir uzrakstīts drīzāk sentimentālā romāna tradīcijās, tomēr (ņemot palīgā enciklopēdiju) tas bija tiešām aizraujošs ekskurss 16. gadsimta sākuma cīņā par varu. Huanu nodeva un izmantoja visi tuvinieki: māte, tēvs, vīrs, viņai nebija ietekmīgu draugu kā viņas mātei cīņā par varu, lielāko daļu mūža viņa pavadīja nebrīvē, taču savdabīgā veidā viņa panāca savu: viņas sešu bērnu mūžs bija viduslaikiem neraksturīgi garš un veiksmīgs, un dēls Kārlis (Charles V, Holy Roman Emperor) mantoja Izabellas un Ferdinanda Spāniju.

Nedaudz paskatījos Izabellai veltīto seriālu un Huanai − filmu, taču man tās šķita pārāk melodramatiskas. Taču abu sieviešu personības joprojām šķiet gana intriģējošas, lai vēlētos uzzināt kaut ko vairāk par Izabellas īstenoto valsts politiku un Huanas ieslodzījuma patiesiem iemesliem.

Parīze divās grāmatās: Klārks un Barda

1 komentārs

Stīvens Klārks. Ellīgs gads Parīzē / no angļu val. tulk. Ingrīda Krūmiņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Stephen Clarke. A Year in the Merde. 2004.)

Elizabete Barda. Pusdienas Parīzē / no angļu val. tulk. Ingrīda Krūmiņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Elizabeth Bard. Lunch in Paris. 2010.)

Paskatoties kalendārā, laikam jau būtu jāmeklē kādas saltas un sniegotas grāmatas, taču skats aiz loga liek justies lietaini un pelēcīgi. Diezgan apzināti gada noslēgumā esmu ieplānojusi lasīt “pavieglas” grāmatas (jo citādas man darba dēļ smadzenes neņem pretī), un gluži neviļus tās ir tā vai citādi saistītas ar Franciju. Vēl klāt piesviedīšu (jau tradicionāli) divas bērnu grāmatas un turpināšu lasīt Asmo aizpagājušo Ziemassvētku dāvanu (lai nomierinātu savu sirdsapziņu).

Vispār es nepiederu pie cilvēkiem, kas “ģībst, dzirdot frančus”, un Parīze jau nu galīgi nav mana pilsēta. Tādēļ loģiski paskaidrot, kāpēc es izlasīju divas diezgan viduvējas grāmatas par ārzemnieku piedzīvojumiem Parīzē, es jums nespēšu. Varbūt zemapziņā es vēlējos apliecinājumu, ka neesmu vienīgā, ko tracina franču snobisms un pasaules nabas sindroms.

Barda_Pusdienas ParīzēBarda ir ņujorkiete jeb precīzāk – Ņujorkas ebrejiete, kuras profesija kaut kādā veidā ir saistīta ar mākslas muzejiem (tas parādījās tik pastarpināti, ka atmiņā nepaliek); strādājusi Anglijā, satikusi francūzi un pārcēlusies dzīvot uz Parīzi. Diezgan ilgi viņai neizdodas dabūt darba atļauju, tad nu viņa dzīvo pa māju, apgūst franču virtuvi un vietējās ieražas. Pateicoties viņas kulinārajam hobijam, grāmatā ir diezgan daudz ēdiena recepšu, kas man šķita (ar pāris izņēmumiem) pārāk eksotiskas un dīvainas, lai būtu izmantojamas. Godīgi sakot, Bardas galvenās varones tēls mani no sākuma ļoti stipri kaitināja, bet grāmatas gaitā es pie viņas pieradu. Viņa varētu būt viena no tām manierīgajām, ar nazālu balsi apveltītajām amerikānietēm, kuras (par laimi) vismaz ir inteliģentas, tomēr uz eiropieti emocionāli iedarbojas kā zilonis trauku veikalā. Meitene diezgan ātri saprot, ka mājās apgūtās darbības metodes (kā no agresīva mārketinga rokasgrāmatām) Francijā vienkārši nestrādā, un būtībā visas grāmatas garumā cenšas saprast, vai viņas mīlestība ir tik stipra, lai paliktu dzīvot tik atšķirīgā no mājām Eiropas valstī.

Faktiski abas grāmatas visinteresantāk ir lasīt kā antropoloģisko pētījumu; redziet, man šķiet, ka latviešiem kā skaitliski mazākai tautai, pārceļoties uz svešu valsti, ir pierastāk pielāgoties mītnes zemei. Savukārt šai gadījumā anglis vai amerikānis, ierodoties Francijā, ir pilnīgi pārliecināts, ka viņa dzimtenes tradīcijas ir daudz labākas un francūži vienkārši ir muļķi, ka to nesaprot. Tas man atgādina neseno Latvijas “draudzeni” expateyeonlatvia, kura izmisīgi šeit centās iedibināt īru paražas (ceru, ka šobrīd Vācijā viņas dzīve rit mierā un harmonijā). Barda savu pielāgošanās stāstu risina diezgan maigi, sievišķīgi mīļā miera labad cenšoties rast kompromisu starp amerikāņu un franču kultūrām, un var teikt, ka viņai tas pat izdodās.

Francijā cilvēki bieži saka “nē”, lai tikai nodemonstrētu savu varenību, lai parādītu, ka nekas nevar notikt bez viņu atļaujas. Ir iespējams, ka ar šādu nolūku tiek aizslēgts pat lielveikals. Turpretī Savienotajās Valstīs cilvēki parāda savu varu, izmantojot iespēju pateikt “jā” un palīdzot visu nokārtot. Amerikāņi ir gatavi turēt lielveikalu atvērtu kaut stundu ilgāk, ja vien tā iespējams palīdzēt klientam.

Klārks_elligsStīvens Klārks savā attieksmē pret frančiem ir krietni skarbāks par Bardu – viņa ironiskajā romānā Parīze vispirms ir vieta, kur ārkārtīgi jāuzmanās no iekāpšanas suņa sūdos. Pols Vests ir autora alter ego – jauns un pašpārliecināts anglis, kas ierodas Parīzē pēc vietējā uzņēmēja uzaicinājuma. Ja Barda mums stāstīja par Parīzes ikdienu no inteliģentas mājsaimnieces skatu punkta, tad Klārks piedāvā lecīga angļa ironisko viedokli. Neko vairāk par Bardas varoni man tas Pols nepatika – šovinists (viņš tiešām domāja, ka pēc neliela flirta šefa sekretāre jau ir gatava ar viņu nodoties seksam dabavietas sieviešu tualetē?), uzpūtenis (nepatīk, ja ierēc, kā franči runā angliski, bet pats nejēdz pat franču sarunvalodu) un vispār rupeklis. Lai gan joki brīžiem bija smieklīgi. Un noderīgi padomi, kā pareizi pasūtīt kafiju Parīzē.

Vienīgi franči, es nodomāju, spēj sasniegt orgasmu, klausoties sevī. Absurds orālais sekss. Pašapkalpošanās.

Vienā lietā gan abos autoros valda pilnīga vienprātība – franču virtuve ir lieliska un viņu kulinārā gaume ir izmainījusies uz visiem laikiem. Bardas gadījumā pat diezgan konkrēti – viņa kopā ar vīru šobrīd ir atvērusi Provansā saldējuma kafejnīcu. Un Klārka romānā galvenais varonis ar viltību un jaunās pasijas palīdzību atver pats savu angļu tējnīcu.

Neesmu pārliecināta, vai šīs grāmatas bija vērts tulkot latviski, jo tā nav nekāda dižā daiļliteratūra (daži blogeri raksta labāk), arī izklaide diezgan viduvēja. Latviešu tulkojuma noformējums ir maldinošs un paviršs (manuprāt, grāmatu noformējumiem izmantot istockphoto vietni tomēr nav labais tonis, vismaz ne tāda līmeņa izdevniecībai). Iespējams, ka tādas grāmatas ir vajadzīgas kā neliela sāls šķipsna ēdienā, kas bagātina visādi citādi nomācoši saldo un jūsmīgo Parīzes aromātu.

Giliana Flinna “Neatrodamā” (2014)

4 komentāri

Giliana Flinna. Neatrodamā / no angļu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (Gillian Flynn. Gone Girl. 2012)

Rudenī, kā jau katru gadu, notiek R.I.P. izaicinājums, kas mudina lasīt visādus drebelīgus gabalus. Jāsāk man arī atskaitīties par izlasīto.

Flinna_NeatrodamaPirms astoņiem gadiem (2006.) iznāca pirmais amerikāņu rakstnieces Gilianas Flinnas krimiķis “Sharp Objects”, kurš kopā ar vēl diviem sekojošiem viņai ir nodrošinājis daudzas sajūsminātas lasītāju atsauksmes un romānu atrašanos bestselleru sarakstu augšgalā. Tie tiešām nav vienas dienas panākumi, tādēļ jau vismaz pāris gadus gaidīju, kad beidzot kāda Latvijas izdevniecība tulkos un izdos romānu, kas ir pie mums tik iecienītā detektīvžanra pārstāvis; laikam jau tas nupat ir noticis tikai tādēļ, ka šoruden viena pēc otras seko Flinnas romānu ekranizāciju pirmizrādes (bet visādi citādi es izdevēju loģiku (arī citu grāmatu sakarā) joprojām nesaprotu − vai labāk ir nopirkt izdošanas tiesības piecām švakām grāmatām vai arī vienam garantētam dižpārdoklim?) Lai nu kā − Flinnas trešais romāns ir iznācis latviski un sagādājis man pāris nemierīgu dienu, kamēr es beidzot uzzināju, kurš kuru tur piežmiedza.

Romāns “Neatrodamā” ieved lasītāju kāda laulātā pāra attiecību mudžeklī: Niks un Eimija Danni ir precēti jau piekto gadu un viņu laulībā parādījušās plaisas. Piektajā laulības gadadienā Eimija pazūd un pamazām policija gūst aizvien vairāk pierādījumu, ka pazušanā vainojams Niks. Romāna pirmajā daļā par notiekošo lasītājam stāsta Niks pirmajā personā un Eimijas dienasgrāmata, kas notikumus attēlo katrs no sava skatupunkta, diezgan atšķirīga, un ir interesanti minēt, kurš no viņiem fantazē vai pat melo.

Lai nevajadzētu tālāk stāstīt sižetu (kas galīgi nav vēlams) es varētu paprātot par to, cik svarīgi dzīvē ir agri iemācīties, ka mums nevienam nekas nav jāpierāda un jātēlo. Eimijas vecāki ir slavenas bērnu grāmatu sērijas autori, kuras galvenā varone ir superīgā Eimija; vecāki, protams, var teikt, ka grāmatu varone nav viņu meitas prototips, tomēr kaut kur zemapziņā bērnā iegulst vecāku gaidas. Ja apvieno to ar sabiedrības stereotipu, ka meitenei nav tiesību uz agresīvu, vardarbīgu rīcību un visi šie impulsi ir jāslāpē (kamēr zēnos tas tiek akceptēts), tad nav brīnums, ka Eimija izvēlas savu dzīvi veidot kā greizo spoguļu karaļvalsti. Nika situācija ir vienkāršāka: vardarbīgs tēvs, līdzatkarīga māte, bet viņš vienmēr ir labais puisītis. Romāna būtību var izteikt šādi: sociopāts ar narcisu satikās un tad visa pasaule brīnījās, kas notikās.

Nezinu, vai mēs šobrīd vairs vispār esam cilvēki, mēs − tie, kas esam tādi kā visi, uzauguši ar televīziju, filmām un tagad arī ar internetu. Piedzīvojuši nodevību, mēs zinām, kas jāsaka; ja nomirst tuvs cilvēks, mēs zinām, kas jāsaka. Ja sagribas tēlot ērzeli, pārgudreli vai stulbeni, mēs zinām, kas jāsaka. Mēs visi vadāmies pēc viena nopluskāta scenārija.

Otra tēma, kam autore pievērsusi pastiprinātu uzmanību, ir parādīt tiesu vides atkarību no medijiem. Faktiski iepriekšējo gadsimtu tiesu sistēma ar objektīvu zvērināto tiesu ir zaudēta, jo izslēgt no apkārtējās vides TV,  internetu, sociālos tīklus nav iespējams un svarīgākais vairs nav pierādījumi, bet apsūdzētā atstātais iespaids.

Flinnas romāns ir gana aizraujošs, lai apkampienā ar to pavadītu pāris dienas. Tai pašā laikā jānorāda, ka literārs šedevrs tas nav,  un man labprāt būt gribējies, lai autore lasītāju uzskata par mazliet gudrāku un piebremzē ar acīmredzamu uzvedināšanu uz noteiktiem secinājumiem. Bet fināls man patika − tā viņiem abiem arī vajag.

RIP9

Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

***

Ko ieliet meitenei, ja gribas ar viņu pārgulēt?

Romāna galvenais varonis Niks ir bāra īpašnieks, un kādā jaukā vakarā viņa bārā ienāk meitene, kura jau sen piesaistījusi viņa uzmanību. Meitene ir viņu griboša un Nikam kļūst aizvien turēties pretī viņas vilinājumam. Ar ko viņu uzcienāt? Meitene saka: “Dod , ko gribi, man patiks.”

Uztaisīju savu mīļāko dzērienu “Ziemassvētku rīts” − karstu kafiju ar aukstu piparmētru degvīnu. Iedzēru kopā ar viņu, un, kad viņa nodrebinājās un sāka smieties − ak, tie lielie, gaviļainie smiekli, − ielēju mums abiem vēl.

Pirmkārt, noskaidrosim, ka alkohols šeit nav degvīns, bet gan, kā minēts angļu tekstā  − peppermint schnapps. Un šnapsi, kā zināms, stipruma ziņā var būt ļoti dažādi − gan 50-grādīgi, gan tikai 15-grādīgi. Degvīna stiprums, savukārt, variē 38-40 grādu robežās. (un te nu rodas jautājums: cik stipru šnapsu ielēja Niks? Visticamāk, stipru, jo meitene nodrebinās (precīzāk būtu − noskurinās)).

Otrkārt, vai Niks taisīja kokteili vai kafiju un šnapsu pasniedza atsevišķi. Tekstā ir favorite drink un diez vai kokteilis būtu tik stiprs, lai no tā skurinātos. Vispirms man pat ideja par kafijas un šnapsa sajaukšanu šķita dīvaina, tomēr pēc pacietīgas guglēšanas es atradu dzēriena recepti, kas tomēr liecina, ka sajaukt ir iespējams praktiski visu, tātad − Bavārijas kafija. 15 ml piparmētru šnapsa, 15 ml Kahlua, 150 ml melnas kafijas sajauc un pievieno tējkaroti cukura; lej glāzē, pa virsu klāj putukrējumu un šokolādes skaidiņas. Būtībā tā ir tā pati īru kafija, tikai viskijs aizstāts ar šnapsu un Kahlua.  Otra variācija − Cool Cappucino Mint: 1 ½ daļa piparmētru šnapsa, 4 daļas aukstas kafijas ielej šeikerī ar ledu, šeiko un lej augstā glāzē, noklāj ar putukrējumu.

Santa shot: 1 part grenadine syrup, 1 part green creme de menthe, 1 part peppermint schnapps (via mixthatdrink.com)

Santa Shot: 1 part grenadine syrup, 1 part green creme de menthe, 1 part peppermint schnapps (via mixthatdrink.com)

Treškārt, dzēriena nosaukums “Ziemassvētku rīts”. Neizdevās man atrast kokteili vai dzērienu ar tādu nosaukumu. Principā piparmētru šnapsu, kā redzējām, jauc līdzīgā kokteilī, tomēr biežāk jaukšana notiek ar karstu šokolādi vai šokolādes liķieri. Piemēram, koteilis Christmas Mint Kiss: piepilda glāzi ar karstu šokolādi un pievieno šotiņu šnapsa; atkal rotā ar putukrējumu.

Jāsecina, ka Niks meitenei ir piedāvājis vienkāršu aukstu piparmētru šnapsa šotiņu, kuram uzdzer pa virsu karstu kafiju. Es gan tādu dzērienu nosauktu par “Sveicienu zobārstam” (kopā auksts un karsts) un pēc stundas dzeršanas (kā rakstīts romānā) tas var pārvērsties par “White Hug”, bet laikam jau Niks zināja, ko dara.

Трейси Шевалье “Прелестные создания” (2011)

3 komentāri

Трейси Шевалье. Прелестные создания / пер. с английского Г.Яропольского. – Москва: Эксмо, 2011. (Tracey Chevalier. Remarkable Creatures. 2009)

Shevalje__Prelestnye_sozdaniyaCilvēkiem ir dažādi vaļasprieki: kāds iedzer šņabīti pēc darba, kāds audzē dārzā gurķus, bet vēl kāds triviāli kolekcionē sērkociņu kārbiņas. Elizabetes Filpotas (Elizabeth Philpot) aizraušanās (varētu pat teikt − kaislība) bija senu fosīliju meklēšana Anglijas pludmalē. Jāpiebilst, ka tas notika 19. gs. sākumā, kad sievietēm, kur nu vēl lēdijām, rakņāšanās pa smiltīm netika uzskatīta par piedienīgu nodarbošanos. Elizabetei nebija bail no dīvaines slavas, tādēļ viņa savāca izcilu senu, pārakmeņojušos zivju kolekciju, kura šobrīd atrodas Oksfordas muzejā. Iespējams, Elizabetei pārvarēt apkārtējo aizspriedumus bija vieglāk tādēļ, ka viņas kaislībai bija līdzgaitniece − vietējā meitene Mērija Eninga (Mary Anning). Elizabete iepazinās ar Mēriju, kad tā bija tikai desmit gadus veca, bet jau pieredzējusi fosīliju meklētāja. 19. gs. sākumā paleozooloģija bija bērna autiņos, un tieši Mērija Eninga vēsturē iegājusi ar ihtiozaura un pleziozaura skeleta atrašanu. Ševaljē romāns, kas balstīts uz reāliem notikumiem, stāsta par divu neordināru sieviešu draudzību mūža garumā, kuras pamatos ir aizraušanās ar fosīlijām.

Lielākai daļai lasītāju Treisija Ševaljē, protams asociējas ar romānu un filmu “Meitene ar pērļu auskaru”. Filma man patika, grāmata − mazāk, tomēr pietiekoši, lai es izlasītu arī otru latviski tulkoto Ševaljē romānu “Dāma ar vienradzi” un pat papūlētos krieviski sameklēt Ševaljē debiju “The Virgin Blue”. Viņas pirmais romāns mani neiespaidoja, savukārt stāsts par viduslaiku Francijas paklāju audējiem gan ir palicis atmiņā. Tādēļ manā grāmatplauktā jau kādu laiku gaida “Burning Bright”, kura lasīšanu gan bremzē neglaimojošas atsauksmes. Bet no nejauši bibliotēkā ieraudzītās “Прелестные создания” es gan nespēju atturēties − tik intriģējoša un, galvenais neizsmelta, šķita pieteiktā tēma. Šobrīd lūkojos uz nesen iznākušo “The Last Runaway” par anglieti-kvēkeri, kas pārceļas uz ASV 19. gadsimta vidū.

Grāmata par sieviešu draudzību var būt diezgan nomācoša, jo bieži tiek uzskatīts, ka tāda nemaz nav iespējama (kam es nepiekrītu). Iespējams, sākumā Mērijas un Elizabetes draudzībai bija neliela mātišķuma pieskaņa, jo pēdējā ir gandrīz 20 gadus vecāka, tomēr dzīves laikā tā pāraug patiesā biedriskumā, pārdzīvojot arī nopietnus pārbaudījumus. Elizabete ir dzimusi londoniete, taču 25 gadu vecumā viņa kopā ar divām māsām pārceļas dzīvot uz Anglijas ziemeļu piekrastes pilsētiņu Laimrīdžisu (Lyme Regis). Iemesls ir skumjš − sieviešu vecāki ir miruši, savukārt brālis apprecas un māsu gada uzturnauda nesedz Londonas izdevumus. Izeja ir precības. Tomēr − ja lasīti Džeinas Ostinas romāni, tad aptuveni jābūt nojausmai, ka attiecīgajā laikmetā dižciltīga, bet nabadzīga jaunava nav pieprasīta prece laulību tirgū. Filpotiem pūra naudas pietiek tikai vienai māsai (jo tai ir smukas krūtis), tādēļ pārējās var cerēt tikai uz veiksmi.

Ja nu ir kaut kas, par ko mēs varam pateikties emancipācijai, tad tādu sieviešu kā Elizabete Filpota atbrīvošana no nepilnvērtības sajūtas: Elizabete nav skaista, bet viņai ir pētniecisks, ass prāts un zinātnieka tvēriens. Diemžēl 19. gadsimta pirmajā pusē viņa nevarēja iegūt izglītību un pilntiesīgi piedalīties akadēmiskā darbā, tādēļ pašmācības ceļā studēja tobrīd pieejamās grāmatas par paleozooloģiju, mudinot to darīt arī savu draudzeni Mēriju Eningu. Mērija ir citas šķiras cilvēks − nabadzīga galdnieka meitene, kurai fosīliju vākšana nav vaļasprieks, bet gan peļņas avots. Toreizējā Anglijā aizvēsturisko atlieku kolekcionēšana bija modē, lai gan vēl nemaz nebija skaidrs, kas tie īsti par kauliem. Interesanti, ka papildus stāstam par abu sieviešu dzīvi un situāciju fosīliju tirgū Ševaljē savus varoņus mudina uz pārdomām par zinātnes un reliģijas attiecībām. Tiešām, pierādījumi par tik senas pasaules eksistenci apšauba bībeliskās patiesības, tādēļ agrīnajiem paleontologiem vajadzēja pašiem priekš sevis izskaidrot arī morālas dabas pretrunas.

Grāmata man ļoti patika, jo laikam jau biju noilgojusies gan pēc laba vēsturiskā romāna, gan arī pēc jauniem stipro sieviešu tēliem, kuri turklāt balstīti reālās personībās. Visticamāk, ka mums ir grūti iedomāties, cik daudz apņēmības nepieciešams sievietei, lai veiktu iemīļotu, bet sabiedrības nesaprastu darbu laikmetā, kad vienai pastaigāties pa Londonas ielām skaitījās nepieklājīgi. Visi tie murgainie dzimumu un šķiriskie aizspriedumi…  Protams, grūti pateikt, vai abas sievietes bija laimīgas dzīvē, tomēr autore ar diezgan lielu pārliecību vēsta, ka meklējot un vācot fosīlijas aukstā un vējainā pludmalē, bet pēc tam identificējot un liekot kopā atrastās detaļas, viņas tādas bija gan.

Vēsturiskais romāns, kurā Džeinas Ostinas cienīgas varones tukšas nopūtas par neizdevušos mīlas dēku aizstāj ar pārakmeņojušos atlieku pulēšanu. Un dara to sekmīgi, jo 2010. gadā Londonas Karaliskā biedrība nosauca desmit britu sievietes, kuras visvairāk ietekmējušas zinātnes attīstību, un to skaitā bija arī Mērija Eninga.

Kormaks Makārtijs “Ceļš” (2008)

5 komentāri

Kormaks Makārtijs. Ceļš / no angļu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: AGB, 2008. (Cormac McCarthy. The Road. 2006)

Makartijs_CelsKad Sīzifs man Ziemassvētkos uzdāvināja Makārtija “Ceļu”, es nopriecājos, jo minētā grāmata jau kādu laiku bija drīzumā lasāmo sarakstā. Pirmkārt, million.com sarakstā kā viena no labākajām 21. gadsimta pirmās desmitgades grāmatām, otrkārt, kā spilgta antiutopija. Pēc izlasīšanas es saprotu, kādēļ, iespējams, gluži instinktīvi, biju bīdījusi grāmatu tālāk pa savu lasīšanas sarakstu: tas ir viens no depresīvākajiem daiļdarbiem, ko jebkad esmu lasījusi. Vispār tā ir tik depresīva, ka to varētu pārdot kopā ar ziepēm un striķi.

Pa Amerikas ceļu iet tēvs un dēls. Varbūt “iet” nebūtu pareizi teikts, jo būtībā viņi izmisīgi pūlas tikt uz priekšu. Pirms apmēram desmit gadiem pasaulē ir noticis kaut kas briesmīgs, un no iepriekšējā nekas daudz nav palicis pāri: melna, nedzīva zeme, koku skeleti, izlaupītas mājas, pamesti līķi, no debesīm birst pelni. Tēvs cenšas atrast kaut ko ēdamu, pārsvarā meklējot konservus pamestās ēkās, pūlas sasildīt sevi un dēlu. Turklāt viņiem ir ļoti jāuzmanās no citiem cilvēkiem, jo apkārt klejo mežoņi−cilvēkēdāji un uzticēties nevar nevienam. Bēdu ieleja bez sākuma un gala, bet tēvs ir ieņēmis galvā, ka viņiem ir jāaiziet līdz okeānam, un šis mērķis viņam ir kā pēdējā cerība.

Makārtijs raksta tādā īpatnējā, aprautā stilā, neļaujoties īpašai emocionalitātei, tomēr nekautrējoties no neglītām, brutālām epizodēm. Tēva un dēla dialogi ir strupi, lai arī noprotams, ka tēvs ir pūlējies stāstīt par iepriekšējo pasauli un veidot kādu leģendu par viņu tagadējo dzīvi. Dēls pazīst tikai izmisīgu cīņu par izdzīvošanu, lai gan, godīgi sakot, man vienbrīd šķita, ka viņš ir tēva izdomu auglis, tāda savdabīga personalizēta sirdsapziņa, lai saglabātu cilvēcību līdz pēdējam.

Grūti iedomāties, ka romānu varētu paņemt un izraut cauri pāris piegājienos; es lasīju nelieliem gabaliem, lai nenokļūtu pārāk drūmā noskaņojumā. Vispār jau aprakstītais TIEŠĀM var notikt, un ASV ir veselas biedrības, kas izveidojušas pazemes patvertnes ar ūdens un konservu noliktavām. Tikai − ja augsne un ūdens ir miruši, tad ar konserviem mūžu nenodzīvosi.

Nav jau viegli izdomāt, kā vērtēt grāmatu, kuras iespaidā pieklust dzīvotgriba, ļoti jau nu bezcerīga un nospiedoša ir Makārtija distopija. Mulsina atvērtais fināls, jo beigām būtu jābūt sliktām, tomēr autors izvēlējies būt maigs. Tikai − cik ilgi? Atliek tikai paļauties uz cilvēka sīksto dabu − nezāles tik viegli neiznīkst.

Anita Amirrezvani “Ziedu asinis” (2013)

5 komentāri

Anita Amirrezvani. Ziedu asinis / no angļu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Zvaigzne, 2013. (Anita Amirrezvani. The Blood of Flowers. 2007)

Amirrezvani_ZieduKatram stāstam ir pirmais teikums, kas atver durvis uz nezināmu pasauli. Anita Amirrezvani romānu uzsāk ar tradicionālo izteicienu, kas ievada irāņu teiksmas un pasakas: “Visupirms nebija, un pēc tam bija. Pirms Dieva nebija neviena.”

Sākšu arī es. Reiz dzīvoja meitene, kuras dzīves ceļš likās jau nosprausts: agras laulības un rāma sievas dzīve nabadzīgā Irānas ciemā. Tomēr ļaunā asteszvaigzne izkaisīja debesīs aukstas, baltas bēdu sēklas, un visa dzīve sagriezās šķērsām. Meitene meklēja glābiņu tālā pilsētā pie bagāta radinieka, kur katru dienu vajadzēja pierādīt savu lietderību. Tam līdzēja viņas mērķtiecīgais raksturs un zinātkāre, kas palīdzēja apgūt paklāju aušanas mākslu.

Persija 17. gadsimta sākumā nav tā valsts un periods, par kuru ierasts rakstīt mūsu vēstures grāmatās. Kamēr Eiropu plosa Trīsdesmitgadu karš, bet Rīgu ieņem zviedri, tālajā Austrumu zemē jau pāris gadu desmitus ir nostiprinājies viens no ievērojamākiem Savafīdu dinastijas pārstāvjiem šāhs Abass (1571-1629). Abass bija enerģisks, tālredzīgs valdnieks, veiksmīgs karavadonis, kura laikā sekmīgi attīstījās dažādi mākslas veidi. Šāha jaunā galvaspilsēta – Isfahāna tika uzcelta praktiski no jauna un līdz pat šim laikam ir slavena ar islāmisko arhitektūru un mākslu. Grāmatas galvenā varone ieiet pilsētā, kurā burtiski nupat ir pabeigts milzīgais Pasaules atspulga laukums (Naqsh-e Jahan Square), kura malās atrodas šāha personiskā mošeja (Sheikh Lutfollah Mosque), šāha pils (Ālī Qāpū), ieeja Lielajā bazārā (Isfahan Bazaar) un Piektdienas mošeja ((The Shah Mosque). Tik skaistām celtnēm ir vajadzīgas skaists iekārtojums, un viena no tā rotām ir paklāji, kuru darināšanas māksla šāha Abasa laikā sasniedza ziedu laikus.

Lūkojoties uz liela meistara darinātu paklāju, mēs redzam bezgalības krāšņumu − aizplīvurotu, taču bezgala tuvu, tuvāku nekā pulss dzīslā pie kakla. Ziedi un koki stāsta par paradīzes priekiem, un paklāja vidū ir kaut kas tāds, kas allaž dāvā sirdij mieru. Tur tirkīzzilā ūdenī peld balts lotoszieds, un šis baltais brīnums uzrunā labāko sirdī, tas mūs iesaista lielās vienotības lokā.

A Sickle-Leaf Vine Scroll and palmette “Vase” Technique rug probably Kirman South East Persia $33,765,000 at Sotheby’s NY (June, 2013)

A Sickle-Leaf Vine Scroll and palmette “Vase” Technique rug probably Kirman South East Persia, first half 17th century (2.67 by 1.96m.) $33,765,000 at Sotheby’s NY (June, 2013)

Galvenā varone, kurai stāsta sākumā ir tikai 14 gadi, jau ir prasmīga paklāju darinātāja, tomēr, nokļūstot sava mirušā tēva pusbrāļa Gostahama paspārnē, kurš ir šāha paklāju darbnīcas meistara palīgs krāsu piemeklēšanā (tikpat smalks amats, cik visa paklāju darināšana), viņa saprot, cik daudz vēl jāmācās. Meitene ir apsēsta ar paklāju darināšanu, bet… viņa ir meitene un ceļš uz profesionālu darbnīcu viņai ir liegts. Gostahams viņu māca mājas kārtībā, pa starpu saimniecības darbiem atļaujot aust savu paklāju, tomēr 17. gadsimta Persijā piecpadsmitgadīgai meitenei ir pēdējais laiks precēties. Te nu sākas stāsts par vienu no islāma laulību variācijām − pagaidu laulības sīge, kas islāmā tiek juridiski atzītas, bet būtībā ir aizsegs konkubinātam vai pat prostitūcijai. Dižciltīgas un bagātas ģimenes savas meitas sīgē neprecinātu, bet varonei nav lielas izvēles: viņai nākas gan pieņemt vīru, gan arī apgūt gultas prasmes, kas tam liktu pagarināt laulību līgumu.

Romāna gaitā galvenā varone no bērna pārtop par jaunu sievieti, kurai jāapgūst smalkā izdzīvošanas prasme daudzslāņainajā un prasīgajā islāma pasaulē. Apkārtējie cilvēki vēlas, lai varone būtu paklausīgs ierocis viņu vēlmju izpildīšanā, bet  viņai ir pārāk neatkarīgs raksturs, lai pazemīgi apglabātu savas vēlmes. Jaunības maksimālismā viņa pieļauj kļūdas, kas ir gandrīz liktenīgas, bet laikus attopas un turpina ceļu uz savu mērķi.

Arī tu kaut ko esi vēlējies, bet esi sapratusi, ka ne vienmēr ir iespējams dabūt to, ko sirds kāro. Tagad tu vēlies izlabot savas kļūdas. Dari to – un esi kā datele, kas pieņemas saldmē, lai cik akmeņaina un skarba ir zeme, kas to baro.

Jāatzīst, ka paklāji kā interjera priekšmets man ir vienaldzīgi, tomēr paklāju darināšana un jebkuri citi rokdarbi ļoti interesē. Paklāju darinātāja 17. gadsimta Irānā šķiet pavisam eksotisks salikums, kas šajā romānā ir izaudzis ļoti patīkamā – izglītojošā un izklaidējošā stāstā. Vislielākais paldies autorei, ka viņa ne mirkli nav nolaidusies līdz tīksmainam aprakstam par Austrumu sievietes sūro likteni, bet radījusi ilūziju, kas ļauj uz brīdi ieskatīties persiešu mājās, pirtīs, tirgos un mošejās un ļauj lasītājam pašam izveidot viedokli. Galvenā varone ir stipra un radoša personība, kas romāna izskaņā ar savu rīcību patīkami pārsteidz.

Viens no persiešu tradicionālajiem cienastiem ir gooshfil (elephant ears) − salda maizīte, kuru pasniedz kopā ar sāļu piparmētru jogurta dzērienu doogh. Saldais un sāļais kopā veido interesantu kombināciju, un tā ir noticis arī šajā romānā: saldā, pasakām un erotiskām vēsmām bagātinātā maizīte ir sajukusies ar rūgtenu, asarām slacītu dzīves īstenību. Grāmata, kuru es biju gatava pieskaitīt meiteņu romānu pulkam, atklājās kā skaists ceļojums Tuvo Austrumu vēsturē un kādas jaunas mākslinieces dzīvē.

 

Older Entries