Sākumlapa

Kormaks Makārtijs “Ceļš” (2008)

5 komentāri

Kormaks Makārtijs. Ceļš / no angļu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: AGB, 2008. (Cormac McCarthy. The Road. 2006)

Makartijs_CelsKad Sīzifs man Ziemassvētkos uzdāvināja Makārtija “Ceļu”, es nopriecājos, jo minētā grāmata jau kādu laiku bija drīzumā lasāmo sarakstā. Pirmkārt, million.com sarakstā kā viena no labākajām 21. gadsimta pirmās desmitgades grāmatām, otrkārt, kā spilgta antiutopija. Pēc izlasīšanas es saprotu, kādēļ, iespējams, gluži instinktīvi, biju bīdījusi grāmatu tālāk pa savu lasīšanas sarakstu: tas ir viens no depresīvākajiem daiļdarbiem, ko jebkad esmu lasījusi. Vispār tā ir tik depresīva, ka to varētu pārdot kopā ar ziepēm un striķi.

Pa Amerikas ceļu iet tēvs un dēls. Varbūt “iet” nebūtu pareizi teikts, jo būtībā viņi izmisīgi pūlas tikt uz priekšu. Pirms apmēram desmit gadiem pasaulē ir noticis kaut kas briesmīgs, un no iepriekšējā nekas daudz nav palicis pāri: melna, nedzīva zeme, koku skeleti, izlaupītas mājas, pamesti līķi, no debesīm birst pelni. Tēvs cenšas atrast kaut ko ēdamu, pārsvarā meklējot konservus pamestās ēkās, pūlas sasildīt sevi un dēlu. Turklāt viņiem ir ļoti jāuzmanās no citiem cilvēkiem, jo apkārt klejo mežoņi−cilvēkēdāji un uzticēties nevar nevienam. Bēdu ieleja bez sākuma un gala, bet tēvs ir ieņēmis galvā, ka viņiem ir jāaiziet līdz okeānam, un šis mērķis viņam ir kā pēdējā cerība.

Makārtijs raksta tādā īpatnējā, aprautā stilā, neļaujoties īpašai emocionalitātei, tomēr nekautrējoties no neglītām, brutālām epizodēm. Tēva un dēla dialogi ir strupi, lai arī noprotams, ka tēvs ir pūlējies stāstīt par iepriekšējo pasauli un veidot kādu leģendu par viņu tagadējo dzīvi. Dēls pazīst tikai izmisīgu cīņu par izdzīvošanu, lai gan, godīgi sakot, man vienbrīd šķita, ka viņš ir tēva izdomu auglis, tāda savdabīga personalizēta sirdsapziņa, lai saglabātu cilvēcību līdz pēdējam.

Grūti iedomāties, ka romānu varētu paņemt un izraut cauri pāris piegājienos; es lasīju nelieliem gabaliem, lai nenokļūtu pārāk drūmā noskaņojumā. Vispār jau aprakstītais TIEŠĀM var notikt, un ASV ir veselas biedrības, kas izveidojušas pazemes patvertnes ar ūdens un konservu noliktavām. Tikai − ja augsne un ūdens ir miruši, tad ar konserviem mūžu nenodzīvosi.

Nav jau viegli izdomāt, kā vērtēt grāmatu, kuras iespaidā pieklust dzīvotgriba, ļoti jau nu bezcerīga un nospiedoša ir Makārtija distopija. Mulsina atvērtais fināls, jo beigām būtu jābūt sliktām, tomēr autors izvēlējies būt maigs. Tikai − cik ilgi? Atliek tikai paļauties uz cilvēka sīksto dabu − nezāles tik viegli neiznīkst.

Anita Amirrezvani “Ziedu asinis” (2013)

5 komentāri

Anita Amirrezvani. Ziedu asinis / no angļu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Zvaigzne, 2013. (Anita Amirrezvani. The Blood of Flowers. 2007)

Amirrezvani_ZieduKatram stāstam ir pirmais teikums, kas atver durvis uz nezināmu pasauli. Anita Amirrezvani romānu uzsāk ar tradicionālo izteicienu, kas ievada irāņu teiksmas un pasakas: “Visupirms nebija, un pēc tam bija. Pirms Dieva nebija neviena.”

Sākšu arī es. Reiz dzīvoja meitene, kuras dzīves ceļš likās jau nosprausts: agras laulības un rāma sievas dzīve nabadzīgā Irānas ciemā. Tomēr ļaunā asteszvaigzne izkaisīja debesīs aukstas, baltas bēdu sēklas, un visa dzīve sagriezās šķērsām. Meitene meklēja glābiņu tālā pilsētā pie bagāta radinieka, kur katru dienu vajadzēja pierādīt savu lietderību. Tam līdzēja viņas mērķtiecīgais raksturs un zinātkāre, kas palīdzēja apgūt paklāju aušanas mākslu.

Persija 17. gadsimta sākumā nav tā valsts un periods, par kuru ierasts rakstīt mūsu vēstures grāmatās. Kamēr Eiropu plosa Trīsdesmitgadu karš, bet Rīgu ieņem zviedri, tālajā Austrumu zemē jau pāris gadu desmitus ir nostiprinājies viens no ievērojamākiem Savafīdu dinastijas pārstāvjiem šāhs Abass (1571-1629). Abass bija enerģisks, tālredzīgs valdnieks, veiksmīgs karavadonis, kura laikā sekmīgi attīstījās dažādi mākslas veidi. Šāha jaunā galvaspilsēta – Isfahāna tika uzcelta praktiski no jauna un līdz pat šim laikam ir slavena ar islāmisko arhitektūru un mākslu. Grāmatas galvenā varone ieiet pilsētā, kurā burtiski nupat ir pabeigts milzīgais Pasaules atspulga laukums (Naqsh-e Jahan Square), kura malās atrodas šāha personiskā mošeja (Sheikh Lutfollah Mosque), šāha pils (Ālī Qāpū), ieeja Lielajā bazārā (Isfahan Bazaar) un Piektdienas mošeja ((The Shah Mosque). Tik skaistām celtnēm ir vajadzīgas skaists iekārtojums, un viena no tā rotām ir paklāji, kuru darināšanas māksla šāha Abasa laikā sasniedza ziedu laikus.

Lūkojoties uz liela meistara darinātu paklāju, mēs redzam bezgalības krāšņumu − aizplīvurotu, taču bezgala tuvu, tuvāku nekā pulss dzīslā pie kakla. Ziedi un koki stāsta par paradīzes priekiem, un paklāja vidū ir kaut kas tāds, kas allaž dāvā sirdij mieru. Tur tirkīzzilā ūdenī peld balts lotoszieds, un šis baltais brīnums uzrunā labāko sirdī, tas mūs iesaista lielās vienotības lokā.

A Sickle-Leaf Vine Scroll and palmette “Vase” Technique rug probably Kirman South East Persia $33,765,000 at Sotheby’s NY (June, 2013)

A Sickle-Leaf Vine Scroll and palmette “Vase” Technique rug probably Kirman South East Persia, first half 17th century (2.67 by 1.96m.) $33,765,000 at Sotheby’s NY (June, 2013)

Galvenā varone, kurai stāsta sākumā ir tikai 14 gadi, jau ir prasmīga paklāju darinātāja, tomēr, nokļūstot sava mirušā tēva pusbrāļa Gostahama paspārnē, kurš ir šāha paklāju darbnīcas meistara palīgs krāsu piemeklēšanā (tikpat smalks amats, cik visa paklāju darināšana), viņa saprot, cik daudz vēl jāmācās. Meitene ir apsēsta ar paklāju darināšanu, bet… viņa ir meitene un ceļš uz profesionālu darbnīcu viņai ir liegts. Gostahams viņu māca mājas kārtībā, pa starpu saimniecības darbiem atļaujot aust savu paklāju, tomēr 17. gadsimta Persijā piecpadsmitgadīgai meitenei ir pēdējais laiks precēties. Te nu sākas stāsts par vienu no islāma laulību variācijām − pagaidu laulības sīge, kas islāmā tiek juridiski atzītas, bet būtībā ir aizsegs konkubinātam vai pat prostitūcijai. Dižciltīgas un bagātas ģimenes savas meitas sīgē neprecinātu, bet varonei nav lielas izvēles: viņai nākas gan pieņemt vīru, gan arī apgūt gultas prasmes, kas tam liktu pagarināt laulību līgumu.

Romāna gaitā galvenā varone no bērna pārtop par jaunu sievieti, kurai jāapgūst smalkā izdzīvošanas prasme daudzslāņainajā un prasīgajā islāma pasaulē. Apkārtējie cilvēki vēlas, lai varone būtu paklausīgs ierocis viņu vēlmju izpildīšanā, bet  viņai ir pārāk neatkarīgs raksturs, lai pazemīgi apglabātu savas vēlmes. Jaunības maksimālismā viņa pieļauj kļūdas, kas ir gandrīz liktenīgas, bet laikus attopas un turpina ceļu uz savu mērķi.

Arī tu kaut ko esi vēlējies, bet esi sapratusi, ka ne vienmēr ir iespējams dabūt to, ko sirds kāro. Tagad tu vēlies izlabot savas kļūdas. Dari to – un esi kā datele, kas pieņemas saldmē, lai cik akmeņaina un skarba ir zeme, kas to baro.

Jāatzīst, ka paklāji kā interjera priekšmets man ir vienaldzīgi, tomēr paklāju darināšana un jebkuri citi rokdarbi ļoti interesē. Paklāju darinātāja 17. gadsimta Irānā šķiet pavisam eksotisks salikums, kas šajā romānā ir izaudzis ļoti patīkamā – izglītojošā un izklaidējošā stāstā. Vislielākais paldies autorei, ka viņa ne mirkli nav nolaidusies līdz tīksmainam aprakstam par Austrumu sievietes sūro likteni, bet radījusi ilūziju, kas ļauj uz brīdi ieskatīties persiešu mājās, pirtīs, tirgos un mošejās un ļauj lasītājam pašam izveidot viedokli. Galvenā varone ir stipra un radoša personība, kas romāna izskaņā ar savu rīcību patīkami pārsteidz.

Viens no persiešu tradicionālajiem cienastiem ir gooshfil (elephant ears) − salda maizīte, kuru pasniedz kopā ar sāļu piparmētru jogurta dzērienu doogh. Saldais un sāļais kopā veido interesantu kombināciju, un tā ir noticis arī šajā romānā: saldā, pasakām un erotiskām vēsmām bagātinātā maizīte ir sajukusies ar rūgtenu, asarām slacītu dzīves īstenību. Grāmata, kuru es biju gatava pieskaitīt meiteņu romānu pulkam, atklājās kā skaists ceļojums Tuvo Austrumu vēsturē un kādas jaunas mākslinieces dzīvē.

 

Viljams Bērtons Makormiks “Ļeņina harēms” (2014)

Komentēt

Viljams Bērtons Makormiks. Ļeņina harēms / no angļu val. tulk. Andžela Šuvajeva. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (William Burton McCormick. Lenin’s Harem. 2012).

Makormiks_Lenina haremsGrāmata, kuru sarakstījis amerikāņu rakstnieks par latviešu strēlniekiem, man šķita ļoti intriģējoša. Tomēr izturējos pret to piesardzīgi, jo gadīties jau var visādi. Par lasīšanu mani pārliecināja intervija ar autoru (“Ar Latviju apsēstais”, Kultūras Diena, 6. marts), kurā stāstīts, ka grāmata uzrakstīta pēc septiņu gadus ilgiem pētījumiem un materiālu krāšanas par Latvijas 20. gs. pirmās puses vēsturi. Turklāt izlasīju, ka manuskriptu pirms publicēšanas lasījuši vēsturnieki, kas gaisināja šaubas par romāna vēsturisko precizitāti.

Grāmatas galvenais varonis ir baltvācu barona jaunākais dēls Viktors Rūks, kura mūžs ir raibs kā dzeņa vēders — 1905. gada revolūciju viņš pieredz kā mazs zēns, tam seko dienests Krievijas armijā un baltvācietim neierasta piesliešanās Sarkanajai armijai, dienot Kremlim pietuvinātajos latviešu strēlnieku pulkos. Pēc kara Viktors vēlas dzīvot mierīgu augstskolas pasniedzēja dzīvi, tomēr tai nav lemts būt ilgai — viņu atrod arī 1941. gada 14. jūnijs. Autors ir izvēlējies par romāna galveno varoni attēlot baltvācieti, jo uzskatījis, ka viņam kā ārzemniekam būs vieglāk izpausties caur cilvēku, kas it kā stāv ārpusē. Grūti pateikt, cik lielā mērā baltvāciešiem ir iespējams stāvēt ārpusē, jo Latvijas vēsturē viņi ir iestiguši dziļi un pamatīgi, turklāt no savas ģimenes ietekmes un audzināšanas atkratīties arī nevar – to romāna garumā autors uzsver kā vienu no Viktora rakstura šķautnēm: duālisms, svaidīšanās starp ģimenes principiem un paša iegūto pieredzi.

Kopumā romāns lasījās raiti, Viktora strēlnieka gaitas bija pat diezgan aizraujošas. Man patika, ka autors necenšas ar varītēm izskaidrot katrai ainai vēsturisko kontekstu, bet diezgan harmoniski ievij tekstā norādes uz notiekošo, tādējādi romāns nepārvēršas par literāri—vēsturisku mācību grāmatu. No otras puses, tā tomēr ir bijusi milzu drosme — pirmajam romānam ņemt ārkārtīgi smagu un sarežģītu vēstures posmu un mēģināt to pieradināt — vienā katlā censties savienot baltvācu muižniecību, kara cīņas, latviešu atbrīvošanas cīņu idejas,  komunistus, deportāciju, padomju varu Latvijā… te ir materiāls pāris bieziem sējumiem, nevis nieka 300 lappusēm. Iespējams, labāka ideja būtu bijusi izvērst romāna darbību līdz Pirmā pasaules kara beigām, līdz ar to visam strēlnieku posmam varētu veltīt galveno uzmanību, tai skaitā arī pašam Ļeņina harēmam. Romāna otrā puse par starpkaru perioda Latviju man patika mazāk, jo bieži sevi pieķēru domājot, vai dzīvē tas vispār varētu notikt. Varbūt baltvācieša Viktora Rūka un viņa sievas — komunistes Kaivas personību dziļāka atklāšana spētu pārliecināt, ka tādas ideoloģiski dīvainas laulības vispār ir iespējamas, kā arī Viktora brāļa Otomāra mefistofeliskajam tēlam nekaitētu kādas cilvēcīgākas iezīmes. Visumā es varētu teikt, ka autors ir veiksmīgi ticis galā ar vēsturisko materiālu, tomēr personību raksturojumam pietrūkst dziļuma un rīcības motivācijas.

Makormika grāmata vispirms ir iznākusi angļu valodā un no amerikāņu lasītājiem saņēmusi pārsvarā pozitīvas atsauksmes, kas ļoti iepriecina. Vismaz vēl kāda grāmata, kur ieteikt interesentiem par Latviju. Interesanti, ka amerikāņus nav mulsinājis grāmatas nosaukums — man gan nācās interesentiem skaidrot, ka es nelasu par Ļeņina brūtēm 🙂 Varbūt Latvijas tirgum būtu bijis lietderīgi izvēlēties citu nosaukumu, jo mēs esam vairāk pieraduši pie trauksmainām metaforām un dziļdomīgām izteiksmēm. Varētu paburkšķēt arī par grāmatas vāka noformējumu, kurš vairāk atgādina kādu neveiklu bildīšu sakompilējumu ar patizlu burtu dizainu.

Makormiks ir izdarījis Latvijai lielu pakalpojumu, uzrakstot grāmatu, kura plaši un vispusīgi atspoguļo Latvijai tuvas vēstures tēmas. Cerams, ka arī latviešu lasītājs spēs novērtēt viņa pūles, jo man tiešām bija interesanti lasīt par Viktora Rūka trauksmainās dzīves līkločiem.

Elijs Vīzels “Nakts” (2001)

Komentēt

Elijs Vīzels. Nakts / no angļu val. tulk. Guntis Dišlers. – Rīga: Jumava, 2001. (Elie Wiesel. Night. 1955)

vizels_naktsElija Vīzela grāmata ir no tām, kuru izlasa vienā piegājienā. Pirmkārt, tādēļ, ka tā ir tikai nedaudz biezāka par 100 lappusēm, otrkārt, tāda veida grāmatas ir emocionāli smagi saņemties atvērt vēlreiz.  Atmiņas par koncentrācijas nometni nav nekāda pastaiga gar upi ievziedu laikā.

Elijs Vīzels (1928) ir Nobela Miera prēmijs laureāts (1986), rakstnieks un sabiedriskais darbinieks. Otrā pasaules kara laikā Rumānijas pilsēta Sigeta (tagad Sigetumarmacjeja) nonāca Ungārijas pārvaldībā, un visi ebreji tika pārvietoti uz geto. 1944. gada maijā vācu armijai tika atļauts visus geto iedzīvotājus izvest uz Aušvicas koncentrācijas nometni, Elijs un viņa ģimene – tēvs, māte un trīs māsas bija izvedamo skaitā. Kopumā no reģiona deportēja 33 tūkstošus ebreju. Nometnē vīriešus atdalīja no sievietēm, māti ar jaunāko māsu uzreiz nosūtīja uz gāzes kameru. Elijs palika kopā ar tēvu – pusaudzis un vīrs pēc piecdesmit. Es domāju, ka diez vai ir jāstāsta par koncentrācijas nometnes ikdienu, cilvēki centās izdzīvot, saglabājot cilvēcību un arī cerību – ticot, ka ļaunums nevar būt tik bezgalīgs un neaptverams. 8 mēnešus Elijs ar tēvu nostradā Bunā, bet 1945. gadā vācu armija saprot, ka beigas ir tuvu, tādēļ Bunas ieslodzītos pārdzen uz Būhenvaldi. Death march nozīmē, ka novārdzinātus cilvēkus dzen pa sniegu kilometriem tālu uz dzelceļa staciju, kur salādē vagonos un vairākas dienas bez ūdens un pārtikas ved uz nākamo punktu. Elija vagonā iekāpa simts cilvēku, izkāpa ducis, starp tiem arī Elijs ar tēvu. Būhenvaldē tēvs kļuva vārgāks ar katru dienu, līdz janvāra beigās nomira. Elijs 11. aprīlī sagaidīja ASV armijas ienākšanu.

Pieņemsim, ka mums patīk skatīties dramatisku kino par holokaustu, kurā ciešanu mākti cilvēki dalās ar pēdējām maizes drupačām. Vai tā bija arī dzīvē? Tā gadījās, bet Vīzels ir godīgs — pilnīgi nobadinātie cilvēki kādā brīdī pilnīgi zaudēja sajēgu un kļuva par dzīvniekiem. Vēl vairāk – aukstuma un sāpju mākti viņi zaudēja savu izdzīvošanas instinktu un vienkārši apgūlās sniegā, lai aizmigtu uz visiem laikiem. Vīzels ir godīgs pat pret sevi un atzīst, ka tēva nāves brīdī viņš sajūtas atvieglots, jo ir kļuvis pārāk smagi pierunāt dzīvot izmisušu vīru.

Saspiedušies cieši kopā, lai turētos pretī aukstumam, ar tukšu un tajā pašā laikā smagu galvu, smadzenēs grimstošu atmiņu atvars. Vienaldzība nokāva garu. Šeit vai citur – kāda starpība? Nomirt šodien vai rīt, vai vēlāk? Nakts bija gara, tai nebija beigu.

Holokausts ir vēstures daļa, kuru gribas apiet, jo tā ir ļoti neglīta un šausminoša. Un jāatzīst, ka ar prātu nav iespējams saprast, kā tik tālu var nonākt — vai tā bija kaut kāda hipnoze vai masveida halucinācijas, kam tika pakļauta vācu armija un izpildīgie nacisti, jo tikai zombiju ganāmpulks var darīt tādas lietas, kuras normālā stāvoklī tiek klasificētas kā masveida slepkavības. Tomēr holokaustu nevar ne aizmirst, ne uzskatīt par vēstures daļu, jo neiecietība un naids pret citādo sabiedrībā uzplaukst ātri un izraisa negaidīti postošas sekas.

 

Viljams Stairons “Sofijas izvēle” (1999)

5 komentāri

Viljams Stairons. Sofijas izvēle /no angļu val. tulk. Ilga Melnbārde. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1999. (William Styron. Sophie’s Choice. 1979.)

“Sofijas izvēle” ir grāmata, kuru es ļoti ilgi taisījos lasīt, pārāk ilgi lasīju un nekādi nevaru saņemties uzrakstīt atsauksmi. Vai tas nozīmē, ka grāmata man nepatika? Varbūt. Ne gluži.

Aina no filmas "Sophie's Choice" (1982)

Aina no filmas “Sophie’s Choice” (1982)

Janvārī ieklīdusi holokausta tēmā, es nolēmu, ka beidzot varētu būt pienācis laiks lasīt arī Stairona “Sofijas izvēli”, par kuru uzzināju jau pasen, pētot Merilas Strīpas filmogrāfiju un lasot par to, cik emocionāli grūti viņai šī loma nākusi. Sofija Zavistovska ir poliete, kura pēc Otrā pasaules kara ir emigrējusi uz ASV un pamazām pūlas iejusties citā pasaulē, citā valodā. Kara laikā viņa ir zaudējusi visu ģimeni, pabijusi Aušvicā, no kuras brīnumainā kārtā ir iznākusi dzīva, tomēr joprojām nejūtas vesela ne garīgi, ne fiziski. Amerikā Sofijai palīdz nejauši satiktais Nātans, inteliģents un bagāts ebrejs — abi kopā viņi gan kaislīgi mīlējas, gan nejauki plēšas. Romāna galvenais stāstnieks gan ir Stingo — 22 gadus jauns, garš un kalsns jauneklis, kurš ir nolēmis kļut par rakstnieku, tādēļ izmanto tēva piešķirto naudu, lai apmestos kādā Ņujorkas namā un mēģinātu uzrakstīt savu pirmo romānu. Šajā sārtajā Bruklinas mājā arī satiekas Stingo, Sofija un Nātans, lai kļūtu par tuviem draugiem.

Jau no paša sākuma ir skaidrs, ka grāmatā centrālais (un arī interesantākais) motīvs ir Sofijas dzīvesstāsts, kuru viņa pa fragmentam, negribīgi atceroties, stāsta Stingo: vispirms nāk viņas dzīve pirms kara Krakovā, attiecības ar tēvu, jaunības sapņi, agrās laulības un bērni, tam seko Vācijas iebrukums Polijā un centieni vienkārši izdzīvot vienai ar bērniem, bet vēlāk — liktenīgā nonākšana koncentrācijas nometnē, kurā viņa kādu brīdi strādā pat par Rūdolfa Hesa sekretāri. No Sofijas puses grāmatā ir daudz saistoša, pat satriecoša teksta, turklāt autors Sofiju ir izvēlējies portretēt kā vienkāršu sievieti, kura nevēlas būt pretošanās kustības varone, bet vienkārši kopā ar saviem bērniem izdzīvot karā. Viņa drīzāk ir upuris, straumē ierauta lapa, kuru nes pretim bezdibenim. Būtībā Stairons ir izvēlējies neordināru pieeju: nevis tieši rakstīt par kara šausmām, bet iedziļināties cilvēku pēckara garīgajā stāvoklī. Vai Sofija vispār ir spējīga atkal dzīvot normālu dzīvi un sadziedēt milzīgā satricinājuma radītos bojājumus?

(..) tovasar atklāju, ka viņas vārdu krājumā bieži dominēja vardi “vainas apziņa”, un šobrīd man ir skaidrs, ka piespiedu kārtā izdarīto pagātnes vērtību pārvērtējumu lielā mērā pavadīja riebuma pilna vainas apziņa. Pamazām sāku arī saprast, ka viņai piemīt slieksme, skatoties uz pašas nesenajiem pārdzīvojumiem, just pretīgumu pret sevi — acīmredzot tā nav reta parādība to vidū, kuriem bija lemts tāds pats smags pārbaudījums.

Tomēr pie Sofijas stāsta lasītājam ir jālaužas cauri galvenā varoņa Stingo pārdzīvojumiem, kurš ir iegrimis dziļā seksuālā frustrācijā, t.i. nekādi nevar dabūties, jo amerikāņu meitenēm 20. gs. 40-to gadu beigās ir konkrētas sarkanās līnijas. Ja vēl šī tēma būtu tikai nedaudz ieskicēta, to vēl varētu paciest, bet Stingo vērtību skalā tā ir līdzvērtīga koncentrācijas nometnes šausmām, līdz ar to man nācās uzzināt pārāk daudz par jauna vīrieša briestoša organisma mokām. Otra tēma, kuru rakstnieks nezin kādēļ ir ievijis, ir ASV Dienvidu verdzības vēsture, kas ir interesanta pati par sevi, bet disonē ar visu pārējo. Stairons gan pūlas vilkt paralēles starp Dienvidiem un Polijas vēsturi, tomēr manā skatījumā Eiropas vēsturē ieskaiti viņš neiegūst. Būtībā vienā romānā ir saliktas kopā veselas četras grāmatas: jauna vīrieša pieaugšanas stāsts, holokausta upura dzīve, ASV Dienvidu dzīves ainiņas un mīlas stāsts par to, kā satikās rakstnieks, mazohiste un psihopātisks sadists. Pie visa tā jāpiebilst, ka Stairons raksta piepildīti un saturīgi, ar tekstu ir iespējams līdzpārdzīvojums un saplūsme.

Stairons ir veidojis romānu pretstatos: jauns amerikānis, kurš neko nezina par Aušvicas briesmām, tiek pretstatīts nobriedušai, bet garīgi iztukšotai polietei (it kā Jaunā pasaule pret veco un nogurušo); jauna cilvēka pirmie seksuālie soļi tiek konfrontēti ar Sofijas un Nātana gultas maratoniem, kuru galvenā jēga gan nav bauda, bet aizmiršanās, realitātes atbīdīšana.

Mēs mīļojāmies visu pēcpusdienu, tā es aizmirsu sāpes, taču aizmirsu arī Dievu un Janu, un visu citu, ko biju zaudējusi. Un apzinājos, ka mēs ar Nātanu vēl kādu brīdi dzīvosim.

Iespējams, ka Stairona romāna lielākā vērtībā ir centienos parādīt pēckara pasaules garīgo nestabilitāti, kuru simboliski es saredzu Nātana personā — labilā ebreju vīrietī, kurš vispirms gatavs Sofijas priekšā nolikt zelta kalnus, bet pēc tam nosist viņu tādēļ, ka viņa ir izdzīvojusi. Un Sofija nepretojas viņa pazemojumiem, jo dziļi sirdī nespēj sev piedot savu kādreizējo izvēli.

Grāmata patiks tiem, kam patīk lauzties cauri piesātinātam tekstam, kuram ir tieksme aiziet sānceļos (man gribētos izņemt laukā vismaz trešdaļu). Tomēr Sofijas stāsts bija lasīšanas vērts.

Philip K. Dick “Do Androids Dream of Electric Sheep?” (1968)

4 komentāri

Philip K. Dick. Do Androids Dream of Electric Sheep? (1968)

Dick_Do androidsPagājušajos Ziemassvētkos Sibilla man laipni iedāvināja grāmatu, kas ir zinātniskās fantastikas klasika. Laikam jau viņa bija noskatījusi, ka viena no manām mīļākajām filmām ir Blade Runner, kas ir uzņemta pēc Do Androids Dream of Electric Sheap? motīviem. Protams, ka pirmavots ir jāizlasa, tādēļ liels paldies Sibillai, ka viņa mani pamudināja uz grāmatas lasīšanu.

Grāmatas galvenais varonis ir Riks Dekarts, kurš dzīvo briesmīgā, atomkara izpostītā Sanfrancisko un pelna naudu ar androīdu ķeršanu un likvidēšanu. Androīdi tika izdomāti kā cilvēkveidīgi roboti darbam uz citām planētām, un laika gaitā viņu atšķirība no cilvēkiem ir kļuvusi nepamanāma, pēdējos modeļus Nexus-6 no cilvēkiem atšķir tikai ar īpaša empātijas testa palīdzību. Tā kā androīdiem ir aizliegts dzīvot uz Zemes, bet viņi nezin kādēl regulāri uz to atbēg, ir radusies profesija — androīdu mednieki, kuri par katru noķerto saņem brangu atlīdzību. Darbs ir grūts un bīstams, bet Dekartam ir vajadzīga nauda — viņš alkst nopirkt sev īstu dzīvnieku, jo tieši šāds īpašums padara cilvēku krutu. Tā ir diezgan loģiska parādība, jo prestižas parasti ir tās lietas, kuras ir grūti iegūstamas, un tāda pēcatomkara situācijā ir jebkura dzīvā radība — arī zirnekļi un krupji, nerunājot nemaz par kazām vai zirgiem.

Sākumā man bija diezgan grūti ielasīties grāmatā, kaut kā mani tā emocionāli smagā pasaule nemaz nevilināja. Jau romāna pirmajā ainā varoņi izmanto tādu speciālu aparātu kā emociju modulators, kurā ievadot dažādas ciparu kombinācijas var piespiest sevi uz konkrētu emocionālo stāvokli vai pat darbību. Nākamajā nodaļā lasītājs tiek iepazīstināts ar  empatoskopu — ierīci, ar kuras palīdzību var dalīties emocijās ar visiem tā lietotājiem, un vienlaikus sekot kāda dīvaina onkuļa Mersera kāpienam kalnā, ko pavada sāpīgi akmeņu metieni. Kā nu man izdevās to saprast, romāna galvenā ideja ir definēt, kā novilkt robežu starp androīdu un cilvēku. Vai cilvēks, kurš ilgu laiku veic darbu, kas prasa emocionālu nocietināšanos, netop par androīdu? Vai androīds, kurš spēj emocionāli reaģēt, jāsauc par cilvēku? Arī romāna autors krietnu laiku liek šaubīties  par dažu varoņu īsto identitāti, pat paši varoņi nav pārliecināti, vai viņos nav ielikta mākslīgā atmiņa un viņu dzīves nav tikai māns.

Lai arī lasot es sevi pieķēru pie domas, ka skaidri jūtams, ka tā ir 60-to gadu zinātniskā fantastika, tomēr autora izvirzītie jautājumi tepat vien gaisā vibrē. Tiešām, nav tādas sabiedrības, kura bez empātijas būtu saucama par cilvēcisku. Vienlaikus gan rodas jautājums, vai tieši cilvēciskums būtu īstais sinonīms žēlsirdībai un līdzjūtībai, jo cilvēks sevi vēstures gaitā ir parādījis kā cietsirdīga būtne.

Dika radītā pasaule gan nepārliecina ar pārdomātību, jo sākotnēji autora pieteiktā izmirstošā, radioaktīvo putekļu pārklātā ikdiena grāmatas gaitā izrādās gana rosīga un pilnvērtīgi funkcionējoša. Liels klupšanas akmens bija arī nesapratne par to, kāpēc gan tie androīdi ir vispār jānogalina, ja jau viņi dzīvo tikai četrus gadus un principā uz Zemes pavadīs labi ja pāris gadu, klusi maskējoties par cilvēkiem. Jāsaka, ka autora izklāstītie merserisma principi manī radīja ciešu pārliecību, ka 60-to gadu aizraušanās ar halucinogēnām vielām viņam nav gājusi secen, un viss kvazireliģiozais un neskaidri formulētais fināla izklāsts grāmatas vērtību manās acīs pazemināja.

Do Androids Dream of Electric Sheap? nav grāmata, kas piedāvā skaidras atbildes, bet vienlaikus uzdod daudzus aktuālus jautājumus un raisa pārdomas. Par to, ka nogalināšanas faktu nemaina tas, ka tiek nogalinātas (it kā) nedzīvas būtnes. Par to, ka mākslīgā dzīve var būt pieņemama tad, ja alternatīva ir mirusi pasaule. Ak, nu kāda gan var būt pasaule, ja ir nomiruši visi krupīši.

Bils Braisons “Mājās” (2013)

6 komentāri

Bils Braisons. Mājās: īsa privātās dzīves vēsture / no angļu val.tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Bill Bryson. At Home. 2010)

Braisons_MajasCilvēks, kam patīk izziņas process, atradīs pētāmo objektu visnegaidītākajās vietās. Populārzinātniskās literatūras rakstnieks Bils Braisons iedvesmu vienai no savām pēdējām grāmatām “Mājās” ir radis vienkārši meklējot cēloni pilošiem griestiem, t.i. izspraucoties cauri griestu lūkai un uzkāpjot bēniņos. Tobrīd viņam negaidīti ienāca prātā, ka ikdienišķā mājas dzīve ir nesaraujami saistīta ar daudziem interesantiem vēstures faktiem, neparastiem atklājumiem un vēsturiskām personībām. Tādēļ grāmatas struktūra veidota, lēnam izstaigājot Braisona Norfolkas māju — bijušo mācītājmuižu un pakavējoties katrā telpā, dīvainā kārtā angļu pagrabu sasaistot ar Erī kanālu ASV, Ņujorkas štatā, savukārt guļamistabu ar stāstu par sifilisu. Dažiem cilvēkiem par visu ir kaut kas sakāms 🙂

Vispirms jāsaka, ka Braisons mani aizrāva ar savu domu atrast interesanto ikdienišķajā. Daudziem cilvēkiem mūsdienās vēsture jau a priori šķiet kaut kas ārkārtīgi garlaikojošs, un kaut ko mainīt šajā uzstādījumā ir bezcerīgi. Diemžēl savu artavu šajā attieksmē bieži ir ielikuši vēstures skolotāji, kuri aiz gadskaitļiem un lieliem notikumiem nav mācējuši skolēniem parādīt reālus cilvēkus un patiesas emocijas. Esmu pārliecināta, ka vēsture nav milzīga, vienlaidus ainava, bet to veido daudzi mazi gabaliņi — cilvēku dzīves, kuras saliktas milzīgā mozaīkā; stāvot tuvumā, mēs nemaz nespējam ieraudzīt attēlu, to iespējams izdarīt tikai no laika atstatuma. Zīmīgi, ka Braisons stāsta par Džordža Vašingtona rezidenci Mauntvernonu, kuras iekštelpas 1979. gadā tika pārkrāsotas oriģinālajās, sākotnējās krāsās: “[Apmeklētāji] teica, ka mēs padarot Mauntvernonu bezgaumīgi spilgtu. Viņiem bija taisnība — mēs to tiešām darījām. Bet tikai tāpēc, ka tāda šī vieta bija agrāk.” Attiecībā uz vēsturi ir daudzas lietas, kuras laika gaitā pakļautas stereotipiem, un negaidīti atklājumi, kas liek atkāpties no ierastā, bieži izraisa nevis sajūsmu, bet sašutumu.

Lasot Braisona grāmatu, mana sajūsma nedaudz mazinājās. Pirmkārt, es negaidīju, ka viņš tik tālu aizies no savas angļu mācītājmuižas gan saturiski — ne jau līdz Eifeļa torņa celšanai, ne arī ģeogrāfiski, jo brīžiem šķita, ka vairāk laika tiek pavadīts Amerikas kontinentā. Es labprātāk būtu palikusi Anglijā, lai gan, protams, jāatzīst, ka Lielbritānija autora apskatītajā laika posmā bija kā zirneklis, kura uzaustais tīmeklis aptvēra visu zemeslodi.  Otrkārt, mani kaitināja ik pa laikam nevērīgi izmestais konstatējums — “to neviens nezina”, “tā arī palicis nesaprotams”, jo Braisons jau nav tomēr pēdējā instance vēsurisko pētījumu rindā un diezin vai ir spējis apgūt visu literatūru par nenormāli plašo tēmu loku pat ārkārtīgi erudītam cilvēkam. Treškārt, man vairāk būtu patikusi pieturēšanās pie noteikta laika posma, jo autors ļoti brīvi lēkā trīs gadsimtu robežās, kuri ir ārkārtīgi atšķirīgi no visiem viedokļiem. Ceturtkārt, man tomēr šķiet, ka brīžiem Braisons ir gājis savu avotu pavadā un nekritiski pieņēmis dažus pārspīlējumus — piemēram, netīrības apraksts un stāsti par žurkām jau nu vairāk piedien lasītāju šausmināšanai, bet ne kritiskai zinātnieka pieejai. Braisons daudz raksta par reālām personām un materiālo kultūru, bet diezgan maz pievēršas domas attīstībai, ideju vēsturei, reliģiskiem strāvojumiem; iespējams, ka lielāka vērība pret garīgo jomu viņam aiztaupītu dažu labu “nezin kadēļ”.

Kopumā Braisona grāmata bija diezgan aizraujošs lasāmais, īpaši tad, ja ir vēlēšanās vienā rāvienā uzzināt par daudzām lietām. Braisona rakstīšanas stils ir saistošs un intriģējošs, viņš tiešām māk iesaistīt lasītāju notikumu plūsmā un ļauties atklājumiem. No otras puses, es neieteiktu iesaistīties kādās derībās par pamatu ņemot tikai Braisona grāmatā izlasītu faktu, jo viņa aptvertais tēmu loks ir tik plašs un komplicēts, ka to nemaz nav iespējams visaptveroši apskatīt vienā grāmatā, tādēļ iespējamas neprecizitātes. Domāju, ka lasītājs pēc Braisona grāmatas izlasīšanas varēs sev atzīmēt saistošākās tēmas un papētīt tās tuvāk. Es nenoliedzami uzzināju daudz par tādām lietām, par kurām man neienāktu prātā lasīt atsevišķu grāmatu (par ķieģeļu ražošanu jau noteikti), savukārt noteikti gribu uzzināt vairāk par seno apmetni Skara Brejā un kādēļ robustās ģermāņu ciltis tik viegli spēja izdzēst gadsimtiem ilgušo romiešu un ķeltu ietekmi Britānijā.

Grāmata droši iesakāma visiem zinātkāriem lasītājiem, jo iespējams gan uzzināt daudzus jaunus faktus, gan vecos no negaidītiem rakursiem, gan arī pavingrināt savu kritisko domāšanu un paskatīties, kas no tā iznāks.

Diāna Gabaldone “Svešzemniece” (2013)

21 komentāri

Diāna Gabaldone. Svešzemniece / no angļu val. tulk. Alda Vāczemniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Diana Gabaldon. Outlander. 1991.)

Gabaldon_OutlanderSen neviena romāna tulkojumu nebiju gaidījusi tik ļoti kā Gabaldones Outlander, tādēļ sāku to lasīt pie pirmas izdevības, atbīdot tālāk visus citus lasīšanas plānus. Grūti pateikt, kādēļ tas mani tik ļoti vilināja, varbūt piesaistīja ceļošana laikā, varbūt darbības vieta — Skotija, varbūt sieviete galvenā lomā biezā daudzsējumu seriālā. Laikam jau vienreiz pa ilgiem laikiem gaidītajā neesmu vīlusies, jo tieši tādu izklaides romānu es jau sen biju gaidījusi.

Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet romānu ir grūti iebīdīt kādā vienā žanrā un pat noteikt tā literāro vērtību. Domāju, ka diezgan precīzi to būtu nosaukt par romantisku dēku romānu meitenēm, tai pašā laikā nekādi negribas to ielikt lubeņu plauktiņā, jo tas ir pārāk labi uzrakstīts. Romāna sākumā darbības laiks ir 1945. gads, norises vieta — Skotijas kalniene, uz kuru savā otrajā medusmēnesī ir aizbraukuši atpūsties Klēra un Frenks Rendeli. Abi ir piedalījušies Otrā pasaules karā, Klēra kā medmāsa, tagad viņu plānos ir atjaunot attiecības un beidzot uzsākt normālu ģimenes dzīvi. Var just, ka pēc spraigā, notikumiem piesātināta kara laika Klēra jūtas kā izmesta no laivas — viņu garlaiko vīra aizraušanās ar dzimtas vēstures pētniecību, bet nedaudz palīdz aizraušanās ar herbārija vākšanu. Kādā pievakarē Klēra dodas pēc reti sastopamas puķītes uz kalnu, kur joprojām notiek seni pagānu rituāli, un dīvainu, nesaprotamu spēku sagrābta tiek iesviesta 1743. gadā.

Laiks un vieta, kurā Gabaldone ievietojusi galveno varoni — Skotija 18. gs. vidū — ir gana dramatisks un piesātināts, lai te varētu izvērsties visi notikumos iesaistītie. 1707. gadā tika noslēgta Anglijas un Skotijas ūnija, kas izveidoja Lielbritāniju. Abās valstīs bija gan apvienošanās pretinieki, gan aizstāvji: Skotija tajā bija ieinteresēta ekonomisku apsvērumu dēļ, savukārt Anglija vēlējās novērst Francijas protežēta Stjuartu dinastijas pēcteča, kuru Skotijā atbalstīja t.s. jakobīti, nonākšanu Anglijas tronī. Klēras ierašanās gadā — 1743. — jakobīti slepeni turpina vākt līdzekļus un militāro spēku, lai sagatavotu “smukā prinča” Čārlza, Stjuartu pēcteča, vadīto jakobītu sacelšanos. Lai nebaidās tie, kam nepatīk izvērsti vēsturiskie romāni, jo tas būtībā arī ir viss, kas jāzina par attiecīgā laikmeta situāciju: angļi pret jakobītiem. Lai arī Klēra neaizraujas ar vēsturi, tik daudz no vīra stāstītā viņa atceras, ka 1746.gada 13. aprīlī “smukais princis” Kalodenas kaujā cietīs iznīcinošu sakāvi, kuras sekas ilgtermiņā būs pilnīga Skotijas tradicionālās sabiedrības struktūras sagrāve. Vai viņai ir tiesības iejaukties notikumu norisē, lai mainītu vēstures gaitu? Tas ir intriģējošs jautājums, kuru agri vai vēlu uzdod visi laika ceļotāji.

Iztēlojieties dvēseli, kundze, kura pēkšņi iemesta svešā zemē, izmisusi, bez draugiem un mājām, bez līdzekļiem , kurai ir tikai tas, ko var nodrošināt jaunā zeme. Šāds notikums nudien ir katastrofa, tomēr tas var būt sākums lielām iespējām un dāvanām.

Iemesls, kādēļ man negribētos “Svešzemnieci” nodēvēt par lubeni, vispirms ir galvenā varone Klēra. Autore ir darījusi gudri Klērai piešķirot medmāsas kvalifikāciju un reālu pieredzi ar kaujas ievainojumiem, līdz ar to Klērai ir zināšanas, kas būtībā ir vērtīgas jebkurā laikmetā, un viņa var kļūt par dziednieci arī 18. gs. Skotijā. Klērai ir neatkarīga, patīkami feministiska personība, kura sevi nedefinē no vīriešu skatupunkta, bet vispirms domā pati par sevi, tādēļ pat iemīlēšanās smukajā Džeimijā viņu nepadara par padevīgu un pakļāvīgu būtni. Drosmīga un patstāvīga galvenā varone vienmēr iegūs sieviešu auditorijas simpātijas.

Otrs arguments pret lubeni ir tāds, ka romāns nav stulbs. Tam ir savas vājās vietas, piemēram, zināms melodramatisms un daža baltiem diegiem šūta situācija, kā arī pastieptas erotikas ainas un pārāk smalki miesas sodu apraksti, tomēr kopumā gan pati Skotija, gan iesasitītie cilvēki ir attēloti ļoti dzīvelīgi, valoda ir raita un tēlaina. Izbrīnu raisa, ka tāda apjoma romāns Gabaldonei ir rakstniecības debija (var jau būt, ka jāņem vērā autores PhD grāds, lai arī bioloģijas nozarē), un viņa cītīgi turpina iesākto — nākamgad jūnijā plānots izdot jau astoto grāmatu Outlander sērijā, turklāt viņa raksta darbus arī ārpus šīs sērijas. Man patika Gabaldones teiktais, ka viņa nolēmusi sākt rakstīt grāmatu, neveicot milzu pētījumus par attiecīgo laikmetu, jo dažs rakstnieks tā pēta visu mūžu un tā arī nesāk rakstīt pašu grāmatu.

… katrā cilvēkā laikam ir kāda maza vietiņa, kur varbūt kaut kas tiek noglabāts, ko tu paturi pie sevis. Kā tāds mazs cietoksnis, kur dzīvo tavs slepenākais “es” — varbūt tā ir tava dvēsele, varbūt tikai tas, kas padara tevi par to cilvēku, kāds esi.

Man ir pārdomas par to, vai latviešu izdevuma vāks (kurš pats par sevi ir skaists) uzrunās īsto auditoriju: jo pamatžanrs tomēr ir vēsturisks dēku romāns, daudz mazāk romantiska fantāzija. Kā arī neizprotu izdevēja izvēli romānu nosaukt par “Svešzemnieci”, jo tekstā tiek konsekventi lietota ‘ārmaliete’, kas manuprāt ir ļoti veiksmīgs un būtībā precīzs apzīmējums Klēras statusam.

Varbūt subjektīvi, bet man šķiet, ka romāns netiek plaši reklamēts (iespējams, mulsina erotikas daudzums), tādēļ es varētu nedaudz piepalīdzēt un teikt: mīļās meitenes, ja ilgojaties pēc kvalitatīvas vakara pasaciņas, tad izvēlieties lasīt “Svešzemnieci”!

Elizabeth Peters “Crocodile on the Sandbank” (2002)

Komentēt

Elizabeth Peters. Crocodile on the Sandbank. – New York: Grand Central, 2002. – (An Amelia Peabody Mystery #1). First published 1975.

Peters_Crocodile“Crocodile on the Sandbank” ir apjomā salīdzinoši neliels romāniņš, piederīgs pie cosy mystery pasugas. Vispār es prātoju, ka man te nemaz nebūtu daudz par ko rakstīt, tomēr kaut kā neērti, ka tas tik ilgi gaidīja rindā uz lasīšanu, ka rakstniece paspēja nomirt (šogad augustā). (Tas man atgādināja kaunpilnu situāciju no studiju laikiem, kad es tik ilgi nespēju saņemties nokārtot parādu līdz nebija pie kā kārtot, jo pasniedzējs nomira.)  Elizabete Pītersa ir tā pati Barbara Maiklza, kuras “Raganu” es lasīju vasarā, bet īstā vārdā Barbara Merca, skolota eģiptoloģe.

Savu kaislību pret Seno Ēģipti Barbara Merca ir parādījusi grāmatu sērijā par Amēliju Pībodiju, kuras piedzīvojumi atainoti 19 grāmatas, kurās notikumi norisinās gandrīz 40 gadu garumā (1884-1923). Pirmajā grāmatā lasītājs tiek iepazīstināts ar galveno varoni Amēliju — splīnīgu anglieti pēc trīsdesmit, kurai nupat nomiris tēvs. Lai arī viņas tēvs bija apcerīgs zinātnieks, visiem par brīnumu izrādās, ka viņš ir atstājis apjomīgu mantojumu, kas ir novēlēts Amēlijai, vecākos dēlus atstājot bešā. Tagad Amēlija ir bagāta līgava, bet viņa nebūt nekāro apprecēties, toties grib izzināt pasauli un doties ceļojumā. Amēlija sevi neuzskata par smuku, bet gudru gan, tādēļ sastāda plānu Ēģiptes zinātniskai izpētei, Romā atrod sev ceļabiedri Evelīnu (jo tolaik sievietēm vienām neklājās ceļot) un abas dodas uz Kairu, kur nolīgst kuģi ceļošanai pa Nīlu. Tālākā darbība jau notiek izrakumu vietā ar noslēpumainas mūmijas vairākkārtīgu parādīšanos.

Īsumā izklāstot, romāna sižets šķiet diezgan cerīgs, tādēļ sagaidīju gana interesantu, izklaidējošu lasījumu — ne jau nu gluži Agatu Kristi (kura arī bija iecienījusi Ēģipti kā nozieguma vietu), bet kaut ko uz to pusi. Pītersas stiprā puse ir tās rakstīšanas stils — ar vieglu ironiju, patīkamu humoriņu, konkrētā romāna vājā puse — gumijas vilkšana garumā; kādā brīdī es jau biju ar mieru pati nogalināt to stulbo mūmiju, kuru nav spējīgi notvert vesels bars it kā sakarīgu cilvēku. Un tad vēl tā romantiskā puse, kas tika atspoguļota dāmu ģīboņos, mīcoties garās kleitās ar velci pa tuksneša smiltīm un pūloties izlikties pietiekami smalkām. Milzīgs mīnuss bija tas, ka īsto vainīgo es uzminēju jau tai brīdī, kad notikumi tikai vēl sāka vērpties par noziegumu, kas atņēma romānam lielu daļu spriedzes. Lai arī man ļoti patika Amēlijas dedzīgā, dzīvelīgā personība un arī šķita saistošas Senās Ēģiptes ainavas, kā arī daudziem lasītājiem visa sērija ir ārkārtīgi iemīļota, domāju, ka man pietiks ar vienu romānu no sērijas par Amēliju Pībodiju.

Ray Bradbury “The Halloween Tree” (2001)

3 komentāri

Ray Bradbury. The Halloween Tree. – New York: A Yearling Book, 2001. (pirmoreiz publicēts 1972. gadā)

Bredberijs_HalloweenKad kādā Amerikas mazpilsētā tumšā oktobra vakarā izgrebtu ķirbju mutēs viena pēc otras iedegas gaismiņas, bet bērni drudžaini skraida pa māju, meklējot karnevāla kostīmus, ir skaidrs, ka pienācis kārtējais Helovīnu vakars. Astoņi delverīgi puikas, pats pilsētas nebēdņu kodols, ir sapulcējušies, lai kopīgi dotos līksmā un trakulīgā gājienā pa mājām, skaļi klauvējot pie durvīm un saucot: “Trick or treat!” Vienīgi bēda, ka viņu barvedis Džo Pipkins ir nopietni slims un pirmo reizi nevar piedalīties aizraujošajā pasākumā. Pārģērbtie puikas, izgājuši cauri pilsētai, nonāk pie kādas lielas, dīvainas mājas, kuras pagalmā aug milzīgs koks, izrotāts ar neskaitāmu daudzumu ķirbju, kuru izgrebtie ģīmīši savilkti ķēmīgās grimasēs. Te Helovīna svinētājus uzrunā spocīgs personāžs Moundshroud, kurš uzaicina doties ceļojumā.

“The Halloween Tree” ir sarakstīts 60-to gadu beigās kā toreiz nerealizēts multfilmas scenārijs un publicēts kā garstāsts 1972. gadā. Kopš tā laika tas ir neatņemama amerikāņu Helovīna sastāvdaļa, līdzīgi kā Dikensa “Ziemssvētku dziesma”. Bredberijs aizved savu varoņus ceļojumā cauri laikam un telpai, liekot tiem apciemot Seno Ēģipti un Seno Grieķiju, ieskatīties ķeltu druīdu rituālā, uzcelt Parīzes Dievmātes katedrāli un izjust spocīgos meksikāņu Mirušo svētkus. Kā noprotams, viens no autora mērķiem ir bijis parādīt amerikāņu lasītājiem Helovīnu izcelsmi un likt saprast, ka tie nav vienkārši, jautri svētki, bet tiem ir dziļas un nopietnas saknes daudzu tautu vēsturē. Iespējams, ka amerikāņiem tāds atgādinājums ir bijis vajadzīgs (bet ne jau latviešiem ar mūsu izjustajām vasaras kapusvētku un novembra Svecīšu vakara tradīcijām). Autors uzsver, ka gada tumšākajā laikā saasinājušās cilvēku bailes par saulītes aizvien redzamāko aiziešanu, un viņi dažādi pielabinājās rēgu pasaulei, lai tie palīdz atgriezties gaismai.

Lai arī garstāsts ir jauks, man ar to negāja viegli. Tradīciju vēsture te, protams, ir vienkāršota, bet tā ir izstāstīta rotaļīgi un viegli apgūt kaut ko jaunu. Mani galvenokārt traucēja Bredberija stils, to es jau biju ievērojusi citās grāmatās, tikai šoreiz pat kaitināja: ļoti daudz vijumu un ekspresijas, gribas pat pārmest zināmu tīksmināšanos par teikumiem, nevirzot uz priekšu sižetu, kā arī pārmērīgu sentimentu. Tai pašā laikā godīgi jāatzīst, ka metaforas ir skaistas un fantāzijas lidojums — varens.

The wind ribboned him to confetti; a million autumn leaves, gold, brown, red as blood, rust, all wild, rustling, simmering, a clutch of oak and mapple leaf, a hickory leaf downfall, a toss of flaking wispers, murmur, rustle to the dark river-creek sky. Not one kite, but ten thousand thousand tiny mummy-flake kites, Moundshroud exploded apart:

“World turn! Leaves burn!

Grass die! Trees… fly!”

Lai arī netiek akcentēts, ka tā ir bērnu grāmata, tomēr, visticamāk, tā visvairāk varētu patikt 10-12-gadīgiem grāmatas varoņu līdziniekiem, jo tas ir jauks piedzīvojums ar vieglu pamācošu noti un patīkamām šausmām. Īpaši uzsvērta draudzības tēma, cik daudz puikas gatavi ziedoties viens otra labā, ja nonāk nopietnu briesmu priekšā. Sasirgušā, gandrīz mirstošā Džo Pipkina tēls tiek izmantots kā metafora trauslajai Helovīnu laika robežai starp mirušo un dzīvo pasauli.

1993. gadā garstāstu tomēr pārvērta par animācijas filmu, stāstnieka lomu ierunāja pats Bredberijs, kurš par scenāriju saņēma Emmy balvu.

.

RIPVIII      Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

Older Entries Newer Entries